Akadēmiskais centrs
Latvijas Universitāte (LU) 2024. gada 28. septembrī svinēs savu 105 gadu jubileju, kas notiks vienā gadā ar Latvijas Centrālās padomes (LCP) Memoranda 80. gadskārtu (2024. gada 17. martā) un LU prof. Konstantīna Čakstes piemiņas plāksnes atklāšanas 30. gadskārtu (2024. gada 27. septembrī). Tieši pirms 30 gadiem 1994. gada 27. septembrī, plkst. 11.00-12.00 [1] LU Mazajā aulā notika LU prof. K. Čakstes piemiņas plāksnes atklāšana, ko organizēja latviešu studentu vienība Austrums kopā ar LU rektorātu. Atklāšana notika laikā, kad LU svinēja savu 75. gadu jubileju un Latvijas valsts bija atguvusi savu valstisko neatkarību no PSRS pirms 3 gadiem (1991. gada 24. augustā). Latvija bija zaudējusi savu neatkarību totalitāro režīmu (PSRS un nacionālsociālistiskās Vācijas) politikas rezultātā Otrā pasaules kara laikā (1939-1945), un tagad pēc 30 gadiem Latvijas valsts atkal saskarās ar draudiem, ko ietekmē Krievijas-Ukrainas karš ar tā izrietošajām sekām uz pasaules starptautisko stabilitāti. LU Muzejs var lepoties, ka tā krājumā ir pieejamas vēsturiskas fotogrāfijas par LU zinātnieka un totalitārisma upura K. Čakstes piemiņas aizsākšanu LU, par ko tapis šis raksts LU Muzeja rubrikas ZEM LUPAS ietvaros.
Fotogrāfijas kā vēstures avots
"Mēs esam nokratījuši okupācijas jūgu un atkal jūtamies brīvi.... Mēs esam izdzīvojuši un saglabājuši savas vērtības, - ja ne fiziskā vai materiālā veidā, tad vismaz pilnībā nekad nezaudētās garīgās vērtības, kuras šodien no jauna materializējam." [2] Šos vārdus teicis LU rektors, latviešu studentu korporācijas Gersicania biedrs un LU fizikas profesors Juris Zaķis, kuram bija tas gods vadīt LU demokratizāciju PSRS norieta laikā 1987.-1991. gadā un atjaunotajā Latvijas valstī no 1991. līdz 2000. gadam. Viena no J. Zaķa goda lietām bija svinīgi atklāt un uzsākt LU prof. K. Čakstes piemiņas kopšanas tradīciju, kas nebija iedomājama PSRS okupētajā Latvijā [3]. K. Čaksti nerepresēja PSRS okupācijas laikā (1940-1941), ka, atrodoties savā darbavietā tā laika Latvijas Valsts Universitātē (LVU), pieredzēja padomju-vācu karu (1941-1945) jeb Otro pasaules karu Austrumu frontē. Vērmahts negaidīti, bez kara pieteikuma iebruka PSRS rietumos 22. jūnijā, padzenot Sarkano armiju no Baltijas valstīm, ko pirms tam bija okupējusi, anektējusi un inkorporējusi PSRS saskaņā ar Molotova-Rībentropa pakta slepenajiem papildprotokoliem par Eiropas sadali padomju un vācu ietekmes sfērās [4]. Nacionālsociālistiskā Vācija, kas kopā ar PSRS sadalīja Eiropu savās ietekmes sfērās caur Molotova-Rībentropa pakta slepenajiem papildprotokoliem, nomainīja vienu totalitāro režīmu ar savu totalitāro režīmu [5]. Tamdēļ LCP K. Čakstes vadībā meklēja diplomātisko atbalstu pie PSRS sabiedrotajiem (ASV un Lielbritānija), kas ar vienu no Latvijas okupantiem stājās pretī otram Latvijas okupantam un citiem “Ass” koalīcijas locekļiem (fašistiskajai Itālijai un Japānas impērijai) Otrā pasaules karā [6].
Fotogrāfijas ir sešas, melnbaltas, kuru izmērs ir 18 x 12 cm. Tās ir datētas ar 1994. gada 27. septembri, kad, saskaņā ar LU 75. gadu jubilejas svētku programmu, notika LU prof. K. Čakstes piemiņas plāksnes atklāšana. Fotogrāfiju autori ir Danis Naglis un Andris Dzenis, kuri fotografēja visu piemiņas plāksnes atklāšanas norisi LU Mazajā aulā – Austruma biedra, K. Čakstes piemiņas plāksnes atklāšanas iniciatora, latviešu žurnālista, LU komunikāciju zinātņu maģistranta Aināra Dimanta un LU Teoloģijas fakultātes dekāna Viļa Vārsberga runas no LU prof. Eižena Laubes projektētās koka katedras; Austruma saimes klātbūtni; LU rektora J. Zaķa un LCP Ārzemju delegācijas locekļa, LU ģermānistikas absolventa, K. Čakstes kapavietas un bojāejas vietas atklājēja, Austruma biedra Leonīda Siliņa realizēto K. Čakstes piemiņas plāksnes atklāšanu, noņemot nost baltu auduma apvalku [7]. L. Siliņam pienākas vislielākais gods, jo tieši viņš aizsāka LU prof. K. Čakstes piemiņas kopšanu LU. Kā laikabiedrs, LCP ietvaros iesaistījās bēgļu laivu organizēšanā pāri Baltijas jūrai no Kurzemes uz Zviedrijas piederošo Gotlandi, izglābjot 2500 [8] Latvijas pilsoņu, tajā skaitā K. Čakstes ģimeni, no otrreizējās PSRS okupācijas [9].
Šīs fotogrāfijas ir ļoti svarīgs LU un Latvijas valsts vēstures avots, kas liecina par LU un Latvijas Republikas ciešajām saiknēm. LU izveidojusies laikā, kad Latvijas Republika cīnījās par savu neatkarības izcīnīšanu Latvijas Neatkarības karā (1918-1920), stājoties pretī boļševikiem un bermontiešiem [10]. Tradicionāli LU ir neatkarīgās Latvijas valsts nacionālā Alma Mater, kur sākās augstākā izglītība un zinātne latviešu valodā. LU ir bijusi līdzās Latvijai arī okupācijas režīmu laikā, pielāgojoties atbilstošiem apstākļiem, un kā viena no Latvijas valsts struktūrām pirmā atbalstīja Trešās atmodas laika pārmaiņas – Latvijas zinātnes demokratizāciju un desovjetizāciju, kā arī Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu. K. Čakstes piemiņas kopšanai radās piemēroti apstākļi tad, kad bruka komunistiskie režīmi Centrāleiropā un Austrumeiropā un atjaunojās demokrātiskā iekārta [11]. PSRS okupācijas laikā jebko, kas simbolizēja vai bija saistīts ar neatkarīgo Latvijas Republiku, bija aizliegts pieminēt vai kopt, lai panāktu neatkarīgās Latvijas valsts idejas izzušanu. Tas neizdevās, un starp atjaunoto Latvijas valsti un tās LU pastāv tiesiska un vēsturiska kontinuitāte ar starpkaru perioda neatkarīgo Latvijas valsti un tās LU [12].
Iesaistītās personas K. Čakstes piemiņas aizsākšanā
LCP ir vērtējama kā nevardarbīga pretošanās organizācija, kas centās sevi pozicionēt kā visu Latvijas nacionālo pretošanās kustību centrālo organizāciju. Taču tai nebija institucionāli mehānismi un tā darbojās pagrīdē, jo tā nedrīkstēja publiski nacionālsociālistu okupācijas apstākļos paust savu galveno mērķi – atjaunot Latvijas valsts neatkarību uz 1922. gada Latvijas Satversmes pamata. LCP locekļiem pat bija aizliegts stāstīt par savu piederību un iesaisti LCP darbībā savām ģimenēm [13].
