MĒNEŠA PĒTNIEKS: Agnese Cimdiņa un Ieva Raubiško par zinātni, kas paver apvāršņus

Agnese Cimdiņa antropoloģijas bakalaura, maģistra un doktora grādu ieguvusi Bergenas Universitātē Norvēģijā. No 2004. līdz 2009. gada rudenim strādājusi par pētnieci un lektori Olesunnas augstskolā Norvēģijā. Līdzdarbojusies antropoloģijas studiju programmu izveidē un realizācijā Latvijas Universitātē un Rīgas Stradiņa universitātē. Galvenā specializācija: ekonomikas antropoloģija, biznesa antropoloģija un attīstības antropoloģija. Pētniece ESF projektā „Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes – Latvijas lauku iedzīvotāju attīstības stratēģijas un kultūrvides pārmaiņas”, pasniedzēja LU Humanitāro zinātņu fakultātes Antropoloģijas studiju katedrā.

Ieva Raubiško antropoloģijas maģistra un doktora grādu ieguvusi Oksfordas Universitātē Lielbritānijā. No 2005. līdz 2008. gadam strādājusi humānās palīdzības jomā un veikusi lauka pētījumu Krievijas Federācijas Ziemeļkaukāza republikās. Līdzdarbojusies antropoloģijas studiju programmu izveidē un realizācijā Latvijas Universitātē un Rīgas Stradiņa universitātē. Galvenā specializācija: morāles antropoloģija, valsts, varas un vardarbības antropoloģija. Pētniece ESF projektā „Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes – Latvijas lauku iedzīvotāju attīstības stratēģijas un kultūrvides pārmaiņas”, pasniedzēja LU Humanitāro zinātņu fakultātes Antropoloģijas studiju katedrā.
Jājautā – kas tā ir un kāds ir šīs zinātnes devums sabiedrībai? No kā veidojas "brilles", caur kurām raugās sociālantropologs? Kādu vietu tā ieņem starp citām zinātnēm, un ar kurām visciešāk sadarbojas?

Agnese Cimdiņa: – Sociālantropoloģija ir zinātne par cilvēkiem. Analizējot cilvēku attiecības, rīcību, prakses, antropoloģija atspoguļo pasaules sociokulturālo daudzveidību. Varētu teikt, ka tā ir starpdisciplināra – gan sociāla, gan humanitāra zinātne. Sīkākā vienība, ko sociālantropologs pēta, ir attiecības starp diviem cilvēkiem – proti, attiecības, kurās izpaužas sociālie aspekti, procesi. Sākotnēji antropoloģijas pamatfokuss tika vērsts uz tā dēvētajām tradicionālajām, eksotiskajām sabiedrībām vai attālajiem pasaules nostūriem, par kuriem daudzi vēl nezināja. Mūsdienās antropologi sabiedrības procesu un cilvēku sociālo attiecību izpētei arvien vairāk pievēršas pašmāju sabiedrībās.

Ieva Raubiško: – Antropoloģijai attīstoties, tika īpaši uzsvērta dažādu sociālu institūtu, iezīmju un raksturlielumu salīdzināšana. Antropologi mēģināja parādīt un analizēt vispārcilvēcisku fenomenu izpausmes dažādās sabiedrībās. Antropologiem joprojām dalās domas par to, cik iespējams un vajadzīgs ir šāds salīdzinājums. Daži antropoloģijas metri to noliedza jau diezgan agri, pagājušā gadsimta 60. gados, tomēr citiem salīdzināšana vēl arvien liekas svarīga un nepieciešama. Tas tikai parāda, ka attiecības starp universālo un specifisko antropoloģijas zinātnē joprojām ir aktuālas. Mēs cenšamies attīstīt antropoloģiju kā nozīmīgu veidu, kā pētīt akūtus sabiedriskus procesus, sociālpolitiskas norises – lietas, kas ir svarīgas mūsu sabiedrībā. Atgriežoties pie universālā un specifiskā, šejienes procesi, protams, nenotiek izolēti, tikai un vienīgi mūsu sabiedrībā. Tās ir arī atskaņas un ietekmes no visas pasaules – runa ir par globālo saikni.

