Akadēmiskais centrs
Ikvienam cilvēkam, uzsākot studiju vai darba gaitas Latvijas Universitātē (turpmāk – LU), kļūst saistošas tās tradīcijas, atribūtika un vēsture. LU katru akadēmisko gadu notiek daudz dažādu notikumu un pasākumu, bet galvenais datums vienmēr paliek nemainīgs. Diena, kurā 1919. gadā sākās LU oficiāla dzīve un kura katru gadu kļūst par atskaites punktu. Tas ir 28. septembris – LU dzimšanas diena.
Raksta autors 2022. gadā ir pievienojies LU un LU fonda stipendiātu saimei, un tāpēc iepazīstas ar LU. Izvēloties brīvprātīgā darba veidu, autors gribēja radīt pievienoto vērtību, kas paliek nākotnei, gan sabiedrībai, gan sev. Tā kā autora viena no pamatinteresēm ir vēsture, autors nolēma veikt brīvprātīgo darbu LU Muzejā un padziļināti izpētīt kādu LU vēstures posmu. Latvijas sabiedrībā valda uzskats, ka centrālā augstākās izglītības un zinātnes iestāde Latvijā ir LU. Uzņemšanas un mācību procesa laikā, redzot reklāmu un dažādus statistikas datus, autors secināja, ka uzskats ir patiess, tomēr radās jautājums: „Kā bija agrāk, pašā sākumā -1919. gadā?“, jo neviena lieta, īpaši vērtīga un svarīga, nerodas uzreiz, tā ir daudzu cilvēku ieguldītais darbs un laiks. Raksta mērķis ir iepazīstināt ikvienu interesentu par 1919. gada septembra notikumiem, kas saistīti ar LU dibināšanu, un pievērst uzmanību atsevišķiem faktiem tālākai pētīšanai. Par pētījuma avotiem kļuva oficiālā izdevuma „Valdības Vēstnesis“ un citu preses izdevumu 1919.gada septembra numuri.
Latvijas Augstskolas organizācijas komisijas pirmā sēde
Pirmā vēsturiskā Latvijas Augstskolas (Latvijas Augstskola iegūst Latvijas Universitātes nosaukumu 1922. gada 23. augustā, kad Latvijas valdība apstiprina LU Satversmes projektu, paziņojot par to oficiāli 1922. gada 2. septembrī “Valdības vēstnesī”) organizācijas komisijas sēde notika 1919. gada 4. septembrī. [1] Līdz šim notikušais darbs bija saistīts ar Rīgas Politehniskā institūta atjaunošanu, bet laika gaitā kļuva skaidrs, ka Rīgas Politehniskais institūts neaptvers visas zinātņu nozares, kas ir nepieciešamas topošai Latvijas valstij.[2,3,4]
Pirmajā un turpmākajās septembra sēdēs tika ievēlēts mācībspēku kodols, kas sastāvēja no “jaunajiem” mācībspēkiem (Tērbatas, Maskavas, Odesas, Kijivas u.c. bijušās Krievijas impērijas universitāšu absolventiem, mācībspēkiem vai zinātniekiem) un “vecajiem” mācībspēkiem (Rīgas Politehniskā institūta absolventiem, mācībspēkiem vai zinātniekiem). Šos mācībspēkus apstiprināja pirmais Latvijas valsts izglītības ministrs Kārlis Kasparsons. Pirmajā sēdē arī tika nodibinātas 2 Latvijas Augstskolas strūktūrvienības – dekānu padome, kura sastāvēja no fakultāšu dekāniem ar rektoru un prorektoru priekšgalā, un saimniecības komisiju, kura sastāvēja no 5 Augstskolas darbiniekiem. [1]
Interesants fakts, kas izskanēja sēdes beigās – Valmieras pilsēta uzdāvināja Latvijas Augstskolai 15000 Latvijas rubļu vērtu termostatu. [1] Tālākais termostāta liktenis šī raksta ietvaros netiks apskatīts, atstājot to citam pētījuma.
Latvijas Augstskolas fakultātes un budžets
Latvijas Augstskolā darbojās 10 fakultātes Lauksaimniecības, Arhitektūras, Ķīmijas, Ekonomiski-juridiskā, Mehāniskā, Valodnieciski-filoloģiskā, Inženieru, Medicīnas, Veterinārā un Matemātikas un dabas zinātņu fakultāte (atsevišķu fakultāšu nosaukumi nav mainīti, ievērojot tā laika pareizrakstības likumus un valodas stilu – autora piezīme).[4] Latvijas Augstskolas budžets pirmajam akadēmiskajam gadam bija plānots līdz 3 miljoniem Latvijas rubļu. [5]
Latvijas Augstskolas pārdēvēšana
Jau pirms Latvijas Augstskolas atklāšanas Latvijas Izglītības ministrijas Augstskolas nodaļa uz iesnieguma pamata ierosināja jautājumu par Latvijas Augstskolas pārdēvēšanu par Latvijas Universitāti, jo vārds „augstskola“ ir vispārīgs un tāpēc nederēja, jo neatspoguļoja Latvijas Augstskolas fakultāšu plašumu (vienā izglītības iestādē bija apvienotas kopā tehniskas, eksaktās un humanitāras fakultātes). Ikviens interesents varēja iesūtīt Izglītības ministrijas Augstskolas nodaļai savu viedokli. [6]
Kaut gan Latvijas Augstskolas atklāšanas dienā kļuva skaidrs, ka pagaidām Latvijā izglītības iestādes nosaukumu nemainīs. Vienīgi saziņā ar ārzemēm sauks Latvijas Augstskolu par Latvijas Universitāti un latīņu valodā – Universitas Latviensis. [7]
Studentu skaits un tautība
Paziņojumi pirmās sēdes laikā liecina, ka uz 1919. gada 4. septembri pieteicās mācīties vairāk nekā 1200 studentu, lielākā interese studentiem bija par Medicīnas fakultāti. Tā saņēma 310 pieteikumus uz pirmo kursu un 60 pieteikumus uz otro, kas kopā veidoja aptuveni 1/3 (raksta autora aprēķins) no visiem pieteikumiem. [1] Kaut gan informācija, publicēta 28. septembrī „Valdības Vēstnesī“, liecina, ka oficiāli iestājās tikai 973 studenti, no kuriem 628 bija latvieši, 315 ebreji, 14 krievi, 10 vācbaltieši (tajā laikā LU dokumentos identificēti kā vācieši), 4 lietuvieši un 4 poļi. Kā jau bija pieminēts, visvairāk pieteikumu bija Medicīnas fakultātē, oficiāli mācības uzsāka 234 studenti, bet vismazāk – Veterinārajā fakultātē, kurā vēlmi mācīties izteikuši tikai 3 studenti. [4]
Uzņemšanas noteikumi
Studentu kategorijas
Latvijas Augstskolas studenti tika dalīti 3 kategorijās: studentos, hospitantos un brīvklausītājos. [8]
Par studentiem varēja būt personas, ne jaunākas par 17 gadiem, kas pabeidza vidusskolu, iegūstot vispārējo vidējo izglītību. Par mērauklu tika ņemtas bijušas Krievijas impērijas septiņgadīgas reālskolas, astoņgadīgas vīriešu un sieviešu ģimnāzijas ar vispārizglītojošo klasi. [8]
Par hospitantiem varēja būt personas, ne jaunākas par 17 gadiem, kas pabeidza kādu citu vidusskolu; nepabeidza vidusskolas pēdējo klasi vai ieguvuši vispārējo vidējo izglītību Pētera Stučkas valdības laikā. Katrai fakultātei atsevišķi bija jāizstrādā papildus noteikumi hospitantiem, kurus izpildot, tie varēja kļūt par pilntiesīgiem studentiem. [8]
Savukārt brīvklausītājiem izglītība netika prasīta, bet brīvklausītājiem bija jābūt vismaz 21 gada vecumam (atsevišķos gadījumos vecuma cenzu varēja samazināt līdz 17 gadiem). Daļu no piedāvātajiem kursiem viņi varēja apgūt, saņemot atbilstoša kursa lektora atļauju. Uzrādot pietiekamas zināšanas kursa pasniedzējam, brīvklausītāji varēja piedalīties kopā ar pārējiem izglītojamajiem praktiskos darbos. [8]
Studiju maksa
Studentiem un hospitantiem bija jāmaksā 150 Latvijas rubļi semestrī. Ja students vai hospitants bija ārzemnieks, tad maksa attiecīgi bija 225 Latvijas rubļi. Par piedalīšanos laboratorijas darbos un dažos praktiskos darbos bija jāmaksā atsevišķi. Brīvklausītājiem bija „jāmaksā 10 Latvijas rubļi par lekcijas un 5 Latvijas rubļi par praktisko darbu nedēļas stundu semestrī“. [8]
Raksta autors pievērš uzmanību faktam, ka Latvijas Augstskolas organizācijas komisija 1919. gada 16. septembrī, ņemot vērā „tautskolotāju trūcīgo materiālo stāvokli“, samazināja maksu par studijām Valodnieciskā-filoloģiskajā fakultātē līdz 150 Latvijas rubļiem akademiskajā gadā. Tātad studiju maksa par semestri bija 75 Latvijas rubļi. Pēc raksta autora domām, šo lēmumu ir jāizpēta padziļināti attiecībā pret pārējām Latvijas Augstskolas fakultātēm. [9]
Iesniedzami dokumenti
Lai iestātos Latvijas Augstskolā, kopš 1919. gada 15. septembra bija jāiesniedz lūgumrakstu kopā ar vidusskolas apliecību, dzimšanas zīmi un dokumentu par pavalstniecību (pilsonību – autora piezīme). Ja dokumenti bija citu valstu valodās, bija jāpievieno apstiprināti tulkojumi latviešu valodā. [8]
Ārzemniekiem, lai pierādītu savu pavalstniecību, bija jāiesniedz apstiprināts savas pases noraksts. Savukārt Latvijas armijā dienējošajiem bija jāiesniedz savas priekšniecības apliecība par to, ka nepastāv šķēršļu, kas neļautu iestāties un studēt Latvijas Augstskolā. [8]
Ņemot vērā faktisko situāciju tajā laikā, noteikumi paredzēja risinājumu gadījumam, ja nebija minēto dokumentu. Šādā situācijā bija jāiesniedz neapšaubāmi pierādījumi, rakstiski apsoloties pie pirmās iespējas iesniegt prasītos dokumentus. Ja pierādījumi bija atzīti par pietiekošiem, tad aspirants (rakstā lietota vārda novecojusi nozīme (aspirants – cilvēks, kas kandidē uz kādu vietu (tēzaurs.lv)) – autora piezīme ) kļuva par studentu, ja ne – par hospitantu. [10]
Studiju procesa noteikumi
„Valdības Vēstneša“ 1919. gada 13. septembra numurs tikai ieskicē studiju procesa noteikumus, tāpēc pilnvērtīgai uztverei par tā laika studiju procesa noteikumiem būtu jāveic atsevišķs pētījums. Tātad no attiecīga numura ir secināms, ka akadēmiskā gada sākums bija 1919. gada 29. septembris, ka mācību ilgums nevarēja būt īsāks par 4 gadiem, bet garāks par 5 gadiem un ka studijas notika latviešu, vācu un krievu valodā atkarībā no vairākuma valodas starp studentiem konkrētā fakultātē. [8] Tas saglabājās arī līdz pat 1930. gadu beigām, kaut arī LU Satversme bija nostiprinājusi pantu par latviešu valodu kā oficiālo studiju valodu.
