Akadēmiskais centrs
Latvijas Universitātes (LU) fizikas docents Fricis Gulbis ne tikai ir ievērojams mūsdienu Latvijas fizikas zinātnes pamatlicējs, bet arī drosmīgs Latvijas patriots, kurš, riskējot ar savu dzīvību, iesaistījās LU tiesību zinātņu prof. Konstantīna Čakstes vadītajā Latvijas Centrālās padomes (LCP) darbībā Otrā pasaules kara laikā (1939-1945), parakstot 1944. gada 17. marta Memorandu par Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu no PSRS un nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas. Otrā pasaules kara laikā Latvijas valsts bija iznīcināta abu totalitāro režīmu politikas rezultātā. F. Gulbis pats bija piedalījies jaunās Latvijas valsts izveidē, liekot pamatus mūsdienu Latvijas fizikas zinātnei. Pēc tam viņš pieredzēja, kā valsti, kuru pats ir cēlis, iznīcina vieni no visrepresīvākajiem režīmiem pasaules vēsturē. Saistībā ar LCP Memoranda 80. gadskārtu 2024. gada 17. martā svarīgi apzināties LU lomu Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas mēģinājumos un Latvijas valsts idejas saglabāšanā 20. gs. okupācijas varu apstākļos, par ko tapusi šī LU Muzeja rubrika.
Nozīmītes raksturojums
Par LU fizikas doc. F. Gulbja saistību ar LCP liecina viņa personīgā LCP locekļa nozīmīte, kas piespraužama pie apģērba kreisās puses. Nozīmīte ir darināta no metāla, kuras pamatu veido angļu vairoga tipa vairogs karminsarkanā krāsā (Latvijas valsts karoga krāsas). No vairoga kreisā augšējā stūra uz vairoga labo apakšējo stūri novilkta balta, diagonāli taisna svītra, kas ir identiska Latvijas valsts karoga baltai krāsai. Vidū vairogam ir Latvijas Republikas mazais ģērbonis, bet pašu vairogu ieskauj sudraba krāsas lauru lapu vainags. Virs vairodziņa ir gaiši zilas krāsas kronis, kas atgādina latviešu tautu meitas kroni. Gaiši zilā kroņa vidū abreviatūra L.C.P., kas atšifrējas kā “Latvijas Centrālā padome”. Šis ir liels retums, ka kādam no LU saimes locekļiem ir saglabājusies lietiska vēstures liecība, kas liecina par piederību LCP un vēlmi cīnīties par neatkarīgas Latvijas valsts atjaunošanu [1]. Plaši zināmais, lietiskais vēstures avots par LU saistību ar LCP ir LU Mazajā aulā sastopamā 1994. gada 27. septembrī LU rektora Jura Zaķa un latviešu studentu vienības Austrums atklātā piemiņas plāksne, kas veltīta LU prof. Konstantīnam Čakstem, kura mūžs traģiski aprāvās Štuthofas koncentrācijas nometnes (mūsdienu Gdaņskas pievārtē, Polijā) evakuācijas laikā. F. Gulbja LCP nozīmītei, tāpat kā K. Čakstes piemiņas plāksnei, ir simboliska nozīme. Tā apliecina LU zinātnieka lojālitāti tikai pret neatkarīgo Latvijas valsti, neatzīstot totalitāro režīmu okupācijas varu kundzību un uzņemoties saistības pret neatkarīgo Latvijas valsts, parakstot LCP memorandu par Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu [2].
