Studentiem un darbiniekiem

Sēņu mulāžas atjaunošana

LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās atrodas aptuveni 100 gadu veca no vaskveida materiāla gatavota sēņu mulāža. Laiks ir darījis savu un tā ir zaudējusi gan savu košumu, gan palikusi nestabila. Apjautājoties kolēģiem citos muzejos, noskaidrojās, ka neviena šā perioda sēnu mulāža nav saglabājusies. Bez tam, šī konkrētā sēņu mulāža piederējusi izcilam Latvijas mikologam Ferdinadam Erdmanim Štollam, kurš, iespējams, to arī ir izgatavojis. Bija skaidrs, ka šis dabaszinību vēstures liecinieks ir jārestaurē. Uzrunājām restauratoru Māri Jēkabsonu, kurš apņēmās to atjaunot.

F. E. Štolla sēņu mulāža 2020. gada pavasaris. Tāda tā glabājās LU Muzejā skapī Botānikas un mikoloģijas kolekcijās. Atrast sēnes vienmēr ir prieks. Zinot, ka mulāža ir bijusi F. E. Štolla īpašums, un visticamāk, viņš arī ir tās izgatavotājs, tā datējama ar laiku no 1913. līdz 1939. gadam. Tā kā mulāža ir nonākusi Latvijas Universitātē, domājams, ka pēc Otrā pasaules kara tā ir izmantota kā mācību un uzskates līdzeklis LU Bioloģijas fakultātes Botānikas katedrā. Mulāžu funkcija ir ļoti pragmatiska, kādēļ tās arī netiek saglabātas. Kad tā noveco, tās vietā vienkārši tiek izgatavota jauna. Šo mēs nolēmām atjaunot.
Pēc restauratora apmeklējuma. Vasarā “sēnes” sagaidīja savu restauratoru Māri Jēkabsonu, kurš ar ārsta rūpību to apskatīju, lai konstatētu, kādas “kaites” ir skārušas šīs vaska sēnes un kā viņš var palīdzēt mulāžai atkal izskatīties svaigai un, pats galvenais, būt drošai eksponēšanai un nodrošināt tai vēl ilgu mūžu. Vēl bija jānoskaidro, sēņu suga. Tās ir mušmiru dzimtas Amanitaceae sēnes, kas atainotas dažādās augšanas stadijās. Divas, spriežot pēc cepurītes, ir slavenā skaistule sarkanā mušmire Amanita muscaria, bet pārējām – krāsas zuduma dēļ sugu diemžēl vairs noteikt nevar.
Mulāža, kāda nu tā kļuvusi pēc restauratora vizītes, rūpīgi balstīta atgriezusies savā vitrīnā. Augustā atbalstījām restauratoru iesniegt Valsts kultūrkapitāla fondam projektu restaurācijai. Nevienam nav noslēpums, ka restaurācijas izdevumi pašiem bieži nav pa spēkam. Ņemot vērā, ka šāda vaska sēņu mulāža, iespējams, Latvijā ir saglabājusies vienīgā, cerējām uz atbalstu projektam. Kā redzams, kātiņš ir noliecies, cepurīte neturas klāt. 25. septembris atnesa priecīgu ziņu – projekts tiek atbalstīts!!! Sāksies vaska sēņu mulāžas atjaunošana.
Septembra beigās LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās ieradās restaurators, lai aizvestu F. E. Stolla sēņu mulāžu uz Rīgas Celtniecības koledžu, kur ir nepieciešamais aprīkojums un instrumenti “sēņu” atjaunošanai. Katra sēne tika atdalīta no pamatnes un sadalīta detaļās, atsevišķi iesaiņota, lai būtu droši transportēt. Bez tam tas būs nepieciešams arī restaurācijas darbam. Katra “sēnes” daļa tiks apstrādāta atsevišķi.
Aprīlī esam saņēmuši ziņu no restauratora Māra Jēkabsona. Restaurators raksta, ka šis darbs “pamatojas uz izpēti un radošu, uz izpēti balstītu piegājienu”. Izpētei tika veiktas termiskās DSC analīzes dažiem mulāžas fragmentiem, kā arī svecēm, kuras vizuāli atgādināja mulāžu, vēlāk arī analīžu rezultāti uzrādīja līdzību. Lai iztaisnotu “sēnes kātiņu” bija nepieciešama tā sildīšana līdz noteiktai temperatūrai, lai tas kļūtu plastisks, bet nedeformētos. Sākotnēji eksperimenti tika veikti, izmantojot sveces. Pēc tam, bāzējoties uz rezultātiem, tika veikta mulāžas sēnes kātiņa iztaisnošana. Ņemot vērā eksperimentu rezultātus, kātiņa iztaisnošana noritēja veiksmīgi. Tas tika sildīts 36-37oC ietvaros 1/2 h un pēc tam uzmanīgi ar pirkstiem iztaisnots. Nākamais etaps ir pārējo detaļu atputekļošana, parafīnam izmantojot (līdzīgi kā šim kātiņam, demineralizēta ūdens-vates kompreses un vates kociņus).
Mulāžas “sēnes kātiņš” pirms iztaisnošanas.
Mulāžas “sēnes kātiņš” pēc iztaisnošanas.