* * *
Kad augstākās izglītības un zinātnes iestādei ir izveidotas fakultātes, struktūrvienības un nokomplektēts mācībspēku sastāvs, kad noteikti uzņemšanas un studiju procesa noteikumi, tad var arī rīkot atklāšanas svētkus un sākt mācību procesu. Tā arī notika 1919. gada 28. septembrī, kad Latvijas Universitāte oficiāli sākusi savu dzīvi. 1919. gada 28. septembris šajā rakstā netika apskatīts, jo tas prasa atsevišķu rakstu un īpašu uzmanību. Tomēr tas nozīmīgumu raksta autors uztvēra, strādājot ar preses publikācijām, jo sajuta, ka Latvijas Universitātes tapšana 1919. gada septembrī vienoja un stiprināja visu Latvijas tautu. Un šodien šis gars jānes ikvienam LU piederīgam cilvēkam, jo no katra cilvēka darba ir atkarīgs, kāda būs LU un kādas vērtības tā saglabās nākamajām paaudzēm.
Vēres
1. Valdības Vēstnesis, 06.09.1919., Nr. 32, 3. lpp.
2. Latvijas Sargs, 02.09.1919., Nr. 128, 3. lpp.;
3. Latvijas Sargs, 28.09.1919., Nr.151, 2. lpp.
4. Valdības Vēstnesis, 30.09.1919., Nr. 50, 4. lpp.
5. Latvijas Sargs, 07.09.1919., Nr. 133, 5. lpp.
6. Valdības Vēstnesis, 16.09.1919., Nr. 38, 3. lpp.
7. Latvijas Sargs, 28.09.1919., Nr. 151, 6. lpp.
8. Valdības Vēstnesis, 13.09.1919., Nr. 36, 1. lpp.
9. Valdības Vēstnesis, 23.09.1919., Nr. 44, 5. lpp.
10. Valdības Vēstnesis, 13.09.1919., Nr. 36, 2. lpp.
Vairāk par katras fakultātes uzņemšanas noteikumiem var atrast šeit:
Valdības Vēstnesis, 14.09.1919., Nr. 37, 3.- 4. lpp.
Saistītās ziņas:
Kā uzbūvēt valsti: Latvijas Universitātes dibināšana
Latvijas Universitāte - Nacionālā enciklopēdija
augstākā izglītība Latvijā - Nacionālā enciklopēdija
Kā Latvijas Universitāte svinēja pirmo dzimšanas dienu
Leons Podbrezskis, LU Juridiskās fakultātes students, LU fonda stipendiāts
Viens no retākajiem un interesantākajiem meteorītiem Latvijas Universitātes Muzeja Frīdriha Candera un Latvijas astronomijas kolekcijā ir Ukrainā nokritušais oglekļa hondrīts Migejs.
Meteorīts Migejs nokrita 1889. gada 21. jūnijā, ap 8:30 vakarā Ukrainā, Mikolajivas apgabalā (Миколаївська область) Skražinska muižas (Усадьба Скаржинских) teritorijā aiz Migijas ciema (Мигія) saulespuķu laukā un kopā svēra 7948 gramus - gandrīz 8 kilogrami. Notikumu redzēja plašā apkārtnē – gan blakus esošajos ciematos, gan Hersonā (Херсон), Voznesenskā (Вознесенськ) un Olviopolē (Ольвіополь). Viens no ievērojamākajiem notikuma lieciniekiem bija pats Hersonas gubernators Aleksandrs Erdeli (Александр Семёнович Эрдели), kurš tajā vakarā bija atradies uz savas mājas balkona. Tieši pēc viņa iniciatīvas tika uzsākta meteorīta izpēte.
Hersonas apriņķa mācītājs Ions Filipovičs 1902. gadā apkopoja savu atmiņu pierakstus „Летопись прихода Петро-Павловской церкви с. Мигея Елисаветградского уезда Херсонской епархии”, kur plaši apraksta arī šo notikumu un citē gubernatora stāstu par redzēto: „Bija vakars pēc liela lietus, nedaudz tveicīgs un vēja nebija nemaz. Es strādāju uz savas mājas balkona kopā ar īpašo uzdevumu ierēdni F. Moisejevu. Nejauši paskatījos uz priekšu un augšu, kur vienā vietā debesis jau bija attīrījušās no mākoņiem. Es ieraudzīju, kā no augšējiem mākoņiem šajās skaidrajās dzidrajās debesīs parādījās spoža, sarkanīgi spīdoša lode, kas momentā izgaismoja visu apkārtni, neskatoties uz vēl esošo dienas gaismu. Pusceļā starp apakšējiem mākoņiem lode uzliesmoja kā raķete un turpināja lidojumu kopā ar veselu spietu dzirksteļu. Pēc brīža uguns lode atkal pazuda mākoņos. Viss notika ļoti ātri - debesīs palika tikai labi redzama sudrabaini baltu dūmu sliede, bet vidū, kur lode bija uzliesmojusi – liels dūmu aplis. Es paskatījos uz pulksteni, kas rādīja laiku pēc Hersonas meridiāna – bija 8:22. Pēc notikuma es vēl pusstundu vēroju šo vietu debesīs ar binokli – vēja trūkuma dēļ dūmu sliede stāvēja un nemaz nemainījās, līdz to vairs nevarēja saskatīt tumsai iestājoties. Arī apaļais mākonis sliedei pa vidu visu laiku bija pavisam nekustīgs.”
Gubernators Erdeli nosūtīja atradumu uz Pēterburgu profesoram Julianam Simaško (Юлиан Иванович Симашко) – zoologam un rakstniekam, kam bija arī liela interese par meteorītiem. Viņš veica rūpīgu atsūtītā meteorīta izpēti un publicēja žurnālā „Нива” (№21, 1890 g.) rakstu par šo atradumu – „Метеорит Миген. История падения и предварит. исслед.” Viņš raksta: „Visas manis savāktās liecības par notikumu ir ļoti interesantas un svarīgas meteorīta izpētei - gan gubernatora Erdeli vēstule, gan Olviopoles pristava Petrova stāsts, gan Migejas mācītāja liecība, gan aculiecinieku zemnieku stāsti – tie visi kopā veido pilnīgu meteorīta krišanas ainu. Nonācu pie sekojoša slēdziena – meteorīts parādījās sakarsētā stāvoklī 100 verstu (106 kilometru) augstumā. 60 verstu (64 kilometru) augstumā tas uzliesmoja un tad, atdaloties gāzēm un dūmiem, pazuda no aculiecinieku acīm mākoņos 30 verstu (34 kilometru) augstumā. Meteorīts nokrita 180 verstis (192 kilometrus) uz ziemeļrietumiem no Hersonas, Migijas ciema apkārtnē.”
Stāsts par pašu meteorīta kritienu atrodams profesora Simaško savāktajās Migijas zemnieku liecībās. Vistuvāk notikuma vietai bija četri zemnieki, kas tajā vakarā atgriezās no darba saulespuķu laukā. Pašā kritiena brīdī viņi bija aiz pakalna un dzirdēja tikai troksni – vispirms svilpšanu un šņākšanu, tad it kā šāvienu no lielgabala. Bet zemniece Jevdokija Kostenkova gāja pa to pašu lauku, tikai otrā pusē pakalnam, un atradās kādus 340 metrus no kritiena vietas. Kostenkova redzējusi visu notikumu pilnībā – gan uguns lodes (bolīda) lidojumu, kas pusceļā spoži uzliesmojis, pēc tā gaisā palikusi nespodra sudrabaina sliede, bet pašā uzliesmojuma vietā – tāds pats nespodri sudrabains mākonis. Zemniece dzirdēja briesmīgo troksni, meteorītam zemē ietriecoties, pat zeme nodrebējusi. Kritiena brīdī viņa redzēja saceļamies lielu vēja virpuli, kas nolieca pie zemes gan saulespuķes, gan stipri locīja arī netālu augošos kokus. Meteorītu krītam viņa pamanījusi tikai kādus 20 – 25 metrus virs zemes, kad pēc uzliesmojuma tas stāvus kritis zemē. Kritiena ātrums neesot atšķīries no parasta akmens krišanas, kas krīt zemē no liela augstuma. Pavisam tuvu zemei tas esot atgādinājis melnu apaļu lodi, izmērā kā liels arbūzs, kas strauji rotējis, un tam apkārt bijis liels tvaiku vai dūmu ritenis. Kad pārējie četri zemnieki pēc 15 minūtēm nonāca notikuma vietā, viņi sajuta stipru degoša sēra smaku. Meteorīts bija ietriecies augsnē ne pārāk dziļi, tikai apmēram 3 sprīžu (13 centimetri) dziļumā. Kritiena laikā tas bija notriecis 3 saulespuķes, kas pēc pristava Petrova domām nebija ļāvis meteorītam ietriekties zemē dziļāk, lai gan augsne te bija ļoti mīksta, īpaši pēc lielā lietus. Zemnieki atstāja nokritušo objektu laukā, tikai stāstīja visiem, kādus brīnumus redzējuši.
Nākošajā dienā pēc notikuma saimniecības īpašnieks Černovs savā saulespuķu laukā atrada apmēram 10 augus, kam apakšējās lapas līdz pusmetra augstumam bija pārklātas ar mīkstu sodrēju kārtu. Černovs atcerējās vakardienas it kā pērkona grāvienu jau pēc lietus un zemnieku runas par degoša priekšmeta krišanu no debesīm. Starp nokvēpušajām saulespuķēm viņš atrada vairākus notriektus augus un bedrē – apdegušu, apogļojušos akmeni. Meteorīts bija apdedzis vienmērīgi no visām pusēm, zemē ietriecoties tas nebija sadalījies. Bedres forma un apkārt izsviestā augsne liecināja, ka meteorīts kritis gandrīz stāvus. Bez pieminētajiem četriem zemniekiem un Jevdokijas Kostenkovas vairāk neviens no Migijas ciema iedzīvotājiem meteorīta kritienu nebija redzējis, bet svilpšanu, šņākoņu un lielo troksni kritiena brīdī dzirdēja viss ciems. Atrašanas brīdī apdegušais akmens svēra 25 mārciņas (11 kilogrami), atradēji nosituši sev gabalus par piemiņu apmēram 8 mārciņu (3 kilogrami) svarā. Tad no gubernatora pienāca ziņa, ka atradums jānogādā Hersonā, rezultātā tur nonāca tikai 17 mārciņu (7,7 kilogrami) smags gabals, kuru tad vēlāk arī nosūtīja uz Pēterburgu profesoram Simaško izpētei. Profesors gan, vācot liecības no vietējiem iedzīvotājiem, esot savācis atpakaļ gandrīz visu sākotnējo meteorīta masu.
