Akadēmiskais centrs
Reti kuram straujo pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigu un deviņdesmito gadu sākuma straujo pārmaiņu laika studentam Latvijas Valsts Universitāte (LVU) nesaistīties ar tās rektora Jura Zaķa vārdu. J. Zaķis kā students, mācībspēks vai vadītājs ar savu Alma mater saistīts lielāko mūža daļu, tajā darbojoties 45 gadus. Īpaši svarīga bija J. Zaķa loma Trešās atmodas laikā, kad viņš, būdams galvenās Latvijas PSR augstākās izglītības iestādes vadītājs, veica universitātes pārveidošanas darbus, aizsākot universitātes demokratizācijas un modernizācijas procesu. Saistībā Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas 30. gadskārtu ir nepieciešams plašāk pētīt valstiskās neatkarības atjaunošanas procesu, to attiecinot arī uz valsts augstākās izglītības vietām un to vadītājiem, kas līdz šim ir bijusi salīdzinoši maz pētīta tēma.
Pirmo reizi ievēlēts universitātes rektora amatā 1987. gadā, Juris Zaķis aktīvi vadīja universitātes darbu laikā, kad brūkošās Padomju Savienības vadītājs Mihails Gorbačovs valsts saglābšanai ieviesa “pārbūves” un “atklātības” politiku, kuras ietekmē bija iespējams modernizēt stagnācijas saēsto padomju Latvijas augstāko izglītību. Tomēr Gorbačova ieviestās reformas tikai paātrināja Padomju Savienības bojāeju un deva iespēju 1990./1991. gadā atjaunot Latvijas Republikas neatkarību. Šajā laikā J. Zaķa vadībā notika Latvijas Universitātes piemērošanās jaunajiem apstākļiem, rektora vadībā īstenojot dažādas svarīgas reformas ar mērķi izveidot pasaules līmeņa universitāti Latvijā. LU Muzejā iespējams aplūkot unikālu dokumentu – LVU Padomes lēmuma oriģinālu par Jura Zaķa iecelšanu universitātes rektora amatā, kas pieņemts pēc pirmajām (un vienīgajām) rektora vēlēšanām padomju laika Latvijas Valsts Universitātē 1987. gadā.
Juris Zaķis dzimis 1936. gada 4. novembrī Ogrē, Zaķu ielā (!). Šodien, 2021.gada 4.novembrī, mēs svinētu viņa 85. dzimšanas dienu. Pēc vidusskolas pabeigšanas jaunieša studiju ceļš sākās 1955. gadā, kad viņš iestājās Latvijas Valsts Universitātes Fizikas un Matemātikas fakultātē, savu Alma mater absolvējot 1960. gadā.[1] Tālākā J. Zaķa karjeras attīstība bija strauja, uzreiz pēc absolvēšanas viņam kļūstot par pētnieku tikko pabeigtās fakultātes Pusvadītāju fizikas problēmu laboratorijā un par lektoru fizikas studiju 4. kursa studentiem. 1977. gadā Zaķis ieguva doktora grādu fizikā, bet pēc gada tika iecelts par jaunizveidotā LVU Cietvielu fizikas institūta direktoru. J. Zaķa darbs LVU vadības augšgalā sākās 1984. gadā, kad viņu iecēla par universitātes prorektoru [2], šajā amatā paliekot līdz 1987. gadam, kad pirmajās (un vienīgajās) īsteni demokrātiskajās LVU vadības vēlēšanās tā gada 28. septembrī Juri Zaķi ievēlēja par universitātes rektoru.[3]
Juris Zaķis nokļuva universitātes galvgalī gandrīz vienā laikā ar Mihaila Gorbačova izsludināto reformu pieņemšanu, kas jaunajam rektoram uzlika gan jaunus pienākumus, gan sniedza jaunas iespējas. Toreizējā LVU bija novērojamas lielas problēmas visās universitātes jomās, sākot ar grūtībām studentiem sagādāt mācību līdzekļus un atbilstošas dzīvojamās telpas, un beidzot ar zemajām mācībspēku algām, kuras PSRS vadība atteicās pacelt. Piemēram, daudzām LVU struktūrvienībām nebija savas bibliotēkas, liekot studentiem mērot garus ceļus uz krātuvēm, kurām gadiem nebija veikts remonts, tāpēc tās bija mitras un ar nepiemērotu vidi studiju darbam.[4] Algas mācībspēkiem nebija celtas gadiem.
