Akadēmiskais centrs
Ella Detlova strādāja skolā līdz sirmam vecumam. Šogad viņai 100 gadu jubileja.
Ella Detlova (Šube) dzimusi Rīgā, 1922. gada 26. jūlijā Edgara Šubes un Emīlijas (dzimusi Kļaviņa) ģimenē. Tēvam bija neparasta profesija – daiļkrāsotājs, bet māte jaunībā strādāja par jaunāko klašu skolotāju. Ella mācījusies Rīgas 12. pamatskolā (1929 – 1934) un Rīgas 2. pamatskolā (1934 – 1936). Bērnībā ar aizrautību lasījusi Žila Verna darbus. Deviņu gadu vecumā Ellai nopirka klavieres, viņa mācījās tās spēlēt un apguva mūzikas teoriju Tautas konservatorijā pie Lūcijas Garūtas. E. Detlova atceras [1]: “Otrajā pamatskolā dziedāšanas skolotājs Sloka skolas korīti sagatavoja tik tālu, ka tikām uzstāties radiofonā. Vijoli spēlēja Jānis Dūmiņš, es – pie klavierēm, skaņu ierakstu tajā laikā nebija, tūlīt laida gaisā”. Turpmāk mācījusies Rīgas pilsētas 2. ģimnāzijā (1936 – 1941). Saņēmusi godalgu par radošo darbu, aprakstot Mēnesi.
1941. gadā viņa iestājās Rīgas Universitātes (tā Latvijas Universitāti sauca vācu okupācijas laikā) Matemātikas un dabaszinātņu fakultātes Matemātikas nodaļā, kur citā starpā apguva 16 astronomijas kursus. Līdztekus strādājusi dažādus darbus. 1941. – 1942. gadā bijusi vācu valodas tulks Dzelzceļa centrālajā noliktavā, 1944. gadā tehniķe-uzmērītāja būvuzņēmumā. Strādājusi arī lauku darbos. 1944. gada oktobrī studijās iestājās pārtraukums, jo Rīgas evakuācijas laikā tēvs saņēma pavēli doties darbos uz Vāciju, un Ella brauca līdzi. Māte tajā laikā jau bija mirusi. Viņi dzīvoja Freitālā (Freital) pie Drēzdenes un pieredzēja Drēzdenes bombardēšanu 1945. gada februārī. Ella strādāja pie drupu novākšanas un daudz slimoja.
1946. gada janvārī viņa atgriezās Rīgā un drīz sāka strādāt par skolotāju Rīgas 3. vidusskolā, sākumā mācot fiziku un ķīmiju, vēlāk – matemātiku. E. Detlova atceras [1]: “Reiz no rīta, skrienot pa kāpnēm, no kādas vecākās klases dežurantes dabūju aizrādījumu: Ej, tu, mazais, klusāk, augšā svinīgais akts! Divdesmit triju gadu vecumā, bēgļu nometnēs nonīkusi, svēru četrdesmit septiņus kilogramus… Klusi un paklausīgi aizšmaucu uz stundu”.
1946. gadā Ella atsāka studijas universitātē, 1949. gadā tās pabeidza, iegūstot astronoma kvalifikāciju. Ar nākamo vīru Vilni Detlovu viņa iepazinās mūzikas skolā, 1948. gada 30. oktobrī viņi apprecējās. Vēlāk ģimenē piedzima meita Dace, kas strādāja par sinhrono tulkotāju. Vilnis Detlovs (1923 – 2007) bija latviešu matemātiķis, ilggadējs pasniedzējs Latvijas Universitātē, viens no pirmajiem latviešu programmētājiem. E. Detlova atceras [1]: “Jaunībā iemācījos pēc rokraksta noteikt cilvēka raksturu, izstudēju biezu vācu grāmatu, kā to vajag darīt, tad laidu zināšanas praksē. Mūzikas skolā vienam puikam pateicu, ka viņš tāds un tāds un šitāds. Tas bija mans nākamais vīrs, kurš sešus gadus nebija uzdrīkstējies man tuvoties!”
Pašās 1949. gada beigās E. Detlova sāka strādāt par asistenti Latvijas Valsts universitātes Astronomijas katedrā, nākamajā gadā veica zvaigžņu novērojumus ar pasāžinstrumentu. Šis darba periods bija īss, jo 1951. gada sākumā Astronomijas katedru likvidēja un E. Detlovu atlaida slodzes trūkuma dēļ [3]. Pēc tam kādu laiku viņa veica asteroīdu koordinātu aprēķinus, kā arī piedalījās pilnā Saules aptumsuma novērošanas ekspedīcijā uz Šiluti Lietuvā 1954. gadā.
