MĒNEŠA PĒTNIEKS: Pauls Daija – stāsts pašam par sevi

Bet, ja kāds rakstītu grāmatu, kurā Pauls Daija būtu galvenais varonis, tās žanrs noteikti būtu komēdija, jo „nav būtiski, kas tieši notiek, bet tas, kā par to tiek pastāstīts citiem”, saka pētnieks. Tavs lauciņš ir literatūrzinātne – nozare, kas pēta daiļliteratūru? Jā, tradicionāli literatūrzinātnē daiļliteratūru definē kā pētījuma objektu, lai gan jau sen tas nav vienīgais skatījums. Literatūrzinātnē lasām un interpretējam tekstus, tādējādi mēģinām aptvert literāro procesu. Literatūrzinātnē ir vairāki virzieni – literatūras vēsture mēģina saprast agrāko laiku notikumus no mūsdienu skatu punkta. Literatūras teorija pievēršas teorētiskiem jautājumiem, piemēram, tam, kā konstruēts teksts, kā veidots stāstījums. Trešais literatūrzinātnes virziens ir literatūras kritika, kas pamatā saistīta ar jaunāko literāro procesu. Dzejnieki un rakstnieki mūsdienās nereti paši ir jaunākās literatūras pētnieki, tas nāk par labu darba procesam. Literatūras vēstures pētījumos ir iespējams aplūkot kāda konkrēta laikmeta notikumus un to ietekmi uz mūsdienām. Lasot 18.–19.gadsimta tekstus vecajā drukā, pastāvīgi biju spiests domāt par mūsdienām, kā šie teksti ietekmējuši ne tikai literatūru, bet arī veidojuši sabiedrību. Kā iespējams noteikt, kuri 18.gadsimta notikumus notikumi ietekmējuši mūsdienas? Tie faktiski ir divi jautājumi – kā to iespējams noteikt un kā to iespējams interpretēt. Man liekas, ka šajā gadījumā svarīgākais nav sniegt objektīvu atbildi, lai pateiktu, ka tajā laikā bija „tā”, tādēļ šobrīd ir „šādi”. Svarīgi ir piedāvāt savu mūsdienu indivīda skatījumu. Tas varbūt izklausās pēc soļa prom no akadēmiskās zinātnes izpratnes, bet tieši tādēļ humanitārās zinātnes un literatūrzinātne var kļūt aizraujošas, jo liela nozīme ir pētnieka intuīcijai, protams, ja tā atrodas līdzsvarā ar zinātnisku pētniecību. Mēs zinām, ka arī eksaktajās zinātnēs izgudrojumi dažkārt rodas nejauši kādā intuitīvā mirklī. Tādēļ neesmu drošs, ka pastāv skaidra atbilde uz tavu jautājumu. Savā pētījumā primāri piedāvāju tieši pats savu interpretāciju. Pastāv viedoklis, ka zinātnieki ir individuālisti, kas pieraduši strādāt vieni. Manuprāt, liela nozīme ir tieši diskusijām un sarunām. Nereti, rakstot noslēguma darbus, studenti jūt intelektuālu izolāciju, jo viņi ir divatā ar tekstu, bet par to būtu jārunā. Pētniecība ir tikai viena puse, otra ir diskusijas, kad apmaināmies ar domām. Turklāt literatūrzinātnē būtiski rast līdzsvaru starp to, kas aktuāls šodienas sabiedrībai, nevis koncentrēties tikai uz to, kas pašam šķiet interesants. Gatavojot monogrāfiju par 18.gadsimtu, jautāju sev, kāds tam ir sakars ar mūsdienām, kāpēc tas būtu jālasa. Rakstot par kādu laikmetu, gadās prātā pārcelties uz dzīvi citā gadsimtā, bet jāatceras, ka rakstām mūsdienu lasītājam. Ir riskanti tiekties pēc objektivitātes un meklēt skaidras atbildes, jo reizēm humanitārajās zinātnēs jautājumi ir svarīgāki par atbildēm. Kā nokļuvi līdz literatūrzinātnei? Sākotnēji bija grūti izvēlēties starp vēstures, kultūras un literatūras studijām. Tomēr pēdējos gados saprotu, ka interesantākie pētījumi ir tie, kas tapuši uz robežas starp dažādām nozarēm. Pētījumi, kur vēsturnieks pieķeras literatūrai vai teologs vēsturei, man šķiet vieni no interesantākajiem. Arī es savu pētījumu mēģināju veidot starpdisciplināru, rakstīju ne tikai par literatūru, bet arī par to, kā kopumā darbojas kultūra, kā mijiedarbojas literārie, vēsturiskie, sociālie procesi. Daudzus, kas vēlas studēt literatūrzinātni, mēģina atrunāt, argumentējot, ka ar to nevarēs nopelnīt naudu. Varu teikt, ka tas ir mīts. Ja slikti dari savu darbu, nespēsi nopelnīt nevienā darba vietā – jānodarbojas ar to, ko proti darīt labi. Kā aizsākās tava pētnieka karjera? Tā aizsākās, pateicoties profesorei Mārai Grudulei, kura Humanitāro zinātņu fakultātē lasīja lekcijas par latviešu literatūru 16.