Jauno rektoru amatā ievēlēja, jo viņš priekšvēlēšanu kampaņā uzstājās kā vecās, neefektīvās sistēmas reformators - Gorbačova “pārbūves” politikas ieviesējs Latvijas Valsts Universitātē. Pamatideja reformām bija universitātes autonomijas ieviešana, ļaujot tai pašai bez ministriju, Komunistiskās Partijas vai citu valsts instanču tiešas uzraudzības veikt dažādus saimnieciskos, tehniskos un studiju darbus. Autonomijas idejas iedzīvināšana universitātes personālā gan nebija viegls process. Tā kā gadu desmitiem lietu kārtību bija noteikušas “augšas”, fakultāšu un katedru vadītāji nebija pieraduši pie idejas, ka darbs un finanses jākārto pašiem, tāpēc daudzi sākumā nebija apmierināti ar šādu iespēju.[5]
Par mērķi tika izvirzīta universitātes algoto darbinieku atlīdzības palielināšana, ļaujot darbiniekiem pelnīt atbilstoši savām vajadzībām. “Pārbūves” politika ļāva padomju pilsoņiem dibināt privātos uzņēmumus jeb kooperatīvus, tai skaitā valsts uzņēmumos un institūcijās, kas savukārt notika arī LVU. Meklējot veidus, kā palielināt ienākumus mācībspēkiem, ar rektora atļauju kooperatīvu ietvaros universitātes mācībspēki un darbinieki vadīja kursus un sniedza konsultācijas privātpersonām.[6]
Tāpat rektors uzskatīja, ka svarīgi būtu panākt izmaiņas studiju finansēšanā studentiem, nodalot “bezmaksas” studentus, kuriem mācības apmaksātu valsts, no “maksas” studentiem, kuri studijas sev apmaksātu paši vai arī viņu vietā to darītu kādi uzņēmumi, fondi u.c. “Bezmaksas” studentiem pēc studiju beigām būtu obligāti jāpilda visu to, ko paredzētu pēcstudiju noteikumi, tai skaitā strādājot par speciālistiem valsts uzņēmumos, no kuru budžeta tiktu finansētas studijas. Savukārt “maksas” studentu studijas sponsorētu paši studenti vai kultūras biedrības un apvienības, kurām tiktu piešķirta daļa no universitātei paredzētajiem līdzekļiem, tādējādi biedrībām ļaujot izvēlēties, kuriem spējīgākajiem studentiem apmaksāt studijas. Šādu studiju finansēšanas plānu Juris Zaķis pamatoja ar nepieciešamību attīstīt sabiedrībā individualitāti, veidojot speciālistus, kas akli nesekotu valsts plānam.[7] Interesanti, ka šeit redzama šodien Latvijas augstākajā izglītībā novērojamā “budžeta vietu” fenomena izcelsme.