A.C.: – Tā vietā, lai jautātu – „kas, kur, kad?”, kas arī ir nozīmīgi, antropologs drīzāk jautātu – „kā un kāpēc?”. Kāpēc cilvēki rīkojas un domā tā, kā viņi to dara? Uz šo jautājumu tiek meklētas atbildes, padziļināti un niansēti analizējot dažādas ietekmes, motivācijas, priekšstatus, pasaules uztveri. Antropologs parasti neizvirza par ambīciju pateikt kaut ko vispārinātu, piemēram, par visu Latvijas sabiedrību, visu Eiropas sabiedrību vai par visiem uzņēmējiem, zemniekiem. Viņš drīzāk mēģina sniegt padziļinātu ieskatu kādās konkrētās situācijās, procesos.

I.R.: – Caur detalizēto ieskatu var ļoti daudz secināt un vienlaikus iezīmēt arī vispārīgas tendences. Bet mēs parasti nesākam ar tādu ļoti striktu vispārīgu apgalvojumu, tas, mūsuprāt, būtu neadekvāti. Antropoloģija piedāvā ļoti daudzpusīgu un dziļu pieeju, smeļoties arī no citām zinātnes nozarēm un veidojot dialogu ar tām. Piemēram, antropoloģijai ir daudz kopīga ar socioloģiju, īpaši ar tiem šīs nozares virzieniem, kas izmanto kvalitatīvās metodes. Taču antropoloģija nav tas pats, kas socioloģija. Pirmā no otrās joprojām atšķiras ar salīdzinoši šaurāku, norobežotāku pētījuma objektu – pat ja pētījuma tēma ir tikpat plaša – un pētnieciskā materiāla vākšanu ilgstošā, dziļā lauka darbā. Antropoloģijai ir daudz saskarsmes punktu ar vēsturi, īpaši sociālo vēsturi, cilvēkģeogrāfiju, psiholoģiju, lingvistiku. Daudz esam smēlušies arī no literatūrzinātnes, literatūras teorijas, esam reflektējuši par tā dēvētajām lielajām sociālajām teorijām, kas kaut kādā mērā ietekmējušas vai ikvienu humanitāro un sociālo zinātņu nozari.

A.C.: – Runājot, piemēram, par ekonomikas antropoloģiju, jāteic, ka daudzas no ekonomikas antropoloģijas teorijām ir veidojušās tieši akadēmiskā diskusijā ar ekonomikas nozares pārstāvjiem. Antropologs skatās vairāk uz kultūru, domājot arī par to, kā vispār definēt kultūru un sociālo procesu, attiecību ietekmi uz ekonomiskajām praksēm. Antropoloģija veido diskusijas ar citām nozarēm, un šajās diskusijās parādās antropoloģijas specifika. Protams, gan sociologs, gan antropologs, gan ekonomists var pētīt vienus un tos pašus jautājumus, bet pieejas būs atšķirīgas, redzējumi būs atšķirīgi. Un vēl atšķirīgais – metodoloģija. Līdzdalīgais novērojums – angliski: participant observation. Tikai caur niansētu novērojumu un savu līdzdalību, caur savu praksi un pieredzi var izprast aplūkojamā jautājuma būtību. Intervija drīzāk ir kā sekundāra metode, kā tāds shortcut – īsais pievedceļš, ar kura starpniecību var cerēt iegūt atbildi. Taču atbildes nereti neatspoguļo praksi, vai tās pat nav iespējams sniegt. Drīzāk, novērojot un iesaistoties jomā, kas interesē, ir iespējams saprast, kas notiek. Protams, tas prasa laiku, līdz ar to kvalitatīvās metodes ir krietni laikietilpīgākas nekā kvantitatīvās, bet tas ir veids, kā antropologs cenšas atrast kopsakarības un izprast notiekošo.

I.R.: – Ilgstošs lauka darbs. Tiešām esot tur un runājot, vērojot un piedaloties. Runājot arī neformāli, intervējot. Darot visu ko, bet ilgstoši. Sabiedrības grupā – vietā, ko antropologs pēta.

Pētnieciskā un zinātniskā darba aktīvs līdzgaitnieks ir darbs ar studentiem. Jūsu gadījumā – docēšana Kultūras un sociālās antropoloģijas bakalaura un maģistra programmu studentiem. Arī šeit ir virkne jautājumu. Pirmām kārtām – kopredzējums šajā laukā – kādi ir studenti? Cik ieinteresēti? Kāda ir viņu motivācija studēt sociālantropoloģiju? Un kādas ir pēdas, ko gatavojas atstāt šie studenti? Visbeidzot, pastāstiet, lūdzu, par perspektīvu, kas tiek piedāvāta sociālantropoloģijas studentiem!