–19.gadsimtā, un viņas stāstījums mani savaldzināja. Savu bakalaura darbu vēlējos rakstīt ne tikai par literatūru, bet gribēju iekļaut arī vēsturi un kultūras zinātni. Šķita, ka šis laika posms un tēma par apgaismību Baltijā varētu būt interesants. Literatūrzinātne Latvijā nereti cieš, jo pētnieki raksta tikai par latviešu literatūru, īsti neaplūkojot citur notiekošo. Mana tēma paredzēja starptautisku skatījumu, turklāt šis laika periods tobrīd man, kā vairumam, šķita nepazīstams un garlaicīgs, tādēļ tas bija izaicinājums – pārliecināties vai tā tiešām var būt. Tā nebija. Zinātnisko darbību sāki, strādājot Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūtā kā asistents. Vai atceries savu pirmo zinātnisko konferenci? Atceros, bet ar negatīvām atmiņām, jo, man šķiet, neesmu labs publisks runātājs. Tādēļ pirmā uzstāšanās lielas akadēmiskas auditorijas priekšā bija brīdis, ko nelabprāt atsaucu atmiņā…. Bet viss ir atkarīgs no pieredzes, tādēļ šādas grūtības ir normāla parādība. Literatūrzinātnē gan vissvarīgākā ir komunikācija starp pētniekiem. Un konferences ir svarīgas, lai par savu pētniecību varētu stāstīt citiem, uzklausītu kritiku un saprastu, kā attīstīt pētījumus tālāk. Vēl viens moments, kas man šķiet svarīgs, ir tas, ka grūti pieņemt kritiku, pastāv vēlme uztvert to personīgi, bet jāiemācās saprast, ka kritika ir ļoti vērtīga un dabiska akadēmiskās dzīves sastāvdaļa. Ar daudziem kritiķiem vēlāk esam atraduši kopīgu valodu un kļuvuši par draugiem, un tas ir veids, kā, manuprāt, būtu jāstrādā zinātnes iekšējai komunikācijai. Šogad vien tev ir sešas zinātniskās publikācijas! Tā ir sakritība, taču, protams, pastāv sistēma „publish or perish” – publicējies vai iznīksti. Noteikts publikāciju skaits bieži vien ir akadēmiskā prasība, kas nav pozitīvi vērtējams, īpaši, ja humanitārās zinātnes tiek vērtētas pēc kvantitatīviem kritērijiem. Esi publicējis populārzinātniskus rakstus portālā Satori.lv. Par kādu tēmu var gaidīt nākamo rakstu? Nav ne jausmas! Populārzinātniski raksti ir svarīgi, lai arī zinātnes administrācijā tos ne vienmēr uzskata par nopietniem darbiem. Priecājos, ka daudziem pētniekiem padodas stāstīt vienkārši par sarežģītām lietām, jo zinātne ir jāpopularizē. Iespējams, akadēmiskā izteiksme man tomēr padodas labāk. Protams, akadēmiski teksti sasniedz daudz šaurāku auditoriju un aplami gaidīt, lai citu nozaru pārstāvji lasītu akadēmiskus tekstus. Tomēr lasītāju skaits nav būtiskākais, svarīgākais ir tas, ka izdodas pasniegt kādu domu, kas var ietekmēt jaunas ieceres pētījumiem nākotnē. Man vienmēr ir prieks rakstīt šādus tekstus, turklāt no anonīmajiem komentāriem var iegūt atsauksmes, kādas nesagaidītu, piemēram,zinātniskās konferencēs. Visinteresantākie, protams, ir negatīvie komentāri. Promocijas darba rakstīšanas periods ir noslēdzies, oktobrī iznāks tava monogrāfija. Kādi ir šī brīža aktuālie pētījumi? Piedalos vairākos sadarbības projektos Vācijā un Igaunijā. Institūtā strādājam pie projekta, kas saistīts ar identitātes konstruēšanu literatūrā gadsimtu mijas periodā. Tas ir interesants laiks, jo tā brīža latviešu literatūrā visvairāk