2019. gads

Par LU Muzeja mēneša priekšmetu izvēlētas sešas studentu korporācijas Tālavija fotogrāfijas no 1990./1991. gada ziemas, kad paralēli atzīmējot Tālavijas 90. gadu jubileju korporanti piedalījās barikāžu celtniecībā.

Barikāžu laiks kā viens no Trešās atmodas robežposmiem vienoja ne tikai vienkāršus cilvēkus, bet arī studentu mūža organizāciju locekļus. 20. gs. 80./90. gadu mijā demokratizācijas ietvaros pie LU studentu/šu korporācijas atjaunoja savu darbību Latvijā, kas pirms tam padomju totalitārisma apstākļos bija aizliegta. Studentu korporācijas darbības atjaunošana Latvijā sakrita ar Barikāžu laiku 1991. gada janvārī, kad, reaģējot uz PSRS karaspēka nežēlīgo izrēķināšanos Viļņā, Lietuvā un OMON uzbrukumiem Rīgā, Tālavijas korporanti iesaistījās barikāžu celtniecībā, veidojot nevardarbīgu un simbolisku pretsparu padomju agresijai.

Studentu korporācija Tālavija 1990. gadā atzīmēja savu 90. gadu jubileju, kad Latvijas valsts neatkarības atjaunošana no PSRS bija vēl procesā. 90. gadu jubilejas atzīmēšana un turpmākā dalība Barikādēs ir radījusi vēsturisku paralēli ar 1918. gada 18. novembri, kad nodibinoties Latvijas valstij sākās izšķiroša cīņā par Latvijas valsts neatkarības saglabāšanu. Tālavijai bijusi sevišķi svarīga loma Latvijas Neatkarības kara laikā (1918-1920), jo tā bija viena no latviešu studentu korporācijām, kas veidoja kodolu Atsevišķajai Studentu rotai cīņā pret boļševikiem (komunistiem) un bermontiešiem. Barikāžu laikā Tālavija turpināja Atsevišķās studentu rotas pienākumu, aizstāvot savu valsti nevardarbīgā ceļā, saliedējoties pie ugunskuriem un palīdzot celt barikādes. Jebkuras studentu korporāciju goda princips ir stāvēt par Latvijas valsti un latviešu tautu sevišķi izšķirošos brīžos, kur tiek izlemts valsts un tautas liktenis. Barikāžu laikā atdzima Atsevišķās studentu rotas loma Latvijas neatkarības aizsargāšanā un izcīnīšanā, ko Tālavijas korporanti ar citiem korporantiem turpināja mantot, cīnoties par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu no PSRS.

Rūdolfs Rubenis, LU Muzeja krājuma glabātājs

Latvijas Entomoloģijas biedrība par 2019. gada kukaini šogad ir izvēlējusies malārijas odu. Latvijas Universitātes (LU) muzejs, atbalstot kolēģus, pasludinājis malārijas odu par februāra mēneša priekšmetu, piedāvājot apmeklētājiem un visiem interesentiem apskatīt senu vācu entomologa Benjamiņa Augusta Gimmerthala (Benjamin August Gimmerthal) kukaiņu kolekciju.

Odi eksistē jau aptuveni 30 miljonus gadu. Gadu gaitā tie ir uzlabojuši medību iemaņas un izmanto ķīmiskus, vizuālus un termiskus sensorus, lai vieglāk spētu atrast savu upuri. Ķīmiskais sensors ļauj konstatēt oglekļa dioksīdu un pienskābi. Vizuālie sensori nav tik attīstīti, tomēr odi spēj saredzēt cilvēka pārvietošanos, ja tiek nēsāts apģērbs, kas kontrastē ar attiecīgo fonu. Tie izmanto siltuma sensorus, lai atrastu zīdītājus un putnus, kas atrodas pietiekami tuvu.

Ir aptuveni 2700 odu sugu, no kurām lielākā daļa pieder pie 3 galvenajām ģintīm: aedes (olas tiek atliktas uzplūdumos), anopheles (olas tiek atliktas saldūdenī) un culex (olas tiek atliktas stāvošā ūdenī).

Odu mātīte iedēj 200 – 300 sīksīciņu oliņu stāvošā ūdenī, kur tās brīvi peld pa ūdens virsmu, pēc divām nedēļām no oliņām izšķiļas odu kāpuri. Pirmajā attīstības stadijā ods ir ļoti kustīgs un elpo ar asti – nelielu caurulīti ķermeņa pakaļgalā, ko izbāž no ūdens, lai ievilktu gaisu. Pēc divām trim nedēļām ods no aktīvas peldēšanas pāriet uz dreifēšanu, noguļas paralēli ūdens virsmai un pārvēršas par kūniņu. Pēc kāda laika ods izlaužas no apvalka, kas tam kalpos par mazu laiviņu, kurā balansēt līdz brīdim, kad būs apžuvis. Ja ods nenoturēsies, tas sāniski iekritīs ūdenī un noslīks vidē, kurā līdz tam bija juties labi. Pēc pārošanās tēviņi mirst dažu dienu laikā, savukārt mātītes nodzīvo rudeni un ziemu. Pirms aukstuma iestāšanās mātītes slēpjas spraugās un līdz pat pavasarim iekrīt anabiozē. Tas nenozīmē miegu, bet gan pilnīgi nejūtību, visi dzīvības procesi ir tik nemanāmi, ka var teikt – tie ir apstājušies. Pavasarī mātītes mostas un steidzas iesūkt asinis. Te nu oda dzīves cikls beidzas un sākas jaunās paaudzes attīstība.

Odu pētnieks, LU vadošais pētnieks Voldemārs Spuņģis, kurš ir iniciējis ideju padarīt malārijas odu par gada kukaini, labprāt piekrita atbildēt uz raksta autora jautājumiem.

E.Čudars: Kāpēc tieši malārijas ods? Es domāju, ka mūsu lasītājiem arī gribētos uzzināt, kāpēc par gada kukaini tika izvēlēts ods, nevis, teiksim, bite vai skudra?

„Kukaiņi, kurus Jūs tikko nosaucāt, arī bija starp kandidātiem uz gada kukaini, bet malārijas ods ir izvēlēts, lai, pirmkārt, parādītu, ka odi ir ļoti daudzpusīgi, jo arī malārijas odiem ir ne tikai tā saucamā melnā puse, bet tiem ir arī svarīga loma dabā, piemēram, ar viņa kāpuriem barojas zivis. Otrkārt – mainās klimats, un līdz ar to ir iespējams, ka ar laiku Latvijas teritorijā ienāks jauna odu suga. Nākamgad ir plānots fundamentāls pētījums tieši par šo tēmu, par dzēlējodiem, jaunām sugām un slimībām, kurus odi var pārnēsāt. Mums Latvijā ir 30 odu sugas, mēs atrodamies riska zonā, un tieši šī iemesla dēļ, BIOR notiek nepārtraukts odu populāciju monitorings, lai mēs varētu operatīvi atbildēt, ja radīsies bīstama situācija.“

Izklausās patiešām nopietni, bet ir prieks uzzināt, ka zinātnieki tur roku uz pulsa šajā jautājumā. Mēs zinām, ka daži dzīvnieki un arī kukaiņi ziemo. Interesanti, kā ir ar odiem?