Restaurators Māris Jēkabsons informēja arī par mulāžas “sēnes cepurītes” restaurāciju: “Tā kā krāsotā parafīna slānis - virsma, sevišķi vidus daļā, bija ļoti trausla, daži gabaliņi bija pilnībā atdalījušies, arī viena skujas daļa bija atdalījusies, tad izvēloties parafīnu ar viszemāko kušanas temperatūru (pīķis 34,74 grādi) un vaska kausētāju ar digitāli regulējamu temperatūru, skalpeļus un spātulu, piestiprināju atpakaļ pie virsmas, aizpildīju plaisas, lieko parafīnu noņemot ar koka irbulīti. Arī zudumu laukumus aizpildīju ar jaunu parafīnu. Raugoties no sāniem sēnes virsmas slānis bija atdalījies no sēnes virsmas slāņa līdz pat aptuveni 4 mm. Arī šo spraugu aizpildīju ar jaunu parafīnu, samazinot risku jaunām deformācijām.”
Atputekļojot “cepurītes” virsmu atklājās, ka tā vietām pārklāta ar kaut ko spīdīgu, iespējams laku.
Atputekļota tika arī "cepurītes" apakša. “Sēnes lapiņas” pēc atputekļošanas.
“Sēnes lapiņas” tika atputekļotas ar otiņu, tai kļūstot izteikti netīrai.
Šāda F. E. Štolla sēņu mulāža izskatās 2021. gada maija vidū. Mulāža atkal veic savu “darbu” – piedalās apmācībā, jo tās atjaunošanā ir piesaistīta restaurācijas studente. Veicot darbus apstiprinājās aizdomas, ka pamatne ir jaunāka par “sēnēm”. Pēc restauratora Māra Jēkabsona domām pamatnei ir izmantotas floristikas putas, ka ir izgudrotas 20. gadsimta vidū. Viņš piebilst, ka “rāmīša aplīmējuma ar dermatīnu kvalitāte diezgan disonē ar "sēņu" izsmalcinātību.” Par “zemessedzes” atjaunošanu restauratos raksta: “Zemsedzes vietas, kur bija redzama zaļā masa (putas) pārklātas ar jaunu masu, kuram pievienota atgriezeniska uz celulozes bāzēta līme Aquazol acetonā (ko izmanto ASV). Tās vietas ir spīdīgāks, padarot zemsedzi dzīvāku, kā arī viegli var atpazīt jaunās vietas.”
Restaurators Māris Jēkabsons izpētes rezultātā noskaidroja, ka “sēņu” lapiņas un plīvurs, kas apņem “sēni”, ir gatavoti no sintētiska tekstila, kas pārklāts ar kartupeļu cieti. Izmantojot kriešu cieti, tie padarīti gaišāki.
22. martā LU 80. starptautiskajā zinātniskajā konferencē LU Muzeja sekcijas sēdē “Dabas atklāšana” restaurators Māris Jēkabsons uzstājās ar ziņojumu “LU Muzejam piederošās sēņu mulāžas (1919. – 1939.g.), kuras autorība tiek piedēvēta F. E. Štollam (1974.- 1966.g.), izpēte un restaurācija”, kur stāstīja par mulāžas atjaunošanas gaitu, ko bagātīgi papildināja prezentācijas ilustrācijas.
22. martā LU 80. starptautiskajā zinātniskajā konferencē LU Muzeja sekcijas sēdē “Dabas atklāšana” restaurators Māris Jēkabsons uzstājās ar ziņojumu “LU Muzejam piederošās sēņu mulāžas (1919. – 1939.g.), kuras autorība tiek piedēvēta F. E. Štollam (1974.- 1966.g.), izpēte un restaurācija”, kur stāstīja par mulāžas atjaunošanas gaitu, ko bagātīgi papildināja prezentācijas ilustrācijas.
5. aprīlis LU Muzejā atnāca kā svētku diena. Atjaunotā sēņu mulāža atgriezās LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijas telpās. Mulāža, rūpīgi iesaiņota, tika atvesta izjauktā veidā.
5. aprīlis LU Muzejā atnāca kā svētku diena. Atjaunotā sēņu mulāža atgriezās LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijas telpās. Mulāža, rūpīgi iesaiņota, tika atvesta izjauktā veidā.
Restaurators M. Jēkabsons rāda detaļas LU Muzeja krājuma glabātājai Daigai Jamontei.
Restaurators M. Jēkabsons rāda detaļas LU Muzeja krājuma glabātājai Daigai Jamontei.
Sēņu mulāža tika salikta savā oriģinālajā izskatā jau LU Muzeja telpās.
Sēņu mulāža tika salikta savā oriģinālajā izskatā jau LU Muzeja telpās.
Te nu viņa ir atjaunotā F. E. Štolla sēņu mulāža. LU Muzejs saka lielu paldies restauratoram Mārim Jēkabsonam un Valsts kultūrkapitāla fondam.
Te nu viņa ir atjaunotā F. E. Štolla sēņu mulāža. LU Muzejs saka lielu paldies restauratoram Mārim Jēkabsonam un Valsts kultūrkapitāla fondam.
Tagad sēņu mulāža ir novietota LUM Botānikas un mikoloģijas kolekciju publiskajā telpā, kur katrs interesents var nākt to apskatīt, kā arī iepazīties ar pārējiem F. E. Štolla mantojuma apakškolekcijas materiāliem. LU Muzejs saka lielu paldies restauratoram Mārim Jēkabsonam un Valsts kultūrkapitāla fondam, kam pateicoties varam saviem apmeklētājiem demonstrēt šo unikālo vēstures liecību.
Tagad sēņu mulāža ir novietota LUM Botānikas un mikoloģijas kolekciju publiskajā telpā, kur katrs interesents var nākt to apskatīt, kā arī iepazīties ar pārējiem F. E. Štolla mantojuma apakškolekcijas materiāliem. LU Muzejs saka lielu paldies restauratoram Mārim Jēkabsonam un Valsts kultūrkapitāla fondam, kam pateicoties varam saviem apmeklētājiem demonstrēt šo unikālo vēstures liecību.