MĒNEŠA PĒTNIEKS: Ruvins Ferbers par fiziku, Lāzeru centru un zinātni

Profesors ir arī LU Jūdaikas studiju centra izveidotājs un vadītājs. Sumināts par sasniegumiem zinātnē, saņemot 2010. gada februārī LU Gada balvu. Kā jūs galvenokārt sevi vērtētu – kā pasniedzēju, zinātnieku vai pētnieku? Es esmu Latvijas Universitātes profesors, līdz ar to mans darbs ir precīzi divējāds. Esmu pasniedzējs-zinātnieks. Nav iespējams vienu dienu būt par pasniedzēju, un nākamajā nodarboties tikai ar pētniecību un zinātni. Protams, var domāt un spriest vienu brīdi pedagoģijas, citu – pētniecības virzienā. Tāda ir atšķirība un priekšrocība akadēmiskajam korpusam visās pasaules  Universitātēs, kas sasniegušas zināmu stabilitātes un zinātniskās kapacitātes līmeni. Un tas neattiecas tikai uz profesoriem – arī uz lektoriem, docentiem, asociētiem profesoriem un zinātniekiem. Jo pētnieks, kas nav profesors un nepasniedz, vai, tieši otrādi – profesors, kurš nenodarbojas ar pētniecību – manuprāt, tas ir nepareizi. Rietumos, Eiropas un Amerikas universitātēs ikviens profesors vienmēr viennozīmīgi tiek asociēts ar savu zinātnisko grupu, ar zinātniskiem sasniegumiem. No otras puses, profesors vienmēr absolūti viennozīmīgi strādā ar saviem docējamiem, studējošiem un jaunākiem zinātniekiem, kas nupat ieguvuši doktora grādu, un uzreiz iesaistījušies kādā projektā. Kopumā man ir grūti teikt, vai esmu pasniedzējs, vai zinātnieks. Es teiktu, ka pasniedzējs-zinātnieks, jo tas ir pilnībā saaudzis un kļuvis par manu ikdienas dzīvi. Pagājušā gada laikā esat veicis veselas četrpadsmit zinātniskās publikācijas, kas ir ievērojams skaits. Kā jums tas izdodas? Ļoti vienkārši, jo publikācijas neveic viens cilvēks. Man ir ideāli kolēģi, mēs veiksmīgi sadarbojamies, strādājam grupās un mācamies viens no otra. Akadēmiskais darbs ir ļoti radošs, un reizē prasa rūpīgumu. Tas varbūt izklausās dīvaini, bet arī aktierim, piemēram, ir stundām ilgi jāmācas teksti, jāpiedalās mēģinājumos, arī viņa darbā ir daudz rutīnas. Līdzīgi arī ar pētījumiem. Un bieži vien labs raksts top mēnešiem vai pat gadiem ilgi. Jauki, ja darbus var sadalīt – ir kolēģi, kuriem patīk mērīt, bet nepatīk rakstīt; ir atkal tādi, kuriem labi padodas rakstīšana, bet viņi nepiedalās eksperimentā. Ir teorētiķi, kas rēķina ļoti ātri un precīzi, bet ir tādi, kuriem nepatīk rēķināt. Un vienmēr tam visam pa vidu ir idejas – kā darīsim, kur virzīsimies tālāk. Ikvienam iesaistītajam tas ir kas interesants, svarīgs, oriģināls, svaigs un vajadzīgs. Un skaitliskais zinātnisko publikāciju rādītājs ne vienmēr ir tas būtiskākais. Man ir tas gods pārstāvēt Latvijas fizikas biedrību Eiropas fizikas žurnālu konsultatīvā padomē. Tur regulāri tiek diskutēts par to, kā var izmērīt zinātnisko sekmīgumu un ekselenci. Protams, nozīme ir tam, cik daudz tev ir rakstu, cik rakstiem ir autoru, kādos žurnālos tie ir publicēti, cik daudz tevi citē, un katram kritērijam ir savi plusi un mīnusi. Ir žurnāli, kuri vienmēr ņem pretī jebkuras zinātniski korektās publikācijas, un tur nav tik grūti nopublicēties; ir arī tādi, kas izvēlās rakstus pēc oriģinalitātes, svarīguma un aktualitātes. Protams, publikāciju skaits nav mūsu primārais mērķis, bet man vienmēr ir sajūta, ka var izdarīt vēl vairāk un labāk, un ir daudz ideju, kas stāv priekšā. Vai katrs nākamais pētījums, kuram ķeraties klāt, ir saistīts ar iepriekšējo, vai top neatkarīgi no tā? Gan, gan. Ja nākamais vienmēr izrietētu no iepriekšējā, tad tas nebūtu nekas jauns. Un tanī pat laikā ir jāturpina