Akadēmiskais centrs
![Upespērleņu čaulu morfoloģijas mainība Baltijas un Baltās jūras reģionā. Latvija šeit veido sugas areāla dienvidu robežu. 14. un 15. diagramma kartes apakšā, kreisajā stūrī [2].](/fileadmin/_processed_/6/8/csm_mp_2022_01_04_56c601c708.png "Upespērleņu čaulu morfoloģijas mainība Baltijas un Baltās jūras reģionā. Latvija šeit veido sugas areāla dienvidu robežu. 14. un 15. diagramma kartes apakšā, kreisajā stūrī [2].")
![Upespērleņu izplatība Eiropā. Zaļie punkti – atjaunoties spējīgas populācijas, baltie punkti – sarūkošas populācijas, zaļie trīsstūri – radniecīga suga – platā upespērlene Margaritifera auricularia. Karte: no https://www.researchgate.net/publication/36418282_Conservation_Genetics_and_Ecology_of_European_Freshwater_Pearl_Mussels_Margaritifera_margaritifera_L [4]](/fileadmin/_processed_/f/3/csm_mp_2022_01_05_bc99993da7.jpg "Upespērleņu izplatība Eiropā. Zaļie punkti – atjaunoties spējīgas populācijas, baltie punkti – sarūkošas populācijas, zaļie trīsstūri – radniecīga suga – platā upespērlene Margaritifera auricularia. Karte: no https://www.researchgate.net/publication/36418282_Conservation_Genetics_and_Ecology_of_European_Freshwater_Pearl_Mussels_Margaritifera_margaritifera_L [4]")
LU Muzejā glabājas neparasta un vērtīga kolekcija - ziemeļu upespērlenes Margaritifera margaritifera paraugi. Šo kolekciju ievācis Reinis Kampe laikā no 1927. gada līdz 1939. gadam. Mūsdienās ziemeļu upespērlene ir izmirstoša suga gan Latvijā, gan Eiropā, gan pasaulē. Kolekcijā ir 107 čaulu eksemplāri, kas izvietoti piecās kastēs, pieci no tiem aplūkojami ekspozīcijā.
Virtuālā izstāde “Upespērlenes Latvijā”
Reinis Kampe (1910 – 1994) 1939. gadā ļoti sekmīgi pabeidza LU Matemātikas un dabaszinātņu fakultātes Dabaszinātņu nodaļu, iegūstot dabaszinātņu kandidāta grādu. Viņa darbs “Pētījumi par bruņu zivju atlieku iegulumu veidu Latvijas devona smilts iezī” tika novērtēts ar godalgu. Pēc studijām R. Kampe strādāja Sistemātiskās Zooloģijas institūtā (1939–1944). R. Kampes rokrakstu var atpazīt institūta inventārgrāmatas ierakstos laikā no 1939. gada 28. augusta līdz 1940. gada 27. janvārim. Kara beigās viņš emigrēja uz Vāciju, vēlāk dzīvoja ASV [1].
Latvijas Malakologu biedrība par 2022. gada gliemeni izvēlējusi ziemeļu upespērleni. Tāpēc par janvāra mēneša priekšmetu LU Muzejā ir izvēlēta Reiņa Kampes kolekcija. Tā ir vērtīgs pierādījuma materiāls par to, kādas kādreiz bijušas upespērleņu populācijas. Informāciju par precīzām upespērleņu atradnēm nedrīkst izpaust saskaņā ar Dabas aizsardzības pārvaldes izdotu rīkojumu. Tomēr viens piemērs – R. Kampes kolekcijā ir upespērleņu čaulas no Ķīšupes pie Saulkrastiem. Tagad šī mazā upīte ir meliorācijas grāvis. Diemžēl tā ir noticis arī vēl citās upespērleņu atradnēs.
Daļa no R. Kampes kolekcijas izmantota divos lielos pētījumos starptautiskos autoru kolektīvos: par čaulu morfoloģijas mainību Baltijas un Baltās jūras reģionā [2] un klimata izmaiņu tendencēm [3].
Eiropas Savienībā ziemeļu upespērleni atzīst par vienu sugu un tai paredzēta aizsardzība, kuru nosaka Sugu un biotopu direktīva. Taču Eiropas daļā, kas ietilpst Krievijas teritorijā, pētnieki šo vienu sugu uzskata par vairākām sugām, kas patiesībā būtu uzskatāmas par pasugām. Tādējādi sugu aizsardzību Eiropas Savienībā un Krievijā nav iespējams salīdzināt. Pētījums par čaulas morfoloģiju, t.i. dažādām čaulas formas niansēm, parādīja, ka ir atšķirības pētāmās teritorijas ziemeļu un dienvidu daļā, kurā ietilpst arī Latvija. Tomēr šīs atšķirības nav pietiekamas, lai ziemeļu upespērleni vajadzētu uzskatīt par vairāku sugu grupu. Tātad Eiropas teritorijas Krievijas daļā sugas aizsardzības pasākumus iespējams salīdzināt ar aizsardzības pasākumiem Eiropas Savienībā.
