Leons Āboliņš ir viens no ievērojamākajiem Latvijas zoologiem. Cilvēks ar daudzām publikācijām ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs, daudzus gadus kā pasniedzējs veltījis Latvijas Universitātei. Iespējams, savu pedagoga aicinājumu viņš atrada vēl studenta gados, mācoties ārzemēs. Par šo liecina studenta Āboliņa 1919. gadā rakstītā vēstule, kas glabājas Latvijas Universitātes Muzeja Zooloģijas kolekcijās.
Lai pilnībā saprastu notikumus, par kuriem raksta L. Āboliņš, jāsaprot vēstures notikumus tajā laikā gan Latvijā, gan Krievijā, kur tolaik mācījās Leons Āboliņš. Laiks, kurā viņš studēja ārzemēs, ir viens no smagākajiem vēstures periodiem. Beidzies Pirmais pasaules karš, tomēr kara darbība abās valstīs turpinās: Krievijā – Pilsoņu karš, Latvijā - Neatkarības karš.
Leons Āboliņš studijas uzsāka Maskavas Universitātē 1915. gadā, tad vienu gadu studēja Pēterpilī (Sanktpēterburgā), pēc tam atgriezās Maskavā. 1919. gada martā viņš uzrakstīja vēstuli, ko nosūtīja māsai un vecākiem Stāmerienā, Latvijā.
Tālu no dzimtenes un radiniekiem students Leo vēstulē vēsta par pārdzīvojumiem un ikdienu, par lielām pārmaiņām un svarīgām lietām sakarā ar notikumiem Krievijā. Viņš interesējas arī par notikumiem mājās. Lasot viņa vēstuli, var iegūt ne tikai vērtīgu informāciju par tā laika notikumiem, bet vēstule sniedz iespēju lasītājiem ieraudzīt, kāds bija Leons Āboliņš jaunībā, kā dzīvoja un kā tika galā grūtajos dzīves apstākļos.
1919. gadā Leonam Āboliņam bija 24 gadi. Ir zināms, ka L. Āboliņš bija biedrs latviešu biedrībā “Austrums”, kur viņam bija vairāki draugi [1]. Pie tam Krievijā dzīvoja viņa tante Helēna. Šie apstākļi viņam ļoti palīdzēja izdzīvot studiju laiku un nezaudēt saikni ar dzimteni. Vēstulē pieminētās tēmas ir ļoti interesantas ne tikai kā vēsturiskas liecības, bet arī parāda L. Āboliņu kā cilvēku, kas piemērojas jauniem dzīves apstākļiem. Tā rada ieskatu par viņu, pirms viņš kļuva par pazīstamu zinātnieku un pieprasītu grāmatu autoru.
Viena no īpaši svarīgām tēmām, ko Leons Āboliņš apraksta, ir darbs skolā: “[…]darbs, lai ar grūts un atbildīgs, būs tomēr ļoti interesants”. Viņš arī raksta: “Bet es tomēr baidos uzņemties atbildību strādāt parauga skolā, būdams vēl iesācējs”. Šie citāti parāda, cik svarīgs viņam bija pedagoģiskais darbs, kas vēlāk kļuva par tik lielu viņa dzīves daļu. Darbs bija arī iemesls tam, kādēļ L. Āboliņš neaizbrauca apciemot savu ģimeni. Viņš baidījās neiegūt darbu skolā Saltikovkā (Krievija).
Saprotami, Pilsoņu karš, kas plosījās valstī, kur mācījās L. Āboliņš, atstāja pēdas viņa dzīvē. Viena no svarīgākajām lietām, kas minēta vēstulē, ir Maskavas Padomes 15. marta lēmums. Kā raksta L. Āboliņš: “Maskavas Padome sākot ar šodienu, t.i. 15. martu skaita mūs par likvidējamiem”. L. Āboliņš neprecizē, kurus “mūs” tieši, bet var iedomāties latviešu studentus, iespējams, visus ārzemju studentus. Lēmums nozīmēja, ka L. Āboliņam arī vairāk nemaksās algu. Ņemot vērā bēdīgo stāvokli valstī kopumā un to, ka L. Āboliņš min pārtikas beigšanos un drēbju trūkumu, var tikai iedomāties, cik bēdīgs bija stāvoklis. Šos apstākļus papildināja arī strauja izsitumu tīfa izplatība.