Tālākais meteorīta liktenis bija šāds – profesors Simaško pēc izpētes beigšanas tā galveno masu 1889. gadā nodeva Odesas universitātei, sev atstājot tikai dažus nelielus fragmentus. Tur meteorīts atradās līdz 1936. gadam, kad apmaiņas kārtā nonāca Krievijas Zinātņu akadēmijā Maskavā. Šobrīd tur atrodas divi kilogrami meteorīta masas, pārējais ir apmainīts vai pārdots. Savukārt mācītāja Filipoviča piezīmēs rakstīts, ka pēc nepārbaudītiem datiem meteorīts nevis nosūtīts uz Odesu, bet pārdots francūžiem par 15 vai 18 tūkstošiem franku, bet esot droši zināms, ka 1897. gadā profesors Pēteris Meļikovs (Петр Григорьевич Меликов) no Novorosijskas universitātes (Императорский Новороссийский университет) Migijas ciema apkārtnē meklējis, vai nav kādam vēl saglabājies meteorīta gabaliņš. Diemžēl, raksta mācītājs Fiļipovičs, mēs nevarējām apmierināt cienījamā profesora vēlmi.
Migejs ir visai unikāls meteorīts. Oglekļa hondrīti sastāv no materiāliem, kas radušies no pirmatnējā Saules miglāja, tajos ietilpst vecākie Saules sistēmā izveidotie minerāli, kuru vecums ir 4,5 miljardi gadu. Tie nav tikuši pakļauti augstas temperatūras iedarbībai, līdz ar to termiskie procesi tos gandrīz nav mainījuši, kā tas bija ar materiāliem, kas nonāca Saulei tuvāko debess ķermeņu sastāvā un mūsdienās veido tipiskos akmens un dzelzs meteorītus.
Oglekļa hondrīti ir reti sastopami, tikai 5% no zināmo meteorītu kopskaita. Kā jau rāda nosaukums, tajos ir līdz 3% oglekļa – grafīta, karbonātu un organisko savienojumu formā. Šo meteorītu galvenās sastāvdaļas ir silikāti, oksīdi un sulfīdi, tipiskie minerāli ir olivīns un serpentīns. Viena oglekļa hondrītu grupa (CM) savu nosaukumu ieguvusi tieši no Migejas meteorīta. CM hondrīti satur sarežģītas organiskās vielas, tai skaitā aminoskābes un nukleīnskābju sastāvdaļas – purīnu un/vai pirimidīnu. Pēc vairākiem līdzīgiem atradumiem Eiropas teritorijā, notika lielas zinātniskas diskusijas – vai šīm organiskajām vielām var būt bioloģiska izcelsme, bet pierādīts nekas netika. Toties tika izdalīts jauns meteorītu tips – oglekļa hondrīts СМ.
Maskavas ģeoķīmiķis Genādijs Vdovikins (Геннадий Петрович Вдовыкин) 1961. gadā veica atkārtotu, rūpīgu Migeja izpēti, paralēli pētot arī pēc sastāva līdzīgo, 1861. gada 28. jūnijā Čečenijā kritušo Grozniju (Грозная). Šajos meteorītos G. Vdovikins konstatēja augstas molekulmasas ogļūdeņražus no parafīna sērijas. Konkrēti, Migejas meteorītā tas bija bitumens (piķis), kas pēc sastāva ir līdzīgs ozokerītam, bet Groznija meteorītā - vazelīnam līdzīga viela ar aromātisku smaržu. Jau profesors Simaško savā pētījumā ar ētera ekstrakcijas metodi Migejas meteorītā bija atklājis 0,23% bitumena vielu, ko viņš nosauca par erdelītu.
Meteorītam laika gaitā doti vairāki nosaukumi – Мигеи, Миген, Migei, Елизаветполь, Elisabethpol, Elizavetpol, Mighei, Migheja.
Meteorītu kolekciju, kurā ietilpst Migejs, kā arī citus interesantus objektus saistītus ar astronomijas vēsturi, var aplūkot Frīdriha Candera un Latvijas astronomijas kolekcijā Raiņa bulvārī 19, 4 stāvā. Pieteikšanās uz LU Muzeja apmeklējumu ŠEIT.
Izmantotie avoti:
Мигеи (метеорит) Wikipedia
Симашко, Юлиан Иванович. Метеорит Миген. 6/18 июня 1989 г. История падения и предварит. исслед.-СПб,1890.-16с.;ил. (Отт. из Нива.-1890.-№ 21).
Gunta Vilka, krājuma glabātāja
Skatoties dažādu augu sugu paraugus Herbarium Latvicum (RIG II), kas glabājas Latvijas Universitātes Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās, skatu bieži piesaista glīti noformētas herbārija lapas ar rūpīgi noformētu etiķeti, kas informē, ka paraugu ievākusi Helēna Ledus (pēc laulībām – Starca, pirms uzvārda maiņas – Eisbergs; 1912–2005).
H. Ledus-Starcas herbāriji neglabājas atsevišķa viņas vākumu kolekcijā, dabaspētnieces daudzskaitlīgais un daudzveidīgais vākums glabājas Herbarium Latvicum kolekcijā, kas sakārtots pa augu dzimtām. Jau studiju gados, H. Ledus sāka strādāt par subasistenti Augu morfoloģijas un sistemātiskās botānikas katedrā, bet ar 1938. gada rudens semestri bija jaunākā asistente. Viņas pienākumos bija arī herbārija kārtošanas darbi [1].
H. Ledus-Starca ir dzimusi toreizējā Tukuma apriņķī Bikstu pagastskolā, kur strādāja viņas tēvs un dzīvoja ģimene. 1932. gadā, pabeigusi Jelgavas Valsts skolotāju institūtu, viņa iestājās Latvijas Universitātes (LU) Matemātikas un dabaszinātņu fakultātē dabaszinātņu nodaļas sistemātiskās botānikas grupā, kuru beidza 1938. gada februārī, iegūstot dabas zinātņu kandidāta grādu. Jaunā botāniķe darbojās vairākās ar botāniku saistītās biedrībās. 1939. gadā viņa apprecējās ar jau labi zināmo botāniķi Kārli Starcu (1897 – 1953).
Neskatoties uz to, ka galvenās H. Ledus floras izpētes teritorija bija Rietumzemgale, īpaši Bikstu, Zebrenes un Jaunpils pagasti, kur jaunā pētniece bija uzaugusi, H. Ledus ievāktie eksemplāri ir vākti visā Latvijā.
H. Ledus herbārija vākumu datējumos dominē 1938. un 1939. gads. Bet agrākais vākums kolekcijā ir veikts vasarā pēc pirmā studiju kursa LU, tāds ir ovālās divlapes Listera ovata paraugs. Tas ievākts 1933. gada jūnijā Bikstu skolas ābeļdārza zālājā. Ļoti iespējams, ka paraugu jaunā studente ir ievākusi viesojoties pie vecākiem. Līdz 1937. gadam veiktie vākumi, lielākoties, ir veikti Tukuma apriņķī, ar ko arī bija saistīta H. Ledus pētnieciskie darbi. Šīs izpētes rezultāti arī atspoguļoti publikācijās: 1938. gadā “Pie Zebrus ezera”, “Piezīmes par Rietumzemgales folru” un “Bikstu pagasts” 1939. gadā.
Vairumam H. Ledus herbārijiem ir tipogrāfijā drukātas etiķetes, šeit dominē tipogrāfijā iespiestās etiķešu formas “Herbarium Universitatis Latviensis” un “Herbarium H. Ledus. Latvia”. Materiāliem, kas, šķiet, vākti minētajiem pētījumiem, izmantotas H. Ledus personalizētās etiķetes. Starp agrīnajām herbārija lapām ir arī LU Dabaszinātņu studentu biedrības etiķete 1934. gada paraugam, kas vedina pieņemt, ka H. Ledus ir darbojusies arī šajā biedrībā, kaut arī LU divdesmitgades izdevumā darbinieku aprakstā, kur norādītas arī sabiedriskās aktivitātes, tas nav norādīts [2]. Iespējams, ka šajā biedrībā H. Ledus darbojās vien studiju gados.
1940. gados nu jau H. Starcas vākto augu paraugu skaits stipri samazinās. To varētu būt ietekmējuši kara apstākļi, lai gan botānikas pētniecība kara gados nebūt neapstājās, šajā laikā arī sekmīgi tika aizstāvētas disertācijas, piemēram, A. Zāmeļa (1897-1943) aizstāvētā disertācija. Iespējams, ka šī apsīkuma iemesls ir zinātnieces personīgā dzīve, 1943. gadā viņai piedzima dēls. Šķiet, pēdējie H. Starcas augu herbāriju vākumi, kas iekļauti LU herbārijā, ir veikti 1942. gadā.
Tieši pēdējo gadu herbārija vākumiem ir atstāta lauka etiķete un šādi tie ir iekļauti Herbarium Latvikum kolekcijā. Lauka etiķetēs neredzam rūpīgo rokrakstu, tās ir ātri lauka apstākļos rakstītas piezīme, reizēm arī, iespējams, vēlāk labotas. Lielākoties, ir izmantots zīmulis.
Lauka etiķetēm varēja būt izmantotas vienkārši papīra lapiņas, bet botāniķu ērtībai tipogrāfijā tika sagatavota iespiestas etiķešu “blociņi”. “Blociņš” ir garens, to uz pusēm sadala perforējums, abās perforējuma pusēs ir uzrakstīts kārtas numurs. Strādājot uz lauka, pētnieks aizpilda vienu lapiņas pusi, bet otru noplēš un pieliek klāt ievāktajam augam, kas vēlāk palīdz to identificēt. Tādas atrodam arī H. Starcas ievāktajiem herbārijiem. Kāda no tām arī redzama Kārļa un Helēnas Starcu kopīgi ievāktam paraugam. LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās H. Ledus-Starcs mantojumā glabājas arī pieci daļēji aizpildīti šādi “blociņi”. Herbārija mapēs atrodami arī jau noformētas herbārija lapas, kurai atstāta šāda lauka etiķete. Šāda etiķete ir arī atrodama herbārijam, kas ievākts kopā ar K. Starcu.
Bet K. Starcs nav vienīgais, ar kuru kopā ir veikti kopīgi augu vākumi. Visvairāk H. Ledus devusies kopīgās ekspedīcijās ar profesoru Nikolaju Maltu (1890–1944). Šie herbāriji vākti 1938. gadā Vidzemē, vairāk – Rīgas apkaimē. Reizēm N. Malta ievāktie herbāriju noformētās etiķetes ir H. Ledus rokrakstā. Tas varētu būt saistīts ar viņas kā asistentes darba pienākumiem.
