Teju divus gadus ekonomists Gundars Bērziņš vada Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultāti. Dekāna amata krēslā viņš sēdās ar vīziju, ka fakultātei jākļūst par vadošo ekonomikas un uzņēmējdarbības studiju un zinātnes centru Baltijā. Atskatoties uz paveikto, var ar gandarījumu teikt, ka uzņemtais kurss ir pareizs, bet apstāties nedrīkst, jo darāmo darbu vēl ir daudz. Arī nesen prezentētais pētījums “Latvijas reģionu ekonomiskās attīstības indekss”, kas tapis sadarbībā ar LMT, vēl kādu laiku nodarbinās prātus gan pētniekiem, gan daudziem Latvijas iedzīvotājiem.
Šis pētījums par Latvijas reģioniem ir unikāls, jo izmantoti lielie dati?
Vēlējāmies atrast risinājumu, kā novērtēt visus Latvijas reģionus vairākās dimensijās, jo aptaujas nespēj sniegt tik precīzus datus, kā vēlamies, turklāt tiek piegādātas ar laika nobīdi. Nereti, aplūkojot ekonomisko darbību, jāsaskaras ar diskutablām situācijām – uzņēmums reģistrēts Rīgā, bet faktiskā darbība notiek Daugavpilī – kur to pieskaitīt? Vēl viens piemērs ir Latvenergo, kas realitātē darbojas visā Latvijā, bet, skatoties uz apgrozījumu, tas attiecināts tikai uz Pulkveža Brieža ielu Rīgā. Mums nācās kļūt radošiem un izmantot netiešos datus.
Mobilo telefonu sakaru tīkls un aktivitāte tajā ir lokalizēti notikumi, attiecīgi izstrādājām “termometru” katrai vietai Latvijā, lai noteiktu, kādas ekonomiskās aktivitātes tur notiek. Lai varētu teikt, ka šie dati ir salīdzināmi un noteiktu reģionu atšķirības, salīdzinājām iegūtos datus ar vidējo algu līmeni, pašvaldību ienākumiem, reģistrēto uzņēmumu un automašīnu skaitu. Guvām apliecinājumu tam, ka pastāv sakarības starp šiem datiem un varam tos izmantot.
Vārdu sakot, vispirms jūs fiksējāt veikto telefona sarunu skaitu konkrētā vietā?
Precīzāk – notikumus bāzes stacijās – kāda ir veikto zvanu aktivitāte 15 minūšu intervālos. Un aktivitāte gluži vienkārši ir augsta vai zema. Lai vēlāk varētu salīdzināt uzvedības modeļus, bija jāpiemeklē statistisks analīzes veids, jo skaidrs, ka nebūs korekti salīdzināt Rīgu ar mazu ciematu.
Cilvēki gan jau uztraucas, ka esat dzirdējuši viņu telefona sarunas.
Nē, nē, mums ir zināms tikai tas, vai kāds vispār ir veicis zvanu. Izdalījām divus rādītājus – pieslēgumu un zvanu. Pieslēgumu apzīmējām ar „0”, zvanu ar „1”. Attiecīgi viss, ko redzējām, bija daudz vieninieku un nullīšu. Visvairāk laika pētījumā aizņēma sarunas ar Datu valsts inspekciju, lai saņemtu atļaujas strādāt ar šiem datiem, mums bija jāpierāda, ka neredzēsim neko no personas datiem, nedzirdēsim neko no cilvēku sarunām. Tas vien aizņēma pusgadu.
Un tas viss viena milzīga Excel faila dēļ?
Excel ir ierobežots datu apjoms, kuru tas spēj apstrādāt. Mēs strādājām ar vairāk nekā 130 miljoniem rindiņām, tādēļ izmantojām R, SPSS programmatūru, kā arī Excel agregēto datu atspoguļošanai.
Visus Latvijas reģionus iedalījāt kategorijās ar sulīgiem nosaukumiem – hedonisti, darbarūķi, atpūtnieki.
Doma bija pavisam vienkārša – zvanu aktivitāti varējām izdalīt pa dienām un redzējām, ka aktivitāte darba dienās liecina arī par biznesa aktivitāti. Ja zvanu aktivitāte ir augsta brīvdienās, bet darba dienās zema, skaidrs, ka tur notiek tikai atpūta. Hedonistu uzvedības modelis ir pretējs visai Latvijas kopai, jo brīvdienu aktivitāte bija augsta, bet darba dienās zema. Tātad, ar strādāšanu viņi neaizraujas, bet atpūšas gan ļoti aktīvi. Varējām, protams, izmantot nopietnus statistikas terminus, bet tā mūsu pētījumu ātri aizmirstu. Centāmies statistiku padarīt cilvēkiem uztveramāku.
