Akadēmiskais centrs
Ik gadu Latvijas Ornitoloģijas biedrība (Latvijas Ornitoloģijas biedrība 2024) izvirza kādu putnu sugu par Gada putnu. Tas tiek darīts jau kopš 1971. gada, pēc Vācijas Putnu aizsardzības biedrības (Der Naturschutzbund Deutschland) iniciatīvas. Tai vēlāk sekoja arī citu organizāciju pārstāvji, bet Latvijā šāda akcija notiek jau 28. reizi, kopš 1996. gada (Dabas Dati 2011), un putnu sugas ik gadu izraugās Latvijas Ornitoloģijas biedrība (LOB). Parasti tā ir suga, kam būtu jāpievērš uzmanību izpētes vai aizsardzības nolūkos. Par 2024. gada putnu janvārī tika pasludināts mazais zīriņš (Sternula albifrons). Šīs sugas putni Latvijā ir sastopami samērā reti, turklāt pēdējās desmitgadēs to skaits pakāpeniski samazinās (Latvijas Sabiedriskie mediji 2024b).
Vācu dabaszinātnieks Pēteris Simons Pallass (Peter Simon Pallas) 1764. gadā pirmo reizi aprakstīja mazo zīriņu. Tam tika dots nomenklatūras nosaukums Sternula albifrons. Nosaukums sastāv no vārda Sterna deminutīva un latīņu valodas vārdiem albus (balts) un frons (piere) (Latvijas Ornitoloģijas biedrība 2024).
Mazo zīriņu dabā izceļ tā dabīgais skaistums, ātrais lidojums un smalkā balss. Tā vidējais garums ir ap 20 cm un svars 45 g, kas ir mazāk par maizes klaipu. Vieglums un spārnu anatomija dod tam iespēju samērā veikli veikt asus manevrus un tā lidojums ir graciozs. Piemēram, mazais zīriņš var veikt strauju lidojumu no sešu metru augstuma ūdenī, tā zvejojot sev barību – nelielas zivis, vēzīšus, gliemežus vai kukaiņus (NABU s.l.). Tikai šai zīriņu sugai ir raksturīgs balts plankums uz pieres, savukārt pakausis, līdzīgi kā citām sugām, ir melns. Spārni ir gari un smaili, aste šķelta.
Latvijas teritorijā tas pēdējo gadu laikā ir kļuvis par retumu, jo cilvēku darbības ietekmē ir būtiski traucētas ligzdošanas iespējas. Tam pārsvarā traucē cilvēku ierīkotās atpūtas vietas un rīkotie pārgājieni, kas visbiežāk sakrīt tieši ar zīriņu ligzdošanas periodu pavasara beigās un vasaras pirmajā pusē. Mazo zīriņu ataudzes iespējas tiek apdraudētas arī tādēļ, ka olas tie dēj smilšu bedrītēs vai grants uzbērumos jūras un upju piekrastēs vai uz saliņām. Šādas bedrītes ir viegli palaist garām, rezultātā olas saspiežot garāmgājējiem. Tāpat pludmaļu aktīva attīrīšana, tai skaitā no izskalotiem vai kritušiem zariem, mazina iespējas zīriņu mazuļiem paslēpties no plēsējiem.
Līdzīga situācija ir arī citās Eiropas valstīs. Mazo zīriņu ligzdošanas apgabals aptver lielāko daļu Eiropas, daļēji Āfrikas, Āzijas piekrastes, Austrālijas ziemeļus un Okeānijas salas. Savukārt ziemā putni migrē šo pašu reģionu ietvaros uz dienvidiem, no Eiropas veic tālus lidojumus uz Āfriku, savukārt siltākos reģionos migrācijas ceļš ir īsāks.
Zīriņi LU Muzejā
LU Muzeja Zooloģijas kolekciju krājumu veido gadu desmitu gaitā ievākti dzīvnieku izbāzeņi, ādiņas, olas u.c. priekšmeti, kas reprezentē vairākus simtus Latvijā un ārzemēs mītošu dzīvnieku valsts pārstāvju. LU Muzeja krājumā atrodas deviņas zīriņu ādiņas, četrpadsmit olas un viens izbāzenis. Šos muzeja priekšmetus raksturo dažādi ievākšanas laika periodi un reģionu izcelsme. Paraugu ievākšana notikusi Rīgas līča piekrastē, kas arī pēc mūsdienu parametriem ir mazajam zīriņam raksturīgs ligzdošanas reģions, kā arī Igaunijā. Tas zināmā mērā palīdz aptvert to, ka dzīvniekiem cilvēku nospraustās teritoriju robežas nav aktuālas - tie ligzdo, kur tiem ir piemēroti dzīves apstākļi. Šajā gadījumā – piejūras reģionos un upju krastos smilšainos liedagos un uz grants vai smilšu saliņām.