jūtama ārvalstu literatūras ietekme. Tobrīd veidojās latviešu pilsētnieku intelektuālā sabiedrība, latviešu literatūra atbrīvojās no lauku tēmām, un aizsākās process, ko var dēvēt par sevis eiropeizāciju. Būtisks ir veids, kādā strādājam šajā projektā – lasām tekstus, paralēli domājot par mūsdienu modernajām literatūras teorijām, postkoloniālismu, dzimtas un nacionālisma studijām. Šajā pētījumā apvienotas vairākas nozares, arī literatūrzinātne tikai iegūst, ja pārzinām citu nozaru aktualitātes, tādējādi literārā procesa analīzē varam izmantot ne tikai citu disciplīnu pieredzi, bet arīteorētiskos instrumentus. Dažādu disciplīnu pētnieki pēta līdzīgas parādības, bet savā starpā nereti pārāk maz komunicē. Tādēļ riteni var atklāt vairākas reizes pēc kārtas, ja savā starpā pārāk maz sarunājamies. Starpdisciplinaritāte, protams, ir modes vārds, bet tas darbu var padarīt vērtīgāku. Tēma, ko pamatā pētu, saistīta ar vācbaltiešiem latviešu literatūrā un kultūrā, tā bija arī manas disertācijas un monogrāfijas tēma. Vācbaltieši kā kopiena ir izzudusi, bet ir aizraujošs un maz pētīts kultūras fenomens, par kuru ir pārāk daudz stereotipu. Pašlaik Eiropas sociālā fonda projekta ietvaros pētu dažādos veidus un stratēģijas, kā attiecības starp vācbaltiešiem un latviešiem atainotas literatūrā. Tas ļauj tuvināties kolektīvajai noskaņai, kas pastāvēja tajā laikā un atbrīvoties no stereotipiem. Kādas ir tavas pētnieciskās ambīcijas? Diez vai man jebkad tādas ir bijušas. Daudz lielāka nozīme ir kā nejaušībām, tā cilvēkiem, ar ko esmu ticies. Bet, runājot par nākotni, teorētiskajā perspektīvā redzu pētījumus, kuri pievērstos ne tikai literatūrai, bet arī kultūrzinātnei. Ja nevaram runāt par nākotni pēc desmit gadiem, varam runāt par to, kas notiks oktobra beigās. Jā, oktobra beigās iznāks divas grāmatas. Pirmā ir mana monogrāfija par apgaismību un kultūrpārnesi. Tas ir jauns apzīmējums, kas veltīts latviešu literatūrai laika posmā 18. Gadsimta 2. puse – 19. gadsimta sākumam. Tas bija laiks, kad veidojās latviešu modernā literatūra daiļliteratūras izpratnē, jo līdz tam pastāvēja tikai garīgie teksti un arī pētījums par latviešu laicīgās literatūras tapšanu. Neparasti, ka autori, kas tolaik rakstīja latviski, bija vācbaltiešu luterāņu mācītāji – vācbaltieši rakstīja latviski latviešu lasītājiem. Jautājums, ar kuru sāku savu monogrāfiju – kāpēc vācbaltieši rakstīja literatūru latviešiem, kuru reti kurš latvietis gribēja lasīt, jo lasīšanu asociēja ar reliģisku pieredzi un neuztvēra kā izklaidi. Atbilde uz to meklējama ārpus Latvijas, laikā, kad Vācijā bija izveidota tautas apgaismības kustība, kas bija vērsta uz vācu zemnieku izglītošanu, izmantojot to, ka 17.–18. gadsimta mijā strauji attīstījās grāmatu iespiešana. Inspirācija apgaismībai nāca no Vācijas, jo vairums latviski rakstošo tur bija studējuši un mēģināja apgaismības idejas importēt uz Latviju. Interesanti vērot kultūrpārneses procesu, jo mērķauditorija Vācijā atšķīrās no Latvijas. Vācijā nepastāvēja etniska un lingvistiska barjera starp izglītotajiem un zemniekiem. Lasot šos tekstus, ļoti labi redzams, kā attīstījies mīts par latviešiem kā zemnieku tautu, tikai vēlāk nacionālisma ideoloģija to apvērsa kājām gaisā. Otrs monogrāfijas aspekts ir tas, ka tieši apgaismības kustība spēcīgi ietekmēja nacionālo atmodu un tās ideoloģiju 19. gadsimtā latviešu apgaismošanas projekts neaptvēra, ka varētu vest latviešus pie priekšstata par nāciju. Tādēļ būtiski identificēt vācbaltiešusnevis kā ienaidniekus, bet