Pilnīga H. Ledus-Starcs herbāriju izpēte sniegtu pilnīgākas un drošākas ziņas par H. Ledus-Starcs floras pētniecību Latvijā. Šajā rakstā apkopotas ziņas, ko sniedz nejauši atlasīti nepilns simts viņas ievāktie un/vai noteiktie herbāriji, jo šajā izlasē ir iekļuvis arī 1925. gadā parastās sievpapardes Athyrium filix-femina paraugs, kuru noteikusi H. Ledus.
Ar Helēnas Ledus-Starcs herbārijiem, kā arī ar botāniķes materiāliem iepazīties iespējams LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās Rīgā, Kronvalda bulvārī 4 iepriekš piesakoties šeit.
H. Ledus nozīmīgākās publikācijas Latvijā:
Ledus H. Pie Zebrus ezera. Daba un zinātne, nr.6. Riga, 1938.
Ledus H. Notizen zu Flora von W-Zemgale in Lettland. Acta Horti botanici Universitatis latviensis. vol. 11., 12. Riga, 1939.
Ledus H. Bikstu pagasts. Daba un zinātne, nr. 2. Rīga, 1939.
Ledus H. Par daudzsakņu Spirodella polyrrhyza (L.) Schleid. Latvijā. Daba un zinātne, 1939/1.
Linnē Dabas sistēma / Helena Ledus. Daba un Zinātne. Nr.4 (1936), 109.-112.lpp.
Augu sistemātika un augu ģeogrāfija / Helena Ledus. Daba un Zinātne. Nr.1 (1939), 25.-28.lpp.
Atsauces:
[1] Latvijas Universitāte divdesmit gados, 1919 – 1939. – R., 1939. – 1. sēj., 516. lpp.
[2] Latvijas Universitāte divdesmit gados, 1919 – 1939. – R., 1939. – 2.sēj., 347.- 348. lpp.
Daiga Jamonte, krājuma glabātāja
Latvijas Ķīmijas vēstures muzejā glabājas iekārtas un ierīces, kas dažādos laikos izmantotas pētniecībā, piemēram, 20. gs. 30. gadu Zēmaņa rentgeniekārta, trīs paaudžu polarogrāfi, Landolta polarimetrs, firmas Griffin&George Lielbritānijā izgatavotais gāzu hromatogrāfs, 20. gs. 70. gadu spektrofotometrs СФ-16, nefelometrs НФМ, aparatūra LOTOS (Salut) poliuretāna plastmasas suvenīrlācīšu atliešanai kosmosā, Karla Ceisa firmas liesmas fotometrs un emisijas spektroskops. Atzīmējot polarogrāfijas metodes atklāšanas simtgadi, īpašu uzmanību pievērsīsim polarogrāfijai un polarogrāfiem.
Polarogrāfija jeb voltamperometrija ir ķīmijas un elektroķīmijas analīzes metode, kas pamatojas uz to, ka kādas vielas klātbūtnē šķīdumā izveidojas noteikta sakarība starp tajā ievietotā elektroda potenciālu un caurplūstošās strāvas stiprumu. Polarogrāfija palīdz noteikt izšķīdinātu vielu dabu un koncentrāciju. Ievērojamākais polarogrāfijas eksperts Latvijā, fizikālķīmiķis, zinātņu vēsturnieks un sabiedriskais darbinieks Jānis Stradiņš (1933-2019) 1968. gadā žurnālistam, redaktoram un filologam Oskaram Gertam (1940-2019) polarogrāfijas metodes būtību raksturoja šādi:
“Pētāmo šķīdumu ielej trauciņā, kura dibenā liels piliens dzīvsudraba, kas savienots ar strāvas pozitīvo polu. Caur tievu tievu kapilāru šķīdumā pilina no rezervuāra dzīvsudrabu – pilošais dzīvsudrabs ir strāvas otrs, negatīvais pols. Elektrodiem pievadāmo spriegumu vienmērīgi palielina, un spoguļgalvanometra atstarotais gaismas zaķītis automātiski pieraksta uz foto papīra strāvas stiprumu. Iegūtā līkne – polarogramma rāda, kādas vielas un kādā daudzumā satur pētāmais šķīdums arī tad, ja vielas daudzums ir niecīgs, citiem paņēmieniem netverams.”
Polarogrāfijas metodes autors ir čehu zinātnieks, Prāgas Universitātes profesors Jaroslavs Heirovskis (Jaroslav Heyrovsky; 1890-1967). Polarogrāfijas principu viņš atklāja 1922. gadā. J. Heirovskis un viņa čehu līdzstrādnieki līdz Otrajam pasaules karam definēja polarogrāfijas teorētiskos pamatus un izstrādāja praktiskās pielietojuma metodes. J. Heirovska ārzemju skolnieki bija galvenokārt japāņi, un kopā ar vienu no tiem - japāņu ķīmiķi Masuzo Šikatu (Masuzo Shikata; 1895-1964) - viņi izstrādāja automātisku aparātu - polarogrāfu. 1959. gadā J. Heirovskis par polarogrāfisko analīzes metožu atklāšanu un attīstību ieguva Nobela prēmiju ķīmijā.
J. Stradiņš par savām attiecībām ar J. Heirovski stāsta:
“Man laimējās iepazīties ar pašu Heirovski Prāgā jau 1957. gadā, sadraudzēties ar viņa ģimeni, pastrādāt Heirovska institūtā. Heirovskis bija mācījies Londonā un no turienes pārvedis dažādas mudes — citātus. Viens no tiem bija Maikla Faradeja citāts: "Work, finish, publish" . Tādu plakātiņu man uzdāvināja atraitne Marija Heirovska, tas atrodas pie sienas manā kabinetā Organiskās sintēzes institūtā. To izvēlējos par savu devīzi zinātnē — ķīmijā un zinātņu vēsturē.”
Latvijas Ķīmijas vēstures muzeja kolekcijā atrodami trīs dažādu paaudžu polarogrāfi, taču sīkāka informācija saglabājusies par diviem no tiem.
Dr. V. Nejedli firmas Prāgā izgatavotais J. Heirovska polarogrāfs (Type VIII, Nr. 240) Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē nonāca 1938. gadā, dienā, kad Vācija okupēja Čehoslovākiju. To iegādājās fakultātes profesors, ķīmiķis un metālu korozijas pētnieks Mārtiņš Straumanis (1898-1973) piemaisījumu noteikšanai neorganiskos kristālos sakarā ar savas asimetriskās metodes izstrādāšanu rentgenogrāfijā. J. Heirovskis atcerējās, ka tas bija pēdējais polarogrāfs, kuru eksportēja no Čehoslovākijas pirms Hitlera okupācijas. Ar šo aparātu strādāja M. Straumanis un ķīmiķis, olfaktronikas (zinātnes par smaržām jeb „ožvielām”) pētījumu aizsācējs Andrejs Dravnieks (1912-1968), ķīmiķa un ilggadējā Rīgas Politehniskā institūta rektora Aleksandra Veisa (1918-1985) vadībā izstrādāti ķīmiķa-analītiķa Vitolda Egerta (1921-2008) un ķīmiķa, Organiskās sintēzes institūta Fizikāli organiskās ķīmijas laboratorijas zinātnieka Jāņa Bleideļa diplomdarbi, fizikālās ķīmijas profesores, akadēmiķes Lidijas Liepiņas (1891-1975) vadībā izstrādāti B. Kalniņa un J. Stradiņa diplomdarbi, kā arī iegūta daļa eksperimentālo datu J. Stradiņa un Ingas Putniņas (1932-) kandidātu disertācijām.
Ražotnes “Laboratornij Prištroj” Čehoslovākijā izgatavotais polarogrāfs LP-55 ir pilnveidots Heirovska-Šikatas modelis. Tas iegūts 1963. gadā Rīgas Politehniskā institūta Ķīmijas fakultātes Neorganiskās un analītiskās ķīmijas katedras zinātniskā darba vajadzībām. Izmantojot šo aparātu, veikti alumīnija sāļu polarogrāfiskie un mikrokulonometriskie pētījumi, kuri ir I. Putniņas kandidāta disertācijas sastāvdaļa. Ar šo aparātu Velta Vegnere (1935-) pētījusi ciklisko alfa-aminoketonu C-N saites reducēšanos.
Polarogrāfijas ietvaros tiek izdalīti vairāki metodes paveidi:
- parastajā jeb klasiskajā polarogrāfijā elektrodus polarizē tikai ar līdzstrāvu;
- maiņstrāvas polarogrāfijā uz elektrodiem vienlaikus padod gan spriegumu, kas lineāri mainās ar laiku (tāpat kā klasiskajā polarogrāfijā), gan maiņspriegumu;
- koncentrējošā amalgampolarogrāfija (elektrolīzes šūniņā katods ir nekustīgs dzīvsudraba piliens; pie noteikta potenciāla izdara šīs vielas atšķaidīta šķīduma elektrolīzi - reducēšanas produkts izšķīst dzīvsudrabā, izveidojot amalgamu; šī procesa rezultātā notiek vielas uzkrāšanās, tās koncentrēšana);
- plēves voltamperometriju lieto galvenokārt tad, ja ir jānosaka tādu metālu mazas koncentrācijas, kuri neveido amalgamas;
- kausējumu polarogrāfiju izmanto, analizējot rūdas un sārņus metālu iegūšanas procesā;
- organisko savienojumu polarogrāfijā lieto organiskos šķīdinātājus, kuri ne tikai ļauj pētīt un analizēt ūdenī nešķīstošas vielas, bet bieži izmaina arī šo vielu īpašības;
- oscilogrāfiskā polarogrāfija ir metožu grupa, kurā elektrodu polarizējošo spriegumu maina ļoti strauji, bet rezultējošo funkcionālo sakarību reģistrē ar katodstaru oscilogrāfu.
20. gs. 60. gados polarogrāfiju izmantoja penicilīna ražošanā kontrolējot skābekļa daudzumu, analizējot bioloģiskas vielas, nosakot dzīvo organismu molekuluzbūvi, sekojot ķīmisko reakciju norisei, nosakot C vitamīna saturu dažādos augļos, cilvēka asinīs nosakot sākotnējā stadijā dažādus iekaisumus (pat vēzi), nosakot dažādu medikamentu ieteicamās devas un lietošanas biežumu, u.c. mērķiem.
Mūsdienās sākotnējais polarogrāfijas metodes variants tiek izmantots vairs tikai pētniecībā. Toties galvenais princips - dažādu elektrodu tipu izmantošana un līdzstrāvas vai maiņstrāvas pievadīšana - ņemts par pamatu citām pētniecības metodēm, kas dod pienesumu veselības aprūpē, vides aizsardzībā vai enerģijas uzglabāšanā. Daži piemēri:
- korozijizturīgu materiālu izpēte un ražošana;
- jaunu elektrodisku procesu izpēte ķīmiskajā rūpniecībā, piemēram, alumīnija, hlora, sodas ražošanai lielos apjomos;
- jauna tipa akumulatoru ražošana, kas spēj ātri uzglabāt lielu enerģijas daudzumu;
- smago metālu un organisko vielu pēdu analīze šķīdumā;
- nanosensoru, biosensoru, aptasensoru, imūnsensoru izstrāde.
