MĒNEŠA PĒTNIEKS: Malgožata Raščevska – psiholoģe ar matemātiķa domāšanu

Viņa varēja būt matemātiķis, taču pavisam nejauši nokļuva psiholoģijā. Tā kā matemātiķa domāšana joprojām nekur nav zudusi, Malgožata Raščevska vairāk domājot tēlos un ideju pārkodēšanu sauc par īpašu darbu. Tā esot, ja domā ar smadzeņu tēlaino puslodi. Studenti viņu raksturo kā pasniedzēju ar augstu atbildības sajūtu. „Prasīga, bet ļoti forša”, kompetenta savā jomā, zinātnieka paraugs. Kas jūs pašlaik nodarbina? Psiholoģija ir garīga lieta, un grūti pateikt, kā var nomērīt cilvēka intelektuālās spējas vai personības iezīmes. Tādēļ pastāv atsevišķa zinātne psihometrika, kas izstrādā teorijas un pieejas, kā tik sarežģītus konceptus mērīt. Mēģinu izstrādāt dažādus testus jeb instrumentus, kā to noteikt. Psihologiem un izglītības sfēras darbiniekiem tas ir ļoti svarīgi. Lai varētu izmērīt cilvēka intelektuālās un kognitīvās spējas, personības iezīmes, uzvedību, mācību sasniegumus, pielāgojam citās valstīs izstrādātos rīkus mūsu kultūrvidei. Ja nav zinātniski korekti izstrādātu instrumentu, vērtējums par indivīdu var būt ļoti subjektīvs un tendenciozs. Pašlaik esmu intensīvā darba periodā. Pēdējo četru gadu laikā dažādos projektos esmu daudz sadarbojusies ar kolēģiem no pedagoģijas nozares, darbojos starpnozaru līmenī. Viena no šīm metodēm, ko pielāgojat, ir arī IQ tests? Jā, turklāt intelekta testi ir vieni no sarežģītākajiem mērinstrumentiem. Lai tos korekti varētu izmantot jaunā kultūrvidē, jāveic vairākas procedūras. Nesen pabeidzām Vekslera bērna intelekta testa standartizāciju. Tā varēs novērtēt bērna intelektuālās spējas. Testa pielāgošanu sākām jau 2006.gadā. Process ir garš, jo tajā ietilpst pilotpētījumi, izmēģinājuma etaps nacionālā līmenī un gala etaps, kurā veidota nejauša izlase no visu reģionu skolēniem. Kopumā pētījumā iesaistījās daudz cilvēku – 30 skolu psihologi no visas Latvijas, kā arī Latvijas Universitātes pētnieki un studenti. Kādos projektos pašlaik strādājat? Tikko pabeidzām Eiropas Sociālā fonda finansēta projekta daļu, kurā pētījām, kādas ir intelektuālās spējas, uzvedība un mācību sasniegumi bērniem, kuri mācās pēc speciālām programmām. Pētām, kā šie bērni atšķiras vai, tieši otrādi, neatšķiras no tiem, kas mācās pēc standarta programmas. Vēlējāmies noskaidrot, vai diagnoze, ko noteikusi pedagoģiski medicīniskā komisija, ir atbilstoša bērna attīstības traucējumiem, ja to nosaka, izmantojot Latvijā standartizētus testus. Līdz šim šādu testu Latvijā nebija un psihologi nekad nevarēja būt droši par secinājumiem. Pārbaudījām, cik izstrādātie instrumenti ir piemēroti problēmu noteikšanai, kas rodas mācību procesā, ja bērns nespēj izpildīt standarta programmas prasības vai viņa uzvedība ir problemātiska. Šis pētījums būs interesants un derīgs tikai Latvijai, vai arī tas būs nozīmīgs starptautiskā līmenī? Nevienā valstī līdz šim nav standartizēti uzreiz četri instrumenti vienā izlasē, respektīvi, intelektuālo spēju tests un mācību sasniegumu tests, uzvedības problēmu un adaptīvās uzvedības tests. Tie pārklāj visas bērna izpausmes, tādēļ varēs skatīties uz sakarībām un izdarīt