pretrunīgu tēlu, jāizprot arī viņu veiktā darba nozīme Latvijas nācijas tapšanā. Iznāks tevis tulkotā Kembridžas profesora Pītera Bērka grāmata. Kā nolēmi, ka latviski jātulko tieši šis darbs? Pirms vairākiem gadiem stažējos Igaunijā, kur nodarbojos ar postkoloniālisma studijām, kas cieši saistītas ar hibriditātes jēdzienu. Tas ir priekšstats, ka kultūras savā starpā ir saistītas un viena otru nepārtraukti ietekmē, līdz ar to, iespējams, par kultūru vienskaitlī pat nevaram runāt. Tur iepazinos ar Pītera Bērka pētījumiem, viņa darbi mani aizrāva, tam sekoja vairākas tikšanās ar Pīteru Bērku Kembridžā, un grāmatai par kultūru hibriditāti bija liela nozīme manas disertācijas tapšanā. Lai atpūstos no rakstīšanas, sāku grāmatu tulkot. Vaļasprieks pārauga grāmatas publikācijā, ko atbalstīja Frīdriha Eberta fonds, un, man šķiet, grāmata varētu būt noderīga Latvijas sabiedrībai, lai saprastu, kādā veidā dažādas kultūras savā starpā mijiedarbojas. Sākumā neaptvēru, cik grāmatas tulkošana būs sarežģīts uzdevums. Tās gaitā latviešu un angļu valodu brīdi pa brīdim gan mīlēju, gan neieredzēju. Rakstot citās valodās, piemēram, vācu vai angļu, izteiksme nereti ir daudz skaidrāka, grūtāk būt liekvārdīgam. Rakstot svešvalodā, rakstīšanas process prasa lielāku precizitāti, tas palīdz attīstīt domas skaidrību. Priecājos, ka Pīters Bērks, kura ģimenes saknes ir no Lietuvas, pirmo reizi būs Rīgā. Esmu gandarīts, ka grāmatas latviešu tulkojums rosina viņu ierasties uz vecvecāku dzimto pusi, viņš arī 31. oktobrī Rīgā uzstāsies ar vieslekciju. Šogad noslēgsies Valsts pētījumu programmas „Nacionālā identitāte” pētījums, kurā esi iesaistīts. Mana loma tajā saistīta ar latviešu literatūras vēstures studijām, ar mērķi piedāvāt alternatīvu skatu uz latviešu literatūras vēsturi ne tikai saturiskā ziņā, bet arī starptautiskā kontekstā, konkrēti salīdzinot procesus Latvijā un Vācijā 18.–19. gadsimtam. Runājot par literatūras vēsturi, nevaram nedomāt par rietumos esošajām diskusijām kopš 90. gadu sākuma, par to, vai literatūras vēsture vispār iespējama, vai tas drīzāk nav konstrukts, kas veidots, lai imitētu objektīvu stāstījumu. Oktobra beigās notiks Letonikas kongress, kurā paredzēta apaļā galda diskusija „Vai literatūras vēsture iespējama?” Pie kādas atbildes nonāksim – nezinu. Kāda ir latviešu literatūras loma mūsu nacionālās identitātes veidošanā? Īsākā iespējamā atbilde: literatūra ir stāsti, ko stāstām par sevi paši sev. Identitāte ir aktuāls sarunu temats, taču neesmu drošs, ka varam par to runāt, ja nevienojamies par šī jēdziena nozīmi. Tik bieži lietots vārds tagad jau nozīmē visu un neko. Ko tu domā par to, ka šobrīd reģionālās identitātes mēģina nošķirt no nacionālās identitātes? Ir svarīgi par to runāt, jo redzam, ka daļai cilvēku ir bail ieraudzīt savas vai citu cilvēku atšķirības. Ir vērts saprast, ka identitātes atšķirības mūs neapdraud, reģionālās identitātes drīzāk pat stiprina etnisko un nacionālo identitāti. Vai kā literatūrzinātnieks vari lasīt, nedomājot kritiski, atslēdzoties no pasaules? Ja pazūd spēja lasīt baudot, tad lasīt nevajadzētu nemaz. Protams, pastāv teksti, par kuru baudīšanu var diskutēt, piemēram, lasot 17.