„Odi arī ziemo, bet tikai mātītes, jo visi tēviņi iet bojā uzreiz pēc pārošanās. Savu funkciju izpildījuši un populācijas izdzīvošanai vairs nav vajadzīgi. Šeit var novilkt paralēli ar lašiem, kuri arī mirst pēc nārsta. Dažas odu sugas ziemo aizliegtās tumšās vietās, piemēram, alās vai pagrabos. Ir arī tāda suga, kura ieguva savu nosaukumu pateicoties tieši šim faktam - pagraba ods. Pārējās sugas ziemo olas veidā.“

Kādi gudrinieki! Pa ziemu guļ mūsos pagrabos, bet kā nāk pavasaris, tad kož mūs!

„Ar košanu arī nav tik vienkārši, kā var likties. Kož tikai mātītes, jo viņām ir nepieciešams proteīns, lai “izbarotu” savus bērnus. Tēviņi, savukārt, tikai sūc nektāru, kas ir bagāts ar cukuru, bet gandrīz nesatur proteīnus.“

Patiešām nav tik vienkārši. Profesor, Jūs droši vien kā entomologs bieži gājāt pārgājienos un ekspedīcijās. Varbūt varat ieteikt, kā labāk aizsargāt sevi no odiem?

„Godīgi sakot, man ir grūti pateikt kaut ko par šo tēmu, jo neesmu nekad lietojis repelentus. Izskatās, ka man pret viņiem ir dabiska imunitāte (smejas).“

Tas bija interesanti. Paldies Jums par to, ka atradāt laiku sarunai!

Par odiem un citiem kukaiņiem vairāk var uzzināt Latvijas Universitātes Muzeja Zooloģijas kolekcijā.

5 fakti par odiem

1. Mosquito – spāniski “maza muša”.
2. Odus piesaista siltums, gaisma, sviedri, ķermeņa smarža, pienskābe un oglekļa dioksīds.
3. Odu kodumus apstrādā ar ziepēm un ūdeni. Nedrīkst kasīt koduma vietu, ieteicams lietot pretniezes zāles.
4. Ir daudz slimību, kuras pārnēsā odi, piemēram:

• malārija,
• dzeltenais drudzis,
• encefalīts,
• Denges drudzis.

       5. Ir trīs pamatlikumi, kā sevi aizsargāt:

• izmantojiet apģērbu, kas apklāj lielāko daļu ķermeņa;
• izmantojiet odu repelentu, kas satur NN-dietil-meta-toluamīdu (DEET);
• izvairieties no stāvoša ūdens savā teritorijā vai introducējiet tajā zivis.

Noderīga saite:

Latvijas Entomoloģijas biedrība

Izmantotie avoti:

Mosquito Summary | HowStuffWorks

Vienkārši ods | Ciklons TVNet

Edgars Čudars, LU Muzeja krājuma glabātājs

Latvijas Universitātes Muzejs par 2019. gada marta mēneša priekšmetu izvēlējies fotogrāfijas un dokumenti, kas veltīti Latvijas Universitātes (turpmāk - LU) vēsturiskā nosaukuma atjaunošanai.

1919. gada 28. septembrī dibinātā LU savos 100 pastāvēšanas gados pieredzējusi sava oficiālā nosaukuma maiņu, kas notikusi gandrīz desmit reižu.

1919. gada 28. septembrī savas durvis vēra Latvijas Augstskola ar deviņām fakultātēm, un divu gadu laikā tika izveidotas vēl divas fakultātes. 1923. gadā Latvijas Augstskola ieguva LU nosaukumu, kas saglabājās līdz pat 1940. gada vasarai. Kļūstot par LU, tā kļuva ne tikai par augstākās izglītības mācību iestādi, bet arī par galveno zinātniskās pētniecības institūciju Latvijā.

Otrā Pasaules kara gados totalitārie režīmi (PSRS un nacionālsociālistiskā Vācija) nomainīja nosaukumus: PSRS pārsauca LU par Latvijas Valsts Universitāti (LVU), un nacionālsociālistiskā Vācija par Rīgas Universitāti (Universität Rigas). Padomju totalitārisma apstākļos augstskolas nosaukums tika mainīts saskaņā ar PSRS komunistisko ideoloģiju, kas laika gaitā tika papildināts, vispirms nosaucot LVU par  Pētera Stučkas LVU, un vēlāk sociālistiskajā (komunistiskajā) sacensībā izcīnītā Sarkana Darba Karoga ordeņa vārdā. 1967. gada LVU pilnais oficiālais nosaukums bija Ar Darba Sarkanā Karoga ordeni apbalvotā Pētera Stučkas Latvijas Valsts Universitāte.

PSRS sabrukuma un Latvijas neatkarības atjaunošanas rezultātā, likumsakarīga bija arī nosaukuma maiņa. Tā kā Trešā atmoda un Dziesmotā revolūcija 20. gadsimta 80. gadu otrajā pusē nozīmēja atgriešanos pie latviešu nacionālās identitātes un nostiprinoties kontinuitātes izjūtai ar starpkaru laika Latvijas Republiku, par vēlamu un nepieciešamu tika uzskatīta LU vēsturiskā nosaukuma atjaunošana. Notika atgriešanās pie LU nosaukuma, kas nav mainījies līdz šodienai. Kamēr Latvijas Republikas neatkarības atjaunošana vēl bija procesā, lēmumu par nosaukuma maiņu 1990. gada 19. martā pieņēma Latvijas PSR Ministru padome. Tomēr skatoties no juridiskā aspekta, atgriešanās pie LU vēsturiskā nosaukuma nebija vienkāršs process. Tikai 1996. gadā ar Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas lēmumu tika pieņemts, ka 1990. gadā veiktā LVU pārdēvēšana ne tikai ir spēkā esoša, bet arī, ka LU ir visu iepriekšējo nosaukumu tiesību pārņēmēja un juridiskā pēctece. 1999. gadā LU atzīmēja 80 gadu jubileju, kur arī sagaidīja sava vēsturiskā nosaukuma atjaunošanu.

