NEAIZMIRSTAMĀS BIOGRĀFIJAS. Zoologs Leons Āboliņš

L. Āboliņš (pēdējā rindā trešais no kreisās). 1932. gads. LUM krājums.

Lēmums par L. Āboliņa iecelšanu par docentu. LUM krājums.

L. Āboliņš Zinātnes vara un nespēks. LUM krājums.

L. Āboliņa Latvijas Bioloģijas biedrības biedra karte. LUM krājums.

L. Āboliņa Zviedrijas pase. LUM krājums.

Latvijas zooloģijas vēsturi un pētniecību nav iespējams iedomāties bez izcilā 20. gs. latviešu zoologa Leona Āboliņa. Kā cilvēks ar plašām zināšanām, vairāku valodu prasmēm, daudzām publikācijām ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs, un draugiem gandrīz visā pasaulē Leons Āboliņš atstāja paliekošu ietekmi zinātnes vēsturē.

Leons Āboliņš dzimis 1895. gada 17. aprīlī Stāmerienas pagastā Gulbenes novadā Skolu mājās [1]. Viņa vecāki bija Otto un Ilze (dz. Krūpene). Leonam bija arī māsa Olga.

Astoņu gadu vecumā Leons sāka mācīties Stāmerienas pareizticīgo draudzes skolā [1]. Vēl būdams skolnieks, Āboliņš izrādīja interesi par dabu. Starp grāmatām, kas atstāja lielu iespaidu uz viņu, bija Prževaļska Vidusāzijas ceļojumu apraksti un K. Flammariona darbi.

1914. gadā, beidzot jau reālskolu, Āboliņš devās uz Krieviju, kur 1915. gada rudenī iestājās Sanktpēterburgas (toreizējās Pēterpils) Universitātē, bet 1916. gadā mācības turpināja Maskavas Universitātē. Krievijā Āboliņš kā biedrs darbojās Latviešu studējošo palīdzības biedrībā, studentu biedrībā “Ziemelis”, Pēterpils latviešu labdarības biedrības literatūras nodaļā un biedrībā “Austrums”. Dalība biedrībās bija ļoti svarīga ne tikai tautiešu atbalsta dēļ, bet lielākoties kontaktu un draugu veidošanai, jaunu zināšanu iegūšanai un izglītībai. Referātu vakari, filozofiskie strīdi un debates neapšaubāmi spēlēja lielu lomu Āboliņa dzīve. Jānis Lapiņš (1885-1941), Jānis Ducens (1888-1925), Linards Laicens (1883-1938), Tenis Liepiņš (1895-1964) un daudzi citi kļuva par viņa draugiem. Tajā laikā viņš ārpus studijām apmeklēja arī lekcijas, ko lasīja Augusts Tentelis (1876-1942), Ernests Blese (1892-1964) un citi lektori. Daži no viņiem vēlāk, līdzīgi kā Āboliņš, kļuva par Latvijas Universitātes (LU) mācībspēkiem.

Laikā, kad topošais zoologs uzsāka mācības ārzemes, sākas Pirmais pasaules karš. Nepārprotami tas ietekmēja Āboliņu un viņa uzskatus. Savā autobiogrāfijā viņš lieto frāzi: “Pasaules kara pacelto problēmu saviļņots[…]”.

1920. gada rudenī pēc Latvijas un Padomju Krievijas noslēgtā pamiera Āboliņš devās mājās [2]. Tajā pašā gadā viņš arī iestājās LU Matemātikas un dabaszinātņu fakultātē un kļuva par subasistentu Salīdzināmās anatomijas un eksperimentālas zooloģijas institūtā. 1921. gadā, absolvējot LU, Leons Āboliņš ieguva dabaszinātņu kandidāta grādu. Bet ar to Āboliņš savas mācības nebeidza. Vairākus gadus viņš pavadīja ārzemēs, dažādas institūcijās nodarbojoties ar pētniecību. Iegūstot Rokfellera fonda stipendiju, vairākus gadus viņš pavadīja Neapoles Zooloģijas stacijā, kur viņš pētīja konkrētas dzīvnieku fizioloģiskās problēmas. Bet Neapole nebija vienīga ārzemju vieta, kur Āboliņš pilnveidoja savas zināšanas. Austrija, Šveice, Grieķija un citas apmeklētās valstis norāda, cik aktīvs pētnieks viņš bija. Pateicoties pētnieciskajam darbam ārzemēs, viņš ieguva arī daudz draugu, ko pierāda Āboliņa sarakste, kas glabājas LU muzeja Zooloģijas kolekcijās. Vērts pieminēt, ka sarakste bija ne tikai latviešu valodā, bet arī angļu, vācu un franču valodās, kaut arī sarakstīties angļu valodā viņam nebija tik vienkārši, kā, piemēram, vācu valodā. Interesanti, ka muzejā glabājas Āboliņa pieraksti no viņa papildus mācībām itāļu valodā.

