Akadēmiskais centrs
1912. gada 18. martā dzimis Arturs Ozols, valodnieks, folklorists, literatūrzinātnieks.
Studēja Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē no 1933. līdz 1945. gadam, 1950. gadā aizstāvēja filoloģijas zinātņu kandidāta disertācijas darbu „Folkloristiskā darba metodes latviešu tautasdziesmu laukā 19. gadsimta otrā pusē“, bet 1961. gadā kļuva par pirmo Latvijas zinātnieku, kas aizstāvēja pēc Otrā pasaules kara filoloģijas zinātņu doktora disertācijas darbu – „Latviešu klasisko tautasdziesmu sintakses jautājumi“.
Arturs Ozols ir nozīmīga persona latviešu valodas attīstībā un tās pētniecībā, jo ir pamatlicējs vairākiem jauniem valodniecības virzieniem. Nodarbojās ar valodas gramatisko sistēmu, vārdu krājumu, literārās valodas vēsturi, valodas normēšanu, dzimtās valodas mācību metodiku. Pētniecības ietvaros uzrakstīja aptuveni 100 rakstus par latviešu valodu.
Dzīves gaitā strādāja par skolotāju, arhivāru, korektoru, tomēr visnozīmīgākais ir Artura Ozola darbs Latvijas Universitātē. No 1950. gada, kad Arturs Ozols kļuva par docētāju Latvijas Universitātē, līdz sava mūža nogalei vadīja Latvijas Universitātes Latviešu valodas katedru, izstrādāja daudz jaunu studiju kursu. Bija arī Latvijas Universitātes zinātņu prorektors (1958-1963).
Arturs Ozols miris 1964. gada 29. jūnijā Rīgā.
2013. gadā Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds izdeva Arturam Ozolam veltītu rakstu krājumu „Arturs Ozols (1912-1964). In honorem“.