MĒNEŠA PĒTNIEKS Jānis Eglītis: Universitāšu slimnīcās jābūt zinātniskām laboratorijām

Pastāstiet par savām pētnieciskajām interesēm. 1998. gadā savu skolotāju dr.med. Aivara Stengrevica un dr.biol. Laimas Tihomirovas iesaistīts pievērsos pārmantotā krūts un olnīcu vēža pētniecībai, anketēju pacientes un viņu asinsradinieces, zīmēju ciltskokus, bet iedzimtības ģenētiskās saknes BRCA gēnos tika meklētas toreizējā LU Biomedicīnas un studiju centrā. Tika apzināts, kādas BRCA1 gēna mutācijas Latvijā ir sastopamas. Toreiz izrādījās un tagad apstiprinās tas, ka Latvijā aktuāls ir BRCA1 gēns un dažas tā mutācijas. Šie atklājumi deva atbildi, ka apmēram 5-7 % krūts un olnīcu vēža gadījumu ir pārmantoti no paaudzes paaudzē ar mutāciju starpniecību. Sākotnēji, protams, cerības bija tādas, ka varēsim atbildēt uz daudz vairāk jautājumiem saistībā ar iedzimto krūts un olnīcu vēzi.  Tagad veicam praktiskas konsultācijas un profilaktiskas operācijas sievietēm, kurām ir pozitīva ģimenes anamnēze saistībā ar krūts un olnīcu vēzi, kā arī, kurām pierādīta BRCA1 gēna mutāciju esamība. Arī mana disertācija bija saistīta ar krūts un olnīcu vēža tēmu. Pašreiz pasaulē aktuāli ir pētījumi, kas saistīti ar audzēju cilmes šūnu izpēti gan saistībā ar terapiju rezistenci, gan attiecībā uz jaunu medikamentu izstrādi. Mums ir ļoti veiksmīga sadarbība ar Latvijas biomedicīnas pētījumu un studiju centru, analizējam cilmes šūnas krūts vēža audos un to, kā tie mainās terapijas ietekmē. Pēdējos pāris gadus vairāki pētnieciskie darbi saistās ar dažu no krūts vēža apakštipu atbildes reakcijām uz ķīmijterapiju. Varbūt tas nākotnē ļaus pacientiem, izmantojot molekulārās bioloģijas parametrus, piemeklēt individualizētu terapiju. Šīs pētījumu jomas ir aktuālas arī pasaulē, un pētījumu, protams, ir daudz. Jums pašlaik arī top kāds pētījums? Pašreiz sadarbībā ar Latvijas biomedicīnas pētījumu un studiju centru noris pētījums par trīskārši negatīvā krūts vēža izmaiņām ķīmijterapijas laikā. Analizējam audzēju audus pirms un pēc terapijas, arī operāciju laikā tiek ņemti audu paraugi, lai analizētu un meklētu kopsakarības medikamentu ietekmei. Kad jūs sapratāt, ka vēlaties būt saistīts ar medicīnu? Kā veidojusies jūsu karjera? Tas bija vidusskolā. Pirmās domas bija par traumatoloģiju, jo jaunībā ir diezgan daudz sportots un bija daudz traumas. Tas likās tuvāks. Studiju laikā Traumu institūtā, tagadējā Traumatoloģijas slimnīcā strādāju par brālīti. Man tuvs draugs saslima ar ļaundabīgu audzēju, un 25 gados viņš aizgāja... Tas sakrita ar maniem augstskolas beigšanas eksāmeniem. Viņa pēdējā dzīves gadā, kad viņam vajadzēja likt sistēmas un pārsiet, mums sanāca daudz runāt. Varbūt tas nospēlēja lielu lomu izvēlē par labu onkoloģijai. Likās, ka tā ir pietiekami sarežģīta un ļoti atbildīga joma, un tur ir jābūt cilvēkiem, kas spēj izskaidrot un palīdzēt cilvēkiem. Varētu teikt, ka viens no mērķiem bija izglābt cilvēkus? Jā, bet tas varbūt nav tik taustāmi kā citās medicīnas nozarēs, kur var izgriezt aklās zarnas piedēkļa iekaisumu un pacients ir vesels. Onkoloģijā var izoperēt, bet daudz kas ir atkarīgs no audzēja veida, kad tas ir atklāts un tamlīdzīgi. Bet pamatdoma ir glābt. Skatoties pasaules kontekstā, kāda ir