Mārcis Gailis, Rūdolfs Rubenis, LU Muzeja krājuma glabātāji

LU Muzeja mēneša priekšmets aprīlī ir mežirbes Tetrastes bonasia  izbāzeņu pāris no Latvijas putnu faunas ekspozīcijas. Tie ir divi, mātītes un tēviņa, izbāzeņi, montēti uz kopējas pamatnes. Tos muzejam 2005. gadā izgatavojis toreizējais muzeja darbinieks, pazīstams ornitologs un taksidermists Valdis Roze.  Pavisam kopā viņš LU Muzejam pagatavojis vairāk nekā 250 dzīvnieku izbāzeņu. Mūsdienās taksidermija, t.i. dzīvnieku izbāzeņu izgatavošana, no amatniecības nozares jau kļuvusi par mākslas nozari. Dzīvniekus atveido dabiskās pozās, tie izskatās līdzīgi dzīvam dzīvniekam. Iepriekšējos gadsimtos nebija pietiekami labas metodes dzīvnieku uzpozēšanai, bija arī tendence lielākos zvērus attēlot kā negantus plēsoņas, kurus cilvēks pieveicis. Vēsturiski izbāzeņu gatavošana radusies no mednieku vēlmes palepoties ar savām trofejām. Mūsdienās tiem ir tāda pati loma kā gleznām un skulptūrām, kas parāda dabas skaistumu.

LU Muzejs mežirbi mēneša priekšmetam izvēlējies atsaucoties Latvijas Ornitoloģijas biedrības (LOB) ierosmei, kas šim putnam ir piešķīrusi gada putna titulu. Savukārt, LOB izvēli noteicis konstatētais satraucošais mežirbju skaita lejupslīdes fakts: laikā no 2005. gada līdz 2018. gadam Latvijas mežirbju skaits samazinājies gandrīz 10 reizes. Šī iemesla dēļ mežirbei izstrādāts sugas aizsardzības plāns  2017.–2026. gadam. (Strazds M. un Ķerus V., Latvijas Ornitoloģijas biedrība, Rīga. 2017).

Mežirbei ir 12 pasugas, Latvijā sastopamas divas no tām. Latvijas dienvidu daļā sastopamas mežirbes ar brūnu muguru, pārējā Latvijas daļā – ar pelēku muguru. Mežirbe ir nometniece, tātad sastopama Latvijas mežos visu gadu, arī ziemā. Tai ir ļoti slēpts dzīves veids. Mežirbes sastopamas dažāda vecuma lapu koku, jauktos un egļu mežos. Skujkoku audzes šie putni apdzīvo salīdzinoši mazā skaitā. Mežirbes mājvietai izvēlas kritalām bagātas teritorijas ar biezu otro stāvu, pamežu un paaugu. Parasti tās apmetas strautu, upīšu vai citu nelielu neizžūstošu ūdeņu tiešā tuvumā. Izraugoties dzīvesvietu, mežirbes lūkojas, lai tajā būtu iespēja regulāri uzņemt gastrolītus – nelielus akmentiņus, kas koncentrējas putna muskuļkuņģī un palīdz sasmalcināt barību, savukārt siltajā sezonā mežirbēm būtiski apmierināt vajadzību vannoties smiltīs. Tām patīk aizaugoši izcirtumi. Sava nelielā auguma dēļ tās var brīvi pārvietoties vietās, kur ir biezs pamežs. Ogotāji un sēņotāji reti var ieraudzīt šo putnu, jo tas pirmais pamana cilvēku un cenšas paslēpties. Mežirbe ir viena no mazākajām rubeņu apakšdzimtā. Tās ķermeņa garums ir 35—37 cm, spārnu plētums 48—54 cm, svars 370—430 g. Mežirbes apspalvojums kopumā ir raibumaini pelēkbrūns. Lidojumā var redzēt, ka pelēkās astes spalvu galus rotā ar melnu punktiņi. Spārni brūnāki kā pārējais ķermenis. Tēviņam ir arī cekuls, kuru tas var pacelt, un melna pazode, ar baltām, kontrastainām malām. Mātīte ir nedaudz mazāka, cekuls ir īsāks, un tai nav melnās pazodes. Mežirbe barojas uz zemes, meklējot sēklas, graudus, ogas, asnus, pumpurus, ziedus un lapiņas.

Riesto mežirbes pavasarī, kad nokusis sniegs, bet pārus parasti izveido savlaicīgi – jau rudenī. Katrs mežirbes pāris izraugās sev individuālu apdzīvojamo teritoriju. Tajā parasti ir kāda īpaša vieta, kurā “kāzu” periodā, tupēdams uz prāvākas kritalas, savus vairākzilbīgos, stieptos, ļoti smalkos riesta svilpienus ik pa laikam pasaulē raida pāra tēviņš. Ligzda tiek ierīkota aprīļa nogalē vai maijā. To darina mātīte uz zemes starp zemsedzes augiem, parasti pie kāda augoša koka vai krūma, vai arī zem izgāzta koka stumbra.

Mežirbes pārtiek pamatā no augu sulīgajām daļām – asniem, lapu un ziedu pumpuriem, lapām, arī ziediem, augļiem un sēklām. Ligzdošanas laikā tās barojas arī ar kukaiņiem, kas atrodas uz zemes - skudras, kāpuri, kodes, bites, tauriņi un citi kukaiņi. Dējumā ir 7—11 olas. Perēšana ilgst 23—27 dienas. Par cālēniem rūpējas tikai mātīte, tomēr tēviņš pieskata apkārtni. Mežirbes cālēni ir ligzdbēgļi. Jau tūlīt pēc izšķilšanās tie seko mātei, kas tos apsargā un vēsā laikā sasilda. Jau no pirmās dienas cālēni paši meklē barība, tie barojas ar kukaiņiem. Paaugoties to barība dažādojas. Lidot tie sāk pēc 15—20 dienām. Cālēni paliek kopā ar māti līdz rudenim, tad tie sadalās pa pāriem vai dzīvo vienatnē.

Mežirbes, kā arī laukirbes un baltirbes, izbāzeņi skatāmi LU Muzeja zooloģijas ekspozīcijā Kronvalda bulv. 4. Ekskursijas iepriekš piesakāmas: muzejs@lu.lv

Par mežirbi vēl var lasīt:

Strazds M. un Ķerus V. (2017). Mežirbes (Bonasa bonasia) aizsardzības plāns 2017.–2026. gadam. Latvijas Ornitoloģijas biedrība, Rīga, 2017.

Ķerus V. Kā mežirbei klājas Latvijas mežos.

2019. gada nominācija: mežirbe.

Mežirbe Tetrastes bonasia

Mudīte Rudzīte, Māris Rudzītis, LU Muzeja krājuma glabātāji

Latvijas Universitātes Muzejs par 2019. gada maija mēneša priekšmetu izvēlējies shēmu, kurā parādīta kādreizējā astronomisko novērojumu paviljona atrašanās vieta. Par astronomiskā novērojumu paviljona vēsturi un astronomu veiktajiem novērojumiem pareizā laika noteikšanai vairāk  būs iespējams uzzināt 18.maijā Muzeju nakts pasākumā „Akadēmiskā laika mašīna” Raiņa bulvārī 19 no 19:00 līdz 23:00.