–18. gadsimta tekstus, dominē kritiskais skatījums. Ja literatūras pētnieks pazaudē spēju tekstus baudīt, varbūt vajadzētu nodarboties ar kaut ko citu. Daudziem studentiem jāizlasa liels apjoms periodā, kad dzīves un lasīšanas pieredze nav liela. Galvenais ir mēģināt veidot savu lasīšanas pieredzi, nebaidoties atzīt, ka, piemēram, patīk lasīt tā saucamo triviālo literatūru. Tikai tā iespējams veidot savu lasīšanas pieredzi un gaumi, baudot to, kas pašam tīk. Arī piedaloties „Latvijas literatūras gada balvas 2012” žūrijā, centos lasīt tā, it kā to darītu sava prieka pēc, uz laiku izslēdzot kritisko skatījumu. Tā nebija baudpilna pieredze, jo bija jāizlasa ļoti daudzi darbi relatīvi īsā laika periodā. Mūsdienās lasīšana pat kļuvusi par modes lietu. Lasīšana ir individuāls process, kas attiecas uz mani vai tevi un grāmatu, bet diez vai uz kādu citu. No mūsdienām atšķirīgs skatījums bija 18. gadsimtā. Rietumeiropā, kur lasīšanu uzskatīja par kaitīgu, norādot, ka tā atrauj cilvēkus no reālās dzīves – mēs varam to redzēt tālaika karikatūrās, kur lasošajiem cilvēkiem ir bāla āda, tumši loki zem acīm – tādējādi vērsās pret pārāk kaismīgu lasīšanu. Es tiešām nedomāju, ka lasīšana pati par sevi mūs padara labākus vai sliktākus. Tai ir jēga vienīgi tad, ja iegūstam ko jaunu no lasīšanas procesa – pagarinām savu dzīvi, kā teicis Umberto Eko Tu raksti arī grāmatu recenzijas. Kā iespējams uzrakstīt konstruktīvu viedokli par grāmatu, kas sajūsminājusi tik ļoti, ka nav iespējams atrast īstos vārdus? Pastāv viedoklis, ka vieglāk rakstīt par grāmatām, kuras šķiet sliktas, jo pretējā gadījumā sajūsma bieži vien stājas ceļā intelektuālajai refleksijai. Jāatrod līdzsvars starp abām pusēm. Lielākoties pats rakstīšanas process palīdz domāt. Kāds ir tavs lielākais atklājums literatūrzinātnē?  Laikam tas, ka literatūrzinātne nav nošķirta no citām humanitārajām zinātnēm, ka savstarpēja domu apmaiņa palīdz nonākt pie jēgpilniem atklājumiem. Kāds ir tavs lielākais atklājums pētniecības procesā pašam par sevi? Esmu sapratis, ka pētniecisks darbs ir ļoti pretrunīgs tajā nozīmē, ka tas daudz dod un ņem. Akadēmiskais darbs paredz diezgan lielu individuālo brīvību, kas prasa spēju sevi disciplinēt, un, iespējams, man šī spēja vēl ir jāmācās. Vai esi domājis uzrakstīt kādu daiļliteratūras darbu? Par to pēdējo reizi domāju laikam apmēram pirms desmit gadiem. Pastāv uzskats, ka literatūrzinātnieki ir neizdevušies rakstnieki. Nezinu, vai tā ir, jo reti kurš no viņiem to atklāj. Bet daudzi literatūrzinātnieki ir arī ļoti labi rakstnieki. Jo vairāk lasu, jo vairāk novērtēju pats savas prasmes, tāpēc šobrīd mana atbilde noteikti ir nē, bet labāk pajautā par to man vēl pēc desmit gadiem! PĒTNIEKA PIETURZĪMES

• Literatūrzinātnieks
• Monogrāfijas „Apgaismība un kultūrpārnese” autors
• 2013. gada martā iegūts doktora grāds filoloģijā
• LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieks
• Lasījis lekcijas LU Humanitāro zinātņu fakultātē
• Humanitāro zinātņu žurnāla "Letonica" galvenais redaktors

Par publikāciju ciklu „Mēneša pētnieks” Ar zinātni prātos un sirdī Latvijas Universitātē darbojas, teoretizē un pārbauda hipotēzes daudz un dažādu nozaru pētnieki. Gan tādi, kam jau ir ievērojams zinātnisko publikāciju skaits savos dzīvesgājumu aprakstos, gan tādi, kas pētniecības pievilcību vēl tikai atklāj. Lai godinātu zinātnes vārdu, lai ieskatītos, kas notiek Latvijas Universitātes fakultātēs un institūtos un lai izstāstītu pētnieku stāstus savējiem un citiem, ar 2012. gada janvārī tiek uzsākts publikāciju cikls „Mēneša pētnieks”. Turpmāk katru mēnesi Latvijas Universitātes portālā publicēsim aktuālos pētnieku stāstus, savukārt gada noslēgumā ļausim publiski portāla lasītājiem balsot par savu favorītu, tādējādi suminot to pētnieku, kura darbība ir uzrunājusi visvairāk lasītājus. Mēneša pētnieks. Zinātnes vārdā!