Leonīds Siliņš, kā iepriekš minēts, LCP ietvaros organizēja nelegālus laivu braucienus no Kurzemes uz neitrālās Zviedrijas piederošo Gotlandes salu bēgļu vai slepenu ziņu vešanas nolūkos [14]. Zviedrija pieļāva šādu akciju darbību, taču atturējās no atbalsta sniegšanas LCP. Stokholma negribēja riskēt ar apsūdzībām no PSRS puses par iejaukšanos tās iekšpolitikā, ņemot vērā faktu, ka Zviedrija atzina PSRS veikto Baltijas valstu nelikumīgo okupāciju un aneksiju de facto un de iure [15]. L. Siliņš 1943. gada 13. oktobrī Stokholmā iesaistījās Zviedru-latviešu palīdzības komitejas dibināšanā, lai palīdzētu un pārstāvētu Zviedrijā neaizsargāto Latvijas bēgļu intereses [16]. Aptuveni 44 gadus pēc Otrā pasaules kara beigām, 1988. gada 8. augustā L. Siliņš kā trimdas latvietis no Zviedrijas brauca Austruma organizētā ekspedīcijā uz Poliju, lai atklātu K. Čakstes bojāejas vietu. Viņš pētīja vēstures avotus Štuthofas Koncentrācijas nometnes muzejā, lai izsekotu LCP priekšsēdētāja bojāejas ceļu, atklājot arī viņa kapavietu Kašubska Krepā Štuthofas Nāves marša upuru kapsētā. 1990. gada 28. maijā L. Siliņš panāca, ka Polijas varas iestādes atļāva uzstādīt kapakmeni pie K. Čakstes kapa [17].
Ainārs Dimants nolēma L. Siliņa atklājumu aktualizēt Latvijā, kad 1994. gada 4. janvārī kā Austruma priekšsēdētājs nosūtīja vēstuli LU rektoram J. Zaķim, lūdzot piešķirt LU goda biedra statusu K. Čakstem un atļauju atklāt viņam veltītu piemiņas plāksni LU Mazajā aulā. Goda biedra statuss netika piešķirts, taču tika dota atļauja atklāt piemiņas plāksni. Vienīgi par datumu tika izvēlēts 1994. gada 27. septembris, nevis 1994. gada 28. septembris. A. Dimanta vadībā atklāšanā piedalījās arī Austrums, lai izrādītu godu un pateicību K. Čakstem par drosmi stāties pretī okupācijas varām un L. Siliņam par atklāto K. Čakstes bojāejas vietu [18].
Vilis Vārsbergs ir latviešu studentu korporācijas Ventonia biedrs un pirmais LU Teoloģijas fakultātes dekāns, kurš ir uzaudzis trimdā ASV. Viņš kļuva par dekānu 1994. gada 15. maijā, kamēr Austrums sadarbībā ar LU strādāja pie K. Čakstes piemiņas plāksnes izstrādes un atklāšanas gaidāmajā LU 75. gadu jubilejā. Trimdas latviešu mācītājs no Čikāgas pēc kārtas ir otrais dekāns kopš fakultātes atjaunošanas 1990. gada 25. janvārī; pirmais atjaunotās fakultātes dekāns bija prāvests Roberts Akmentiņš, kurš pēc 4 gadiem aizgāja aizsaulē, kas radīja nepieciešamību LU rektoram viņa vietā iecelt V. Vārsbergu, dodot iespēju pildīt goda lietu - vadīt dievkalpojumu K. Čakstes piemiņas plāksnes atklāšanā [19].
LCP Memoranda priekšrocības un trūkumi
Līdzās bēgļu laivu organizēšanai LCP sastādīja un sagatavoja Memorandu, ko iztulkoja un ar L. Siliņa atbalstu nosūtīja ASV un Lielbritānijas valdībām 1944. gada martā [20]. Memorandu parakstīja 188 Latvijas pilsoņi, starp kuriem ir vairāki LU mācībspēku – tiesību zinātņu profesors, latviešu studentu vienības Austrums biedrs K. Čakste [21]; baltu filoloģijas profesors, latviešu studentu korporācijas Lettonia biedrs Jānis Endzelīns [22]; fizikas docents, latviešu studentu vienības Līdums biedrs Fricis Gulbis [23]; LU studiju prorektors, latviešu studentu korporācijas Fraternitas Livonica biedrs Kārlis Strauberg [24]; vēstures profesors Arvēds Švābe [25], arhitektūras profesors, latviešu studentu korporācijas Selonija biedrs Eižens Laube [26] u.c. Šis dokuments ir Latvijas inteliģences brīvas gribas deklarācija, kas apliecināja pilsonisko gribu atjaunot Latvijas valsti no nacionālsociālistiskās Vācijas un PSRS okupācijas caur ASV un Lielbritānijas atbalstu. Tomēr tas bija deklaratīvs dokuments, ar ko nevarēja pilnībā ietekmēt ASV un Lielbritānijas nostāju Baltijas jautājumā pret PSRS visu Otro pasaules karu [27].
LCP Memorandu parakstīja gandrīz gadu pēc liktenīgās Teherānas konferences 1943. gada 28. novembrī-1. decembrī, kur Sabiedroto koalīcija lēma par Rietumu frontes atvēršanu Francijā un PSRS rietumu robežu jautājumu. ASV neiebilda, ja PSRS karaspēks ienāks Baltijas valstu teritorijā [28] un Polijai atņems tās austrumu teritoriju (mūsdienu Baltkrievijas un Ukrainas rietumu teritorijas). ASV savu rīcību attaisnoja ar faktu, ka Igaunijas, Latvijas un Lietuvas teritorijas savulaik bija Krievijas impērijas (1721-1917) sastāvā un "nebija pamatota iemesla iebilst PSRS interesēm."[29] Arī tas bija īstais laiks, lai sakautu nacionālsociālistisko Vāciju, kas bija "iedzīta stūrī" no Sabiedroto koalīcijas puses - Austrumu frontē PSRS, par spīti saviem briesmīgajiem zaudējumiem, spēja piesaistīt milzīgas cilvēku un materiālās rezerves, kas aizvietotu padomju dzīvā un materiālā spēka milzīgos zaudējumus [30]. Turpretī Vērmahts bija pilnīgi sadrumstalots pa visām frontēm - ne tikai Sarkanā armija "klauvēja pie durvīm", virzoties Ukrainā līdz Dņiprai, bet arī ASV un Lielbritānijas karaspēks sāka organizēt jūras desantu fašistiskajā Itālijā pēc tam, kad tika sakauts Vērmahts Ziemeļāfrikā. Tas bija tikai laika jautājums, kad Sarkanā armija atkal sasniegs Baltijas valstu teritoriju [31].