Laikam ejot pakāpeniski pieauga Latvijas sabiedrības prasības. Ja “pārbūves” sākumā daudzi cerēja uz padomju sistēmas reformēšanu, tad ap 1989. gadu nostiprinājās ideja par suverēnas Latvijas izveidi visās jomās, tai skaitā augstākajā izglītībā, radikālākiem spēkiem pat domājot par pilnas valstiskās neatkarības atjaunošanu. Rektors Juris Zaķis šajā laikā sāka gatavot augsni Latvijas augstākās izglītības atzīšanai ārvalstīs, ne tikai PSRS, uzsākot reformēt augstākās izglītības diplomu piešķiršanas tiesības, kas līdz tam bija piederējušas PSRS, nevis republiku institūcijām. J. Zaķa plāns bija pakāpeniski ieviest jauna veida Latvijas Universitātes (LU) absolventu diplomus, kurus, pēc saskaņošanas ar ārvalstu institūcijām, atzītu arī ārpus PSRS, tādējādi panākot Latvijas studentu un absolventu atzīšanu Rietumu sabiedrībā. Studenti varētu izvēlēties, vai absolvēšanas brīdī saņemt PSRS vai LU diplomu, pieļaujot pat iespēju saņemt abus. Ņemot vērā toreizējo Latvijas vēlmi pēc suverenitātes no PSRS, LU izdoto diplomu būtu iespējams atzīt arī citās PSRS republikās, tām slēdzot starprepublikāniskos līgumus ar LPSR un LU.[8]
Pārmaiņu laikā, atjaunojot Latvijas valstiskumu, tika aktualizēta nepieciešamība atjaunot vecos LU simbolus – emblēmu, himnu un karogu, kurus padomju okupācijas režīms bija universitātei atņēmis. Pirmās ziņas par LU emblēmas – ozola ar universitātes devīzi “Scientiae et Patriae” – izmantošanu saistītas ar LU 70. gadasvētkiem 1989. gada 30. septembrī, kuros zīmīgi ar runu uzstājās rektors Zaķis, uzsverot, ka ir pienācis tautas atdzimšanas laiks. Runas laikā rektoram priekšā uz galda stāvēja atjaunotā emblēma, simbolizējot valsts un universitātes atdzimšanu.[9] Pakāpeniski notika arī LU himnas atjaunošana. Ja pirmo reizi pēc okupācijas publiski tā izskanēja kora “Juventus” izpildījumā 1988. gada Aristoteļa svētkos [10], tad tas pats koris dziesmu kā oficiālo universitātes himnu dziedāja jau pēc gada LU 70. gadadienā.[11] Tāpat arī notika universitātes karoga atjaunošana. 1938. gadā izveidotais un iesvētītais karogs pēc okupācijas 1940. gadā nonāca Rīgas Vēstures un Kuģniecības muzejā [12], kura krājumā tas saglabāts kā vēsturiska relikvija līdz iepriekš piesauktajiem LU 70. gadasvētkiem, kuru laikā tas izstādīts Lielajā Aulā.[13] Tieši 1989. gada svinības jāvērtē kā brīdis, no kura universitāte atgriezās pie saviem vecajiem simboliem.
1990. gada 4. maijā LPSR Augstākā Padome pieņēma Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, kas paredzēja pārejas perioda noteikšanu, kura laikā tiktu pilnībā atjaunota Latvijas valstiskā neatkarība. Pārejas perioda laikā, turpinot ceļu uz patiesu Latvijas Universitātes autonomiju, rektora Jura Zaķa vadītā komisija 1990. gada novembrī sāka izstrādāt jaunu universitātes Satversmi, kuru universitātes iekšienē pieņēma LU Satversmes sapulce 1991. gada 27. februārī,[14] bet valsts līmenī apstiprināja Latvijas Republikas Augstākā Padome tā gada 18. septembrī,[15] vienlaicīgi oficiāli apstiprinot arī universitātes simbolus – emblēmu, himnu un karogu.[16]
Mēģinot saglābt padomju varu un nepieļaut Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu laika posmā no 1991. gada 18. līdz 21. augustam lielā daļā Padomju Savienības, tai skaita okupētajās Baltijas valstīs, notika valsts apvērsuma mēģinājums starp propadomiskajiem un prodemokrātiski noskaņotajiem spēkiem, cīņā virsroku gūstot Krievijas Federācijas prezidentam Borisam Jeļcinam, kurš bija draudzīgi noskaņots pret Latvijas neatkarību. Puča pēdējā dienā – 21. augustā – LR Augstākā Padome pieņēma konstitucionālo likumu par Latvijas Republikas valstisko statusu, kā rezultātā de facto tika atjaunota pilna valstiskā neatkarība, izbeidzot 1990. gada 4. maijā uzsākto pārejas periodu.