papildu secinājumus. Jums 2010.gadā bija 70 raksti zinātniskajos žurnālos un 40 konferenču tēzes. Vai šis skaitlis ir audzis? Noteikti! Godīgi sakot, nevaru pateikt, cik daudz esmu uzrakstījusi, jo nav bijis laika veikt ļoti precīzu uzskaiti. Turklāt šīs publikācijas var skaitīt dažādi. Piemēram, pēdējo divu gadu laikā sadarbībā ar Psiholoģijas nodaļas kolēģiem esmu strādājusi pie projekta, kas nav tik zinātniski ietilpīgs, taču skolu un klīnisko psihologu darbam ļoti svarīgs. Tās ir četras rokasgrāmatas par minēto testu validāciju to bērnu grupās, kuriem ir kādas attīstības vai uzvedības problēmas. Ja līdzīgas grāmatas iztulko, tad ir jūtams, ka tās rakstītas citai kultūrvidei un neaptver Latvijas specifiku, tādēļ svarīgi iegūt pētniecības datus par situāciju Latvijā un radīt šādas grāmatas latviski. Jūs esat vairāku grāmatu autore un līdzautore. Man nav daudz grāmatu, jo psiholoģijā pirmrindnieks ir profesors Viesturs Reņģe, kas nesen aizgājis mūžībā. Arī profesore Ārija Karpova daudz rakstījusi. Grāmatu rakstītāju sarakstā es varētu būt aiz viņiem. Drīz tiks izdotas testu interpretācijas rokasgrāmatas, kas būs labs palīgs psihologiem, kas strādā skolā vai klīnikā un nodarbojas ar sarežģītu individuālu gadījumu izpēti. Darbs pie šīm grāmatām ir apvienojis arī Psiholoģijas nodaļas pētniekus un iesaistījis viņus Latvijas psihologu problēmu risināšanā. Nākamgad jāizdod vēl viena testa rokasgrāmata un interpretācijas rokasgrāmata. Šie būs instrumenti, kas paredzēti agrīnās lasītprasmes attīstības izpētei un noderēs gan psihologiem, gan logopēdiem, jo palīdzēs atpazīt bērna lasītprasmes apguves problēmas, kā arī piedāvās sistēmas, kā lasītprasmi veicināt, ņemot vērā katra bērna problēmu iemeslus. Tos pareizi nosakot, var atrast veiksmīgāko risinājumu. Kāds ir grāmatas rakstīšanas process? Literārā valodā rakstot, man ir iespēja pašai savus teikumus pakoriģēt. Jo pēc domāšanas esmu matemātiķis, pēc runas stila poliete un pie psihologiem es pavisam nejauši gadījos. Visinteresantāk ir rakstīt grāmatas, ja veikti noteikti empīriskie pētījumi un ir konkrēti dati. Šādu latviešu valodā rakstītu grāmatu psiholoģijā gan ir ļoti maz, iepriekš rakstītās ir pārskata literatūra par citu pētījumiem, par atziņām dažādās psiholoģijas zinātnes jomās un vairāk noder kā mācību literatūra. Cik grūti vai viegli ir uzrakstīt grāmatu? Grūtības ir tīri fiziskas, jo grūti ilgstoši sēdēt. Jūtu, ka tas nav veselīgi, vairāk laika būtu jāvelta nodarbēm, kas neprasa strādāšanu pie rakstāmgalda. Rakstot jāiedziļinās un jānorobežojas no citiem pienākumiem, kas ir sarežģīti, jo man šajā brīdī ir vismaz desmit pienākumu. Jāprot sadalīt uzmanību starp darāmajiem darbiem. Kā jums izdodas norobežoties no apkārtējā? Atšķirībā no kolēģiem, es fakultātē esmu katru dienu no rīta līdz vakaram. Kādreiz ņemu brīvu dienu un saku: šodien sēdēšu mājās un rakstīšu. Dalot darba kabinetu ar vēl četriem cilvēkiem, ir grūti rakstīt, tomēr kolēģu klātbūtne iedvesmo un raisa citādas domas. Esmu psiholoģijas doktora studiju programmas direktore, un arī šis darbs prasa laiku. Divpadsmit gadus kopā ar asociēto profesori