1885. gada 2. februārī dzimis Jānis Misiņš, latviešu ķīmiķis. 1907. gadā iestājies Rīgas Politehniskā institūta Ķīmijas nodaļā, kuru beidzis 1913. gadā ar inženiera tehnologa grādu. Tā paša gada rudenī iestājies Krievu-Baltijas vagonu fabrikas dienestā par Ķīmijas un materiālu izmēģinājumu laboratorijas vadītāju. 1915. gadā pēc fabrikas evakuācijas no Rīgas kādu laiku dzīvojis Tverā, bet no 1916. gada - Jekaterinburgā, kur strādājis par inženieri Vakaruralu dzelzceļa pārvaldē un tai pašā laikā lasījis neorganiskās un analītiskās ķīmijas kursu Jekaterinburgas ķīmijas tehniskajos kursos. 1917. gadā pārcēlies uz Baku, lai darbotos ar joda un broma iegūšanas fabrikas būvēšanu un organizēšanu.
1918. gadā atgriezies Latvijā, tā paša gada decembrī iestājies Latvijas Pagaidu valdības Zemkopības ministrijas dienestā. Lielinieku varas laikā bijis nodarbināts rūpniecības komisariātā. Pēc lielinieku padzīšanas un valdības atgriešanās Rīgā iestājies Satiksmes ministrijas Ceļu un būvju virsvaldes darbu direkcijas dienestā par inženieri, vēlāk par vecāko inženieri un apgādības daļas vadītāju. Pēc Ceļu un būvju virsvaldes likvidēšanas kādu laiku strādājis privātā celmu malkas sausās destilēšanas uzņēmumā. 1921. gadā iestājies Valsts kontroles dienestā par vecāko revidenta palīgu.
1923. gadā ievēlēts par asistentu Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātes tehnoloģijas laboratorijā. Vēlāk pārvēlēts par vecāko asistentu. 1931. gadā ievēlēts par Ķīmijas fakultātes Izmēģinājumu un pētījumu laboratorijas vadītāja vietas izpildītāju. Darbojies arī Finanšu ministrijas Zemes bagātību pētīšanas komitejā. 1937. gadā habilitējies par privātdocentu Neorganiskās ķīmijas tehnoloģijas katedrā.