Veco krājumu caurskatīšana reizēm noved pie vērtīga atklājuma. Shēma atrasta LU Astronomijas institūta materiālos, kas nodoti LU Muzejam institūtam pārceļoties uz jauno Zinātņu māju pēc 98 gadiem, kas pavadīti Raiņa bulvārī 19. Līdz šim bija zināma tikai aptuvena paviljona atrašanās vieta - nu to ir iespējams precīzi norādīt dabā.

Pirms simts gadiem zvaigžņu kustība pie debess bija pats precīzākais pulkstenis. LU Astronomiskajā observatorijā notika regulāri zvaigžņu novērojumi pareizā laika noteikšanai. Laika signāli no observatorijas pulksteņiem tika padoti uz Rīgas svarīgākajām iestādēm, arī uz slaveno „Laimas” pulksteni. 1926. gadā kanālmalā iepretī Operai uzbūvēja novērojumu paviljonu. Ar speciālu teleskopu noteica laika momentu, kad zvaigzne sasniedz noteiktu virzienu debess dienvidu pusē. Pēc tam novērojumus salīdzināja ar pulksteņu sekunžu signāliem un regulēja pulksteņus, lai tie rādītu pareizu laiku. Novērojumi šeit notika līdz 1959. gadam, pēc tam Laika dienests tika pārcelts uz LU Botāniskā dārza teritoriju. Vēlāk paviljonu nojauca un aptuveni turpat uzstādīja tēlnieces Aleksandras Briedes veidoto skulptūru „Mana zeme”. Paviljons atradās dažus metrus no meitenes bronzas skulptūras uz Operas pusi.

Ilgonis Vilks, LU Muzeja eksperts

Latvijas Universitātes (LU) Muzeja mēneša priekšmets jūnijā ir Ādama Butuļa dāvinātās gliemju čaulu kolekcijas katalogs trīs burtnīcās. Dāvinājumu LU saņēma 1939. gadā un šogad aprit 80 gadi kopš šī kolekcija atrodas muzeja krājumā.

Ādams Butulis (1860 – 1938) bija ārsts un aktīvs sabiedrisks darbinieks pagājušā gadsimta sākumā. Viņš savā sabiedriskajā darbībā vienmēr bija saistīts ar Latvijas Universitāti, tās veidošanu un dibināšanu, un tāpēc 1937. gadā viņam piešķīra LU Goda doktora nosaukumu. Ā. Butulis 1908. gadā dibināja un vadīja Latviešu izglītības biedrību, kas sekmēja Latvijas Universitātes tapšanu. Tieši viņš ierosināja savu radinieku būvuzņēmēju Kristapu Morbergu (1844–1928) veikt lielu ziedojumu Latvijas Universitātei, kas palīdzēja tai kļūt par nozīmīgāko augstskolu Latvijā.

Savā testamentā Ā. Butulis novēlēja LU Sistemātiskās zooloģijas institūta muzejam savu jūras gliemju čaulu kolekciju. Tā sastāv no divām daļām: Luija Borhardta (Louis Borchardt) kolekcija, kuras katalogs aizņem pirmās divas burtnīcas, un Ā. Butuļa paša krātās čaulas, kuras pierakstītas trešajā burtnīcā. Par kolekcijas saņemšanu 1939. gadā liecina ieraksts institūta inventāra grāmatā. Pašlaik ekspozīcijā apskatāmi jūras gliemeži un gliemenes, kopā 1062 eksemplāri no 543 sugām, bet kolekcijā kopā ir ap četri tūkstoši eksemplāru.

Kolekcijā bagātīgi pārstāvēta porcelāngliemežu dzimta Cypraeidae. Tā ir viena no lielākajām jūras gliemežu dzimtām. Savu nosaukumu gliemeži ieguvuši no gludo čaulu līdzības ar porcelānu. Vairumam jūras gliemežu čaulas ir klātas ar dažādiem apaugumiem, kas var bojāt čaulas virsmu. Kolekcionāri parasti tīra čaulas ar dažādām metodēm, spodrina ar vasku. Porcelāngliemežiem ir mantija, t.i., ādas kroka, kas klāj ne tikai čaulas iekšpusi, bet arī virspusi. Kad gliemezis ievelkas čaulā, tad atklājas gluda un spoža čaulas virsma. Daudzām sugām doti nosaukumi pēc līdzības ar dzīvniekiem – briežu porcelāngliemezis, tīģera, leoparda, kurmja, ēzeļa porcelāngliemezis. Saskatīta pat līdzība ar čūskas galvu, divām sugām attiecīgi piešķirti nosaukumi – ‘lielā čūskas galva’ un ‘mazā čūskas galva’. Vairākas sugas sauc par kauri. Tām ir nelielas, baltas čaulas, šīs sugas bieži sastopamas siltākajās jūrās, tāpēc plaši izmantotas kā nauda un rotaslietas. Septiņpadsmitajā un astoņpadsmitajā gadsimtā, kad attīstījās kuģniecība, šo “naudu” plaši izmantoja arī tirgotāji no Eiropas. Latvijā arheoloģiskajos izrakumos kauri čaulas atrastas tikai kā rotaslietu sastāvdaļa.

Viena no kolekcionāru iecienītākajām dzimtā ir konusgliemeži Conusidae. Arī tā bagātīgi pārstāvēta Ā. Butuļa kolekcijā. Daudzas sugas ir tik ļoti pieprasītas, ka dabā tām draud iznīkšana, tāpēc šīs sugas nonākušas starptautiskajā aizsargājamo augu un dzīvnieku sarakstā.  Tās aplūkojamas arī muzeja ekspozīcijā. Konusgliemeži atšķirībā no mūsu dārzu gliemežiem pēc barošanās veida ir mednieki. Tiem ir snuķis ar indi, kas paralizē upuri. Dažas sugas var būt bīstamas arī cilvēkam.

Ā. Butuļa kolekcija uzskatāmi parāda gliemju faunas sugu daudzveidību pasaulē. Tā iepazīstina studentus, skolēnus un visus interesentus ar dzīvnieku valsts dažādību un evolūciju. Apmeklējot LU Muzeja ekspozīciju Kronvalda bulv. 4, Rīgā, bijušajā LU Bioloģijas fakultātes ēkā, būs iespējams vairāk par to uzzināt. Apmeklējumi piesakāmi: muzejs@lu.lv Daļa kolekcijas apskatāma virtuālajā izstādē - fotogalerijā “Jūras gliemju daudzveidība Ā. Butuļa kolekcijā” muzeja vietnē.

