MĒNEŠA PĒTNIEKS: Cilvēku vērotāja Baiba Bela

Citu fakultāšu pārstāvji mēdz jokot, ka katram no Sociālo zinātņu fakultātes ir vismaz divi Twitter konti, tomēr internetā pieejama tikai Jūsu akadēmiskā puse. Kā Jūs pati sevi varētu raksturot? Mani vislabāk raksturo tas, ka mani interesē dzīve un cilvēki. Pasaulē ir tik ārkārtīgi daudz aizraujošu lietu un dzīve ir tik īsa, ka izmantoju iespēju arī savu profesionālo darbību veltīt pasaules izzināšanai. Šāds pasaules izzināšanas dzīvesveids neliek sapņot par savas ikdienas maiņu? Tas paplašina skatījumu uz pasauli. Jebkurā brīdī varu mainīt savu dzīvi, ja to patiešām vēlētos. Mana nodarbošanās līdzinās tam, kādēļ cilvēki lasa grāmatas – tā varam izdzīvot ne tikai savu dzīvi, bet caur grāmatām paplašināt pieredzi un uz brīdi iejusties kāda cita dzīvē. Kaut uz brīdi, bet tomēr! Cik bieži tomēr esat gribējusi izdzīvot kāda cita dzīvi? Un vai ir kāds cilvēks, kuru jūs ļoti gribētu satikt? Man patīk pašai sava dzīve un nekad neesmu gribējusi dzīvot kāda cilvēka dzīvi. Bet vienmēr esmu domājusi, kuru gribētu nointervēt. Latvijā viens no tādiem cilvēkiem ir akadēmiķis Jānis Stradiņš. Saistībā ar nacionālās identitātes tēmu man bija tā laime viņu intervēt, bet viņa dzīvesstāsts ir tāds, ko gribētu uzklausīt, jo viņa dzīves pieredze ir ļoti bagāta un skatījums uz dzīvi ir vienreizējs. Arī jūsu dzīves pieredze ir interesanta – pēc maģistrantūras studijām filozofos ieguvāt doktora grādu socioloģijā. Kāda ir filozofijas un socioloģijas saistība? Diezgan cieša, jo socioloģija lielā mērā izaug no sociālās filozofijas. Filozofija vairāk skatās uz to, kādai jābūt cilvēka dzīvei, pasaulei un sabiedrībai, turpretī socioloģija apskata, kāda ir šī dzīve, kādēļ tā ir tieši tāda un kā tā varētu attīstīties. Vai ir vēl kādas būtiskas atšķirības starp filozofiju un socioloģiju? Filozofi jau sen uzdod jautājumus par dzīves jēgu un laimi, bet sociologi par to runā tikai pēdējos 10 – 20 gados. Latvijā tā ir maz zināma lieta, bet pastāv arī laimes pētnieki, kuru darbības lauks balansē uz socioloģijas un psiholoģijas robežas. Saistībā ar laimi un dzīves piepildījumu radies arī termins „labbūtība”, „laimīgums”. Ir svarīgi, lai nodzīvojam savu dzīvi laimīgi, lai būtu apmierināti ar savu dzīvi un to, kas esam. Socioloģija ilgi tam nepievērsa uzmanību, bet dzīves kvalitātes un laimīguma pētījumi pastāv, un tajos tiek aplūkots, cik laimīgi un apmierināti ar savu dzīvi cilvēki jūtas, un kāpēc, kas to ietekmē. Vai pastāv laimes definīcija? Kāds būtu jūsu laimes formulējums? Šāda definīcija tiešām pastāv, bet to šobrīd neatceros. Mans laimes formulējums? Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Jo jūs mēģināt atbildēt kā pētniece? Tā ir dilemma – atbildēt kā pētniecei vai cilvēkam. Pētnieki mēģina pateikt visu pēc iespējas precīzāk, bet cilvēciski domājam un jūtam tēlos, ir grūti atrast precīzu formulējumu vārdos. Man šķiet, ka būt laimīgai man nozīmē būt mierā pašai ar sevi un dzīvi. Īstenot savus mērķus, idejas, just, ka dzīvoju pati savu dzīvi. Laime ir prast novērtēt mazās labās lietas, kas notiek katru dienu. Ar prieku pieņemt dzīvi tādu, kāda tā šobrīd ir. Kādi ir jūsu dzīves lielie mērķi un idejas, ko gribat īstenot? Šobrīd slodze ir tik liela, ka globāla lieluma mērķi šķiet biedējoši. Šogad ir noslēdzošais gads valsts pētījumu programmai „Nacionālā identitāte”, par kuru jāsagatavo vairākas publikācijas. Šī ir iespēja iekustināt domāšanu par to, kā redzam identitāti un ko tā mums nozīmē. Pastāv ilgtermiņa mērķis – nostiprināt un paplašināt starptautisko sadarbību mācību procesā. Sociālo zinātņu fakultātes socioloģijas nodaļa piedalās piecu Eiropas augstskolu kopīgi īstenotā maģistrantūras programmā par starptautisko migrāciju un sociālo kohēziju, ko finansē Erasmus Mundus programma. Visas Erasmus Mundus finansētās programmas skaitās izcilības programmas, tā kā mums ir jāmēģina tur noturēties. Robežas kļūst atvērtākas, pārvietošanās lētāka, tādēļ migrācija ir aktuāls jautājums visā pasaulē, ne tikai Latvijā. Ir plašs pētījumu lauks, turklāt migrācija saistīta ar identitāti, Latvijā varam pētīt, kas notiek ar aizbraukušo piederības sajūtu. Jūs piedalījāties pētījumā par to latviešu identitāti, kuri dzīvo Zviedrijā. Kādi bija pārsteidzošākie pētījuma rezultāti? Pētījums tika uzsākts, kad vēl mācījos maģistrantūrā 1996. gadā. Tolaik šķita, ka Stokholma ļoti atšķiras no Rīgas. Biju pārsteigta, ka latviešu kopiena Zviedrijā spēj dzīvot tik latviskā garā. Lai gan sadzīve ir zviedriska un daudzas lietas no zviedru kultūras ienāk identitātē un pasaules uzskatā, šķita fantastiski, ka, vairākus gadu desmitus dzīvojot citā vidē, latviskās piederības sajūta tiek vērtēta tik augstu. Dzīve citā valstī nepieprasa saglabāt dzimtās valodas zināšanas, jo ir svarīgi iekļauties vietējā izglītības sistēmā, darba tirgū, tomēr daudzu ārvalstu latviešu vērtības ir orientētas uz latviskumu. Ja cilvēki izjūt piederību gan zviedriem, gan latviešiem, parādās abu kultūru vienlīdz dziļa pārzināšana, dubulta lojalitāte. 2. pasaules kara emigrantu aizbraukšanas iemesls bija politisks un viņi aizbrauca ar domu, ka atgriezīsies Latvijā. Latvietības uzturēšana trimdā bija dzīves mērķis un protests pret Latvijā notiekošo sovjetizāciju un rusifikāciju. Un tomēr ļoti daudzi asimilējās, īpaši nākamās paaudzes. Mūsdienu migrācijā gan aizbraukšanas iemesliem, gan latviskuma uzturēšanai ir atšķirīgas iezīmes, tomēr šis pētījums var palīdzēt modelēt situāciju, kas pēc kāda laika varētu notikt ar šobrīd aizbraukušo cilvēku piederības sajūtu un latvisko identitāti Kā izlēmāt par labu studijām filozofos un kā nokļuvāt sociologos? Esmu beigusi Rīgas lietišķās mākslas vidusskolā keramiķus un gribēju studēt kultūras vēsturi, tēvs ieteica iet uz „filozofiem” – tā ir laba klasiska, humanitāra izglītība. Lai gan pēc studiju beigām uznāca dzīves krīze, jo tobrīd strādāju Filozofijas un socioloģijas institūtā ar 60 latu algu  un ar to izdzīvot nebija iespējams. Domāju – ko es ar savu brīnišķīgo izglītību iesākšu, bet vienmēr ar savu izvēli esmu bijusi apmierināta. Reti kurš mans kursa biedrs turpina akadēmisko karjeru saistībā tieši ar