Akadēmiskais centrs
1914. gada 9. janvārī dzimis LU Tautsaimniecības un tiesību zinātņu (LU TTZF) tiesību students, latviešu virsnieks, latviešu nacionālais partizāns un latviešu studentu korporācijas Fraternitas Metropolitana biedrs Pēteris Čevers. Sākumā gribējis veidot jurista karjeru, iestājoties LU 1931. gada 14. septembrī, taču materiālo apstākļu un militāro interešu vadīts viņš 1933. gada 24. augustā studijas LU nepabeidza un pameta. Viņš izvēlējās veidot profesionāla virsnieka karjeru Latvijas armijā, kad studiju laikā tika iesaukts obligātajā militārajā dienestā Latvijas armijā. Dienests ilga no 1933. gada 1. septembra līdz 1935. gada 16. janvārim, kur apguva instruktora prasmes, iegūstot kaprāļa un virsdienesta kaprāļa dienesta pakāpes. 1935. gada 4. oktobrī P. Čevers iestājās Latvijas Kara skolā, ko pabeidza 1937. gada 11. augustā, iegūstot leitnanta pakāpi. Viņš studentu korporācijas Fraternitas Metropolitana aktīvajā dzīvē neatgriezās, jo lielu daļu laika aizņēma militārais dienests Latvijas armijas 4. Zemgales divīzijas Daugavpils 1. Jātnieku pulkā, kur uzdienējās līdz virsleitnantam. Tomēr viņš saistības ar studentu korporāciju saglabāja, kad 1933. gada 11. septembrī bija paņēmis komāna garantu. Formāli palika Fraternitas Metropolitana biedrs, bet faktiski bija izstājies. Pati studentu korporācija neizvērsa sankcijas pret P. Čeveru sakarā ar LU studiju pamešanu, jo, atbilstoši Fraternitas Metropolitana mērķim, tā “pulcina ap sevi nacionāli valstiski domājošus latviešu studentus, izkopjot viņu personīgo krietnību, sabiedrisko disciplīnu un tēvijas mīlestību”. Arī visi Fraternitas Metropolitana biedri nebija LU absolventi, jo pēc statūtiem “par biedru uzņemamas personas, kurām ir iegūta augstākā izglītība Latvijas vai ārzemju universitātēs”.
Otrais pasaules karš (1939-1945) spieda P. Čeveru kā jaunu latviešu virsnieku izšķirties, kurā pusē karot. Latvijas valsts krita par upuri PSRS un nacionālsociālistiskās Vācijas totalitārajai politikai, kas iznīcināja valsti, tās armiju, valsts inteliģenci, sevišķi studentu korporāciju biedrus. P. Čevers bija nelojāls pret padomju un vācu okupantiem, taču viņam nebija iespējams karot pret abiem vienlaikus. Viņš nonāca vēstures krustcelēs, kur no Latvijas armijas virsleitnanta kļuva par Latvijas Tautas armijas virsleitnantu, pēc tam par Sarkanās armijas virsleitnantu, kad tika likvidēta Latvijas Tautas armija un integrēta Sarkanajā armijā kā 24. Teritoriālais korpuss. Latviešu virsleitnants veikli izspruka no PSRS Iekšlietu tautas komisariāta (NKVD) veiktajiem latviešu virsnieku arestiem, kura kulminācija bija slaktiņš Litenes mežā 1941. gada 14. jūnijā; tas bija analogs poļu virsnieku slaktiņam Katiņas mežā pie Smoļenskas, Krievijā 1940. gada 5. martā. P. Čevers dezertēja no Sarkanās armijas, lai pievienotos pulkvežleitnanta Kārļa Aperāta organizētajai nacionālo partizānu vienībai Dzimtenes sargi. Dzimtenes sargi uzbruka bēgošajām padomju karaspēka daļām, kad, sakarā ar 1941. gada 22. jūnijā uzsākto padomju-vācu karu, Vērmahts iebruka PSRS, ātri nomainot padomju okupāciju ar vācu okupāciju tā paša gada 8. jūlijā. Vācu okupanti nacionālos partizānus atbruņoja, jo neuzticējās viņiem. Jau bija labi saprotams, ka latviešu interesēs nav atbalstīt nacionālsociālistiskās Vācijas impēriskās ambīcijas, bet gan atjaunot Latvijas valsti, ko padomju okupanti ar vācu okupantu atbalstu iznīcināja, balstoties uz 1939. gada 23. augustā noslēgto Molotova-Rībentropa paktu un tā slepenajiem papildprotokoliem par Eiropas sadali ietekmes sfērās. P. Čevers bija starp diviem ienaidniekiem, taču nācās ievērot principu “mana ienaidnieka ienaidnieks ir mans draugs”. Viņam labi atmiņā bija baisais 1940.