Mudīte Rudzīte, LU Muzeja krājuma glabātāja

2019. gada jūlijā Latvijas Universitātes Muzejs par mēneša priekšmetu izvēlējies poļu fizikālķīmiķa Mečislava Centneršvēra (1874 – 1944) 1919. gadā veidoto ķīmijas praktikumu inženieriem, mehāniķiem un arhitektiem. 2019. gada jūlijā tiek atzīmēta Centneršvēra 145 gadu jubileja.

Ķīmijas praktikums sastāv no divām daļām. Pirmajā daļā aprakstīti vispārīgi laboratorijas darbu veikšanas paņēmieni, piemēram, stikla trubiņu griešana, locīšana un lodēšana, kolbu, cilindru un citu laboratorijas trauku tīrīšana un žāvēšana, analītisko svaru un mērtrauku izmantošana, kā arī aprēķinu veikšana. Otrajā daļā ir detalizēti aprakstīti 32 laboratorijas darbi, piemēram, gaisa un citu gāzveida vielu blīvuma noteikšana, sāls šķīdības noteikšana, oglekļa dioksīda noteikšana gaisā un kaļķakmenī, ūdeņraža īpašību noteikšana u. tml. Katram laboratorijas darbam ir aprakstīti nepieciešamie trauki, ierīces, reaģenti, darba gaita, veicamie aprēķini un ķīmiskajai reakcijai vai aprēķiniem atbilstošie likumi.

Centneršvērs dzimis 1874. gada 10. jūlijā Varšavas izdevēja Gabriēla Centneršvēra (1841–1917) ģimenē. Studēja ķīmiju Leipcigas universitātē (1891-1898), kur tajā laikā strādāja profesors, Nobela prēmijas laureāts Vilhelms Ostvalds (1853–1932). Pēc studiju noslēguma slavenais ķīmiķis, Rīgas Politehnikuma absolvents un vairākkārtējais Nobela prēmijas kandidāts Pauls Valdens (1863–1957) viņu uzaicināja strādāt par ķīmijas un elektroķīmijas pasniedzēju Rīgas Politehniskajā institūtā.

1898. gadā, pēc doktora grāda iegūšanas Leipcigas Universitātē, viņš tika ievēlēts par Rīgas Politehniskā institūta asistentu fizikālajā ķīmijā un elektroķīmijā. Par mācībspēkiem bija tiesības strādāt tikai tad, ja kandidātam bija vismaz maģistra grāds. Lai gan M. Centneršvēram bija doktora grāds, tas bija iegūts ārzemēs, tāpēc viņam nācās iegūt arī maģistra grādu kādā no Krievijas augstskolām. Viņš intensīvi strādāja un 1904. gadā ieguva maģistra grādu Pēterburgas Universitātē.

Pēc maģistra grāda iegūšanas Mečislavs Centneršvērs atkal tika pieņemts darbā RPI par asistentu, bet 1908. gadā kļuva par docentu. No 1904. gada viņš mācīja arī fiziku. 1915. gada vasarā viņš kopā ar RPI evakuējās uz Maskavu un turpināja lasīt lekcijas. No evakuācijas Maskavā Centneršvērs atgriezās 1918. gadā un turpināja pedagoģisko un zinātnisko darbību Baltijas Tehniskajā augstskolā un Latvijas Augstskolā. Pēc Latvijas Universitātes (līdz 1922. g. – Latvijas Augstskola) nodibināšanas 1919. gadā viņš kļuva par profesoru jaunajā Latvijas Republikas augstskolā.

Latvijas Universitātē profesors Centneršvērs vadīja Ķīmijas fakultātes Neorganiskās un Fizikālās ķīmijas katedras (1919– 1929). Lekcijas viņš lasīja krievu valodā, mācēja arī vācu, poļu un franču valodu, daļēji – arī latviešu valodu. Kopā ar kolēģi Jāni Krustiņsonu (1892–1946) viņš sastādīja mācību grāmatu latviešu valodā „Neorganiskās ķīmijas kurss” divās daļās (1922–1924). Citas viņa grāmatas un publikācijas lasāmas vācu, krievu, poļu, franču, somu, spāņu un angļu valodās. Daļa viņa darbu tika tulkoti, kas liecina par zinātnieka un pedagoga M. Centneršvēra darbu nozīmīgumu. Tajos atspoguļojas viņa pētījumi par katalīzi, neūdens šķīdumu vadītspēju, metālu koroziju, kritiskām parādībām šķīdumos, sāļu termisko disociāciju augstās temperatūrās. Par M. Centneršvēra grāmatu augsto zinātnisko līmeni liecina tas, ka viņa praktikums fizikālajā un elektroķīmijā 1914. gadā franču valodā tika izdots Parīzē.

Ķīmijas praktikums glabājas Latvijas Universitātes Muzeja Vēstures kolekcijās Raiņa bulvārī 19, Rīgā, un tā digitalizēta versija meklējama LU Muzeja tīmekļvietnē, uzklikšķinot uz saitēm: 1. daļa un 2. daļa.

Izmantotie informācijas avoti

Alksnis U., Grosvalds I. Par Baltijas korozionistu zinātniskās skolas izveidotāju Mečislavu Centneršvēru. Tehnikas apskats, 2004, 142/143 , 36. - 37. lpp.

Grosvalds I, Alksnis U. Profesors Mečislavs Centneršvērs - Baltijas korozionistu skolas izveidotājs. LU Raksti 653, 2003, 202.-217. lpp.

Grosvalds, I., Alksnis, U., Ruplis, A., Meirovics, I. Ķīmija Rīgas Politehnikumā un Rīgas Politehniskā institūtā. Latvijas ķīmijas vēstures muzejs, Rīga, 2001, 92 lpp.

Zigmunde, A. Profesors Mečislavs Centneršvērs un viņa attiecības ar Latvijas Universitāti un Latvijas Republiku. Humanitārās un sociālās zinātnes. Nr.24, 2015, 28.-34.lpp.

2019. gada augustā, atzīmējot Nikolaja Delles 120 gadu jubileju, Latvijas Universitātes Muzejs par mēneša priekšmetu izvēlējies ģeologa mamuta rekonstrukcijas zīmējumu.

N. Delles mamuta rekonstrukcijas zīmējums tapis 1929. gadā. Tai par pamatu ņemts vācu naturālista un pētnieka Vilhelma Gotlība Tilēzija fon Tilenau (Wilhelm Gottlieb Tilesius von Tilenau) 1810. gadā  izveidotā Ļenas deltā atrastā t.s. Adamsa mamuta (vesels skelets ar saistaudiem) rekonstrukcija. Jāatzīmē, ka N. Delles zīmējumā attēlotas arī mamuta mīksto audu kontūras, mēroga vajadzībām pielikts arī cilvēka skelets. Interesanti, ka mamuta kāju kaulu attēlojums ir koriģēts, iespējams, izmantojot LUM Ģeoloģijas kolekcijās esošo šī kaula eksemplāru.

