Akadēmiskais centrs
Pateicoties LU fondam un tā mecenātam Japan Tobacco International, LU Senioru kluba biedriem bija iespēja apmeklēt Latvijas Nacionālo Operu un Baletu. Šoreiz – lai noskatītos čehu komponista Leoša Janāčeka operas "Jenūfa" uzvedumu. 1904. gadā tapušajā darbā komponists savā mūzikas valodā sakausējis klasiskās un tautas mūzikas tradīcijas. Šāda ļoti sarežģīta mūzika ir izaicinājums gan solistiem, gan orķestrim, kas diriģenta Mārtiņa Ozoliņa vadībā to paveic lieliski.
Alvis Hermanis ir gan šī iestudējuma režisors, gan scenogrāfs (tāpat kā 2014. gadā Briseles operā), kostīmus veidojusi britu māksliniece Anna Votkinsa, horeogrāfiju – Alla Sigalova, video – Ineta Sipunova, gaismu partitūru – Gļebs Fiļštinskis.
Opera "Jenūfa" ir skaudrs stāsts par mīlestību, noziegumu un piedošanu. Tās darbība norisinās lauku vidē, tajā savijas un tiek aizlauzti dažādu paaudžu cilvēku likteņi. Uzmanības centrā ir sievietes – Jenūfa un Ķesteriene, kura, cenšoties glābt pameitas Jenūfas godu un dzīvi, kļūst par zīdaiņa slepkavu. Izrādes centrā atradās Innas Kločko Jenūfas un Helēnas Zubanovičas Ķesterienes soprāna un mecosoprāna tembru krāšņums, vokālais plastiskums un dramatiskie kontrasti. Tas liek domāt, ka režisoram īpaši aktuāla bijusi tieši sievietes izdzīvotā drāma, kamēr abi Jenūfas līgavaiņi Števa un Luca savos kostīmos un galvassegās izskatījās un uzvedās groteski, ļaunprātīgi, gļēvi, karikatūriski.
Alvis Hermanis izrādi risinājis divās estētikās, ļaujot skatītājiem nesagumt zem satura smaguma. Pirmais un trešais cēliens veidots etnogrāfiski dekoratīvā, izteikti ornamentālā 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma jūgendstilā, ar operas varoņiem košos morāviešu tautas tērpos un dejojošu figurālu bareljefu visā skatuves garumā. Iestudējums ir vizuāli ļoti krāšņs, dominē gaisma, vitalitāte, baltā krāsa, plaukstošas dabas dāsnums, bagātīgi ziedu motīvi tērpu rotājumos un skatuves vidē.
Otrais cēliens risinās trūcīgā zemnieku būdiņā tuvāk mūsdienām – 20. gadsimtā. Uz to norāda istabas aprīkojums: metāla gulta, gāzes plīts, vecs ledusskapis, televizors, ar lampiņu virteni izgaismota svētbilde. Pirmajā un pēdējā cēlienā notikumi risinās tautas (koris) klātbūtnē un ar aktīvu tautas līdzdalību (trešajā cēlienā tiek svinētas Jenūfas un Lacas kāzas), savukārt vidū – tikai Jenūfas un Ķesterienes psiholoģiskā drāma, kas noved pie nozieguma.
Alvis Hermanis pret savu izrāžu varoņiem jūt empātiju un līdzpārdzīvojumu, tādēļ "Jenūfas" vēstījums uzrunā emocionāli, viņa izrādes ir daudz vērtīgāk vienkārši intuitīvi saprast nekā izskaidrot. "Jenūfas" koncepcija kopumā un tās īstenojums ir ar acīm tveramie kontrasti – jūgendstils pretstatā naturālismam, folkloriskas vides daudzkārtējais kāpinājums pretstatā otrajā cēlienā redzamās nosacīti laikmetīgās vides drūmajai pelēcībai.
