Neaizmirstamās biogrāfijas

Latvijas Universitāte (LU) var lepoties ar saviem saimes locekļiem, kuri ir snieguši ieguldījumu tās zinātniskajā darbībā un vērtību radīšanā. Viena no LU vērtībām ir tās simboli, kas mākslinieciski atspoguļo tās ideju un jēgu neatkarīgajai Latvijas Republikai un visai pasaulei. Tieši LU simbolu radīšanā ieguldījumu ir devis LU Arhitektūras fakultātes (mūsdienu RTU Arhitektūras fakultātes) vācbaltiešu students un novadpētnieks Ksavers Andermanis, kurš uzzīmēja LU Akadēmiskās nozīmītes skici. LU Akadēmiskā nozīmīte, neskatoties uz tās pielietojuma atšķirībām agrāk un mūsdienās, ir viens no LU simboliem līdzās LU himnai, LU karogam, LU rektora amata ķēdei un LU emblēmai. Pēc 2024. gada septembra mēneša priekšmeta aicinām iepazīties ar K. Andermani, kura atstātais mantojums ir jākopj ikvienam LU saimes loceklim.

Personības izcelsme Latvijas Universitātes kontekstā

Ksavera Andermaņa dzimta pa tēva līniju sakņojās Līgatnē, Vidzemes guberņā, Krievijas impērijā - tēvs Jūlijs Aleksandrs Andermanis dzimis 1865. gada 15. augustā Patmales pagastā (Pumpuriņš, 2013, 1-2), kurš jaunībā 1886. gadā sāka studēt Rīgas Politehniskajā institūtā (RPI) tirdzniecību. Studijas viņš pabeidza 1890. gadā, un no Vidzemes guberņas pārcēlās dzīvot uz Sanktpēterburgu, kur līdz Latvijas valsts neatkarības pasludināšanai 1918. gadā strādāja Krievijas impērijas dzelzceļa dienestā par tarifu lietās atbildīgo. Norisinoties Latvijas Neatkarības karam (1918-1920) un Krievijas pilsoņu karam (1918-1921), J. Andermanis kļuva par pirmo Latvijas pārstāvniecības sekretāru Rostovā pie Donas, Padomju Krievijā no 1919. līdz 1920. gadam. Pēc Latvijas Neatkarības kara beigām atgriezās Latvijas valstī, kur no 1920. līdz 1921. gadam strādāja LU par Saimniecības padomes inspektoru. Pēc tam līdz 1924. gadam K. Andermaņa tēvs aizgāja uz Latvijas dzelzceļu, kur strādāja dzelzceļa dienestā, kam sekoja darbs dzelzceļa ceļojumu birojā Celtransa (1924-1935) un pensionēšanās (Ramanis (red.), 1938, 48).  

Ksavers Andermanis dzimis 1897. gada 15. decembrī Vidzemes guberņā, Krievijas impērijā, un studēja RPI arhitektūru no 1918. līdz 1919. gadam; tātad tēvs un dēls bijuši saistīti ar RPI. Latvijas Neatkarības kara laikā RPI pārveidojās par LU, ka K. Andermanis no  
RPI Arhitektūras nodaļas studentu kļuva par LU Arhitektūras fakultātes studentu. Lai gan viņš automātiski pārgāja no RPI uz LU, viņš kā LU arhitektūras students turpināja studijas pēc RPI studiju programmas; abi ar tēvu bijuši saistīti arī ar LU (Ramanis (red.), 1938, 262). Viņš arī Latvijas Neatkarības kara beigās brīvprātīgi dienēja Latvijas armijā, apmeklējot virsnieku kursus no 1920. gada 10. maija līdz 1921. gada 1. augustam. Apbalvots ar Latvijas Neatkarības kara dalībnieka medaļu. Tomēr viņš LU arhitektūras studijas pameta 1940. gadā kā t.s. "mūžīgais students", jo savas aktīvās darbības Latvijas skautu kustībā, Latvijas Pieminekļu valdes etnogrāfiskajās ekspedīcijās un komandējumos uz Zviedriju kultūras pētniecības pieredzes apmaiņas ietvaros dēļ nespēja iegūt kandidāta grādu arhitektūrā. 1930. gados strādājis Latvijas Vēstures muzejā (Latvijas Nacionālās vēstures muzejā) un Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, pievēršoties novadpētniecībai un etnogrāfijai (Pumpuriņš, 2013, 2-3). 

Ieguldījums Latvijas Universitātes simbolu veidošanā 

K. Andermanis, par spīti nepabeigtajām LU arhitektūras studijām, izmantoja savas arhitektūras studijās iegūtās rasēšanas prasmes, lai uzrasētu skici LU Akadēmiskās nozīmītes metam  
1929. gada 9. septembrī LU Dekānu padomei. Kopā viņš uzrasēja 6 skices, ko LU Dekānu padome izskatīja un atbalstīja, virzot uz LU Padomi kā projektu apstiprināšanai  
1931. gada 25. novembrī. LU Padomē 30 locekļi lēma, kuru no sešām (1., 2., 3., 4., 5. vai  
6. paraugs) skicēm izvēlēties vai vispār atbalstīt LU Akadēmiskās nozīmītes izgatavošanas projektu. LU Padomes locekļiem domas dalījās, jo ne visi atbalstīja projekta apstiprināšanu. Projekta apstiprināšana notika ļoti saspringti, jo no 30 balsīm 16 balsis PAR, 14 balsis PRET. Beigās LU Akadēmiskās nozīmītes projekts tika apstiprināts, izvēloties 1. paraugu.  
LU Akadēmisko nozīmīti uzņēmās izgatavot juvelieris Fricis Millers, kurš to izdarīja  
1932./1933. ak. g. (Rubenis, 2024, 3-4)  K. Andermanim ne tikai ir nopelni LU Akadēmiskās nozīmītes izgatavošanā, bet arī LU rektora amata ķēdes izgatavošanā. Pēc LU Akadēmiskās nozīmītes izgatavošanas sekoja LU rektora amata ķēdes izgatavošana 1933. gadā, kuras meta autors ir pats K. Andermanis un izgatavošanas autors ir metālplastiķis un gravieris Stefans Bercs. LU rektora amata ķēde ir pirmais LU simbols, kur ir ietverta LU emblēma apaļas formas medaljonā - ozols lauru lapu vainagā ar nosaukumu Latvijas Universitāte dibināta 1919. gada  
28. septembrī un devīzi apakšā Scientiae et Patriae. Ķēdē pieejami arī pirmo 11 LU fakultāšu emblēmu medaljoni. LU rektora amata ķēde ir LU augstākās autoritātes simbols, ko  
LU rektors nēsā ap kaklu pie sava talāra LU jubilejas svētkos, Svinīgajā Senāta sēdē, Inaugurācijas ceremonijā vai reprezentējot oficiāli LU dažādos valsts un starptautiskas nozīmes svētkos (Briedis (red.), 2004, 100-101). 

Ksavera Andermaņa liktenis un piemiņas kopšana šodien 

Otrā pasaules kara laikā, kad Latvija bija PSRS okupēta un padomju-vācu karš (1941-1945) vēl nebija sācies, K. Andermanis izceļoja uz nacionālsociālistisko Vāciju 1941. gada 1. martā, kur līdz savai aiziešanai aizsaulē 1974. gada 7. februārī strādāja par pedagogu Švābijas Hallē, Rietumvācijā. Dzīvojot Rietumvācijā, viņš turpināja apkopot sava novadpētnieka darbu, apkopojot vācu un dažādu tautību kultūras sintēzes materiālu. Tomēr viņa māju izpostīja ugunsgrēks īsi pēc tam, kad viņš nomira. Mūsdienās no viņa dzīvesvietas Rietumvācijā nav nekas palicis, kā tikai drupas (Pumpuriņš, 2013, 9-10).  

2023. gada 25. septembrī-1. decembrī Latvijas Arhitektūras muzejā bija publiski pieejama  
K. Andermanim veltīta piemiņas izstāde "Arhitektam, etnogrāfam un Cēsu muzeja direktoram Ksaveram Andermanim - 125", ko atklāja saistībā ar viņa 125 gadu jubileju. Šo izstādi apmeklēja arī LU Muzeja LU vēstures kolekciju krājuma glabātājs Rūdolfs Rubenis pagājušā gada septembrī, jo LU Muzeja bijušais speciālists, krājuma glabātājs Kaspars Markus Molls bija informējis par K. Andermani (LU Akadēmiskā nozīmīte un LU rektora amata ķēde) skiču autoru. No tā arī radās ideja LU Muzejā par LU Akadēmiskās nozīmītes vēstures pētniecību, kuras rezultāti tika publicēti 2024. gada septembra mēneša priekšmetā. Pētniecība sākās un tika pabeigta īstajā laikā, kad LU gatavojās 105 gadu jubilejai.

Papildus informācija 

Ksaveram Andermanim veltīta izstāde Arhitektūras muzejā 

Izstāde Arhitektam, etnogrāfam un Cēsu muzeju direktoram Ksaveram Andermanim – 125 

Izstāde “Ksaveram Andermanim 125”

Pumpuriņš, T. 2013. Ksaverijs Andermanis: arhitekts, etnogrāfs un muzeju darbinieks.  
Daugavpils: Daugavpils Universitāte. 

Ramanis, E. (red.). 1938. Rīgas Politechnikums (1862-1919): Album Academicum (1912-1919). Rīga: Latvijas Universitātes Studentu grāmatnīca. 

Briedis, J. (red.). 2004. Augstākās tehniskās izglītības vēsture Latvijā (2. daļa): Tehniskās fakultātes Latvijas Universitātē, Rīgas Universitātē, Latvijas Valsts universitātē (1919-1958). Rīga: Rīgas Tehniskā universitāte. 

Rubenis, R. 2024. Latvijas Universitātes Akadēmiskā nozīmīte. Rīga: LU Dspace. https://dspace.lu.lv/dspace/handle/7/67070   

Rūdolfs Rubenis, krājuma glabātājs

Latviešu mikologs un fitopatologs Jūlijs Smarods ir lielisks piemērs tam, kādus panākumus spēj sasniegt cilvēks ar neatlaidību, lielu darbu un mīlestību pret to. Būdams autodidakts, viņš kļuva par vienu no izcilākajiem mikrosēņu un augu slimību speciālistiem Latvijā, kas bija pazīstams zinātnieku aprindās arī ārpus dzimtenes. Savas zināšanas un darba mūžu pētnieks veltīja augu aizsardzībai un Latvijas mikroskopisko sēņu apzināšanai, izveidojot lielāko Latvijas sēņu eksikātu “Fungi latvici exiccati”. Visu mūžu J. Smarods dāsni dalījās savās zināšanās, publicējot izglītojošus rakstus un sniedzot konsultācijas gan dārzkopjiem un lauksaimniekiem, gan pētniekiem.

J. Smarods (pēc ieraksta baznīcas grāmatā - Jūlius Aleksander Smarul) dzimis 1884. gada 3. septembrī Jaunrozes pagasta (tagadējā Apes novadā) "Jaunmelnupēs" Pētera Smarul un Annes Ilzes, dzim. Kļaviņa, ģimenē, kurā uzauga vēl trīs bērni - brāļi Alfrēds, Rūdolfs un māsa Marta (Jūlijs Smarods).

J. Smarods mācījās vietējā pagastskolā, kur sākās un arī beidzās viņa skolas gaitas. Turpmāk zināšanas viņš apguva pašmācības ceļā. Acīmredzot darbs tēva saimniecībā rosināja Jūlija interesi par lauksaimniecību, botāniku un specifiski – par augu slimībām. Pašmācības ceļā apgūstot zināšanas, J. Smarods jau jaunībā iesaistījās izglītības un zinātnes jomās, gan publicējot izglītojošus rakstus, gan kļūstot par Imperatoriskā Botāniskā dārza Pēterburgā Centrālās fitopatoloģiskās stacijas korespondentu, saņemot konsultācijas un atbalstu no tā laika ievērojamiem zinātniekiem profesora un akadēmiķa Artura Jačevska (Артур Артурович Ячевский; 1863 – 1932) un profesora Anatolija Bondarceva (Аполлинарий Семёнович Бондарцев; 1877 – 1968). Kolēģi J. Smarodam veltītajā nekrologā rakstīja: “Sirmā zinātnes darbinieka mūžs ir piemērs tam, cik daudz var sasniegt pašmācības ceļā ar neatlaidīgu gribu un darba mīlestību.” (BOT16878/2)

Jau kopš 1905. gada J. Smarods, reizēm ar pseidonīmu Upenieks, publicējās žurnālā “Zemkopis”, neaprobežojoties “tikai ar esošo zinātnes atziņu popularizēšanu zemkopjiem, bet arī pats vāca datus par augļu parazītiskajām slimībām un to izplatību.” (Vimba E., 2014) 20. gadsimta sākumā viņš  bija laikraksta “Zemkopis” līdzstrādnieks (Brūklenājs, 1905).  Epitets “stādu pazinējs” (Bikins P., 1905) divdesmitgadīgajam jaunietim liecina, ka jau tad viņš ar savām zināšanām bija pazīstams lauksaimnieku lokā. Jaunais J. Smarods presē rakstīja par dažādiem botānikas un lauksaimniecības jautājumiem, arī par “kaitīgajiem” kukaiņiem (R. K., 1908, Smarods J., 1908). Viņš deva savu ieguldījumu arī latviešu valodas attīstībā, publicēja kukaiņu un augu nosaukumus latīņu, krievu un latviešu valodā (piemēram, Smarods J. (Upenājs), 1906), viņš bija viens no tiem latvietības veicinātājiem, kas iesūtīja latviešu valodas vārdus Rīgas Latviešu biedrībai, iesaistoties Kārļa Mīlenbaha (1853 – 1916) lielajā latviešu valodas izpētes darbā (V., 1914).

J. Smarods aktīvi darbojās Opekalna (Jaunlaicenes pagastā) Lauksaimnieku biedrībā, kas darbojās kopš 1904. gada (Smarods J., 1909), bija Zemkopības un Domēņu Virspārvaldes Mācīto komitejas botānikas biroja mikoloģijas un fitopatoloģijas biroja līdzstrādnieks. J. Keželis rakstā par latviešu kūtrumu dalīties ar savām zināšanām, rakstīja, ka tikai viens latvietis - J. Smarods “latviešu laikrakstos raksta iz mikoloģijas un fitopatoloģijas lauka, tiklab par saviem, kā arī biroja pētījumiem un atradumiem. J. Smaroda kungam izsaku sirsnīgu pateicību par latviešu laikrakstos aprakstītiem mikoloģiskiem un fìtopatoloģiskiem pētījumiem un atradumiem, un droši ceru, ka to pašu darīs ari paši latvieši, kad tie būs pārliecināti, ka mikoloģija un fitopatoloģija cieši saistītas ar zemkopību.” (Keželis J., 1909)

Ieskatoties J. Smaroda darbībā, redzams, ka jaunietis ne tikai pats izglītojās un centās dot zināšanas citiem, viņš ne tikai pats iesaistījās citu zinātnieku pētījumos, bet aicināja tajos iesaistīties arī citus. To apliecina publikācijas, kurās J. Smarods aicināja atbalstīt zinātnieku pētījumus, piemēram, aicinājums sūtīt ziņas Jaunaleksandrijas  lauksaimniecības un mežkopības institūta profesoram N. V. Cingeram (Smarods J., 1911). 1910. gadā laikrakstā “Zemkopis” J. Smarods aicināja iesūtīt materiālus par velna auzu, sniedzot materiālu Zemkopības Virspārvaldes Mācīto Komitejas botānikas biroja darbiniekiem. Rakstā sniegts arī apraksts, kā to pareizi veikt: “Veselus jeb visus augus (ar saknēm, stiebriem, lapām un skarām) kurus vajaga starp papīra lapām zem mazas preses vai svara izžāvēt, pie kam jāsargās skaras salauzīt, lai viņas izskatītos vairāk pēc dabiskām.” Tālāk: “Pie ikkatra kaltēta velnaauzu un graudu parauga nepieciešami jāpieliek zīmīte ar uzrakstu, kas augu ievācis, kad tas noticis un starp kādiem sējumiem tas atrasts. Bez tādām piezīmēm paraugi zaudē savu zinisko vērtību, bet kad tādas ir, tad paši niecīgākie paraugi tiks pieņemti ar lielāko pateicību.” (Smarods J., 1910)

Par ieguldījumu izpētes darbā, J. Smarods pelnīti tika apbalvots ar medaļu “Par lauksaimniecības celšanu” (Vimba E., 2014).

Pirmā pasaules kara laikā J. Smarods atradās Galīcijas frontē. Arī šajā laikā viņš turpinājis vākt floras paraugus (Vimba E., 2014). 1918. - 1922. gados viņš strādāja Augstākās pilotāžas skolas sanitārajā daļā un nodevās Maskavas apkārtnes ziedaugu un parazītisko sēņu pētniecībai.