Ap šo laiku viņš, iespējams, iepazinās ar savu topošo sievu Annu Āboliņu - Kroģi (1905-1997). Āboliņš bija Kroģes pasniedzējs, kas daudz atbalstīja un palīdzēja grūtajā mācību procesā. Muzejā glabājas liels daudzums vēstuļu, ko Anna rakstīja Leonam. Īpaši daudz to ir no laika, ko Āboliņš pavadīja Zooloģijas stacijā Itālijā.

Paralēli saviem pētījumiem ārzemēs Leons Āboliņš turpināja aktīvi darboties Latvijā. No 1924. gada viņš lasīja dzīvnieku anatomijas un fizioloģijas kursus LU, 1927. gadā piedalījās Salīdzināmas anatomijas institūta Dzīvnieku fizioloģijas nodaļas dibināšanā, kļūstot par tā direktoru. Arī Latvijā Āboliņš iestājās vairākās biedrībās: Latvijas Bioloģijas biedrībā, Latvijas Ģeogrāfijas biedrībā, Latvijas dabaszinātņu mīļotāju biedrībā, Krišjāņa Barona biedrībā. Vērts pieminēt, ka savas dzīves laikā viņš iestājās arī ārzemju biedrībās, piemēram, Ņujorkas Zinātņu akadēmijas biedrībā (The New York Academy of Sciences).

Ar saviem pētījumu rezultātiem Āboliņš dalījās vairākās publikācijās ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs. Latvijas konversācijas vārdnīca un Latvijas enciklopēdiskā vārdnīca ir tapušas daudziem autoriem, tai skaitā Āboliņam, sadarbojoties ar Latvijas konversācijas vārdnīcas biroju un Latvijas enciklopēdiskās vārdnīcas biroju. Iznāca arī vairākās mācību grāmatas gan skolām, gan universitātēm. Protams, viņa darbi tika publicēti zinātniskos izdevumos. “Latvijas Universitātes Salīdzināmās anatomijas un eksperimentālās zooloģijas institūta darbi”, “Experimental Cell Research” (angļu val.), “Latvijas Augstskolas raksti”, “Societe de biologie de Lettonie” (franču val.), “Experientia” (vācu val.) ir tikai daži piemēri zinātniskiem žurnāliem, kuros publicēja Āboliņa darbus. Tā kā viņš zināja vairākas valodas, ko apliecina darbu melnraksti un sarakste, kas glabājas LU muzejā, var secināt, ka viņš pats rakstīja savus darbus svešvalodās, nevis tie tika tulkoti žurnāliem.

Iznāca arī atsevišķas Āboliņa grāmatas, piemēram, “Vispārīgā zooloģija” vai arī “Latvijas Bioloģijas biedrība pirmo piecu gadu laikā”.

Tomēr visvairāk sava laika un spēka viņš veltīja tieši LU. Sākot kā students, tad kā docents, un 1938. gadā kļūstot par Matemātikas un dabaszinātņu fakultātes dekānu. Spriežot pēc Zooloģijas kolekcijās glabātajām vēstulēm no LU studentiem, Āboliņš daudziem studentiem bija ļoti liels atbalsts. Viņš palīdzēja ar studijām gan Latvijā, gan ārzemēs. Studenti rakstīja, kā viņiem iet, un ar lielu sirsnību pateicās par atbalstu un palīdzību. Tas parāda, kāds izpalīdzīgs un atsaucīgs cilvēks bija Āboliņš.

To, ka viņš veltīja daudz laika un dvēseles savam darbam, godinot arī Latvijas vārdu, parāda fakts, ka 1938. gada 6. novembrī Leons Āboliņš tika apbalvots ar Atzinības krustu [4].

Sākoties Otrajam pasaules karam, Leons Āboliņš turpināja strādāt LU. No 1939. līdz 1941. gadam viņš bija atbildīgais par Latvijas Universitātes Zoofizioloģijas laboratorijas norēķinu grāmatām. 1940. gadā viņš tika ievelēts par Skolu mācības grāmatu novērtēšanas komisijas locekli.

1944. gadā viņš bija 113. no 188 cilvēkiem, kas parakstīja 17. martā pieņemto Latvijas Centrālās padomes memorandu [5].

Tomēr 1944. gada rudenī viņš ar sievu devās trimdā uz Zviedriju. Sākumā pāris dzīvoja Stokholmā. 1950. gadā Upsalas Universitāte uzaicināja viņu strādāt par docentu [6]. Tā nu Āboliņš iekārtojās Upsalā un ieguldīja savas zināšanas Upsalas Universitātē Zoofizioloģijas institūtā kā salīdzinošās endokrinoloģijas profesors [7]. Tur Āboliņš turpināja cītīgi strādāt.

Viņa ieguldījums Upsalas Univeristatē bija tik liels, ka 1959. gadā viņam piešķīra goda doktora grādu.