A.C.: – Studentu interese par sociālo un kultūras antropoloģiju Latvijas Universitātē ir liela kopš 2009. gada, kad tika izveidota bakalaura un maģistra studiju programma. Nāk visdažādākie studenti. Daļa ir ar labu akadēmisku ievirzi. Nāk arī tādi, kuriem jau ir maģistra grāds – tas nozīmē, ka viņi nenāk pēc papīra. Nāk studenti no darba dzīves, kas ir studējuši senāk, bet tagad atkal vēlas mācīties. Šiem studentiem fokuss nav tik akadēmisks. Starp studentiem ir uzņēmēji un reklāmas nozares pārstāvji. Un tas, kas mani visvairāk ir fascinējis – sākumā varbūt skeptiski, bet vēlāk pozitīvi –, ir tas, ka studenti nāk, lai apgūto antropoloģijas nozarē izmantotu savā darbā – vadot uzņēmumu, strādājot reklāmas aģentūrā, žurnālistikā, jurisprudencē, arhitekta darbā. Antropoloģijā viņi spēj saskatīt pievienoto vērtību tieši savai darbības jomai.

I.R.: – Runājot par perspektīvu, kas tiek piedāvāta studentiem, gribētu ambiciozi teikt – īpaši maģistrantūras studentu gadījumā – top daļēji citi cilvēki! Kādā veidā? Pēc studiju pabeigšanas šajā programmā viņi tiešām citādāk skatās uz pasauli, nepieņemot lietas par pašsaprotamām! Paši studenti ir teikuši, ka veidojas cita pieeja dzīvei. Ja runājam par bakalaura programmas studentiem, ir gan prieks, gan sarūgtinājumi. Mani visvairāk priecē tādi studenti, kas sākotnēji nekādas īpašās sekmes un spējas neuzrāda, bet tad progresē. Un tas ir brīnišķīgi! Protams, ir arī tādi, kas atnāk tikai pēc bakalaura grāda un atsēž. Bet tas, ka antropoloģija paver apvāršņus un liek paskatīties citādāk gan uz sevi, gan uz apkārt notiekošo, vietām, sabiedrībām, nav noliedzams.

A.C.: – Antropoloģija ļoti attīsta analītisko un kritisko domāšanu. Arī toleranci pret sociokulturālo dažādību, šīs dažādības izpratni. Savā ziņā tās ir „brilles” vai pasaules redzējums, kas studiju procesā neizbēgami tiek iegūts. Un strādāts tiek ļoti daudz – studenti pat dažkārt piemin, ka par daudz. Bet mēs esam ļoti prasīgas un cenšamies šo latiņu turēt augstu – ir jāmācās kā minimums astoņas stundas dienā. Mācību process nenotiek tikai auditorijā, tās nav tikai lekcijas, tas ir arī darbs bibliotēkā, diskusijas, semināri, konsultācijas, lauka pētījumi, rakstu darbi – pilna laika studijas. Mūsu ambīcija ir, lai students, iegūstot šeit maģistra grādu antropoloģijā, varētu droši pretendēt uz doktorantūru jebkurā no Eiropas universitātēm. Un lai viņa zināšanas atbilst tam līmenim, kas tur tiek prasīts. No vienas puses – ir apgrūtinājums, ka mācību literatūra ir angļu valodā, bet no citas puses – ieguvums.

I.R.: – Bez dažām oriģinālgrāmatām un tulkojumiem antropoloģijā, piemēram, Agitas Lūses sastādītā rakstu krājuma Cilvēks. Dzīve. Stāstījums. un šī pašas autores tulkotās Kliforda Gīrca grāmats Kultūru interpretācija, ir tikai viena mācību grāmata latviešu valodā, kuru ir iztulkojusi Agnese. [Runa ir par pasaulslavenā norvēģu antropologa Tomasa Hillanna Ēriksena darbu „Mazas vietas – lieli jautājumi. Ievads sociālantropoloģijā”, kas Agneses Cimdiņas tulkojumā nāca klajā 2010. gadā – G. S.]

A.C. - Tā ir pirmā mācību grāmata latviešu valodā, kas domāta tieši sociālantropoloģijas studentiem. Tulkošana un grāmatas tapšana bija pašaizliedzīgs, apjomīgs darbs – kopumā ap 530 lappušu, kas sniedz ieskatu visās sociālantropoloģijas pamatizpētes jomās: politikas, ekonomikas, radniecības, dzimtes, sociālās organizācijas, reliģijas, etniskuma, globālisma un citos jautājumos. Bija jāizstrādā arī terminoloģija latviešu valodā. Iedibinot, nostiprinot, attīstot jaunu nozari, ir ļoti daudz un atbildīgi jāstrādā. Bet tā ir arī privilēģija, kā norādījuši mani kolēģi Skandināvijā, būt klātesošam šajā procesā, vadīt to. Tur sociālantropoloģijas studiju programmas universitātēs ir jau kopš 20. gs. 50. gadu beigām.

