MĒNEŠA PĒTNIEKS: Jurģis Šķilters – kognitīvo zinātņu mozaīkas veidotājs

Kādas ir jūsu pētniecības intereses? Jau desmit gadus čakli kopju trīs pētniecības virzienus. Viens no tiem ir, kā cilvēks uztver, lieto telpu, atkarībā no viņa atrašanās vietas, pārvietošanās veida. Otrs virziens ir vizuālā uztvere – kurā brīdī mēs kādam attēlam piešķiram nozīmi. Trešais – kopienas, kurās pastāv dažādi komunikācijas kanāli – gan analogie, gan digitālie. Mani interesē, kā mijiedarbojas virtuālā un klātienes komunikācija. Protams, mani vienmēr interesējuši jautājumi, kā mijiedarbojas valoda un kognitīvie procesi. Taču mani jau kopš disertācijas rakstīšanas interesē arī, kā loģika mijiedarbojas ar valodu un kognitīvajiem procesiem. Visbeidzot, mani interesē, kāda ir valodas loma telpas un vizuālajā uztverē, hibrīdkomunikācijā. Ko īsti nozīmē būt kognitīvo zinātņu pētniekam? Kognitīvās zinātnes ir liela mozaīka, ar kuras palīdzību varam saslēgt kopā dažādu zinātņu atziņas par to, kā un kāpēc cilvēks redz, apjēdz un saprot pasauli. Piemēram, psiholoģija, lingvistika, filozofija, datorzinātnes, komunikācijas zinātnes, ģeogrāfija un citas zinātnes pēta atsevišķus aspektus, kā redzam, uztveram un saprotam pasauli, bet kognitīvās zinātnes veido starpdisciplināru mozaīku, apvienojot šo dažādo nozaru pētījumu rezultātus. 21. gadsimtā zinātnē nepastāv daudz šādu pētniecības lauku. Kognitīvajās zinātnēs pētāmo problēmu gandrīz vienmēr aplūkojam plašākā kontekstā un saslēdzam kopā saistošas atziņas, ko piedāvā psiholoģija, komunikācijas zinātnes, redzes uztvere un citi pētniecības virzieni. Kā atklājāt, ka kognitīvās zinātnes ir fascinējoša lieta? Disertācijas rakstīšanas sākuma posmā mani interesēja, kā cilvēks uztver un apstrādā nenoteiktību valodā. Pie šīs tēmas strādājot, konstatēju, ka veids, kādā cilvēks saprot un apstrādā verbālās nenoteiktības, līdzinās tam, kā tiek apstrādātas vizuālās nenoteiktības. Tas bija dzinulis mēģināt aptvert vairākas cilvēka uztveres jomas un tās salīdzināt. Un kognitīvās zinātnes to piedāvāja! Mani fascinē, kā informācija par ārējās pasaules telpu tiek transformēta par lietotājam labi uztveramu un saprotamu. Otrs pētījumu virziens saistāms ar vizuālo uztveri: milisekunžu process, kurā vienkāršiem vizuāliem stimuliem tiek piešķirta nozīme. Vēl darbojos ar vairākiem hibrīdkultūras kopienu pētījumiem. Viens no tiem ir par kopienām, kurās digitālā komunikācija ietekmē analogo (t.s. klātesamības) komunikāciju. Pētot digitālo mediju ietekmi kognitīvajos procesos, var secināt, ka cilvēki, piemēram, atceras citādi, lietojot dažādus digitālās komunikācijas rīkus. Pirms kāda laika bija pētījums par to, kā cilvēki atceras sociālajā tīklā Twitter. Tā ir kognitīvā sistēma, kas palīdz veikt tos procesus, ko parasti veicam, izmantojot bioloģisko atmiņu. Jaunie mediji cilvēkus nepadara primitīvākus, bet gan nereti maina cilvēka kognitīvos procesus. Piemēram, kognitīvajās zinātnēs pēdējo gadu laikā tiek pētīts, kā jaunie mediji maina mūsu atcerēšanās veidu. Tas ir fascinējoši, kā kognitīvie, bioloģiskie procesi mijiedarbojas ar tehnoloģiskajiem! Tātad digitālo rīku pastāvēšana neietekmē sabiedrību negatīvi? Nevar teikt, ka digitālie rīki sabiedrību ietekmē pozitīvi vai negatīvi. Šo rīku lietojums maina mūsu uztveri, atcerēšanos un informācijas selekciju. Bet, tā kā sabiedrība mainās, pētniecības lauks arvien paplašinās. Tā ir taisnība, turklāt dažas, šķietami attālinātas, nozares satuvinās, piemēram, telpas uztvere ar digitālo komunikāciju, jo arī digitālajā komunikācijā veidojam mūsu uztveres telpu un kuriozā veidā digitālajā telpā