1922. gadā J. Smarods atgriezās Latvijā un sāka strādāt Latvijas Lauksaimniecības centrālbiedrības Bioentomoloģiskajā stacijā (no 1923. - Augu aizsardzības institūts, vēlāk Vissavienības augu aizsardzības institūta Baltijas filiāle (1948), tagad -  Latvijas augu aizsardzības pētniecības centrs (2004)) (Plašāk par augu aizsardzības pētniecības vēsturi: Ieskats vēsturē, un Eihe M., Prikule. I., 2003) un vadīja mikoloģijas nodaļu. Neskatoties uz to, kā līdzi laikam mainījās institūcijas nosaukums un pakļautība, J. Smarods šeit nostrādāja visu savu mūžu. Savā amatā viņš turpināja sniegt konsultācijas, uzstājās ar lekcijām un priekšlasījumiem par augu slimībām un to apkarošanu. Viņš turpināja publicēt gan zinātniskus pētījumus, gan populārzinātniskus rakstus ar padomiem lauksaimnieku un dārzkopju izdevumos.

Neskatoties uz akadēmiskās izglītības trūkumu, J. Smarods nodzīvoja darbīgu un piesātinātu zinātnieka mūžu, kura pētījumi neapsīka visas dzīves garumā. Savas dzīves laikā J. Smarods, ne tikai savāca plašu mikoloģisko bibliotēku, bet pats uzrakstīja ap 40 zinātnisku un 900 populārzinātnisku rakstu. I. Liepa rakstīja: “Viņš bija uzticīgs mikoloģijas zinātnei līdz pēdējai dzīves stundai. Arī slimības laikā viņa darba enerģija tomēr neapsīka. Vēl pēc nāves tiks iespiesti viņa pēdējie darbi.” (BOT16878/1) LU Muzejā glabājas divi viņa rakstītie vēl nepublicētie manuskripti "Materiāli par Latvijas miltrasas sēnēm" (datēts ar 1956. gadu) (BOT16880) un "Lauksaimniecības augu slimību noteicējs" (BOT16881). Pats darbs gan nav datēts, bet klāt pieliktās atsauksmes datētas ar 1956. gada janvāri un februāri.

J. Smarods ir publicējis ne tikai ar botāniku un lauksaimniecību saistītus rakstus, jaunībā laikraksta “Apskats” pielikumos ir publicēta arī viņa dzeja (piemēram, Smarods J., 1905). Pētnieka skolnieks, tagad Dr. emeritus Edgars Vimba rakstīja: “Vai mikologs vēlākajos savas dzīves gados rakstīja dzejas, nav zināms. Man pagājušā gadsimta 50. gados daudz nācās būt kopā ar J. Smarodu, taču to, ka viņš rakstījis dzeju, es atklāju tikai Misiņa bibliotēkā.” (Vimba E., 2014)

Jūlijs Smarods miris 1956. gada 13. februārī Rīgā, apbedīts Meža kapos.

1955. gadā J. Smarods saņēma Latvijas PSR Nopelniem bagātais zinātnes darbinieka goda nosaukumu (LTA, 1955). Godinot mikologa nopelnus ne tikai Latvijas sēņu pētīšanā, bet arī vispār mikoloģiskajos pētījumos, viņa vārds dots sēņu sugām no Diplodina, Entylamella, Leptosphaeria, Septoria, Valsella ģintīm.

LU Muzeja Botānikas un  mikoloģijas kolekcijās interesentiem pieejami J. Smaroda manuskripti, dažādi viņa darba materiāli, kā arī Latvijas sēņu “Fungi lavici exicati” pilns komplekts, viņa manuskripti un citi materiāli. Ar tiem iepazīties iespējams Rīgā, Kronvalda bulvārī 4, iepriekš piesakoties šeit.

Raksta autore pateicas Dr. emeritus Edgaram Vimbam par sniegto atbalstu, ieteikumiem un komentāriem raksta tapšanā.

Bikins P., 1905. Lasītāji savā starpā. Zemkopis, 29, 349.

Brūklenājs, 1905. No Opekalna. Zemkopis, 45, 532.

Eihe M., Prikule I., 2003. Latvijas augu aizsardzības centrs vakar un šodien. Agronomijas Vēstis, 5, 42-46.

Ieskats vēsturē. Pieejams: https://old.laapc.lv/par-mums/ieskats-vesture/ [Skatīts: 15.07.2024]

Jūlijs Smarods. Pieejams: https://lv.wikipedia.org/wiki/J%C5%ABlijs_Smarods [Skatīts 15.07.2024]

Keželis J., 1909. Zemkopības un Domēņu Virspārvaldes Mācīto komitejas botānikas birojs. Zemkopis, 52, 1036-1037.

Liepa I., darba biedri, 1956. Jūlija Smaroda nekrologi. Botānika: personu arhīvs apakškolekcija. Botānikas un mikoloģijas kolekcijas, inv. nr. BOT16878.

LTA, 1955. Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija dekrēts Par Latvijas PSR goda nosaukumu piešķiršanu. Cīņa, 172, 5.

R. K., 1908. Grāmatu plaukts. Zemkopis, 51, 1059.

Smarods J., 1905. Kā melnas sēru drānas nakts. Apskats, 9, 739.

Smarods J. (Upenājs), 1906. Dažu Latvijā augošu stādu latīņu, krievu un latviešu nosaukumi. Zemkopis, 30, 477-478.

Smarods J., 1908. Dažu kaitīgu kukaiņu nosaukumi latīņu un latviešu valodās. Baltijas Lauksaimnieks, 13, 209-210.

Smarods J., 1909. Opekalna Lauksaimnieku Biedrība. Zemkopis, 40, 795.

Smarods J., 1910. Lauksaimnieku un botāniķu ievērībai. Zemkopis, 33, 644.

Smarods. J., 1911. Zemkopju ievērībai. Zemkopis, 20, 393.

Smarods J., 1956. "Lauksaimniecības augu slimību noteicējs "Botānika: personu arhīvs apakškolekcija. Botānikas un mikoloģijas kolekcijas, inv. nr. BOT16881.

Smarods J., 1956. "Materiāli par Latvijas miltrasas sēnēm". Botānika: personu arhīvs apakškolekcija. Botānikas un mikoloģijas kolekcijas, inv. nr. BOT16880.

V., 1914. Valodniecības nodaļas sēdē. Latviešu Avīzes, 111, 2-3.

Vimba E., 2014. Sēņu pētniekam Jūlijam Smarodam – 130. Alūksnes Ziņas, 05.09, 8.

 

Daiga Jamonte, krājuma glabātāja

Jānis Klētnieks – ģeodēzists un astronoms, vēlāk ģeodēzijas un astronomijas vēstures pētnieks. Plašākai publikai Jāņa Klētnieka vārds vairāk saistās ar Rīgas Tehnisko universitāti, bet šajā rakstā vairāk uzmanības pievērstas viņa darbībai Latvijas Universitātē (LU), atspoguļots viņa ieguldījums Latvijas Valsts universitātes (LVU) Astronomiskās observatorijas Laika dienesta un LU Muzeja darbā.

Pilnā vārdā Jānis Oļģerts Klētnieks dzimis 1929. gada 23. jūnijā, Priekuļu pagasta „Vecvanderēs”. Viņa vecāki - tēvs Mārtiņš bija būvtehniķis un māte Emma – izšuvēja, ģimene bija salīdzinoši pārticīga, viņiem piederēja lauku saimniecība un šūšanas un rokdarbu veikals Cēsīs. Ģimenē bija vēl 2 bērni – Jāņa brālis Almārs un māsa Aija. [1]

Pirmā interese par astronomiju Jānim esot radusies jau bērnībā, par ko viņš smejoties 2019. gadā stāstīja intervijā žurnālam „Zvaigžņotā Debess” saistībā ar savu 90 gadu jubileju: „Mums saimniecībā bija vasaras kalpotāja. Tā bija jautra meiča, un reiz viņa man jautāja: “Vai tu, Janci, gribi ieraudzīt zvaigznes?” Es teicu: “Gribu, jā!” Tad viņa man uzmauca paša svārkus galvā un teica: “Skaties caur piedurkni, tad redzēsi zvaigznes.” Un tad, žvaukš, ielēja ūdens šalti iekšā pa piedurkni. Un es šo ūdens šalti tiešām redzēju kā tādu Visuma vēstījumu. Tāda bija mana pirmā saskare ar astronomiju.” [2]

1942. gadā Jānis pabeidza Cēsu 2. pamatskolu, gadu apmeklēja Priekuļu Lauksaimniecības skolu, tad turpināja mācības Cēsu 1. vidusskolā. 1945. gadā pēc Otrā Pasaules kara beigām padomju varai iestājoties, Jāņa Klētnieka tēvs tika apcietināts un notiesāts kā „tautas nodevējs” savas pārticības dēļ. Visi Klētnieku ģimenes īpašumi tika konfiscēti, bet tēvs drīz apcietinājumā mira. Māte un bērni sākumā strādāja kolhozā, bet 1947. gadā atlikusī ģimene pārcēlās uz Rīgu, kur Jānis sāka mācīties 1. vidusskolā. [3] Šeit Jāņa interesi par astronomiju atbalstīja viņa fizikas skolotājs, kā arī ieteica apmeklēt tajā gadā jaunizveidoto Vissavienības Astronomijas un ģeodēzijas biedrības Latvijas nodaļu, kas bijušajā Pedagoģijas institūtā Raiņa bulvārī 29 rīkoja savas sanāksmes.

Lai ģimene varētu Rīgā izdzīvot, J. Klētnieks sāka strādāt un mācības turpināja Rīgas Raiņa 8. vakara vidusskolā, kur arī ieguva vidējo izglītību. Tūlīt pēc tās beigšanas viņš iestājās Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Zemes ierīcības fakultātē, kuru pabeidza 1953. gadā. Patiesībā J. Klētnieks gan esot gribējis stāties Latvijas Valsts Universitātē un studēt ķīmiju, taču konkurss bijis ļoti liels. Pēc studiju beigšanas J. Klētnieks četrus gadus strādāja kā inženieris ģeodēzists Latvijas Valsts lauku celtniecības projektēšanas institūtā. [4]

Bet tad nāca 1957. gads, kurš kļuva par Starptautisko ģeofizikas gadu, kad pasaules zinātnieki nolēma vairāk attīstīt kosmiskos pētījumus, šim projektam tika piešķirts daudz vairāk līdzekļu [5]. Tas ir arī gads, kad notika lielas pārmaiņas Jāņa Klētnieka dzīvē - viņš iestājās darbā LVU Astronomiskajā observatorijā pie Kārļa Šteina, tieši Ģeofizikas gada pētniecības programmā. J. Klētnieks sāka strādāt par Latvijas Valsts Universitātes Laika dienesta vecāko zinātnisko līdzstrādnieku. Šajā amatā viņš veica novērojumus ar pasāžinstrumentu, novēroja vairāk nekā 3000 zvaigžņu pozīcijas un aprēķināja 174 precīzā laika pulksteņu korekcijas. [6] Šajā pašā gadā viņš arī iestājās Vissavienības Astronomijas un ģeodēzijas biedrībā, kur daudzus gadus bija aktīvs biedrs.

Jānis Klētnieks LVU nostrādāja tikai dažus gadus – no 1957. līdz 1962. Kāpēc tā - Klētnieka kunga atbilde atkal no intervijas žurnālam „Zvaigžņotā Debess”: „Tolaik es biju nedaudz sastrīdējies ar Kārli Šteinu. Biju jauns un nedaudz ambiciozs, stažējies Maskavas Universitātē, praksi izgājis PSRS Zinātņu akadēmijas Galvenajā astronomiskajā observatorijā Pulkovā. Kad atgriezos no Pulkovas, man radās ideja pārbūvēt mūsu pasāžinstrumentu saskaņā ar Pulkovas observatorijas Pavlova skolas metodi, lai varētu veikt precīzākus mērījumus. Šteins teica: “Kas par muļķībām, Klētnieks pārbūvēs instrumentu?” Viņš neatļāva man veikt pārbūvi. Tad es gribēju pāriet darbā uz Baldones observatoriju, bet Ikaunieks mani neņēma pretī. Būdams aizvainots, iesniedzu dokumentus Rīgas Politehniskajā institūtā. Tā es 1962. gadā kļuvu par pasniedzēju Būvniecības fakultātē. Gribēju turpināt darboties astronomijā, bet tur bija citi projekti, kas bija saistīti ar ģeodēziju. Jā, cita starpā es tur saviem studentiem lasīju astronomijas lekcijas, turklāt ģeodēzisti reizēm veic zvaigžņu stāvokļa mērījumus.” [7] 

Strādājot LU Laika dienestā Jānis Klētnieks iepazinās arī ar savu nākamo sievu – jauno astronomi Mirdzu Pudāni. Viņi apprecējās 1962. gadā, ģimenē uzauga divi bērni – dēls Uģis un meita Irēna. Mirdza pārgāja darbā uz RPI Augstākās matemātikas katedru jau 1961. gadā. [8]

Tā no 1962. gada septembra J. Klētnieks strādāja kā Rīgas Politehniskā institūta (RPI) Celtniecības fakultātes, vēlāk – Inženierceltniecības fakultātes vecākais pasniedzējs, mācīja ģeodēziju, inženierģeodēziju un aeroģeodēziju, vadīja mācību prakses, izveidoja specializēto fotogrammetrijas laboratoriju. 1969. gadā absolvēja Maskavas Ģeodēzijas, aerofotouzmērīšanas un kartogrāfijas inženieru institūta aspirantūru un sāka izstrādāt disertāciju „Kosmiskās triangulācijas telpisko virzienu noteikšanas precizitātes pētījumi”.

Šajā savas darba dzīves laika posmā J. Klētnieks atkal pievērsās darbam astronomijā, lai arī tikai uz neilgu laiku. Zemes mākslīgo pavadoņu novērošanas stacijā Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā notika pavadoņu novērojumi un profesors Kārlis Šteins viņu uzaicināja strādāt pavadoņu ģeodēzijas projektā sadarbībā ar Vāciju un Bulgāriju. Bija izveidots triangulācijas trijstūris, kura trešā virsotne bija Rīga. No Potsdamas atveda speciālu pavadoņu kameru-teleskopu. Šo novērojumu mērķis bija precizēt Zemes formu. Novērotāju komandas iegūtos rezultātus sūtīja uz Potsdamu, tālāk tie nonāca NASA. Tika novērots Zemes mākslīgais pavadonis Echo 2. [9] Diemžēl J. Klētniekam neizdevās ilgi piedalīties šajā projektā. 1969. gadā, kad viņam jau drīz vajadzēja doties stažēties uz Potsdamu, lai pabeigtu zinātņu kandidāta disertāciju, J. Klētnieks saslima ar perikardija iekaisumu. Slimība bija nopietna, tās ārstēšana ilga vairākus gadus un disertācija tā arī netika pabeigta. [10]

1973. gadā J. Klētnieks stažējās fotogrammetrijā Bratislavas un Prāgas tehniskajās augstskolās. 1983. gadā viņš tika ievēlēts un 1985. gadā apstiprināts par RPI docentu. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, Jānis Klētnieks kļuva par Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) atjaunotās Ģeodēzijas katedras pirmo vadītāju (1991–1995). Viņa pārziņā bija ģeodēzijas, astronomijas, fotogrammetrijas, inženierģeodēzijas un globālās pozicionēšanas kursi. Līdz pat 1999. gadam viņš turpinājis darbu docenta amatā. Paralēli no 1993. gada J. Klētnieks vairākus gadus vadīja uzņēmumu „Ģeodēzijas konsultatīvais centrs”. 2000. gadā viņa vadībā tika izstrādāts Latvijas būvnormatīvs ģeodēzisko darbu veikšanai. [11]

Ja pie praktiskās astronomijas Jānis Klētnieks vairs neatgriezās, tas nenozīmē, ka šī interese zuda pilnībā. Viņš ieinteresējās un vēlāk nopietni aizrāvās ar astronomijas un ģeodēzijas vēstures pētījumiem. J. Klētnieks piedalījās dažādās vēsturiskās un arheoloģiskās ekspedīcijās: 1992. un 1993. gadā – Latvijas Valsts un Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa kapa vietas meklējumos Krasnovodskā (tagad – Turkmenbaši) Turkmenistānā; ģeodēzista Alvila Buholca piemiņas saglabāšanas pasākumos Latvijā. Pēc 2000. gada J. Klētnieks daudz tika darbojies Karnakas tempļa un Džosera piramīdas izpētes darbos Ēģiptē. Pēc šīm ekspedīcijām tapa grāmata, bija izstādes, lekcijas un daudzas uzstāšanās.

Kopumā J. Klētnieks sarakstīja vairāk nekā 450 zinātnisko un populārzinātnisko darbu, no tiem vairāk nekā 200 darbos aplūkota astronomijas, ģeodēzijas un kartogrāfijas vēsture. Vietējās zinātņu vēstures konferencēs un Baltijas zinātņu un tehnikas vēstures konferencēs J. Klētnieks daudz referēja par astronomiju, ģeodēziju un inženierzinātnēm, par personībām, kas darbojās šajās jomās aizpagājušajā un pagājušajā gadsimtos. J. Klētnieks bija sabiedriski aktīvs, visus viņa amatus un iegūtās pozīcijas ir pat grūti uzskaitīt. Viņš bija arī populārzinātniskā žurnāla „Zvaigžņotā Debess” (1982–1992) un „Astronomiskais kalendārs” (1995–2000) redkolēģijas loceklis.