Varbūt hedonisti ļoti čakli strādā, vienkārši neizmantojot telefona sakarus?
Tā tikai šķiet psiholoģiskā līmenī, bet mēs pierādījām, ka telefona sakari darba dienās liecina par biznesa aktivitāti. Mēs salīdzinājām iegūtos datus ar statistikas pārvaldes datiem un redzējām, ka atbilstība tiešām pastāv.
Kāds ir šo datu iespējamās kļūdas procents?
Jebkurā statistikas analīzē ir ticamības līmenis, šajā gadījumā tas ir ievērojami augsts. Nozīmīgākais tests bija brīdī, kad publicējām rezultātus un cilvēki Ogrē, Liepājā vai Rēzeknē atpazina savas uzvedības modeļus.
Pateicoties šai platformai, iespējams noteikt cilvēku migrāciju?
Jā! Kā piemēru varu minēt Jelgavu – vairāki miljoni eiro investēti promenādes būvēšanā, bet kā izmērīt atdevi? Vienīgais formālais rādītājs ir Tūrisma informācijas centrs, kur salīdzinājumā ar pērno gadu, ienākuši par diviem cilvēkiem vairāk. Otrs variants ir aptaujāt cilvēkus, kas būtu ilgs process, tas būtu jāveic dažādās dienās, dažādos gadalaikos. Abos gadījumos rezultāti gan jau liecinātu par nelietderīgi investētu naudu. Izmantojot mūsu platformu, var noteikt relatīvo apmeklētāju pieaugumu konkrētā lokācijā, varam apskatīt konkrētus mēnešus, dienas, pat stundas.
Būtiski, ka varam noteikt arī sociālekonomisko pienesumu. Tas nozīmē, ka cilvēki, kas apmeklē šo promenādi, ieiet arī veikalos, kafejnīcās un attīsta apkārtni. Nereti tieši sociālekonomiskā atdeve ir prioritāra.
Par Jelgavu runājot – rezultātos bija norādīts, ka pilsētai ir nepietiekami resursi nākamajam izrāvienam.
Kāds žurnālists no Jelgavas jautāja – mēs esam darbarūķi, tas ir skaidrs, bet kāpēc brīvdienās mums tik labi neiet? Jelgavā daudz investēts rūpniecības objektos un nav radīta vide, kur cilvēki gribētu pavadīt brīvdienas. Pastāv risks, ka attīstās vide, kur cilvēki vienkārši negrib dzīvot! Pilsētas vadība ir informēta par šo pētījumu un jau domā risinājumus, kā attīstīt pilsētvidi.
Vai citi reģioni ir izrādījuši interesi par pētījumu?
Jā, Ventspils, kur mīt harmoniskie cilvēki. Lai gan publiskajā telpā paustā informācija rada priekšstatu, ka viņi to vien dara kā atpūšas, pētījums pierāda, ka arī strādā viņi itin čakli – abas sadaļas ir augstā līmenī. Rīga attīstās, bet brīvdienās cilvēki tāpat brauc prom, varbūt tāpēc, ka latvieši vienkārši brīvdienas grib pavadīt laukos. Bet šis pētījums palīdzētu daudziem, kaut vai noskaidrot, cikos labāk atvērt brīvdienās kafejnīcas.
Kā šo pētījumu turpināsiet?
Vēlamies panākt, ka mums ir regulārs finansējums un katru gadu varam parādīt Latvijas attīstības tendences. Mēs varētu skaidri redzēt – lūk, tur koncentrējas uz tūrismu, tur uz biznesa attīstību. Būtu interesanti arī paskatīties, kā iet kaimiņiem, kā jau latviešu garā. Šobrīd mums ir projekts par dalīto stikla atkritumu konteineru savākšanas punktu optimizāciju. Saliekot kopā uzņēmuma statistiku un datus no torņiem, var noteikt, kur labāk izvietot konteinerus. Par rezultātiem vēl nedrīkstu runāt, atklāšu vien to, ka tie būs ļoti interesanti.
Kādi pētījumi šobrīd tiek veikti fakultātē?
Interesanti ir nozaru produktivitātes, kā arī ienākumu sociālās nevienlīdzības pētījumi. Jāpiemin starpnozaru pētījumi par nebanku kredītiem, kur pievērsta uzmanība cilvēku psiholoģiskajiem modeļiem.
Maijā notika ekonomikai un uzņēmējdarbībai veltīta starptautiska konference. Kādas ir galvenās atziņas?