Hronoloģiski izdalāmi divi laika posmi, kad paraugi ievākti - 20. gs. sākums un 20. gs. 70. gadi. Pirmajā posmā paraugus ievāca barons Haralds Loudons un Jānis Zaikovs, savukārt 20. gs. 70. gados paraugus ievāca Juris Rūte un Agris un Māris Strazdi.
Viens no mazo zīriņu paraugiem ir mistērijā tīts – informācija par muzejā glabāto izbāzeni ir skopa, jo laika gaitā veidojies etiķešu uzslāņojums. Spriežot pēc izbāzeņa formas un novecojuma pazīmēm, kā arī senākās etiķetes, kura fragmentāri redzama uz pamatnes, domājams, tas varētu būt radīts aptuveni 19. gs. beigās vai 20. gs. sākumā. Vecākajai etiķetei pa virsu uzlīmēta cita etiķete laika periodā starp 1949. un 1953. gadu. Šo datējumu sniedz uzraksts uz etiķetes – LVU Bioloģijas - augsnes fak. ZOOLOĢIJAS MUZEJS. Plašu informāciju gan etiķete nesniedz – nosaukums latīņu, latviešu un krievu valodā, kā arī novecojuši inventāra numuri.
Lielu devumu zīriņu ādiņu ievākšanā un apstrādē ir veicis barons Haralds Loudons (Harald Georg Gideon Loudon, 1876–1959). 20. gs. sākumā, līdz pat Pirmajam pasaules karam, H. Loudons galvenokārt uzturējās Lizdēnu muižā, no kuras organizēja tālas ekspedīcijas Āzijā, veidoja savu ādiņu kolekciju, nodarbojās ar putnu gredzenošanu, aprakstīja jaunas putnu sugas (Piterāns et al 2017, 182), kā arī organizēja īsākas, lokālas ekspedīcijas Baltijas valstu teritorijas putnu sugu izpētē.
LU Muzeja krājumā, pateicoties Nikolaja Tranzē (N. Transehe) iniciatīvai, 1922. gadā tika iegādāta un iekļauta Loudona putnu ādiņu kolekcija, kas sastāvēja no 444 objektiem un pārstāvēja 161 putnu sugu. To skaitā krājumā joprojām tiek uzglabāti četri pieaugušu mazo zīriņu ādiņu paraugi. Senākais paraugs iegūts 1901. gada 20. aprīlī, tomēr par to informācija saglabāta tikai daļēji un nav pierakstīts putna dzimums vai ieguves vieta. Aptuveni dekādi vēlāk iegūti vēl trīs putnu paraugi – 1912. gada maijā viena tēviņa un viena mātītes ādiņa, kuru ieguves vieta norādīta Igaunija bez precizējumiem. Domājams, abi iegūti vienā nelielā ekspedīcijā, kas notikusi no 13. līdz 26. maijam. 1914. gadā laika periodā starp 12. un 30. jūniju Igaunijā H. Loudons ir ieguvis trešo šīs sugas paraugu – vēl vienu mātītes ādiņu.
Kā nākamais sugas paraugu ievācējs jāmin students Jānis Zaikovs (1903-1942). 1927. gadā Latvijas Universitātes Sistemātiskās zooloģijas institūts par Latvijas Kultūras fonda līdzekļiem 1000 latu apmērā iegādājās J. Zaikova ievākto putnu olu kolekciju, kas tikusi veidota laika posmā starp 1916. un 1927. Gadu (Cinītis et al 2022 159). Zīmīgi, ka no 124 putnu sugu klāsta (šobrīd no kolekcijas LU Muzeja krājumā tiek glabāta 561 ola) divas mazā zīriņa olas ievāktas tieši pirms kolekcijas pārdošanas – 1927. gada 6. jūlijā Sāmsalas ziemeļrietumos.