Dzīvojot Zviedrijā, Āboliņš nepārtrauca rakstīt, un 1952. gada izdevumā “Experimental Cell Research” bija lasāms viņa darbs “The visualization, by means of pyronin, of the RNA-system, indicating cytoplasmic protein synthesis in the anterior pituitary of the guinea pig”.

1962. gadā viņš pensionējās [8], bet turpināja darboties. Tā 1966. gadā izdevumā "Experientia" publicēts raksts “Über die farbgebende Gruppe von Crenilabrus-Blau”, 1969. gadā tajā pašā izdevumā raksts “Zur Bindung von Biliverdin an das Protein im Crenilabrus-Blau”.

Interesanti ir tas, ka Āboliņš rakstīja arī par cilvēka dabu, politiku un sabiedrību. Studenta gados viņš bija ļoti ieinteresēts politikā un kaut arī, kļūstot vecākam, šī interese vairs nespēlēja tik lielu lomu, viņš turpināja par to rakstīt arī vēlākajos gados. 1946. gadā laikrakstā "Latvju ziņas" publicēts viņa raksts "Zinātne pagarina cilvēkā mūžu". LU Muzejā glabājas arī citi Āboliņa darbu melnraksti, kur viņš dalās ar savām domām par cilvēku, sabiedrību, dzīvi vispār un tās problēmām.

Visu savu mūžu Leons Āboliņš aktīvi darbojās pētniecības laukā. Viņš visu laiku mācījās un pilnveidoja sevi. Daudz laika veltīja pedagoģijai un saviem rakstiem. Pēc sevis viņš atstāja lielu un interesantu mantojumu gan kā pētnieks, gan kā cilvēks.

Pavadot atlikušo dzīvi Zviedrijā, Leons Āboliņš mira 1974. gada 18. janvārī.

L. Āboliņa publikācijas LU muzeja Zooloģijas kolekcijās:

"Maksimalas zarnelpošanas iespaids uz Misgurnus fossilis zarnas anatomiju. Eksperimentāls gala zarnas respiratoriskas funkcijas pieradījums". Latvijas Universitātes Salīdzināmās anatomijas un eksperimentālās zooloģijas institūta darbi: Nr. 7. 1924. g.

"Zur Frage nach der Anpassungsfähigkeit des Schlammpeizgerdarmes an die erhöhte respiratorische Tätigkeit". Latvijas Universitātes Salīdzināmās anatomijas un eksperimentālās zooloģijas institūta darbi: Nr. 20. 1926. g.

"The sexual specificness of the skin pigments of the fishes of the genus Crenilabrus colorimetrically investigated". Latvijas Universitātes Salīdzināmās anatomijas un eksperimentālās zooloģijas institūta darbi: Nr. 30. 1929. g.

"Die Altkalireserven des männlichen und weiblichen Blutes des Fisches Crenilabrus pavo C.V.". Latvijas Universitātes Salīdzināmās anatomijas un eksperimentālās zooloģijas institūta darbi: Nr. 42. 1933. g.

"Die Wirkung der Carotinfutterung auf Körperwachstum und auf die Anlage der Vitamin-A-Reserven bei der Bachforelle(Salmo trutta fario L.)". Latvijas Universitātes Salīdzināmās anatomijas un eksperimentālās zooloģijas institūta darbi: Nr. 6. 1936. g.

"Über den Geschlechtsdimorphismus der lebergrosse der Fischgattung Crenilabrus Cuvier". Latvijas Universitātes Salīdzināmās anatomijas un eksperimentālās zooloģijas institūta darbi: Nr. 5. 1936. g.

"The visualization, by means of pyronin, of the RNA-system, indicating cytoplasmic protein synthesis in the anterior pituitary of the guinea pig". "Experimental Cell Research", vol. III, Nr.1. 1952. g.

"Anomalas putnu olas. Ovum in ovo". "Latvijas Augstskolas raksts". 1923. g.

"Über die farbgebende Gruppe von Crenilabrus-Blau". "Experientia". Nr. 22. 1966. g.

"Zur Bindung von Biliverdin an das Protein im Crenilabrus-Blau". "Experientia" Nr. 25. 1969. g.

"Zinātne pagarina cilveka mūžu". "Latvju ziņās". 1946.01.05.-04.05.

"Auguste Henri Forel". "Latvijas Bioloģijas biedrības raksti". II sējums. 1931. g.

Avoti:

Leona Āboliņa autobiogrāfija ZOO1724

L. Āboliņš “Zinātnes vara un nespēks” ZOO1580

Literatūra:

A. Dreimanis. “Prof. Dr. Leonu Āboliņu atceroties”. Latvija Amerikā. Nr.7. 16.02.1974.

Arhīvs. Septītais sējums. Stāsti par zinātni un teātri. 1967. g.

Interneta resursi: