Akadēmiskais centrs
Sihotealinas dzelzs meteorīts (Sikhote-Alin/ Сихотэ-Алинский) ir viens no ievērojamākajiem LU Muzeja Frīdriha Candera un Latvijas astronomijas meteorītu kolekcijas paraugiem – tas bija vislielākais no pagājušajā gadsimtā kritušajiem meteorītiem pasaulē un arī muzeja kolekcijā tas ir pēc svara vislielākais paraugs.
Sihotealinas meteorīts nolija dzelzs lietus veidā 35 kvadrātkilometru lielā platībā Piejūras apgabalā, toreizējās PSRS teritorijā, netālu no Vladivostokas un Ķīnas robežas virs Usūrijas taigas Sihotealinas kalnos 1947. gada 12. februārī 10:38 no rīta. Dzelzs lietus nozīmē, ka meteorīts sadalījās daudzos gabalos pēc ietriekšanās Zemes atmosfēras augšējos slāņos. Tika atrasti 106 krāteri, no 28 metriem līdz 1 metram diametrā. Paša lielākā krātera dziļums bija 6 metri. Kopējā nokritušā meteorīta masa tika aprēķināta sākot no 60 tonnām līdz 100 tonnām dzelzs. Oficiālās – valsts organizētās ekspedīcijas atradušas un savākušas ap 35 000 meteorīta fragmentu, ar kopējo masu 27 tonnas. Diemžēl, attālā un grūti piekļūstamā vieta, kā arī Ķīnas robežas tuvums, ļāva vēl aptuveni 30 tonnām šī meteorīta nonākt nelegālu ekspedīciju vai meteorītu mednieku rokās. Liela daļa meteorīta vēl aizvien guļ taigā – purvā, ūdens tilpnēs un citās nepieejamās vietās - pagaidām nav tādu tehnoloģiju, lai to varētu viegli izvilkt, un ar Sihotealinas meteorīta paraugiem meteorītu tirgus ir pietiekami bagātīgi apgādāts, lai kāds būtu ieinteresēts to darīt.
Lielākais Sihoetalinas meteorīta paraugs svēra 1745 kilogramus, pārējie lielie paraugi – 1000, 700, 500, 450, 350 kilogramus un mazāk. Sihotealinas meteorīts bija ne tikai lielākais meteorītu lietus pagājušā gadsimtā, bet ir arī iekļauts vispār lielāko pasaules meteorītu desmitniekā. Šī meteorīta sastāvā ir gandrīz tīra dzelzs – 94% dzelzs, 5,5% niķeļa, 0,38% kobalta, tas ir rupjas struktūras oktaedrīts. Runājot par izcelsmi - pēc meteorītu pētnieku domām Sihotealinas meteorīta gabals 320 miljonus gadu atpakaļ atdalījies no lielāka kosmiska ķermeņa, kurš formējies 4,5 miljardus gadu atpakaļ un riņķojis starp Marsu un Jupiteru.
Krītot Sihotealinas meteorīts ietriecās Zemes atmosfērā ar ātrumu 14 kilometri sekundē, tas sadalījās gabalos 6 kilometrus virs Zemes, sprādziena troksnis bija dzirdams 300 kilometru attālumā. Pēc kritiena atmosfērā vēl vairākas stundas saglabājās labi redzama dūmu sliede. Sākotnējā meteorīta masa pirms sadalīšanās tiek aprēķināta aptuveni kā 1500 – 2000 tonnas. Lielākā masas daļa tika zaudēta sprādziena brīdī un vēlāk sadega atmosfērā.
Sihotealinas meteorīta krišanai bija pietiekami daudz aculiecinieku, neraugoties uz to, ka tas nokrita taigā tālu no apdzīvotajām vietām. Sprādziena troksni dzirdēja daudzos ciematos un dažās tuvākajās pilsētās, tāpat dūmu sliede bija redzama lielā apgabalā un pilnībā izklīda tikai tās dienas vakara pusē. Daudzām ciemu mājām trieciena vilnis izsita logu stiklus, izgāza durvis un sabruka vairāki skursteņi.