Friča Gulbja iesaiste nevardarbīgajā pretošanās darbībā
Latvijas valstij pieredzot bojāeju, F. Gulbis palika strādāt LU, ko PSRS okupācijas vara (1940-1941) pārsauca par Latvijas Valsts universitāti (LVU) [3]. Fiziķim izdevās izvairīties no padomju represijām, kurās gāja bojā LU mācībspēki kā LU ķīmijas profesors un rektors Jūlijs Auškāps. F. Gulbis palika LVU Matemātikas un dabaszinātņu fakultātē, kur bija tās dekāns [4]. Taču viņš riskēja ar savu dzīvību, kad mēģināja izjaukt nelikumīgās, vienpartijiskās 1940. gada jūlija padomju okupantu inspirētās “Tautas Saeimas” vēlēšanas, iesniedzot savas dzimtās Kurzemes “Demokrātisko latviešu sarakstu” līdzās “Latvijas Darba tautas blokam”. Tā bija drosmīga rīcība, par ko varēja tikt deportēts uz PSRS austrumiem vai nonākt bēdīgi slavenajā Latvijas PSR Iekšlietu Tautas komisariāta (NKVD) “Stūra mājā”, pieredzot prātam neaptveramu, nežēlīgu spīdzināšanu [5]. Nacionālsociālistiskajai Vācijai okupējot Latviju 1941. gada 8. jūlijā, F. Gulbis palika strādāt savā fakultātē, bet LVU tika pārsaukta par Rīgas Universitāti (RU) [6]. Nacionālsociālistu okupācijas laikā viņš iesaistījās 1941. gada beigās LCP izveides procesā, kas notika sevišķi slepeni pagrīdē [7]. Paralēli viņš savā akadēmiskajā darbā gādāja par savas fakultātes darbības atjaunošanu un saviem līdzstrādniekiem, novēršot viņu iesaukšanu nacionālsociālistiskās Vācijas militārajos formējumos, kas nozīmētu nosūtīšanu karot uz Austrumu fronti. Viņš negribēja, lai viņa akadēmiskais darbs tiktu traucēts un neuzskatīja, ka tas ir tiesiski Latvijas pilsoņus izmantot vācu nacionālsociālistu interesēs, kas nebija savienojamas ar neatkarīgas Latvijas valsts interesēm [8]. 1944. gada 17. martā F. Gulbis kļuva par vienu no bijušā Latvijas ārlietu ministra Fēliksa Cielēna un Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas profesora Andreja Teikmaņa sastādītā LCP memoranda 188 parakstītājiem, no kuriem F. Gulbis ierindojas kā 116. pēc kārtas. Memorands, ko iesniedza Latviešu Waffen SS ģenerālinspektoram Rūdolfam Bangerskim, paredzēja atjaunot neatkarīgo Latvijas valsti no PSRS un nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas, vienlaikus atjaunojot parlamentāro iekārtu uz 1922. gada Latvijas valsts Satversmes pamata, ko 1934. gada 15. maijā bija likvidējis Kārļa Ulmaņa valsts apvērsums [9]. Dokuments paredzēja atjaunot arī Latvijas armiju, kuras uzdevums būtu aizstāvēt Latvijas valsti ar ASV un Lielbritānijas atbalstu pret PSRS, kas izstūma nacionālsociālistiskās Vācijas karaspēku no Baltijas valstīm [10]. Taču šis dokuments bija tikai deklarācija, un, LCP nezinot, Sabiedroto koalīcija (ASV, Lielbritānija un PSRS) 1943. gada novembra-decembra mijā bija tikusies Teherānas konferencē Irānā un pieņēmusi liktenīgu lēmumu - ASV paziņoja, ka tā nevērsīsies pret PSRS, ja tās karaspēks ieies Baltijas valstīs, atstājot tās savā likteņa varā. No mūsdienu skatpunkta, LCP darbība vērtējama kā bezjēdzīga, ņemot vērā Otrā pasaules kara uzvarētāju intereses, bet, no otras puses, LCP caur pagrīdes diplomātiskajiem sakariem ar Latvijas diplomātisko dienestu trimdā atgādināja ASV un Lielbritānijai par Atlantijas hartas principiem - tautu pašnoteikšanos un tiesībām uz suverenitāti, ko nodrošinātu Sabiedroto koalīcijas uzvara Otrajā pasaules karā [11]. Gan ASV, gan Lielbritānija, būdamas PSRS sabiedrotās, neatzina Baltijas valstis kā leģitīmu PSRS sastāvdaļu [12].