filozofiju, tomēr tā dzīvē ļoti noder, jo iemāca saredzēt lietas kopsakarībās, tāpat kā socioloģija. Ar kādiem pētījumiem nodarbojāties Filozofijas un socioloģijas institūtā? Darbojos mutvārdu vēstures projektā, kurā viens no uzdevumiem bija cilvēku atmiņu dokumentēšana. Centāmies aptvert tā sauktos „vēstures baltos plankumus” un „lielās vēstures” aizmirstos jautājumus – ikdienas dzīves vēsturi. Cilvēku atmiņa glabā unikālu dzīves pieredzi par 20. gadsimta notikumiem Latvijā, un projekta koordinatore, pētniece Māra Zirnīte aizguva pieredzi no ārzemēs populārajiem mutvārdu vēstures projektiem – rīkot dzīvesstāstu vākšanas ekspedīcijas ar apmācītu brīvprātīgo talcinieku piedalīšanos. Tieši caur dzīvesstāstiem esmu lielā mērā apguvusi Latvijas neseno laiku vēsturi, jo pamatskolā un vidusskolā nekad tālāk par 19. gadsimtu netikām, tā man šķiet. Dzīvesstāsti „ievilka” sevī, gan ar tīri cilvēcisku līdzpārdzīvojumu, gan arī kā subjektīvs personīgo dokumentu veids. Vēsturniekus interesē konkrēti fakti, kas tieši noticis kādā laika posmā. No sociālo zinātņu perspektīvas interesējamies par citām lietām – kāpēc cilvēki kaut ko atceras un runā par to konkrētā veidā. Dzīvesstāstos ir pievērsta uzmanība intīmākām detaļām, piemēram, ģimenes attiecībām, pārdzīvojumiem.  Piemēram, vēsturē tiek runāts par to, cik daudz cilvēkus izsūtīja 1949. gadā, kad tika dibināti kolhozi, uz kādu rīkojumu pamata tas viss notika, kādi cipari un uzvārdi parādās dokumentāros avotos. Dzīvesstāsti palīdz saprast, kā jutās cilvēki, kuri tika izsūtīti. Kā jutās cilvēki, kuriem bija jāatdot sava zeme, savi lopi, savas saimniecības ēkas, savs inventārs kolhozam. Tieši cilvēciskā pieredze ir tas īpašais, ko tradicionāli izmantotie vēstures avoti neietver. Kopš 1996. gada katru gadu tiek rīkotas dzīvesstāstu vākšanas ekspedīcijas. Izvēlējās kādu reģionu un vietējos laikrakstos savlaicīgi ievietoja sludinājumus, ka tiek meklēta vieta ekspedīcijai un cilvēki ar interesantu dzīves pieredzi. Sadarbojāmies ar pašvaldībām un novadpētniecības muzejiem, kas palīdzēja atrast intervējamos. No tiem cilvēkiem, ko intervēju 90. gadu vidū, gandrīz neviens vairs nav palicis dzīvs, tikai daži, kam tuvojas simts gadu jubilejas. Tolaik vēl varējām intervēt cilvēkus, kas atcerējās 1. pasaules kara bēgļu gaitas. Tagad - viss, šo cilvēku vairs nav. Tādēļ dzīvesstāstu kolekcija satur tiešām unikālas atmiņas. Cik dzīvesstāstu glabā šī kolekcija? Šobrīd savākti vairāk nekā 3,5 tūkstoši dzīvesstāstu, tie iegūti arī pateicoties entuziastiem citās valstīs un plašam citu pētnieku atbalstam. Piemēram, Latvijā ir Brazīlijas latviešu draugu kopa, kas ekspedīcijās meklējusi latviešu baptistu izceļotājus un viņu pēctečus, jo 20. gados vairāk nekā 2500 baptistu devās uz Brazīlijas mūžamežiem. Tur joprojām kolonijā „Vārpa”  dažu ielu un veikalu nosaukumi ir latviski. . Amerikas latviešiem ir nopietns mutvārdu vēstures projekts, kura ietvaros ierakstīti vairāk nekā 200 dzīvesstāsti un to kopijas atsūtītas arī uz LU Filozofijas un socioloģijas institūtu. Nesen Māra Zirnīte uzsākusi