Zīmējums tapis uz papīra jauktā tehnikā (tam izmantoti grafīta un krāsainie zīmuļi, tuša un akvarelis), tā izmērs 30x50 cm. Domājams, ka šis, starp vairākiem citiem viņa darbiem, bijis paredzēts agrākā LU Ģeoloģijas institūta ekspozīcijai. Mamuta rekonstrukcija šobrīd atrodas LUM Ģeoloģijas krājumā.

N. Delle dzimis 1899. gada 15. augustā, Krievijas Impērijā Nikolajevskā pie Amūras, mežkopja, vēlāk Piejūras un Sahalīnas apgabalu Valsts īpašuma pārvaldnieka, Pētera Delles ģimenē. Savas dzīves pirmajos gados viņš dzīvojis un mācījies Habarovskā, kur kopā ar pētnieku un etnogrāfu Vladimiru Arseņjevu (Владимир Клавдиевич Арсеньев, 1872-1930) guvis pirmo pieredzi dažādās ekspedīcijās. Piemēram, 1917./1918. gada ziemā viņš piedalījies V. Arseņjeva ekspedīcijā uz Urmi-Olgonu. N. Delle piedalījies arī citās ekspedīcijās – Sahalīnas paleontoloģiskajā ekspedīcijā, kur ievācis augu fosīlijas (vadītājs Afrikans Kristofovičs), kā arī pētījis nanajiešus (tauta, kas dzīvo Amūras lejtecē Krievijā) Ivana Lopatina vadībā.

1922. gadā N. Delle pārcēlies uz Latviju un iestājies LU Dabas zinātņu un matemātikas fakultātes Ģeoloģijas nodaļā. Jau 1925. gadā viņš pieņemts darbā LU Ģeoloģijas un paleontoloģijas institūtā par subasistentu. 1934. gadā viņš aizstāvējis disertāciju “Devona nogulumi Zemgales līdzenumā”. No 1936. gada aktīvi darbojies Zemes bagātību pētīšanas komitejā (vēlāk institūtā). Kopš 1937. gada bijis LU privātdocents, vēlāk – docents. Laika posmā no 1925. līdz 1940. gadam ģeologs piedalījie daudzos ģeoloģiskās izpētes darbos, no kuriem lielākais – Ķeguma spēkstacijas projektēšana.

Divas reizes ieguvis Krišjāņa Barona fonda pirmo prēmiju – 1932. g. par darbu ,,Rīgas-Jelgavas zemuma ģeoloģiskā būve" un 1938. g. par darbu ,,Zemgales līdzenuma, Augšzemes un Lietuvas devona nogulumi". 1939. gadā par izcilu darbību apbalvots ar Atzinības krustu. Savukārt 1940. gadā viņš iecelts par Dabaszinātņu fakultātes Ģeoloģijas institūta direktoru. No 1944. līdz 1945. gadam strādājis Vācijā. 1945. gadā Berlīnē N. Delle tika arestēts, notiesāts un nonācis padomju nometnēs Sibīrijā. Pēc nepārbaudītām ziņām, N. Delle miris 1946. gadā Krasnojarskas apgabalā.

Jāatzīmē, ka N. Delle bijis ne vien viens no redzamākajiem Latvijas pirmskara ģeologiem, bet arī viens no LU Ģeoloģijas Institūta muzeja (šobrīd LUM Ģeoloģijas kolekcijas) pamatlicējiem. LU Muzejā joprojām glabājas N. Delles vāktie paraugi – gan Latvijā, gan ārzemju ceļojumos vāktie ieži un paleontoloģiskie materiāli, herbārijs un daži dzīvnieku preparāti, kā arī citi muzeja priekšmeti, kas saistāmi ar šo izcilo ģeologu.

N. Delles 120 gadu jubilejai veltītā virtuālā izstāde pieejama šeit.

Sīkāk par N. Delles dzīvesgājumu un darbību:

• Docents Nikolajs Delle. Latvijas Universitāte divdesmit gados 1919-1939. II daļa. Latvijas Universitāte, 1939. 323. – 324.lpp

• Dreimanis, A. Nikolaja Delles piemiņai (1899.-1946.). Latvijas ģeoloģijas vēstis 7. Rīga, 1999. 44. – 46.lpp

• Grāvītis, V. Ģeologam un paleontologam Nikolajam Dellem – 100. Dabas un vēstures kalendārs 1999 (1998). Zinātne, 1999.  256. – 261. lpp.

• Lukševičs, E., Rudzītis, M. Ernsta Krausa un Nikolaja Delles ieguldījums Baltijas reģionālajā ģeoloģijā unpaleontoloģijā.LU72. konference (29.01.2014.), pieejams: https://www.geo.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/projekti/gzzf/Konferences/LU_72_konf_prezentacijas/Geologija_un_paleontologija/2014_LU_72_Delle_Krauss.pdf

• Grosvalds, I., Rudzītis, M., Zabele, A. Ģeoloģija Latvijas Universitātē (1919–1944). Latvijas Universitātes raksti Zinātņu vēsture un muzejniecība, 809. sēj. LU, 2015. 14. – 41.lpp

Māris Rudzītis, LU Muzeja krājuma glabātājs

Vanda Visocka, LU Muzeja krājuma glabātāja

Latvijas Universitātes Muzejs par 2019. gada septembra mēneša priekšmetu izvēlējies Heides teleskopu, kas daudzus gadus kalpojis debess spīdekļu novērojumiem Latvijas Universitātes Astronomiskajā tornī.

Pagājuši gandrīz 100 gadi, kopš Latvijas Universitātes (LU) Astronomiskā observatorija 1921. gadā iegādājās Heides teleskopu, kas ilgstoši darbojās Astronomiskajā tornī uz LU galvenās ēkas jumta. Agrāk šis instruments piederēja ārstam Kārlim Žiglēvicam, kam Slokā bija neliela observatorija. Pēc pirmā pasaules kara K. Žiglēvics pārdeva teleskopu jaundibinātajai Latvijas Universitātei. Astronomiskās observatorijas direktors Alfrēds Žaggers, kurš lasīja astronomijas kursus Matemātikas un dabaszinātņu fakultātes studentiem, 20. gadsimta 20. un 30. gados bieži izmantoja Heides teleskopu studentu apmācības un vingrinājumu vajadzībām.