iesāktais, jābalstās un padarīto. Agrākos laikos pat disertācijas tika noformulētas kā noslēgti pētījumi, kas atver jaunu pētījumu iespējas. No vienas puses skan pretrunīgi, bet tieši tā arī tas ir. Mēs gribam gan turpināt, gan iesākt kaut ko jaunu vienlaicīgi. Un ideju mums netrūkst, bet varētu arī tikpat labi teikt, ka ļoti trūkst, jo mēs vienmēr ceram uz vēl labākām idejām. Kā jūs kopumā vērtējat darba apstākļus Universitātē un Lāzeru centrā? Runājot par Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultāti, jāsaka, ka esmu ļoti priecīgs par šeit radītiem labvēlīgiem darba apstākļiem. Mums ir sava ēka un sava teritorija, savs lekciju korpuss un laboratoriju korpuss, arī kopmītnes, viss lieliskā stāvoklī, vienuviet sasniedzami un kompakti. Tas krietni atvieglo ne tikai manu darbu, bet arī labvēlīgi ietekmē studentus – te veidojas atbilstoša sabiedriskā un sociālā vide ar savām paražām un aktivitātēm. Protams, ir daudz citu iesaistīto institūciju, ar kurām jāvienojas un jāsadarbojas, kur paralēli notiek arī mūsu profesoru darbs, tomēr būtiski, ka ir tāds centrs, kur notiek ne tikai lekcijas, bet arī praktiskie un zinātniskie darbi, tiek veikti attiecīgie pētījumi lāzeru laboratorijās utt. Kā jūs vērtējat studentu interesi par Lāzeru centra sniegtajām iespējām? Cik daudz tiem ir iespēju iesaistīties zinātniskā pētniecībā un darboties tieši laboratoriju apstākļos? Jāatzīst, ka studenti ir ļoti ieinteresēti, un bez šaubām ļoti aktīvi arī piedalās. Jebkura projekta izstrādē studentu skaitliskais pārsvars vienmēr ir bijis. Protams, jāsaprot, ka viņu pienesums jāvērtē studējošo līmenī, un zināma interese rodas jau bakalaura studiju līmenī. Daudzi iesaistās arī maģistra studiju līmenī, bet doktorantūras studenti ir visaktīvākā daļa, jo lielākoties viņi jau izstrādā savus zinātniskos darbus, bieži vien izmantojot laboratorijās pieejamo aprīkojumu. Viņi ir ļoti aktīvs zinātnes vilcējspēks kopumā – bieži vien viss sākas ar pareizi izvēlētu bakalaura darba tēmu, intensīvu darbu maģistrantūrā, rezultātā viņi ir labi kvalificēti, ieinteresēti, ar atbilstošu zinātnisko komponenti, viņi iesaistās projektos pie attiecīgiem vadītājiem un strādā jau paši kā zinātnieki. Piemēram, doktorantūras studenti pie pētījumiem strādā katru dienu, tas ir viņu ikdienas darbs. Un mēs no savas puses cenšamies nodrošināt tiem arī pedagoģisku pieredzi, iesaistām nodarbībās ar bakalaura studentiem, viņi nereti vada bakalaura darbus. Pastāstiet, lūdzu, par Lāzeru centra uzbūvi, kam tieši tas ir domāts? Lāzeru centrs ir domāts, lai nodrošinātu ar iespēju darboties un strādāt – tas paredz gan aprīkojuma izmantošanas iespējas, gan attiecīgo atalgojumu. Tā ir sava veida zinātniskā skola, kurā ir atbilstošs līmenis, kas ļauj nonākt pie rezultātiem, kuriem ir starptautiskā pieejamība, atzinība un iespēja tos publicēt vadošos zinātniskos žurnālos, kā, piemēram,  Physical Review, Journal of Chemical Physics, European Physical Journal un citos. Un, ja mēs sasniedzam šādu līmeni, tas ir radītājs arī studentiem, ka arī šeit var nopietni pievērsties zinātnei. Protams, ka tas motivē, jo šāda veida publikācija norāda uz starptautisku atzinību vistiešākajā veidā, jo šie žurnāli nosaka zinātnisku gaitu, tie ir galvenie zinātnes rupori jau pēc definīcijas. Un ja tavs raksts tiek pieņemts, tas norāda uz to, ka tu esi vienā līmenī ar labākām pasaules skolām. Protams, liela nozīme ir arī tiešā veida komunikācijai ar citu valstu zinātniekiem un nozares pārstāvjiem, tāpēc lielu