Akadēmiskais centrs
1880. gada 25. maijā dzimis izcils vācbaltiešu izcelsmes latviešu arhitekts, LU Arhitektūras fakultātes profesors un dekāns, kā arī viens no LU dibinātājiem, vienlaikus gan LU rektors, gan LU prorektors Eižens Laube. Akadēmiskās gaitas uzsāka, iestājoties Rīgas Politehniskā institūta (RPI) (1896-1919) Arhitektūras nodaļā. Studējis arhitektūru no 1899. līdz 1906. gadam, iegūstot arhitekta diplomu. Strādājis latviešu arhitekta Konstantīna Pekšēna birojā, kur praktizējies savā specialitātē. 1907. gadā pats atvēris savu arhitekta biroju, balstoties uz savu pieredzi sadarbībā ar K. Pekšēnu. Kļuva slavens ar tautiskā romantisma, neoklasicisma un jūgenstila arhitektūras stila ēkām Rīgā, kuras pats projektējis un vadījis to būvniecības darbus. Sevišķi izcēlies ar Ķemeru sanatorijas ēkas projektēšanu. Paralēli strādājot arhitekta darbu, docenta amatā pasniedza arhitektūras specialitātes kursus RPI topošajiem arhitektiem no 1907. līdz 1914. gadam. Pirmā pasaules kara laikā ar visu RPI evakuējās uz Maskavu, kur nodevās zinātniskajai pētniecībai.
Kad 1917. gada 7. novembrī boļševiki sagrāba varu Krievijā, E. Laube atgriezās atpakaļ Latvijas teritorijā, kur strādāja uz RPI bāzes veidotajā Baltijas Tehniskajā augstskolā Vācijas impērijas okupācijas laikā, Pētera Stučkas Padomju Latvijas pārsauktajā Latvijas Augstskolā un Latvijas pagaidu valdības laikā dibinātajā Latvijas Augstskolā, kamēr Pirmais pasaules karā gāja uz beigām un norisinājās Latvijas Neatkarības karš (1918-1920). Iesaistījās Latvijas Augstskolas Organizācijas komitejā, kur tika virzīts par pirmo LU Arhitektūras fakultātes dekānu. Viņu ievēlēja par Latvijas Augstskolas prorektoru, kurš pildīja Latvijas Augstskolas rektora pienākumus 1919. gada 28. septembra Latvijas Augstskolas dibināšanas Svētku aktā Mazajā aulā. Latvijas Augstskolas rektora amats tika uzticēts Paulam Valdenam, taču viņš aizbrauca uz Vāciju un neatgriezās vairs atpakaļ Latvijā. Svētku aktā E. Lauba solīja “Augsti turēt Latvijas Augstskolas godu un slavu, vadot to stingrā zinātniskā garā.” Latvijas Augstskolas rektora amatā bijis īsu laiku - 1922. gada 1. jūlijā-14. septembrī. Viņam bija ļoti grūti apvienot rektora darbu ar arhitekta darbu, kad projektēja un organizēja Saeimas ēkas pārbuvi. Tamdēļ viņš lūdza par Latvijas Augstskolas rektoru ievēlēt Ernestu Felsbergu, kurš pēc LU 1. Satversmes apstiprināšanas Saeimā 1923. gada 28. martā kļuva par pirmo LU rektoru. Pēc tam E. Laube strādāja par profesoru LU Arhitektūras fakultātē, būdams vairākas reizas arī dekāns (1919–1922, 1932–1934, 1938–1940).
E. Lauba kopā ar K. Pekšēnu piederīgi pie latviešu studentu korporācijas Selonija, kas ir pirmā pie RPI dibinātā latviešu studentu korporācija. Zīmīgi, ka paši sēļi spēlējuši lielu lomu Latvijas valsts neatkarības izcīnīšanā un nostiprināšanā. RPI absolvents un mācībspēks E. Laube iesaistījies LU izveides procesā, RPI students un latviešu strēlnieks, kapteinis Nikolajs Grundmanis Atsevišķās Studentu rotas formēšanā Latvijas pagaidu valdības bruņoto spēku padotībā. Ja E. Laube vadīja LU dibināšanas Svētku aktu Mazajā aulā, tad N. Grundmaņa vārds ir iegravēts Varoņu piemiņas plāksnē “Par Latviju Kritušajiem studentiem” Mazajā aulā.
Latvijas Universitātes Rektori
Arhitektūras profesors Eižens Laube – Latvijas Universitātes rektors
Rīgas Jūgendstila centrs - Jūgendstila arhitekti - Eižens Laube
Nacionālā enciklopēdija - Eižens Laube
Latvijas mākslas vēsture - Eižens Laube
Paulis Stars - Eižens Laube (1880–1967) - arhitekts, arhitektūras teorētiķis un pedagogs
MĒNEŠA PRIEKŠMETS. Piemiņas plāksne “Par Latviju kritušajiem studentiem”