Pēc ilgāka pārtraukuma jauns vilnis mazā zīriņa sugas paraugu vākšanā bijis pagājušā gadsimta nogalē. 1970. gadā vienu pieauguša un četru nepieaugušu putnu ādiņu ieguvi nodrošināja ornitologs Juris Andris Rūte, kurš vairāk nekā 20 savas dzīves gadus ir veltījis putnu pētīšanai un zinātnisko kolekciju papildināšanai. No 1969. līdz 1985. gadam viņš strādāja Latvijas Valsts Universitātes Zooloģijas muzejā (tagad LU Muzeja Zooloģijas kolekcijas), ievāca un izgatavoja putnu ādiņas un izbāzeņus, ievāca dažādu putnu sugu olu paraugus (Matrozis 2017, 36-37).
Piecas no trīssimt trim J. Rūtes izgatavotām putnu ādiņām ir tieši mazo zīriņu ādiņas. Vienīgā J. Rūtes izgatavotā pieaugušas mātītes ādiņa, kas glabājas muzeja krājumā, ir iegūta 1970. gada 8. jūnijā Gaujas grīvā. Tā 20. gs. otrajā pusē un 21. gs. sākumā bija viena no visilgāk un apjomīgāk izmantotajām ligzdošanas vietām, tomēr kopš 2011. gada arī šī teritorija ir viena no vietām, kur koloniju apmešanās ir izzudusi. Lai veicinātu mazo zīriņu lizgdošanas vietu atjaunošanu, Gaujas grīva ir viena no trim piekrastes teritorijām, kurā 2022. gadā ar Dabas aizsardzības pārvaldes lēmumu tika uzsākta upes grīvas teritorijas slēgšana ar mērķi samazināt cilvēku un citu kaitīgo faktoru ietekmi uz teritoriju zīriņu ligzdošanas periodā, tādējādi veicinot iespēju putniem šajā vietā atgriezties (Latvijas Sabiedriskie mediji 2024a), savukārt šogad šāds aizliegums uzstādīts četrām teritorijām - Gaujas, Ķikana, Irbes un Lūžņas grīvās.
Paraugu ieguves nolūkos tajā pašā dienā, 1970. gada 8. jūnijā, apmeklēta Carnikava (varbūt vieta tuvu pieaugušā īpatņa ieguves vietai) un Engures ezers, kur iegūtas četras mazuļu ādiņas, kādas iepriekš nav bijušas muzeja krājuma sastāvā. Šie īpatņi bijuši vēl ligzdā guloši un pūku tērpā – nelieli un raibi, lai labāk maskētos apkārtējā smilšainajā dzīves vidē. Interesantā kārtā, lai arī vienas ādiņas ieguve Engures ezerā tiek fiksēta uz konkrētā eksemplāra etiķetes muzeja krājumā, nav zināms apliecinājums, ka 1970. gadā šajā vietā būtu ligzdojusi kāda kolonija. Dažas ligzdošanas sezonas ir konstatētas Mērsragā abpus ostai, bet tās fiksētas tikai pēc 1983. gada (Matrozis 2024, 9).
Noslēdzošais mazā zīriņa sugas paraugu ievākšanas notikums bijis 1979. gads, kad 23., 28. maijā un 19. jūnijā vienā ligzdā Kundziņsalā, divās ligzdās Lielupes grīvā un vienā ligzdā Kuivižos iegūti kopā divpadsmit olu paraugi. Šo materiālu ieguvi veikuši Māris un Agris Strazdi. Pirmās deviņas olas visticamāk varētu būt pirmā dējuma olas, kas izdētas maija sākumā, savukārt pēdējās trīs olas, iespējams, ir bijušas no atkārtota dējuma. Gadījumos, ja ligzda tiek izpostīta, jūnija sākumā mazie zīriņi vēl var paspēt iekārtot jaunu ligzdu un no jauna perēt olas. Ņemot vērā faktu, ka šīs olas jūnija vidū vēl nebija izšķīlušās, šī teorija būtu iespējama, jo līdz mēneša beigām parasti jaunie putni jau ir pazaudējuši visu pūku tērpu un iemācījušies lidot.
