Akadēmiskais centrs
1892. gada 11. augustā dzimis Rīgas Politehniskā institūta (RPI) mehānikas students (1911-1914), vācbaltiešu izcelsmes poļu studentu korporācijas Arkonia loceklis, Pirmā pasaules kara, padomju-poļu un Otrā pasaules kara veterāns ģenerālis Vladislavs Anderss. V. Anderss bija poļu virsnieks, kurš dienējis četrās armijās – Krievijas impērijas, Francijas, Polijas un Lielbritānijas. Viņš vēlējās kļūt par mehānikas inženieri, jo 1911. gadā iestājās RPI Mehānikas nodaļā. Tajā laikā RPI bija ievērojams poļu tautas kultūras un izglītības centrs, jo 19. gs. sakarā ar poļu sacelšanos 1830. un 1863. gadā pret Krievijas impēriju tika slēgtas Varšavas un Viļņas universitātes. Līdz ar to poļi devās studiju meklējumos uz ziemeļiem – uz Baltiju, kur vācbaltiešu sabiedriskā un saimnieciskā ietekme balansēja Krievijas impērijas varu. 1914. gadā, sākoties Pirmajam pasaules karam, V. Anders tika iesaukts Krievijas impērijas armijā, kurā tā paša gada pavasarī bija iesaukts obligātajā kara dienestā, iegūstot rezerves kavalērijas praporščika (virsnieka) pakāpi. 1917. gadā tika ieskaitīts Krievijas impērijas armijas 1. Krehovecka jātnieku pulkā Austrumu frontē, kur norisinājās karadarbība starp Krievijas impēriju vienā pusē un Vācijas un Austroungārijas impērijām otrā pusē.
Pēc Pirmā pasaules kara atgriezās dzimtajā Polijā, kas bija pasludinājusi savu neatkarību pēc Vācijas, Austroungārijas un Krievijas impēriju sabrukuma. 1919. gadā iestājās Polijas armijas 15. Poznaņas jātnieku pulkā, un iesaistījās padomju-poļu karā (1919-1921). Viņš ņēma dalību Varšavas aizstāvēšanā 1920. gada 15. augustā, kur poļi izcīnīja izšķirošu uzvaru pār boļševikiem, apturot boļševiku īstenotās vispasaules komunistiskās revolūcijas izplatīšanos Eiropā un pasaulē. Starpkaru periodā V. Anders palika dienēt Polijas armijā, un bija nelokāms politiskais oponents Polijas armijas maršala Juzefa Pilsudska autoritārajam režīmam jeb t.s. sanācijas režīmam (1926-1939), tomēr palika lojāls Polijas valstij.
Otrā pasaules kara (1939-1945) sākumā no 1939. gada 1. līdz 17. septembrim V. Anders aizstāvēja Polijas valsti, kad tajā iebruka nacionālsociālistiskā Vācija un PSRS. Apzinoties par Polijas valsts neaizbēgamu sakāvi 1939. gada 17. septembrī sakarā ar PSRS iebrukumu Polijas austrumos, poļu ģenerālis ar savu kavalērijas pulku un pārpalikušajām Polijas armijas daļām, kā arī Polijas valdību RPI absolventa, poļu ķīmiķa un Polijas Valsts prezidenta Ignācija Moscicka vadībā devās trimdā uz Franciju caur Rumāniju. V. Anders izvēlējās citu ceļu – doties trimdā uz Franciju caur Ungāriju. Tomēr viņa kavalērijas pulkam uzbruka padomju partizāni, kas viņu ievainoja. Viņš pavēlēja saviem padotajiem kavalēristiem turpināt bēgšanas ceļu, bet pats krita padomju gūstā. Viņš tika ieslodzīts bēdīgi slavenajā Lubjankas ēkā Maskavā, kur Iekšlietu tautas komisaritāta (NKVD) darbinieki (čekisti) pakļāva V. Andersu spīdzināšanai un dzīvošanai pārpildītās, nehigiēniskās politieslodzīto kamerās. Viņš izvēlējās šādas mokas, lai izvairītos no nonākšanas Sarkanā armijā, kas kopā ar Vērmahtu, nacionālsociālistiskās Vācijas bruņotajiem spēkiem, iznīcināja Polijas valsti; viņš nevēlējās dienēt armijā, kas padomju-poļu karā gribēja iznīcināt Polijas valsti un Otrā pasaules kara sākumā iznīcināja Polijas valsti.