Rektora Jura Zaķa sapnis par Latvijas Universitātes autonomiju piepildījās uzreiz pēc pilnas valstiskās neatkarības atjaunošanas jau 1991. gada 30. septembrī – LU 72. gadadienā – kad svinīgajā sanāksmē LR Augstākās Padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns rektoram pasniedza apstiprināto universitātes Satversmi, pasludinot, ka universitāte kopš tā brīža ir neatkarīga augstskola. Tāpat nu jau neatkarīgās augstskolas vadītājs saņēma sudraba amata ķēdi, kādu lietoja universitātes rektori pirms padomju okupācijas, tādējādi simbolizējot pilnvērtīgu universitātes tradīciju atjaunošanu.[17]
Juris Zaķis rektora amatā palika vēl deviņus gadus līdz 2000. gadam, turpinādams darbu pie universitātes modernizēšanas un attīstīšanas. 1993. gadā LU Satversmes sapulcē ar pārliecinošu balsu vairākumu Zaķi atkārtoti ievēlēja rektora amatā [18], viņam kļūstot par pirmo atjaunotās Latvijas parlamenta (toreiz Augstākās Padomes) apstiprināto LU rektoru.[19] Universitātes vēsturē viņš ir iegājis kā izcils akadēmiķis, drosmīgs reformētājs un vienkārši labs cilvēks, kuru ar labu vārdu piemin gan kolēģi, gan studenti.
2016. gada 19. aprīlī Rīgā Latvijas Universitātes Humanitāro un sociālo zinātņu centrā Apgāds JUMAVA prezentēja akadēmiķa, ilggadēja Latvijas Universitātes rektora Jura Zaķa grāmatu "Profesors ar novirzēm". Video ieskats grāmatas atvēršanas svētkos, kā arī fragments no intervijas ar grāmatas autoru.
Latvijas Universitātes bibliotēkas virtuālā izstāde - LU rektors Juris Zaķis
[1] Zaķis, J. Pulksteņa atvēršana. Rīga: Latvijas Universitāte, 1995., 18. lpp.
[2] Turpat, 45. lpp.
[3] Turpat, 46. lpp.
[4] Zaķis, J. Domu krustcelēs. Studenti bez… grāmatām. Rīgas balss, 1990., nr. 23.
[5] Zaķis, J. Viņam – viens, viņai – septiņdesmit. Saruna ar Latvijas Valsts Universitātes rektoru, profesoru Juri Zaķi. Rīga: Dzimtenes balss, 1989., nr.1.
[6] Turpat,
[7] Zaķis, J. Jūsu kurss, rektor? Rīga: Cīņa, 1989., nr.32.
[8] Zaķis, J. Mūsu diplomi un atestāti. Rīga: Latvijas Jaunatne, 1990., nr.5.
[9] Dreimanis, A. Latvijas Universitātes 70. gadasvētki Rīgā. Akadēmiskā Dzīve, 1990., nr.32.
[10] Bite, I. Celdamās augstāki. Rīga: Literatūra un Māksla, 1989, nr. 5.
[11] Leimanis, E. Latvijas Universitātes septiņdesmitgades svinības Rīgā. Rīga: Laiks, 1989., nr. 98.
[12] Gailiša, A, Universitātei bijis arī karogs. Rīga: Čikāgas Ziņas, 1989., nr.139.
[13] Leimanis, E. Latvijas Universitātes septiņdesmitgades svinības Rīgā. Rīga: Laiks, 1989., nr. 98.
[14] Zaķis, J. Mūsu ceļš uz jauno LU Satversmi. Rīga: Universitātes Avīze, 1991., nr. 19.
[15] Latvijas Universitātes Satversme. Londona: Brīvā Latvija, 1991, nr. 36.
[16] Tomsone, I. Latvijas Universitāte ieguvusi neatkarību. Rīga: Diena, 1991., nr. 190.
[17] Latvijas Universitāte kļuvusi neatkarīga. Rīga: Laiks, 1991., nr. 83.
[18] Ievēlēts LU rektors. Toronto: Latvija Amerikā, 1993. nr. 1.
[19] Gorbunovs, A., Gaudišs, I. Par Latvijas Universitātes rektora apstiprināšanu. Rīga: Diena, 1993., nr. 29.