uzmanību pievēršu arī dalībai starptautiskās zinātnieku konferencēs, kurās rosinu piedalīties arī studentus – ir ļoti svarīgi pašam aizbraukt, piedalīties, diskutēt, jo tas liek tevi pamanīt un pievērst uzmanību tieši taviem sasniegumiem. Tādas konferences notiek diezgan bieži, tiek rīkotas arī šeit pat Rīgā. Ir jauno zinātnieku konference, Latvijas Universitātes konference, kas notiek katru gadu. Tajās studenti prezentē savus sasniegumus, un šis prezentāciju process ir būtisks, jo jāiemācās arī pasniegt sasniegto un runāt auditorijas priekšā par padarīto, par savu darbu, kas notiek katru dienu un kas arī veido to zinātnisko komponenti. Cik sen jūs esat saistīts tieši ar Latvijas Universitāti kā struktūru? Tik sen, cik es vispār ar kādu struktūru esmu saistīts. Un es neesmu vienīgais piemērs. Arī mani kolēģi ir tādi paši, kas atnākuši uz šejieni studēt, sākuši šeit strādāt studiju laikā un tad arī turpinājuši savu dzīves un darba gājumu. Ja mēs runājam ciparu valodā, tad tas ir 1970. gads, kad es slavenā  profesora Jāzepa Eidusa un  docenta Ojāra Šmita vadībā sāku strādāt Latvijas Universitātē algotu darbu, toreizējos apstākļos kā laborants. Tātad tie ir 42 gadi, un es bez pārspīlēšanas varu droši teikt, ka Latvijas Universitāte ir visa mana dzīve. Mana dzīve un mana universitāte.

Un būtiskākais, kas šo gadu laikā ir mainījies, kopš tā laika, kad es 19 gadu vecumā atnācu uz universitāti – ir parādījies krietni vairāk vietas zinātnei.

Deviņdesmito gadu vidū, kad Fizikas un matemātikas fakultāte pārvācās uz skaisto vietu Zeļļu ielā astoņi, parādījās krietni vairāk iespēju attīstībai un zinātniskai darbībai. Protams, tas neizslēdz sadarbību un līdzdarbošanos ar institūtiem, kur agrāk bija lielāka zinātniskuma koncentrācija, bet šobrīd mēs varam plaši izpausties un darboties tieši šeit uz vietas, kas ir ļoti liels sasniegums.  Protams, mums ir kopīgas tēmas un kopīgi virzieni – tie vēl aizvien ir atomi, molekulas, optika, optiskā fizika, lāzeru fizika. Un kā tika dibināts jūsu vadītais Lāzeru centrs? Lāzeru centrs kā atsevišķa Latvijas Universitātes struktūrvienība, ja nemaldos, tika izveidota 2005. gadā, un pamatā galvenais darbību bloks bija zināms uzreiz. Tas apvienoja vairākas laboratorijas, kas pirms tam bija vairāk koncentrētas Latvijas Universitātes Atomfizikas un spektroskopijas institūtā Šķūņu ielā un daļēji arī fakultātē. Vēlāk radās iespēja izveidot šo zinātnisko lāzeru centru, kas apvieno četras laboratorijas. Tas deva iespēju apvienot zinātniekus, kas darbojas fakultātē, un zinātnisko aprīkojumu, kas tika sagādāts 2005. gadā no Latvijas valsts un starptautiski finansētiem projektiem. Šobrīd uz vietas mums ir ļoti ievērojams lāzeru parks, ir nodrošināta tā apsaimniekošana. Daļu no aprīkojuma mēs saņēmām pateicoties manam kolēģim Aigaram Ekeram, kurš veica doktoranta pētījumus Vācijā, Kaiserslauternas universitātē pie slavenā profesora Klaasa Bergmana. Samazinot savu darbību un kļūstot par emeritēto profesoru, Bergmans visu savu aprīkojumu, kas ir saistīts ar lāzeriem un molekulāriem kūļiem pilnā komplektā ļāva atvest uz Latviju. Ziedojums bija ievērojams - Bergmana daļa izveidoja teju pusi no kopumā toreiz pieejamās materiālās bāzes Lāzeru centrā. Protams, ar aprīkojumu vien nepietiek, lai sasniegtu vēlamus rezultātus – Latvijas Universitāte ir ieguldījusi ievērojamus līdzekļus, lai sakoptu telpas un pielāgotu tās reāliem lāzeru laboratorijas atbilstošiem apstākļiem. Notika attiecīgs remonts un pārbūve, pateicoties kuriem Lāzeru