MĒNEŠA PĒTNIEKS Ilgmārs Eglītis: Asteroīdiem pa pēdām

Kā jūs pievērsāties astronomijai? 12 gadu vecumā, tad man fizika diezgan labi padevās un patika. Jūrmalas vidusskolā bija saprotoša fizikas skolotāja, viņa man pa vasarām uzticēja skolas teleskopu. Es ar šo teleskopu staigāju gan naktīs, gan dienās. Dienā novēroju sauli, saules plankumus, reģistrēju saules aktivitāti.  Pa naktīm novēroju maiņzvaizgznes un planētas. Tolaik krievu valodā bija daudz grāmatu, kurās populārzinātniskā valodā aprakstīta astronomija. Milzu zvaigznes, tūkstošiem reižu lielākas pa sauli, milzu planētas, mazās planētas, tas viss tā atraktīvi pasniegts. Tas pamazām izveidoja domu studēt fiziku-matemātiku, un interese par astronomiju bija visdziļākā. Laika gaitā nenovirzījāties no šī ceļa? Pēc universitātes beigšanas 1974. gadā sāku par laborantu, tā arī es visu laiku esmu Baldones observatorijā strādājis. Jūs janvārī devāt vārdu diviem asteroīdiem – Blumbaham un Canderam. Kā tas ir – dot asteroīdam vārdu? Asteroīdu programma ir sarežģīta. Sākotnēji tos atklāj, tad ir pagaidu apzīmējums. Vēlāk tie tiek vairākkārtēji novēroti – kārtējās tuvināšanās laikā ar zemi. Reizes divas-trīs, kas kopumā ilgst trīs līdz pieci gadi. Tikai tad, kad tiem jau ir pietiekoši skaidri noteikta orbīta, kad asteroīdu pazaudēt nav iespējams, tad tiem ir tas gods piešķirt nosaukums. Ja ir vēlēšanās, tad tiek piešķirts pastāvīgais asteroīda numurs. Protams, nosauc tā iestāde, kas atklāj, pārējās, kas piedalās tālākās novēršanas laikā, ir vienkārši dalībnieki. Kā jūs izvēlaties šos vārdus? Sākotnēji vārdi tiek izvēlēti saistībā ar astronomiju, mēs esam devuši vārdus pieciem asteroīdiem. Pirmajam, protams, Baldone. Tad nāca Observatorijas pirmais direktors un dibinātājs – Jānis Ikaunieks. Pēc tam nāca šie te divi 2015. gadā ar astronomiju saistītie. Fricis Blumbahs 1946. gadā aizsāka astronomijas attīstību kā pirmais astronomijas sekcijas direktors. Savukārt Frīdrihs Canders ir cilvēks ar inženiera spējām, viņš piedalījās raķešu konstrukcijā. Un 1933.gadā jau pēc viņa nāves viena no viņas grupas veidotajām raķetēm sasniedza kosmosu.    Jūs vārdus jau iepriekš esat izdomājis? Vienam bija apaļa jubileja – Blumbaham bija 150 gadi, arī Canderam iznāk samērā apaļa jubileja, tāpēc vēl jo vairāk tie vārdi iederējās šajā gadā. Tas faktiski iepriekšējā gadā bija plānots, iesniegums jau bija nosūtīts iepriekšējā gadā, taču Starptautiskā astronomijas darba grupa sanāk tikai divreiz gadā – vasaras sākumā un rudenī. Iznāca iedot vārdu tikai šajā gadā. Varbūt ir nerakstīti likumi par vārdu došanu asteroīdiem? Ir rakstīti likumi, un tie ir trīs. Pirmkārt, nedrīkst likt nosaukumu kāds jau izmantots kādam no asteroīdiem vai komētām un citām mazajām planētām. Otrkārt, nedrīkst būt sarežģīts vārds, var būt līdz 11 zīmēm, lai var visi