Latvijas Universitātē Jānis Klētnieks atgriezās 2006. gadā, kad uzsāka LU Muzeja F. Candera un Latvijas astronomijas kolekcijas arhīva kārtošanu un pētīšanu. Pateicoties J. Klētnieka darbam muzejā, tika uzsākta Astronomiskās observatorijas arhīva šķirošana un tapa divas publikācijas LU Rakstos. Kā vienu no Klētnieka kunga ievērojamākajiem atradumiem šajā tolaik milzīgajā un stipri haotiskajā arhīvā var minēt profesora Kārļa Šteina diplomdarba oriģinālu par mazās planētas Latvija atklāšanu.

2005. gadā J. Klētnieks tika ievēlēts par Latvijas Zinātņu Akadēmijas goda doktoru, 2006. gadā apbalvots ar ceturtās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni un ieguva RTU Goda darbinieka nosaukumu. 2013. gadā viņš saņēma goda zīmi „Par nopelniem Latvijas mērniecībā”. [12]

Jānis Klētnieks miris 2021. gada 1. janvārī. Šogad (2024) Jāņu dienā viņam paliktu 95 gadi.

­

[1] Vilks. I. (2024) Astronomija Latvijā 20. gadsimtā. I daļa. LU Akadēmiskais apgāds: Rīga. 274. lpp.  

[2] Misa, R. Jānim Klētniekam – 90! Zvaigžņotā Debess, Nr. 245, 2019, rudens, 38.–42. lpp. 

[3] Vilks. I. (2024) Astronomija Latvijā 20. gadsimtā. I daļa. LU Akadēmiskais apgāds: Rīga. 274. lpp. 

[4] Vilks. I. (2024) Astronomija Latvijā 20. gadsimtā. I daļa. LU Akadēmiskais apgāds: Rīga. 274. lpp. 

[5] Vilks. I. (2024) Astronomija Latvijā 20. gadsimtā. I daļa. LU Akadēmiskais apgāds: Rīga. 263.-264. lpp. 

[6] Vilks. I. (2024) Astronomija Latvijā 20. gadsimtā. I daļa. LU Akadēmiskais apgāds: Rīga. 270. lpp. 

[7] Misa, R. Jānim Klētniekam – 90! Zvaigžņotā Debess, Nr. 245, 2019, rudens, 38.–42. lpp. 

[8] LU Arhīvs, 1340. f., 7. apr., 3624. 1. 

[9] LVU Laika dienesta dokumenti, 1961 – 1965. LU Muzeja Frīdriha Candera un Latvijas astronomijas kolekcija. CM03222  - CM03226 

[10] Vilks. I. (2024) Astronomija Latvijā 20. gadsimtā. I daļa. LU Akadēmiskais apgāds: Rīga. 432.-433. lpp. 

[11] Grosvalds, I. Jāni Klētnieku daudzinot. Jaunais Inženieris, 2009, 18. jūnijs. Pieejams: https://issuu.com/rigastehniskauniversitate/docs/nr.22-23-18.06.2009  

[12] Latvijas Ordeņu brālība: Dr. Sc. Ing. H. C. Jānis Oļģerts Klētnieks mūžībā. Pieejams: https://www.ordenubraliba.lv/in-memoriam/drscinghc-janis-olgerts-kletnieks-muziba-23061929--01012021?pp= 

Gunta Vilka, krājuma glabātāja palīgs

Latvijas Universitātes (LU) Muzejā, aplūkojot Herbarium Latvicum herbārijus, nereti redzamas etiķetes, kas liecina, ka parauga ievācējs ir Eduards Jansons (1884 - 1969). Šāda etiķete bieži atrodama arī pie Latvijā reti sastopamu augu sugu paraugiem. E. Jansona vārds nav skaļi ierakstīts Latvijas botānikas vēsturē un par viņu zināms ļoti maz, tomēr, skatoties šos ievāktos herbārijus un viņa publikācijas, rodas iespaids par klusu, bet ļoti darbīgu Latvijas floras pētnieku un dabas aizsardzības aktīvistu, kurš bija viens no sistemātisku fenoloģisko pētījumu aizsācējiem Latvijā. Izzinot pētnieka dzīves gājumu, redzam cilvēku, kas veltījis mūžu skolotāja darbam.

Pētot informāciju par E. Jansonu vai viņa paša sagatavotos materiālus, ir jāņem vērā, ka gan literatūrā, gan arī dokumentos E. Jansona vārds parādās gan kā Eduards, gan - Edvards. Tas, protams, apgrūtina dažādos materiālos viņu identificēt. Viņš pats parakstot publikācijas, herbāriju etiķetes, ir rakstījis “Edv. Jansons”. Arī dokumentos, tai skaitā iesniegumā LU (tajā brīdī vēl Latvijas Augstskola), kur viņš lūdz sevi uzņemt Matemātikas un dabaszinību fakultātes Dabaszinību nodaļā. [1], savu vārdu viņš ir rakstījis “Edvards”.  Savukārt dažādos dokumentos biežāk redzams vārds “Eduards”, tā arī ir rakstīts pases norakstā [2]. Savukārt 1927. gadā izdotajā pasē, kā liecina tās 1937. gada noraksts, dots – “Eduārds” [3], kas gan nekur citur neatkārtojas un iespējams ir kļūda. Vadoties pēc dokumentiem jāsecina, ka zinātnieka īstais vārds ir Eduards, tomēr viņa publikācijās un citos materiālos tomēr parasti redzēsim – Edvards.

E. Jansons ir dzimis 1884. gada 27. maijā Ļaudonas-Odzienas (tagad – Mētrienas) pagastā “Līču” mājās saimnieka Jāņa un viņa sievas Edes ģimenē. Zināms, ka viņam bija vecākais brālis, kurš palika saimniekot tēva saimniecībā [4]. Skolas gaitas Eduards uzsāka vietējā pagastskolā, tad – Pēterburgas guberņas zemstes skolotāju seminārā, ko beidza  1905. gadā un tad arī viņš uzsāka savas skolotāja gaitas.[5] Viņa pirmais darbs bija Lazdonas draudzes skolā, tad Ziemeru pagasta skolā. Savas skolotāja gaitas viņš turpināja arī Krievijā Stavropoles guberņā Krievijas dienvidos, kur atradās kopš 1910. gada [6]. Kopš 1918. gada viņš strādāja Blagodarnojas apriņķa zemstes valdē izglītības nodaļā, sākumā par sekretāru, vēlāk –  nodaļas vadītāju. [7]

1916. gadā E. Jansons apprecējās ar skolotāju Glafiru Volhonskaju (Глафира Волочанская) [8], 1931. gadā viņi tomēr izšķīrās [9]. Laulībā gan bērnu nebija. Par E. Jansona kara gaitām ir zināms vien tas, ka viņš ir piedalījies kaujās un arī ticis ievainots. [10]

1920. gadā E. Jansons iestājās jaunatvērtajā Stavrapoles Lauksaimniecības institūtā, kur studēja agronomiju. 1921. gadā E. Jansons atgriezās Latvijā un, vēl būdams Stavropoles Lauksaimniecības institūta students un skolotājs, viņš lūdza Latvijas Augstskolas (tagad –  LU) rektoram uzņemt viņu Matemātikas un Dabaszinības fakultātē. [11]. Šajā laikā viņam bija jau vairāk kā desmit gadus ilgs pedagoga darba stāžs, savukārt vidusskolas pārbaudījums viņš bija nokārtojis tikai, gadu iepriekš, iestājoties Stavropoles Lauksaimniecības institūtā.  Arī uzsākot studijas, E. Jansons turpināja skolotāja darbu Aizgādības valdes bērnu namā līdz 1921. gadam [12], tad – Rīgas 17. pamatskolā, bet 1932. gadā viņš sāka pasniegt botāniku un zooloģiju Latvijas Tautas universitātē [13]. Tādējādi E. Jansons palika uzticīgs skolotāja darbam.

Acīmredzot bērnu un jauniešu izglītošana viņam bija ļoti nozīmīga, viņš arī, atsaucoties Draudzīgajam aicinājumam, ziedoja vairākām skolām grāmatas. [14]

1932. gadā E. Jansons, aizstāvot darbu “Mēģinājumi ar augu pašfertilitāti” [15], ar vērtējumu “ļoti sekmīgi” ieguva dabaszinātņu kandidāta grādu. [16].

Kopš 1932. gada E. Jansons strādāja par subasistentu Augu morfoloģijas un sistemātikas katedrā, kopš 1936. - par ārštata asistentu. [17] 

Otrā pasaules kara laikā E. Jansons turpināja strādāt universitātē [18], kā arī turpināja jau studiju gados iesāktos fenoloģiskos pētījumus. LU Muzejā glabātajās E. Jansona piezīmju lapiņās atrodas vēl 1942. gada maijā veikto fenoloģsko novērojumu pieraksti. Šie novērojumi ieņēma būtisku vietu E. Jansona zinātniskajā darbībā. LU Muzejā ir pieejami publicēti E. Jansona fenoloģiskie novērojumi no 1927. līdz 1933. gadam un 1944. gadā izdotie 1937. gada novērojumi. Bez tam pirmais izdevums ir papildināts ar atsevišķiem novērojumiem kopš 1921. gada [19], no kā varam secināt, ka ar šiem pētījumiem jaunais zinātnieks ir nodarbojies kopš studiju sākšanas.

Īpaša interese E. Jansonam bija par dabas aizsardzību. LU viņš lasīja kursu dabas aizsardzībā, kā arī ir sagatavojis vairākas publikācijas par šo tēmu. Par publikāciju “Dabas pieminekļi Latvijā” viņš  saņēma arī godalgu [20].

Līdzās skolotāja darbam un zinātniskajam darbam LU, kopš 1927. gada E. Jansons bija Latviešu konversācijas vārdnīcas dabas zinātņu nodaļas vadītājs. [21].

Kopumā E. Jansona publikāciju klāsts bija ļoti plašs. LU 20 gadu jubilejas izdevumā teikts: “Kopš apm. 35 gadiem sācis piedalīties ar rakstiem, literāriem u. c. tulkojumiem presē un atsevišķās grāmatās (Dienas Lapā, Dzīvē, Mājas Viesī, Mājas Viesa Mēnešrakstā, Pēterburgas Avīzēs, Latvijas Vēstnesī, Brīvā Zemē, Latvju Grāmatā, Dabā, Dabā un Zinātnē u. c ) , pēdējā laikā rakstījis galvenā kārtā par dabaszinātniskiem jautājumiem, dabas aizsardzību un recenzijas par dabaszinātniskām grāmatām.” [22] Toties jaunībā viņš bija ķēries arī pie nopietnu literāro darbu tulkojumiem “Kopā ar Antonu Austriņu tulkojis Knuta Hamsuna romānu "Bads" (1904) un Ļeva Tolstoja "Augšāmcelšanās" (1911).” [23]  Ar A. Austriņu E. Jansons, iespējams, iepazinās Zemstes skolotāju seminārā [24].  

E. Jansons bija arī vairāku zinātnisko biedrību biedrs: Latvijas Bioloģijas biedrības, Latvijas Ģeogrāfu biedrības, LU Botāniskā dārza draugu biedrības, darbojās Fenno-Baltijas Augu ģeogrāfu savienībā, piedalījās tās konferencēs [25].

Šobrīd mums nav nekādu ziņu par E. Jansonu pēc Otrā pasaules kara. Zināms vien, ka viņš ir miris 1969. gadā un 7. jūnijā apbedīts Rīgas Meža kapos [26].

LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās glabājas atsevišķas E. Jansona publikācijas, pētījumu piezīmes un tiem vāktie materiāli, viņa vāktie herbāriji ir iekļauti Herbarium Latvicum (starptautiskais kods RIG II). Ar materiāliem iepazīties iespējams, piesakoties šeit. 

Atsauces: 

[1] LVVA. 7427.f., 1. apr. 5352. l., 1. lp. 

[2] LVVA. 7427.f., 1. apr. 5352. l., 3. lp. 

[3] LVVA. 7427.f., 9. apr. 680. l., 9. lp. 

[4] LVVA. 7427.f., 9. apr. 680. l., 23c. lp. 

[5] LVVA. 7427.f., 9. apr. 680. l., 7. lp.  

[6] LVVA. 7427.f., 9. apr. 680. l., 7. lp. 

[7] Par pedagoģisko darbību Krievijā detalizētākas ziņas: LVVA. 7427.f., 9. apr. 680. l., 31. lp.  

[8] LVVA. 7427.f., 9. apr. 680. l., 23. lp.  

[9] LVVA. 7427.f., 9. apr. 680. l., 9. lp.  

[10] LVVA. 7427.f., 1. apr. 5352. l., 4. lp.  

[11] LVVA. 7427.f., 1. apr. 5352. l., 1. lp. 

[12] LVVA. 7427.f., 9. apr. 680. l., 23c. lp.  

[13] LVVA. 7427.f., 9. apr. 680. l., 23d. lp.   

[14] Zeme atsaucas draudzīgam aicinājumam//  Jaunākās Ziņas. 1937.07.31./ 169. 

[15] LVVA. 7427. f., 9. apr. 680. l., 7. lp.  

[16] LVVA. 7427. f., 1. apr. 5352. l., 9. lp.  

[17] Latvijas Universitāte divdesmit gados.- 1.d., 520.lpp. 

[18] LVVA. 7427. f., 9. apr. 680. l., 22. – 24. lp.  

[19] Jansons Edv. Augu fenoloģiskie novērojumi Latvijā. 1927. Papildināti ar dažiem novērojumiem 1921 - 1926. - LU Meteoroloģiskā Institūta darbi. Nr.9., R., 1929.  

[20] Latvijas Universitāte divdesmit gados.- 1.d., 524. lpp.  

[21] LVVA. 7427. f., 9. apr. 680. l., 8. lp.   

[22] Latvijas Universitāte divdesmit gados.- 2.d., 344. lpp.  

[23] https://www.literatura.lv/personas/edvards-jansons 

[24] http://www.piebalgasmuzeji.lv/lv/kas-notiek-93003/page-889219/antonam-austri%C5%86am---135 

[25] Latvijas Universitāte divdesmit gados.- 1.d., 525. - 526. lpp.  

[26] https://cemety.lv/public/deceaseds/814958?type=deceased 

Literatūra 

Latvijas Universitāte divdesmit gados 1919 – 1939.- 1. – 2. d. – 1939. 

Edvards Jansons 

Fenoloģisko novērojumu tīkla attīstība un modernizācija Latvijā 

Daiga Jamonte, krājuma glabātāja

Eduarda Pētersona ceļš no maza Valkas pagasta līdz pirmajam pedagoģijas doktoram Latvijā ir iedvesmas, uzdrīkstēšanās un patriotisma piemērs. Viņa atstātais mantojums izglītībā un audzināšanā ir nenovērtējams.

Skolotājs jau no dzimšanas 
Kārlis Eduards Pētersons Jēkaba dēls dzimis 1882. gada 26. maijā Valkas apriņķī Cirgaļu (Aumestara) pagastā kā vecākais dēls Jēkaba un Marijas (dzim. Veģere) ģimenē [2,3]. Skolas gaitas viņam sākās pie tēva Valkas apriņķa Priežukalna 1. pakāpes pamatskolā un turpat arī sācis skolotāja gaitas - kā palīgskolotājs no 1897. līdz 1899. gadam [1, 2]. 1899. gadā iestājies Irlavas skolotāju seminārā, vēlāk pēc semināra slēgšanas, turpinājis mācības Valkas - Valmieras skolotāju seminārā Rīgā, un to pabeidzis Valmierā 1903. gadā [2, 3]. Tajā pašā gadā sāka strādāt kā skolotājs Smiltenes draudzes skolā, papildus darbojoties Smiltenes baznīcā kā ērģelnieks un mācītāja palīgs [1,2]. Smiltenē E. Pētersons no 1903. līdz 1919. gadam strādāja un aktīvi piedalījās pilsētas sabiedriskajā dzīvē [1]. 1909. gadā strādāja Smiltenes skolu biedrības tirdzniecības skolā kā skolotājs un vēlāk 1912. gadā Smiltenes draudzes 2. pakāpes pamatskolā pārziņa amatā [1,2]. Paralēli darbam skolā, darbojies Smiltenes dziedāšanas un mūzikas biedrības jauktajā korī kā diriģents, un kopā ar kori ieguvis godalgu 5. dziesmu svētkos [1]. 

