Akadēmiskais centrs
1919. gada 28. septembrī Latvijas Neatkarības kara laikā (1918-1920) dibināta Latvijas valsts nacionālā Alma Mater, kas pazīstama kā Latvijas Universitāte (LU). Sākumā tā tikusi dibināta kā Latvijas Augstskola, kamēr 1. LU Satversme (1923-1940) vēl atradās izstrādes procesā Latvijas Augstskolas Organizācijas komitejas pārziņā un Latvijas izglītības ministra Kārļa Kasparsona uzraudzībā caur Rīgas Politehniskā institūta (RPI) reorganizāciju. Tas bija sarežģīts laiks, kad pēc Pirmā pasaules kara t.s. “juku laiks” vēl nebija beidzies un neatkarīgās Latvijas Republikas likteni varēja izšķirt ļoti ātri un negaidīti. Pirmais akadēmiskais gads (1919./1920) LU bija izaicinājuma gads, ko ietekmēja Rietumkrievijas brīvprātīgās armijas pulkveža Pāvela Bermonta-Āvalova uzbrukums Rīgai ar mērķi gāzt 1918. gada 18. novembrī proklamēto Latvijas Republiku. Daudzi tā laika studenti, sevišķi no studentu korporāciju vides, karoja Latvijas Armijas Studentu bataljonā, pārtraucot studijas uz nenoteiktu laiku; tie, kas karā nekrita, atgriezās pie studijām. Tomēr Latvijas Neatkarības kara stāvoklis nosvērās par labu Latvijas pagaidu valdībai, lai izcīnītu neatkarīgās Latvijas Republikas izveidi, nodrošinot Latvijas Augstskolas Organizācijas padomei turpināt RPI reorganizāciju līdz pat 1920. gadu vidum, pabeidzot LU izveides procesu.
Latvijas Universitātes fakultātes: vēsturiskā attīstība
Latvijas valsts un tās vīri Studentu rota