1944. gada jūlijā, kad Sarkanā armija veiksmīgi realizēja operāciju Bagrations Baltkrievijā, ielencot un pilnībā iznīcinot Vācu armijas grupu “Centrs”, tā nekavējoties virzījās Baltijas valstu teritorijā no dienvidu puses, apdraudot nogriezt sauszemes ceļu uz nacionālsociālistisko Vāciju [13]. F. Gulbis, baidoties no padomju represīvās varas atgriešanās, nolēma bēgt uz nacionālsociālistisko Vāciju tā paša gada 27. jūlijā. Tā paša gada 16. septembrī RU rektors Mārtiņš Prīmanis atbrīvoja no RU Fizikas institūta direktora amata F. Gulbi, kad viņš aizbēga no Latvijas. Šī bija pēdējā reize, kad F. Gulbis redzēja savu dzimteni, kurā vairs neatgriezīsies [14]. Bēgšana ne tikai bija bailes no padomju, bet arī no nacionālsociālistu represijām. Īsi pirms otrreizējās PSRS okupācijas vācu nacionālsociālistu slepenpolicija Gestapo sāka arestus pret LCP Memoranda parakstītājiem, tajā skaitā pret LU prof. K. Čaksti [15]. Lai gan LCP turpināja darboties bez K. Čakstes, taču Sarkanās armijas straujā virzīšanās spieda organizācijas darbību pārcelt uz Zviedriju, uz kurieni LCP loceklis, LU ģermanistikas absolvents un K. Čakstes kapavietas atklājējs Leonīds Siliņš organizēja bēgļu laivas pāri Baltijas jūrai. F. Gulbis paspēja aizbēgt pa sauszemi, jo bēgšana pāri Baltijas jūrai bija ļoti bīstama - tur saimniekoja padomju zemūdenes un britu bumbvedēji, kuri negaidīti gremdēja ikvienu vācu kuģi, neatkarīgi no tā, vai tas bija karakuģis vai bēgļu evakuācijas kuģis. Pat, ja F. Gulbis būtu palicis Latvijā, viņu pirms otrreizējās PSRS okupācijas arestētu Gestapo un viņš pieredzētu to pašu baiso likteni, ko pieredzēja K. Čakste [16].
F. Gulbja liktenis pēc Otrā pasaules kara
Otrā pasaules kara beigas Eiropā F. Gulbis sagaidīja Rietumvācijā, ko bija okupējusi ASV, Lielbritānija un Francija saskaņā ar 1945. gada februāra Jaltas konferences lēmumu par karā sakautās nacionālsociālistiskās Vācijas sadalīšanu Sabiedroto koalīcijas okupācijas zonās. F. Gulbis kopā ar latviešu vēsturnieku Edgaru Dunsdorfu un latviešu matemātiķi Eiženu Leimani 1946. gada 8.-9. janvārī Britu okupācijas zonā nodibināja Baltijas Universitāti (BU), iesaistot trimdas igauņu un lietuviešu zinātniekus no Tartu un Viļņas universitātēm [17]. BU bija mēģinājums turpināt visu trīs Baltijas valstu nacionālo Alma Mater (Latvijas, Tartu un Viļņas universitāšu) darbību laikā, kad Baltijas valstis bija otrreiz iekļautas PSRS sastāvā un “dzelzs priekškars” sāka dalīt uz pusēm Eiropu demokrātiskajā Rietumeiropā un komunistiskajā Centrāleiropā un Austrumeiropā. BU bija iespējas attīstīties kā jaunai augstākās izglītības un zinātnes iestādei priekš trimdiniekiem no Baltijas valstīm, taču 1949. gada 30. septembrī BU slēdza sakarā ar igauņu, latviešu un lietuviešu kara bēgļu izceļošanu uz ASV, Lielbritāniju, Kanādu, Austrāliju, Venecuēlu, Brazīliju, Argentīnu u.c. pasaules valstīm. F. Gulbis gan mēģināja panākt BU pārcelšanu no Rietumvācijas uz Ziemeļameriku (ASV vai Kanādu), taču tautiešiem, izklīstot pa pasauli, tas vairs nebija iespējams [18].
F. Gulbis apmetās uz atlikušo dzīvi Kanādā 1949. gada beigās, kur turpināja akadēmisko darbu Makmāstera Universitātē Hamiltonā. Kanādieši ļoti novērtēja viņa augstāko izglītību, ko viņš bija ieguvis Krievijas impērijā. Rietumos doktora grādus piešķīra, ja zinātnieks apliecināja spēju sekmīgi strādāt zinātnē. Turpretī Krievijas impērijas universitātēs un starpkaru LU doktora grādus piešķīra, ja disertācijai bija nopietns zinātniski pētnieciskā darba rezultāts [19]. F. Gulbim bija ļoti labas zināšanas un akadēmiskā darba pieredze, ko kanādieši uzskatīja par ļoti noderīgu Makmāstera Universitātē. Tomēr F. Gulbis savas degsmes un nenogurstošās darbības rezultātā pieredzēja sirdstrieku, kas viņam liedza turpināt strādāt akadēmisko darbu. No 1955. gada decembra līdz 1956. gada janvārim F. Gulbis cīnījās ar savu sirds slimību, taču beigās zaudēja un aizgāja aizsaulē [20].