uztvere darbojas pēc reālās vides uztveres principiem. Arī Facebook vai Foursquare ietekmē telpas uztveri, jo iespējams norādīt savu atrašanās vietu, kas savukārt ietekmē citu telpas lietotāju telpas uztveri. Nupat ieguvāt prestižo Fulbraita stipendiju, apsveicu! Tātad nākamais pusgads būs jāpavada ASV? Tā gan, paldies. Pusgads aizritēs Čikāgā, Ziemeļrietumu universitātē, kur kognitīvās zinātnes vairāku gadu desmitu laikā ir spēcīgi attīstījušās. Desmit gadus lasu lekcijas un vadu noslēguma darbus, tādēļ esmu gandarīts, ka ir iespēja pusgadu nodarboties tikai ar pētniecību. Tas būs laiks, kad veikšu vairākas jaunas pētniecības ieceres un pabeigšu arī dažus iesāktos pētniecības darbus. Mans pētījuma projekts būs saistīts ar telpas uztveri un komunikāciju, par to, kādi principi ļauj ārējās pasaules sniegto informāciju pārveidot mums skaidrā un saprotamā informācijā. Šis projekts saistīts gan ar empīriskiem pētījumiem, gan arī ar matemātisku telpas uztveres analīzi. Pārsvarā pētniekus interesē tikai viens no šiem virzieniem. Es vēlos abus pētniecības virzienus – empīrisko un matemātiski orientēto – savienot. Mēģināsiet savienot sociālās un eksaktās zinātnes? Jā, turklāt jāatceras, ka kognitīvajās zinātnēs šie zinātņu nošķīrumi nav būtiski, vienlīdz svarīgas ir gan sociālo zinātņu metodes, gan eksakto, gan arī humanitāro zinātņu atziņas. Kognitīvās zinātnes ir psiholoģiski komfortablas, jo visas iesaistītās nozares ir vienlīdz saistošas. Kognitīvajās zinātnēs akadēmiskās raudzes laiks gan ir ilgāks nekā citās un akadēmiskā taka netiek ātri iestaigāta, jo pie dažādo zinātņu metodēm jāpierod un tajās ir jāiestrādājas. Un kā jums sokas ar akadēmiskās takas „iestaigāšanu”? Tēlaini izsakoties, man nav svarīgas zinātnes sabiedriskās attiecības, drīzāk esmu „darba zirgs”, kam svarīgāks pats pētnieciskais process, tādēļ publikācijas neskaitu. To ir daudz, taču, veidojot kādu zinātņu nozari no nulles, kā tas ir ar kognitīvajām zinātnēm Latvijā, svarīgs ne tikai pētījumu skaits, bet pati pētniecības vide. Tādēļ esmu gandarīts, ka jau deviņus gadus izdevies sarīkot kognitīvo zinātņu simpozijus, uz kuriem brauc nozares eksperti no pasaules labākajām universitātēm. Neesam otrās šķiras zinātnes valsts, vismaz kognitīvo zinātņu kontekstā – nē. Simpoziju laikā katru pavasari esam kognitīvo zinātņu atpazīstamākā un nozīmīgākā vieta Eiropā. Jau piekto gadu veidojam arī kognitīvo zinātņu vasaras skolu, arvien vairāk studentu izvēlas savus studiju noslēgumu darbus saistīt tieši ar šo nozari. Tāpēc ir iemesls būt gandarītam. Jūs esat šo simpoziju pamatlicējs – kā radās doma par to? Laikā, kad studēju Vācijā, ar domubiedriem no citām valstīm spriedām, ka būtu nepieciešams spēcīgs, starpdisciplinārs kognitīvo zinātņu žurnāls Baltijas reģionā. Kopš 2002. gada soli pa solim veidojām žurnāla projektu un spriedām, ka būtu nepieciešams arī pasākums, kurā žurnālā publicētos rakstus varētu pārrunāt. Tā radās ideja par simpozijiem. Šobrīd izvēlamies vienu tēmu, ar kuru strādājam apmēram trīs gadus, lai spētu visus vadošos ekspertus uzaicināt uz Latviju. Šī gada simpozija tēma bija par uztveri un konceptiem, pirms pāris gadiem par valodu, nozīmi un diskursu. Toreiz bija visas nozares svarīgākie teorētiķi un parādījās karātavu humors – nedod Dievs, ja notiks kāda katastrofa, jo tad pazudīs visa nozare! Esam sasnieguši augstu līmeni un vadošajiem speciālistiem publicēties Baltijas kognitīvo zinātņu gadagrāmatā un uzstāties simpozijā ir prestiža jautājums. Kāda ir simpoziju un vasaras skolas nākotne? Vai arī pēc 20 gadiem simpoziju tēmas neizsīks? Kognitīvās zinātnes ir plašas piedāvāto tēmu ziņā, turklāt mainās dažādi akcenti. Pats pirmais simpozijs pirms deviņiem gadiem bija par paradoksiem un šobrīd par to varētu runāt atkal, jo daudz kas ir mainījies. Tāpat arī par šī gada tēmu pēc desmit gadiem varēs runāt vēlreiz. Tā ir dinamiska zinātne. Gan jau viss attīstīsies, vienīgi ceru, ka simpoziju un vasaras skolu organizatoriskās funkcijas lielākā merā uzticēšu arī kolēģiem un doktorantiem. Nebūs grūti atdot jūsu izloloto citam? Mums jāveido kvalitatīva kognitīvo zinātņu vide. Svarīgi, ka iesaistās arī kolēģi un studenti. Tādēļ nav iemesla sirds sāpēm, ka izauklētais bērns nokļūs citās rokās, jo tāpat pilnībā no tā aiziet nevarēšu. Plānošanas darbs visticamāk saglabāsies manā pārziņā. Šogad Sociālo zinātņu fakultātē izveidojām arī kognitīvo zinātņu moduli maģistra programmā. Tas man ļoti uzlabo garastāvokli, vienīgi šajā semestrī pie apzīmējuma „brīvais laiks” nedaudz jāpiedomā. Jums ir pētnieciskais darbs, žurnāls, vasaras skola, simpoziji, darbs fakultātē. Kam vēl veltāt laiku? Esmu diezgan kaislīgs džeza fans, tam pēdējā semestra laikā gan pietrūcis laika. Lai gan kopš atgriešanās Latvijā 2004. gadā nav bijis tāds periods, kad varētu teikt – vai, cik daudz brīva laika, varētu vēl kaut ko darīt. Kā atšķiras pētnieka darbs no pasniedzēja darba? Pētnieciskā piesaiste nodrošina to, ka neparādās akadēmiskā darba rutīna, izdodas arī kritiski skatīties uz lekciju saturu. Lekcijas un pētniecība man ir viena darba divas dažādas izpausmes. Nevaru pateikt – tagad esmu pasniedzējs, tagad – pētnieks. Ja būtu no kaut kā jāatsakās? No pasniedzēja vai pētnieka darba? Tā būtu ļoti skarba dilemma. Ja atteiktos no pasniegšanas un tikai veidotu publikācijas, nebūtu zināšanu pārneses. Pētījumu veidošanai un tālākai attīstībai jāieved zinātnē citus cilvēkus, tādēļ pētnieciskā un akadēmiskā darbība savā starpā ir ļoti saistītas. Jūs pētījumu rezultātus mēģināt skaidrot sabiedrībai, rakstot par to interneta portālos un uzstājoties dažādos pasākumos. Kāda ir cilvēku reakcija? Ļoti pozitīva, esmu gandarīts, ka pasniedzu tik motivētiem cilvēkiem. Apzinos, ka izskaidrot kognitīvo zinātņu pētījumu rezultātus ir lielāks izaicinājums, jo pētāmie jautājumi ir plašāki un saistīti ar vairākām jomām. Turklāt kognitīvās zinātnes Latvijā ir jaunas. „The New York Times” u.c. ASV un Rietumeiropas avīzēs, piemēram, regulāri ir slejas par kognitīvo zinātņu jautājumiem, Latvijā nekā tāda nav. Un tā kā publisko diskusiju par to nav bijis, sabiedrības izglītošana ir neliels izaicinājums. Jums ir lielais pētnieciskās dzīves uzdevums?   Pētniecības gaitās mani vienmēr motivē kopsakarību pamanīšana. Spēt paskatīties uz kopējo mozaīku, ko sauc par cilvēka kognitīvajiem procesiem, spēt redzēt sakarības starp dažādiem kognitīvajiem un komunikācijas procesiem. Kas ir aizraujošākais zinātnē un kādēļ jauniešiem būtu vērts to apsvērt, nevis domāt tikai par profesionālo darbību? Profesionālo darbību varam sākt jebkurā brīdi, ja vien neesam garā kūtri. Toties zinātnē ir jākāpj pa kāpnītēm – bakalaurs, maģistrs, doktorantūra. Zinātne ļauj saprast, ko un kāpēc darām, redzēt norises kopsakarā. Akadēmisko karjeru 50 gadu vecumā var pamest un uzsākt profesionālo darbību, toties pēc 30 gadu profesionālās dzīves reti var ielēkt zinātnē. Darbojoties kādā jomā, varam nožēlot, ka neesam izmēģinājuši zinātnes ceļu. Izklausās ciniski, bet tad, kad to apjauš, tad bieži vien jau ir par vēlu. Zinātnei ir arī ēnas puses? Ir, bet domāju, ka tās pēc būtības neatšķiras no ēnas pusēm citās darbības jomās. Protams, zinātnes konkurence ir ļoti nežēlīga. Arī zinātnē ir tiekšanās pēc varas, nereti zinātniskā karjera ir nežēlīga. Turklāt visi nevar būt pētnieki, jo gluži vienkārši tik daudz pētnieku nevajag. Zinātnē atrast darbu ir grūtāk. Zinātne ir kosmopolītiska gan labā, gan sliktā nozīmē. Ātri jāpieņem lēmumi, jābūt godīgiem pret sevi. Taču, ja ir interese par kādu pētniecisku jautājumu – kāpēc nepamēģināt? Jurģi esot strādīgi, pat pedantiski. To var teikt arī par jums? Tā varētu būt, esmu prasīgs pret sevi, arī pret kolēģiem un studentiem. Savam darbam atkāpes nepieļauju. Ja jūs aptaujātu manus kolēģus un studentus, ceru, ka viņi neteiktu, ka esmu nežēlīgs, jo pedantisks cilvēks kādā brīdī kļūst nežēlīgs, bet tāds es negribētu būt. Jūs noteikti neesat nežēlīgs pret studentiem. Arī šī gada komunikācijas zinātnes bakalaura studentu izlaiduma video klipā jūs pieminēja kā vienu no labākajiem pasniedzējiem. Tas mani ārkārtīgi aizkustināja, man veicas, jo strādāju ar vislabākajiem studentiem. Nav vēl gadījušies nemotivēti vai intelektuāli aprobežoti studenti, lieku roku uz sirds! Gan jau kāds domā, ka esmu bargs, bet ceru, ka neviens mani dēļ studijas nav pametis. Zinātniekiem un pasniedzējiem ir neveselīgs darba ritms? Tas gan, turklāt man patīk strādāt vakaros un naktīs, esmu izteikta pūce. Klausos mūziku, lieku kopā datus un rakstu, bet man patīk šāds ritms. Katru rītu sev vaicāju vai tas, ko es daru, ir forši. Un katru rītu atbilde ir apstiprinoša. Esmu darbaholiķis, pēdējo septiņu gadu laikā atvaļinājums ir tas periods, kad salieku pētījumos punktus un komatus, jo semestra laikā daudz jāgatavojas lekcijām. Atvaļinājums ir laiks, kad varu pabeigt iesāktos darbus. Ideālais atvaļinājums – aizbraukt pie jūras, pastaigāties, klausīties mūziku un katru dienu dažas stundas pastrādāt pie kāda pētniecības raksta.   PĒTNIEKA PIETURZĪMES ·        Vācijā iegūts filozofijas doktora grāds ·        LU Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas studiju nodaļas asociētais profesors un vadošais pētnieks komunikācijas teorijā. ·        Izdevuma "Baltic International Yearbook of Cognition, Logic and Communication" galvenais redaktors (www.thebalticyearbook.org) ·        LU Kognitīvo zinātņu un semantikas centra dibinātājs un direktors ·        Bijis viesprofesors Sasari Universitāte, Itālijā. ·        Lasījis lekcijas vairākās universitātēs Rietumeiropā. ·        Starptautisku pētniecības projektu autors, konsultants un līdzautors. ·        Mīļākie džeza izpildītāji – Džons Koltreins, Billija Holideja, Ernsts Reijsegers, Sidnijs Bešē. Mīļākie blūza izpildītāji – Villijs Diksons, Haulins Vulfs, Madijs Voterss, Corijs Heriss. Mīļākie senās mūzikas izpildītāji – Marko Bīslijs, Gido Morini, Paulo Beši. ·         Tuvākie grāmatu autori – Patriks Modiano, Milans Kundera, Kurts Vonnegūts.   Par publikāciju ciklu „Mēneša pētnieks” Ar zinātni prātos un sirdī Latvijas Universitātē darbojas, teoretizē un pārbauda hipotēzes daudz un dažādu nozaru pētnieki. Gan tādi, kam jau ir ievērojams zinātnisko publikāciju skaits savos dzīvesgājumu aprakstos, gan tādi, kas pētniecības pievilcību vēl tikai atklāj. Lai godinātu zinātnes vārdu, lai ieskatītos, kas notiek Latvijas Universitātes fakultātēs un institūtos un lai izstāstītu pētnieku stāstus savējiem un citiem, ar 2012. gada janvārī tiek uzsākts publikāciju cikls „Mēneša pētnieks”. Turpmāk katru mēnesi Latvijas Universitātes portālā publicēsim aktuālos pētnieku stāstus, savukārt gada noslēgumā ļausim publiski portāla lasītājiem balsot par savu favorītu, tādējādi suminot to pētnieku, kura darbība ir uzrunājusi visvairāk lasītājus. Mēneša pētnieks. Zinātnes vārdā!