Otrreizējā PSRS okupācija sākās, kad 1944. gada vasarā, paralēli ASV un Lielbritānijai organizējot veiksmīgu jūras desantu Normandijā un padzenot nacionālsociālistus no Francijas, PSRS Baltkrievijā ielenca un gandrīz pilnībā iznīcināja Vācu armijas grupu "Centrs", kam sekoja iebrukums Baltijas valstu teritorijā, iedzenot strupceļā Vācu armijas grupu "Ziemeļi" Kurzemē, un Sarkanā armija sasniedza Polijas galvaspilsētu Varšavu [32]. L. Siliņš cerēja, ka atbilstoši pēc savas tikšanās ar Lielbritānijas specdienestu aģentu 1944. gada 25. oktobrī Zviedrijā, Lielbritānijas jūras spēki iekuģos Baltijas jūrā, sniedzot palīdzību LCP bēgļu vešanā pāri Baltijas jūrai. Taču tie bija tukši solījumi no britu puses, jo Lielbritānija negribēja bojāt sadarbību ar PSRS Otrā pasaules kara uzvaras sasniegšanā un spiediena izdarīšanā uz Zviedriju Baltijas valstu jautājumā [33]. Sekoja Jaltas konference 1945. gada 4.-15. februārī, kur lēma par jaunas starptautiskās sistēmas, t.s. Jaltas-Potsdamas sistēmas izveidi, kur Baltijas valstis kļuva par PSRS teritoriālu sastāvdaļu, ko gan ne ASV, ne Lielbritānija neatzina par piederīgu PSRS. Starpkaru periodā pastāvēja Versaļas-Rīgas sistēma, kurā Baltijas valstis bija neatkarīgas, suverēnas valstis, taču pie šīs sistēmas negribēja atgriezties Otrā pasaules kara uzvarētāji. Šī sistēma bija anomālija ar saviem trūkumiem, kas izraisīja lielvalstu revanšismu, novedot pie Otrā pasaules kara [34].
2024. gada 15. martā, plkst. 10.00, LU Mazajā aulā Raiņa bulvārī 19 ikvienam interesentam ir iespēja apmeklēt paneļdiskusiju "Latvijas Centrālā padome un tās saikne ar Latvijas Universitāti", kas būs veltīta LCP Memoranda 80 gadskārtai un LU prof. K. Čakstes piemiņas plāksnes 30 gadskārtai.
Ar LU prof. Konstantīna Čakstes piemiņas plāksni LU Mazajā aulā var iepazīties, piesakoties ekskursijai pa LU galveno ēku.
Papildus informācija
Štuthofa, Nāves nometne Polijā, ''Ceļot bez robežām'' speciālizlaidums!
Latviešu Centrālās padomes un Latviešu Centrālās komitejas pirmsākumi
LCP Memoranda parakstītāju biogrāfijas
Par nezināmām vēstures lappusēm
Latvijai un demokrātijai veltīts mūžs
Latvijas Centrālās padomes piemiņas fonds
Prāvests Vilis Vārsbergs mūžībā
Aizlūgums par LU Teoloģijas fakultātes bijušo dekānu V. Vārsbergu
Saistītās ziņas
ZEM LUPAS. Latvijas Universitātes docenta Friča Gulbja Latvijas Centrālās padomes nozīmīte
ZEM LUPAS. Konstantīna Čakstes piemiņas plāksnes atklāšanas fotogrāfija
ZEM LUPAS. LU profesora Konstantīna Čakstes piemiņas plāksne
Latvijas Universitātes docenta Friča Gulbja Latvijas Centrālās padomes nozīmīte
Konstantīna Čakstes piemiņas plāksnes atklāšanas fotogrāfija
LU profesora Konstantīna Čakstes piemiņas plāksne
[1] LUM4663
[2] Rubenis, Rūdolfs. Konstantīna Čakstes piemiņas plāksnes atklāšanas fotogrāfija. Rīga: LU Muzejs. 2023, 2. lpp. https://dspace.lu.lv/dspace/handle/7/61989
[3] LU rektors Juris Zaķis. Rīga: LU Bibliotēka. Pieejams: https://www.biblioteka.lu.lv/lv/resursi/izstades/virtualas-izstades/digitala-kolekcija-lu-rektori/juris-zakis/biografija/
[4] Auziņš, Arnolds. Konstantīns Čakste. Rīga: Apgāds "Jumava". 2004, 40. lpp.
[5] Neiburgs, Uldis. Neiespējamā sadarbība: latviešu nacionālie un padomju latviešu pretvācu bruņotie formējumi Kurzemē (1944-1945). No: Eihmane, Eva (atb. red.). Latvijas vēstures institūta žurnāls (2/119, 2023). Rīga: LU Akadēmiskais apgāds. 2023, 60.-61. lpp.
[6] Rubenis, Rūdolfs. LU profesora Konstantīna Čakstes piemiņas plāksne. Rīga: LU Muzejs. 2020, 1.-2. lpp.
[7] LUM2130
[8] Ērglis, Dzintars. Latvijas Centrālās padomes darbība Latvijā pēc Otrā pasaules kara. No: Caune, Andris (atb. Red.). Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti (1. sējums): Latvijas Otrajā pasaules karā (Starptautiskās konferences materiāli 1999. gada 14.-15. jūnijs, Rīga. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds. 2000, 155. lpp.
[9] Andersons, Edgars., Siliņš, Leonīds un citi autori. Latvijas Centrālā padome – LCP: Latviešu nacionālā pretestības kustība 1943-1945. Upsalā: Centraltryckeriet AB. 1994, 82. lpp.
[10] Kūle, Maija. Universitāšu filosofija un Juris Zaķis kā rektors-filosofs. No: Saviča, Mārīte (sast.). Profesors Dr. habil. Phys. Juris Zaķis: Dzīves un darbs. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds. 2022, 27. lpp.
[11] Rubenis, Rūdolfs. Latvijas Tautas frontes piemiņas plāksne. Rīga: LU Muzejs. 2020, 3.-4. lpp. Pieejams: https://dspace.lu.lv/dspace/handle/7/61381
[12] Rubenis, Rūdolfs. "Par Latviju kritušie studenti" piemiņas plāksne. Rīga: LU Muzejs. 2023, 3. lpp. Pieejams: https://dspace.lu.lv/dspace/handle/7/64782
[13] Bleiere, Daina., Kangeris, Kārlis. 20. gadsimta Latvijas vēsture III sējums. 1940-1945/1946. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2022, 428.-429. lpp.
[14] Bleiere, Daina., Kangeris, Kārlis, 430. lpp.
[15] Ērglis, Dzintars. Latvijas Centrālās padomes darbība Latvijā pēc Otrā pasaules kara, 156. lpp.
[16] Andersons, Edgars., Siliņš, Leonīds un citi autori, 145.-146. lpp.
[17] Rubenis, Rūdolfs. Konstantīna Čakstes piemiņas plāksnes atklāšanas fotogrāfija, 2.-3. lpp.
[18] Turpat, 2. lpp.
[19] Zaķis, Juris (atb. red.). Latvijas Universitāte - 80. Rīga: Latvijas Universitāte. 1999, 71. lpp.
[20] Ciganovs, Juris. Latvijas Centrālā padome un Memorands. No: Kvāle, Ieva (sast.). Ar parakstu par Latviju: Latvijas Centrālās padomes Memoranda parakstītāju biogrāfijas. Rīga: Latvijas Kara muzejs. 2014, 7. lpp.
[21] Turpat, 7. lpp.
[22] Kvāle, Ieva. Jānis Endzelīns (1873-1961). No: Kvāle, Ieva (sast.). Ar parakstu par Latviju: Latvijas Centrālās padomes Memoranda parakstītāju biogrāfijas. Rīga: Latvijas Kara muzejs. 2014, 91. lpp.