Ceļš uz pedagoģijas doktora grādu 
Vēlme turpināt pedagoģijas zināšanas turpinājās un 1919. gadā 37 gadu vecumā iestājās Latvijas Universitātē (LU) Filozofijas un filoloģijas fakultātē pedagoģijas nodaļā, tās pirmajā pastāvēšanas gadā [1, 3]. Paralēli studijām bija arī lektors skolotāju sagatavošanas un vispārīgās izglītības kursos [3]. Pieredze, kas būtiski ietekmēja E. Pētersona uzskatus pedagoģijā notika Vācijā, kad 1922. gadā devās papildināt zināšanas - sākumā Berlīnes Universitātē klausījies lekcijas pie prof. Eduarda Šprangera un Fred. Šmita, vēlāk Leipcigas Universitātē pie prof. Paula Barta un Teodora Lita. Izglītības ministrijas nosūtījumā iepazinies ar skolu darbu pie Georga Keršenšteinera Minhenē, kā arī mācījies par Hugo Gaudiga didaktiku [1,3]. 1923. gadā pabeidzot LU Pedagoģijas nodaļas baltu valodniecības kursu ieguva pedagoģijas kandidāta grādu [3]. 
1923. gadā, pēc pedagoģijas kandidāta grāda iegūšanas, iecelts par Valkas apriņka pamatskolu inspektoru. Neilgi pēc tam nodibinājās Jelgavas Valsts skolotāju institūts, kurā tika izvēlēts par tās direktoru [1,3]. Savā runā, institūta atklāšanas dienā, uzsvēris institūta un skolu uzdevumus - audzināšana kā personības attīstības nosacījums un attīstība cilvēka garīguma un kopējās tautas kultūrā [3]. Šie uzdevumi atspoguļo E. Pētersona gūtās zināšanas un iespaidus Vācijā. 
1924. gadā, papildus darbam Jelgavas Valsts skolotāju institūtā, kļuva par LU pirmās šķiras lektoru Filozofijas un filoloģijas fakultātē, docējot studentus mācībā par skolu un vispārīgajā didaktikā. Šajā pašā gadā viņš kļuva par goda priekšnieku Jelgavas Valsts skolotāju institūta absolventu biedrībā [3].
Tāpat kā Smiltenē, tā Jelgavā - kur dzīvo tur arī aktīvi piedalās sabiedriskajā dzīvē, un 1928. gadā E. Pētersons ir runas vīrs Jelgavas Latviešu biedrībā un teātra padomes loceklis. Tajā pašā gadā ir daļa no Izglītības ministrijas vidusskolu skolotāju pārbaudījumu komisijas [3]. 
1927. gadā LU Filoloģijas un filozofijas fakultātē iesniedzis darbu “Gaudiga klases brīvās garīgās darbības didaktikas novērtējums”, par ko ieguvis pro vendia legendi jeb tiesības lasīt lekcijas. Tajā pašā gadā iecelts par LU privātdocentu Pedagoģijas katedrā [3]. 
Ļoti sekmīgi izturot pedagoģijas doktora pārbaudījumus (1936-1937), piesaka disertāciju “Pestalocija personība un viņa pedagoģiskās idejas” [1,3], vēlāk 1940. gada 3. maijā aizstāv to ar nosaukumu “Pestalocija pedagoģisko ideju sistemātisks vērtējums”. 1937. gadā LU cieš lielu zaudējumu, aizsaulē aiziet pedagoģijas nodaļas vadītājs un docents prof. Aleksandrs Dauge. Viņa vietā nāk E. Pētersons kā vecākais docents un pārņem priekšmetus - pedagoģija un pedagoģijas vēsture [1, 4].
1939. gadā  E. Pētersons ir Latvijas Profesiju kameras loceklis. Tajā pašā gadā notika pirmā Zinātnes un izglītības sekcijas sēde, kurā E. Pētersons ievēlēts par Latvijas Skolotāju biedrības statūtu komisijas referentu un skolotāju žurnāla Latvijas skola komisijas locekli [3, 5].
Pēc veiksmīgas disertācijas aizstāvēšanas 1940. gada 3. maijā, nepilnu nedēļu vēlāk 8. maijā LU padome apstiprina E. Pētersona pedagoģijas doktora grādu. Savukārt, 31. maijā, uz LU padomes ierosinājuma pamata, izglītības ministrs Jūlijs Auškāps paraksta atļauju, kas ļauj E. Pētersonam pildīt ārštata ārkārtējā profesora pienākumus pedagoģijā jeb mācībā par skolu un vispārīgajā didaktikā [1]. 
Ar šo Eduards Pētersons ieiet vēsturē kā pirmais Latvijā, kas aizstāvēja doktora disertāciju pedagoģijā, līdz ar to arī pirmais doktora grāda pedagoģijā ieguvējs [1]. 

Varas maiņa piespiež pamest dzimteni 
Lai cik sekmīgi iesācies bija 1940. gads, tā otra puse apgrieza E. Pētersona dzīvi ''kājām gaisā". Latvijā, ar padomju varas iestāšanos, tika slēgti skolotāju institūti, tostarp arī Jelgavas Valsts skolotāju institūts. E. Pētersons institūtā bija nostrādājis direktora amatā 17 gadus (1923-1940) [1]. Tā paša gada nogalē LU rektors Jānis Paškēvičs paraksta rīkojumu, kas veikts uz Izglītības Tautas komisāra rīkojuma pamata - “atbrīvot vecās apspiedējas varas izpausmes nesējus [..] Vēstures un filoloģijas fakultātes ārkārtējo profesoru Eduardu Pētersonu.” [1]
Darbs kā profesoram tika apturēts, bet ne darbs pedagoģijā, jo sāka strādāt kā direktors Rīgas 3. vidusskolā [1]. 
Vēlme strādāt Latvijas Universitātē nepazuda un divus gadus vēlāk, 1942. gada 17. novembrī, E. Pētersons paraksta apliecinājumu, ko sagatavojusi padomju vara, apliecinot nevainojamu biogrāfiju, un pēc vairāk kā gada, 1943. gada 20. decembrī, viņš tiek ievēlēts par Pedagoģijas katedras profesoru [1]. 
1944. gadā E. Pētersons uzsāk bēgļu gaitas, sākumā emigrējot uz Vāciju, Detmoldu. Īsi pēc Baltijas Universitātes idejas īstenošanas Hamburgā-Pinebergā, kļūst par tās profesoru [2]. 
Pēc Baltijas Universitātes likvidēšanas, 1947. gadā dodas uz Zviedriju, Stokholmu. Tur pavadījis savu pēdējo dzīves desmitgadi strādājot arhīvā, kur nodevās skolu vēstures pētniecībai Vidzemē un Igaunijā zviedru laikos [1,2]. 

1958. gada 9. decembrī Eduards Pētersons aiziet mūžībā un tiek apglabāts Zviedrijā [1].  
Kā Irēna Žogla raksta:
“...E. Pētersona dzīves gājumu neklājas nobeigt ar gadu un datumu. Mūsdienās ir noderīgas un pamācošas daudzas Eduarda Pētersona domas, īpaši viņa audzināšanas izpratne, skolas uzdevumi, skolotāju sagatavošana - kopumā ir vērtīga viņa pedagoģiskā koncepcija, kas integrēja latviešu audzināšanas tradīcijas un Eiropas pedagoģisko domu īpaši 20. Gadsimta sākuma reformu laikā.” [1] 

Valsts apbalvojumi 

1926. gadā Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķira - ordeņa virsnieks. 
1938. gada 6. novembrī Atzinības krusts - komandieris [3]. 

Vairāk: 

Eduards Pētersons savam laikam un mūsdienām

Pestalocija personība un viņa pedagoģiskās idejas: disertācija

Avoti: 

[1] Žogla, I. Eduards Pētersons savam laikam un mūsdienām. Laikmets un personība: rakstu krājums 7. 2006. 73.-76.lpp. Izgūts no https://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/#panel:pp|issue:692913|article:DIVL246|page:75  

[2] Straubergs, K. Profesors Dr. Eduards Pētersons. Latvju vārds, Nr. 20. 22.05.1952. Izgūts no https://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/#panel:pa|issue:159365|article:DIVL193  

[3] Latvijas Universitāte. Latvijas Universitate divdesmit gados 1919-1939. 2. daļa. 88.-89.lpp. 

[4] Latvijas Universitāte. Latvijas Universitate divdesmit gados 1919-1939. 1. daļa. 12.lpp. 

[5] Skolotājs Profesiju kamerā. Latvijas skola, Nr. 1. 01.07.1939. Izgūts no https://www.periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:20846|article:DIVL98|query:skolotāju%20žurnālu%20Latvijas%20Skola%20žurnāls%20 

Santa Puķīte, krājuma glabātāja

Latvijas zooloģijas vēsturi un pētniecību nav iespējams iedomāties bez izcila 20. gs. latviešu zoologa Leona Āboliņa. Kā cilvēks ar plašām zināšanām, vairāku valodu prasmēm, daudzām publikācijām ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs, un draugiem gandrīz visā pasaulē Leons Āboliņš atstāja paliekošu ietekmi zinātnes vēsturē.

Leons Āboliņš dzimis 1895. gada 17. aprīlī Stāmerienas pagastā Gulbenes novadā Skolu mājās [1]. Viņa vecāki bija Otto un Ilze (dz. Krūpene). Leonam bija arī māsa Olga.

8 gadu vecumā Leons sāka mācīties Stāmerienas pareizticīgo draudzes skolā [1]. Vēl būdams skolnieks, Āboliņš izrādīja interesi par dabu. Starp grāmatām, kas atstāja lielu iespaidu uz viņu, bija Prževaļska Vidusāzijas ceļojumu apraksti un K. Flammariona darbi.

1914. gadā, beidzot jau reālskolu, Āboliņš devās uz Krieviju, kur 1915. gada rudenī iestājās Sanktpēterburgas (toreizējās Pēterpils) Universitātē, bet 1916. gadā mācības turpināja Maskavas Universitātē. Krievijā Āboliņš kā biedrs darbojās Latviešu studējošo palīdzības biedrībā, studentu biedrībā “Ziemelis”, Pēterpils latviešu labdarības biedrības literatūriskajā nodaļā un biedrībā “Austrums”. Dalība biedrībās bija ļoti svarīga ne tikai tautiešu atbalsta dēļ, bet lielākoties kontaktu un draugu veidošanai, jaunu zināšanu iegūšanai un izglītībai. Referātu vakari, filozofiskie strīdi un debates neapšaubāmi spēlēja lielu lomu Āboliņa dzīve. Jānis Lapiņš (1885-1941), Jānis Ducens (1888-1925), Linards Laicens (1883-1938), Tenis Liepiņš (1895-1964) un daudzi citi kļuva par viņa draugiem. Tajā laikā viņš ārpus studijām apmeklēja arī lekcijas, ko lasīja Augusts Tentelis (1876-1942), Ernests Blese (1892-1964) un citi lektori. Daži no viņiem vēlāk, līdzīgi kā Āboliņš, kļuva par Latvijas Universitātes mācībspēkiem.

Laikā, kad topošais zoologs uzsāka mācības ārzemes, sākas Pirmais pasaules karš. Nepārprotami tas ietekmēja Āboliņu un viņa uzskatus. Savā autobiogrāfijā viņš lieto frāzi: “Pasaules kara pacelto problēmu saviļņots[…]”.

1920. gada rudenī pēc Latvijas un Padomju Krievijas noslēgtā pamiera Āboliņš devās mājās [2]. Tajā pašā gadā viņš arī iestājās Latvijas Universitātes Matemātikas un dabaszinātņu fakultātē un kļuva par subasistenu Salīdzināmās anatomijas un eksperimentālas zooloģijas institūtā. 1921. gadā, absolvējot Latvijas Universitāti, Leons Āboliņš ieguva dabaszinātņu kandidāta grādu. Bet ar to Āboliņš savas mācības nebeidza. Vairākus gadus viņš pavadīja ārzemēs, dažādas institūcijās nodarbojoties ar pētniecību. Iegūstot Rokfellera fonda stipendiju, vairākus gadus viņš pavadīja Neapoles Zooloģijas stacijā, kur viņš pētīja konkrētas dzīvnieku fizioloģiskās problēmas. Bet Neapole nebija vienīga ārzemju vieta, kur Āboliņš pilnveidoja savas zināšanas. Austrija, Šveice, Grieķija un citas apmeklētās valstis norāda, cik aktīvs pētnieks viņš bija. Pateicoties pētnieciskajam darbam ārzemēs, viņš ieguva arī daudz draugu, ko pierāda Āboliņa sarakste, kas glabājas Latvijas Universitātes muzeja Zooloģijas kolekcijās. Vērts pieminēt, ka sarakste bija ne tikai latviešu valodā, bet arī angļu, vācu un franču valodās, kaut arī sarakstīties angļu valodā viņam nebija tik vienkārši, kā, piemēram, vācu valodā. Interesanti, ka muzejā glabājas Āboliņa pieraksti no viņa papildus mācībām itāļu valodā.

Ap šo laiku viņš, iespējams, iepazinās ar savu topošo sievu Annu Āboliņu - Kroģi (1905-1997). Āboliņš bija Kroģes pasniedzējs, kas daudz atbalstīja un palīdzēja grūtajā mācību procesā. Muzejā glabājas liels daudzums vēstuļu, ko Anna rakstīja Leonam. Īpaši daudz to ir no laika, ko Āboliņš pavadīja Zooloģijas stacijā Itālijā.

Paralēli saviem pētījumiem ārzemēs Leons Āboliņš turpināja aktīvi darboties Latvijā. No 1924. Gada viņš lasīja dzīvnieku anatomijas un fizioloģijas kursus Latvijas Universitātē, 1927. gadā piedalījās Salīdzināmas anatomijas institūta Dzīvnieku fizioloģijas nodaļas dibināšanā, kļūstot par tā direktoru. Arī Latvijā Āboliņš iestājās vairākās biedrībās: Latvijas Bioloģijas biedrībā, Latvijas Ģeogrāfijas biedrībā, Latvijas dabaszinātņu mīļotāju biedrībā, Krišjāņa Barona biedrībā. Vērts pieminēt, ka savas dzīves laikā viņš iestājās arī ārzemju biedrībās, piemēram, Ņujorkas Zinātņu akadēmijas biedrībā (The New York Academy of Sciences).

Ar saviem pētījumu rezultātiem Āboliņš dalījās vairākās publikācijās ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs. Latvijas konversācijas vārdnīca un Latvijas enciklopēdiskā vārdnīca ir tapušas daudziem autoriem, tai skaitā Āboliņam, sadarbojoties ar Latvijas konversācijas vārdnīcas biroju un Latvijas enciklopēdiskās vārdnīcas biroju. Iznāca arī vairākās mācību grāmatas gan skolām, gan universitātēm. Protams, viņa darbi tika publicēti zinātniskos izdevumos. Latvijas Universitātes Salīdzināmās anatomijas un eksperimentālās zooloģijas institūta darbi, Experimental Cell Research (angļu val.), Latvijas Augstskolas raksti, Societe de biologie de Lettonie (franču val.), Experientia (vācu val.) ir tikai daži piemēri zinātniskiem žurnāliem, kuros publicēja Āboliņa darbus. Tā kā viņš zināja vairākas valodas, ko apliecina darbu melnraksti un sarakste, kas glabājas Latvijas Universitātes muzejā, var redzēt, ka viņš pats rakstīja savus darbus svešvalodās, nevis tie tika tulkoti žurnāliem.

Iznāca arī atsevišķas Āboliņa grāmatas, piemēram, “Vispārīgā zooloģija” vai arī “Latvijas Bioloģijas biedrība pirmo piecu gadu laikā”.

Tomēr visvairāk sava laika un spēka viņš veltīja tieši Latvijas Universitātei. Sākot kā students, tad kā docents, un 1938. gadā kļūstot par Matemātikas un dabaszinātņu fakultātes dekānu. Spriežot pēc Zooloģijas kolekcijās glabātajām vēstulēm no Latvijas Universitātes studentiem, Āboliņš daudziem studentiem bija ļoti liels atbalsts. Viņš palīdzēja ar studijām gan Latvijā, gan ārzemēs. Studenti rakstīja, kā viņiem iet, un ar lielu sirsnību pateicās par atbalstu un palīdzību. Tas parāda, kāds izpalīdzīgs un atsaucīgs cilvēks bija Āboliņš.

To, ka viņš veltīja daudz laika un dvēseles savam darbam, godinot arī Latvijas vārdu, parāda fakts, ka 1938. gada 6. novembrī Leons Āboliņš tika apbalvots ar Atzinības krustu [4].

Sākoties Otrajam pasaules karam, Leons Āboliņš turpināja strādāt Latvijas Universitātē. No 1939. līdz 1941. gadam viņš bija atbildīgais par Latvijas Universitātes Zoofizioloģijas laboratorijas norēķinu grāmatām. 1940. gadā viņš tika ievelēts par Skolu mācības grāmatu novērtēšanas komisijas locekli.

1944. gadā viņš bija 113. no 188 cilvēkiem, kas parakstīja 17. martā pieņemto Latvijas Centrālās padomes memorandu [5].

Tomēr 1944. gada rudenī viņš ar sievu devās trimdā uz Zviedriju. Sākumā pāris dzīvoja Stokholmā. 1950. gadā Upsālas Universitāte uzaicināja viņu strādāt par docentu [6]. Tā nu Āboliņš iekārtojās Upsālā un ieguldīja savas zināšanas Upsālas Universitātē Zoofizioloģijas institūtā kā salīdzinošās endokrinoloģijas profesors [7]. Tur Āboliņš turpināja cītīgi strādāt.

Viņa ieguldījums Upsālas univeristatē bija tik liels, ka 1959. gadā viņam piešķīra goda doktora grādu.

Dzīvojot Zviedrijā, Āboliņš nepārtrauca rakstīt, un 1952. gada izdevumā “Experimental Cell Research” bija lasāms viņa darbs “The visualization, by means of pyronin, of the RNA-system, indicating cytoplasmic protein synthesis in the anterior pituitary of the guinea pig”.