Solveigu Miezīti, kura dzīvo Kanādā, esmu vadījusi žurnālu „Baltic Journal of Psyhology”, taču tagad kolēģe profesore Sandra Sebre to pārņems, un man būs vairāk laika citiem darbiem. Vai jums kādreiz ir brīvais laiks? Pēdējos trīs gadus īsti nav. Vienmēr viena no pēdējām aizeju no darba, jo Eiropas projektos ir daudz formālā darba. Tā kā par administratīvo darbu netiek maksāts, tas jāveic uz brīvā laika rēķina. Pētniecībā pēc soļa A ne vienmēr zinām, ka var sekot solis B, jo katrs aprēķins parāda kādu jaunu iespēju, kuru vajag apdomāt, varbūt veikt papildu izpēti. Bieži vien projekta plānošanas periodā to nevar paredzēt un jāstrādā divreiz vairāk, nekā pirms tam domāts. Taču tas viss ir jāizdara, lai varētu nodoties radošai zinātniskajai darbībai. Ko jūs darītu, ja jums tomēr būtu brīvais laiks? Man ir divi veidi, kā pavadu brīvo laiku. Man ļoti patīk braukt uz konferencēm un mācīties ko jaunu. Gadā gan izdodas aizbraukt ne vairāk kā uz divām konferencēm, jo katrai ir jāgatavojas. Ja man būtu vairāk laika, es noteikti to izmantotu biežāk, jo kontaktēšanās ar kolēģiem raisa jaunas idejas. Mūsdienās pārmaiņas notiek strauji, psiholoģija aizvien vairāk iespiežas izglītības jomā, un Latvijā tas ir maz pētīts aspekts. Jau pēc dažiem gadiem izjutīsim, ka pasaule izglītības jomā ir krietni mūs apsteigusi, un mums būs jāpaspēj ielekt braucošā vilcienā. Tādēļ svarīgi būt tur, kur rodas jaunās idejas, kur kolēģi apmainās ar informāciju par to, ko dara, pārņemot vērtīgākās idejas. Man patīk braukt pie dabas, katru vasaru iepazīstu kādu Latvijas stūrīti, padzīvoju kādā lauku mājā. Tam gan parasti varu veltīt tikai vienu nedēļu. Pētnieka dzīves trūkumi ir sēdošs darbs un dokumentu rakstīšana, bet kādi ir ieguvumi? Ieguvumi ir milzīgi. Vēl pirms desmit gadiem jaunie kolēģi bija jāpierunā iestāties doktorantūrā, jo viņi domāja – ko nu es tur ar sauso zinātni nodarbošos! Viņi uzskatīja, ka būt par praktizējošu psihologu ir interesantāk, tomēr, studējot doktorantūrā un braucot uz konferencēm, arī viņi atzina, ka pētniecība ir viņu attīstību rosinošs process. Nākotnē visa sabiedrība būs pētnieki. Nav jābūt zinātniekam, lai būtu pētnieks. Ikviens speciālists savā jomā mūsdienās ir nepārtraukti izzinošs cilvēks. Lai radītu jaunas lietas vai idejas un virzītu savu un savas profesijas attīstību, visur vajadzīga izzinoša darbība. Zinātne, manuprāt, nav populāra akadēmiskās pētnieku valodas dēļ. Tā ir taisnība, jo katrā nozarē pastāv pieņemto jēdzienu jeb terminu sistēma, ko veido integrēti svešvārdi, tādēļ zinātniskus tekstus grūti lasīt. Bet pētījumi jau paredzēti nozares profesionāļiem un nav orientēti uz lasītājiem no citām nozarēm. Tādēļ citviet pasaulē izdevēji iegulda lielus līdzekļus, lai iepazīstinātu lasītāju populārzinātniskā veidā ar sarežģītām idejām. Veidojas pat speciālistu kategorija, kas saprot zinātnisko valodu un spēj par to uzrakstīt populārzinātniski, viņiem tas kļūst par ikdienas maizes darbu.  