Imanas pilsētā (tagad Daļnorečenskā), kas atrodas pie pašas Ķīnas robežas, dzīvojošais mākslinieks Pjotrs Medvedjevs (Медведев, Пётр Иванович) - pagājušajā gadā nosvinēja savu simtgadi - ir viens no kritiena brīža aculieciniekiem. Tobrīd 27 gadus vecais mākslinieks, Japānas kara veterāns, atradās pilsētas nomalē un gleznoja ainavu. Dzirdot sprādziena troksni un redzot dūmu sliedi, viņš ar savu kara pieredzi pirmajā brīdī nodomāja, ka amerikāņi uzsākuši atomkaru ar Krieviju. Savus iespaidus par kritienu viņš atveidoja gleznā, kas tā arī saucas: “Sihotealinas meteorīta krišana 1947. gada 12. februārī”. Vēlāk šī glezna reproducēta uz vienas no PSRS pastmarkām.
Pirmie notikuma vietu apskatīja Tālo Austrumu Ģeoloģijas pārvaldes lidotāji, kuri atgriezās mājās Habarovskā no kāda uzdevuma un padzirdējuši par notikušo, pārlidoja krišanas vietai. Viņi arī ziņoja par izgāzto mežu un redzētajiem krāteriem – kas pilnībā apstiprināja meteorīta kritiena teoriju. Pirmo ekspedīciju, kas reāli apskatīja notikuma vietu, organizēja akadēmiķis Vasilijs Fesenkovs (Фесенков, Василий Григорьевич) 1947. gada aprīlī. Šajā ekspedīcijā piedalījās arī slavenais Tunguskas meteorīta pētnieks Jevgeņijs Krinovs (Кринов, Евгений Леонидович).
Pirmie pētnieki savāca daudz meteorīta gabalu un nosprauda mērķus nākamajām ekspedīcijām – pavisam tur pabijušas 15 oficiālās ekspedīcijas. Tuvākā apdzīvotā vieta, kur ekspedīcija varēja ierīkot bāzi, bija ķīniešu ciemats Beicuhe, kas pēc 1969. gada Krievijas/Ķīnas bruņotā konflikta nonāca PSRS pārvaldībā un 1972. gadā tika pārdēvēts par Meteoritnij.
Frīdriha Candera un Latvijas astronomijas kolekcijā šis meteorīts nonāca atšķirīgi no pārējās meteorītu kolekcijas daļas, kas visa ir vācbaltiešu Rīgas Dabaspētnieku biedrības vākums. Pagājušā gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados PSRS Vissavienības Astronomijas un ģeodēzijas biedrība (VAĢB) dalīja Sihotealinas meteorīta paraugus saviem biedriem – reģionālajām astronomu biedrībām, ģeoloģijas muzejiem, universitātēm, pētniekiem. Arī tā laika VAĢB Latvijas nodaļas priekšsēdētājs Matīss Dīriķis griezās ar šādu lūgumu, kas tika akceptēts un rezultātā paraugi tika saņemti. Viens no tiem – 2 kilogrami un 200 grami – tika pievienots pārējai meteorītu kolekcijai, kas tobrīd vēl atradās Rīgas planetārijā “Zinību namā” Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāles telpās. Pēc planetārija slēgšanas un “Zinību nama” likvidācijas visa meteorītu kolekcija nonāca tolaik Frīdriha Candera memoriālajā muzejā Candera ielā 1. Otrs apmēram tikpat liels paraugs šobrīd glabājas LU Astronomijas institūta Baldones astrofizikas observatorijā. Kopš 2005. gada meteorītu kolekcija atgriezusies LU galvenajā ēkā, un ir daļa no Frīdriha Candera un Latvijas astronomijas kolekcijas. Tā kā šis paraugs ir krietni prāvs gan svara, gan izskata ziņā, tad muzeja apmeklētājiem tiek sniegta unikāla iespēja paturēt rokā īstu meteorītu!
Papildus informācija:
