“Mēs konkurējam nevis lokāli, bet starptautiskā līmenī”

Bieži lietots jēdziens ir “izcilība zinātnē”. Tomēr ir skaidrs, ka izcilība, piemēram, kvantu fizikā un arheoloģijā nav gluži viens un tas pats. Kādu atskaites sistēmu mēs lietojam? 

Izcilība ir tas, ka citi to atpazīst. Tātad kritērijs ir tas, ka citi zinātnieki saka – lūk, šis ir izcili! 

Vai te neparādās “pīļu dīķa” problēma? Viens otru slavējam. 

Ir tāda problēma, tāpēc šo tēmu nevar aplūkot lokāli. Var iebilst, ka šādi kritēriji vienalga ir diezgan izplūduši un subjektīvi – tas būtu līdzīgi apgalvojumam, ka labu mūziku vienmēr var saklausīt. Tomēr skaidrs arī ir tas, ka nevar kritērijus reducēt uz bibliometrijas metodēm – citējamības indeksiem un līdzīgām. Pirmkārt, dažādas zinātnes jomas arī šādā izpratnē viena no otras atšķiras; otrkārt, labi zināms, ka arī šīs metodes, ja grib, var apspēlēt. Tāpēc es palieku pie tā, ko angļu valodā apzīmē peer review. Piemēram, ir publikācija prestižā izdevumā, un jūs esat viens no trīsdesmit autoriem. Tātad tas vien, ka jūsu uzvārds ir parādījies prestižā izdevumā, neko daudz nenozīmē. Savukārt citi jūsu jomā strādājošie var atpazīt un novērtēt tieši jūsu devumu. 

Kad “izcilība” tiek minēta kā mērķis, man rodas iekšēja pretestība. Būt izcilam zinātniekam, protams, ir vērtīgi, bet jebkurā jomā kādam ir jādara arī tā sauktais rutīnas darbs. Visi nevar būt izcili. 

Man šajā kontekstā simpatizē rektora piedāvājums veicināt situāciju, ka mūsu cilvēki darbojas gan pētniecībā gan kā docētāji. Ja mēs lietojam tādus apzīmējumus kā “kāja”, varbūt jums darba ar studentiem “kāja” ir stiprāka nekā jūsu kā pētnieka “kāja”. Vai otrādi. Šis salikums palīdzētu risināt arī situāciju, kas minēta jautājumā. Turklāt ir pētnieki, kuri ir izcili un kuriem patīk pašiem darīt, kā tika formulēts, rutīnas darbu. Piemēram, Normunds Stivriņš ir Eiropas līmeņa speciālists, kurš pats labprāt iet kopā ar kolēģiem rakt purvā (iesmejas). Lai kā būtu, es esmu franču – komandas – modeļa piekritējs. Vācijā. piemēram, bieži redzamajam modelim ir viens profesors, zem kura vesela “piramīda”. Tajā pašā laikā es kā problēmu redzu to, ka mums pārāk daudzi samierinās ar “melnā darba darītāja” statusu: “Jūs man pasakiet, kas jādara!” Mums noderētu vairāk ambīciju. Tāpat, manuprāt, pārāk daudz pētījumu notiek inerces ietekmē. Proti, ir iestrādātas, ilgas tēmas. Jauki skan – “skolas”. Tas ir forši, bet mums pietrūkst kritiska skatījuma pašiem uz sevi, ārējās ekspertīzes. Mums ir gana daudz nelielu institūtu, un jautājums ir: ja šādā nelielā grupā ir viens līderis, vai tu vari kritiski novērtēt sevi? Tāpēc mēs vēlamies jaunajās fakultātēs iedibināt ārējo ekspertu paneļus. Scientific advisory board modelis. 

Sarunas sākumā jautāju par izcilības jēdzienu arī tāpēc, ka manā izpratnē te ir saikne ar tenūrprofesūras parādīšanos. Kāpēc tenūrprofesūrai tiek izvēlēti tādi, bet ne citi virzieni? Jo izvēlētie ir izcilāki? 

Jāatzīst, ka man nepatika, kā šī aktivitāte Latvijā kopumā sākās. Mēs uzreiz ķērāmies pie tenūrprofesoru izvēles, nevis, kā man liktos loģiskāk, sāktu ar tenure track izveidi. Es runāju par vidi, ceļu, kurā pētnieks vispirms aug, sevi parāda. Rodas iespaids, ka bija nepieciešamība pagūt nepazaudēt tenūrprofesūras ieviešanai augstākajā izglītībā atvēlēto publisko naudu, un bija steiga. Tāpēc arī nepaguvām īsti izdiskutēt, kur mums šos tenūrprofesorus vajag. Fizikā, atceros, dekānam bija uzdevums formulēt atbildi nedēļas laikā. 

Mazliet izvērsīšu jautājumu par izcilības sasaisti ar tenūrprofesūras institūciju. Piemēram, atnāk digitālo humanitāro zinātņu pārstāvji un saka: mums pienākas tenūrprofesors, jo mūsu jomai ir labi, starptautiski atzīti panākumi. Un nebūs melots. Tad atnāk … es nezinu, kuru jomu izvēlēties… 

Vajag piesaukt molekulāros biologus (smejas). 