Es labprāt uzrakstītu kādu populārzinātnisku darbu, bet, no zinātnieku darba vērtēšanas kritēriju viedokļa, būtu velti nositusi savu laiku, jo tā neskaitītos zinātniskā publikācija un nebūtu attiecīgā ķeksīša. Tas, ko darām lai izglītotu Latvijas lasītāju, netiek novērtēts kā zinātnieka darbs. Kāpēc sākotnēji izvēlējāties studēt Ekonomikas fakultātē? Jā, esmu apguvusi ekonomiskās kibernētikas specialitāti, pēc kvalifikācijas esmu ekonomists matemātiķis. Pēc studijām dzīve aizveda mani uz Lauksaimniecības ministrijas skaitļošanas centru, tad nonācu Pedagoģiskās psiholoģijas laboratorijā, jo viņiem vajadzēja matemātiķi, kas apstrādātu psiholoģisko pētījumu datus. Nejauši uz ielas satiku profesoru Imantu Plotnieku, ko pazinu kopš skolas laika, un klāt pienāca laboratorijas vadītājs Valdis Avotiņš. Viņiem trūka laba matemātiķa. Teicu, ka varu palīdzēt. No mūsdienu viedokļa esmu sociālo zinātņu matemātiķis. Strādājot laboratorijā, sāku studēt psiholoģiju aspirantūrā (doktorantūra). Toreiz doktorantūras studiju gala eksāmenus braucu kārtot uz Maskavu un Sanktpēterburgu. Vajadzēja parādīt zināšanas par gandrīz visiem augstskolas psiholoģijas kursiem, ja pirmā izglītība nebija psiholoģija. Vai psiholoģija iet roku rokā ar matemātiku? Psiholoģija bez matemātikas nevar īsti pastāvēt. Tas tādēļ, ka pētniecība ir pārsvarā kvantitatīva un pētījumu rezultātu skaidrošanā nepieciešams izmantot dažādas statistikas metodes. Agrāk arī LU, stājoties psihologos, bija iestājpārbaudījums matemātikā, pati izstrādāju pirmos matemātikas testus topošajiem psihologiem. Kad matemātika vairs nebija vidusskolā obligāta, no tā vajadzēja atteikties. Mūsu kaimiņiem igauņiem un lietuviešiem iestājeksāmenos joprojām ir matemātika.  Vai matemātikas zināšanas un pieredze šādā darbā palīdz, strādājot LU Senāta finanšu un budžeta komisijā? Interesanti, ka šīs komisijas priekšsēdētājs ir mans bijušais kibernētikas pasniedzējs – profesors un LU Ekonomikas un vadības fakultātes dekāns Māris Purgailis. Jaunībā, piepelnoties kā studente, esmu strādājusi universitātē par algu grāmatvedi un Latvijas šaha un dambretes klubā par kasieri. Zināšanas par finansēm, to plānošanu un grāmatvedību palīdz dažādu projektu vadīšanā.  Jūs esat bijusi arī skolotāja Valkas rajona skolā. Studiju gados man bija kurators, kuram radās konflikts ar varas institūcijām. Savu pasniedzēju aizstāvēju, un arī man sākās politiskas problēmas, tādēļ paņēmu akadēmisko atvaļinājumu. Tā kā esmu pilsētniece, ļoti gribēju padzīvot laukos un atradu vietu, kur to piedāvāja. Gadu nostrādāju lauku skolā. Biju otrās klases audzinātāja un mācīju visus priekšmetus. Vecākajām klasēm mācīju matemātiku, fiziku un rasēšanu. To man atļāva darīt, jo vidusskolā biju vairāku olimpiāžu godalgotu vietu ieguvēja – matemātikā, fizikā, astronomijā un ķīmijā. Vēl tagad ar lielu siltumu atceros to pieredzes gadu jaukajā lauku skolā. Kā atšķiras skolēnu un studentu mācīšana? Atšķirības ir ļoti lielas. Piemēram, 2.klases bērni ļoti uzticas skolotājam, labprāt izpilda uzdoto, ir atsaucīgi, un nav pat jāpieliek lielas pūles, lai mudinātu uz darbību, viss viņiem sagādā prieku. Vecākajās klasēs jāveido cita veida attiecības. Tā toreiz bija cīņa par to, kurš kuru pārliecinās – vai laukos audzis skolēns sēdēs pie grāmatām, vai arī labāk braukāsies