centrs pašlaik ir tādā līmenī, ka attiecīgo pētījumu veikšanai pie mums dodas no vairākām Eiropas un citu valstu laboratorijām. Manuprāt, tas ir būtisks radītājs eksperimentālajā fizikā; svarīgi arī, ka mūsu studenti var strādāt šeit pat uz vietas. Un kā veidojas starptautiskā sadarbība? Piemēram, pašlaik ļoti cieša sadarbība ir ar Berlīnes Tehnikas un ekonomikas augstskolu, ar Maskavas un Hanoveras universitāti, arī Berklijas universitāti un citām augstskolām. Piemēram, mēs veicam kopīgus darbus, pētot šeit uz vietas astrofizikai svarīgus atomus  kopā ar Berlīnes un Stambulas pētniekiem, proti, eksperiments notiek tieši Rīgā, jo tieši LU Lāzeru centrā ir tam atbilstošs aprīkojums. Rezultātā veidojās arī kopīgas publikācijas. Bet zinātniskā sadarbība notiek arī Latvijas līmenī? Visciešākā sadarbība man ir ar profesoru Auziņu, kas vada vienu no četrām Lāzeru centra laboratorijām. Kopā strādājam pie viena pētījuma, kura ietvaros ierosinām atomus ar ļoti labas kvalitātes precīzi kontrolējamu lāzeru starojumu un novērojam efektus, kas notiek ārējos laukos. Profesors Auziņš kopā ar saviem studentiem ir izstrādājis teoriju, lai precīzi aprakstītu šos efektus. Tas ir divu laboratoriju kopdarbs, kura mērķis ir izveidot metodi, kas ļautu precīzāk un ērtāk mērīt magnētisko lauku. Šī tēma ir diezgan aktuāla, un projektā ir iesaistījušies arī daudz studentu. Kādi ir jūsu galvenie pētniecības virzieni pašlaik? Man ir tas gods vadīt Molekulu optiskās polarizācijas laboratoriju, kur pašlaik mēs aktīvi pētām sārmu metālu divatomu molekulas. Tās ir zināmā mērā līdzīgas ūdeņraža molekulai, bet veidojas no nātrija, kālija un cēzija atomiem. Jāatzīst, ka man tās ļoti patīk, molekulas vispār ir ļoti skaisti objekti, viņas tagad ir arī ļoti populāras – tās izdodas iegūt pie ļoti zemām temperatūrām, tajā pat laikā to spektri ir ļoti sarežģīti, un ir ļoti sarežģīti „nolasīt” molekulas struktūru no spektriem. Viens no mūsu pētījumu virzieniem ir detalizēti izprast procesu, kurā, diviem atomiem tuvojoties, veidojas molekula. Mums bieži vien ir tā iespēja pirmajiem ievākt attiecīgos datus, uz kuru pamata attīstītas metodes, kas ļauj iegūt šīs molekulas pie temperatūrām, kas tikai par apmēram miljardo daļu grāda atšķiras no absolūtās nulles. Kāda loma lāzeriem ir molekulu un atomu pētniecībā? Šis jautājums tiek bieži diskutēts. Pastāv priekšstats, ka ja tas ir Lāzeru centrs, tad tam vajadzētu pētīt pašus lāzerus. Tomēr tā gluži nav – šis ir ar lāzeriem saistīts centrs tādā izpratnē, ka pētījumus veic ar lāzeru palīdzību. Lāzers ir noteicošais pētījumā, jo no tā kvalitātes ir atkarīgi visi darba rezultāti. Liels darbs tiek ieguldīts tieši lai uzlabotu lāzeru starojuma kvalitāti, frekvences kontroli, nodrošinātu tiem labāku stabilitāti un tā tālāk. Jābūt ir arī  mehāniskai stabilitātei – augstas kvalitātes lāzeram jāatrodas uz speciāla smaga galda, kas ir atsaistīts no ārējām svārstībām, vislabāk – pagrabā, jānodrošina arī attiecīgs spiediens, lai izvairītos no putekļiem.  Lāzers ir ļoti smalks instruments, kas ir spējīgs ierosināt atsevišķus atomus. Piemēram, lāzeru atdzesēšanas metode ir vērsta nevis uz pašu lāzeru, bet uz to atomu vai molekulu atdzesēšanu, uz kuriem iedarbojas ar lāzeru. Šī ir pasaulē aktuālā tēma, par kuru tika piešķirtas vairākas Nobela prēmijas. Tātad, centrs ir nosaukts nevis pēc objekta, bet pēc metodes. Metode ir gana smalka un prasa daudz pūļu, līdzekļu un prasmju izmantojumu. Eksperiments ir sācies – tas nozīmē, ka ir ieslēgti lāzeri.