Akadēmiskais centrsLatvijas Republikas Ministru kabinets 1939. gada 19. janvārī pieņēma Likumu par zemes bagātību pētīšanu, kas ievērojami paplašināja 1936. g. dibinātās Zemes bagātību pētīšanas komitejas funkcijas, tā tika reorganizēta par Zemes bagātību pētīšanas institūtu, kam sākotnēji bija ap 20 darbinieku (vēlāk ap 100), urbšanas iekārtas, mehāniskā darbnīca, laboratorijas, muzejs, bibliotēka. Pirmajos 10 darbības gados iznāca 14 rakstu krājumi, kuros apkopoti pētījumu rezultāti. Institūts strādāja arī kara laikā. Tam daudzreiz mainîts nosaukums:
Ģeoloģijas un ģeogrāfijas institūts 1946-1951;
Ģeoloģijas un derīgo izrakteņu institūts 1951-1961;
Ģeoloģijas institūts 1961-1967.
Institūts bijis LPSR Tautas Komisāru Padomes (1945-1946), LPSR Zinātņu akadēmijas (1946 -1963), PSRS Valsts Ģeoloģijas komitejas (1963-1965) un PSRS Ģeoloģijas ministrijas (1965-1967) pakļautībā.
1967. gadā uz šā institūta bāzes tika izveidots Vissavienības jūras ģeoloģijas un ģeofizikas zinātniskās pētniecības institūts,1979. gadā šo institūtu reorganizēja par Vissavienības jūras inženierģeoloģijas zinātnisko ražošanas apvienību "Sojuzmorinžģeoloģija". 1989. gadā institūta Latvijas ģeoloģijas nodaļa pārgāja Latvijas Universitātes pārziņā kā LU zinātniskās pētniecības daļas Ģeoloģijas nodaļa, no 1993. gada kā LU Ģeoloģijas institūts.
Institūtā strādājuši daudzi LU mācībspēki, absolventi, studenti. LU Muzejā atrodas institūta darbinieku vākti materiāli un kolekcijas.
Papildus materiāli:
Zabele A. Zemes bagātību pētīšanas institūtam — 60. Dabas un vēstures kalendārs 1999. gadam, Rīga, "Zinātne", 1998, 225-230 lpp.
Danilāns I. Ģeoloģijas institūts. Ģeogrāfijas fakultāte 50 gadi. Latvijas Universitāte. Rīga, 1994. 33, 34 lpp.
Kursīts A. Zemes bagātību pētīšanas institūta darbība. Latvju Tautsaimnieks. Nr 13-14, Rīga, 1942, 378–384 lpp.