ar tēva traktoru. Tā man bija laba pieredze.. Studenti ir cits līmenis – viņi zina, ko grib uzzināt. Daļa studentu gan vēl atrodas meklēšanas posmā. Tas ir cita veida dialogs, kas vērsts uz savstarpēju bagātināšanos. Klātienes studenti, piemēram, ļoti atšķiras no nepilna laika klātienes. Jo ir cilvēki, kam jau ir viena augstākā izglītība vai darba pieredze un viņi ir atvērtāki, tādēļ dialogi veidojas negaidītāki un argumentētāki. Ar ko ir vieglāk un interesantāk strādāt – ar skolēniem vai studentiem? Mācīšanas process kļūst interesants tad, kad izskan jautājumi no auditorijas. Jo vairāk jautājumu, jo vairāk nestandarta situāciju. Tā process kļūst radošs.            Turklāt studenti ar katru gadu kļūst arvien atraisītāki. Psiholoģijas nozare Latvijā ir jauna, un visi psihologi ir jauni. Jaunie cilvēki atrodas pašattīstības stadijā, varbūt tieši tādēļ psiholoģija neintegrējas citās nozarēs pietiekami ātri un veiksmīgi. Psiholoģijas zināšanas ir tās, kas paver iespēju veidot daudzus tiltus starp dažādu nozaru cilvēkiem. Tā ir interesanta pieredze redzēt, kā citi speciālisti domā, salīdzināt to ar psihologu redzējumu. Kādu vēstījumu jūs vēlaties nodot studentiem? Tiekties uz augstāko izglītību ir pareizais ceļš, pat ja daži politiķi runā, ka ir par daudz speciālistu ar augstāko izglītību. Tā kā intelekts attīstās visu mūžu, jāmācās, ja cilvēks to vēlas. Ja esam izglītojošā vidē, tā veicina jaunu iemaņu apguvi, mainās pasaules redzējums, pārstrukturizējas zināšanas un veidojas jauna attieksme. Nopietni pētījumi psiholoģijā pierāda, ka izglītotāki cilvēki ir adaptīvāki un laimīgāki. Kura ir jūsu mīļākā grāmata? Pēdējā laikā lasu populārzinātniskās grāmatas, kas saistītas ar jauno domāšanu. Piemēram, ir grāmatu sērija, kas parāda, ka kvantu fizikas idejas tiek izmantotas dažādu procesu skaidrošanai. Mani interesē alternatīvi uzskati. Man ļoti patika Stīga Lārsona grāmatu sērija „Meitene ar pūķa tetovējumu”. Tur iezīmējās kaut kas ļoti neparasts. Virtuālā realitāte ir tā ienākusi ikdienas realitātē, ka mūsdienu cilvēka psiholoģija strauji mainās, dzīvojot starp divām pasaulēm. Katrā dimensijā var būt atšķirīgs stāsts, ko piedzīvo viena un tā pati personība. Man kā psihologam svarīgi norādīt, ka laimīgai dzīvei ir nepieciešama harmonija abās dimensijās.   Par publikāciju ciklu „Mēneša pētnieks”

Ar zinātni prātos un sirdī Latvijas Universitātē darbojas, teoretizē un pārbauda hipotēzes daudz un dažādu nozaru pētnieki. Gan tādi, kam jau ir ievērojams zinātnisko publikāciju skaits savos dzīvesgājumu aprakstos, gan tādi, kas pētniecības pievilcību vēl tikai atklāj. Lai godinātu zinātnes vārdu, lai ieskatītos, kas notiek Latvijas Universitātes fakultātēs un institūtos un lai izstāstītu pētnieku stāstus savējiem un citiem, ar 2012. gada janvārī tiek uzsākts publikāciju cikls „Mēneša pētnieks”. Turpmāk katru mēnesi Latvijas Universitātes portālā publicēsim aktuālos pētnieku stāstus, savukārt gada noslēgumā ļausim publiski portāla lasītājiem balsot par savu favorītu, tādējādi suminot to pētnieku, kura darbība ir uzrunājusi visvairāk lasītāju.

Mēneša pētnieks. Zinātnes vārdā!