izrunāt. Treškārt, nedrīkst būt finansistu un politiķu vārdi. (Smejas.) Par politiķiem tā kā būtu skaidrs, bet kāpēc finansisti? Es nezinu. Pašreizējā pasaules ekonomikas attīstības stadijā tas ir drusku jocīgs pieņēmums, jo viss tiek virzīts uz ekonomikas attīstību. Finansistiem tur būtu vieta, jo viņi organizē šo ekonomikas attīstību. Bet tā ir no laika gala Astronomijas savienības regulās ierakstīts. Var dot ģimenes locekļu vārdus, dažādus vārdus un, protams, kultūras darbinieku vārdus. Tāpat jau agrāk ir dāvinātie vārdi kā Krišjānis Barons, Rainis. Tie jau ir debesīs, bet tie nav mūsu pašu atklātie. Mūsu pašu sākās ar Baldoni. Vai Astronomijas savienība iet cauri vārdu sarakstam, lai saprastu, ko tie vārdi nozīmē? Jā, tur ir jābūt nelielam aprakstam, nepārāk garam, kas uz to vārdu attiecas. Šo aprakstu var atrast jebkurš jebkurā mirklī internetā, izmantojot mazo planētu centru mājaslapu, tur var atrast informāciju par mazajiem saules sistēmas objektiem. Viņiem ir milzīga datubāze, kurā glabājas visi novērojumi par asteroīdiem. Mēs sadarbojamies ar datubāzi, lai saprastu, vai esam novērojuši jau zināmu vai arī esam atklājuši jaunu asteroīdu. Datubāze tiek nepārtraukti papildināta. Pavisam seno asteroīdu, kas ir gadus 10 vai piecus atpakaļ atklāti, orbītas ir zināmas. Vai jums ir sanācis atklāt jau atklātu asteroīdu? Protams! Ir apzīmējums tiem – ID – identiski, tad ir grūti izšķirties, kam dot pirmtiesības, paliek abi novērojumi. Protams, pēc laika vadās, kurš pirmais novērojis, tad tam atklājēju tiesības piešķir. Observatorijā no 2008. gada līdz šim brīdim ir vairāk nekā 40 atklātie asteroīdi, sākot, protams, ar Baldoni. Jā, Baldone faktiski nav pats pirmais asteroīds. Pats pirmais nemaz nav vēl īsti pietiekoši novērots. Tas ir pat pazaudēts pēc tam. Savukārt otrais bija asteroīds Traķi, jo mēs šajā jomā sadarbojamies ar Lietuvas observatoriju. Finansējuma dēļ Latvijā zinātnieki ir pavisam maz palikuši. Viņi mums piepalīdz rēķināt orbītas, tāpēc puse aiziet uz Lietuvu, savukārt puse mums. (Smejas.) Ir divi ļoti interesanti asteroīdi - Orius un otram vārds nav iedots, to apzīmē – OS9, tas ir zemei bīstams objekts. Tam vēl priekšā stāv gods tikt nosauktam. Savukārt Orius ir transsaturna objekts – tas atrodas ļoti tālu. Jā, pārējie asteroīdi atrodas galvenajā joslā, tad šis ir aiz Saturna orbītas, tā saucamie centauri no centauru teiksmām. Tas ir pieņēmums – atsevišķām grupām tiek doti vārdi no šiem. Piemēram, trojieši – tur dod vārdus no Trojas kara. Ir atsevišķi tādi pieņēmumi papildus bez galvenajiem kritērijiem. Kā tas nākas, ka asteroīdu atklāšana sākās tikai ar 2008. gadu? Tas sākās ļoti īpatnēji. Mēs uz pēdējiem fotogrāfiskajiem attēliem ieraudzījām komētveida attēlu. Pirms tam ar mazajiem saules sistēmas objektiem nenodarbojāmies, pamatā mums ir oglekļa