I.R.: – Vēl joprojām cīnāmies ar terminu latviskošanu, jēdzienu pārnešanu latviešu valodā.

A.C.: – Mēs strādājam, lai arī pie mums būtu Rietumeiropas vēsmas. Piemēram, aicinot vieslektorus no Anglijas, ASV, Itālijas. Līdz ar to studentu apvārsnis tiek paplašināts pamatīgi un kvalitatīvi.

I.R.: – Temati, ar kuriem strādā studenti, ir ļoti interesanti. Maģistrantūrā, piemēram, kāda studente pēta vājredzīgu cilvēku pielāgošanos dzīvei. Tas ir ļoti interesanti. Viņa ir veikusi darbu gan Neredzīgo biedrības rehabilitācijas centrā, gan ārpus tā. Vēl cita studente pēta sieviešu naratīvus par vardarbību. Vēl cita – attieksmi pret mežiem un mežu izmantošanu.

A.C.: – Piemēram, tiek pētītas trūcīgu cilvēku izdzīvošanas stratēģijas. Kā izdzīvo trūcīga ģimene ar četriem bērniem. Tēmas ir daudz un interesantas. Mēs pamatīgi strādājam ar studentu darbiem – rūpīgi lasām, komentējam kursa darbus un esejas. Nereti ir tā, ka students, nākdams tikko no vidusskolas (vai pat augstskolas) sola, nezina, kā jāizstrādā šie akadēmiskie darbi. Bet, lai rezultāts būtu kvalitatīvs, jāstrādā ir gan studentam, gan pasniedzējam.

Darbs ar studentiem ir viens no jauniedibinātās sociālantropoloģijas skolas Latvijā virzieniem, savukārt cits un ne mazāk nozīmīgs ir darbs projektā Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes – Latvijas lauku iedzīvotāju attīstības stratēģijas un kultūrvides pārmaiņas, kas aizsācies jau 2010. gadā. Pētījuma aprakstā teikts, ka izpētes centrā ir cilvēks – aktivitātes, procesi, mijiedarbes ap cilvēku Latvijas laukos. Uzmanība vairāk pievērsta notikumiem tagadnē. Pastāstiet, lūdzu, par darbu šajā projektā!

I.R.: – Projektā strādā ne tikai antropologi – esam desmit dažādi pētnieki. Ir četri antropologi, politologs, valodnieks, literatūrzinātniece, kulturologs, vides pētniece. Projekts ir brīnišķīgs – mēs strādājam starpdisciplināri, viens no otra daudz ko smeļamies. Piemēram, kolēģi no mums, antropologiem, aizgūst metodes. Mūsu pieeja ir tā pati, iepriekšminētā, proti – balstoties uz ilgstošu lauka darbu, pievēršamies cilvēkam, cilvēkiem laukos un mēģinām saprast, kas ar viņiem tagad notiek, kā viņi interpretē notiekošo un kā kopumā darbojas šajos, kā mēs sakām, objektīvi diezgan sarežģītajos, grūtajos apstākļos.