Latvijas speciālistu pozīcija? Manuprāt, mums ir vairākas institūcijas, kuras strādā pasaules līmenī, piemēram, Latvijas biomedicīnas pētījumu un studiju centrs, Organiskās sintēzes institūts, kur pētījumi ir aktuāli un nozīmīgi arī Eiropas kontekstā. Praktiskajā medicīnā, ar ko man ikdienā ir lielāka saskarsme, pētījumi nav tik fundamentāli. Mums ir jāmeklē smadzenes, kas spēj iedziļināties tajā, ko mēs darām, respektīvi, dodam audzēju, audu, asins paraugus un viņi meklē kopsakarības. Mēs kā klīnicisti, kas to redz diendienā, pasakām viedokli, kam vairāk pievērst uzmanību. Līmenī noteikti ir molekulārā bioloģija. Šeit, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcā, ar profesora Mārča Lejas aktivitātēm tika izveidota Biobanka. Mēs vācam gan audzēju, gan asins paraugus, un daļu no tiem varam izmantot pētījumos ar ārzemju kolēģiem. Mūsu priekšrocība ir tā, ka pacienti ir ar samērā lieliem audzējiem, kurus varam sasaldēt un noglabāt zinātnei un pētīšanai. Kā vērtējat saslimstību ar onkoloģiskām slimībām? Lasīju, ka ir populārākais piecinieks (krūts vēzis, resnās un taisnās zarnas vēzis, plaušu vēzis, ādas vēzis, prostatas vēzis – L.A.), kuram mainās tikai pozīcijas. Onkoloģisko pacientu skaits pieaug, taču pēdējo 3-4 gadu tas ir samērā stabils. Ik gadu saslimst ap 11 tūkstošiem cilvēku. Salīdzinot ar Rietumeiropu un Ziemeļameriku, mēs no viņiem atpaliekam par aptuveni trešdaļu, ņemot vērā iedzīvotāju skaitu. Protams, mūsu iedzīvotāji tik ilgi nedzīvo un nav tik daudz cilvēku ar lieko svaru un citām problēmām. Daļa no audzējiem ir lielā mērā saistīti ar rietumniecisko dzīvesveidu – mazkustīgums, liekais svars, nepareiza ēšana, ātri pagatavojamie produkti, saldie dzērieni un tamlīdzīgi. Tas ir riska faktors ne tikai onkoloģijā, bet arī citām slimībām. Ja mums šīs sliktās tendences sabiedrībā pieaugs, tad nākotnē arī pacientu skaits varētu pieaugt. Vai ir kādas labas tendences, kas novērotas? Ir audzēju veidi, kurus mēs atklājam ātrāk. Tas ir saistīts ar sabiedrības izglītošanu, aktivizēšanu. Kā labu piemēru var minēt krūts vēzi. Pacienšu skaits, kuram mēs atklājam audzēju milimetru izmēros, pieaug. Ir daļa, kas pie mums vēršas novēloti, bet parādās pacienti ar audzējiem agrīnās stadijās. To pašu varētu teikt arī prostatas vēža gadījumā, kur audzēja aizdomu gadījumā tiek veikti precīzāki izmeklējumi un vairāk biopsiju, līdz ar to atrodam arī audzējus agrīnās stadijās. Aktuāla problēma ir arī ādas vēzis, kas izplatīts ir pēdējos trijos gados. Riska faktors ir ultravioletais starojums no sauļošanās un solārijiem. Šis audzējs parādās nevis 70-80 gadus veciem cilvēkiem, bet sievietēm, kurām ir 30-35 gadi un kuras regulāri apmeklē solāriju. Te ir jābūt izglītojošam darbam, kas nākotnē varētu dot labus rezultātus. Esat strādājis arī ārzemēs? Esmu 2002. gadā vairāk kā mēnesi stažējies Londonā. Darbojos Ģenētikas klīnikā un Krūts vēža klīnikā, ieguvu zināšanas par pārmantotajiem audzējiem, darba organizāciju, jo bija skaidrs, ka arī mums te jāsāk ko darīt šajās jomās. Gruvu darba pieredzi lielā ģenētiskā klīnikā, uz kuru ģimenes ārsti un citi speciālisti nosūtīja pacientus ar aizdomām par pārmantotiem audzējiem un veica jau sīkāku izpēti, lai pierādītu vai izslēgtu pārmantotas