Neskatoties uz šausmīgo stāvokli, L. Āboliņš tomēr paliek Krievijā gan dažādu formalitāšu dēļ, gan cerēja dabūt darbu. Viņš finansiāli nevarēja atļauties aizceļot. Sākotnēji L. Āboliņš bija plānojis doties mājās uzreiz pēc reevakuācijas atļaujas saņemšanas, tomēr tas neizdevās. Viņš pat raksta, ka nesūtīja vēstuli, jo plānoja satikt ģimeni Stāmerienā, bet jau minēto formalitāšu dēļ viņš nedevās reevakuācijā, tādēļ tomēr nosūtīja. Vēstulē Leons Āboliņš apraksta savu vēlmi pabeigt studijas, lai mācības nepaliktu nepabeigtas. L. Āboliņš īsti nenorāda, kādi ir viņa ienākumu avoti, min tikai kādu pabalstu 450 rubļu vērtībā, un nav īsti skaidrs, vai viņš to saņem, jo pirms tam rakstīja par to, ka viņam vairs neko nemaksā sakarā ar pēdējiem notikumiem: “Latvijas Nacionālo lietu Komisariāts stīvējas un negrib mums maksāt ne turpmāko algu, nedz arī ceļa izdevumus”. Droši zināms ir tikai tas, ka revolūcijas laikā, t.i. 1917. gadā, vēl būdams students, L. Āboliņš strādāja dažādās Maskavas skolās [2].
Ņemot vērā faktu, ka vidējā alga Krievijā 1919. gadā nepārsniedza 1465 rubļus[4], tad cenas, kuras vēstulē min L. Āboliņš, ir pārsteidzoši lielas. Kaut arī algas tika palielinātas, cenas produktiem pieauga vēl ātrāk [3]. “Cenas uz precēm pie mums tagad šādas: sviests 120-130 (diemžēl nav minēts apjoms, kādu par šo cenu varēja iegādāties) un nevar dabūt, cūkas gaļa 50-60, kalošas 250-400, cukura gabaliņš (zāģēta) 2.50 kap. un t.t., rudzu milti puds 700 rub. (apmēram 44 rubļi par kilogramu)”. Tas ļauj saprast, cik niecīgu daudzumu pārtikas varēja dabūt, ja vispār varēja dabūt, un cik grūtā situācijā nonāca cilvēki. Jāatceras, ka valstī plosījās pilsoņu karš, kas nozīmēja pārtikas trūkumu, kā rezultātā ne visi varēja pie tās tikt.
Savā vēstulē L. Āboliņš tomēr nav tikai pesimistiski noskaņots. “Pārtika iet visa pavisam pie beigām, bet gan nu kā nebūt noturēšos virs līmeņa”. Un kaut arī Āboliņš min izsitumu tīfu, viņš raksta: “Mēs visi vēl sveiki un veseli”. Tas parāda, ka viņš nekrīt panikā un vēlas iedrošināt arī savus radiniekus, ka viss būs labi. Viņš min draugus un paziņas, apjautājas, kā iet visiem mājās un lūdz nodot visiem sveicienus: “Ko dara Medņa Valdis?[…]Pasveicini! Pasveicini ari Stāmerienas skolmeistarus ar veco draugu un instruktoru Pēteri Lapiņu priekšgalā!” L. Āboliņš cer uz to labāko ne tikai dzīvē, bet arī mācībās, rakstot: “[…]par laimi Universitātē tagad laboratorijas būs atvērtas arī pa vasaru un varēs darīt to, kas nokavēts pa ziemu.”
Lai arī Leons ir stingri apņēmies pabeigt studijas, viņš atklāj arī plānus atgriezties dzimtenē. Vēstules saturā lieliski atklājas viņa tuvās attiecības un sirsnība ar ģimeni, sevišķi ar māsu Olgu. Viņš raksta: “Nosūtu tev sirsnīgus sveicienus dzimšanas dienā”, “Vēlreiz sirsnīgi sveicieni”, […]kaut gan ļoti gribējās jūs redzēt un bažījos par jūsu veselibu, sevišķi māmiņas, kas vājākā”.
Latvijas Universitātes Muzejā šobrīd glabājas tikai viena Leona Āboliņa personīgā vēstule, kas nav saistīta ar viņa profesionālo darbu, tāpēc šī vēstule ir unikāls mantojums, kā arī svarīgs vēstures avots, kas atklāj daudzpusīgu informāciju par Leona Āboliņa pieredzi studiju laikā, globāliem, politiskiem un saimnieciskiem apstākļiem, kā arī viņa personīgajām attiecībām un uzskatiem.
Literatūra:
Бригадина O. B.Быт, нравы, поведение в годы революции и Гражданской войны в России (1919-1922 гг.)
Vairāk par L. Āboliņu
Atsauces:
[1] LUM ZOO1724
[2] LUM ZOO1724
[3] Камардин И. Н. Заработная плата рабочих Поволжья в годы гражданской войны.
[4] Камардин И. Н. Заработная плата рабочих Поволжья в годы гражданской войны.