sadarbību arī ar latviešiem Austrālijā. Jau gadu oficiāli mutvārdu vēstures projektā vairs neesmu, bet dzīvesstāsti vienmēr būs mana sirdslieta. Tātad jūsu akadēmiskās intereses ir identitāte un dzīvesstāsti? Šobrīd pamatā ir identitātes pētījumi valsts pētījumu programmā „Nacionālā identitāte”. Kā sociālie zinātnieki mazliet kritiskāk skatāmies uz nacionālisma un nacionālās identitātes meklējuma jautājumiem, nekā ikdienā ierasts. Pastāv uzskats, ka nācija ir sens veidojums, bet daudzi pētnieki uzskata, ka tas ir mīts, un parāda, kā nācijas veidojās reizē ar nacionālisma ideoloģiju apmēram 18. un 19. gadsimtā. Veids, kā no tautām vai etniskām grupām tiek veidota nācija, ir diezgan ilgs politisks un ideoloģisks process. Šobrīd ir daudzi pētījumi, kas atklāj nacionālisma pozitīvās un negatīvās sekas. Liekas, ka kari ir sena vēsture, ka tas uz mums neattiecas, bet jāatceras, ka abi 20. gadsimta lielie kari faktiski sākas ar to, ka viena nācija iedomājas esam labāka par citām. Tā ir nacionālisma ēnas puse. To var un vispār vajag mainīt? Tas ir sarežģīts jautājums, uz kuru nav vienas atbildes. Visur pasaulē nacionālisma ideoloģiju sašūpo arvien pieaugošie migrācijas procesi. Pēc 2. kara sākās Eiropas iekšējā migrācija no trūcīgākiem uz bagātākiem reģioniem, šobrīd tas jau ir globāls process. Sākumā daudzas sabiedrības bija negatīvi noskaņotas pret imigrantiem. Pat Amerika, imigrantu nācija, ir piedzīvojusi ļoti negatīvu attieksmi pret imigrācijas viļņiem, piemēram, Čikāgā 20. gadsimta sākumā poļu imigranti tika vainoti noziedzības līmeņa pieaugumā un citās nebūšanās. Šobrīd ir valstis, kurās ļoti toleranti izturas pret kultūras dažādību, vismaz politisku dokumentu līmenī. Bet ikdienas līmenī konflikti ir gandrīz visur, kur ir liels imigrantu īpatsvars. Piemēram,  Vācijā ir nopietnas diskusijas, kā turku imigrantu klātbūtne maina Vāciju, kaut tīri vizuālā kontekstā – kā mošejas un sievietes hidžābos maina tradicionālo Vācijas ainavu un pilsētvidi.   Latvija ir īpašā situācijā, jo esam Eiropas Savienības valsts ar lielāko etnisko minoritāšu un cittautiešu īpatsvaru – apmēram 40%, tādēļ nav brīnums, ka jautājumi par nacionālo identitāti un kulturdažādību ir jutīgi. Latvija daudzetniska valsts bijusi gadsimtiem ilgi, Rīgas iedzīvotāji bijuši vāci, zviedri, krievi un latvieši paši Rīgā lielākoties bijuši mazākumā. Šobrīd aktuāls jautājums – kurš var izjust sevi kā Latvijai piederīgu?  Nacionālās identitātes projektā aptaujās iegūstam interesantus rezultātus –cieši piederīgi Latvijai jūtas apmēram 80% latviešu un 70% krievu. Tā ir tikai desmit procentu starpība! Jārosina dialogs par politisku nāciju, ka Latvijas tauta ir latvieši un Latvijas pilsoņi, kā tas apstiprināts arī Latvijas Satversmē. Laiks sākt runāt par to, ka Latvijas nāciju veido latviešu nācija un arī citas tautas, kas ir mūsu valstī. Jautājums par kopīgo pamatu šādai vienotībai ir visai sarežģīts, jo latviešiem un cittautiešiem ir atšķirīgi viedokļi par to. Par pilsoniskām vērtībām domstarpību nav, bet par kopīgiem mērķiem un kopīgām kultūras vērtībām domstarpības ir lielas.   Varbūt šis nacionālās identitātes pētījums sniegs lielāku izpratni un vismaz dažas lietojamas idejas, kā risināt esošās integrācijas problēmas. Tas ļauj saprast, kādi ir klupšanas akmeņi – gan latvieši, gan Latvijas krievi un cittautieši vēlas, lai otra puse viņus cienītu un šobrīd to īsti nejūt. Tas arī rada savstarpēja apdraudējuma sajūtu. Problēma ir, kā mazināt šo savstarpējā apdraudējuma sajūtu, nemeklēt otrā ārējo ienaidnieku, tā vietā meklēt kopīgus mērķus un vienojošas vērtības. Cik ilgs ir šis pētījums? Valsts pētījumu programma „Nacionālā identitāte” ilgts jau ceturto gadu. Manuprāt, svarīgs ir jautājums, kas vispār ir nācija. Tīri teorētiski to var definēt vairākos veidos, viens no tiem, ka nāciju veido pēc politiskās piederības, piemēram, ja kādam ir Francijas pilsonība, tad viņš ir francūzis neatkarīgi, no ādas krāsas un izcelsmes valsts. Kā sociālo zinātņu pārstāve Latvijas nāciju gribētu definēt tāpat kā Satversme definē Latvijas tautu. Tad varētu runāt par Latvijas nāciju politiskā nozīmē un latviešu nāciju plašāk izplatītājā etniskajā nozīmē. Reiz ar maģistrantūras studentiem referenduma laikā runājām par etniskajām un nacionālajām vērtībām, piederību un identitāti. Biju pārsteigta, ka viena no krievu studentēm teica, ka viņai joprojām ir bailes, ka latvieši reiz ņems un visus krievus izsūtīs uz Krieviju. Viņa pati atzina, ka tās nav racionālas bailes, bet tādas tomēr pastāv, turklāt ne tikai viņai. Mēs kā latvieši redzam tikai 9. maija svinētāju agresiju un neredzam tās bailes un apjukumu, kas ir vienkāršā krievā, kurš nedemonstrē savu orientāciju uz pagātnes PSRS vai mūsdienu Krieviju. Ir salīdzinoši maz krievu, kas orientēti uz Krieviju, bet viņi ir ļoti skaļi un pamanāmi.  Kā jau minēju, pētījumi pierāda, ka pastāv abpusēja apdraudējuma sajūta. Varbūt, kad tā pazudīs, sapratīsim, ka nav savā starpā ko dalīt. Padomju laikā uzspiestā rusifikācija radīja ārkārtīgi lielu riebumu pret krievu valodu, baidos, ka uzspiesta latviskošana to pašu radītu krievos. Kas būs aktuāls pētniecībā nākotnē? Man būtu grūti kaut ko prognozēt par socioloģiju kopumā, bet saistoša un arī Latvijai nozīmīga šķiet transnacionālisma tēma, kurai pasaulē pievērš arvien vairāk uzmanības tieši pēdējos 10 - 15 gadus. Tas ir jautājums par migrantiem, kas uztur aktīvas saites ar izcelsmes zemi. Piemēram, ir divi latviešu emigrantu tipi – vieni, kas aizbrauc „lasīt šampinjonus” un tur arī paliek, uztur saites tikai ar šauru radu loku un dažreiz atbrauc uz dzimteni ciemos. Otrs latviešu tips regulāri maina savu dzīvesvietu – vienu brīdi dzīvo, piemēram, Lielbritānijā, tad Francijā vai atgriežas Latvijā uz kādu brīdi, tad atkal aizbrauc, paralēli uzturot regulāras un daudzveidīgas saites ar dzimteni (radiem un draugiem, dzimto pusi, pārrauga savus īpašumus vai iesaistās sabiedriskās organizācijās, veido pārrobežu uzņēmējdarbību utml.). Rodas arvien vairāk cilvēku, kas jūtas piederīgi divām vai vairākām vietām. Var runāt par globalizāciju, kosmopolītismu un dubultidentitāti, bet šādu „transnacionālo