Balstoties uz esošajām zinātnes nozaru atziņām, tiek radītas jaunas pētniecības metodes. Un no tām izriet nākamās. Zinātnieki uzkrāj savu mentoru zināšanas un pieredzi, un nodot to tālāk saviem asistentiem un skolēniem. Un tā tālāk un tā joprojām. Lai gan 100 gadus kopš polarogrāfijas metodes radīšanas tā vairs netiek izmantota sākotnējā veidā, galvenās atziņas nav zaudējušas savu vērtību. Neesam aizmirsuši arī pētniekus, kas šajā virzienā darbojušies. Latvijas Ķīmijas vēstures muzejs (kura apmeklējumam iespējams pieteikties ŠEIT) turpina pildīt savu uzdevumu.
Izmantotie informācijas avoti:
Academic. (n.d.). Masuzo Shikata.
Czech Academy of Sciences. (2022). It’s 100 years since discovery of polarography!
Elsevier B.V. (n.d.). Polarography - an overview.
Gerts, O. (31.12.1968.). Bagātais sākums. Cīņa, Nr. 303. Latvijas Ķīmijas vēstures muzeja krājums.
Jelgavas pilsētas bibliotēka. (2020). Ievērojami cilvēki Jelgavā - Gerts Oskars.
Kalniņa, A., & Ivbule, D. (2016). Docents Gunārs Slaidiņš: biobibliogrāfija. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds.
Kuzņecova, K. (22.09.2021.). NEAIZMIRSTAMĀS BIOGRĀFIJAS. Rektors ar lielo burtu - Aleksandrs Veiss.
Latvija dzīvo un dzīvos ar saviem lieliem cilvēkiem. (04.04.2001.). Latvijas Vēstnesis, Nr. 54.
Latvijas cilvēki pasaulē. (24.11.1998.). Latvijas Vēstnesis, Nr. 349.
Latvijas Ķīmijas vēstures muzeja materiāli
Nobel Prize Outreach AB. (n.d.). The Nobel Prize in Chemistry 1959.
OCLC. (n.d.). 117149485611793421004 [Virtual International Authority File].
OCLC. (n.d.). LNB|LNC10-000123178 [Virtual International Authority File].
Polarogrāfija. (1987). Latviešu literārās valodas vārdnīca (6.2. sēj.). Rīga: Zinātne.
Polarogrāfija. (2002). Latvijas Enciklopēdiskā vārdnīca.
Prikulis, A., Prikšāne, A., & Alksnis, U. (2014). Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātei 50. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds.
Protti, P. (2001). Introduction to Modern Voltammetric and Polarographic Analysis Techniques.
Putniņa, I. (1974). Oscilogrāfiska polarogrāfija [Macību līdzeklis]. Rīga: RPI Redakcijas-izdevniecības daļa.
Rīgas Tehniskā universitāte. (b.g.). Elektroķīmiskās analīzes metodes(1),14/15-P [Kursa apraksts].
Stradiņš, J. (28.08.1986.). Piemiņas vārdi Andrejam Dravniekam. Dzimtenes Balss, Nr. 35. Latvijas Ķīmijas vēstures muzeja krājums.
Stradiņš, J., & Liepiņš, E. (2011). Fizikāli organiskā ķīmija Organiskās sintēzes institūtā: laboratorijas pusgadsimta ceļš, 1961-2011. Rīga: Zinātne.
Vilks, A. (21.04.2022.). Jānis Stradiņš.
Zinātnieks starp tautu un varu. (03.12.1999.). Latvijas Vēstnesis, Nr. 400/403.
Kristīne Kuzņecova, krājuma glabātāja
Pultuskas meteorīts, kas aplūkojams Latvijas Universitātes Muzeja Frīdriha Candera un Latvijas astronomijas kolekcijā, arī izceļas ar unikālu krišanas vēsturi, tāpat kā citi iepriekš aplūkotie muzeja meteorītu kolekcijas pārstāvji – lasiet agrākās publikācijas sērijā „Zem Lupas” - Pallasa dzelzs, Pilistvēres meteorīts, Bjurbeles meteorīts, Sihotealinas meteorīts, Brenhemas meteorīts.
Pultuskā nokritušais meteorīts varbūt nav īpaši ievērojams sava sastāva dēļ, toties tā krišana gan bija unikāls notikums. Ir 1868. gada 30. janvāris, septiņi vakarā, Polijas teritorija, Ostrovenkas apriņķis (Ostrołęcka), Pultuskas pilsēta (Pułtusk). Šeit skaidrā, tumšā ziemas vakarā no debesīm „nobira” pats lielākais vēsturē zināmais meteorītu „lietus”. Tūkstošiem cilvēku redzēja sākotnējā meteorīta krišanu – gan pašā Pultuskā, gan apkārtējos ciematos, un šis notikums bija labi saskatāms pat 60 kilometru attālajā Polijas galvaspilsētā Varšavā. Liecinieki apraksta lielu uguns lodi, kas pēc brīža detonēja, un lielu skaitu sīku akmens šķembu, kas nolija pār pilsētu. Pēc oficiālām un neoficiālām ziņām neviens cilvēks, ne dzīvnieks netika cietis un pat ēkām nekāds būtisks kaitējums netika nodarīts. Kā tad tā, ja meteorīts, vai pareizāk – liels skaits meteorītu uzkrita pilsētai?
Kopējā reģistrētā meteorīta gabalu masa bija 8860 kilogrami, jeb gandrīz 9 tonnas. Bet unikalitāti šis meteorīts ieguva ar kritušo objektu skaitu! Tikai oficiāli atrasto un reģistrēto vienību skaits ir aptuveni 68 780, pēc citiem datiem šis skaits esot pārsniedzis 100 000! Meteorīta šķembas svēra sākot ar pusgramu, bet smagākais atrastais paraugs bija tikai 9,09 kilogrami. Lielākais vairākums atrasto meteorīta paraugu svēra tikai dažus gramus, tāpēc šo meteorītu reizēm sauc par „Pultuskas pupām”. Te arī atbilde, kā šajā gadījumā cilvēkiem un ēkām izdevās paglābties no traumām.
Otra būtiska lieta, ka meteorīts detonēja ļoti augstu virs pilsētas un trieciena vilnis izpalika, atšķirībā no 2013. gada Čeļabinskas meteorīta krišanas, kad triecienviļņa tiešās vai netiešās iedarbības dēļ cieta ap tūkstoš cilvēku.
Pultuskas meteorītu pētīja profesors Johans Galle (Johann Gottfried Galle), Breslavas (mūsdienās Vroclava) observatorijas direktors, kurš nodarbojās ar planētu orbītu precīzu noteikšanu, apkopoja datus par tobrīd zināmajām komētām, kā arī pētīja meteoru trajektorijas. Viņš 1868. gadā ļoti rūpīgi savāca un apkopoja liecinieku stāstus par Pultuskas meteorīta krišanu. Lūk, ko profesors Galle publicēja – „Debesis bija skaidras, termometrs rādīja –9 grādi, netālu no Mēness varēja redzēt divas spožas zvaigznes. Pēkšņi no vienas no šīm zvaigznēm atdalījās liels daudzums dzirksteļu, tad šī zvaigzne kļuva tumšāka uz desmit sekundēm, kam sekoja milzīgs gaismas uzliesmojums. Māju iemītnieki izskrēja uz ielām, jo domāja, ka apkārt sākušies ugunsgrēki. Spožajai gaismai sekoja liels troksnis kā lielgabala šāviens, tad kā pērkona dārds, kas ilga vairākas minūtes, mainoties toņkārtām. Sekoja ilga graboņa – akmens šķembām krītot uz zemes, ledus, ēkām, daudzas iekrita arī Narevas upē.”
Neskaitot liecinieku izjautāšanu, profesors Galle vāca datus arī aprēķiniem. Tā viņš konstatēja, ka meteorītu šķembas pēc sprādziena kritušas gandrīz vertikāli lejā un tikai nedaudz kustējušās iepriekšējā lidojuma virzienā. Lielu palīdzību profesoram sniedza Varšavas Evanģēliskās koledžas direktors Bakmans (Mr. v. Bückmann), kurš bija precīzi reģistrējis, ka no uzliesmojuma līdz detonācijas trokšņa atnākšanai pagāja 3,5 minūtes. Bakmana kungs notikuma laikā bijis uz ielas, gājis savā pierastajā ikvakara pastaigā un novērojis visu notiekošo ļoti izdevīgā pozīcijā, kur labi bija redzams gan uzliesmojums, gan sekojošais šķembu krišanas leņķis. Nākošajā vakarā Bakmana kungs nogāja to pašu attālumu (no brīža, kad parādījās uzliesmojums līdz brīdim, kad atskanēja sprādziens) ar pulksteni rokā, tā arī tika iegūtas minētās 3,5 minūtes. Izmantojot šos datus, profesors Galle izrēķināja, sprādziena augstumu virs zemes.
Pultuskas akmens meteorīts ir H5 tipa parastais hondrīts, kas sastāv no piroksēna vai olivīna hondrām, tā sastāvā ir arī tādi minerāli kā kamasīts, olivīns, bronzīts, troilīts un hromīts. Pultuskas meteorīts ir brekčijas tipa hondrīts – akmens, kas salauzīts neregulāras formas gabalos, tas satur ksenolītus. Ksenolīts ir cita ieža atlūzu ieslēgums magmatiskā iezī.
Viengabala meteorīta krišanas rezultātā izveidojas krāteris, bet meteorītu lietus gadījumā izveidojas lauks, ko sauc par meteorīta izkliedes elipsi. Pultuskas meteorīta izkliedes elipses laukums bija 127 kvadrātkilometru.
Ņemot vērā, ka Pultuskas meteorīts ir nepārspēts rekordists nokritušo vienību skaita ziņā, tas ir ļoti iecienīts gan muzeju, gan privāto kolekcionāru vidū. Šobrīd meteorīta paraugi maz atrodami brīvā pārdošanā, toties tos redzam gandrīz katrā meteorītu muzejā vai ievērojamā kolekcijā. Mazs – tikai 6,10 gramus (īsta pupa!) liels paraugs aplūkojams arī Latvijas Universitātes Muzeja Frīdriha Candera un Latvijas astronomijas kolekcijā. Paraugam ir izteikta tumšāka kusuma kārta vienos sānos, kas labi izceļas uz tipiskās akmens meteorīta betonam līdzīgās pamatmasas fona. Nespeciālista acij vizuāli šķiet, ka tas nav nekas īpašs, līdz atceramies šīs „pupas” krišanas vēsturi.
