Akadēmiskais centrs
1897. gada 18. maijā dzimis Kārlis Starcs, latviešu botāniķis, mikologs, fitopatologs un ornitologs. Jaunībā aizrāvies ar ornitoloģiju, taču uzsākot studijas Latvijas Universitātes Dabaszinātņu fakultātē pievērsies botānikai un mikoloģijai.
Strādājis Priekuļu bio-entomoloģiskajā stacijā, vēlāk turpināja strādāt Zemkopības ministrijas Meliorācijas pārvaldē kā tehniķis—botāniķis. Bijis Baltijas Kultūraugu kaitēkļu apkarošanas stacijas nezāļu un ziedaugu pētīšanas sekcijas pirmais vadītājs. Piedalījies žurnāla "Daba" redakcijas darbā. Bija Latvijas Augu Aizsardzības institūta vadītāja palīgs un veicis Latvijas Lauksaimniecības Kameras botāniķa pienākumus.
Vācis materiālus par Latvijas ziedaugu izplatību un formām, sevišķi Salicaceae, Betulaceae, Taraxaceae, arī sūnas, ķērpjus un parazītsēņu paraugus. Sastādījis herbāriju komplektus, kas novietoti lauksaimniecības skolās kā mācību līdzekļi.
Latvijā K. Starcs savāca apmēram 100 tūkstošus eksemplāru lielu herbāriju (70 tūkstoši ziedu un paparžu, 25 tūkstoši sēņu un 5 tūkstoši sūnu un ķērpju), kas uzglabāšanas grūtību dēļ 1936. gadā tika nodots Izglītības ministrijai (šodien tas glabājas Latvijas Universitātes Muzeja herbārijā (RIG) un Bioloģijas institūta Botānikas laboratorijas herbārijā (LATV)). Daļu no savāktā materiāla apstrādāja K. Starcs un viņa kolēģi, viņa vārdā tika nosaukti 4 augu taksoni, un pēc viņa savāktajiem paraugiem tika aprakstītas 16 jaunas parazitārās sēnes.
Bija pirmais, kurš Latvijā konstatējis šādas sēņu un augu sugas: lakas plakanpiepi (Ganoderma lucidum) 1934. gadā Vidsmuižā (tagad Riebiņu novada Galēnu pagasts), košo zeltpori (Hapalopilus croceus) 1935. gadā Madonas novada Vestienas pagastā, sānziedu mēringiju (Moehringia lateriflora) 1936. gadā Daugavas krastā iepretim Rītera gravai.
1929. gadā laulībā ar Martu Elīzu Starcu (1900-1935) viņam piedzima dēls Gunārs (1929-1952). Dažus gadus pēc pirmās sievas nāves, 1939. gadā, viņš apprecējās ar botāniķi Helēnu Ledu (1912-2005) un 1943. gadā piedzima viņu dēls Jānis.
1944. gada rudenī K. Starcs ar sievu un diviem dēliem emigrēja uz Vāciju, kur 1945. gadā ieguva pagaidu glabātāja darbu Kārļa Haussknehta herbārijā (Herbarium Haussknecht) Veimārā. No 1946. līdz 1947. gadam K. Starcs strādājis par vecāko asistentu un pasniedzēju dendroloģijā un fitopatoloģijā Minhenes Universitātē. Lai turpinātu karjeru botānikā, viņš mēģināja pārcelties uz Zviedriju, kur plānoja dabūt darbu Botānikas muzejā, taču atļauju nesaņēma. 1950. gada decembrī K. Starcs pieņēma uzaicinājumu strādāt par dārznieka palīgu privātajā parkā Indianapolisā (Indianas štatā ASV), uz kurieni viņš pārcēlās kopā ar ģimeni, līdzi ņemot Vācijā savākto herbāriju.
1953. gada 2. februārī 55 gadu vecumā devās aizsaulē, tika apbedīts blakus savam dēlam Indianapolisas kapsētā (Floral Park Cemetery).
Kopumā K. Starcs latviešu, vācu un krievu valodā publicējis 66 rakstus, pārsvarā par botāniku, ar kopējo apjomu ap 1700 lappušu. 4 reizes par saviem darbiem viņš saņēmis Krišjāņa Barona prēmiju.
NEAIZMIRSTAMĀS BIOGRĀFIJAS. Kārlis Starcs – no ornitoloģijas uz mikoloģiju
Kārļa Starca publikācijas Latvijas Universitātes muzeja krājumā
Kalniņš, V. (1978). Botāniķa Mag. Rer. Nat. Kārļa Starca piemiņai. Universitas, Nr. 41.