MĒNEŠA PĒTNIEKS Ēriks Jēkabsons: Bez izpratnes par Latvijas vēsturi mēs nesaprotam šodienu

Aizmirsuši gan tautas, gan nācijas apziņā

Nesen atgriezāties no komandējuma Amerikā.

Piedalījos konferencē, kur bija milzumdaudz pētnieku no Baltijas valstīm. Šāda konference, ko rīko Association for the Advancement of Baltic Studies notiek ik pēc diviem gadiem kādā no ASV universitātēm. Šoreiz konference notika Stenfordas Universitātē. Stenfordas Universitāte man ir pazīstama, jo esmu tur regulāri kopš 2012. gada. Man tika piešķirta Fulrbaita stipendija Latvijas neatkarības kara izpētei tieši no ASV skatupunkta, jo tolaik ASV bija iesaistīta palīdzības sniegšanā Latvijas iedzīvotājiem un valdībai. Tā sniedza humanitāro palīdzību, tajā skaitā pārtiku un dažādus padomus. Pēc papildu studijām Vašingtonas Nacionālajā arhīvā es uzrakstīju grāmatu “Latvijas un Amerikas Savienoto Valstu attiecības 1918.–1922.gadā”. Tā ir 800 lapaspušu bieza, ietverot gan politiskās un starpvalstu attiecības, gan ASV palīdzības organizācijas darbību Latvijas teritorijā laikaposmā, par kuru esam aizmirsuši līdzšinējā vēsturē gan tautas, gan nācijas apziņā.

Kāpēc esam aizvēruši šīs vēstures lappuses?

Dažādu apstākļu dēļ vēsturnieku ir ļoti maz. Mēs neesam juristi, ekonomisti, mums tik daudz nemaksā. Tomēr mums ir viena priekšrocība – mēs varam atrast tēmas Latvijas vai Eiropas vēsturē, kas vispār nav pētītas, pateicoties ilgajam padomju okupācijas laikam, kas arī netika pētītas pat Ulmaņa laikā vai Latvijas Republikas neatkarības laikā, jo nebija pagājis pietiekoši ilgs laiks, kā arī uzstādījumi autoritārā režīmā bija citādāki. Respektīvi, ir milzumdaudz tēmu, kas nav pētītas. Patiesībā nekas nav pētīts, jo pēc attīstīto Rietumvalstu vēstures zinātņu priekšstata jautājumu var saukt par izpētītu, ja par to ir sarakstītas vismaz 5-10 monogrāfijas. Mūsu priekšstats - ja ir viena monogrāfija, tad jautājums ir izpētīts... Tomēr iespējams, ka mēs atradīsim vēl kaut ko, kas nav līdz galam izpētīts, un tikai padiskutējot, mēs savā starpā dabūsim to pakāpi, kad var sākt vēstures filozofēšanu. Man ir daudz kolēģu, kuri saka, ka temats ir par šauru un pārāk detalizēti apskatīts. Es kategoriski iebilstu pret šādu nostāju, jo filozofēt vai teorijas pielietot pilnvērtīgi varēs tikai tad, kad būsim visu izpētījuši šajās norisēs. Latvijas Neatkarības karš ir ārkārtīgi sarežģīts laiks – 14 armijas Latvijas teritorijā, vēl apmēram sešas nacionālās vienības citās armijās. Tas viss vārās vienā katlā un līdz šim mums nav vienas skaidrojošas grāmatas, līdz ar to mēs nesaprotam, skolā bērnam iemācīt nevaram, bērns ir spiests iezubrīt, un pēc divām dienām par to aizmirst. Mēs arī nezinām mūsu kaimiņu lietuviešu, igauņu vēsturi, kur situācija ir līdzīga.

Par ko grāmatā varam lasīt?