Visu šo laiku E. Detlova turpināja skolotājas darbu Rīgas 3. vidusskolā. Kad Latvijā nolēma pastiprināt skolēnu specializāciju fizikā un matemātikā, 1963. gadā viņu pārcēla uz Rīgas 1. vidusskolu. Šeit viņa ilgstoši (vairāk nekā 40 gadus) un ar izciliem panākumiem strādāja par matemātikas un astronomijas skolotāju.
E. Detlova stāsta [1]: “Pie mums ne matemātikas, bet astronomijas dēļ atnācis ne viens vien audzēknis. Arī kāds krievu puisītis. Kad viņš tika līdz astronomijai, jau ļoti labi prata latviešu valodu. Ja nemaldos, viņš tagad ir astronoms Kanāriju salās. Viens mans astronoms ir Čīlē, viens Zviedrijā”.
Viņas audzēkņi aptuveni 250 reizes guvuši apbalvojumus Latvijas, PSRS un starptautiskajās matemātikas olimpiādēs. Viņa mācījusi sportisti Inesi Jaunzemi, astronomu Juri Žagaru, politiķus Einaru Repši, Kārli Šadurski, Ivaru Godmani un daudzus citus. K. Šadurskis stāsta [2], ka „skolotāja radījusi interesi par astronomiju, un vēl gadiem viņš pircis un lasījis astronomijas žurnālu „Zvaigžņotā Debess”, arī zvaigznājus joprojām var nosaukt”.
E. Detlova atceras gadījumu, kurā izpaudās pedagoga intuīcija [1]: “Es visu stundu nostāvēju klases beigās. Skolēni griež galvu atpakaļ un smaida. Nekustos no vietas. Izrādās, ka, pati nezinot, esmu stāvējusi tieši pie tā puiša, kurš visu kontroldarba laiku tup uz atvērtas grāmatas!”
1973. gadā apgādā „Zvaigzne” izdota viņas sastādīta matemātikas grāmata. E. Detlova ilgstoši darbojās Rīgas atklātās skolēnu astronomijas olimpiādes žūrijā (1973 – 1993) [4]. Kopīgajā žūrijas darbā ar viņu iepazinās autors, kurš ilgus gadus domāja, ka viņas uzvārds ir “Detlava”. Pieredzējusī skolotāja pārsteidza ar savu erudīciju, vienkāršību un tiešumu.
E. Detlova stāsta [1]: “Septiņdesmit divu gadu vecumā maģistrantūru beidzu kā matemātiķe, lai gan jaunībā biju studējusi astronomiju. Astoņi, deviņi, pat desmit – tāds bija eksāmena novērtējums. Sešnieku dabūju vienīgi pedagoģijā, kur es rakstīju nevis tā, kā vajag, bet tā, kā es domāju un daru – tātad ne gluži atbilstoši atzītai pedagoģijai”.
1998. gadā viņai piešķirta Ata Kronvalda prēmija. E. Detlova saņēmusi trīs apbalvojumus „Zelta pildspalva” (1999., 2000. un 2001. gadā). Strādājusi skolā vēl pat 86 gadu vecumā. Mirusi 2014. gada 12. februārī.
Bijušo skolēnu atmiņas
Juris Žagars: Viņa bija cienīta un ļoti laba matemātikas skolotāja, mācīja arī astronomiju un it kā pēc rokraksta prata trāpīgi raksturot rakstītāja (parasti skolēna) psiholoģisko tipu un raksturu. Mums tas, protams, bija interesanti un patika. Atceros, ka pirmo matemātikas stundu 9. klasē viņa sāka ar uzdevumu: citplanētietim bija četri dēli un piecas meitas, kopā 13 bērni. Cik citplanētietim bija taustekļu uz galvas? Tas ir uzdevums par skaitīšanas sistēmām.
Andris Vaivads: Divas lietas ir iespiedušās atmiņā no E. Detlovas stāstītā. Viens, kā viņa aprakstīja to, ka senajās ciltīs izmantoja Plejādes, lai pārbaudītu mednieku redzi. Labākie mednieki varot redzēt līdz pat divpadsmit zvaigznēm. Otrs, ka cilvēkiem vajag biežāk skatīties zvaigznēs, kā arī tālumā uz apvārsni. Tas esot labi, lai atrautos no saviem ikdienas darbiem, un tas esot labi acīm, jo atpūtina acs muskuļus.