1962. gadā viņš pensionējās [8], bet turpināja darboties. Tā 1966. gadā izdevumā "Experientia" publicēts raksts “Über die farbgebende Gruppe von Crenilabrus-Blau”, 1969. gadā tajā pašā izdevumā raksts “Zur Bindung von Biliverdin an das Protein im Crenilabrus-Blau”.

Interesanti ir tas, ka Āboliņš rakstīja arī par cilvēka dabu, politiku un sabiedrību. Studenta gados viņš bija ļoti ieinteresēts politikā un kaut arī, kļūstot vecākam, šī interese vairs nespēlēja tik lielu lomu, viņš turpināja par to rakstīt arī vēlākajos gados. 1946. gadā laikrakstā "Latvju ziņas" publicēts viņa raksts "Zinātne pagarina cilvēkā mūžu". Latvijas Universitātes muzejā glabājas arī citi Āboliņa darbu melnraksti, kur viņš dalās ar savām domām par cilvēku, sabiedrību, dzīvi vispār un tās problēmām.

Visu savu mūžu Leons Āboliņš aktīvi darbojās pētniecības laukā. Viņš visu laiku mācījās un pilnveidoja sevi. Daudz laika veltīja pedagoģijai un saviem rakstiem. Pēc sevis viņš atstāja lielu un interesantu mantojumu gan kā pētnieks, gan kā cilvēks.

Pavadot atlikušo dzīvi Zviedrijā, Leons Āboliņš mira 1974. gada 18. janvārī.

L. Āboliņa publikācijas LU muzeja Zooloģijas kolekcijās:

"Maksimalas zarnelpošanas iespaids uz Misgurnus fossilis zarnas anatomiju. Eksperimentāls gala zarnas respiratoriskas funkcijas pieradījums". Latvijas Universitātes Salīdzināmās anatomijas un eksperimentālās zooloģijas institūta darbi: Nr. 7. 1924. g.

"Zur Frage nach der Anpassungsfähigkeit des Schlammpeizgerdarmes an die erhöhte respiratorische Tätigkeit". Latvijas Universitātes Salīdzināmās anatomijas un eksperimentālās zooloģijas institūta darbi: Nr. 20. 1926. g.

"The sexual specificness of the skin pigments of the fishes of the genus Crenilabrus colorimetrically investigated". Latvijas Universitātes Salīdzināmās anatomijas un eksperimentālās zooloģijas institūta darbi: Nr. 30. 1929. g.

"Die Altkalireserven des männlichen und weiblichen Blutes des Fisches Crenilabrus pavo C.V.". Latvijas Universitātes Salīdzināmās anatomijas un eksperimentālās zooloģijas institūta darbi: Nr. 42. 1933. g.

"Die Wirkung der Carotinfutterung auf Körperwachstum und auf die Anlage der Vitamin-A-Reserven bei der Bachforelle(Salmo trutta fario L.)". Latvijas Universitātes Salīdzināmās anatomijas un eksperimentālās zooloģijas institūta darbi: Nr. 6. 1936. g.

"Über den Geschlechtsdimorphismus der lebergrosse der Fischgattung Crenilabrus Cuvier". Latvijas Universitātes Salīdzināmās anatomijas un eksperimentālās zooloģijas institūta darbi: Nr. 5. 1936. g.

"The visualization, by means of pyronin, of the RNA-system, indicating cytoplasmic protein synthesis in the anterior pituitary of the guinea pig". "Experimental Cell Research", vol. III, Nr.1. 1952. g.

"Anomalas putnu olas. Ovum in ovo". "Latvijas Augstskolas raksts". 1923. g.

"Über die farbgebende Gruppe von Crenilabrus-Blau". "Experientia". Nr. 22. 1966. g.

"Zur Bindung von Biliverdin an das Protein im Crenilabrus-Blau". "Experientia" Nr. 25. 1969. g.

"Zinātne pagarina cilveka mūžu". "Latvju ziņās". 1946.01.05.-04.05.

"Auguste Henri Forel". "Latvijas Bioloģijas biedrības raksti". II sējums. 1931. g.

"Die Wirkung der Carotinfutterung auf Körperwachstum und auf die Anlage der Vitamin-A-Reserven bei der Bachforelle(Salmo trutta fario L.)". Latvijas Universitātes Salīdzināmās anatomijas un eksperimentālās zooloģijas institūta darbi: Nr. 6. 1936. g.

Avoti:

Leona Āboliņa autobiogrāfija ZOO1724

L. Āboliņš “Zinātnes vara un nespēks” ZOO1580

Literatūra:

A. Dreimanis. “Prof. Dr. Leonu Āboliņu atceroties”. Latvija Amerikā. Nr.7. 16.02.1974.

Arhīvs. Septītais sējums. Stāsti par zinātni un teātri. 1967. g.

Interneta resursi:

Ar Atzinības krustu apbalvotie

Latvijas Centrālās padomes memorands

Transactions of the New York Academy of Sciences. Volume 18, Issue 2 Series II. December 1955.

Atsauces:

[1] ZOO1724

[2] ZOO1724

[3] ZOO1724

[4] Ar Atzinības krustu apbalvotie

[5] Latvijas Centrālās padomes memorands

[6] A. Dreimanis. “Prof. Dr. Leonu Āboliņu atceroties”. Latvija Amerikā. Nr.7. 16.02.1974.

[7] Transactions of the New York Academy of Sciences. Volume 18, Issue 2 Series II. December 1955.

[8] Arhīvs. Septītais sējums. Stāsti par zinātni un teātri. 1967. g.

Anna Gajevska, krājuma glabātāja

Starptautiskā zinātnieku vidē pazīstamais latviešu botāniķis, augu fiziologs, Latvijas Universitātes (LU) docents un Augu fizioloģijas katedras vadītājs (1940- 1944), Upsalas Universitātes docents, goda doktors Auseklis Veģis, lai gan lielākos zinātniskos panākumus sasniedzis, strādājot Zviedrijā, visu savu mūžu palika uzticīgs LU devīzei “Zinātnei un tēvzemei”.

Auseklis Veģis ir dzimis 1903. gada 27. decembrī Mazstraupes skolas skolotāja Pētera Veģa un viņa sievas Adelīnas Rozālijas, dzimušas Rudzītes, ģimenē [1]. Viņam bija lemts uzaugt kuplā ģimenē ar četriem brāļiem un māsu. Pēc 1905. gada revolūcijas tēvs kā tās dalībnieks bija spiests doties trimdā, atstājot sievu ar divgadīgo Ausekli un tikko piedzimušo meitu Birutu Latvijā. Tēvs trimdā ieguva elektroinženiera diplomu un nelegāli atgriezās Krievijas impērijā Baku, kur ģimenei beidzot bija iespēja atkal apvienoties [2]. Šeit A. Veģis no 1915. līdz 1920. gadam mācījās Baku pilsētas reālskolā. Veģu ģimene iesaistījās vietējā latviešu sabiedriskajā dzīvē, kur aktīvi darbojās arī pazīstamais rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš (1850–1943), mazāk zināms kā gleznotājs, bet pēc Heinriha Skujas (1892–1972) atmiņām, jaunais A. Veģis bija cītīgs J. Jaunsudrabiņa gleznošanas studijas skolnieks [3]. Abu izcilo latviešu dabaspētnieku, kas iepazinās emigrācijā Baku, ceļi turpmāk vēl krustosies gan LU, gan vēlāk – Upsalā. Arī J. Jaunsudrabiņš nepazuda no A. Veģa dzīves, abu starpā izveidojās sirsnīgas attiecības, kā tas redzams 1956. gadā rakstītajā vēstulē, kuras noslēgumā viņš raksta: “Tā kā Tev, cik atceramies, tādas „kreptīgākas" zivis, kā ķilavas, pie sirds gāja, tad neņem ļaunā, ka uz dzimšanas dienu mazu paciņu ar tādām nosūtam.” [4] Interesi par latviešu kultūru un mākslu A. Veģis saglabāja visu mūžu, ko savos rakstos arī norāda viņa laikabiedri.

1920. gadā Veģu ģimene atgriezās Latvijā. Rudenī A. Veģis iestājās Cēsu Bērzaunes valsts vidusskolā, ko pabeidza 1921. gadā [5], un sāka strādāt par skolotāju Mālupes pagasta Vecajā pagastskolā [6]. 1922. gada vasarā viņš ir apmeklējis un nobeidzis skolotāju sagatavošanas kursus Rīgā. Tā paša gada rudenī iestājies Latvijas Universitātes Matemātikas un Dabaszinātņu fakultātes dabaszinātņu nodaļā. 1922./23. mācību gadā jaunais skolotājs vēl strādāja par skolotāju Mālupes pagasta „Jaunā" pamatskolā, bet 1923. gada rudenī, atstājis skolotāja vietu un uzsāka dabaszinātņu studijas [7].

Par savu specialitāti A. Veģis izvēlējās augu fizioloģiju. Viņa zinātnieka mūžs tika veltīts pētījumiem par augu miera periodu atkarībā no ekoloģiskajiem faktoriem dabā un kā to ietekmēt ar augšanas apstākļu un stimulatoru palīdzību kultūrā. Šie pētījumi ir nozīmīgi gan zinātnē, gan praktiskajā lauksaimniecībā un dārzkopībā.

1929. gadā A. Veģis ieguva zinātņu kandidāta grādu un tika ievēlēts par jaunāko asistentu Augu fizioloģijas un anatomijas katedrā [8]. Tajā pašā gadā A. Veģis apprecējās ar savu studiju biedri Benitu Madernieci (1901–2004). LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās glabājas viņas diplomdarbs "Eiropā sastopamo akrokarpo lapu sūnu ģeogrāfiskā izplatība" (BOT15663). Neskatoties uz to, ka laulāto studiju pētījumu jomas atšķīrās, Benita ir iesaistījusies arī vīra pētījumos. 1933. gadā tika publicēts viņu kopīgs raksts LU Botāniskā dārza zinātniskajos rakstos [9]. Arī strādājot Utrehtā, A. Veģis vēstulē dekānam Leonam Āboliņam (1895–1974) min, lai sievas ciemošanas reizē abi kopā varētu paceļot pa Eiropu, pirms tam abi kopā ir intensīvi strādājuši [10].

Jau studiju gados A. Veģis bija uzsācis darbu LU, sākumā kā subasistents augu fizioloģijas un anatomijas katedrā (kopš 1928. gada), pakāpeniski tiekot līdz vecākā asistenta vietai 1935. gadā. Tikai 1932.–1933. gadā atrodoties aktīvā kara dienestā Armijas štāba rotā, jaunais zinātnieks pārtrauca darbu katedrā [11].

1938. gadā A. Veģis habilitējās ar darbu "Premature sprouting in duced by hetero – auxin" -par pumpuru priekšlaicīgu dīgšanu augšanas vielu ietekmē un tika ievēlēts par privātdocentu.

1939. gadā A. Veģis ieguva Rokfellera fonda stipendiju un devās papildināties uz Utrechtas universitātes Botānikas laboratoriju. Tur, strādājot labi aprīkotās laboratorijās, jaunajam zinātniekam bija iespēja turpināt iesāktos pētījumus, kas viņā pašā viesa lielu optimismu. Vēstulē L. Āboliņam viņš rakstīja: “Man ir tāda sajūta, ka strādāšanu tagad uzsāktā virzienā intensīvi turpinot man tiešām ir izredzes atstāt zinātnei kaut ko paliekošu, kas varētu pavērt durvis tālākām pētīšanas iespējamībām.” [12] Diemžēl karš šīs studijas pārtrauca. Viņš atgriezās LU un 1940. gadā tika ievēlēts par docentu.

1944. gadā A. Veģis līdz ar citiem Latvijas politiskajiem un kultūras darbiniekiem pauda savu nostāju un bija viens no tiem, kas parakstīja Latvijas Centrālās padomes memorandu par Latvijas neatkarības atjaunošanu 1944. gada 17. martā [13].

Tomēr cerības nepiepildījās un Veģu ģimene, kā daudzi šajā laikā, devas emigrācijā. Veģu ģimene devas uz Zviedriju, kur, pateicoties agrāko gadu darbam, kad jau bija kļuvis pazīstams zinātnieku vidū, A. Veģis 1945. gadā sāka strādāt Upsalas Universitātes Augu fizioloģijas institūtā, kur nostrādāja līdz aiziešanai pensijā. Savukārt sieva Benita Zviedrijā strādāja Augu sistemātikas institūtā ar zviedru botāniķa, ārsta un zoologa Karla Linneja (1707–1778) herbārijiem [14].

Upsalā A. Veģim bija iespēja turpināt savus zinātniskos pētījumus. Šeit tapa arī mūsu zinātnieka ievērojamākais darbs “Miera periods augstākajiem augiem” (Dormancy in higher plants), kas publicēts 1964. gadā, un ir starp visbiežāk citētajiem rakstiem augu fizioloģijā (365 reizes no 1964. līdz 2001. gadam) [15]. Minētais raksts ir viena no pasaulē nozīmīgākajām publikācijām augu fizioloģijā. Viņš ir viens no modernās augu fizioloģijas teorijas par miera periodu pamatlicējiem. Šajā darbā ir izstrādāts teorētiskais pamats augu miera perioda regulācijai, pierādot, ka to pilnībā izraisa ārējie apstākļi [16]. Starptautisko nozīmi zinātnē apliecina arī tas, ka Springera apgāds Heidelbergā viņu pieaicināja par līdzstrādnieku lielajai Augu fizioloģijas rokasgrāmatai, kas iznāca 18 sējumos.

Kopš 1957. gada A. Veģis bija Upsalas universitātes docents, bet kopš 1958. gada – ārkārtasprofesors. Pedagoģisko darbu viņš veica līdz pat aiziešanai pensijā 1970. gadā.

1962. gadā A. Veģi par nopelniem zinātnē ievēlēja par Upsalas universitātes goda doktoru. Trimdas prese šo notikumu izziņoja ar patiesu lepnumu. “Un arī šogad starp tiem, kas 31. maijā, dunot lielgabala salūtam, saņems Upsalas universitātes goda doktora diplomu, laurus un gredzenu, atradīsies latviešu zinātnieks.” [17] Tajā pašā gadā viņu uzaicināja uzstāties ar referātu Kanberā Austrālijā arīdo apgabalu veģetācijas pētnieciskā institūta atklāšanā [18].

1967. gadā A. Veģis tika ievēlēts par Upsalas karaliskās zinātņu biedrības locekli [19].

Visus šos panākumus mūsu zinātnieks sasniedza pateicoties lielam darbam kopš jaunības. Laikabiedri savos rakstos uzsvēra viņa milzīgo disciplīnu un nodošanos darbam. Aleksandrs Melderis (1909–1986) rakstīja: “Dzīvojot Upsalā un strādājot tās pašas universitātes, sistemātiskās botānikas institūtā, kurš atradās blakus A. Veģa darba vietai, varu būt par liecinieku viņa apbrīnojamai, pašaizliedzīgai un stingrai darba disciplīnai. Lai ievāktu materiālus saviem pētījumiem, viņš rudeņos devās ar divriteni uz vairākiem ezeriem Upsalas apkārtnē, kur lasīja ūdens augu miera pumpurus iebridis aukstā ūdeni, par spīti laika apstākļiem — lietu un sniegu. Bieži viņš atgriezās institūtā izmircis un nosalis. Pārējos gada laikos viņa darbs laboratorijā sākās agra rīta stundās un ievilkās bieži pāri pusnaktij, uzstādot mēģinājumus, izdarot novērojumus un gatavojot manuskriptus. Viņa pētniecības darbs vērsās plašumā un dziļumā, viņam turpinot strādāt ar elšu un mazlēpu miera pumpuriem, kā ari ar kāda cita ūdensauga pūsleņu (Utricularia) miera pumpuriem un vasaras kviešu graudiem.” [20]. Par intensīvu darbu jaunībā A. Veģis jau rakstīja L. Āboliņam par darba intensitāti Utrehtā: “Svētdienās netiek strādāts mazāk, ja ne pat vairāk kā pārējās dienās.” [21].

Neskatoties uz intensīvo zinātnisko darbu, A. Veģis piedalījās arī sabiedriskajā dzīvē. Jau studiju gados viņš darbojās LU Dabaszinātņu studentu biedrībā, bijis arī tās priekšnieks, darbojās Latvijas Bioloģijas biedrībā, Nacionālā ģeogrāfijas biedrībā (Ziemeļamerikā) [22]. A. Veģis bija studentu vienības “Austrums” vecbiedrs.

Viņš aktīvi interesējās ne tikai par latviešu zinātnieku, bet arī mākslinieku un kultūras darbinieku panākumiem. Kā atceras H. Skuja: “Viņa interešu lauks ir plašs, kā jau pati zinātne, bet sevišķi viņu interesē vēl antropoloģija un vēsture, pār visu gan seno baltu ciltis un to likteņi. Viņš mīl arī daiļliteratūru un, cik laiks atļauj, seko jaunākām parādībām tajā.” [23]. A. Veģa plašās intereses redzamas arī A. Veģa referātā “Vērojumi Holandē”, ko viņš, atgriezies no Utrehtas, nolasīja studentu vienības “Austrums” sanāksmē: “Referents, kas vairāk kā gadu pavadīja zinātniskā komandējumā Holandē, šinī laikā ieguvis daudz interesantu pieredzējumu par Holandes dabu un tautu. Minētajā vakarā A. Veģis interesanti atstāstīja savus studiju iespaidus Holandē, ilustrējot referātu ar bagātīgu uzņēmumu skaitu.” [24].

A. Veģis bija ne tikai izcils zinātnieks, viņš bija patiess Latvijas patriots. Sākoties Otrajam pasaules karam, kad jaunais zinātnieks aktīvi nodevās pētījumiem Utrehtā, sākotnēji viņš, līdzīgi kā daudzi citi latvieši, cerēja, ka Latvija varēs palikt neitrālā, bet 18. septembrī viņš rakstīja L. Āboliņam: “Esmu patlaban ļoti lielā neziņā, ko iesākt. Vēl negribas ticēt, ka Dzimtenei un latviešu tautai sagaidāms tik smags pārbaudījums. Ja stāvoklis tiešām būtu tik ļauns, tad, protams, mans pienākums būtu doties mājās, jo bez cīņas taču mēs laikam nevienam svešiniekam nepakļausimies. Arī ģimenes dēļ šādā gadījumā mans pienākums būtu atgriezties Latvijā.”. 1940. gadā A. Veģis atgriezās Latvijā, bet tālākie notikumi Latvijā neattaisnoja latviešu cerības. Emigrācijā Zviedrijā, A. Veģis aktīvi iesaistījās ārzemju latviešu sabiedriskajā dzīvē, kādu laiku bijis arī Upsalas latviešu biedrības priekšnieks. LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās glabājas 1970. gadu sākumā sūtītās vēstules Dr. emeritus Edgaram Vimbam, kas vēsta par abpusēji sūtītām publikācijām, tādējādi stiprinot saites starp emigrācijas un Latvijas zinātniekiem. A Veģis visa mūža garumā nesarāva saiti ar Latviju un tās zinātni. 60 gadu jubilejas intervijā zinātnieks par sevi saka: “Neesmu un nevaru būt politiķis, kas politiskajā laukā varētu ko darīt Latvijas labā, atbild jubilārs, bet man ir gandarījums, ka mani pazīst ne vien kā Upsalas universitātes augu fizioloģijas institūta locekli, bet arī kā latvieti. Pat Austrālijā izrādījās, ka mana tautība zināma. Tā es arī kā trimdinieks varu sekot Latvijas Universitātes devīzei, kas aicināja kalpot zinātnei un tēvzemei.” [25].

A. Veģis ir miris 1973. gada 5. jūnijā Upsalā, neatgūstoties no slimības. Arī aizgājis pensijā viņš bija turpinājis pētniecisko darbu, viņa pēdējais darbs bija saistīts ar amariļļu hibrīdu pētījumiem. Zinātniekam aizejot, palika siltumnīcas ar amariļļiem, diemžēl pētījums palika neuzrakstīts.

LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās glabājas daļa no A. Veģa pubikācijām, vēstules E. Vimbam, savukārt Zooloģijas kolekcijās – vēstules L. Āboliņam. Herbarium Latvicum  (RIG II) herbārijā, kas glabājas LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās,  atrodas A. Veģa studiju gados ievāktie herbāriji. Pieteikties LU Muzeja apmeklējumam.

A. Veģa publikācijas LU MuzejaBotānikas un mikoloģijas kolekcijās:

Veģis A. Karsts ūdens kā kartupeļu bumbuļu asnošanas novērsējs// Lauksaimniecības Mēnešraksts. – 1938/10.- 693. – 732. lpp.

Vegis A. Durch hohe Temperaturesn bedingter Wiedereintritt des Ruhezustandes bei den Winterknospen// Svensk Botanisk Tidskrift. Bd 43, H. 2 – 3. 1949.

Vegis A. Einfluss der Aufbewahrungstemperatur auf die Aktivität der Knospen nach beedeter Winterruhe// Phisiologia Plantarum, Vol.2, 1949.

Veģis A. Premature Sprouting Induced by Hetero-auxin (Indoyl-Acetic Acid)// Latvijas Bioloģijas biedrības raksti. Acta Societatis biologae Latviae. Bulletin de la Société de Biologie Lettonie. – Sēj., VII, 1937.04.

Vegis. A. Über das Frühtreiben der Winterknospen von Hydrocharis morsus ranae L. durch hochtemperierte Wasserbäden.- Leipzig : Gebrüder Borntraeger, 1932.

Vegis A. Über den Einfluss der Aufbewahrungstemperatur auf die Dauer der Ruheperiode und die Streckungsbereitschaft der ruhenden Winterknospen von Stratiotes aloides.- Uppsala : Lundequistska bokhandeln, [1948].

Vegis A. Über den Einfluss der Tempertur und der täglichen Licht-Dunkel-Periode auf die Bildung der Ruheknospen zugleich ein Beitrag zur Enstehung des Ruheszustandes.- Upsala, 1955.

Publikācijas par A. Veģi:

Āboliņš L. Docents Auseklis Veģis - Upsalas universitātes goda doktors// Akadēmiskā Dzīve, Nr.6 (01.09.1963)

Jepsena I. Auseklis Veģis.- 2023. (Cēsu pils kompleksa mājas lapa)

Latvijas Universitāte divdesmit gados 1919 – 1939.- 1. – 2. d. – 1939.

Kreicbergs O. Izcilajam augu fizioloģam Auseklim Veģim – 100// Dārzs un Drava.- 2023./12.

Melderis A. Beigušās zinātnieka dzīves gaitas. Atvadu vārdi docentam Auseklim Veģim// Latvija, Nr.25 (30.06.1973)

Melderis A. Latviešu zinātnieks ar pasaules vārdu// Londonas Avīze, Nr.1385 (06.07.1973)

Melderis A. Zinātniekam Auseklim Veģim 60 gadi// Londonas Avīze, Nr.910 (03.01.1964)

R. L. Ausekļa Veģa izvadīšana// Londonas Avīze, Nr.1385 (06.07.1973)

Rdz. Zinātnieks bez atvaļinājuma. Auseklim Veģim 60 gadi// Latvija, Nr.47 (21.12.1963)

Skuja H. Plašā interešu laukā. Augu fiziologam Dr. phil.h. c. Auseklim Veģim ieejot sestā gadudesmitā// Laiks, Nr.101 (18.12.1963)

Skuja H. Zinātniekam un draugam. Doc. A. Veģis piecdesmitgadnieks// Latvija : Latvian newspaper : Lettische Wochenzeitung, Nr.49 (21.12.1953)

Stalažs A., Ieviņš Ģ. Latviešu augu fiziologa Ausekļa Veģa (1903 – 1973) ietekme uz modernajām dabaszinātnēm. Acta Universitatis Latviensis, Biology, 2004, Vol. 676, pp. 7-15. https://web.archive.org/web/20160305040600/http://eeb.lu.lv/EEB/2004/Stalazs.pdf

V. S. Zinātnieks ar dziļu humānitāti. Dr. Ausekļa Veģa piemiņai// Laiks, Nr.47 (13.06.1973)

[1] LVVA. 7427.f., 1. apr., 6592. l., 15. lp.

[2] 1.   P. J. Pēteris Veģis †/ Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, Nr.9 (01.09.1938). http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#issue:261750

[3] Skuja H., 1953.

[4] Tā mums iet : Jānim Jaunsudrabiņam adresētas vēstules 1944-1954 Kopenhāgena : Imanta, 1956. - 287.lpp.

[5] LVVA. 7427.f., 1. apr., 6592. l., 5., 58. lp.

[6] LVVA. 7427.f., 1. apr., 6592. l., 1. lp.

[7] Latvijas Universitāte divdesmit gados.- 2. d. – 340. lpp.

[8] Latvijas Universitāte divdesmit gados.- 2. d. – 340. lpp.

[9] Veģis A., Veģis B. Versuche ueber die fruehtreibende Wirkung der Wasserbaeder von 35-100 C auf die Turionen von stratiotes aloides L.// Latvijas Universitātes Botāniskā dārza raksti = Acta Horti Botanici Universitatis Latviensis. 8.sēj., nr.1/3 (1932), [59].-102.lpp.

[10] ZOO1465

[11] Latvijas Universitāte divdesmit gados.- 2. d. – 340. lpp.

[12] ZOO1465

[13] http://old.historia.lv/alfabets/L/la/latvijas_centrala_padome/dokumenti/1944.17.03.htm

[14] Dabaszinātniecei un skolotājai Benitai Veģei – 120

[15] Stalažs A., Ieviņš Ģ. Latviešu augu fiziologa Ausekļa Veģa (1903 – 1973) ietekme uz modernajām dabaszinātnēm. Acta Universitatis Latviensis, Biology, 2004, Vol. 676, pp. 7-15.

[16] https://enciklopedija.lv/skirklis/945-augu-fiziolo%C4%A3ija]

[17] Laiks, Nr.25 (28.03.1962)

[18] Vairāk par vizīti: Austrālijas Latvietis, Nr.651 (01.09.1962)  

[19] Latvija, Nr.15 (22.04.1967)

[20] Melderis, 1973.

[21] ZOO1465

[22] Latvijas Universitāte divdesmit gados.- 1.d.520.lpp.

[23] Skuja H., 1963.

[24] Austrums// Students (laikr. "Students" turpinājums), Nr.10 (10.05.1940)

[25] Latvija, Nr.47 (21.12.1963)

Daiga Jamonte, krājuma glabātāja

Latvijas augstākās izglītības vēsture nav iedomājama bez vācbaltiešiem, jo starp viņiem ir nācis izcils zinātnieks kā ievērojamais Nobela prēmijas laureāts, Rīgas Politehniskā institūta (RPI) zinātnieks Vilhelms Ostvalds. Taču piemināms arī ir Latvijas Universitātes (LU) meteoroloģijas profesors Rūdolfs Meijers. Mēs varam lepoties par LU kā pasaules pirmo universitāti, kur sākās augstākā izglītība un zinātne latviešu valodā. Taču LU kā Latvijas valsts nacionālā Alma Mater dibinājās uz vācu dibinātā RPI pamatiem, ka tai nācās iekļaut vācbaltiešus u.c. nacionālo minoritāšu mācībspēkus, kuriem bija akadēmiskā pieredze, veidojot ievērojamu daļu no LU mācībspēku sastāva. Šīs rubrikas ietvaros, balstoties uz LU Muzeja krājumā pieejamajiem priekšmetiem, LVVA dokumentiem un LU Bibliotēkas literatūru un publikācijām, iepazīsimies ar R. Meijeru, kurš spēja pielāgoties sarežģītajam tapšanas un attīstības procesam Latvijas augstākajā izglītībā un zinātnē, vienlaikus iesaistoties Rīgas Herdera biedrības un vācbaltiešu studentu korporācijas Fraternitas Rigensis darbībā.

Dzīve pirms akadēmiskās karjeras

Rūdolfs Hans Vilhelms Meijers (Rudolf Hans Wilhelm Meyer) dzimis 1880. gada 23. augustā Bolderājā, Rīgas pilsētas apkaimē tā laika Vidzemes guberņā, Krievijas impērijā [1]. Saiknes ar akadēmisko dzīvi veidojušās caur viņa tēvu, Rīgas pilsētas slimnīcas ārstu Aleksandru Ferdinandu Meijeru (Alexander Ferdinand Meyer, 1834-1913), kurš motivēja savu dēlu izvēlēties veidot akadēmisko karjeru [2]. Viens no faktiem, kas pierāda R. Meijera sekošanu savam tēvam ir piederība pie vācbaltiešu studentu korporācijas Fraternitas Rigensis, kas dibināta 1823. gada 21. janvārī pie TU [3]. Abi iestājās šajā studentu korporācijā, jo studēja TU (Aleksandrs medicīnu [4], bet Rūdolfs matemātiku un fiziku) [5] un Fraternitas Rigensis, atbilstoši vācbaltiešu novadniecības (Landmannschaft) principam, apvienoja Rīgā dzimušos un dzīvojošos TU vācbaltiešu studentus. R. Meijers savas izglītības gaitas sāka Rīgas pilsētas ģimnāzijā (mūsdienu Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā) 1891. gada janvārī, kuru pabeidza 1899. gada maijā. Pēc vidusskolas absolvēšanas viņš tā paša gada 2. augustā brīvprātīgi iestājās Krievijas impērijas armijas dienestā, dienējot Daugavgrīvas cietoksnī līdz 1900. gada 9. septembrim. Tajā laikā Krievijas impērijā bija obligātais militārais dienests, taču R. Meijers izlēma stāties nevis iesaukšanas, bet brīvprātīgā kārtā. 1900. gada 17. novembrī tika ieskaitīts Krievijas impērijas armijas rezerves virsniekos ar leitnanta pakāpi, un pēc aktīvā dienesta devās uz Tērbatu studiju nolūkos [6].

Akadēmiskās karjeras izveidošanās

R. Meijers 1900. gada septembrī iestājās TU Matemātikas un dabaszinātņu fakultātē. Viņš studēja 4 gadus, iegūstot kandidāta grādu matemātikā 1904. gada septembrī [7], taču paralēli no 1902. gada novembra līdz 1906. gada augustam strādāja par zinātnisko asistentu TU Meteoroloģiskajā observatorijā [8]. Strādājot obervatorijā, viņš pievērsās profesūrai no 1905. gada 1. aprīļa līdz 1906. gada 1. decembrim, lai kļūtu par meteoroloģijas mācībspēku [9]. Pēc profesūras noslēguma R. Meijers atgriezās dzimtajā Rīgā, kur sāka strādāt RPI Fizikas katedrā kā štata asistents. 1913. gada 1. jūlijā tika ievēlēts par RPI meteoroloģijas docentu, paliekot amatā līdz pat laikam, kad tika dibināta LU; tā paša gada 5. maijā Varšavas Universitātē [10] ieguva fizikālās ģeogrāfijas maģistra grādu. Pirmā pasaules kara laikā (1914-1918) strādāja Maskavā, jo RPI ar visiem mācībspēkiem un studentiem evakuēja sakarā ar Vācijas impērijas iebrukumu Baltijā. Taču pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas starp Vācijas impēriju un jaundibināto Padomju Krieviju 1918. gada 3. martā RPI reevakuēja uz vācu okupēto Baltiju [11].

Latvijas Neatkarības kara laikā (1918-1920) R. Meijers izvairījās no latviešu boļševika Pētera Stučkas represijām, kas mērķtiecīgi bija vērstas pret vācbaltiešiem kā "vācu muižniekiem" [12]. Viņu no represijām paglāba iekļaušana Latvijas Augstskolas pasniedzēju sarakstā 1919. gada 14. jūlijā, kad P. Stučka tā paša gada 8. februārī bija izdevis dekrētu par “RPI likvidāciju un Latvijas Augstskolas dibināšanu” [13]. Pēc boļševiku padzīšanas no Rīgas un Baltijas Landesvēra sakāves 1919. gada maijā-jūnijā R. Meijers turpināja akadēmisko darbu RPI, ko boļševikiem nebija izdevies likvdēt un pārveidot par Latvijas Augstskolu atbilstoši savai ideoloģijai. Pēc LU nodibināšanās 1919. gada 28. septembrī Latvijas pagaidu valdības izglītības ministrs Kārlis Kasparsons 1919. gada 20. novembrī apstiprināja R. Meijeru par docentu LU Matemātikas un dabaszinātņu fakultātē [14], lai sāktu pasniegt meteroloģijas, matemātikas un fizikas kursus topošajiem dabaszinātniekiem. Tomēr viņš bija docents uz īsu laiku, jo 1920. gada 28. maijā tika paaugstināts par LU Matemātikas un dabaszinātņu fakultātes profesoru [15].

Darbs Latvijas Universitātē

R. Meijera uzsāktās darba gaitas LU bija sarežģītas, jo matemātiķiem un fiziķiem akadēmiskais darbs Latvijas valsts nacionālajā Alma Mater bija jāsāk no pašiem pamatiem. Lai gan R. Meijers savulaik strādāja RPI, tur fizika bija tikai studiju priekšmets priekš topošajiem arhitektiem, inženieriem, mehāniķiem un citiem tehniskajiem speciālistiem, nevis akadēmiska zinātne kā TU [16]. Viņam nācās kopā ar LU Fizikas institūta direktoru, latviešu fizikas docentu Frici Gulbi strādāt smagu darbu, lai izveidotu un attīstītu fiziku kā jaunu, akadēmisku zinātnes nozari neatkarīgajā Latvijas valstī [17]. Vācbaltiešu meteorologam bija lielas darbaspējas, jo, paralēli profesora darbam LU Matemātikas un dabaszinātņu fakultātē, viņš arī bija LU Meteoroloģijas institūta direktors (1920-1939) un pasniedza meteoroloģiju, atmosfēras dinamiku, klimatoloģiju, sinoptiku, augstāko matemātiku un eksperimentālo fiziku LU Arhitektūras un Ķīmijas fakultāšu studentiem [18]. Arī 1924. gada 14. oktobrī R. Meijers ieguva doktora grādu filozofijā Berlīnes Universitātē, jo pirms tam viņš bija LU mācībspēks bez doktora grāda. R. Meijers bija studējis Krievijas impērijas trīspakāpju augstākās izglītības sistēmā, kur augstākā izglītība dalījās kandidāta, maģistra un doktora grādos. Viņam bija ļoti sarežģīti iegūt doktora grādu, ka viņam nācās studēt doktorantūrā Vācijā; Rietumeiropā bija vieglāk iegūt doktora grādu. Arī pirmajos LU darba gados R. Meijers vēl nebija apguvis latviešu studiju valodu, ka bez tās nebija iespējams studēt LU doktorantūrā [19].