Pieteikšanās kolekcijas apmeklējumam šeit.
Izmantotā literatūra:
Galle, J. G. „Meteor observed on January 30, 1868, at Pultusk, Poland (translated by W. H. Haas)”.
Gunta Vilka, krājuma glabātāja palīgs
1990. gadi bija laiks, kad atjaunotā Latvijas valsts un demokratizētā Latvijas Universitāte (LU) pieredzēja pārmaiņas. Šīs pārmaiņas izpaudās ar starpkaru perioda Latvijas valsts laikā radīto LU akadēmisko tradīciju atjaunošanu, piemēram, studentu akadēmisko mūža organizāciju un LU vēsturisko simbolu (LU karoga, LU Mazās aulas koka kanceles Latvijas valsts ģerboņa u.c.) atjaunošanu. Šajā rubrikā par LU karoga t.s. rotācijas kārtības iedibināšanas mēģinājumu starp studentu akadēmisko mūža organizācijām, kas tomēr nerealizējās.
Karogu rotācijas tradīcija studentu akadēmiskajās mūža organizācijās
Latvijas studentu akadēmiskajām mūža organizācijām svarīgi ir apliecināt savu piederību Latvijas valstij vai citām Latvijas valsts vēsturē nozīmīgām organizācijām vai iestādēm, uzņemoties to karogu kopšanu un izmantošanu savu tradīciju ietvaros. Parasti karogus reizi gadā nodod no vienas studentu akadēmiskās mūža organizācijas uz otru, ievērojot rotācijas kārtību. Tā tas notiek katru gadu 18. novembrī, kad studentu korporāciju jumtorganizācijas (Prezidiju Konventa) prezidējošā studentu korporācija vada visu Latvijas akadēmisko mūža organizāciju parādi no LU galvenās ēkas uz Rīgas Brāļu kapiem, nesot Latvijas valsts karogu. Arī 18. novembrī Atsevišķās Studentu rotas korporācijas (Lettonia, Selonija, Lettgallia, Talavija un Fraternitas Lettica) rotācijas kārtībā nes rotas karogu vecākuma secībā - sākot ar Lettonia, beidzot ar Fraternitas Lettica un cikliski atkārtojot šo kārtību.[1] Lai gan LU karogam bijusi cieša saistība ar Latvijas studentu akadēmiskajām mūža organizācijām, tas nepieredzēja līdzīgu rotācijas tradīciju kā Latvijas un Atsevišķās Studentu rotas karogiem. LU karogs ticis izmantots 18. novembra gājienā tikai vienreiz – 1939. gada 18. novembrī. Pēc tam visus PSRS un nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas varas gadus palicis neizmantots, bet saglabāts. Mūsdienās LU karoga oriģināls pastāvīgi glabājās Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā (RVKM), bet LU karoga kopija LU Muzejā.[2]
Ideja par LU Karoga fondu
LU Karoga fonda ideja nākusi kā iniciatīva no Latvijas studentu korporāciju puses, kad atjaunotajā Latvijas valstī atjaunojās oficiāla, leģitīma studentu akadēmisko mūža organizāciju darbība. Idejas iniciators bija latviešu akadēmiķis, zinātņu vēsturnieks un latviešu studentu korporācijas Fraternitas Metropolitana filistrs (vecbiedrs) Jānis Stradiņš, kurš uzsvēra Latvijas studentu akadēmisko mūža organizāciju vēsturisko saikņu atjaunošanu ar LU. Pēc otrreizējās PSRS okupācijas 1944.-1945. gadā izdzīvojušās studentu akadēmiskās mūža organizācijas turpināja savu darbību trimdā, sākumā Rietumvācijā, pēc tam izplatoties pa visu pasauli - Zviedriju, Lielbritāniju, ASV, Kanādu, Austrāliju, Venecuēlu u.c. Trimdas laikā mūža organizāciju biedr/es bija spiesti/as studēt trimdas mītnes zemju universitātēs, jo sakarā ar PSRS okupāciju un “dzelzs priekškaru” studijas LU nebija iespējamas. Atjaunojoties neatkarīgajai Latvijas valstij, radās iespēja uzņemt mūža organizācijās jaunus biedru kandidātus no LU studentu vidus.[3] Vēsturiski studentu akadēmiskās mūža organizācijas bija reģistrētas LU starpkaru laika Latvijas valstī, jo LU bija Latvijas valsts nacionālā Alma Mater un vienīgā, vadošā augstākās izglītības un zinātnes iestāde. Pašās studentu akadēmiskajās mūža organizācijās bija obligāta prasība uzņemt LU imatrikulētus studentus, lai būtu ciešas saistības ar pašu LU.[4] LU karoga oriģināls kalpoja ne tikai kā visas LU saimes, bet arī visas LU studentu akadēmisko mūža organizāciju apvienojošs simbols. Par LU karoga oriģinālu kā apvienojošu simbolu liecina pašu Latvijas studentu akadēmisko mūža organizāciju misiņa gredzeni ap tā beicēto kļavas kātu, ko piestiprināja 1939. gada 28. septembrī LU 20 gadu jubilejās svētku aktā LU Lielajā aulā.[5] Darbs pie LU Karoga fonda izveides sākās 1994. gada 13. jūnijā[6], kad Latvijas studentu korporāciju pārstāvji tikās ar pirmo, atjaunotās Latvijas valsts LU rektoru Juri Zaķi rektorātā. Lai gan sarunas norisinājās konstruktīvi, darbs pie LU Karoga fonda statūtu rakstīšanas latviešu studentu korporācijas Fraternitas Livonica filistra Jāņa Amoļa vadībā palika tikai melnraksta stadijā.[7] Pats J. Amolis atzīst, ka tajā laikā nevienai no studentu akadēmiskajām mūža organizācijām nebija interese uzņemties saistības ar LU karogu akadēmisko tradīciju nolūkos.[8]
Idejas nerealizēšanās
Saskaņā ar LU Karoga fonda statūtu melnrakstu, tam bija jāuztic visām Latvijā atjaunotajām studentu akadēmiskajām mūža organizācijām LU karoga (gan oriģināla, gan kopijas) gādāšana un kontinuitāte ar 1938.-1939. gadiem, kad LU karoga oriģināls bija izgatavots un pildīja savas funkcijas. Tomēr statūtos tiek norādīts, ka LU karogs ir LU kā visas Latvijas akadēmiskās saimes apvienotājs, ieskaitot studentu akadēmiskās mūža organizācijas, kas dibinājušās pirms un pēc LU izveides.[9] Taču sakarā ar 50 gadus ilgo PSRS okupāciju, studentu akadēmisko mūža organizāciju saistību princips bija radikāli izmainījies. Ja starpkaru periodā visas Latvijas studentu akadēmiskās mūža organizācijas tika dibinātas vai pārreģistrētas (attiecās pie Rīgas Politehniskā institūta, Tērbatas un Maskavas universitātēm, kā arī citām, pirms Latvijas valsts dibinātajām studentu korporācijām) LU, tad trimdas laikā un atjaunotajā Latvijas valstī studentu akadēmiskajās mūža organizācijās biedru/ņu sastāvu veido ne tikai LU, bet arī citu Latvijas un ārzemju universitāšu studenti un absolventi. Starpkaru periodā visi studentu akadēmisko mūža organizāciju biedri/es bija LU imatrikulēti/as studenti/es, taču, sākot ar trimdas laiku un turpinoties mūsdienām, biedri/es ir imatrikulēti LU un citās universitātēs. Līdz ar to visi Latvijas studentu akadēmisko mūža organizāciju biedri/es nesaista sevi ar LU kā savu Alma Mater.[10] Viens no signāliem, kas liecināja par Latvijas studentu akadēmisko mūža organizāciju atteikšanos LU Karoga fonda dibināšanā bija 1995. gada janvāra Latvijas Studenšu Prezidija Konventa adresēta vēstule LU prorektoram Rihardam Kondratovičam, kurā Latvijas studenšu korporācijas ar latviešu studenšu korporāciju Selga kā prezidējošo uzskatīja par nelietderīgu atbalstīt LU Karoga fonda izveidi. Studenšu korporācijas Daugaviete, Gundega, Imeria, Selga, Varavīksne, Sororitas Tatiana, Spīdola un Zinta atteica dalību. Lai gan šīs studenšu korporācijas bija atjaunojušas vai pārcēlušas savu darbību pie LU Trešās Atmodas laikā, tās biedreņu sastāvu veido gan LU, gan citu Latvijas un trimdas mītnes zemju studentes un absolventes.[11] Arī LU karoga oriģināls ir RVKM īpašums, kas atrodas šī muzeja tiesiskajā aizbildniecībā. To nedrīkst izmantot kā ceremoniālu priekšmetu, jo tas ir pretrunā ar muzeja priekšmeta saglabātības principu - priekšmetam, nonākot pastāvīgā glabāšanā muzeja krājumā, tas ir muzeja, nevis sadzīvē lietojams priekšmets. Svarīgi atzīmēt, ka LU karoga kopija, kuru iesvētīja 1991. gada 30. septembrī Rīgas Doma baznīcas prāvests, latviešu studentu korporācijas Latvia filistrs Jānis Liepiņš, nav ar Latvijas studentu akadēmisko mūža organizāciju jumtorganizāciju iegravētajiem nosaukumiem. Tas liecina, ka LU karoga kopija izgatavota bez studentu akadēmisko mūža organizāciju līdzdalības.[12]
LU Muzeja krājumā ir ievērojama studentu akadēmisko mūža organizāciju un LU Sporta vēstures kolekcija, ar kuru var iepazīties piesakoties apmeklējumam, papildus informācija pa tel. 67034031, 25733456 vai rudolfs.rubenis@lu.lv.
Papildus informācija:
Latvijas Universitātes karogs: izcelsme un simboliskā nozīme
[3] Rubenis, Rūdolfs. MĒNEŠA PRIEKŠMETS. Latvijas Universitātes vēsturiskais karogs. Rīga: LU Muzejs.
[4] LVVA-LNA. 5933 f. (Biedrība “Vācu student savienība Rīgā”), Apr. 1, p. 4. (Noteikumi par studentu organizācijām pie LU, kas apstiprināti LU Padomē 1930. gada 26. februārī), p. 1
[5] Rubenis, Rūdolfs. MĒNEŠA PRIEKŠMETS. Latvijas Universitātes vēsturiskais karogs. Rīga: LU Muzejs.
[6] Akadēmiskā Dzīve, Nr. 37 (01.01.1955).
[7] LUM2194. LU karoga fonda statūti, 2. lpp.
[8] Jāņa Amoļa komentārs (saņemts un apspriests 20.04.2022).
[9] Turpat, 3. lpp.
[10] Rūdolfs, Rubenis. Latvia kroporantu dzīve: virtuālā izstāde. Rīga: LU Muzejs. 2020, 5. lpp.
[11] LUM2861. Studenšu Prezidiju Konventa ziņojums LU prorektoram Rihardam Kondratovičam, 1. lpp.