A.C.: – Ir grūti izprast cilvēku, neesot ar viņu ilgstoši kopā. Piemēram, zemnieks – viņš runā darbos, nevis pie galda. Mums interesē, kā šis lauku cilvēks darbojas, kā saimnieko, ko domā, kā izdzīvo, kā veido savas dzīves stratēģijas. Tikai braucot pie viņiem, runājot un esot viņu saimniecībās, ir iespēja viņus izprast. Sēžot istabā pie galda, sarunas dažkārt ir neveiklas un lēnas – nerit, bet, lai viņus saprastu, ir jāiet līdzi kartupeļu laukā vai kūtī mēslus mēzt vai pirtī pērt un tur jāuztver, jāvēro, jārunā, jāizprot. Caur darbiem cilvēku iepazīsti. Ja viņi paši par attīstību nerunā, tad mēs viņu attīstības stratēģijas vai izpratni par attīstību un labu dzīvi varam izprast caur viņu darbiem un ikdienas praksēm. Tur arī parādās viņu dzīvesspēks, attieksme. Katram projekta pētniekam interesē savi jautājumi. Es pievēršos saimniekošanas praksei mazās, vidējās saimniecībās, kas ir gandrīz 90% no visām Latvijas saimniecībām. Kāpēc tās varētu dēvēt par veiksmīgām, neskatoties uz grūtībām? Tur dzimst bērni, dzīve savā ziņā kūsā, ir smaga, bet jēgpilna. Esmu apbraukājusi ļoti daudzas saimniecības. Mēs nevaram aplūkot visu, bet varam skatīt šīs ikdienas dzīves prakses – nevis kā tās tiek plānotas no augšas, bet kā dzīvo paši cilvēki – izdzīvo, domā, dara. Tāpat kā savā doktora disertācijā par uzņēmējdarbības antropoloģiju, precīzāk, norvēģu uzņēmējdarbību Baltijā, pētot saimniekošanu Latvijas laukos, es cenšos parādīt, ka ne uzņēmējdarbība, ne saimnieciskā darbība nav nošķirama no sociokulturālās dzīves. Saimniecisko darbību nevar izprast atrauti no plašākas sociokulturālās un arī politiski ekonomiskās vides, no vērtībām, ideoloģijām, kultūrkonstruētiem priekšstatiem, kultūrsociālām pēctecībām un nozīmēm. Proti, sociokulturālā pasaule ir klātesoša jebkurā ekonomiskā darbībā – un to ir būtiski saskatīt un apzināties, cenšoties izprast notiekošo mūsu laukos.

I.R.: – Skatām arī to, kāpēc cilvēki nevar sasniegt labo dzīvi, vispirms jautājot, kas tiek saprasts ar labu dzīvi. Klāt nāk ļoti svarīgais sociālpolitiskais konteksts – lauku tukšošanās, aizbraukšana, pamestas mājas, ciemi, kuri beidz pastāvēt, bezdarbnieki un alkoholiķi. Šajā gadījumā pieņēmums, ka cilvēkam jādarbojas radoši, un viņš varēs, aizvirzās otrā plānā! Es gribu parādīt, ka cilvēks ne vienmēr var varēt. Tajos apstākļos, kuros viņš ir. Un te nav runa par tādām kategorijām kā slinkums un neuzņēmība. Ir strukturāli apstākļi, kas ir jāņem vērā. Ir liela daļa iedzīvotāju, kurus mēs varētu uzskatīt par lauku proletariātu – cilvēki, kuri agrāk ir strādājuši ražošanas uzņēmumos, kuru vairs nav. Ne visi var kļūt par saimniekiem – ne visiem ir zeme un māja. Ir cilvēki, kuri laukos dzīvo daudzdzīvokļu mājās vai pie kāda saimnieka un kurus varam dēvēt par darba ņēmējiem. Bet darba nav! Problēma, ko es cenšos apskatīt, ir daudz apspriestais labu strādātāju, darbinieku trūkums. Caur laukos novērotajām dzīves praksēm mēģinu saprast, vai un kāpēc darbs ir pazudis – ne tikai kā vērtība, bet arī kā dzīves modelis. Vai ir nācis kāds cits dzīves modelis tā vietā?

A.C.: – Mēs strādājam arī pie tā, lai piedāvātu risinājumus – izstrādājam priekšlikumus dzīves uzlabošanai laukos. Top gan raksti, gan monogrāfijas, kā to prasa zinātniskais darbs, bet top arī ieteikumi politiķiem, pašvaldībām.  

Par publikāciju ciklu „Mēneša pētnieks”

 

Ar zinātni prātos un sirdī Latvijas Universitātē darbojas, teoretizē un pārbauda hipotēzes daudz un dažādu nozaru pētnieki. Gan tādi, kam jau ir ievērojams zinātnisko publikāciju skaits savos dzīvesgājumu aprakstos, gan tādi, kas pētniecības pievilcību vēl tikai atklāj. Lai godinātu zinātnes vārdu, lai ieskatītos, kas notiek Latvijas Universitātes fakultātēs un institūtos un lai izstāstītu pētnieku stāstus savējiem un citiem, ar 2012. gada janvārī tiek uzsākts publikāciju cikls „Mēneša pētnieks”. Turpmāk katru mēnesi Latvijas Universitātes portālā publicēsim aktuālos pētnieku stāstus, savukārt gada noslēgumā ļausim publiski portāla lasītājiem balsot par savu favorītu, tādējādi suminot to pētnieku, kura darbība ir uzrunājusi visvairāk lasītājus.

 

Mēneša pētnieks. Zinātnes vārdā!