R. Meijers bija LU mācībspēks zem 55 gadu vecuma, kuram pēc LU Padomes 1922. gada 31. maija sēdes lēmuma bija jāapgūst akadēmiskā latviešu valoda līdz 1927. gada 1. jūlijam [20]. Nacionālo minoritāšu LU mācībspēki, kuri bija jaunāki par 55 gadiem, drīkstēja lasīt lekcijas vāciski vai krieviski ar norunu, ka pakāpeniski apgūs latviešu valodu [21]. Savukārt tie, kur bija par 55 gadiem vecāki, tika atbrīvoti no akadēmiskās latviešu valodas apguves studiju vajadzībām. Tajā laikā LU Padome uzskatīja, ka LU mācībspēkiem virs 55 gadu vecuma būtu lieki apgūt latviešu valodu lekciju lasīšanai; viņi pēc 5-10 gadiem varēja pensionēties. Nav šaubu, ka 1923. gada 28. martā Latvijas Saeimas apstiprinātā LU Satversmē tika ierakstīta latviešu valoda kā oficiālā studiju un zinātnes valoda, taču latviešu valodas pašpietiekamības nostiprināšana notika pakāpeniski un mēreni ar atsevišķiem izņēmumiem [22]. R. Meijeram, neskatoties uz vecumu, tika atlikta akadēmiskās latviešu valodas apguve, jo 1930. gada 1. jūlijā viņam LU Padome atļāva lasīt lekcijas vācu un krievu valodās, pagarinot latviešu valodas apguvi līdz 1931. gada 1. jūlijam [23]. Tikai, sākot ar 1931. gada septembri, meteroloģijs profesors LU Matemātikas un dabaszinātņu fakultātē sāka lasīt lekcijas latviski sava darba kolēģa, fakultātes dekāna F. Gulbja padotībā līdz 1939. gada rudens vācbaltiešu izceļošanai no Latvijas un Igaunijas uz nacionālsociālistisko Vāciju [24]. F. Gulbis, būdams latvietis, respektēja savu vācbaltiešu kolēģi, ka nelika šķēršļus viņa akadēmiskajam darbam LU, kamēr nebija pilnībā apguvis lekciju lasīšanu latviešu valodā [25].

Sabiedriskā darbība

R. Meijera akadēmiskā dzīve paplašinājās arī ārpus LU, kad 1926. gada 17. februārī LU Padome atļāva viņam strādāt par dabaszinātņu mācībspēku Rīgas Herdera institūtā (RHI) [26]. RHI bija privāta augstskola, kur varēja iegūt augstāko izglītību vācu valodā. Tāpat kā LU, tur varēja studēt arī citu tautību studenti kā latvieši, taču stājoties bija jāiesniedz dokumenti, kas pierādīja ļoti labas vācu valodas zināšanas [27]. Lai gan tā bija privāta augstskola, tā atradās Latvijas Izglītības ministrijas padotās Vācu skolu pārvaldes padotībā. Tai bija jāievēro Latvijas MK noteikumi, un par tās mācībspēkiem varēja strādāt personas, kurām bija iegūta augstākā izglītība LU vai ārzemju universitātēs, piemēram, Vācijā [28]. RHI nodibināja 1921. gada 7. septembrī Rīgas Herdera biedrība, kuras valdē bija Vācu skolu pārvaldes priekšsēdētājs, Fraternitas Rigensis biedrs, vācbaltiešu mācītājs un TU Teoloģijas fakultātes absolvents Kārlis Kellers (Carl Keller) kā valdes priekšsēdētājs [29]. Savukārt R. Meijers bija valdes priekšsēdētāja vietnieks, kurš 1931. gadā nomainīja K. Kelleru priekšsēdētāja amatā. Tātad RHI atradās Fraternitas Rigensis ietekmē, ja tās darbību pāraudzīja šīs studentu korporācijas biedri [30]. Tā bija R. Meijera iespēja bez ierobežojumiem palīdzēt vācbaltiešu studentiem iegūt augstāko izglītību vācu valodā, taču RHI iegūtais diploms netika pielīdzināts LU iegūtajam diplomam. Līdz ar to prestižs RHI bija zemāks par LU, kaut gan tās mācībspēki nāca no LU un citām prestižajām Vācijas universitātēm [31].

Paralēli darbam RHI, R. Meijers bijis arī aktīvs Fraternitas Rigensis biedrs, jo no 1903. līdz 1955. gadam pildīja vairākus amatus - audzinātāja (oldermaņa), kasiera, sekretāra, priekšsēdētāja vietnieka (viceseniora) un Fraternitas Rigensis vecbiedru biedrības (filistru biedrības) priekšsēdētāja. Viņš iesaistījās savas mūža brālības darbībā gan Tērbatā, gan Rīgā, gan Getingenē (Vācijā), organizējot arī filistru dzīvi [32].

Akadēmiskā dzīve svešumā

Otrā pasaules kara sākumā R. Meijers izceļoja uz mūsdienu Rietumpoliju, ko nacionālsociālistiskā Vācija bija okupējusi un anektējusi sakarā ar Polijas valsts veikto iznīcināšanu 1939. gada 1. septembrī-28. septembrī, balstoties uz 1939. gada 23. augustā noslēgto Molotova-Rībentropa paktu. R. Meijers tika nometināts Pozenē (mūsdienu Poznaņā, Polijā), kur no 1940. līdz 1941. gadam strādāja par Pozenes Universitātes Meteoroloģiskā institūta uzraugu un līdz 1945. gadam par meteoroloģijas profesoru un Ģeofizikas institūta direktoru [33]. Nacionālsociālistu totalitārā režīma represīvā politika Rietumpolijā - poļu un ebreju deportācijas uz okupācijas zonu Polijas teritorijas centrālajā daļā (Ģenerālgubernatūrā) - radīja nepieciešamību, lai deportēto teritoriju apdzīvotajās vietās izmitinātu izceļojošos vācbaltiešus no Igaunijas un Latvijas. Pašiem vācbaltiešiem tas bija smags pārdzīvojums, ka viņus nacionālsociālistiskā Vācija ar Igauniju un Latviju piespieda līgumiski pamest savu dzimteni un apmesties svešā teritorijā, ko bija iekarojusi vara, kas viņus pašus piespieda pamest savu dzimteni un apmesties dzīvot citā teritorijā, no kuras nežēlīgi padzina vietējos [34].

Kad 1945. gada janvārī Otrā pasaules kara Austrumu fronte sasniedza Rietumpolijas teritoriju, R. Meijers aizbēga uz Getingeni nacionālsociālistiskajā Vācijā, izvairoties no Sarkanās armijas, kas virzījās uz Berlīni, okupējot Centrāleiropu un Austrumeirop [35]. Kad pār Eiropu pārgāja “dzelzs priekškars”, jau bija skaidrs, ka vācbaltiešu meteorologs neatgriezīsies savā dzimtenē. Lai gan PSRS gribēja panākt Baltijas valstu iedz. repatriāciju, R. Meijers neizlēma doties aiz “dzelzs priekškara” [36]. Viņam kā citiem vācbaltiešiem atmiņā bija 1918.-1919. gads, kad boļševiki Latvijā izvērsa sarkano teroru pret vācbaltiešiem [37]. Griba izvairīties no padomju represijām un nevēlēšanās dzīvot totalitārismā motivēja R. Meijeru palikt Rietumvācijā jeb šaipus “dzelzs priekškaram”, pielāgojoties jaunajiem dzīves apstākļiem pēckara Eiropā. Lai gan Rietumvācijas oficiālā valoda bija vācu valoda, vācbaltiešiem un citām Centrāleiropas un Austrumeiropas vācu minoritātēm, kas bēga vai tika piespiedu kārtā padzītas no Baltijas valstīm, Polijas, Čehoslovākijas, Ungārijas un Dienvidslāvijas, bija jāpielāgojas jauniem dzīves apstākļiem, atšķirīgajai lingvistiskai un kultūras videi [38].

Dzīvojot Rietumvācijā, R. Meijers turpināja strādāt par meteoroloģijas mācībspēku Getingenes un Frankfurtes (pie Mainas) universitātēs laikposmā no 1948. līdz 1958. gadam. Dodoties pensijā, Getingenes Universitāte viņam piešķīra profesor emeritus titulu [39]. Pēckara Rietumvācijā viņš nesaglabāja saiknes ar LU, jo nepiedalījās ar savu LU darba kolēģi F. Gulbi Baltijas Universitātes izveidošanā un dibināšanā [40]. Līdz savai nāvei 1966. gada 1. februārī R. Meijers turpināja darboties Fraternitas Rigensis Getingenē, kas pēc Otrā pasaules kara bija apvienojusies ar citām vācbaltiešu studentu korporācijām - Curonia, Fraternitas Baltica, Rubonia un Gotonia - jaunā studentu korporācijā, kas kļuva par vācbaltiešu studentu korporāciju tiesisko mantinieci - Curonia Goettingensis [41]. Lai gan vairums vācbaltieši ir asimilējušies mūsdienu Vācijā, viņus nedrīkst aizmirst kā daļu no Latvijas un LU vēstures. R. Meijers paliks LU vēsturē kā zinātnieks, kurš ir viens no mūsdienu LU Fizikas, matemātikas un optometrijas un LU Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes pamatlicējiem. Viņš arī pierādīja, ka vācbaltieši kā viena no Latvijas vēsturiskajām, nacionālajām minoritātēm bija spējīgi būt lojāli Latvijas valstij, strādājot tās nacionālās Alma Mater interesēs.

Papildus informācija

RŪDOLFS MEIJERS

Rūdolfs Meijers  (1880-1966)

Meyer, Rudolf* Hans Wilhelm (1880-1966)

LATVIJAS UNIVERSITĀTES FIZIKAS UN MATEMĀTIKAS FAKULTĀTES SĀKUMS

LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultāte

LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultāte

LU Fizikas institūts

Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūts   

Curonia Goettingensis

Studentische Verbindungen

Institutum Herderianum Rigense

LU Muzeja virtuālā izstāde "Latvia korporantu dzīve"

[1] Gross, Robert., Meyer-Eltz, Heinz (bearb.). Album Fraterum Rigensum. München: Die Vielseitige Buchbinderei C.E. Rottstedt. 1981, Seite 413

[2] Turpat, Seite 233

[3] Ščerbinskis, Valters (sast.). Uzticīgi draugam: Latvijas studējošo slēgtās mūža organizācijas. Rīga: Prezidiju Konvents. 2010, 94. lpp.

[4] Gross, Robert., Meyer-Eltz, Heinz (bearb.), Seite 233

[5] LVVA. 7427. f. (Latvijas Universitāte), 13. apr., 1122. l (Rūdolfs Meijers), 3. lpp.

[6] Jēkabsons, Ēriks. Latviešu virsnieki Krievijas impērijas armijā: 19. gadsimta otrā puse-1914. gads. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds. 2022, 223. lpp.

[7] Latvijas Universitāte (1919-1929). Rīga: Latvijas Universitāte. 1929, 350. lpp.

[8] LVVA. 7427. f. (Latvijas Universitāte), 13. apr., 1122. l (Rūdolfs Meijers), 7. lpp.

[9] Turpat, 8. lpp.

[10] LUM7623

[11] Jansons, Jānis. Latvijas Universitātes Fizikas institūts (1919-1944) un tā sagatavotie fiziķi. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds. 2008, 26. lpp.

[12] Šiliņš, Jānis. Padomju Latvija (1918-1919). Rīga: Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība. 2013, 111.-113. lpp.

[13] LVVA. 7427. f. (Latvijas Universitāte), 13. apr., 1122. l (Rūdolfs Meijers), 165. lpp.

[14] Turpat, 10. lpp.

[15] Turpat, 11. lpp.

[16] Jansons, Jānis. Latvijas Universitātes Fizikas institūts (1919-1944) un tā sagatavotie fiziķi, 10. lpp.

[17] Turpat, 7. lpp.

[18] RŪDOLFS MEIJERS (1880 - 1966). Pieejams: https://www.3mirkli.lu.lv/rudolfs-meijers/

[19] Strods, Heinrihs. Latvijas Universitāte (1918-1940). No: Varslavāns, Alberts (atb. red.). Latvijas Universitāte 75. Rīga: Latvijas Universitāte. 1994, 54. lpp.

[20] LVVA. 7427. f. (Latvijas Universitāte), 6. apr., 197. l (Sarakste ar fakultātēm, profesoriem par mācību pasniegšanu valsts valodā), 29. lpp.

[21] Turpat, 17. lpp.

[22] Latvijas Universitātes Satversme. Rīga: Valsts papīru spiestuve. 1923, 3. lpp.

[23] LVVA. 7427. f. (Latvijas Universitāte), 6. apr., 197. l (Sarakste ar fakultātēm, profesoriem par mācību pasniegšanu valsts valodā), 142. lpp.

[24] Turpat, 153. lpp.

[25] Jansons, Jānis. Fizikas profesors Fricis Gulbis. Rīga: Latvijas Universitāte. 2006, 15.-16. lpp.

[26] LVVA. 7427. f. (Latvijas Universitāte), 13. apr., 1122. l (Rūdolfs Meijers), 13. lpp.

[27] Cerūzis, Raimonds. Krustcelēs starp Vāciju un Latviju – Herdera institūts Rīgā starpkaru periodā. No: Feldmanis, Inesis. (red.), Zunda, Antonijs (red.). Starptautisko attiecību problēmas (Latvija, Baltija, Eiropa): Profesoram Albertam Varslavānam 75 (Jubilejas rakstu krājums). Rīga: LU Akadēmiskais apgāds. 2005, 63.-64.lpp.

[28] Wachtsmuth, Wolfgang. Von deutscher Arbeit in Lettland (1918-1934): Band 2 (Die autonome deutsche Schule 1920-1934). Köln: Comel Verlag. 1952, Seite 422

[29] Gross, Robert., Meyer-Eltz, Heinz (bearb.), Seite 384

[30] Turpat, Seite 413

[31] Cerūzis, Raimonds. Latvijas vācu privātā augstskola “Herdera institūts (1921-1939)”: izglītība, zinātne, tradīcija un ideoloģija. No: Bičevskis, Raivis (sast.). Heidegera lasījumi 1. Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts. 2011, 273. lpp.

[32] Gross, Robert., Meyer-Eltz, Heinz (bearb.), Seite 413

[33] Gross, Robert., Meyer-Eltz, Heinz (bearb.), Seite 413

[34] Cerūzis, Raimonds. Vācbaltiešu izceļošana. No: Ščerbinskis, Valters (galv. red.). Latvijas Nacionālā enciklopēdija. Rīga: LNB. Pieejams: https://enciklopedija.lv/skirklis/101209

[35] Gross, Robert., Meyer-Eltz, Heinz (bearb.), Seite 413

[36] Rubenis, Rūdolfs. Mārtiņš Peniķis - militārais vēsturnieks. .Rīga: LU Muzejs. 2022, 1. lpp. Pieejams: https://dspace.lu.lv/dspace/handle/7/57071

[37] Šiliņš, Jānis, 111.-113. lpp.

[38] M 03.04.05 Karte zu Flucht und Vertreibung 1945 bis 1950. Pieejams: https://www.bpb.de/lernen/angebote/grafstat/krise-und-sozialisation/224354/m-03-04-05-karte-zu-flucht-und-vertrebung-1945-bis-1950/

[39] Rūdolfs Meijers (1880-1966). Rīga: Latvijas Universitātes bibliotēka. 2015. Pieejams: http://rigasdabaspetnieki.lu.lv/index.php?page=rudofs_meijers

[40] Jansons, Jānis, 21.-22. lpp.

[41] Ščerbinskis, Valters (sast.), 94. lpp.

Rūdolfs Rubenis, krājuma glabātājs

Pirms gada Latvijas Universitātes Muzejs (LU Muzejs) publicēja rubrikā Neaizmirstamās biogrāfijas rakstu par tēmu Pēteris Čevers – no LU studenta līdz nacionālam partizānam, kur lasītājiem bija iespēja uzzināt par Latvijas Universitātes (LU) cilvēku, kurš no studenta kļuva par karotāju. Taču LU darbojušies arī cilvēki, kuru liktenis ir pretējā virzienā – no karotāja kļuva par darbinieku. Labs piemērs ir Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes (LU ĢZZF), savulaik Latvijas Valsts Universitātes Ģeogrāfijas fakultātes (LVU ĢF), ģeogrāfijas pasniedzējs Voldemārs Ozols, taču primāri Latvijas vēstures pētniecībā un sabiedrībā viņš ir pazīstams ar savu pretrunīgi vērtēto militāri-politisko darbību, nevis darbu augstākajā izglītībā. Šīs LU Muzeja rubrikas ietvaros tiks skaidrots, kā V. Ozols no virsnieka dažādās valstu armijās kļuva par LVU pasniedzēju, balstoties uz Latvijas Universitātes arhīva (LU arhīva), Latvijas Valsts Vēstures arhīva (LVVA) un Latvijas Universitātes Bibliotēkas (LUB) resursiem.

