1898. gada 12. martā dzimis Pēteris Krūmiņš, latviešu inženieris un ķīmiķis. 1921. gadā uzsāka studijas Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē, pilnu kursu, studējot ar pārtraukumiem, beidza 1931. gadā, iegūstot inženiera ķīmiķa grādu. Līdztekus studijām Latvijas Universitātē ieguvis zināšanas Vācijā: 1929. gada vasarā Berlīnes Universitātē, bet 1930. un 1931. gadā kā Aleksandra fon Humbolta stipendiāts Berlīnes Tehniskajā augstskolā. Laikā no 1925. līdz 1934. gadam P. Krūmiņš strādāja finieru rūpniecībā, sākot no praktikanta un beidzot ar tehniskā direktora amatu.
1933. gadā P. Krūmiņu ievēlēja par subasistentu Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē tauku un eļļu tehnoloģijas nozarē, bet vēlāk kurināmo vielu tehnoloģijas nozarē. 1935. gadā P. Krūmiņu ievēlēja par privātdocentu Organiskās ķīmijas tehnoloģijas katedrā. No 1935. gada 1. aprīļa līdz gada beigām P. Krūmiņš devās komandējumā uz ārzemēm - strādāja Berlīnes Tehniskajā augstskolā, Holandes (Nīderlandes) Valsts laboratorijā Hāgā un lielākajās minerāleļļu laboratorijās Londonā. Komandējumu pagarināja par 8 mēnešiem, kuru laikā P. Krūmiņš organizēja jaunu finieru fabriku Bulgārijā un apmācīja tās personālu.
1938. gadā P. Krūmiņš tika ievēlēts par akciju sabiedrības “Šīfers” padomes priekšsēdētāju. Kopš 1935. gada viņš publicējis vairākus desmitus zinātnisku darbu un izstrādājis metodi gāzveida ogļūdeņražu atdalīšanai un saplākšņu līmes izturības pārbaudei.