Ļoti interesanti bija dzirdēt par uzvedības ekonomikas aspektiem, kas būtībā atzīst, ka cilvēka uzvedība ne vienmēr ir racionāla! Statistika apgalvo, ka teorētiski mēs nedarītu sev pāri, bet dažādu iemeslu dēļ mēdzam pieņemt aplamus lēmumus. Agrāk investori izteica savus novērojumus, ka cilvēki pieņem neloģiskus lēmumus, bet nu tas pierādīts arī statistiski.
Kā no tā varam izvairīties?
Investējot naudu, jāsaprot, ka cena un vērtība nav viens un tas pats. Cena ir psiholoģiski radīta. Jāatrod punkts, kas liecina par stabilitāti un nav atkarīgs no pūļa rīcības. Ja redzi, ka ar uzņēmuma ekonomiku viss ir kārtībā, peļņas rādītāji ir pozitīvi, bet pūlis saka, ka akcijas jāpārdod – neskrien, piebremzē.
Kādas tendences valda ekonomikā?
Ir lielie trendi kā globālā urbanizācija, ģeopolitisko spēku kustība uz Austrumiem, demogrāfiskā situācija, no kā izriet sekas, ka mūsu ekonomikas galvenā problēma ir zemā pievienotā vērtība. Latvijā ieņēmumi uz vienu darbinieku ir mazāki nekā, teiksim, Vācijā. Saprotams, ka cilvēki grib lielāku vidējo algu, bet mēs to nevaram nodrošināt, tādēļ uzņēmumi tiks aizvērti vai arī cilvēki aizbrauks uz ārvalstīm.
Problēma nav tajā, ka mēs maz strādājam – Vācijā darba dienas ir īsākas, bet viņi nopelna vairāk. Kā tā? Gluži vienkārši – viņi prot pārdot! Mēs saražoto pārdodam nevis gala patērētājam, bet piegādātājiem, kas to pārdod vēl diviem citiem piegādātājiem. Mūsdienās situācija ir skarba – ja neproti notirgot savu produktu gala patērētājam, tu nenopelni. Jāattīsta spēja nokļūt augstāk piegādes ķēdē, jātiek tuvāk patērētājam. Baņķieris Ģirts Rungainis teicis, ka latvieši visu savu eksistences laiku ir izvairījušies no pārdošanas – to mūsu vietā darīja zviedri, vāci un krievi. Kara laikā tie, kas bija tirgotāji, aizbrauca vai tika izsūtīti un tā arī mūsu prasmes ir zudušas.
Kāpēc neejat politikā?
Bija aicinājumi, bet man tomēr Universitātē šķiet atbilstošāka vide. Tomēr, ja jautā, neatsaku palīdzēt ar padomiem.
Kas divu gadu laikā paveikts fakultātē?
Cenšamies fakultāti padarīt ievērojami atpazīstamāku, aktīvāk publicējot mūsu ekspertu viedokļus, stiprinām arī pētniecības kapacitāti. Atbilstoši tendencēm ir izveidota jauna studiju programma – industriālās inženierijas vadība. Tā ir iespēja apgūt zināšanas, kā vadīt ražošanas procesu. Turpināsim strādāt pie programmu satura, plānojam atsvaidzināt Eiropas studijas, kā arī izveidot ekonomiskās diplomātijas studiju programmu.
Pirms akadēmiskās karjeras jums bija savs bizness. Atskatoties uz šo pieredzi – kādas prasmes noder, vadot fakultāti?
Kopā ar partneriem man piederēja dārzeņu un augļu vairumtirdzniecības uzņēmums, kad man bija 22 gadi, bet pienāca krīze un sapratu, ka dzīvē kaut kas jāmaina. Ļoti noder pārvaldības prasmes, jo te ir vairāk nekā simts darbinieki. Jāatzīst, ka strādāt akadēmiskajā vidē ir vieglāk, jo vide ir patīkamāka – cilvēki ir vērsti uz idejām nevis naudu. Turklāt ideju īstenošana sniedz arī vairāk gandarījuma. Dzīvojam tādā kā atsevišķā ekosistēmā, kur esam pasargāti no milzīgām krīzēm. Strādājot biznesā, krīzes nereti pieliek visam darbam punktu, šeit tās ir pārvaramas.
Sarunas nobeigumā vēlējos piebilst, ka mūsdienās Universitātes galvenā funkcija ir attīstīt mūsu unikālās zināšanas. Es vēlētos, ka mēs turētu roku uz notikumu pulsa, paustu savu viedokli un nodotu savas zināšanas sabiedrībai, vienkāršā valodā skaidrojot aktualitātes. Ja mēs fakultātē neuztrauksimies par valsts ekonomiku un nepiedāvāsim risinājumus – kurš gan cits to darīs?
Akadēmiskais centrs