[12] RVKM, VRVM 70060
Rūdolfs Rubenis, krājuma glabātājs
No 1922. līdz 1944. gadam Latvijas Universitātes Astronomiskajā observatorijā jau pastāvēja laika dienests. Observatorijas pulksteņi glabāja precīzo laiku un sūtīja laika signālus Latvijas radiofonam un citām iestādēm. Otrā pasaules kara beigās 1944. gada rudenī gandrīz visi observatorijas darbinieki devās trimdā. Uz vietas palika tikai latviešu astronoms un metrologs Fricis Blumbahs (1864 – 1949) un pulksteņmeistars Ernests Vītols (1886 – 1961). Lielā vecuma dēļ vērā ņemamu zinātnisko, mācību un administratīvo darbu F. Blumbahs vairs nevarēja veikt.
Apskatā “Astronomija Padomju Latvijas 25 gados” teikts [1]: „Profesora Blumbaha nodarbošanās šai laikā bija pulksteņa korekcijas noteikšana pēc „Rugby” radiosignāliem. Šo darbu profesors ar lielu dedzību veica katru dienu. Kaut arī profesors F. Blumbahs mainīja pulksteņa gājienu ar atsvariņu palīdzību, nekādi pētījumi vairs netika veikti. Protams, precīzā laika noteikšanas tēmu tādā izpildījumā ilgi nevarēja turpināt”.
1944. gada rudenī Latvijas Valsts universitātes (LVU) Fizikas un matemātikas fakultātē tika izveidota Astronomijas katedra, kuru vadīja F. Blumbahs, bet no 1949. gada – latviešu astronoms Kārlis Šteins (1911 – 1983). Pēc kara augstskolā pakāpeniski veidojās jauna astronomu paaudze. Bija arī nobriedusi vajadzība atjaunot pilnvērtīgu laika dienesta darbību.
Laika dienests darbojās, taču pulksteņa korekcijas noteica tikai pēc Parīzes, Maskavas, un kopš 1946. gada, arī pēc Lielbritānijas Rugby radiostacijas signāliem, nevis pēc zvaigžņu novērojumiem. 1945. gada rudenī Astronomijas katedrā sāka strādāt Jānis Kalnciems (1909 – 1992), viņam tika dots uzdevums uzlabot Laika dienesta darbu. 1947. gada vasarā J. Kalnciems devās komandējumā uz Maskavu, kur mācījās veikt novērojumus ar pasāžinstrumentu (iekārta precīzā laika noteikšanai pēc zvaigžņu novērojumiem) un apstrādāt rezultātus.
Laika dienesta atjaunošanu atbalstīja Maskavas P. Šternberga Valsts astronomijas institūta Laika dienesta vadītājs Pāvels Bakuļins (1908 – 1980), kurš 1947. gada septembrī viesojās Rīgā. 1947. gada 10. septembrī notika LVU Astronomijas katedras un LPSR ZA Fizikas un matemātikas institūta Astronomijas sektora kopīgā zinātniskā sēde (sk. protokolu pielikumā), kurā pēc viņa ieteikumiem tika izstrādāta laika dienesta darba un zinātnisko pētījumu programma, kas ietvēra ne tikai precīzā laika glabāšanu ar pulksteņiem un laika signālu noraidīšanu patērētājiem, bet arī laika noteikšanu, veicot novērojumus [2]. Tas bija pirmais, taču ne pēdējais solis ceļā uz pilnvērtīgu laika dienesta darbību.
Bija paredzēts, ka gada laikā visam jāsāk darboties, tomēr tik raiti negāja [3]. No 1947. gada septembra līdz nākamā gada jūnijam tika izremontēts un novietots novērojumu paviljonā kanālmalā firmas Gustav Heyde Dresden pasāžinstruments, kuru izmantoja kopš 1923. gada, savests kārtībā drukājošais hronogrāfs (iekārta, kas fiksē pulksteņu sekunžu signālus un novērojumu momentus). Notika eksperimentāli novērojumi ar Heides pasāžinstrumentu un otru – mazāku, firmas Askania Werke (Bamberg) pasāžinstrumentu, kas bija iegādāts 1929. gadā [4].
Taču radās grūtības ar galvenajiem pulksteņiem Riefler 403 un Riefler 457, kas atradās pulksteņu pagrabā LU galvenās ēkas Merķeļa ielas spārnā. To gaita nebija pietiekami vienmērīga, tāpēc 1949. gada septembrī E. Vītols remontēja pulksteņu mehānismus. Pakāpeniski pulksteņu gaitu izdevās normalizēt. Vienojās, ka pulksteņus drīkst regulēt tikai E. Vītols, bet novērojumus ar pasāžinstrumentu veiks J. Kalnciems un K. Šteins [5].
Par šo laika posmu latviešu ģeodēzists un astronoms Jānis Klētnieks (1929 – 2021) raksta [2]: „1948. gada 6. oktobrī PSRS Ministru Padomes Mēru un mērierīču komitejas Centrālā zinātniski pētnieciskā institūta Vienotā laika dienesta birojs izdeva rīkojumu LVU Astronomiskajā observatorijā nostiprināt laika dienestu un regulāri veikt novērojumus. Pēc dažiem mēnešiem, 1949. gada 25. februārī, LVU Astronomiskās observatorijas Laika dienests jau tika iekļauts Vissavienības vienotajā laika dienestu struktūrā. J. Kalnciems astronomiskā laika novērošanu ar pasāžinstrumentu turpināja arī 1949. gada vasarā un noteica 12 pulksteņu korekcijas. Laika dienests ar ±0,1 sekundes precizitāti nodrošināja laika signālus Rīgas radiofonam, ko pārraidīja ik stundas, un deva arī precīzo laiku telegrāfam, telefonam un Brīvības bulvāra (tagad Laimas) pulkstenim”.
Tomēr J. Kalnciema darbība nebija pietiekami aktīva. 1949. gada 27. augustā par LVU Astronomijas katedras un Laika dienesta vadītāju apstiprināja K. Šteinu. Viņš ātri uzlaboja Laika dienesta darbu. 1950. gadā K. Šteins ar pasāžinstrumentu veica 27 novērojumus, J. Kalnciems – 15 un jaunā observatorijas darbiniece Ella Detlova (1922—2014) – 21 novērojumu. Uz Vienoto laika dienestu biroju Maskavā nosūtīja 48 pulksteņa korekcijas, kā arī uztverto radiosignālu datus [2].
Pēc otrā pasaules kara PSRS mainījās augstskolu astronomiskās izglītības politika. J. Klētnieks raksta [2]: „1948. gadā PSRS Izglītības ministrija apstiprināja jaunus mācību plānus, kuros agrākā astronomijas specializācija no matemātikas nozarojuma tika pārnesta pie fizikas. 1950. gada beigās Izglītības ministrija arī mainīja LVU specialitāšu un specializāciju nomenklatūru, kurā astronomijas specializācija vairs netika atļauta. Tāpēc 1951. gada sākumā universitāte Astronomijas katedru likvidēja”. Februārī J. Kalnciemu un E. Detlovu atlaida no darba, bet K. Šteinu pārcēla darbā uz Teorētiskās fizikas katedru, kur viņš bija precīzā laika noteikšanas zinātniskās tēmas vadītājs. Laika dienests formāli palika bez novērotājiem.
Tas bija trieciens astronomijas attīstībai Latvijas Valsts universitātē, tomēr K. Šteins nepadevās un turpināja astronomiskos novērojumus, bet laboranti turpināja uztvert laika signālus pa radio. Ironiskā kārtā tieši 1951. gadā laika dienests savā attīstībā pārkāpa nozīmīgu slieksni – 9. janvārī veikto novērojumu rezultāti pirmo reizi tika publicēti PSRS Laika dienestu kopīgajā biļetenā [6]. Šo brīdi var uzskatīt par pilnvērtīgu atjaunotā laika dienesta darbības sākumu.
LVU laika dienests uzsāka regulāru darbu. Bija uzkrāta nepieciešamā pieredze, kā pulksteņu korekciju aprēķinos ņemt vērā pasāžinstrumenta, pa radio uztveramo laika signālu, pulksteņu un hronogrāfu rezultātu labojumus. Novērojumos lietoja iepriekš minēto Askania Werke pasāžinstrumentu un Riefler pulksteņus. Gustav Heyde pasāžinstruments deva nekvalitatīvus attēlus, tāpēc to neizmantoja [7]. Galvenā atšķirība no pirmskara perioda bija tā, ka tagad katru skaidru nakti notika regulāri astronomiskie novērojumi, kas deva iespēju sekot Zemes rotācijas nevienmērībai, nevis tikai dot pareizā laika signālus attiecīgajām iestādēm.
No 1950. līdz 1956. gadam pēc apmēram 3000 zvaigžņu novērojumiem LVU laika dienests noteica 307 pulksteņu korekcijas, no tām 259 korekcijas tika iekļautas Padomju Savienības vienotā etalona laika biļetenā. Gandrīz divas trešdaļas visu novērojumu veica K. Šteins, no 1951. gada beigām novērojumus aktīvi veica arī jaunā observatorijas darbiniece Elga Kaupuša (1926 – 2010) [2].
Latviešu radioastronome Natālija Cimahoviča (1926 – 2019) raksturo LVU laika dienesta darbu šajā posmā [8]: „Novērojumi notika vidēji 60 naktis gadā, turklāt vienā naktī tika novērotas vidēji 10 zvaigznes. Tādējādi katru nakti tika iegūta tikai viena korekcija. LVU Laika dienesta astronomisko novērojumu kvalitāti šajā periodā var raksturot ar astronomiskās pulksteņa korekcijas vidējo kvadrātisko kļūdu ±0,026 s. Iepriecinoši, ka šis rezultāts bija labāks par Padomju Savienības laika dienestu kļūdas vidējo vērtību, lai gan LVU Laika dienestam aparatūra bija sliktāka nekā citiem laika dienestiem. Sevišķi slikts bija astronomiskais pulkstenis, kurš atradās pagrabā un bija pakļauts krasām temperatūras maiņām”.
Latviešu astronoms Matīss Dīriķis (1923 – 1993) raksta [9]: „Tādējādi Astronomiskā observatorija iekļāvās PSRS vienotajā laika dienestu sistēmā. Neraugoties uz jau nedaudz novecojušo aparatūru, mūsu Astronomiskās observatorijas novērojumi tika tur augstu vērtēti, jo izrādījās, ka precizitātes ziņā tie varēja sacensties ar Pulkovas, Maskavas un citiem labākajiem Krievijas laika dienestiem. Tieši augstā precizitāte bija par iemeslu tam, ka, tuvojoties Starptautiskajam ģeofizikas gadam (SĢG, 1957 – 1958), observatorijas dzīvē sākās jauns uzplaukums”.
Bet par to pastāstīsim citreiz.
Vēres:
- Autoru grupa. Astronomija Padomju Latvijas 25 gados. Zvaigžņotā Debess, 1965 Vasara, Nr. 28, 1. – 24. lpp.