zvaigznes un gan to spektrālie, gan fotometriskie pētījumi. Tas ir klasiskais virziens, ko jau savā laikā uzsāka J. Ikaunieks un mēs veiksmīgi turpinājām viņa iesākto. Mums pat ir uzticēta oglekļa zvaigžņu kataloga sastādīšana un arī tā pilnveidošanas process visām zvaigznēm, kas atklātas pasaulē. Baldones nelielā observatorija šajā jomā atzīta kā vadošā pasaulē, un tas mums ir liels atzinums. Tā kā Lietuvas observatorija ļoti ilgstoši nodarbojās ar mazajiem objektiem, mēs vērsāmies pie viņiem pēc palīdzības ar šo fotogrāfiju. Jautājām, kas būtu tālāk darāms ar šo objektu, mēs esam koordinātas nomērījuši, bet nebijām pārliecināti, vai tā ir jauna komēta vai tikai defekts, kas uz fotoplatēm bieži gadās. Saņēmām atbildi, un tā sākās tā sadarbība. Tāds āķis lūpā? Jā. (smejas) Zināmā mērā. Tieši ar šo te observatoriju mēs joprojām sadarbojamies. Vai jaunatklāšanas emocijas ir tādas pašas kā 2008.gadā? Protams, patīkami ir. Kā jau jaunatklājums silda sirdi. Sanāk, ka astronomiem regulāri jāseko līdzi laika ziņām? Protams. Latvijā 70-100 dienas ir skaidras, ko var izmantot. Matrica stundu pirms novērojumiem ir jāatdzesē, nevar atnākt, pagriezt slēdzi un viss ir kārtībā, tāpēc prognozes ir jāskatās un jāseko līdzi laika apstākļiem. Reizēm nakts vidū jāiet novērot. Ik palaikam ir satraucošas ziņas, ka pasaulei būs gals, jo asteroīds tāds vai šitāds ietrieksies zemē. Joki, joki, bet principā būtu ļoti nepatīkami, ja tiešām šāds milzu akmens gabals, pilnīgi nedzīvs un vienaldzīgs, atnestu mūsu civilizācijai beigas. Ik palaikam tomēr tie krīt. Kaut vai tas pats Čeļabinskas meteorīts, kas nebija liels, bet izraisīja diezgan ievērojamu postu Krievijai. Asteroīdi bieži vien krīt okeānā, Sibīrijā vai Amazones džungļos. Ļoti daudz mums ir tuksnešu zonas, kur cilvēku ir maz, tāpēc mums liekas, ka tie tik bieži nekrīt. Ja paskatās laika skalā, ja mēs atļaujamies uz kādu 10 000 gadu robežas iet, tad ir pietiekoši daudz notikumu. Katru gadu ap 20 nelielu meteorītu nokrīt, tie svarā līdz pieciem kilogramiem. Vai tiešām asteroīds var būt tik liels, ka visa cilvēce varētu aiziet bojā? Jā, piemēram, 2029.gadā mums ies garām slavenais asteroīds Apofiss. Līdz vienam brīdim par to īsti nebija skaidrs, tagad ir izdarīti radarmērījumi un ir skaidra orbīta līdz plus mīnus 100 kilometriem. Tas ies garām 30 000 kilometru attālumā, kas ir pavisam tuvu! Pēc kosmosa mēriem tas ir gandrīz trāpījums. Varēsim pavērot, kā trešā lieluma zvaigzne aiziet garām mūsu zemei, un, jāsaka, paldies Dievam! 