Papildus informācija
Konstantīna Čakstes piemiņas plāksnes atklāšanas fotogrāfija
LU profesora Konstantīna Čakstes piemiņas plāksne
Jāzeps Rancāns un uzsaukums vēlēšanām Eslingenē
Latvijas Centrālās Padomes memorands (17.3.1944., Rīga)
17. marts. Tapis Latvijas Centrālās padomes Memorands
LCP Memoranda parakstītāju biogrāfijas
1944.gada Centrālās padomes memorands - ideālisma un politiskās rīcības paraugs
LATVIJAS CENTRĀLĀS PADOMES MEMORANDS RĪGĀ, 1944. GADA 17.MARTS
Pabriks: Nepieciešams izglītot sabiedrību par Latvijas Centrālās padomes nozīmi valsts vēsturē
[1] LUM2569
[2] Rubenis, Rūdolfa. Konstantīna Čakstes piemiņas plāksnes atklāšanas fotogrāfija. Rīga: LU Muzejs. 2023, 4.-5. lpp. Pieejams: https://dspace.lu.lv/dspace/handle/7/61989
[3] LVVA. 7427. f. (Latvijas Universitāte), 13. apr., 602. l (Ārkārtas profesors Fricis Gulbis), 58. lpp.
[4] Dzimis Jūlijs Auškāps. Rīga: LU Muzejs. Pieejams: https://www.lu.lv/muzejs/notikumi/diena/notikums/e/dzimis-julijs-auskaps-20220602/
[5] Jansons, Jānis. Latvijas Universitātes Fizikas institūts (1919-1944) un tā sagatavotie fiziķi. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds. 2008, 20. lpp.
[6] LVVA. 7427. f. (Latvijas Universitāte), 13. apr., 602. l (Ārkārtas profesors Fricis Gulbis), 62., 66. lpp.
[7] Rubenis, Rūdolfs. LU profesora Konstantīna Čakstes piemiņas plāksne. Rīga: LU Muzejs. 2020, 2. lpp. Pieejams: https://dspace.lu.lv/dspace/handle/7/54238
[8] Jansons, Jānis, 20.-21. lpp.
[9] Auziņš, Arnolds. Konstantīns Čakste. Rīga: Apgāds “Jumava”. 2004, 42. lpp.
[10] Latvijas Centrālās Padomes memorands (17.3.1944., Rīga). Pieejams: https://www.historia.lv/dokumenti/latvijas-centralas-padomes-memorands-1731944-riga
[11] John, Connelly. From Peoples into Nations: A History of Eastern Europe. Princeton: Princeton University. 2020, page 501
[12] Feldmanis, Inesis. Latvijas okupācija: vēsturiskie un starptautiskie tiesiskie aspekti. Rīga: Latvijas Ārlietu ministrija. 2021. Pieejams: https://www.mfa.gov.lv/lv/latvijas-okupacija-vesturiskie-un-starptautiski-tiesiskie-aspekti-profesors-i-feldmanis
[13] Rubenis, Rūdolfs. LU profesora Konstantīna Čakstes piemiņas plāksne, 4. lpp. Pieejams: https://dspace.lu.lv/dspace/handle/7/54238
[14] LVVA. 7427. f. (Latvijas Universitāte), 13. apr., 602. l (Ārkārtas profesors Fricis Gulbis), 67. lpp.
[15] Auziņš, Arnolds, 67.-68. lpp.
[16] Rubenis, Rūdolfs. Konstantīna Čakstes piemiņas plāksnes atklāšanas fotogrāfija, 4. lpp. Pieejams: https://dspace.lu.lv/dspace/handle/7/61989
[17] Jansons, Jānis, 23. lpp.
[18] Jansons, Jānis. No Latvijas Universitātes Fizikas institūta (1919) līdz Cietvielu fizikas institūtam (1978). Rīga: LU Akadēmiskais apgāds. 2016, 109. lpp.
[19] Jansons, Jānis, 21. lpp.
[20] Jansons, Jānis. No Latvijas Universitātes Fizikas institūta (1919) līdz Cietvielu fizikas institūtam (1978), 110. lpp.