[23] Rubenis, Rūdolfs. Latvijas Universitātes docenta Friča Gulbja Latvijas Centrālās padomes nozīmīte. Rīga: LU Muzejs. 2023, 2. lpp. Pieejams: https://dspace.lu.lv/dspace/handle/7/64927
[24] Kvāle, Ieva. Kārlis Straubergs (1890-1962). No: Kvāle, Ieva (sast.). Ar parakstu par Latviju: Latvijas Centrālās padomes Memoranda parakstītāju biogrāfijas. Rīga: Latvijas Kara muzejs. 2014, 79.-80. lpp.
[25] Kvāle, Ieva. Arvēds Švābe (1888-1959). No: Kvāle, Ieva (sast.). Ar parakstu par Latviju: Latvijas Centrālās padomes Memoranda parakstītāju biogrāfijas. Rīga: Latvijas Kara muzejs. 2014, 262. lpp.
[26] Kvāle, Ieva. Eižens Laube (1880-1967). No: Kvāle, Ieva (sast.). Ar parakstu par Latviju: Latvijas Centrālās padomes Memoranda parakstītāju biogrāfijas. Rīga: Latvijas Kara muzejs. 2014, 181. lpp.
[27] Burbank, Jane., Cooper, Frederick. Empires in World history: Power and the politics of difference. Princeton: Princeton University Press. 2010, page 431
[28] Groom, Winston. The Allies: Roosvelt, Churchill, Stalin, and the Unlikely Alliance that Won World War II. Washington D.C.: National Geographic Partners, LLC. 2018, page 371-372
[29] Templin, Wolfgang. Der Kampf um Polen: Die abenteuerliche Geschichte der Zweiten Polnischen Republik (1918-1939). Padeborn: Verlag Ferdinand Schöningh. 2018, Seite 218
[30] Tolands, Džons. Ādolfs Hitlers: Biogrāfija. Rīga: Apgāds "Jumava". 2005, 851. lpp.
[31] Kennedy, Paul. The Rise and fall of the Great powers: Economic change and military conflict from 1500 to 2000. London: Fontana Press. 1989, page 454
[32] Kennedy, Paul. Die Casablanca-Strategie: Wie die Allierten den Zweiten Weltkrieg gewannen (Januar 1943 bis Juni 1944). Munchen: Verlag C.H. Beck oHG. 2012, Seite 223-224
[33] Ērglis, Dzintars, 70. lpp.
[34] Konte, Arturs. Jalta 1945: pasaules dalīšana. Ņujorka: Grāmatu draugs.1966, 330. lpp.
Rūdolfs Rubenis, krājuma glabātājs
Latvijas Universitātes Muzeja meteorītu kolekcijā, kas iekļauta Frīdriha Candera un Latvijas astronomijas kolekcijas krājumā, glabājas vairāku meteorītu paraugi, kas atrasti Ukrainas teritorijā. 2022. gadā jau rakstījām par unikālo meteorītu Migeju, šoreiz stāsts par svara rekordistu – dzelzs meteorītu Augustinovka.
Saraksts ar lielākajiem Ukrainas teritorijā nokritušajiem meteorītiem sākas šādi: pirmajā vietā Knyahinya, kas atrasts Aizkarpatu reģionā, svēra 500 kg (fragments aplūkojams Frīdriha Candera un Latvijas astronomijas kolekcijas krājumā); otrajā vietā Augustinovka no Zaporižjes apgabala, svars 400 kg. Pavisam Ukrainas teritorijā nokrituši vai atrasti 43 meteorīti.
Meteorīts Augustinovka (Августи́нівка, Запоріжжя) ir dzelzs meteorīts, kas tika atrasts 1890. gadā pie Dņepras upes, tolaik Krievijas impērijas, šodien Ukrainas teritorijā. Pēc kalnu inženiera E. Kupfera [1] 1911. gadā veiktā pētījuma, Augustinovkas meteorīts tika atrasts Dņepras upes kreisajā krastā, Pētera gravā, netālu no Augustinovkas ciema. Tas nav tas pats ciems, kurš šodien nes Augustinovkas vārdu. Līdz 1929. gadam tā bija Ignatjevka (Игнатьевка), kas atradās septiņu kilometru attālumā. Par Augustinovku to pārdēvēja, kad turp pārcēlās 153 ģimenes no oriģinālās Augustinovkas, kuru appludināja Dņepras hidroelektrostacijas būvniecības laikā. Lai nesajauktu abus ciemus, oriģinālo tagad dēvē par Augustinovku-Smoļšu (Августиновка-Смольща). Arī meteorīta atrašanas vieta vairs nav sasniedzama, jo atrodas zem ūdens.
Sanktpēterburgas Kalnu muzeja darbinieks E. Kupfers [2] noskaidroja, ka meteorīts bija dziļi iegrimis māla slānī, līdz četru metru dziļumam, to apņēma bieza rūsas kārta un kopējais atraduma svars bija ap 400 kilogramu. Meteorītu apņemošā māla kārta apmēram 9 centimetru biezumā bija nokrāsojusies zaļā krāsā, tas arī piesaistīja māla atradnes strādnieku uzmanību. Mālu ieguves vietā 1890. gada aprīlī bija noticis nogruvums, un strādnieku skatam atklājās milzīgs, aprūsējis dzelzs gabals – tik liels, ka to tāpat vien nevarēja izkustināt. Pēc strādnieku stāstiem, vēl pirms 1890. gada atklājuma viņi jau bija sastapuši nelielus rūsas un zaļa māla gabalus, kā to, kas apņēma galveno meteorīta masu. Kad par atklājumu kļuva zināms Sanktpēterburgā, Kalnrūpniecības departaments deva rīkojumu Kalnu muzeja darbiniekam A. Lešam doties turp, izpētīt atraduma apstākļus un veikt visu nepieciešamo, lai atradumu nogādātu uz Sanktpēterburgu zinātniskai izpētei.
Meteorītu iepakoja lielā koka kastē un pārveda uz Sanktpēterburgu jau 1890. gada jūlijā. Arī šobrīd galvenā meteorīta masa glabājas tur (325,7 kilogrami). A. Lešs visu sīki izklāstīja ziņojumā Kalnrūpniecības institūta direktoram, šis ziņojums glabājas Kalnu muzeja arhīvā.
No tā paša apgabala dažus gadus iepriekš pie zinātniekiem bija nonākuši daži sīki meteorītu fragmenti, kas mūsdienās pazīstami ar nosaukumu Verkhne Dnieprovsk (kopā 70 grami), kā atrašanas gads minēts 1876. Lai gan sākotnēji tika uzskatīts, ka Augustinovka un Verkhne Dnieprovsk ir divi dažādi meteorīti, jaunākie pētījumi [3] liecina, ka tie nāk no vienas un tās pašas meteorīta masas, kas sadalījusies krišanas laikā.
Par pašu meteorīta krišanu ticamu liecību nav, kaut arī ukraiņu vēsturnieks Dmitrijs Javorņickis (Дмитро́ Іва́нович Яворни́цький) savā grāmatā "Днепровские пороги" [4] raksta, ka tas nokritis 19. gadsimta 70. gados vasaras naktī un iegrimis četru metru dziļumā.
Notikumam pat esot liecinieki, kas no rīta apskatījuši krišanas vietu, atrakuši meteorītu un apgalvoja, ka tas vēl bijis karsts. Tas svēris 30 pudus (480 kilogrami). Vietējie iedzīvotāji sapratuši, ka tas sastāv no dzelzs un gribējuši nozāģēt gabalu saimnieciskām vajadzībām, tikai nekas neesot sanācis – tik ciets tas izrādījies! Pētnieki šo vēsturnieka informāciju neapstiprina un apgalvo, ka meteorīts nokritis pirms dažiem miljoniem gadu.
Augustinovkas dzelzs meteorīts klasificēts kā oktaedrīts, IIIB tipa siderīts. Parasti dzelzs meteorītos dominē dzelzs ar nelielu niķeļa piedevu. Pavisam niecīgā daudzumā mēdz būt arī kobalts, fosfors, ogleklis, sērs un varš. 2020. gadā, pētot jau sen atklāto un it kā labi izpētīto Augustinovkas meteorītu tika atklāts jauns un rets minerāls – ksenofilīts (Na4Fe7(PO4)6) [5].
Izmantotie avoti
[1] Kupffer, A.E. (Купффер, А.Е.) About the description of the meteorites from Avgustinovka, Petropavlovka and Tubil. Journal of Mining Institute, 1911, 3-4, 315-318 lpp.
[2] Kupffer, A.E. (Купффер, А.Е.) About the description of the meteorites from Avgustinovka, Petropavlovka and Tubil. Journal of Mining Institute, 1911, 3-4, 315-318 lpp.
[3] Buchwald, Vagn F. Handbook of Iron Meteorites. University of California Press, 1975, 1418 lpp.
[4] Яворницький Д. І. Дніпрові пороги. Харків, 1928, 28 lpp.
[5] Xenophyllite [tiešsaiste]. Vikipēdija [skatīts 2024. gada 12. martā]. Pieejams https://en.wikipedia.org/wiki/Xenophyllite
Gunta Vilka, krājuma glabātāja palīgs
Pieminot 140. gadus kopš dzimis mikologs un fitopatologs Jūlijs Smarods (1884 – 1956), cilvēks, kurš savu dzīvi veltīja augu slimību izpētei, jo īpaši – mikrosēņu izraisītajām. Viņa mūža lielais darbs ir šo sēņu apzināšana un apkopošana, izdodot lielāko Lavijas sēņu eksikātu “Fungi latvici exiccati”. Tas izdots tikai pārdesmit eksemplāros un glabājas dažādās pasaules zinātnes institūcijās, Latvijas Universitātes (LU) Muzejs ir viens no šā eksikāta glabātājiem.
Latvijas sēņu herbārijs “Fungi latvici exiccati” bija viens no J. Smaroda mūža nozīmīgākajiem darbiem. Pirmais šī eksikāta sējums iznāca 1931. gadā un tā izdošanu mikologs turpināja visu savu mūžu. Pētnieka kolēģe Irēne Liepa (strādāja Vissavienības Augu aizsardzības institūta Baltijas augu aizsardzības sekcijā) J. Smarodam veltītajā nekrologā rakstīja: “Viņa karstākā vēlēšanās bija pabeigt Latvijas mikofloras publicējumus un tad, kā viņš teica - mans lielais sistemātikas darba cēliens būs noslēdzies un turpmākos vākumus, lai publicē jaunie mikologi.” (BOT16878/1) Šo darbu viņš paveica un arī izaudzināja sava darba sekotājus, kas dažus gadus pēc viņa nāves sastādīja un izdeva 28. sējumu, turpinot sava skolotāja iesākto darbu.
Eksikāta veidotājs J. Smarods dzimis 1884. gada 3. septembrī Jaunrozes pagasta (tagadējā Apes novadā) "Jaunmelnupēs". Jau jaunībā viņš ieinteresējās par botāniku un augu slimībām tik dziļi, ka neskatoties uz akadēmiskās izglītības trūkumu, viņš kļuva par izcilu speciālistu mikrofloras un augu slimību jautājumos. No 1922. gada līdz sava mūža nogalei J. Smarods nostrādāja Augu aizsardzības institūtā (institūcijas nosaukums laika gaitā mainījās, skat. Ieskats vēsturē, un Eihe M., Prikule. I., 2003).
Eksikāta 1. sējuma katalogā ir dots J. Smaroda priekšvārds izdevumam. Šeit viņš norāda, ka tas tiek izdots tikai 25 eksemplāros un tos var iegūt apmaiņas ceļā vai “arī pērkot par Ls 30, - pussimtu.” (BOT16882). Norādītais pussimts, visticamāk, ir paraugu skaits sējumā. Autors norāda, ka šāds izdevums par Latvijas sēnēm iznāk pirmo reizi un šī izdevuma nolūks ir “veicināt mūsu mikrofloras pētīšanas darbu, kā arī iepazīstināt cittautu mikologus ar šeit sastopamām, galvenā kārtā parazitāro sēņu sugām.” Tika plānots, ka iznāks viens vai divi sējumi gadā, kas līdz karam arī tika realizēts. Savu piedalīšanos materiālu vākšanā šajā brīdī bija solījuši Kārlis Starcs (1897 – 1953) un Arturs Ķirulis (1907 – 1991), kas turpmākajos sējumos arī tika īstenots.
Darbs tika iecerēts tiešām vērienīgs, jau no paša sākuma bija skaidrs, ka tas prasīs milzīgu darbu daudzu gadu garumā. 1934. gadā žurnāla “Daba un zinātne” grāmatu apskatā tika izteiktas cerības par šī nozīmīgā darba turpināšanu: “Izdevums floristiskas dabas, kādēļ jācer, ka tas netiks pārtraukts un ar laiku izvērtīsies par aptverošu, Latvijas mikofloru raksturojošu pamatdarbu.” (Ķ.-, 1934) Izteiktais vēlējums piepildījās, tā izdošana turpinājās arī Otrā pasaules kara laikā un pēc tā. “Fungi latvici exiccati” tika izdots no 1931. līdz 1956. gadam. Pavisam iznāca 27 sējumi ar 50 paraugiem katrā, kopā 1350 sēņu sugu paraugi. Pēdējo sējumu J. Smarods laida klajā tikai dažas dienas pirms savas nāves (BOT16878/2). 1963. gadā tika izdots vēl 28. sējums, līdz ar to kopā tajā bija 1400 sugu paraugi. Pēdējo sējumu sakārtoja J. Smaroda skolnieki mikologs (tolaik LVU Bioloģijas fakultātes vecākais pasniedzējs) Edgars Vimba un fitopatoloģe (tad - Baltijas augu aizsardzības stacijas vecākā zinātniskā līdzstrādniece) Ilga Žerbele. LU Muzejā glabātais 28. sējums (BOT16909) atšķiras no iepriekšējo gadu sējumiem – materiāls ir vienkārši salikts kartona kancelejas mapē, tam klāt ir mašīnrakstā rakstīts sēņu saraksts. Šeit iekļauti paraugi, kas ievākti laikā no 1940. līdz 1963. gadam un to ievācēji un sugas noteicēji ir bijuši vairāki zinātnieki, visvairāk – E. Vimba, arī J. Smarods un I. Žerbele, vecākais paraugs ir K. Starca ievākts.
1963. gadā Latvijas Valsts Universitātes Zinātniskajos rakstos tika publicēts J. Smaroda sagatavotais “Fungi latvici exicati” pilns saraksts (Smarods J., 1963), tas gan aptver pirmos 27 sējumus, bet satur arī papildinājumus. Šo sarakstu pēc J. Smaroda materiāliem sastādīja un papildinājumus veica E. Vimba un I. Žerbele.
Katram herbārija sējumam, līdz 23. sējumam ieskaitot, līdzi nāca tipogrāfijā iespiests katalogs un saturs, no 24. sējuma - tikai sugu rādītāji numerācijas kārtībā (Smarods J., 1963, 155) Tie arī vairs nav ievietoti ar melnu dermatīnu apvilktās mapēs. Interesanta laika liecības ir divi 22. sējumi, kas iznāca 1943. gadā (BOT16903/3 – 4). Tie gan ir ielikti melnajās mapēs, uz muguriņas ir uzraksts zelta burtiem, bet etiķete ar sējuma norādēm un saturs, kas citos gadījumos bija uzlīmēti uz vāka, šeit ir ielikti mapē, bez tam – vairākos eksemplāros. Iespējams, ka kara apstākļos tie tā arī netika noformēti līdz galam, un, iespējams, ne visi eksemplāri tika nosūtīti citām institūcijām.
Eksikāts iznāca nelielā skaitā, bet tas nonāca dažādu valstu institūciju herbārijos. Eksikāts ir iekļauts portālā "Mycology Collections Portal" (Mycology Collections Portal), kur arī iespējams atlasīt sarakstā iekļautās institūcijas, kur glabājas “Fungi latvici exicati”.
LU Muzejā glabājas pilns “Fungi latvici exiccati” komplekts (BOT16882 – BOT16909), katram sējumam lielākoties pa diviem eksemplāriem, bet ir sējumi, kam ir tikai viens eksemplārs un tādi, kam ir trīs vai četri. Astoņi sējumi ir identificējami kā Botānikas katedras īpašums, par ko liecina gan zīmogi, gan uzraksti, 20. un 21. sējumi pa eksemplāram ir ar LU Botāniskā dārza zīmogu, bet 1938. gadā izdotajam 16. sējumam – arī Botāniskās laboratorijas (izveidota LU Matemātikas un dabaszinātņu fakultātē 1919. gadā) zīmogs.
Izdodot “Fungi latvici exiccati”, J. Smarods izveidoja plašākos mikrosēņu vākumus Latvijā. Paša J. Smaroda herbārijs aptver aptuveni 20 000 paraugu. Tas glabājas Daugavpils Universitātes herbārijā DAU. Paraugus Smarods ievācis gan pats, gan apmaiņas ceļā ieguvis no visdažādākajām institūcijām pasaulē. Herbāriji sakārtoti lielās mapēs, vadoties pēc saimniekauga (Evarts P., 2024). LU Muzejā ārpus “Fungi Latvicum exicati” izdevumiem glabājas vien 39 sēņu paraugi (BOT16911, BOT16912).
LU Muzejā glabājas mape ar J. Smaroda rakstītajiem materiāliem “Fungi latvicum exiccati” izdevumam (BOT16879). Uz vienas no piezīmju lapiņām šajā materiālā pētnieks atzīmējis: “Eksikātā - Fungi latvici exiccati ievietotas 1100 sugas no tām zinātnei jaunas 23 sugas.” (BOT16879) Tātad, šāds jauno sugu skaits fiksēts uz 1943. gadu. Kopumā, pamatojoties uz J. Smaroda sūtītajiem materiāliem, gan atsevišķi, gan kopā ar ungāru mikologu Gustavu Mešu (literatūrā latviešu valodā sastopamas dažādi rakstības varianti; Gustáv Moesz; 1873 – 1946) aprakstīja 33 zinātnei jaunas sēņu sugas no Latvijas (Vimba E., 2014).
LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās interesentiem pieejams gan Latvijas sēņu “Fungi lavici exicati” pilns komplekts, J. Smaroda manuskripti un citi materiāli. Ar tiem iepazīties iespējams Rīgā, Kronvalda bulvārī 4, iepriekš piesakoties šeit.
Raksta autore pateicas Dr. emeritus Edgaram Vimbam par sniegto atbalstu, ieteikumiem un komentāriem raksta tapšanā.
DAU sēņu herbārijs. Pieejams: https://du.lv/dau-senu-herbarijs/ [Skatīts 15.07.2024]
Eihe M., Prikule I., 2003. Latvijas augu aizsardzības centrs vakar un šodien. Agronomijas Vestis, 5, 42-46.
Evarts P., 2024. E-pasta vēstule D. Jamontei.
Ieskats vēsturē. Pieejams: https://old.laapc.lv/par-mums/ieskats-vesture/ [Skatīts: 15.07.2024]
Jūlijs Smarods. Pieejams: https://lv.wikipedia.org/wiki/J%C5%ABlijs_Smarods [Skatīts 15.07.2024]
Ķ.-, 1934. Grāmatas. Daba un Zinātne, 4, 126.
Liepa I., darba biedri, 1956. Jūlija Smaroda nekrologi. Botānika: personu arhīvs apakškolekcija. Botānikas un mikoloģijas kolekcijas, inv. nr. BOT16878.
Smarods J., 1931 – 1963. Latvijas sēnes Fungi latvici exicati. Botānika: personu arhīvs apakškolekcija. Botānikas un mikoloģijas kolekcijas, inv. nr. BOT16882 - BOT16909.
Smarods J., 1954. "Fungi latvici exsiccati" meteriāli, Botānika: personu arhīvs apakškolekcija. Botānikas un mikoloģijas kolekcijas, inv. nr. BOT16879.
Smarods J., 1963. Fungi latvici exsiccati, Pētera Stučkas Latvijas Valsts Universitātes Zinātniskie raksti, 49, Bioloģijas zinātnes, 2, Botānika, 1, 107-156.
Smarods J. u.c., 1945 – 1954. Latvijas makrosēnes. Botānika: personu arhīvs apakškolekcija. Botānikas un mikoloģijas kolekcijas, inv. nr. BOT16911 - BOT16912.
Vimba E., 2014. Sēņu pētniekam Jūlijam Smarodam – 130. Alūksnes Ziņas, 05.09, 8.
Daiga Jamonte, krājuma glabātāja
Latvijas Universitātes Frīdriha Candera un Latvijas astronomijas kolekcijā glabājas veseli 3 meteorīti, kas nokrituši Ukrainas teritorijā. Par diviem no tiem jau varat lasīt LU Muzeja mājas lapā publicētajos rakstos rubrikā ZEM LUPAS - Saulespuķu lauka meteorīts Migejs, kas stāsta par unikālo oglekļa hondrītu Migeju, un Augustinovka – otrais lielākais Ukrainas meteorīts. Šajā rakstā aplūkosim pašu lielāko šīs valsts teritorijā kritušo meteorītu – Knjaginja.
Knjaginja jeb Kņaziene (Княги́ня, Knyahinya) ir ne tikai lielākais Ukrainas meteorīts, bet arī viens no lielākajiem akmens meteorītiem, kas nokritis Eiropas teritorijā. Tā kopējā masa ir vairāk par 500 kilogramiem. Meteorīts nokrita 1866. gada 9. jūnijā 16:56 pēc vietējā laika Austroungārijas impērijas teritorijā, tagad Aizkarpatu apgabalā (Закарпаття), Ukrainā, pavisam blakus Slovākijas robežai (līdz tai ir tikai daži simti metru). Kā spožs bolīds, tas parādījās virs Slovākijas pilsētas Liptovski Mikulaš (Liptovský Mikuláš), virzījās uz austrumiem, pārlidoja pāri vēl trim pilsētām Slovākijas teritorijā Šarišai, Zemplinai un Prešovai (Šariš, Zemplín, Prešov), veicot apmēram 200 kilometru garu lidojumu, līdz beidzot uzsprāga 40 kilometru augstumā virs ukraiņu ciemata Knjaginja (Княгиня).
Sprādzienā meteorīts sadalījās apmēram 1200 gabalos un nolija uz zemes akmeņu lietus veidā 5 kilometru rādiusā starp kalnu grēdām Stenka (Стінка augstums 1078 metri) un Javorniks (Явірник augstums 1117 metri). Meteorīta šķembas atrada labības laukos, uz ceļiem un uz ielām tuvējos ciematos Knjaginja un Stužica (Стужиця). Pirmajās dienās pēc notikuma tika salasīti apmēram 60 meteorīta gabali. Pats lielākais gabals - 279 kilogrami un 766 grami – bija nokritis 8 kilometru attālumā no Knjaginjas, Stenkas kalna pakājē meža masīvā Čorni Mlaki (Чорні Млаки).
Divas nedēļas pēc notikuma šo meteorīta gabalu apmēram 2 metru dziļumā atrada Knjaginjas ciema iedzīvotājs Vasilijs Krivjaniks (Василь Крив`яник). Viņš devās uz kalna piekājes pļavām pļaut zāli, ieraudzīja dziļu bedri un atraka meteorītu. No trieciena tas bija pārlūzis uz pusēm un sadalījies divās gandrīz vienādās daļās - 141,8 un 137,9 kilogrami. Par šo atradumu uzzināja mežsargs Antons Pokornijs (Антон Покорний) no lielākas apdzīvotās vietas Veļikij Bereznij (Великий Березний) un nopirka abus meteorīta gabalus no V. Krivjanika par 2 vēršiem. Vēlāk A. Pokornijs tos ļoti izdevīgi pārdeva Vīnes imperatora muzejam (Kunsthistorisches Museum Wien), kur šie divi meteorīta gabali atrodas arī šobrīd. [1, 2]
Užanskas (Ужанськ) reģiona administrācija mēneša laikā organizēja speciālu komisiju, kuras uzdevums bija savākt un izpētīt meteorīta gabalus. Ar tādu pat mērķi ieradās ekspedīcijas no Vīnes un Budapeštas. Tika atrasti vēl apmēram 70 meteorīta gabali, kas svēra ap 50 kilogramiem, bet līdz gada beigām atradumu kopējais svars jau pārsniedza 100 kilogramus.
Sākotnējo meteorīta izpēti tajā pašā 1866. gadā veica Austrijas imperatora ģeoloģijas institūta dibinātājs un direktors, mineralogs un ģeologs Vilhelms Haidingers (Wilhelm Karl Ritter von Haidinger). Viņš arī atrada bolīda lidojuma aculieciniekus - Johanu Kolbaju (Johann Kolbay), Raineru un J. Bobaku (Rainer, J. Bobak) no Prešovas pilsētas Slovākijā, kas atrodoties aptuveni 92 km no notikuma vietas, bija uzzīmējuši redzēto. [3]
1872. gadā holandiešu ķīmiķis Eduards Baumhauers (Edouard Henri von Baumhauer) veica meteorīta ķīmisko analīzi. Vācu mineralogs Ernsts Vulfings (Ernst Anton Wülfing) savukārt izpētīja meteorīta krišanas vietu, uzskaitīja atrastos fragmentus, to lokāciju un vēlāko atrašanās vietu dažādās kolekcijās. E. Vulfings publicēja savu pētījumu 1897. gadā darbā „Die Meteoriten in sammlungen und ihre Literatur, nebst versuch den tauschwert der Meteoriten zu bestimmen”.
Padzirdējis stāstus par lielākā Eiropā meteorīta krišanu, 1892. gadā uz Karpatiem devās slavenais rakstnieks Žils Verns (Jules Gabriel Verne). Tiesa, pēc šī ceļojuma tapusī grāmata „Pils Karpatos” (Le Château des Carpathes) nebija veltīta meteorītam, bet gan atgādināja Brema Stokera „Drakulu”.
Daudz nopietnāk par šo meteorītu interesējās Čārlzs Darvins (Charles Robert Darwin). Viņš aktīvi sarakstījās ar vācu ģeologu Oto Hānu (Otto Hahn), kurš veica sīkāku meteorīta izpēti. O. Hāns izvirzīja teoriju, ka akmens meteorīti (hondrīti) pilnībā sastāv no pārakmeņotām organiskām dzīvības formu atliekām - sūkļiem un koraļļiem. Šo teoriju O. Hāns publicēja savā darbā “Die Meteorite (chondrite) und ihre Organismen» 1880. gadā. [4]
2008. gadā Knjaginja meteorītā atkārtoti tika meklēti solītie pārakmeņojumi, bet, kā jau sagaidāms, nekas netika atrasts. O. Hāna idejas tika noraidītas jau diezgan sen, tomēr tās iedvesmoja cilvēkus meklēt atbildi uz jautājumu par dzīvības izcelsmi uz Zemes un veicināja pārdomas par to, ka dzīvība uz Zemes varētu būt atnesta no kosmosa.
Visa nokritusī meteorīta masa vēl arvien nav atrasta, pavisam nesen uziets un par 4500 ASV dolāriem pārdots 164 gramus liels fragments. Kritiena vietas apkārtne šobrīd piesaista ne tikai meteorītu medniekus, tas ir arī populārs tūrisma objekts, ar labiekārtotu pastaigu taku, vēsturiskām norādēm, geokešinga punktu un piemiņas zīmi lielākā meteorīta fragmenta atrašanas vietā. [5]
Aplūkot LU Muzeja kolekcijā esošos Ukrainas meteorītus, pārējos meteorītu paraugus, kā ari iepazīties ar Latvijas astronomijas vēsturei veltīto ekspozīciju var piesakoties uz ekskursiju šeit.
[1] Кринов Е. Л. Каталог метеоритов. Москва, 1947, 67 lpp. (CM776)
[2] Семененко В.П., Соботович Э.В., Тертычная Б.В. Метеориты Украины. Киев: Наук. думка, 1987, 220 lpp.
[3] Haidinger, W. Der Meteorsteinfall am 9. Juni 1866 bei Knyahinya nachst Nagy Berezna im Ungher Comitate. Sitzber. Akad. Wiss. Wien, 1866, 200-205, 475-522 lpp.
[4] Hahn O. Die Meteorite (chondrite) und ihre Organismen. Tübingen, 1880, 6 -15 lpp.
[5] Knyahynskyi meteorite [tiešsaiste]. Geocaching [skatīts 2024. gada 12. augustā]. Pieejams https://www.geocaching.com/geocache/GC5DGED_knyahynskyi-meteorite
Gunta Vilka, krājuma glabātāja palīgs
Katra zinātnieka pētnieciskā darba nozīmīga daļa ir izaugsme un atzinība, tāpēc Leona Āboliņa Upsalas Universitātes goda doktora diploms, kurš glabājas LU Muzejā, ir tik svarīgs. Īpaši nozīmīgs tas ir tāpēc, ka Upsalas Universitāte ir viena no senākajām un Ziemeļeiropā slavenākajām universitātēm.
Leons Āboliņš uzsāka zinātnieka gaitas Latvijas Universitātē. Vairākus gadus viņš darbojās arī ārzemēs: Itālijā, Šveicē un citur. Viņa darbi tika izdoti vairākās valstīs. Latvijā Āboliņa pētījumus publicēja "Latvijas Universitātes Salīdzināmās anatomijas un eksperimentālās zooloģijas institūta darbi", "Latvijas Bioloģijas biedrības raksti" un citi žurnāli. Arī ārzemju izdevumos tika publicēti viņa raksti, piemēram, Nīderlandes "Experimental Cell Research", Šveices "Experientia", Zviedrijas "Acta Zoologica", starptautiskajā "Acta Endocrinologica". Iespējams, ja ne Otrais pasaules karš, tad L. Āboliņš paliktu Latvijā un turpinātu strādāt Latvijas Universitātē, tomēr nelabvēlīgu apstākļu dēļ viņš 1944. gadā devās trimdā uz Zviedriju un turpmākos pētījumus veica ārzemēs: sākumā Stokholmā, tad Upsalā pēc Upsalas Universitātes uzaicinājuma.