300 metrus liels... Ar to pietiktu? Jā, jo tonnāža ir liela. Mums Baldones observatorijā ir neliels meteorīts, ko mēs rādām ekskursantiem – paturēt rokās var, pasmaržot, ko tik cilvēki nedara (smejas), lai tuvāk to iepazītu. Pavisam neliels gabaliņš, nav pat kulaka lielumā un sver divus kilogramus. Asteroīdi ar to arī ir bīstami, ka tie ir lielāka blīvuma nekā komētas. Mēs asteroīdus novērojam ļoti tālu. Šmita teleskops ļauj fiksēt milzu attālumā šādus nepārāk lielus – 50 metrus lielus objektus, kas būtu bīstami kontinentu mērogā, ja trāpītu zemei, mēs redzam kādus divus gadus iepriekš. Tātad mums paliek divi gadi... Vai nevar kā filmās sūtīt virsū kādu kosmosa kuģi? Jā, tieši tas būtu jādara. Protams, nederēs mūsu atomlādiņi un tādas lietas, jo būs kā anekdotē: „Zemei tuvojas asteroīds, protams, visi satraukušies. NASA un pārējie izdara preventīvu pasākumus. Palaiž raķeti, kosmisko kuģi, uz tā, protams, Brūss Viliss kopā ar atombumbu. Ziņas pārraida, ka Brūss Viliss ar kosmisko kuģi dodas iznīcināt asteroīdu. Paiet nedēļa, otra ziņa tajā pašā raidījumā – asteroīds turpina tuvoties zemei kopā ar atombumbu.” (Smejas) Tātad šāda veida pasākumi ir bezjēdzīgi, jo liela lādiņa sprādziens uz šāda ķermeņa virsmas izdara tikai nelielus bojājumus. Ir vajadzīgas plaisas, urbumi, ko mēs nevaram pašlaik nodrošināt, jo neesam tik aktīvi kosmosā. Paliek viena lieta, ko reāli var izdarīt. Kosmosa kuģim jābūt pietiekami lielam pēc tonnāžas, to vienkārši ietriec no sāna šajā asteroīdā un tas jādara pietiekoši tālu no zemes orbītas. Izmaiņas būs nelielas – daži centimetri, bet pie zemes tas būtu pietiekami - jau  tūkstošiem kilometru. Pagaidām tīra mehāniska darbošanās. Protams, ir dažādas citas diezgan fantastiskas teorijas. Piemēram, nokrāsot vienu pusi ar tumšu krāsu, kas absorbē, bet otru ar baltu krāsu, kas atgrūž gaismu, tad gaisma spiediena rezultātā varētu izmainīt orbītas. Daudz kas diezgan fantastisks ir izdomāts, bet nav skaidrs, vai tas darbosies. Neizklausās daudzsološi. Jā, tāpēc tālā kosmosa novērojumi ir svarīgi. Arī mūsu civilizācijai. Pašlaik mēs esam pret to izturamies pavirši. ASV, kas ir visbagātākā valsts, šeit ir pirmajās rindās, bet arī nav visus vajadzīgos resursus novirzījusi pētījumiem, bet Eiropa tikai tagad aizsāk kaut ko darīt. Baldones observatorija Par publikāciju ciklu „Mēneša pētnieks” Ar zinātni prātos un sirdī Latvijas Universitātē darbojas, teoretizē un pārbauda hipotēzes daudz un dažādu nozaru pētnieki. Gan tādi, kam jau ir ievērojams zinātnisko publikāciju skaits savos dzīvesgājumu aprakstos, gan tādi, kas pētniecības pievilcību vēl tikai atklāj. Lai godinātu zinātnes vārdu, lai ieskatītos, kas notiek Latvijas Universitātes fakultātēs un institūtos un lai izstāstītu pētnieku stāstus savējiem un citiem, ar 2012. gada janvārī tiek uzsākts publikāciju cikls „Mēneša pētnieks”. Turpmāk katru mēnesi Latvijas Universitātes portālā publicēsim aktuālos pētnieku stāstus, savukārt gada noslēgumā ļausim publiski portāla lasītājiem balsot par savu favorītu, tādējādi suminot to pētnieku, kura darbība ir uzrunājusi visvairāk lasītājus. Mēneša pētnieks. Zinātnes vārdā!