predispozīcijas esamību. Pārmantoto audzēju potenciālos pacientus var apzināt, viņiem esot veseliem, veikt profilaktiskos pasākumus, lai samazināti saslimšanas riskus. Kā jūs raksturotu Latvijas onkoloģijas situāciju un medicīnu kopumā – tā ir rietumnieciska vai austrumnieciska? Domāju, ka mums ir tipiski rietumnieciska medicīna. Ja analizējam situāciju pagājušā gadsimta sākumā, viss, kas notika Eiropā un pasaulē, pēc gada notika pie mums, tad tagad šī atstarpe ir nedaudz garāka, atsevišķās jomās pat 5-7 gadi. Mēs nedaudz kavējamies, bet tas lielā mērā ir saistīts ar nepietiekamu finansējumu medicīnai. Runājot par kavēšanos, tika rakstīts, ka Latvijā ir izgudrots pretvēža medikaments, bet reāli to Latvijā varēs izmantot pēc vairākiem gadiem. Kāpēc tā ir? Šo medikamentu izstrādāja mūsu Organiskās sintēzes institūta zinātnieki, darbu pie izstrādes viņi sāka pirms vairāk nekā 10 gadiem, taču nebija finansējuma. Valsts tajā nesaskatīja potenciālu, un institūts finansējumu piesaistīja, manuprāt, no Dānijas. Tas, kas ir radīts, ir viņu. Protams, tas ir jauns preparāts, jāiziet visi klīniskie pētījumi, tirgū tas parādīsies pēc vairākiem gadiem, un tikai tad to reāli varēsim izmantot. Reģistrācijas process ir ilgs. Kad preparāts tiks apstiprināts, tas Latvijā parādīsies. Šis ir tas veiksmes stāsts, no kā mūsu ekonomika varēja ļoti labi nopelnīt, ja medikaments būtu izstrādāts par Latvijas naudu un pārdots zāļu kompānijai. Tie varētu būt miljoni. Ja mēs domājam par valsts konkurētspēju un produkta eksportspēju, tad droši vien ir vajadzīgs fonds vai padome, kura varētu investēt šādos specifiskos projektos. Protams, daļa no tiem neattaisnosies, bet kāds no tiem attaisnosies, un tas nākotnē varētu nest peļņu. Vai jūs savā darbībā redzat to, ko vajadzētu izstrādāt, uzlabot? Manuprāt, mums ir vajadzīga sistēmas sakārtošana, prioritāšu izvirzīšana. Pašlaik ir bumbas dzenāšana šurpu turpu, taču nav rezultātu. Kas jums palīdz iedvesmoties, saglabāt dzīvesprieku? Domāju, ka darbošanās ikdienā ar vēža pacientiem nav tas priecīgākais darbs.  Nu jā... Ja ir daudz jārunā ar pacientiem un viņu tuviniekiem, emocionāli un fiziski iztukšojies, nenoliedzami. Palīdz mūzika, dīvainā kārtā – klasiskā mūzika, kas skolas gados likās pilnīgi neiespējami. Šī mūzika nomierina un uzlādē. Arī gleznas, izstādes, tās gan gadās apskatīt, esot konferencēs, kongresos. Izmantoju to, ko konkrētā pilsētā var redzēt. Latvijā tas nav tik regulāri. Iespēju robežās izmantoju fiziskās aktivitātes. Vasarā – ritenis, peldēšana, ziemā – distanču slēpošana. Suni arī vedu ārā no rītiem un vakarā. Kas jums onkoloģijā ir vislielākais izaicinājums? Protams, onkoloģijai kā tādai lielākais izaicinājums ir rast atbildi uz slimības izārstēšanu. Redzot, cik audzēju šūnas ir mainīgas, brīžiem māc šaubas. Šīs slimības lielā mērā atrisinās molekulārie biologi, ķīmiķi vai pavisam citas nozares pārstāvji, bet tie nebūs ārsti. Pamatdarbs man ir ķirurģija, un es arvien vairāk apzinos, ka ķirurģija nebūs tā, kas atrisinās šos jautājumus. Es varu veikt veiksmīgu operāciju, bet globāli rezultātu ilgtermiņā dos kāds cits. Kas jums profesionālajā darbībā ir vislielākais atalgojums? Tie ir pacienti. Kad pēc daudziem gadiem kādu