Toreiz ASV savu iemeslu dēļ nevēlējās atzīt Latviju, Igauniju un Lietuvu kā paliekošās valstis, jo viņiem bija nedaudz citādāka vēstures izpratne. Tā ir liela valsts, kura bija pieredzējusi pilsoņu karu 19. gadsimta vidū, un šī pilsoņa kara laikā uzvarēja Ziemeļnieki, kuri attiecīgi uzvarēja verdzību. Verdzību pārstāvēja štati, kuri gribēja atdalīties no lielās valsts. Rezultātā ASV radās priekšstats, ja liela valsts sadalās, tad tas ir kaut kas negatīvs. Viņi bija pārliecināti, ka Krievijā boļševisms kritīs, līdz ar to nevēlējās dot atdzīšanu Latvijas, Lietuvas, Igaunijas tiesībām pastāvēt kā neatkarīgām valstīm. Tāpēc viņi tikai 1922. gadā mūs atzina de iure, pretēji Lielbritānijai un Francijai, kas to izdarīja ātrāk 1921. gada janvārī. Taču ASV diplomātiskā pārstāvniecība un organizācijas, kuras tobrīd bija Latvijā, redzēja, ka latviešu tauta spēj dzīvot šeit patstāvīgi un neatkarīgi, un viņi atbalstīja Latvijas neatkarību pretēji ASV departamentam, kurš vēlējās mazliet uzgaidīt. Piemēram, Sarkanā Krusta vadītāja, kas bija šeit Latvijā, neatzina ASV nostāju un teica, ka Latvijai ir jābūt neatkarīgai. Viņi pārstāvēja tautu un tā bija par Latvijas, Igaunijas un Lietuvas neatkarību jau kopš 1919., 1920. gada. Lapaspuse par ASV attieksmi pret Baltijas valstīm ir vispārīgi zināma, bet dziļāk tas nav bijis līdz šim pētīts. Mani interesē Neatkarības karš un Latvijas karavīru vēsture. Kad esmu ar saviem studentiem, kuriem vadu darbus, mēs parasti kopīgi izdomājam tēmas, kas ir nepētītas, kas dod kolosālu iespēju kaut ko jaunu atklāt. Dažkārt iedomājos: “Ārprāts, ja man būtu iespēja, ka es vispār varētu negulēt, tad es arī kaut ko varētu paņemt klāt. Vai arī vienlaicīgi cilvēkam būtu iespējams divās galvās domāt, būtu četras rokas un divos datoros strādāt...” (smejas). Taču to nevar, tāpēc atdodu tēmas studentiem, kuras viņiem sniedz gandarījumu kā jaunatklājējiem, dod arī Latvijas vēsturei, kas savukārt dod man prieku, jo ar savu studentu palīdzību aizpildām baltos plankumus vēstures lapās.

Brīvā laika pavadīšana darbā

Vēl nesen “Ilustrētajā Vēsturē” rakstījāt par Jevgeņiju Augustu – latviešu karavīru angļu-būru karā. Raksta beigās minat, ka viņš nav vienīgais latvietis, kas karā piedalījies un pētījumi būtu jāturpina.

Man interesē latviešu karavīru vēsture un šobrīd rakstu grāmatu par latviešu virsniekiem Krievijas armijā līdz pat 1917. gadam. Pats interesantākais, ka 19. gadsimta otrajā pusē ļoti daudz jauniešu pēc Krievijas militārās reformas varēja iegūt profesiju par velti. Latvijas iedzīvotājiem nebija daudz iespēju iet uz augstskolām mācīties, bet kara skolas bija par velti, kas sniedza labu vietu sabiedrībā, kā arī labu atalgojumu, cienījamu pensiju, un vienlaicīgi virsnieks ir neapšaubāmi inteliģenta sabiedrības sastāvdaļa. Es konstatēju, ka manā kartotēkā ir 1000 latviešu virsnieku, kas pirms Pirmā pasaules kara dabūjuši profesionālu dienesta pakāpi un viens no viņiem ir Jevgeņijs Augusts. Latviešu virsnieki piedalījās visur – visos Krievijas militārajos konfliktos mēs varam atrast ne tikai šādus kolosālus stāstus, kas der romānam. Pat angļu-būru karā mēs redzam latviešus, šajā gadījumā viņš ir noslēpies zem krievu vārda, saglabājot latviešu uzvārdu. Atklāju, ka viņš ir cēlies no Kurzemes guberņas zemniekiem, pieņēmis pareizticīgo vārdu Jevgeņijs. Šī karavīru vēsture ļauj saprast arī savu valsts vēsturi. Karavīri ir īpaša kategorija, ņemot vērā, ka latvieši ir viena no retajām valstīm, kura nav atguvusi skaitlisko sastāvu kopš 1914. gada.