Tātad atnāk molekulārie biologi un arī apelē pie savas izcilības. Kuram dot priekšroku? 

Tas ir jautājums par plānošanu. Šoreiz tas notika, paturot prātā, ka jaunās fakultātes vēl nebija pilnībā izveidojušās, un nebija platformas plašākām diskusijām. Mēs izvēlējāmies ceļu, kurš manā skatījumā arī ir derīgs. Proti, mēs skatījāmies, kurās jomās mēs vēlamies attīstīties straujāk. Vai, ja izsakās skarbāk, kur mums ir “caurumi”. Izkristalizējās četri virzieni. Piemēram, piesauktās digitālās humanitārās zinātnes ir Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūtā, savukārt pašā Universitātē šī joma nav nosegta. Cits piemērs. Mēs visi dzirdam, ka tā sauktais mākslīgais intelekts ir kaut kas ļoti perspektīvs, bet mums īsti nav cilvēku, kuri māk to matemātiski aprakstīt, skaidrot, veidot jaunus modeļus. Tāpēc mākslīgā intelekta matemātiskie pamati ir otra jaunā tenūrprofesora pozīcija. Ķīmija – modelēšana no, ja tā var teikt, mēģenes līdz industriālam procesam. Ceturtais – ekonomikas lielie modeļi, prognozēšana. 

Sapratu loģiku. Raugi, man likās, ka var iet arī citu ceļu – dot tenūrprofesūru tām grupām vai virzieniem, kas jau pastāv, un var pamatoti klapēt pa galdu, prasot šādu atzīšanu. 

Tāda situācija var būt, tā vienkārši ir jārisina ilgākā laika nogrieznī, un tāpēc mums ir nopietni jāstrādā ar akadēmiskās karjeras modeļa izveidi. Šobrīd mums ir profesoru “kāja”, mums ir pētniecības “kāja”, bet mēs gribētu panākt, ka mums ir pilnas noslodzes pozīcijas, uz kurām cilvēki piesakās konkursā. Viņiem ir uz ko tiekties. Tenūrprofesori ir izcilības līmenis, bet labāks nodrošinājums jāveido arī Universitātes kodolā strādājošajiem. 

Parunāsim par “kājām”. Pasaulē ir dažādi modeļi. Vienā zinātne veidojas galvenokārt augstskolās. Citā – ir struktūras ārpus augstskolām. Piemēram, Maksa Planka institūtu grupa Vācijā. Latvijas Universitātes ekosistēmā arī ir institūti. Gandrīz divdesmit. Tā tas ir vēsturiski izveidojies. 

Lūk, viens no konsolidācijas mērķiem tieši bija šos cilvēkus satuvināt. Jo, domājot ilgtermiņā, uzskatu, ka zinātnes augstskolā strādājošajiem ir jāstrādā gan pētniecībā, gan zināšanu tālāk nodošanā. Un, ja var runāt par to, ka dažkārt pētnieki nevēlas iet auditorijā, tad jārunā arī par problēmu, cik kvalitatīvi docētāji seko līdzi pētniecībā notiekošajam. Īsi sakot, man neliekas, ka būtu jāturas pie šo divu modeļu nošķīruma. Tātad, īsi formulējot, institūti kļūs par daļu no jaunajām fakultātēm. Vasarā iesaistītās puses ir tikušās, tātad process ir sākts. Tālākie soļi saistīti ar to, ka jaunajās fakultātēs būs zinātņu prodekāni, kuri koordinēs procesu. Pieļauju, ka šis process nebūs ātrs, dažbrīd kādam tas varētu būt sāpīgs, bet mums jāsaprot, ka starptautiski mūsu mazās “kabatiņas” ir pārāk mazas, lai konkurētu. 

Vai šajā spēku apvienošanas procesā iekļaujas arī vienotas Tehnoloģiju mājas projekts? 

Sarežģīts jautājums, jo šajā Eiropas fondu periodā jaunu ēku būvēšanai līdzekļu nav. Tomēr es to neuztvertu kā traģēdiju, jo mums ir rūpīgi jāpārdomā, vai ir nepieciešamas dārgas iekārtas, ja tādas ir pieejamas citur reģionā. Man šķiet, ka būtu jāvirzās prom no ieraduma, ka tie ir zinātnieki, kuri pasaka, ka viņiem vajag tādas un tādas iekārtas. Varbūt pareizāk ir otrādi – ja industrija saka, ka redz perspektīvu un jēgu tādu iegādē, tad tas ir arguments, lai domātu par pirkumu. 

Jautājums par Universitātes iesaisti starptautiskajos zinātnes projektos. Man kā vērotājam no malas ir radies iespaids par konkrētu personību lielo nozīmi. Piemēram, ir mums profesors Mārcis Leja, ir mums iesaiste starptautiskās vēža skrīninga programmās. Nebūtu Lejas, varbūt nebūtu iesaistes. Es nesaku, ka tik liela personību nozīme ir kaut kas riskants un nepareizs, bet varbūt ir citi algoritmi? 