Kundziņsala ir viena no ilglaicīgajām mazo zīriņu ligzdošanas vietām, kur pastāvīga kolonija uzturējusies līdz pat 2004. gadam, taču to iztraucēja apjomīgi ostas pārbūves darbi, kuru rezultātā caur ligzdošanas vietu izbūvēts dzelzceļš un ostas novietne (Matrozis 2024, 10). Tāpat arī Lielupes grīvas salas gandrīz visa 20. gs. garumā bijusi iecienīta ligzdošanas vieta, kaut ligzdojošo pāru skaits katrā sezonā bijis stipri mainīgs (Matrozis 2024, 9-12). Visbeidzot, Kuivižos mazo zīriņu ligzdošana pēdējo reizi konstatēta 2007. gadā (Matrozis 2024, 9), kas, domājams, ir viens no spilgtajiem piemēriem cilvēku un mājdzīvnieku radītajam traucējumam, kas apdraud mazos zīriņus, kuri par savu ligzdošanas teritoriju izvēlējušies plašai publikai pieejamas un apmeklētas zonas.
Zīriņu paraugus vasaras garumā ir iespējams aplūkot izstādē, kas izvietota LU Zinātņu mājā, Jelgavas ielā 3, Torņakalnā.
Zīriņu izbāzeņi un ādiņas ir daļa no LU Muzeja Zooloģijas kolekciju pastāvīgās ekspozīcijas, kas atrodas Kronvalda bulvārī 4, Rīgā, 422. telpā. Ieejot pa galvenajām ēkas durvīm, labajā pusē aiz durvīm ir kāpnes, 422. telpa atrodas 4. stāvā. Apmeklējumu iepriekš jāpiesaka muzeja mājaslapā vai pa tālr. 67034013
Papildus informācija:
Par 2024. gada putnu Latvijā kļuvis mazais zīriņš.
Latvijas Ornitologu biedrība 2024. gada putna godā ieceļ mabo zīriņu.
2024. gada putns - mazais zīriņš // DABNĪCA
2011. gada putni kaimiņvalstīs. Dabas dati. dabasdati.lv/lv/article/2011-gada-putni-kaiminvalstis/
Cinītis, M. Pētersons, N. Piterāns, A. Piterāns U. 2022. Latvijas Universitātes Zooloģijas muzeja kolekciju un eksponātu vēsture. Latvijas Universitātes raksti, 818. Sēj. Zinātņu vēsture un muzeoloģija. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 153.-176. lpp.
Latvijas Ornitoloģijas biedrība 2024. gada putna godā ieceļ mazo zīriņu. Latvijas ornitoloģijas biedrība. https://www.lob.lv/2024/01/latvijas-ornitologijas-biedriba-2024-gada-putna-goda-iecel-mazo-zirinu/
Matrozis, R. 2017. Pieminot Juri Rūti (1947-2014). Putni Dabā, 80. Izd., 2017 4. Rīga: Latvijas ornitoloģijas biedrība, 36.-40. lpp. https://putnidaba.lob.lv/wp-content/uploads/2019/12/Putni-daba_80-2017_4-10_lpp36-40.pdf
Matrozis, R. 2024. Par mazā zīriņa ligzdošanas vietām un populācijas stāvokli Latvijā. Putni Dabā, 93. Izd., 2024 1. Rīga: Latvijas ornitoloģijas biedrība, 6.-13. lpp.
Mazo zīriņu ligzdošanas laikā atpūtniekiem slēdz četru upju grīvas. Latvijas sabiedriskie mediji. https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/vide-un-dzivnieki/02.05.2024-mazo-zirinu-ligzdosanas-laika-atputniekiem-sledz-cetru-upju-grivas.a552678/
Par 2024. gada putnu Latvijā kļuvis mazais zīriņš. Latvijas sabiedriskie mediji. https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/vide-un-dzivnieki/02.01.2024-par-2024-gada-putnu-latvija-kluvis-mazais-zirins.a537365/
Piterāns, A. Piterāns U. 2017. Latvijas Universitātes Zooloģijas muzejs. Latvijas Universitātes raksti, 815. Sēj. Zinātņu vēsture un muzejniecība. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 178.-199. lpp.
Zwergseeschwalbe. NABU. https://www.nabu.de/tiere-und-pflanzen/voegel/portraets/zwergseeschwalbe/
