Akadēmiskais centrs
1893. gada 14. jūnijā Valkas pagastā dzimis Teodors Celms, filozofs, pirmais, kas pievērsās fenomenoloģijas virziena pētniecībai un kritikai Latvijā.
Pēc Valkas komercskolas pabeigšanas 1910. gadā sāka studijas Maskavas Universitātē, kur apguva tautsaimniecību un filozofiju pie neokantiešiem A. Vedenska un A. Čelpanova. Atgriežoties jau neatkarīgajā Latvijā, strādāja par filozofijas lektoru Latvijas Izglītības ministrijas skolotāju sagatavošanas kursos, Rīgas Tautas augstskolā, kā arī dibināja savu privāto filozofijas studiju. 1923. gadā aizstāvēja doktora grādu par Kanta filozofiju ar summa cum laude Freiburgas Universitātē, kur no 1922. gada līdz 1925. gadam papildinājās pie H. Rikerta un E. Huserla. Par LU privātdocentu kļuva 1927. gadā, kad aizstāvēja otru doktora disertāciju par transcendentālā historisma problēmu, jo par pirmo disertāciju bija plaši strīdi starp LU mācībspēkiem. Paralēli darbam LU lasīja lekcijas arī Rīgas Herdera institūtā. Teodors Celms 1929. gadā otrreiz papildinājās Vācijā, 1936. gadā kļuva par LU profesoru.
Kad Vācija okupēja Latviju 1941. gadā, Teodors Celms kļuva par Rīgas Universitātes Filozofijas un filoloģijas fakultātes dekānu, 1942. gadā saņēma Humbolta medaļu. Dodoties bēgļu gaitās uz Vāciju 1944. gadā, strādāja Baltijas Universitātē un Getingenes Universitātē kopā ar vācbaltiešu izcelsmes profesoru Nikolaju Hartmani. 1949. gadā kopā ar ģimeni pārcēlās uz ASV. Strādāja Augustānas koledžā Rokailendā, Ilinoisā, līdz 1963. gadam par pilna laika profesoru, bet no 1967. līdz 1975. gadam lasīja lekcijas kultūras filozofijā kā daļslodzes profesors.
Teodora Celma nozīmīgais dzīves sniegums ir uzrakstīti vairāk nekā 100 zinātniskie raksti, intervijas, enciklopēdijas šķirkļi. Teodors Ozols ir pirmais, kurš ieraudzīja vēsturisma un dzīves pasaules motīvus Huserla fenomenoloģijas agrīnajā mācībā.
Miris 1989. gada 14. feburārī Ostinā, Teksasā.
Teodora Celma piemiņai Latvijas Zinātņu akadēmijā 1998. gada 22. septembrī tika nodibināta Teodora Celma balva filozofijā.