„Initium movere terminus”. Imants Tilbergs „Nāka”

Lasītājs uz grāmatas vāka automātiski meklē autora vārdu, uzvārdu, bet tā vietā redz ar mazajiem burtiem rakstītu imt. Tikai grāmatas iekšpusē atrodamas šīs burtu kombinācijas atšifrējums. Vai tādā veidā autors apzināti slēpj savu identitāti?.. Liriskais „es” nāk ar tiešu atbildi, cenšoties atrasties ārpus aktualitāšu plūsmas un lauru plūkšanas: „es neticu aplausiem, aplausi nāk viegli / Visiem dzirdot.” (46) Dzejoļiem ritot, liriskais „es” ieiet sevī un seko atzinums, ka izdevīgāk ir distancēties no sabiedrības. Tā nav mākslīgi veidota personības nostāja vai poza, bet dabiska atbilstības gaita. Lai gan dzejoļa krājuma liriskais „es” nav vientuļnieks, kā varētu domāt, gluži otrādi, viņš ir bēdzējs no savrupības: „Nespēj būt viens / sauc sevi par visuma iemītnieku // Pat muļķība tāpat kā piga rokai”. (18) Protams, jūtama ironija par mūsdienas personības kulta pašapmānošo dabu. Tā ir nostāšanās pret stereotipiem. Imants Tilbergs intervijā žurnālam „Ir” atzīst, ka „(..) jēdziens „personība” ir sabojājis cilvēkus. Uz katra stūra katrs ir sava stūra personība. Tu nevari izšķirt – personība vai vienkārši cilvēks.”* Dzejolī „Kā to lai pasaka būt tuvāk bezgalībai – sev tuvāk” parādās jau minētie iniciāļi (imt): „initium movere terminus” (59), kas nes bagātu iekodēto ziņu. Tulkojumā no latīņu valodas tas nozīmē – „sākums, kustība, beigas”. Tā par dzejoļu krājuma spilgtāko vadmotīvu top kustība, kura gūst uzvaru pār krājumā svarīgo laiktelpas vai cilvēka sākuma un beigu punkta raksturojumu. Kustības izpausme kļūst pat par sakrālu tēmu: tā tiek apbrīnota kardināli atšķirīgos veidos, piemēram, no kritiena redzējuma: kritiens ir baudas pilns mirklis, vien izredzētajiem un brīvajiem iespējamais: „Kaija strauji krīt pret ņirbošo ūdens spoguli / Kad viņa to dara, viņa ļaujas kritienam / tas brīdis apstāšanās – pie sasniegšanas / un jauns vilnis jau nes viņu augšā!” (21)

Tilberga dzeja ir dinamiska, simboliski saskanot ar dzīves kritieniem un pacēlumiem. Turklāt, dzejoļus lasot, traģika ne mirkli neizvirzās priekšā, tā paliek dzejoļa iekšienē un izskan kā estētiski skaists raksturojums apvienojumā ar tvertu pozitīvisma devu. Pārdomas par traģiku rodas pēcgaršā: „tik jutekliski iespaidīgi / ābols zemē krīt / un nositas / un nava.” (50) Tāpat zīmīga ir reversā darbība, ko varētu uztvert kā spoguļa efektu: „Grūti tas ir parasti un pierasti / viegli tas ir neprasti viegli // Es no tevis nāku un tu no manis” (15) vai „Lec Saule līdzi lecu es / riet saule rietu es / mēs esam divi tie kas lec / mēs esam tu un es”. (78)

            Dzejoļu krājuma „Nāka” apdzīvotā telpa ir daba, kura pilnvērtīgi eksistē simbiozē ar cilvēku, aicinot domāt par austrumu reliģiju filozofiskajiem uzstādījumiem (liekot dzejnieka devumā saskatīt atblāzmas no bītu paaudzes filozofiskajiem uzstādījumiem). Daba gūst virsroku gan cilvēka būtībā, gan visuma telpā: „Bērns runā pretī, vecis ceļu rāda / es pats sev virziens // Uztver mani kā dabu”. (62) Un pirmatnība apstaro dzejnieka ārējo izskatu: „Sirms, basām kājām, stiegrains, Tilbergs runā ar striktu enerģiju, bez jebkādas paviršības vārdos vai izteiksmē. Ik vārds, ik intonācija ir svarīga viņa teiktajā, vai tas ir Brodska citāts vai stāsts par sarunu ar svešinieku tirgū.”*