Teleskops, kura objektīva diametrs ir 110 mm un fokusa attālums 165 cm, izgatavots vācu optikas uzņēmumā Gustav Heyde Dresden 1910. gadā. Teleskopa caurule pievienota ekvatoriālajam montējumam, kas ir parocīgs ilgstošiem novērojumiem. Visa konstrukcija balstās uz masīvas kolonnas. Teleskops apgādāts ar nelielu uzvadīšanas tālskati un sekošanas mehānismu, kas griež teleskopu līdzi zvaigznēm spīdekļu diennakts kustības gaitā. Pēc otrā pasaules kara Heides teleskopu izmantoja debess spīdekļu demonstrējumiem, kas gan 20. gs. 60. gados apsīka. Ap gadsimtu miju teleskopa caurule bija eksponēta Frīdriha Candera memoriālajā muzejā Zasulaukā, bet uz montējuma Astronomiskajā tornī atradās cits teleskops. 2007. gadā Heides teleskopa montējums atkal tika apvienots ar teleskopa cauruli un izstādīts Latvijas Universitātes Muzejā.

Aplūkot Heides teleskopa daļas un vairāk uzzināt par teleskopu izmantošanu kosmiskajos pētījumos iespējams, apmeklējot LU Muzeja pasākumu „Zinātniskais mantojums nākotnei”, kas norisināsies Zinātnieku naktī 2019. gada 27. septembrī no 18:00 līdz 22:00 LU Zinātņu mājā Jelgavas ielā 3.

LU Astronomiskais tornis speciāli projektēts ēkai Raiņa bulvārī 19, kuru uzbūvēja 1866. – 1869. gadā. 19. gadsimtā torņa teleskopu izmantoja zinātniskiem novērojumiem, 20. gadsimta pirmajā pusē praktiskos darbus šeit veica studenti, bet kopš 1986. gada Astronomiskais tornis darbojas kā publiskā observatorija. Vairāk par torņa 150 gadu vēsturi var uzzināt virtuālajā izstādē “Astronomiskajam tornim - 150”, bet par LU Astronomiskā torņa apmeklēšanas iespējām lasiet šeit.

Ilgonis Vilks, Latvijas Universitātes Muzeja eksperts

Gatavojoties Lāčplēša dienas simtgadei 2019. gada 11. novembrī, un aktualizējot Bermontiādi (1919. gada 8. oktobris-11. novembris), par 2019. gada oktobra mēneša priekšmetu izvēlētas fotogrāfa Andra Dzeņa fotogrāfijas par studentu akadēmisko mūža organizāciju piemiņas gājienu no Latvijas Universitātes galvenās ēkas uz Rīgas Brāļu kapiem.

Fotogrāfijas uzņemtas 1999. gada 18. novembrī, kad studentu akadēmiskās mūža organizācijas atzīmēja Latvijas Republikas proklamēšanas 81 gadu jubileju un pieminēja pirms 80 gadiem Latvijas Armijas uzvaru pār Pāvela Avalova-Bermonta karaspēku 1919. gada 11. novembrī. Šīs fotogrāfijas uzņemtas pirms 20 gadiem, taču tās ir ļoti labi saglabājušās un ļauj iegūt labāku priekšstatu par studentu mūža organizāciju piemiņas gājiena tradīcijām 20. gs. 90. gados. Šīs ir vienas no visretākajām fotogrāfijām no 20. gs. 90. gadiem, kas vislabāk spēj attēlot studentu mūža organizāciju piemiņas gājienu, kad tajā laikā Latvijas Republika bija atjaunojusi savu neatkarību vēl tikai pirms 8 gadiem.

Fotogrāfijās attēlots, kā 1999. gada 18. novembra studentu mūža organizāciju gājienu vadīja Prezidiju Konventa prezidējošā latviešu studentu korporācija Fraternitas Cursica, kurai 1999. gada II semestrī tika uzticēts vadīt Prezidiju Konventu. Prezidija Konvents ir studentu korporāciju jumta organizācija, kas apvieno un regulē sakarus starp citām Prezidiju Konventā ietilpstošajām studentu korporācijām. Ļoti unikāls ir fakts, ka fotogrāfijās gājienā dalību ņem visas studentu akadēmiskās mūža organizācijas, neatkarīgi no tā, vai tās ir studentu/šu korporācijas, studentu konkordijas, studentu/šu vienības u.c. Līdz pat šodienai 18. novembrī tiek nolikti malā savstarpēji strīdi starp organizācijām, lai apvienotos kopā savu bijuši biedru mūžīgai piemiņai.

Kopš Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas 1991. gada 21. augustā latviešu un krievu studentu akadēmiskās mūža organizācijas katru gadu 18. novembrī dodas piemiņas gājienā uz Rīgas Brāļu kapiem, lai godinātu Pirmā pasaules karā (1914-1918) kritušos latviešu strēlniekus un Latvijas Neatkarības karā (1918-1920) kritušos Latvijas Armijas karavīrus. Studentu akadēmiskās mūža organizācijas 18. novembrī ne tikai apliecina savu piederību Latvijas Republikai, bet arī izrāda godu saviem organizāciju biedriem, kuri savulaik, būdami LU studenti, ar ieročiem cīnījās par savas valsts neatkarību.

LU studentu dalība Latvijas Neatkarības karā liecina, ka students ievēroja LU devīzi “Zinātnei un Tēvijai” (Scientsiae et Patriae), tādējādi kļūstot ne tikai par topošu savas specialitātes speciālistu, bet arī par Latvijas Armijas karavīru. Studēt LU un stāties Latvijas Armijas ierindā ir gods kalpot Latvijas Republikai.

18. novembra gājiena kārtība:

1) Gājiens sākās katru gadu 18. novembrī agri no rīta plkst. 8.00, kas ilgst līdz aptuveni
plkst. 10.00, kad studentu akadēmiskās mūža organizācijas sapulcējās Brāļu kapos. Gājiens notiek parādes veidā, kur pa priekšu iet prezidējošā studentu korporācija, kam seko pārējās studentu korporācijas vecākuma secībā (vecākumu secību nosaka organizācijas dibināšanas gads). Aiz studentu korporācijām nāk studenšu korporācijas, kurām ir tā pati secība – pa priekšu iet Studenšu Prezidiju Konventa prezidējošā studenšu korporācija un aiz tās pārējās studenšu korporācijas vecākuma secībā. Beigās aiz studenšu korporācijām seko pārējās studentu mūža organizācijas – studentu konkordijas, studentu vienības, studenšu vienības u.c.