Kārlis Bērziņš: Ella Detlova neapšaubāmi bija viena no tām Skolotājām ar lielo burtu, kurai esmu ļoti pateicīgs. Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā Detlova bija mana matemātikas un astronomijas skolotāja. Manuprāt viņai bija talants “ar karoti ieliet zināšanas” ikvienam skolēnam, vienlaicīgi viņa it kā bija barga, vēršoties pret katru, kas mēģināja špikot – tam kontroldarbs nekavējoties tika noņemts. Viņa teica: “Špikojiet, tikai nedomājiet par mani!” Mājas darbi novērtēšanai tika savākti pašā rīta agrumā, kas mazināja norakstīšanas iespējas. Tagad, atskatoties pagātnē, varu secināt, ka viņa līdz sīkumiem pārvaldīja attiecīgās zinātnes un mācību nozares, kā arī pedagoģiju un psiholoģiju. Viņas skatījumā katram bija iespēja laboties, piemēram, trīs izcilas atzīmes spēja pilnībā dzēst nesekmīgu rezultātu. Daudzas Ellas Detlovas astronomijas mācību stundas iesākās ar mazo dažu minūšu kontroldarbu, kurā vajadzēja pēc atmiņas uzzīmēt iepriekšējā nodarbībā apgūtās, rūpīgi uz tāfeles uzzīmētās kāda zvaigžņotās debess apgabala raksturīgās zvaigžņu figūras. Tā mācību gada laikā viņas audzēkņi iemācījās atpazīt visus galvenos Latvijā novērojamos zvaigznājus. Manuprāt, ikviens izjuta, ka Ella Detlova astronomijas un matemātikas mācīšanu veica nesavtīgi un no visas sirds. Tas uz mūžu ir padarījis viņu par izcilu un mīlētu skolotāju! Šķiet, ka daudzi mūsdienu Latvijas pedagogi un visa izglītības sistēma joprojām varētu mācīties no viņas izkoptajām metodēm.
Agnese Ozola (Zalcmane): Ella Detlova bija cilvēks, kurš mani un noteikti daudzus citus ieinteresēja par astronomiju savās Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas matemātikas stundās, kurās pieminēja dažādas interesantas astronomiskas parādības. Gan matemātika, gan vēlāk astronomija agros rītos pie viņas bija ļoti aizraujošas. Uzzinājām daudz ko no astronomijas vēstures, bija jārisina uzdevumi, jāpieraksta jēdzieni un jāzīmē zvaigžņu kartes gabaliņi. Atceros viņu ar siltumu un pozitīvismu, jo tieši to viņa izstaroja. Vēlāk universitātē man laimējās mācīties pie viņas vīra Viļņa Detlova, kurš arī bija tā paša siltuma un optimisma pilns. Saulainas atmiņas par abiem.
Emīls Veide: Kādā starpbrīdī E. Detlova dzirdēja, ka es ar klases biedriem runāju, ka gribētu būt skolotājs. Tad viņa mani pasauca pie sevis un prasīja, vai to domāju nopietni. Teicu “jā”. Uz ko viņa atbildēja: “Nu tad tiekamies septembrī!” Uzreiz pēc ģimnāzijas absolvēšanas jau septembrī atnācu novadīt kādu astronomijas stundu. Pēc pirmās stundas viņa pateica, ka “vairs viņai te nav ko darīt”. Otro stundu pat nenoskatījās un aizgāja prom, jo beidzot kāds pārņēma astronomijas mācīšanu. Kā Detlova pati teica, ka “viņa jau skolā tik ilgi nestrādātu, bet nav neviena, kurš turpinātu mācīt astronomiju”.
No mācību stundām atmiņā palikušas viņas ar krītu uz tāfeles zīmētās zvaigžņu kartes un aizraujošie stāsti par zvaigznājiem, vēsturisks ieskats par dažādu jēdzienu rašanos un nozīmi mūsdienās, bet īpaši atmiņā palika interesantie stāsti par dažādiem astronomiem, kuri vēl papildus nodarbojušies ar mūziku, matemātiku un citām ar zinātni šķietami nesaistītām lietām. Ella Detlova bija dzīvesgudra sieviete, kura šad tad savos stāstos iestarpināja arī kādu dzīves gudrību. Palicis atmiņā viņas teiciens, ka, lai saglabātu skaidru prātu, jāatsakās no alkohola pavisam. Tas esot vergu dzēriens. Viņas mājās vienīgā “narkotika” bija pupiņu kafija.
Vēl viņa mēdza atkārtot, ka “viņa nav veca, viņa ir sena”. Tas, manuprāt, labi parāda, ka vienu un to pašu lietu var uzlūkot no dažādām pusēm.
Lasi vēl:
1. A. Mellupe. Atvērtās durvis: Rīgas pirmā ģimnāzija portretos un notikumos. Rīga: Likteņstāsti, 2009, 319 lpp.
2. Portāls „jauns.lv”. 21.12.2009. Repšes un Godmaņa skolotāja varēs saņemt arī algu.
3. J. Klētnieks. LVU Astronomiskās observatorijas Laika dienests (1944–1959). Latvijas Universitātes Raksti 2008, 716. sēj. Zinātņu vēsture un muzejniecība, 73.–80. lpp.
4. I. Vilks. Astronomijas olimpiādei pusgadsimts. Zvaigžņotā Debess, Vasara 2022 (256), 34. – 40. lpp.