Pašlaik upespērleņu aizsardzībai Latvijā ir izveidoti četri dabas liegumi. Taču visās vietās atrodamas tikai vecās gliemenes, apmēram 40 līdz 100 gadu vecas. Arī R. Kampes kolekcijā pārsvarā ir lielās veco gliemeņu čaulas, tomēr ir arī mazākas, t.i. jaunākas. Jādomā, ka kolekcijas vākšanas laikā jaunās gliemenes bija lielākā skaitā nekā tagad. Ja upespērlenes nebūtu ilgdzīvotājas, šī suga Latvijā jau sen būtu izmirusi. Eiropā dzīvotspējīgas populācijas ir mazāk nekā sarūkošas.
Galvenais sugas iznīkšanas iemesls ir mazuļu bojāeja pirmajos dzīves gados, jo tie ir ļoti jutīgi pret paaugstinātu slāpekļa saturu ūdenī.
Upespērlenēm ir sarežģīts attīstības cikls, tā gaitā liela nozīme ir upes straumei. Upespērlenes ir šķirtdzimuma dzīvnieki, bet ārējas atšķirības starp tēviņiem un mātītēm nav redzamas. Jūnijā mātītēm žaunās sāk attīstīties olu somiņas – marsūpijas. Tēviņi iznērš savas dzimumšūnas upes straumē Tā kā upespērlenes pēc barošanās veida ir filtrētājas, ūdens straume pa ievadsifonu iekļūst mātītes žaunās un ienes tur tēviņa dzimumšūnas. Tad var notikt apaugļošanās. Ienākošā ūdens straume apgādā gliemeni arī ar barību un skābekli. Pēc tam pa izvadsifonu ūdens straume iznāk ārā, tāpēc izvadsifonam malas ir gludas, bet ievadsifonam – ar bārkstiņām, kuras aiztur pārāk lielu dūņu daļiņu nokļūšanu gliemenes žaunās. Tālāk ūdens nonāk līdz gliemenes mutei, pienesot barību – sīkas dūņu daļiņas un planktona organismus. Gliemenes ir dīvaini dzīvnieki – tām nav galva. Sēdošais dzīvesveids un barības filtrēšana no ūdens evolūcijas gaitā noveduši gliemenes līdz šādai ķermeņa uzbūvei – galva ar maņu orgāniem nav nepieciešama. Izņēmums ir vienīgi jūras ķemmītes, strauji kustinot čaulas vākus, ar reaktīvās kustības palīdzību tās spēj peldēt. Ķemmītēm pie čaulas malas ir vesela rinda acu.
Tātad upespērleņu mātīšu žaunās sākas olu attīstība. Augustā olās ir attītījušies gliemeņu kāpuri – glohīdiji. Olu somiņu sieniņas pārplīst, un glohīdiji tiek iznērsti ūdens straumē. To liktenis pakļauts nejaušībai – glohīdijam ir jānonāk saimniekzivs žaunās. Tam ir divi čaulas vāciņi ar āķīšiem, ar kuriem tas pieķeras zivs žaunām. Izveidojas it kā cista, kas zivs veselībai nekaitē. Nākamajā pavasarī glohīdijs ir attīstījies un pārvērties par mazu gliemenīti. Tā nokrīt no zivs un atkal ir pakļauts nejaušībai - izdosies upes straumē nonākt līdz piemērotam smilts/grants sēklim vai nē.
Latvijas straujteču upēs ir ļoti maz piemērotu smilts un grants slāņu, kuros mazās gliemenītes varētu dzīvot līdz piecu, sešu gadu vecumam. Tad tās sāk izrakties grunts virspusē, izbāž sifonus ūdens straumē, un tad to izdzīvošanai jau ir lielākas iespējas. Pieaugušās gliemenes ir mazāk jutīgas pret piesārņojumu. Ja smilts/grants slāņi ir pārklāti ar dūņām un ūdenī ir paaugstināts slāpekļa saturs, tad mazās gliemenītes iet bojā.
Upesērleņu saimniekzivis ir laši, taimiņi un strauta foreles. Diemžēl šo zivju ieguve maluzvejniecības ceļā ir diezgan populāra. Arī saimniekzivju trūkums samazina šo gliemeņu izdzīvošanas iespējas.