Kādas pētniecības metodes izmantojat?

Metodes ir daudz, un tās ir tādas, kur ir jāstrādā arī brīvdienās. Atvaļinājums ir laiks, kad es varu rakstīt, ko es gribu, kas ir tuvs sirdij, nevis tikai naudai, kuras vienmēr ir par maz. Tas ir darbs arhīvos. Atceros, kā 5. vai 6. klasē bērnu bibliotēkas bibliotekāre bija pārsteigta, ka pieprasu dažādas vēstures grāmatas un ieteica pāriet uz pieaugušo bibliotēku. Tad es varēju lasīt grāmatas, kādas interesēja – par vācu un padomju kara laiku, utt. Bet mani tas interesē un atslēgas vārds ir vienkārši brīvā laika pavadīšana darbā, bet es domāju, ka neesmu tāds vienīgais.

Piemēram, kur ieguvāt informāciju par Jevgeņiju Augustu. Kā zinājāt, kur meklēt?

Pirmkārt, skatījos cauri visām Krievijas arhīvu datu bāzēm, meklēju Krievijas valsts vēstures arhīvā latviešu virsniekus. Es izrakstu uzvārdu variantus un pārbaudu, vai cilvēks varētu būt latvietis un meklējot personīgos datus, ļoti daudzos gadījumos sakrīt. Piemēram, Krogzemis uzvārdā, ir viennozīmīgi skaidrs, ka viņš ir no Latvijas cēlies, bet latviešiem ir arī daudz Bergmaņu, Šmitu utt. Šis bija viens no gadījumiem, kas mani ieinteresēja – Augusts un atklāju, ka viņš ir cēlies no Kurzemes guberņas zemniekiem un tad viss tapa skaidrs. Es to daru jau kādus 20 gadus, ejot cauri krievu virsnieku sarakstiem, kas ir pieejami, mēģinot atrast personiskos dokumentus, no kurienes viņš ir. To es daru brīvajā laikā, šis ir hobijs. Es gūstu gandarījumu no darba ar doktorantiem, kad izdomājam darba tēmu, kura ir attīstāma un viņš var būt pirmatklājējs. Esmu pasniedzis diezgan daudzās valstīs, un es redzu, ka esam sevi iedzinuši mazākuma kompleksā… Nav tik traki, mums ir ļoti augsta līmeņa mācības, mums ir labi, izcili speciālisti, kuri noteikti var sacensties ar Rietumu universitāšu pasniedzējiem. Mūsu nelaime, ka mēs sev neticam, ka mēs vienkārši sēžam un daži no mums saka: “Piedodiet, es jau esmu šeit un mani nekur citur neņems pretī, tāpēc es šeit sēžu, no rīta pamostoties, pienesiet man pie gultas kādus lokālus piedāvājumus, lai varētu nopelnīt klāt. Ja man nenes neko, tad man dara pāri.” Tas piemīt ne tikai vēsturniekiem, bet daudziem no mums. Un to var pārvarēt, ienākot pavisam jaunajai paaudzei, kuri jau tagad ir aktīva zinātnē uz visām debess pusēm, pirmkārt, domāju Rietumos. Ar Latvijas Universitāti no zinātnes viedokļa viss ir gandrīz kārtībā, mums ir kaut kādi trūkumi, bet tie ir absolūti pārvarami. Mēs esam salīdzināmi ar Centrāleiropas un Rietumeiropas universitātēm.