Zinātnes departamentā esam izveidojuši Zinātnes iniciatīvu nodaļu, kuru vada Edīte Megne. Ja mēs paliekam pie “kāju” tēla, tad te es redzu divas. Ir nacionālā “kāja” – dažādas valsts pētījumu programmas, un te mums jau uzkrāta laba pieredze. Otra – starptautiskās iniciatīvas, kurās mēs vēlētos iesaistīties. Eiropas Pētniecības padomes granti, Marijas Sklodovskas-Kirī pēcdoktorantūras granti, Horizon Europe Widening aktivitātes. Līdz šim mums ir bijis tā, ka konkrēti zinātnieki paši ir ļoti aktīvi šajos virzienos, tomēr svarīgi, lai arī Universitāte kā institūcija pilnvērtīgi iesaistītos. Proti, institūcija varbūt redz plašāku kontekstu nekā individuāls pētnieks. 

Vienīgi jājautā, vai Eiropas līmenī definētie virzieni mums Latvijā vienmēr ir ceļami un interesanti? Lai nav piedalīšanās piedalīšanās vārdā. 

Ir jāizdara stratēģiska izvēle. Paturot prātā mūsu vēsturiski veidojušās iestrādnes un resursus. Piemēram, ūdeņraža enerģētikas virzienā iet vai neiet? Bateriju attīstības virzienā iesaistīties vai neiesaistīties? Agrāk bija tā, ka zinātniskās darbības atbalsta programmām visi interesenti pieteica savas idejas, protams, uzsverot, ka šīs idejas ir stratēģiski svarīgas. Turpmāk vajadzētu būt tā, ka ir, kā saka, skats no malas. Vai ideja atbilst prioritātēm vai tomēr ne. Tāpat jau nebūs vienkārši. Piemēram, mēs varam kā stratēģisku virzienu noteikt mākslīgo intelektu. No kura, ja tā drīkst teikt, gala tam ķerties klāt? Būs diskusijas. 

No pētniekiem tiek prasītas publikācijas starptautiskos izdevumos ar izcilu profesionālo reputāciju. Cik saprotu, pat ja autora teksts ir labs, ķēpa vienalga ir diezgan liela. 

Jāsaka, arī starptautiski ir sākta šīs jomas sakārtošana, lai nav tā, ka, piemēram, zinātniskais izdevums prasa gan maksu no pētnieka par teksta publicēšanu, gan maksu par lasīšanu. Atbildot uz jautājumu, jāsaprot, ka mēs neesam tik liels spēlētājs, lai valsts līmenī noslēgtu līgumus ar izdevējiem, kā to dara Rietumu valstis, piemēram, Vācija. Man simpatizē modelis, kas saucas diamond open access. Runa ir par konkrētās zinātnieku kopienas kopīgi uzturētiem žurnāliem, kuri ir gan brīvi lasāmi, gan neprasa naudu par publicēšanos. Mums pašiem jau ir daži žurnāli, kuri darbojas šādā modelī, un varbūt ir vērts šo virzienu attīstīt. Tomēr skaidrs, ka pārskatāmā nākotnē nekur nepazudīs tas, ka pētniekam, lai viņš būtu starptautiski plaši pamanāms, ir jāpublicējas, tā teikt, topa žurnālos, un par to bieži ir jāmaksā. Man šķiet, ka šīs summas var iekļaut projektu budžetos, un jebkurā gadījumā loģiskāk būtu, ka lēmumi par šādām publikācijām – līdzīgi kā par dalību starptautiskās konferencēs – tiek pieņemti fakultāšu līmenī, negaidot uz Latvijas Universitātes vadības spriedumu. 

Mēs parunājām par spēku apvienošanu Latvijas Universitātes iekšpusē. Kā notiek – vai nenotiek – sadarbība starp Latvijas augstskolām? Es kaut ko zinu par sociālajām un humanitārajām zinātnēm. Kaut ko dara arī Liepājā, Daugavpilī, mums ir Kultūras akadēmija, Stradiņi – īsi sakot, katrs rosās savā nodabā. 

Ir arī labi piemēri. Piemēram, jaunā bakalaura programma biotehnoloģijā un bioinženierijā, kur mēs sadarbojamies ar Rīgas Tehnisko universitāti. Vienkāršoti raksturojot, mums vairāk ir tā bioloģijas sadaļa, viņiem – inženierijas. Ļoti populāra programma, kurā konkurss ir pat uz maksas studiju vietām. Individuālu zinātnieku līmenī arī iepriekš sadarbošanās nav bijusi problēma. Sadarbība institūciju līmenī arī kļūst labāka, turklāt šā virziena nepieciešamību labāk saprot arī Izglītības un zinātnes ministrijā. Piemēram, ja ir nauda iekārtu iegādei, ministrija seko, lai nebūtu dublēšanās. Galu galā mēs, augstskolas, vairāk konkurējam starptautiskajā, nevis lokālajā līmenī.