cilvēku” kļūst arvien vairāk. Un tas nav slikti, jo viņi atsvaidzina apkārt notiekošo. Ņemot vērā to, ka jau pašlaik ap 10% Latvijas iedzīvotāju dzīvo ārpus Latvijas, svarīgi skatīties, kas notiek ar latvisko identitāti pārrobežu dzīves apstākļos. Kā to izdodas uzturēt un nodot tālāk arī jaunajai paaudzei. Jo latvieši jau būs tik ilgi, kamēr runās savā valodā un kops savu kultūru, gan esot savā zemē, gan iepazīstot dzīvi citur pasaulē – neviens cits mūsu vietā to nedarīs. Kādas vēl ir zinātnieka dilemmas? Akadēmiskā valoda nav ērti lasāma lielai daļai sabiedrības, un rodas dilemma – ja valsts finansē zinātni, tad arī sagaida zinātnes produktu, un ir noteikts žanrs, kā jāraksta. Bet formāts, kādu cilvēki gribētu lasīt, neklasificējas kā zinātniskā publikācija. Bet laiks ir tik, cik ir, un visbiežāk ir grūti paspēt gan uzrakstīt akadēmisku publikāciju, gan runāt par aktuālajām lietām dažādos pasākumos, veidot populārzinātniskus rakstus, kur aktuālos jautājumus apskatīt mazāk akadēmiski. Turklāt kā pētnieki esam pieraduši runāt noteiktā veidā un dažreiz tik tiešām nepieciešams tāds kā tulks starp zinātnieku un cilvēkiem, kas palīdz izstāstīt sarežģītas lietas vienkārši un saistoši. Kas ir zinātnes pozitīvā būtība? Tas, ka uz it kā pašsaprotamām lietām tomēr var palūkoties ar svaigu redzējumu. Skats uz pasauli kļūst plašāks. Zinātniekam nepieciešama augsta abstraktā domāšana un spēja pašorganizēt savu darbu, redzēt kopsakarības Pozitīvā lieta ir kolēģu atbalsts un atgriezeniskā saite no studentiem, šī emocionālā puse zināmā mērā kompensē zinātnes traģisko finansiālo situāciju.   Pētnieka pieturzīmes: -          Maģistra grāds filozofijā, doktora grāds socioloģijā ar specializāciju sociālajā antropoloģijā; -          Asociētā profesore LU Sociālo zinātņu fakultātē; -          Sociālo un politisko pētījumu institūta vadošā pētniece; -          Iegūta Minsteres balva un LU rektora atzinība par doktora disertāciju; -          Desmit gadus aizraujas ar ķīniešu tradicionālo vingrošanu cigun; -          Grāmatas, ko varētu pārlasīt vēl un vēl – Ēriha Fromma „Mīlestības māksla” un fragmenti no Tūves Jansones „Neredzamais bērns”. -          Citiem ieteiktu būt atvērtiem pret cilvēkiem, pasauli un dzīvi.  

Par publikāciju ciklu „Mēneša pētnieks”

 

Ar zinātni prātos un sirdī Latvijas Universitātē darbojas, teoretizē un pārbauda hipotēzes daudz un dažādu nozaru pētnieki. Gan tādi, kam jau ir ievērojams zinātnisko publikāciju skaits savos dzīvesgājumu aprakstos, gan tādi, kas pētniecības pievilcību vēl tikai atklāj. Lai godinātu zinātnes vārdu, lai ieskatītos, kas notiek Latvijas Universitātes fakultātēs un institūtos un lai izstāstītu pētnieku stāstus savējiem un citiem, ar 2012. gada janvārī tiek uzsākts publikāciju cikls „Mēneša pētnieks”. Turpmāk katru mēnesi Latvijas Universitātes portālā publicēsim aktuālos pētnieku stāstus, savukārt gada noslēgumā ļausim publiski portāla lasītājiem balsot par savu favorītu, tādējādi suminot to pētnieku, kura darbība ir uzrunājusi visvairāk lasītājus.

 

Mēneša pētnieks. Zinātnes vārdā!