Upsalas Universitāte ir viena no vecākajām universitātēm Eiropā un vecākā universitāte Zviedrijā. Tā izveidota 1477. gadā. Ar karaļa Gustava II Ādolfa atbalstu universitāte no 17. gadsimta 20. gadiem uzplauka. Upsalas Universitāte ir saistīta arī ar daudziem pasaulslaveniem zinātniekiem, tādiem kā Anderss Celsijs, kas bija šīs universitātes profesors, Kārlis Linnejs u.c. Šajā universitātē darbojās arī vairāki Nobela prēmijas laureāti, piemēram, Manne Sīgbāns(Manne Siegbahn), Dāgs Hammaršelds(Dag Hammarskjöld), Kajs Sīgbāns(Kai Siegbahn).
Goda doktora grāds Upsalas Universitātē tika izveidots 1839. gadā. Toreiz tas saucās goda maģistra grāds. Starp šī goda grāda saņēmējiem bija arī Alfrēds Nobels, kurš saņēma šo grādu 1893. gadā.
Kā paskaidrots Upsalas Universitātes mājāslapā, goda doktora grādu piešķir personām, kuras ir paveikušas izcilu akadēmisko darbu vai citādā veidā veicinājušas pētniecību universitātē, kā arī šis tituls tiek piešķirts akadēmiķiem, galvenokārt ārzemniekiem, kuriem ir izveidojušās saites ar Zviedrijas akadēmiskajiem pētniekiem vai citām personām, kuras nav ieguvušas doktora grādu studiju laikā, bet ir nepārprotami jāiekļauj pētnieku aprindās. Faktiskā prakse attiecībā uz to, kādi sasniegumi būtu jāgodina, dažādās fakultātēs var atšķirties [1]. Der arī pieminēt, ka goda doktora grādus vienmēr piešķir pašas fakultātes, nevis prorektors vai augstskolas vadība.
Leona Āboliņa pētījumu centrā bija zivis un ar tām saistītās problēmas, tāpēc viņš daudz laika pavadīja Neapoles Zooloģijas stacijā, kurā varēja darboties, pateicoties Rokfellera fonda stipendijai. Iegūtās zināšanas viņš vēlāk apkopoja un pilnveidoja Upsalas Universitātē.
Leons Āboliņš bija ne tikai aktīvs pētnieks, bet arī vairāku biedrību biedrs, piemēram, Zviedrijas fiziologu savienības, Bioķīmijas biedrības un Starptautiskās šūnas bioloģijas biedrības [2]. Ar Zviedrijas Riksdāga lēmumu 1957. gadā viņam piešķīra personiskā pētnieka amatu kas viņam deva iespēju visu savu laiku veltīt zinātniskajam pētniecības darbam [3]. Paralēli darbam Upsalas Universitātē Leons Āboliņš darbojās arī Zviedrijas Karaliskajā zinātņu akadēmijā. Kā atsaucīgs un izpalīdzīgs cilvēks viņš palīdzēja ar rekomendācijām latviešu studentiem: Ivaram Biskisam, Žanim Epneram, Klārai Andersonei un citiem.
Goda doktora grādu Leons Āboliņš ieguva 1959. gada 31. maijā Matemātikas un dabas zinātņu fakultātē – 9 gadus kopš savas darbības uzsākšanas Upsalas Universitātē. Tajā gadā viņš bija vienīgais goda doktora grāda saņēmējs šajā fakultātē. Saskaņā ar Upsalas Universitātes sniegto informāciju, 1959. gadā kopā ar Leonu Āboliņu goda doktora grādu saņēma vēl 11 cilvēki.
Starp visiem Upsalas Universitātes goda doktoriem Leons Āboliņš nav vienīgais latvietis. Līdzīgu goda grādu 1958. gadā ieguva biologs Heinrihs Skuja, 1962. gadā to saņēma botāniķis Auseklis Veģis. Iespejams, arī citi pētnieki, jo pilns saraksts ar goda doktoriem nav. Arī Anna Āboliņa-Kroģe, Leona Āboliņa sieva, tika apbalvota ar šo grādu 1963. gadā.
Goda grāda saņemšanas ceremonija, kā arī citas apbalvošanas ceremonijas, notika ļoti krāšni. Pulcēšanās notika universitātes galvenajā aulā (University's Grand Auditorium), un kā visas ceremonijas, tā bija organizēta, ievērojot klasiskās procedūras. Svinīgai apbalvošanai sekoja svinīgs bankets. Kopā ar diplomu doktoranti saņēma cepuri vai lauru lapu vainagu un gredzenu. Diemžēl līdz Latvijas Universitātes muzejam ir nonācis tikai diploms.
Atškirībā no mūsdienu augstskolu dipolmiem, goda doktora diploms ir liela izmēra. Tas ir 55 x 39 cm izmēra papīra tīstoklis, kam ar auduma lenti piestiprināts koši sarkans zīmogs koka ietvarā un kas apsiets ar dzelten-zilu lenti Zviedrijas karoga krāsās. Interesanti ir tas, ka diploms ir latīņu valodā. Vērts arī pieminēt, ka grādu piešķīra tolaik valdošā Zviedrijas karaļa Gustava VI Ādolfa vārdā. Pašu diplomu parakstīja Upsalas Universitātes teorētiskās fizikas profesors Ivars Vallers (Ivar Waller).
Neapšaubāmi, Leona Āboliņa ieguldījums pētnieciskajā darbā ir milzīgs, un viņa izcilais darbs ir pelnījis Upsalas Universitātes atzinību – goda doktora grādu. Visu savu mūžu līdz pat nāvei 1974. gadā Āboliņš bija aktīvs pētnieks ar nepārtrauktu zinātnisku darbību. Iegūstot Upsalas Universitātes goda doktora grādu, Leons Āboliņš ir atstājis vēl lielāku nospiedumu vēsturē.
Vairāk par L. Āboliņu
Mēneša priekšmets. Leona Āboliņa 1919. g. vēstule.
Neaizmirstamās biogrāfijas. Zoologs Leons Āboliņš - pasaules pilsonis.
Atsauces
1. Honorary Doctorates (skatīts 5.08.24)
2. Paliekamas nozīmes pētījumi. Laiks, Nr.9 (skatīts 5.08.24)
3. Prof. Dr. Leonu Āboliņu atceroties. Latvija Amerikā, Nr.8 (skatīts 5.08.24)
Honorary Doctorates (30.01.1974) (skatīts 5.08.24)
Leona Āboliņa apbalvojums. Latvijas Universitātes Leona un Annas Āboliņu apakškolekcija, inv. Nr. ZOO1786/1
Paliekamas nozīmes pētījumi. Laiks, Nr.9 (skatīts 5.08.24)
Prof. Dr. Leonu Āboliņu atceroties. Latvija Amerikā, Nr.8 (skatīts 5.08.24)
Doctoral Degree Conferment Ceremony (skatīts 5.08.24)
Upsalas Universitātes vēsture (skatīts 5.08.24)
Anna Gajevska, krājuma glabātāja