Bez vēstures nav šodienas

Vai Latvijas simtgadē jūtat cilvēku vēlmi vairāk interesēties par savām saknēm, vēsturi, kultūru?

Es domāju, ka interese par Latvijas vēsturi ir viens no nosacījumiem, lai mēs būtu patrioti, jo bez izpratnes par Latvijas vēsturi mēs nesaprotam šodienu. Piemēram, ar studentiem noskatāmies ļoti foršu mākslas filmu, ne Latvijas diemžēl, nav mums šobrīd labu mākslas filmu par Latvijas vēsturi. Es rādīju studentiem filmu par Katiņas nošaušanām un tā viņus iespaidoja. Jebkuram cilvēkam jāsaprot, ka tā ir arī viņa dzimtas vēsture, jo visos drausmīgajos notikumos, kuru dēļ mēs tagad esam mazāk nekā 1914. gadā, visur bija iesaistīti mūsu senči. Ja cilvēku pārliecina – painteresējies un paskaties savu ģimenes albumu. Varbūt līdz šim esi redzējis vecu bildi, kas neko neizsaka – nezini, kas ir fotogrāfijā redzamais cilvēks un domā: “Ak dievs! Cik tas bija tik sen!” Paprasi, kas tas bija uzzināsi, kam cilvēks gājis cauri. Piemēram, tas ir bijis tava vectēva tēvs, bez kura tevis nebūtu, tad interese rodas pat nevēsturniekam. Vēlos pārliecināt to, ka tikai saprotot vēsturi, tu sapratīsi mūsdienas, arī politiku. Tas viss ir bijis jau kādreiz – visas iekšpolitiskās problēmas, nerunāsim par ārpolitiskajām problēmām, mēs esam turpat, kur bijām un problēmas ir līdzīgas kā 20. gadsimta 20., 30. gados, bet mēs esam par to aizmirsuši. Kādā universitātē, kur es lasīju lekcijas, starptautisko attiecību studente man teica:  “Profesor, priekš kam man vajag zināt, kad beidzies Otrais pasaules karš. Esmu pārliecināts, ka cilvēks, kurš man šādi prasīja, ja viņš nepārvērtē savu attieksmi, tad viņš nevar būt labs starptautisko attiecību speciālists, viņš nesapratīs visu kontekstu un tas ir mīts, ka mums nevajag zināt ciparus, svarīgākos vajag, bez tiem mēs nesaprotam vēsturi. Neapšaubāmi vēsture ir zinātne, kurai ir lielāka nozīme nekā šķiet, varbūt pat daudziem ierēdņiem, kuri nepadomā par to. Ir eksakto zinātņu speciālisti, kuri uzskata, ka humanitārās zinātnes ir otršķirīgas. Nē taču! Es gribu pateikt, ka visām zinātnēm ir nozīme, ja es redzu humanitāro zinātņu pārstāvi, kurš ar lielām acīm uz mani skatās un saka: “Kāda nozīme ir matemātikai?” es pateikšu, ka viņš arī ir muļķis. Es teikšu kā egoistisks zinātnieks, kurš savu jomu zina vislabāk, - vēsturei ir īpaši svarīga loma, lai izprastu starptautiskās attiecības mūsdienās, nācijas un tautas valsts vietu tur, kur esam šodien un saprastu, kā rīkoties attiecīgajā gadījumā, ja kas mainās, ko darīt tad. Palasiet vēsturi, paskatieties, kāda ir pieredze. Mūsu lielākais trūkums, ka mēs nezinām mūsu kaimiņu vēsturi, mēs labi zinām ASV, Francijas vēsturi, bet mēs bieži nezinām par igauņiem, lietuviešiem, poļiem. Mēs zinām lielvalstu vēsturi, bet nezinām kaimiņu vēsturi un, ja mēs nezinām kaimiņu vēsturi, tad mēs nevaram saprast arī savējo, tāpēc es piedāvāju studentiem tādus izvēles kursus kā Igaunijas - Lietuvas – Baltkrievijas - Polijas vēsturi.