- J. Klētnieks. Astronomiskā observatorija un laika dienests (1944–1959). Latvijas Universitātes Raksti, 2008. 716. sēj. Zinātņu vēsture un muzejniecība, 73. – 80. lpp.
- Burtnīca „LPSR ZA Fizikas un matemātikas institūta astronomijas sekcijas un LVU Fizikas – matematikas fakultātes astronomijas katedras zinātniskās sēdes”. Nr. 1. LU Muzeja krājums, F. Candera un Latvijas astronomijas kolekcija.
- Mape „Mācību spēku un laika dienesta atskaites, 1947 – 1950”. LU Muzeja krājums, F. Candera un Latvijas astronomijas kolekcija.
- Mape „LVU Astronomijas katedra un Laika dienests 1944 – 1950”. LU Muzeja krājums, F. Candera un Latvijas astronomijas kolekcija.
- L. Roze. 25 gadi vienotajā PSRS laika dienestu saimē. Zvaigžņotā Debess, 1976 Vasara, Nr. 72, 1. – 8. lpp.
- Dokuments „Atskaite par LVU laika dienesta darbību 1952. gadā un 1953. gada darba plāns”. LU Muzeja krājums, F. Candera un Latvijas astronomijas kolekcija.
- N. Cimahoviča. Laika dienests LVU. Zvaigžņotā Debess, 1968 Vasara, Nr. 40, 29. – 36. lpp.
- Latvijas Universitāte 75. LU, Rīga, 1994, 299. – 305. lpp.
Pielikums:
Lasi vēl:
Ilgonis Vilks, eksperts
Brenhemas meteorīts (Brenham) ir pasaulē lielākais dzelzs-akmens meteorīts pēc kopējās atrastās masas. Viens šī meteorīta gabaliņš aplūkojams Latvijas Universitātes Muzeja Frīdriha Candera un Latvijas astronomijas kolekcijā. Turpat blakus kolekcijas stendā atrodas arī cits šīs pašas kategorijas (dzelzs-akmens) meteorīts - Pallasa dzelzs, kas pēc lieluma ieņem 9. vietu pasaulē.
Brenhemas meteorītam ir ļoti interesanta vēsture. Tas nāk no ASV, Kanzasas štata, Brenhemas un Hevilendas pilsētu apkārtnes. Šis apgabals kļuvis slavens ar saviem meteorītiem – acīmredzot senatnē tur nokritis krietni liels meteorīts. Pēc zinātnieku aprēķiniem tā krišanas vecums varētu būt ap 20 000 gadu. Meteorīts krītot sadalījies atmosfērā, tāpēc tā gabali dažādos laikos tika atrasti visai plašā apkārtnē samērā lielā dziļumā, bet zemes virspusē vairs nebija saglabājušās nekādas kritiena pēdas. Šobrīd amerikāņu meteorītu mednieki tos meklē ar metāla detektoriem un citiem moderniem instrumentiem.
Pirmo reizi Brenhemā meteorīti tika atrasti 1882. gadā – 20 gabali, kas kopā svēra 2000 mārciņu (apmēram 900 kilogrami). Atsevišķie fragmenti svēra no 1 grama līdz 466 mārciņām, un viens paraugs no šī atraduma aplūkojams arī Frīdriha Candera un Latvijas astronomijas kolekcijā. Viss sākās, kad kāda fermera sieva Elīza Kimberlija (Eliza Kimberly), kas dzīvoja netālu no Brenhemas pilsētas, pēc lauku aparšanas zemes virspusē salasīja diezgan daudz neparastu akmeņu un pārliecināja profesoru Frensisu Kreiginu (Francis Whittemore Cragin) no Vašburnas koledžas Topekā ierasties, izpētīt akmeņus un dažus paraugus iegādāties. Vēlāk Kimberliju fermā ieradās ASV Dabas Vēstures muzeja kurators Klaids Fišers (Clyde Fisher) un ķērās pie nopietnākiem izrakumiem, kas tad arī beidzās ar minēto 2000 mārciņu guvumu.
1892. gadā netālu no iepriekšējās atraduma vietas tika izrakti vēl vairāki sīki gabaliņi, kopā 450 gramu, bet netālajā purvā tika atklāts meteorīta krāteris, kas ieguva Hevilendas vārdu. Krāteris ir neliels, tikai 15 metru diametrā. Meklējumi šajā apgabalā turpinājās. No 1920. - 1930. gadam te regulāri ieradās un darbojās amerikāņu meteorītikas “tēvs” Hārvejs Niningers (Harvey Harlow Nininger), kaislīgs meteorītu kolekcionārs un Amerikas meteorītu muzeja dibinātājs, bet viņam neizdevās atrast vairāk kā pāris simtus gramu meteorītu materiāla.
Toties 1949. gadā Elisa Peka fermas teritorijā 2 pēdu dziļumā H. Stokvels (H. O. Stockwell) atrada vairākus prāvus meteorīta gabalus. Lielākais no tiem ieguva “Kosmosa ceļinieka” vārdu un tika novietots vietējās pilsētiņas Grīnburgas muzejā. Stokvels bija Hačinsonas pilsētas elektrostacijas darbinieks un amatieris ģeologs, kurš tā aizrāvās ar savu hobiju, ka beigās pilnībā pievērsās tikai meteorītu meklēšanai. Savus izrakumus viņš sāka 1947. gadā un divu gadu laikā bija atradis vairākus prāvus meteorītus, lielākais no kuriem bija 450 kg smagais “Kosmosa ceļinieks”. Viņa ekipējums sastāvēja no minerālu meklēšanas instrumenta, kas atgādināja armijas mīnu meklētāju. Šo rīku Stokvels bija uzmontējis uz koka ķerras un tā staigāja pa plašajiem Kanzasas labības laukiem. Kad detektors sāka signalizēt, viņš ķērās pie rakšanas. Visi Stokvela atradumi bija ap divu pēdu (ap 60 cm) dziļumā, tāpēc viņš iztika tikai ar savu lāpstu, bez palīgu komandas.
2007. gada maijā ar “Kosmosa ceļinieku” atgadījās kuriozs notikums. Ļoti spēcīgs tornado gandrīz pilnībā nopostīja pilsētu (90% ēku), nogalināja 10 cilvēkus un, protams, sagrāva arī muzeja ēku. Tenku kārā prese, neiedziļinoties sīkumos, uzrakstīja, ka Grīnburgas pilsētā Kanzasā nokritis meteorīts, kas izraisījis tornado! Pats meteorīts esot atrasts turpat pilsētas drupās. Protams, ka tas tika tur atrasts – nekur tālu gandrīz pustonnu smagais muzeja eksponāts nebija aizlidojis!
2006. gadā šajā apkārtnē paveicās arī citam meteorītu medniekam Stīvam Arnoldam (Steve Arnold) un ģeologam Filipam Manijam (Phil Mani), kuri atrada 650 kg lielu meteorīta gabalu. Tādējādi uz šo brīdi meteorīta kopējā atrastā masa jau sasniegusi 4,3 tonnas, krietni apsteidzot agrāk par pasaulē smagāko dzelzs-akmens meteorītu uzskatīto 1937. gadā Austrālijā atrasto Hakitas (Huckitta) meteorītu, kura masa ir tikai 1,4 tonnas. Meteorītu mednieku darbību labi raksturo fragments no Manija intervijas. Ģeologs un meteorītu mednieks savu sadarbību sāka ar sarakstīšanos, tad turpināja ar tikšanos meteorītu izsolēs, līdz Manijs ieradās Kanzasā darba lietās un viņam izdevās izbrīvēt nedēļas nogali:
“Mēs satikāmies Alena Binforda rudzu laukā, kur Stīvs (Arnolds) kabināja savam traktoram aizmugurē speciālu ierīci metāla daļu meklēšanai. Man iedeva lāpstu un portatīvo metāla detektoru, tad sāka lēni braukt un lika man sekot traktoram. Un ik pēc laika komandēja – roc te!, roc šeit!, roc te!, un es raku... Visa diena pagāja braucot un rokot un pētot atrakto, bet guvums bija sarūsējuši zirgu pakavi, metāla instrumentu daļas, metāla žoga gabali, vai stieples. Nākošajā dienā mums pievienojās Stīva paziņa ar ekskavatoru, kas palīdzēja atrakt dziļākos, vakar atzīmētos objektus. Viņš raka bedres, mēs sekojām ar lāpstām un rokas detektoriem, pārbaudījām bedres un izraktās zemes kaudzes.
Vienā no vietām tika izrakta divas pēdas dziļa bedre, Stīvs ieleca bedrē un pārbaudīja to, bet pagaidām neko neatrada. Bedri padziļināja līdz piecām pēdām (aptuveni 1,5 metri) – vēl aizvien nekas netika atrasts! Neviens cits no iepriekšējiem Brenhemas meteorītiem nebija atrasts lielākā dziļumā, tas radīja bažas. Stīvs piebrauca ar savu traktora detektoru – tas sāka skanēt kā traks! Mēs smējāmies, ka tas būs vai nu pamests atombunkurs, vai pasaules līmeņa atklājums meteorītikā. Ekskavators paplašināja bedri un padziļināja to līdz 7 pēdu dziļumam. Grunts ieguva rūsas krāsas toni un Stīvs lika apturēt ekskavatoru, tālāk rakām ar lāpstu. Kad beidzot parādījās meteorīta virspuse, lietā likām mazo lāpstiņu un slotiņu. Meteorītam apkārt izraka tranšeju, lai var apsiet auklu un izcelt to no bedres. Es filmēju visu procesu un pēkšņi sapratu, ka izcelšanas brīža uzņemšanai man palikušas tikai 30 sekundes baterijas jaudas! Atceros, kad meteorīts bija izcelts un griezās virves galā, baterija pārtrauca darboties, bet es sajūsmā kliedzu – Stīv, tas ir pallasīts, tas ir pallasīts!”
Tā tika atrasta galvenā Brenhemas meteorīta daļa. ASV Dabas Vēstures muzejs to ir novērtējis par vienu miljonu dolāru.
Brenhemas meteorīts pieder pie dzelzs-akmens tipa, pallasītu klases – pēc apstrādes un pulēšanas šādā metālā atklājas iestarpināti skaisti olivīna kristālu gabaliņi. Meteorīta sastāvā ir metāli – 8,5% niķeļa un nelieli gallija, germānija un irīdija piemaisījumi.
Izmantotā literatūra:
Publikācija avīzē Newark Advocate - “Wheelbarrow Detector Aids Kansas Hobbyist's Search For Buried Meteorites”, 03.10.1948.
Meteorites in Kansas, Daniel R. Suchy, Kansas Geological Survey
Intervija žurnālā Meteorite Times Magazine
Vikipēdijā par Brenhemas meteorītu (angļu val.)
Papildu informācija:
Gunta Vilka, krājuma glabātāja palīgs