Kad 1941. gada 22. jūnijā nacionālsociālistiskā Vācija iebruka PSRS, uzsākot padomju-poļu karu (1941-1945), V. Anders tika atbrīvots no padomju gūsta 1941. gada 14. augustā sakarā ar diplomātisko attiecību atjaunošanu starp Polijas trimdas valdību Londonā un PSRS tā paša gada 30. jūlijā. Pēc atbrīvošanas V. Anders uzsāka formēt Polijas armiju PSRS teritorijā no 1941. gada decembrī amnestētiem poļu karagūstekņiem, kas bija krituši padomju gūstā
1939. gada septembra-oktobra mijā pēc Polijas valsts iznīcināšanas. Par godu Polijas armijas PSRS teritorijā izveidošanā V. Anders vadīja simbolisku parādi 1941./1942. gada ziemas mijā Saratovā pie Volgas, PSRS, kur poļu karavīriem mugurā bija nacionālie formastērpi ar Polijas sudraba ērgļa kokardi. Saformētā Polijas armija 1942. gada 31. jūlijā tika evakuēta no PSRS uz Palestīnu Tuvajos Austrumos, kur to turpināja ekipēt un apmācīt līdz galam ar Lielbritānijas atbalstu. To pārformēja par Polijas armijas II korpusu Lielbritānijas armijas padotībā, kas iesaistījās karadarbībā pret nacionālsociālistisko Vāciju 1944. gada aprīlī-1945. gada maijā Itālijas frontē. V. Andersa komandētais karaspēks ieguva pasaules slavu, kad 1944. gada 18. maijā Montekasino kalnā Svētā Benedikta klostera drupās pacēla Polijas nacionālo karogu, pieliekot punktu kaujai par Montekasino kalnu laikposmā no 1944. gada 17. janvāra līdz 18. maijam. Līdz 1945. gada 2. maijam Polijas armijas II korpuss V. Andersa vadībā no Montekasino līdz Boloņai piedalījās kaujās pret Vērmahtu Itālijas frontē, taču Otrā pasaules kara beigas Eiropā sagaidīja ar vilšanos. V. Anders atteicās atgriezties Polijā, kas bija kļuvusi par PSRS satelītvalsti. Viņam labi atmiņā bija PSRS agresiju 1939. gada 17. septembrī, un tās nežēlīgā Polijas armijas virsniecības iznīcināšana Katiņas mežā pie Smoļenskas, PSRS teritorijā 1940. gada martā, par ko uzzināja 1943. gada aprīlī; Starptautiskais Sarkanais krusts atklāja poļu virsnieku masu kapus Katiņā. Atgriešanās dzimtenē, kur pie varas ir agresora iecelta marionešu valdība, būtu negods pret Polijas valsti un saviem karavīriem, kuri sniedza ieguldījumu cīņā par savas valsts neatkarības atjaunošanu. V. Andersam un viņa karavīriem tika atņemta Polijas pilsonība, un viņi netika uzaicināti piedalīties Otrā pasaules kara uzvaras parādē Londonā, kas notika 1946. gada 8. jūnijā. Lielbritānija negribēja sabojāt attiecības ar PSRS kā savu Otrā pasaules kara sabiedroto.
Pēc Otrā pasaules kara V. Anders iesaistījās Polijas trimdas valdības Londonā darbībā, un savas studentu korporācijas Arkonia sadzīvē Londonas kopā līdz savai nāvei 1970. gada 12. maijā. V. Anders apglabāts Poļu karavīru brāļu kapos pie Montekasino kalna Itālijā līdzās saviem kritušajiem Polijas armijas II korpusa karavīriem. Polijas Republikas 85. gadadienā 2003. gada 11. novembrī Polijas vēstniecība sadarbībā ar Latvijas Universitātes Vēstures muzeju (tagad Latvijas Universitātes Muzeju) atklāja izstādi "Vladislavs Anderss - kareivis, politiķis un patriots" un piemiņas plāksni Latvijas Universitātes galvenajā ēkā Raiņa bulvārī 19, Rīgā. Piemiņas plāksne tiek izmantota kā apskates objekts LU Muzeja apmeklētājiem gan individuāli, gan ekskursiju ietvaros, par ko sevišķi liela interese ir apmeklētājiem no Polijas.
Universitas: Scientiae et Patriae, 114/2021 (26.-31. lpp.)
Poļu ģenerālis Vladislavs Anderss. Tēvijas Sargs. 2003. Nr. 11, 28.–29. lpp.
RTU GODINA POLIJAS STUDENTUS UN PROFESORUS, KURI STUDĒJUŠI UN STRĀDĀJUŠI RĪGAS POLITEHNIKUMĀ
Par mūsu, jūsu un visu brīvību
Piemiņas plāksnes ģenerālim Vladislavam Andersam atklāšana
Polijas prezidenta Andžeja Dudas (Andrzej Duda) vizīte Latvijas Universitātē.
Ģenerāļa Vladislava Andersa bēres Montekasino kalnā, Itālijā - 1970. gada 23. maijs