Dzejoļu krājumā nevar nepamanīt formas eksperimentus; katrs eksperiments ar tekstu savā ziņā ir progress, kas reizēm rada novitāti. Interesantākās spēles ar formu redzamas dzejoļos „Taisīt kaut ko ir taisīt” un „Tas ko saku nesakarīgi”, kad tekstu var lasīt gan vertikālās, gan horizontālās slejās. Dažos dzejoļos saskatāma līdzība ar Japānas dzejas panta formu haiku, bet tā neīstenojas tās klasiskajā izpratnē (5–7–5 zilbes katrā rindā), drīzāk ir trīsrindes ar vienādu vai jauktu zilbju skaitu, piemēram, „Durvju izkapts / tā kas nopļauj / aiziešanu”. (20) Japāņu dzejas forma pastiprina dzīves gudrās domas klātesamību, jo caur konkrētajiem tekstiem atklājas precīzi secinājumi par garīgajām vērtībām: svarīgi ir pilnveidot iekšējo „es”, tikai neaizmirstot, ka „es” apzinās sevi kā vienu no Visuma svarīgākajām daļām, jo viss rodas no cilvēka paša. Visums dzejā atspoguļojas kā organiska parādība: „Kā straume čalo, cilvēks arī tāpat / mana, tava, mūsu patība”. (37)

Dzejoļu krājuma nosaukums „Nāka” rada nevaldāmu vēlmi to personalizēt. Precīzāk sakot, Nāka ir dzīves gudra un nemitīga darbība kā mūžīgais dzinējs, perpetuum mobile. Dzejolis „Nav apliecinājuma un” ir visa krājuma kvintesence, kas izpaužas dialogā starp lirisko „es” un Nāku: „Tavs vārds ir NĀKA – mākonītis / No kurienes tu nāc? – No visa. Uz kurieni tu ej? –/ Uz visu: tur stāv jūra, tur stāv saule / vakarā nāks mēness un zvaigznes”. (45) Mākonītis ir dzejoļa krājuma caurviju motīvs, kas simbolizē jau minēto nebeidzamo kustību, vieglumu un brīvību. Debesīs tas iet, uz kurieni vien vēlas, jo tur nav stereotipu un robežu. Deminutīva lietojums akcentē, cik tuvs, mīļš un tajā pašā laikā jūtīgs ir mākonītis, radot asociācijas ar bērnu dzeju.

 „Pie sienām pabalējušas fotogrāfijas, izgriezumi no avīzēm. Vairas Vīķes-Freibergas foto kādā krievu laikraksta lapā, Gandija portrets, van Gogs, Blumberga fotogrāfija un zīmējumi, Tilberga plaukstas attēls...”* – tā tiek teikts par Tilberga mājokli. Dažas norādītās kultūrzīmes eksistē ārpus teksta, piemēram, Ikara un Sīzifa vēstījums, bet Van Goga slavenais darbs „Sējējs” pilnībā iekļaujas dzejoļa „Katram ir savs saules celiņš, tu saki” impresionistiskajās noskaņās. Estētiski skaistas asociācijas rodas, iedomājoties gleznu apvienojumā ar dzejoli. Tā dinamisko etīdi varētu noslēgt mirkļa un sekunžu zibēšanā, kas spēlējas ar saules gaismu, beigās aiznesot prom pat ēnas. Un, ja atļauts nedaudz triviāli bilst: dzejoļa krājuma noformējumam piestāvētu putns, kurš nevis statiski stāv, bet lido, ķer, krīt vai ceļas pretī mākonītim. „Pamirt putnā, sevi ieraugot / krist līdzi cīrulim pret zemi / un tad atkal uzlidot!” (40) Cilvēka kājas, kuras skar smiltis vai pelnus, šķiet par raupju tik dinamiskai un gaisīgai dzejai. Kartona kaste fonā ar L&M uzrakstu atstāj iespaidu uz dramatiskāku „Nāku”, nekā tā lasītājam atklājas. Optimistiskāk varētu raudzīties arī nākotnē, cerot, ka autora nosacījums par vienīgo grāmatu viņa mūžā, nerealizēsies, jo dzejas mākslai pavisam noteikti vēl būtu jānāk. 

* Vāvere, K. (2013) Tiekamies ceturtdienā. Kaut kad. // Ir, 4. sept.