Upespērleņu iznīkšanu Latvijā ļoti veicinājusi negausīgā pērļu ieguve astoņpadsmitajā un deviņpadsmitajā gadsimtā, par to ir daudz rakstītu liecību. Tajā laikā Vācijā bijuši pērļu meklēšanas meistari, kas ar mazām standziņām pratuši gliemenes vākus pavērt un paskatīties, vai tajā ir pērle. Ja nav, tad dzīvu gliemeni var laist ūdenī atpakaļ. Nepratēji griež gliemeni vaļā ar nazi, un tad tā iet bojā, lai gan visbiežāk izrādās, ka nekādas pērles tajā nav. Diemžēl tā noticis arī Latvijā Zviedrijas un Krievijas pārvaldības laikā.
R. Kampes kolekcijā glabājas arī pērlēm līdzīgi veidojumi, ko varētu saukt par pērļu aizmetņiem. Vienpadsmit stikla stobriņos glabājas piecdesmit šādi veidojumi.
| Nr.p.k. | Skaits | Veidojumu apraksti |
| 1 | 8 | 2 balti ap 1 mm, 1 lielāks perlamutra, 5 ļoti mazi neregulāri veidojumi |
| 2 | 1 | balts, apaļš, zem 2 mm |
| 3 | 2 | viens 1,5 mm balts neregulārs; otrs zem 1 mm, balts |
| 4 | 8 | ļoti mazi balti krikumi, visi zem 1 mm |
| 5 | 3 | mazi, balti apaļi, ap 1 mm |
| 6 | 7 | 2 melni, apaļi, zem 1 mm; 1 balts, neregulārs 2-3 mm, 4 mazi, balti neregulāri zem 1 mm |
| 7 | 2 | tumši brūni gareni, garumā 3 un 4 mm, ar iežmaugu |
| 8 | 1 | brūns 6 mm garumā, 2 un 3 mm platums, ar iežmaugu pa vidu |
| 9 | 2 | 1 balts tikai no vienas puses 2 mm, otrs nespodrs 3 mm, garens |
| 10 | 15 | visi balti, neregulāri, zem 1 mm |
| 11 | 1 | ap 2 mm diametrā brūna bumbiņa |
| Kopā | 50 |
Mūsdienās klāt nācis vēl viens drauds - straujteču postītājs bebrs. Tā ir Eiropā aizsargājama suga, bet, pērleņu upēs prioritāte tomēr ir gliemeņu aizsardzība. Ja bebrs izveido uzpludinājumu, tad gliemenes tajā pamazām iet bojā.
Virtuālā izstāde “Upespērlenes Latvijā”
Izmantotā literatūra:
[2] Bolotov I.N., Makhrov A.A., Bespalaya Yu.V., Vikhrev I.V., Aksenova O.V., Aspholm P.E., Gofarov M.Yu., Ostrovskii A.N., Popov I.Yu., Pal’tser I.S., Rudzite M., Rudzitis M., Voroshilova I.S., Sokolova S.E. 2013. Results of Testing the Comparatory Method: The Curvature of the Shell Valve Frontal Section Is Inappropriate as a Systematic Character for the Freshwater Pearl Mussel of the Genus Margaritifera. Biology Bulletin, Vol. 40, No. 2, pp. 221-331.
[3] Bolotov I.N., Makhrov A.A., Gofarov M.Yu., Aksenova O.V., Aspholm P.E., BespalayaY.V., Kabakov M.B., Kolosova Y.S., Kondakov A.V., Ofenböck T., Ostrovsky A.N., Igor Yu. Popov Yu.I., Proschwitz T.v., Rudzīte M., Rudzītis M., Sokolova S.E., Valovirta I., Vikhrev I.I., Vinarski M.V., A. Zotin A.A. 2018. Climate Warming as a Possible Trigger of Keystone Mussel Population Decline in Oligotrophic Rivers at the Continental Scale. Scientific Records. 8, Article number: 35. DOI:10.1038/s41598-017-18873-y
Papildus informācija:
Freshwater Pearl Mussel - Margaritifera margaritifera (Linnaeus, 1758)
Rudzīte M. 2005. Assessment of the condition of freshwater pearl mussel Margaritifera margaritifera (Linnaeus 1758) populations in Latvia. Latvijas Universitātes raksti. Acta Universitatis Latviensis. Bioloģija. Biology. Vol. 691, pp. 121-128.
Rudzīte M., Rudzītis M. 2012. "Der Einfluss der Perlfischerei auf den Rückgang der Population der Perlmuschel in Lettland". Schriften zur Malakozoologie. H. 27. S. 57-64.
Rudzīte M., Rudzītis M., Birzaks J. 2017. The Populations of the Freshwater Pearl Mussel, Margaritifera margaritifera (Linnaeus, 1758), and the Thick Shelled River Mussel, Unio crassus Philipsson, 1788, in Latvia. Biology Bulletin Vol. 44, No. 1, pp. 99–107.
Rudzīte, M., Boikova, E., Dreijers, E., Jakubāne, I., Parele, E., Pilāte, D., Rudzītis, M. 2018. The New Red List of the molluscs of Latvia. Environmental and Experimental Biology Vol. 16, 1:55-59.