2) Pēc tam Brāļu kapos studentu mūža organizācijas sastājas ierindā gar malām, lai uzklausītu Prezidējošo studentu korporāciju un studenšu korporāciju pārstāvju, kā arī LU, RTU, RSU, LLU un Liepājas universitātes rektoru runas, kas tiek veltītas Latvijas valsts neatkarībai;

3) Studentu korporāciju karogu nesēji stāv ierindā uz paaugstinājuma aiz Brāļu kapu mūžīgās uguns, bet pie Brāļu kapu mūžīgās uguns kreisajā pusē (ar skatu uz Brāļu kapu ieejas no iekšpuses) stāv prezidējošās studentu korporācijas pārstāvis ar Latvijas Republikas karogu, bet labajā pusē viens no Atsevišķās Studentu rotas (ASR) korporāciju (Lettonia, Selonija, Lettgallia, Talavija un Fraternitas Lettica) pārstāvjiem ar ASR karogu (ASR karogs tiek nodots no vienas rotas korporācijas uz otru rotas korporāciju katru gadu 3. marta Oskara Kalpaka piemiņas dievkalpojumā);

4) Kad runas ir noslēgušās, visas studentu mūža organizācijas, ierastajā parādes secībā, dodas pie Mātes Latvijas nolikt ziedus (ziedus noliek studentu korporāciju priekšsēdētājs), un visiem korporantiem jānovelk savi deķeļi, pieliekot tos pie sirds. Studenšu korporācijām nav jāvelk nost savi deķeļi vai segnes, bet, tāpat kā studentu korporācijām, to priekšsēdētāja noliek ziedus pie Mātes Latvijas;

5) Pēc tam katra studentu akadēmiskā mūža organizācija (ja tā to vēlas) sapulcējas uz kopfoto Brāļu kapos. Beigās visas studentu mūža organizācijas dodas atpakaļ uz savu konventa dzīvokli, kur pēc gājiena visi sēžas klāt pie 18. novembra svētku mielasta.

LU Muzeja krājumā ir ievērojama studentu akadēmisko mūža organizāciju liecību kolekciju, ar kuru var iepazīties, sazinoties ar krājuma glabātāju Rūdolfu Rubeni. Kontakti: rudolfs.rubenis@lu.lv, 67034566.

Rūdolfs Rubenis, LU Muzeja krājuma glabātājs

Par 2019. gada novembra mēneša priekšmetu ir izvēlēta pirms 90 gadiem tapusī Latvijas Universitātes studenta klade ar profesora Romana Adelheima lekciju pierakstiem. Lekciju pierakstu klade ir labi saglabājusies, lielu pārsteigumu izraisa studenta kaligrāfisks, ļoti labi salasāmais rokraksts. Lekcijas numurētas, ir norādīti lekciju datumi. Var secināt, ka students bija ļoti apzinīgs, čakls, jo neviena lekcija nav izlaista. Pārskatot lekciju saturu var secināt, ka 1929.gadā, varbūt ne tik dziļi un plaši kā pašreiz, tiek mācīti studenti patoloģiskajā anatomijā, bet lekciju temati gandrīz tādi paši – Nekroze, Hipertrofija, Atrofija, Hiperplāzija, Metaplāzija, Iekaisums un citi.

1919. gadā patologanatomu Romanu Adelheimu kā pieredzējušu speciālistu uzaicināja strādāt jaunizveidotās Latvijas Universitātes (LU) Medicīnas fakultātē un organizēt studentu apmācību patoloģiskajā anatomijā. Sakarā ar 2. pilsētas slimnīcas remontiem un uzturēšanai nepieciešamo līdzekļu trūkumu 1919. gada novembrī šīs pilsētas slimnīcas prozektūra tika slēgta. Tāpēc 1920. gadā R. Adelheims izveidoja Patoloģiskās anatomijas katedru ar mācību bāzi Rīgas 1. pilsētas slimnīcas patologanatomiskā nodaļā, kur viņš vienlaicīgi veica ari praktisko prozektora darbu, secēja slimnīcā mirušos. Tajā pašā gadā R. Adelheimu iecēla par Patoloģiskās anatomijas katedras docenta vietas izpildītāju.

Pilsētas 1. slimnīcā prozektūrai bija atvēlētas tikai trīs telpas un uz tām pārcēla arī jaunizveidotās Pastēra institūtu ar seroloģisko laboratoriju. 1921. gada rudenī R. Adelheims panāca plašāku telpu piešķiršanu un iekārtoja studentu auditoriju, katedras bibliotēku, Patoloģijas muzeju, patomorfoloģisko laboratoriju, sekciju zāli. Viņa darbs Medicīnas fakultātē bija pašaizliedzīgs: vadīja praktiskās nodarbības studentiem patoloģiskajā anatomijā, lasīja lekcijas, bet 1921.—1922. gadā vadīja nodarbības arī mikrobioloģijā.

1923. gada 30. septembrī Romans Adelheims pirmais LU Medicīnas fakultātē aizstāvēja doktora disertāciju - Beiträge zur Pathologischen Anatomie und Pathogenese der Kampfgasvergiftungen (Apcerējumi par saindēšanās ar kaujas gāzēm patoloģisko anatomiju un patoģenēzi). Šis darbs tika publicēts respektablajā žurnālā "Virchow´s Archiv". 1923. gada novembrī Romanu Adelheimu ievēlēja par docentu, bet 1925. gada janvārī par Patoloģiskās anatomijas katedras profesoru un iecēla par Patoloģiskās anatomijas institūta direktoru.

Patoloģiskās anatomijas katedras darba apstākļi būtiski uzlabojās 1928. gada jūlijā pēc līguma noslēgšanas starp LU Medicīnas fakultātes un 2. slimnīcas vadībām par prozektūras ēkas kapitālremontu un rekonstrukciju. 1929. gada novembri Patoloģiskās anatomijas katedra un Pastēra institūts atkal pārcēlās uz 2. slimnīcas prozektūras bāzi. Slimnīcas prozektūra tika izvietota ēkas pirmajā stāvā, otrajā stāvā bija katedras telpas. Pastēra institūts izvietojās blakus ēkā. Līdz ar to R. Adelheims bija atgriezies ēkā, kurā bija sākusies viņa darbība Rīgā.

Ar savu praktisko, zinātnisko un pedagoģisko darbību profesors Romans Adelheims ir devis nozīmīgu ieguldījumu medicīnas attīstībā, kas ļauj viņu saukt par patoloģiskās anatomijas zinātnes nozares un mācību priekšmeta pamatlicēju Latvijā.

25. novembrī pl. 16.30 LU Zinātņu mājā Jelgavas ielā 3, Rīgā 326.auditorijā LU Muzejs aicina visus interesentus apmeklēt profesoram R.Adelheimam veltītu lekciju un iepazīties ar izcilā patologanatoma dzīves un darbības stenda ekspozīciju.

Ar LU Muzeja Cilvēka patoloģijas ekspozīciju iespējams iepazīties iepriekš piesakoties valentina.gordjusina@lu.lv

Valentīna Gordjušina, LU Muzeja eksperte