Akadēmiskais centrs
Pultuskas meteorīts, kas aplūkojams Latvijas Universitātes Muzeja Frīdriha Candera un Latvijas astronomijas kolekcijā, arī izceļas ar unikālu krišanas vēsturi, tāpat kā citi iepriekš aplūkotie muzeja meteorītu kolekcijas pārstāvji – lasiet agrākās publikācijas sērijā „Zem Lupas” - Pallasa dzelzs, Pilistvēres meteorīts, Bjurbeles meteorīts, Sihotealinas meteorīts, Brenhemas meteorīts.
Pultuskā nokritušais meteorīts varbūt nav īpaši ievērojams sava sastāva dēļ, toties tā krišana gan bija unikāls notikums. Ir 1868. gada 30. janvāris, septiņi vakarā, Polijas teritorija, Ostrovenkas apriņķis (Ostrołęcka), Pultuskas pilsēta (Pułtusk). Šeit skaidrā, tumšā ziemas vakarā no debesīm „nobira” pats lielākais vēsturē zināmais meteorītu „lietus”. Tūkstošiem cilvēku redzēja sākotnējā meteorīta krišanu – gan pašā Pultuskā, gan apkārtējos ciematos, un šis notikums bija labi saskatāms pat 60 kilometru attālajā Polijas galvaspilsētā Varšavā. Liecinieki apraksta lielu uguns lodi, kas pēc brīža detonēja, un lielu skaitu sīku akmens šķembu, kas nolija pār pilsētu. Pēc oficiālām un neoficiālām ziņām neviens cilvēks, ne dzīvnieks netika cietis un pat ēkām nekāds būtisks kaitējums netika nodarīts. Kā tad tā, ja meteorīts, vai pareizāk – liels skaits meteorītu uzkrita pilsētai?
Kopējā reģistrētā meteorīta gabalu masa bija 8860 kilogrami, jeb gandrīz 9 tonnas. Bet unikalitāti šis meteorīts ieguva ar kritušo objektu skaitu! Tikai oficiāli atrasto un reģistrēto vienību skaits ir aptuveni 68 780, pēc citiem datiem šis skaits esot pārsniedzis 100 000! Meteorīta šķembas svēra sākot ar pusgramu, bet smagākais atrastais paraugs bija tikai 9,09 kilogrami. Lielākais vairākums atrasto meteorīta paraugu svēra tikai dažus gramus, tāpēc šo meteorītu reizēm sauc par „Pultuskas pupām”. Te arī atbilde, kā šajā gadījumā cilvēkiem un ēkām izdevās paglābties no traumām.
Otra būtiska lieta, ka meteorīts detonēja ļoti augstu virs pilsētas un trieciena vilnis izpalika, atšķirībā no 2013. gada Čeļabinskas meteorīta krišanas, kad triecienviļņa tiešās vai netiešās iedarbības dēļ cieta ap tūkstoš cilvēku.
Pultuskas meteorītu pētīja profesors Johans Galle (Johann Gottfried Galle), Breslavas (mūsdienās Vroclava) observatorijas direktors, kurš nodarbojās ar planētu orbītu precīzu noteikšanu, apkopoja datus par tobrīd zināmajām komētām, kā arī pētīja meteoru trajektorijas. Viņš 1868. gadā ļoti rūpīgi savāca un apkopoja liecinieku stāstus par Pultuskas meteorīta krišanu. Lūk, ko profesors Galle publicēja – „Debesis bija skaidras, termometrs rādīja –9 grādi, netālu no Mēness varēja redzēt divas spožas zvaigznes. Pēkšņi no vienas no šīm zvaigznēm atdalījās liels daudzums dzirksteļu, tad šī zvaigzne kļuva tumšāka uz desmit sekundēm, kam sekoja milzīgs gaismas uzliesmojums. Māju iemītnieki izskrēja uz ielām, jo domāja, ka apkārt sākušies ugunsgrēki. Spožajai gaismai sekoja liels troksnis kā lielgabala šāviens, tad kā pērkona dārds, kas ilga vairākas minūtes, mainoties toņkārtām. Sekoja ilga graboņa – akmens šķembām krītot uz zemes, ledus, ēkām, daudzas iekrita arī Narevas upē.”
Neskaitot liecinieku izjautāšanu, profesors Galle vāca datus arī aprēķiniem. Tā viņš konstatēja, ka meteorītu šķembas pēc sprādziena kritušas gandrīz vertikāli lejā un tikai nedaudz kustējušās iepriekšējā lidojuma virzienā. Lielu palīdzību profesoram sniedza Varšavas Evanģēliskās koledžas direktors Bakmans (Mr. v. Bückmann), kurš bija precīzi reģistrējis, ka no uzliesmojuma līdz detonācijas trokšņa atnākšanai pagāja 3,5 minūtes. Bakmana kungs notikuma laikā bijis uz ielas, gājis savā pierastajā ikvakara pastaigā un novērojis visu notiekošo ļoti izdevīgā pozīcijā, kur labi bija redzams gan uzliesmojums, gan sekojošais šķembu krišanas leņķis. Nākošajā vakarā Bakmana kungs nogāja to pašu attālumu (no brīža, kad parādījās uzliesmojums līdz brīdim, kad atskanēja sprādziens) ar pulksteni rokā, tā arī tika iegūtas minētās 3,5 minūtes. Izmantojot šos datus, profesors Galle izrēķināja, sprādziena augstumu virs zemes.
Pultuskas akmens meteorīts ir H5 tipa parastais hondrīts, kas sastāv no piroksēna vai olivīna hondrām, tā sastāvā ir arī tādi minerāli kā kamasīts, olivīns, bronzīts, troilīts un hromīts. Pultuskas meteorīts ir brekčijas tipa hondrīts – akmens, kas salauzīts neregulāras formas gabalos, tas satur ksenolītus. Ksenolīts ir cita ieža atlūzu ieslēgums magmatiskā iezī.
Viengabala meteorīta krišanas rezultātā izveidojas krāteris, bet meteorītu lietus gadījumā izveidojas lauks, ko sauc par meteorīta izkliedes elipsi. Pultuskas meteorīta izkliedes elipses laukums bija 127 kvadrātkilometru.
Ņemot vērā, ka Pultuskas meteorīts ir nepārspēts rekordists nokritušo vienību skaita ziņā, tas ir ļoti iecienīts gan muzeju, gan privāto kolekcionāru vidū. Šobrīd meteorīta paraugi maz atrodami brīvā pārdošanā, toties tos redzam gandrīz katrā meteorītu muzejā vai ievērojamā kolekcijā. Mazs – tikai 6,10 gramus (īsta pupa!) liels paraugs aplūkojams arī Latvijas Universitātes Muzeja Frīdriha Candera un Latvijas astronomijas kolekcijā. Paraugam ir izteikta tumšāka kusuma kārta vienos sānos, kas labi izceļas uz tipiskās akmens meteorīta betonam līdzīgās pamatmasas fona. Nespeciālista acij vizuāli šķiet, ka tas nav nekas īpašs, līdz atceramies šīs „pupas” krišanas vēsturi.
Pieteikšanās kolekcijas apmeklējumam šeit.
Izmantotā literatūra:
Galle, J. G. „Meteor observed on January 30, 1868, at Pultusk, Poland (translated by W. H. Haas)”.