Minējāt, ka latviešiem nav labas vēsturiskās mākslas filmas. Vai “Nameja gredzenu” redzējāt?

Es negāju skatīties, esmu redzējis “Rīgas sargus”, bet man ar to pietika… Man studenti bija uz filmu, un man daudz stāstīja par filmas samākslotību. Pirmkārt, visi tērpi un uzvedība neatbilst tam, ko mēs zinām no zinātnes viedokļa. Un mēģināšana mūs uztaisīt par vikingiem… Neesmu sastapis nevienu tā laika speciālistu, kurš man teiktu, ka filmā kaut kas būtu kārtībā. “Rīgas sargi” 7-8 gadus veciem bērniem patika, laikam arī tādam vecumam domāta filma –, mīlestība, viss jauki, bet tiklīdz paliec vecāks...

Vai uz “Dvēseļu puteni” iesiet?

Uz to gan noteikti aiziešu. Ceru, ka būs labi.

Teoloģijas fakultātes rīkotajā “Neērto tēmu referātu maratonā” Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes students prezentēja ideju, ka vēsturi skolās nevajadzētu mācīt hronoloģiski, bet gan sākt ar tēmām, kas tajā vecumā skolēniem varētu būt aktuālas un vidusskolā nobeigt ar Seno Romu, sīkāk iztirzājot tās hierarhiju. Vai piekrītat?

Tāda sistēma, manuprāt, ir Polijas izglītībā, taču skolotāji saka, ka tad bērns vispār vairs neko nesaprot. Protams, ir kaut kādi mīnusi, ja sākam mācīt ar Seno laiku vēsturi, taču ļoti daudz kas ir atkarīgs no skolotāja. Es redzu, kādi cilvēki beidz mūsu fakultāti, lielākajā daļā gadījumu viņi ir izcili, varbūt viņiem pietrūkst pedagoģiskā talanta, bet dažkārt es redzu, ka aiziet uz skolu cilvēks, kuram nav intereses par skolu, pasniegšanu, dažkārt arī par vēsturi tādā līmenī. Es domāju, ja skolotājs mācētu attiecīgi vecumam saprotamā veidā ieinteresēt, tad tie panākumi varētu būt. Patiesībā ir citas problēmas – laika iedalījums, cik stundas drīkst katram tematam veltīt, līdz ar to skolotājiem nav viegli.

Galvenais darīt to, kas interesē

Pašlaik skolēni ir lielas izvēles priekšā – domā, kur doties studēt. Kā saprast, kurš ir īstais ceļš?