-1941. gads, kad PSRS nežēlīgi izvērsa politisko teroru, spīdzinot, apšaujot un deportējot Latvijas iedz. tikai tāpēc, ka viņi bija piederīgi Latvijas valstij un šo valsti izveidoja, nostiprināja un attīstīja. Pašiem vācu okupantiem nācās mainīt domas, jo Austrumu frontē Vērmahts sāka buksēt. Virzoties tuvāk Ļeņingradai, Maskavai un Ukrainas-Krievijas robežai Sarkanā armija kļuva niknāka un nežēlīgāka, ka tā ar visiem iespējamiem līdzekļiem centās apturēt Vērmahtu. Lai saudzētu vācu dzīvo spēku un pēc iespējas izpildītu operācijas Barbarosa plānu, latviešus aicināja brīvprātīgi stāties policijas bataljonos Vērmahta atbalstīšanai no mugurpuses. P. Čevers brīvprātīgi iestājās 23. policijas bataljonā, lai ierobežotu padomju partizānu darbību, kuras mērķis bija atjaunot PSRS okupāciju Latvijā. Vācu virsniecība ļoti novērtēja P. Čevera karotāja talantu, ka viņu aicināja stāties nacionālsociālistiskās Vācijas militārā izlūkdienesta jeb Abvēra Brandenburgas militāro izlūku pulkā. P. Čevers piekrita, un izgāja apmācības kursu sekmīgi 1942. gada jūlijā. Kā militārais izlūks, viņš tika nosūtīts uz Vācu armijas grupu “Dienvidi” Ukrainas austrumos. Viņam tika uzdots bīstams uzdevums – veikt diversijas Sarkanās armijas aizmugurē Kubaņas stepēs, nomaskējoties par padomju kājnieku. P. Čevers ar saviem izlūkiem sniedza atbalstu Vērmahtam, kas virzījās divos virzienos – uz Staļingradu pie Volgas un Ziemeļkaukāza naftas atradnēm Groznijā (Čečenijā) un Baku (Azerbaidžānā). Pēc Vērmahta sakāves Staļingradā 1943. gada 3. februārī P. Čevers tika pārdislocēts atpakaļ uz Latviju, kur tika ieskaitīts latviešu Waffen SS leģiona 19. divīzijas 43. kājnieku pulkā. No 1943. gada marta līdz 1945. gada maijam latviešu virsnieks kā latviešu leģionārs karoja pret Sarkano armiju, kad pēc Staļingradas un Kurskas (1943. gada jūlijā) tā bija pārgājusi pretuzbrukumā, izstumjot Vērmahtu no PSRS teritorijas un uzsākusi otrreizējo padomju okupāciju Latvijā.
Pēc nacionālsociālistiskās Vācijas sakāves Otrā pasaules karā 1945. gada 8. maijā P. Čevers Kurzemē nekrita padomju gūstā, bet gan aizgāja Kurzemes mežos ar citiem latviešu leģionāriem, kuri neizlēma bēgt uz Rietumvāciju no padomju okupantiem. Tā latviešu virsnieks, jau kapteiņa pakāpē, bija kļuvis par latviešu nacionālo partizānu, kurš maldīgi ticēja Trešajam pasaules karam starp ASV un Lielbritāniju vienā pusē un PSRS otrā pusē. No 1945. gada maija līdz 1950. gada 1.-2. novembrim P. Čevers vadīja partizānu grupu jeb t.s. Čevera grupu, kas slapstījās pa Talsu apriņķa Vandzenes pagasta un Engures-Zentenes mežiem, kā arī Vandzenes-Upesgrīvas-Oktes mežiem, iesaistoties sadursmēs ar PSRS Valsts drošības ministrijas (MGB) iznīcinātāju bataljoniem jeb “izstrebīteļņikiem”. Vandzenes mežā notika spraiga kauja, kurā P. Čevers un citi partizāni par mata tiesu izvairījās no bojāejas. Tomēr 1950. gada 1.-2. novembrī P. Čeveru sazāļoja padomju čekistu savervēts aģents Arvīds Gailītis, kurš bija P. Čevera cīņu biedrs latviešu Waffen SS leģiona 19. divīzijā. P. Čevers krita padomju gūstā, kam sekoja ieslodzījums t.s. “Stūra mājā” un paraugprāva 1951. gada 1.-3. jūnijā, ko veica Baltijas Kara apgabala Kara tribunāls. Latviešu kapteinis tika sodīts par to, ka aizstāvēja Latvijas valsti. Viņam tika izpildīts nāvessods, nošaujot Rīgas Centrālcietumā
1951. gada 24. augustā.
Pēteris Čevers – no LU studenta līdz nacionālajam partizānam
NEAIZMIRSTAMĀS BIOGRĀFIJAS. Pēteris Čevers - no LU studenta līdz nacionālajam partizānam
Noklusētais karš – mežabrāļi, nacionālie partizāni, Čevera grupa
Pēteris Čevers - nacionālais partizāns un grupas komandieris