satiec, neatceries vārdu, bet pēc sejas pantiem atpazīsti savu pacientu, redzi, ka viņš ir vesels, viņam viss ir kārtībā, daudz pa šo laiku ir izdarījis un sasniedzis. Gandarījums ir pacienti, kuri dzīvo, ir veseli un aktīvi, un kuri šo nolemtības lāstu – vēzi – ir pārdzīvojuši un nav tam pakļāvušies. Arī praktiskajā darbībā ir jāanalizē, kāpēc darīts tā vai citādāk. Pēdējos gados skrupulozi mēģinām uzskaitīt, ko esam paveikuši, taču neesam vēl tikuši līdz auditēšanai, kas varētu parādīt iekšējās kļūdiņas, neprecizitātes, kuras varētu novērst. Reālā zinātne mums sanāk ar teorētiķiem, kuri pasaka savu ideju un mēs palīdzam, piekrītam. Pašiem ir samērā liela praktiskā darba slodze un studenti, tāpēc pašiem izvērst pētniecisko darbu ir diezgan nereāli. Būtu ideāli, ja mums kā universitātes slimnīcai uz vietas būtu zinātniskās laboratorijas, kur paši varētu izstrādāt tēmas. Diemžēl pašreizējā onkoloģijas situācijā mums partneri ir jāmeklē ārpusē, jo ne Latvijas Onkoloģijas centra, ne Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas paspārnē laboratorijas nav. Lietuvas Nacionālajā vēža institūtā Viļņā bez operāciju zālēm, staru aparātiem un pacientu nodaļām, piemēram, ir Imunoloģijas laboratorija, Molekulārās bioloģijas un ģenētikas laboratorija. Mums ar pārstāvjiem no Organiskās sintēzes institūta vai Biomedicīnas studiju un pētījumu centra satikties un izrunāt jautājumus izdodas pāris reizes gadā. Ja laboratorija būtu uz vietas, idejas varētu pārrunāt uzreiz. Redzu, ka jums ir vairākas vārda kartes no konferencēm un kongresiem. Arī tā ir iespēja satikties speciālistiem no dažādām valstīm. Parasti ir tā, ka aizbrauc uz konferencēm un tās paceļ spārnos. Redzi iespējas, virzienus, kuros varētu darboties. Atbraucot atpakaļ uz Latviju, saskaroties ar realitāti, ka nav līdzekļu, finansējuma, jo cik tad ilgu uz entuziasmu kāds var darboties, ļoti ātri tie spārni tiek aplauzti. Jā, zini un saproti virzienus, kuros vajadzētu attīstīties, bet diemžēl reālās iespējas to neatļauj. Tas arī ir iemesls, kāpēc daži no kolēģiem, protams, aizbrauc strādāt citur, jo tur ir iespējas. Jums nav bijušas domas aizbraukt? Kaut kad bija, bet tagad vairs noteikti nē. Krieviem ir labs teiciens: „Kur esi dzimis, tur esi vajadzīgs.” Iespēja kaut ko uzlabot šeit ir daudz lielāka, nekā aizbraucot citur strādāt sakārtotā vidē un materiāli labi nodrošinātu darbu, jo etniski tā ir sveša vide. Par publikāciju ciklu „Mēneša pētnieks” Ar zinātni prātos un sirdī Latvijas Universitātē darbojas, teoretizē un pārbauda hipotēzes daudz un dažādu nozaru pētnieki. Gan tādi, kam jau ir ievērojams zinātnisko publikāciju skaits savos dzīvesgājumu aprakstos, gan tādi, kas pētniecības pievilcību vēl tikai atklāj. Lai godinātu zinātnes vārdu, lai ieskatītos, kas notiek Latvijas Universitātes fakultātēs un institūtos un lai izstāstītu pētnieku stāstus savējiem un citiem, ar 2012. gada janvārī tiek uzsākts publikāciju cikls „Mēneša pētnieks”. Turpmāk katru mēnesi Latvijas Universitātes portālā publicēsim aktuālos pētnieku stāstus, savukārt gada noslēgumā ļausim publiski portāla lasītājiem balsot par savu favorītu, tādējādi suminot to pētnieku, kura darbība ir uzrunājusi visvairāk lasītājus. Mēneša pētnieks. Zinātnes vārdā!