Pie manis atnāk cilvēki un saka, ka grib izdomāt, par ko rakstīt darbu, bet īsti nezina. Pirms pāris gadiem bija tāds gadījums – meitene, tad vēl nedaudz bērnišķīga, 1. kursā saka, ka viņai nekas neinteresē. Labi, es viņai neprasu, tad kāpēc te esi, bet kaut kas taču viņu interesē? “Jā, man interesē dzīvnieki,” viņa bravūrīgi teica. Es saku: “Kolosāli – Rīgas Zooloģiskā dārza vēsture. Neviens nav apskatījis, uzrakstījis, tas ir izveidojies cara laikā, Pirmā pasaules kara laikā vācieši apēda zvērus, jo bija bads. Vēlāk, kā Zooloģisko dārzu atjaunoja.” Un viņa jautā, vai par tādu tēmu var rakstīt. Protams, ka var! Atnāk pie manis cilvēks un viņš saka, ka nezina, par ko rakstīt kursa darbu. Es jautāju – kas tev interesē? Mēs konstatējam, ka viņš nodarbojas ar jāšanas sportu. Tad raksti par to! Tā ir arī vēsture, vienlaicīgi aizpildīsi baltu plankumu, būs pašam interesanti, utt. Cilvēkam ir jāsaprot, kas viņu interesē, jo katram cilvēkam ir intereses. Ja ņem programmu sarakstu, esmu pārliecināts, – lai kā cilvēkam, šķistu ka nevar atrast neko, kas viņu interesē, viņš atradīs. Atslēga un trepīte, kā uz to tikt – ir vienkārši padomāt, uzrakstīt piecas tēmas, kas patīk – sports, sēņošana… Katrs var piecas tēmas atrast. Jebkuru interesi var realizēt arī Vēstures un filozofijas fakultātē, sākot no medicīnas vēstures līdz pat sporta vēsturei. Nosacījums, lai uzrakstītu labu darbu, pirmkārt, tam ir jāinteresē. Interesē puķkopība? Raksti par tulpju selekciju attīstību dārzkopībā. Mums nav vēsturnieku darbu par šo tēmu. Patīk ēst gatavot? Raksti par kulinārijas vēsturi – ko ēda Viduslaikos, ko ēda kara laikā, ko ēda padomju laikā? Mēs bieži neapzināmies, ka vēsture nosedz ļoti daudz jomu un mūsu absolventi ir visur – pirmkārt, ministrijās, bankās. Vēsture palīdz domāt. Bieži no absolventiem dzirdam tekstus – paldies fakultātei, iemācījos sakārtot domāšanu.

Kā noris studijas Vēstures un filozofijas fakultātē? Studijas ir vairāk praktiskas vai teorētiskas?

Gan teorētiskas, gan praktiskas. Klasiskā veidā tās ir teorētiskas – nodarbības auditorijās, bet mums ir tā sauktie lauka darbi un semināri un mēs braucam uz arheoloģiskajām ekspedīcijām pēc izvēles. Es jau 12 gadus rīkoju izbraukumu semināru – mēs esam bijuši visur kaimiņos – Igaunijā, Lietuvā, Ukrainā, Baltkrievijā un Polijā. Piemēram, man ir kurss par kādu no šīm valstīm un pēc tam ne tikai kursa dalībnieki, bet arī citi, kas piesakās, apmēram 50 cilvēki, dodamies ekskursijā. Mēs īrējam autobusu, braucam uz kādu no šīm valstīm, un studenti sagatavo maršrutu, mēs braucam pie dažādiem objektiem, studenti stāsta par šiem objektiem, arī autobusā lasām referātus par šīs valsts vēsturi. Tad mums vēl ir kultūras mantojuma izbraukuma semināri tepat Latvijā, dodamies arī uz arheoloģiskajiem izrakumiem. Muzejos un arhīvos arī ir prakses, kas nav nemaz tik neinteresanti, sausi un putekļaini, kā varētu šķist. Mums ir moderni arhīvi.

Pats arī esat strādājis arheoloģiskajos izrakumos?

Sākot no 7. klases, septiņas vasaras nostrādāju arheoloģiskajos izrakumos, mans pirmais kursa darbs bija tieši par arheoloģiju. Taču, kad atnācu no armijas, sapratu, ka arheoloģijā vairs negribu strādāt un sāku rakstīt par citiem laikiem.

Šogad atzīmējam Latvijas simtgadi, nākamgad simts gadi būs Latvijas Universitātei. Jūsuprāt, ko vēsturnieki stāstīs par mums pēc 100 gadiem?

Tā nebūs vēsturnieka, bet gan mana personiskā atbilde: nācija, kura ar ārkārtīgām grūtībām cīnījās ar padomju laika okupācijas sekām, bet tomēr pārvarēja tās, radīja modernu izglītības iestādi, kas izvirzījās pirmo simts augstskolu topā. Noticēsim sev, ka mēs varam konkurēt, nevis sēdēsim savā gultā un gaidīsim, kad kaut ko pienesīs uz paplātes!