Iegūst augstāko izglītību militārajā nozarē

Pašsaprotami, ka 19. gs. Latvijas vēsturē ir ļoti svarīgs periods, ja runājam par augstākās izglītības sākumiem. Plaši tiek runāts par LU zinātniekiem, kuri savas akadēmiskās gaitas sākuši Tērbatas Universitātē (vēsturnieks Ernests Felsbergs [1], mediķi Mārtiņš Zīle [2] un Jānis Ruberts [3], meteorologs Rūdolfs Meijers [4] un valodnieks Jānis Endzelīns [5]), Sanktpēterburgas Universitātē (fiziķis Fricis Gulbis [6], ķīmiķis Jūlijs Auškāps [7] un vēsturnieks Augusts Tentelis [8]) un Rīgas Politehnikuma/Rīgas Politehniskajā institūtā (arhitekts Eižens Laube [9] un ķīmiķis Pauls Valdens [10]) u.c., bet netiek runāts par LVU pasniedzējiem, kuri savas gaitas sākuši tā laika Krievijas impērijas karaskolās kā virsnieks Voldemārs Ozols.

V. Ozols ir dzimis 1884. gada 17. oktobrī Vidrejas latviešu kolonijā tā laika Krievijas impērijas Vitebskas guberņā, kas aptvēra mūsdienu Latgali un Baltkrievijas ziemeļu teritoriju; V. Ozols nācis no Baltkrievijas teritorijas [11]. V. Ozols neuzauga vācu ietekmētajā Baltijā kā, piemēram, Mārtiņš Zīle [12], taču viņš savas skolas gaitas sāka 1898. gadā Rīgas pilsētas skolā, Vidzemes guberņā. Vidusskolu pabeidza 1902. gadā, un 2 gadus strādāja par dzelzceļnieku Krievijas impērijas dzelzceļā, Aleksandra vārtu stacijā (mūsdienu Zemitānu dzelzceļa stacija). Dzelzceļa darba dienestā viņš pat kļuva par stacijas priekšnieka palīgu, taču dzelzceļa nozarē viņš neizlēma palikt [13]. Viņu interesēja militārā karjera, ka izlēma stāties Viļņas junkurskolā 1904. gadā Viļņas guberņā, mūsdienu Lietuvas teritorijā [14].

Gan V. Ozolu, gan citus latviešu jauniešus stāties Krievijas impērijas karaskolās motivēja tā laika virsnieka profesijas prestižs [15]. Profesionāla virsnieka prestižu pacēla tā laika Krievijas impērijas kara ministra Dimitrija Miļutina reformas, kas paredzēja pārveidot Krievijas impērijas armiju laikposmā no 1861. līdz 1881. gadam. Tika ieviests vispārējais obligātais militārais dienests 1874. gadā, un tam paralēli notika arī plaša militāro mācību iestāžu tīkla izveide. Latviešu jaunieši sāka militāro izglītību iegūt junkurskolās, ko pēc tam pārdēvēja par karaskolām. Piemēram, Viļņas junkurskola, ko 1910. gadā pārdēvēja par karaskolu [16].

V. Ozolam studijas Viļņā bija bezmaksas, taču pastāvēja sarežģīti iestājeksāmeni un sesiju pārbaudījumi. Būt par virsnieku Krievijas impērijas vai citā valsts armijā ir ļoti liela atbildība, ka no viņiem tika prasītas zināšanas, prasmes un raksturs, ko virsniekiem kā armijas komandieriem jāizmanto gan miera, gan kara laikā. V. Ozolam prasīja kārtot pārbaudījumus ticības mācībā, krievu valodā, ģeogrāfijā un vēsturē, kā arī izturēt striktu veselības komisiju. V. Ozolam izdevās izturēt iestājpārbaudījumus Viļņas junkurskolā 1904. gadā, kas bija ļoti veiksmīgi pretstatā faktam, ka daudzi topošie kadeti ar pirmo reizi neizturēja iestājpārbaudījumus [17]. V. Ozolam iestājpārbaudījumus palīdzēja izturēt labās krievu valodas zināšanas, kā arī piederība pie ticīgas ģimenes - tas palīdzēja izturēt ticības mācību. Viņam piemita arī apņēmība iesaistīties un izpildīt studiju prasības, ko prasīja Viļņas junkurskolā. Būdams luterticīgais, viņam paveicās ar iestāšanos Viļņā, jo šajā karaskolā pastāvēja pie pareizticības nepiederīgo skaita ierobežojums [18]. V. Ozols 1907. gadā absolvēja Viļņas junkurskolu, iegūstot podporučika (jaunākā virsnieka) dienesta pakāpi [19]. Pēc 4 gadiem (1911. gadā) V. Ozols turpināja militāro izglītību, iestājoties Sanktpēterburgas Nikolaja Ģenerālštāba akadēmijā. Iestājpārbaudījumus izturēja arī veiksmīgi, jo 4 gadus ļoti nopietni gatavojās iestājeksāmeniem, kamēr dienēja Krievijas impērijas armijas 8. Maskavas grenadieru pulkā Tverā no 1907. līdz 1911. gadam; 1910. gadā tika paaugstināts par poručiku [20].

Nikolaja Ģenerālštāba akadēmijā varēja studēt ierindas un ģeodēzijas nodaļās, un V. Ozols izvēlējās studēt ģeodēzijas nodaļā, kuru pabeidza 1914. gada maijā ar izcilību. V. Ozols ieguva tiesības ieņemt attiecīgus amatus Krievijas impērijas armijas štābos un pirms dienesta pakāpes nosaukuma lietot vārdu “ģenerālštāba”. Pēc absolvēšanas viņš ieguva štābkapteiņa dienesta pakāpi [21].

Militārā karjera

Sanktpēterburgas Nikolaja ģenerālštāba akadēmijas absolvēšana (1914. gada maijs) notika īsi pirms Pirmā pasaules kara (1914. gada 28. jūlijs) sākuma. Absolvējot Krievijas impērijas prestižāko karaskolu un kļūstot par štābkapteini, V. Ozols tika iecelts par Krievijas impērijas Kaukāza armijas štāba virsnieku [22]. Viņš dienēja Krievijas impērijas armijas 4. Kaukāza korpusa (1914.10-1915.06) un 4. Turkestānas strēlnieku brigādes štābos, kad norisinājās karadarbība starp Krievijas un Osmāņu impērijām Aizkaukāza reģionā [23]. V. Ozols kā Krievijas impērijas armijas kapteinis (paaugstināts kapteiņa pakāpē no 1915. gada) formēja armēņu nacionālās militārās vienības Krievijas impērijas armijā, kas pazīstamas kā armēņu družīnas [24]. 1915. gada oktobrī tika pārdislocēts no Aizkaukāza uz Austrumu fronti, kur dienēja Krievijas impērijas armijas 55. kājnieku divīzijas štābā. Austrumu frontē norisinājās karadarbība starp Krievijas impēriju vienā pusē un Vācijas un Austroungārijas impērijām otrā pusē [25]. 1916. gada janvārī sāka dienēt Krievijas impērijas armijas latviešu strēlnieku 5. Zemgales, vēlāk 8. Valmieras bataljonā, bet tā paša gada decembrī iecēla par Krievijas impērijas armijas 2. Latviešu strēlnieku brigādes štāba priekšnieku [26].

1917. gada aprīlī V. Ozols, būdams sociāldemokrāts pēc politiskajiem uzskatiem, tika ievēlēts par Latviešu strēlnieku pulku apvienotās padomes Izpildu komitejas (Iskolatstrela) priekšsēdētāju, kad sakarā ar Februāra revolūciju Krievijas imperators Nikolajs II atteicās no troņa un izveidojās Aleksandra Krencka pagaidu valdība [27]. Tā paša gada jūlijā no Iskolatstrela priekšsēdētāja amata atteicās, kam sekoja piekomandēšana Krievijas 12. armijas štābam [28]. 1917. gada novembra boļševiku apvērsuma rezultātā V. Ozols atstāja Krievijas 12. armijas daļu, un līdz Pirmā pasaules kara beigām dzīvoja Pleskavā, vēlāk Zujevā (Vitebskas guberņā) [29].

Latvijas Neatkarības kara (1918-1920) laikā atgriezās Latvijas teritorijā caur Igauniju 1918. gada 19. decembrī, taču 1919. gada janvārī Liepājā viņu arestēja [30]. No Liepājas tika pārvietots uz Tallinu, kur 1919. gada martā tika atbrīvots pēc Igaunijas armijas virspavēlnieka, apakšpulkveža Johana Laidonera iejaukšanās. Pēc iznākšanas no apcietinājuma V. Ozols nekavējoties iestājās Igaunijas armijas operatīvi padotajā Ziemeļlatvijas brigādē, kuras sastāvu veidoja Tartu, Pērnavas un Tallinas latvieši [31]; V. Ozols tika paaugstināts par pulkvedi-leitnantu [32]. Cīņu par Latvijas neatkarību viņš uzsāka 1919. gada aprīlī kā Igaunijas armijas 2. divīzijas štāba sevišķu uzdevumu virsnieks Tartu, bet tajā pašā mēnesī bija vairākkārt Ziemeļlatvijas brigādes štāba priekšnieka vietas izpildītājs, kamēr viņa priekšnieks kapteinis Jorģis Zemitāns regulāri uzturējās Tallinā, uzturot sakarus starp Igaunijas un Latvijas pagaidu valdībām [33]. V. Ozols komandēja Ziemeļlatvijas brigādi pret boļševikiem un Baltijas Landesvēru Apes un Alūksnes rajonā, vēlāk Cēsu kaujās tā paša gada jūnijā, kur Igaunijas armija ar Ziemeļlatvijas brigādi sakāva Baltijas Landesvēru. Pēc Strazdmuižas pamiera 1919. gada jūlijā V. Ozols nonāca konfliktā ar Latvijas pagaidu valdību, jo Latvijas pagaidu valdība liedza viņam un Igaunijas armijai piedalīties Cēsu kauju uzvaras parādē pa Brīvības ielu pāri Gaisa tiltam [34]. Latvijas pagaidu valdības premjers Kārlis Ulmanis un viņam lojālais pulkvedis, Baloža brigādes komandieris Jānis Balodis neuzticējās V. Ozolam sakarā ar viņa saistību ar politiskajām norisēm Krievijā pirms Pirmā pasaules kara beigām [35].

Tomēr bermontiāde no 1919. gada 8. oktobra līdz 3. decembrim radīja nepieciešamību pēc talantīga un pieredzējuša virsnieka jaunās Latvijas Armijas virspavēlnieka štāba Operatīvās daļas priekšnieka amatam, ka Latvijas pagaidu valdībai 1919. gada 10. oktobrī nācās lūgt V. Ozolam palīdzību. V. Ozols ieradās Armijas virspavēlnieka štābā 1919. gada 29. oktobrī, kur sāka vadīt Operatīvo daļu [36]. Pēc uzvaras pār bermontiešiem 1919. gada 27. decembrī V. Ozols tika pārcelts atpakaļ uz Igaunijas armiju tās virspavēlnieka J. Laidonera rīcībā. Taču drīz tika atvaļināts no igauņu puses, taču viņš nevēlējās palikt malā, kamēr norisinājās Baltijas valstu neatkarības kari [37]. Apzinoties, ka Latvijas pagaidu valdībai interesēja tikai V. Ozola atbalsts bermontiešu sakaušanā, ar viņu sadarboties turpmāk nebija interesēti. Arī Igaunija bija gandrīz sekmīgi pabeigusi savas teritorijas atkarošanu no boļševikiem, ka tā sāka plānot miera sarunas Tartu ar Padomju Krieviju, iesaistoties arī Somijai kā Igaunijas sabiedrotajai [38]. V. Ozols devās uz dienvidiem - t.i. uz Lietuvu. 1920. gada februārī viņš kļuva par militāro konsultantu Lietuvas armijai, vēlāk rudenī frontes pavēlnieks un Lietuvas armijas Ģenerālštāba priekšnieka vietnieks. Tajā laikā Lietuvai bija karastāvoklis ar Poliju, ko izraisīja abu valstu nespēja vienoties par Viļņas apgabalu teritoriālo statusu [39]. Kad Lietuva ar Poliju noslēdza robežu līgumu (Suvalku vienošanos) 1919. gada 7. oktobrī, V. Ozols tika atvaļināts un 1921. gada janvārī atgriezās Latvijā, sākot jaunu dzīvi Lielplatones Zemgalē. Viņa dzimtā vieta Vidreja, kas savulaik bija Krievijas impērijas Vitebskas guberņas sastāvā, nonāca PSRS sastāvā [40].

Starpkaru laiks un pirmie kontakti ar LU

Atgriezies Latvijā, V. Ozols strādāja par revidentu, nodarbojās ar lauksaimniecību Lielplatones pagastā [41], paralēli viņš strādāja arī par publicistu un laikraksta Jaunā diena redaktoru; šis laikraksts atradās LU Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes dibinātāja un tās Tautsaimniecības nodaļas profesora Kārļa Baloža pārziņā, jo K. Balodis pats iesaistījās arī sociālpolitiskā darbībā kā Latvijas Darba savienības partijas dibinātājs un priekšsēdētājs. V. Ozols ne tikai bija kontaktos ar vienu no LU mācībspēkiem, bet arī sāka iesaistīties Latvijas sociālpolitiskajā dzīvē kā Latvijas Darba savienības partijas biedrs. Tomēr V. Ozols nebija ieinteresēts strādāt LU [42].

Būdams atvaļināts virsnieks, Pirmā pasaules kara un Baltijas valstu neatkarības karu veterāns, viņš saņēma vairākus valstu militāros ordeņus: Latvijas Lāčplēša Kara ordeni (III šķiru), Igaunijas Neatkarības kara piemiņas zīmi, Krievijas impērijas Svētā Jura (IV šķira), Svētā Vladimira (IV šķira), Svētā Staņislava (II un III šķiras), Svētās Annas (III un IV šķiras) un Svētā Jura krusta (IV šķira) ordeņus [43]. Kā ordeņa nesējs, viņš gribēja saliedēt visus Lāčplēša kara ordeņa nesējus, dibinot tam atbilstošu sabiedrisko organizāciju. 1932. gada 15. decembrī V. Ozols nodibināja Lāčplēša kara ordeņa kavalieru un brīvības cīnītāju biedrību Leģions, uz ko Latvijas varas iestādes skatījās ar aizdomām [44]. Ņemot vērā aktīvā nacionālisma izplatību starpkaru perioda Centrāleiropā un Austrumeiropā, Leģions tika pielīdzināts latviešu galējo nacionālistu organizācijai Pērkoņkrusts no Latvijas Iekšlietu ministrijas puses, taču tas ir aplams salīdzinājums [45]. Nav šaubu, ka abas organizācijas bija radikālas, taču Leģions apvienoja tikai personas, kurām bija militārā pieredze un varēja nebūt pēc politiskās pārliecības nacionālisti. Turpretī Pērkoņrusts apvienoja personas, kuras nāca gan no militārās, gan no civilās dzīves un pēc pārliecības bija tikai nacionālisti [46]. Tomēr Leģions plānoja valsts apvērsumu, lai gāztu parlamentāro iekārtu [47]. Taču apvērsuma mēģinājums tika atklāts, ka 1934. gada 6. maijā V. Ozolu arestēja Latvijas Politpārvalde, kas turēja viņu apcietinājumā. 1935. gada jūnijā K. Ulmaņa autoritārā režīma izraidīts no Latvijas uz Lietuvu, kur dzīvojis Telšos līdz 1936. gada novembrim [48].

1936. gada novembrī aizbraucis uz Spāniju, kur norisinājās asiņains pilsoņu karš jeb Spānijas pilsoņu karš (1936-1939). V. Ozols nolēma atgriezties militārajā dienestā, būdams profesionāls virsnieks [49]. Viņš brīvprātīgi iestājās Spānijas Republikāņu armijā, kas karoja pret spāņu nacionālistiem. V. Ozols bija Spānijas Republikāņu armijas štāba virsnieks [50], kurš vadīja aizmugures apmācības daļu, un sasniedza savu militārās karjeras augstāko virsotni - viņam tika piešķirta ģenerāļa pakāpe [51]. Tomēr pilsoņu kara laikā tika arestēts uz aizdomu pamata, taču bijušais Latvijas diplomāts Parīzē, Francijā Fēlikss Cielēns panāca viņa atbrīvošanu no apcietinājuma [52]. Pēc Spānijas pilsoņu kara dzīvojis Parīzē, Francijā, kur neveiksmīgi mēģināja nodibināt sakarus ar Parīzes Latviešu biedrību [53]. 1939. gada 28. aprīlī Latvijas valdība atņēma Latvijas pilsonību V. Ozolam, un 1934. gada 14. februārī izdotā Latvijas ārzemju pase tika atzīta par nederīgu. Līdz ar to V. Ozolam bija aizliegts atgriezties savā dzimtenē, ka viņam neatlika nekas cits kā palikt dzīvot Francijā līdz 1945. gada jūnijam, kad PSRS panāca viņu atbrīvošanu un atgriešanu atpakaļ Latvijā [54].

Atgriešanās dzimtenē un darba attiecības ar LVU

Otrā pasaules kara laikā Latvijas valsti iznīcināja PSRS un nacionālsociālistiskā Vācija, balstoties uz 1939. gada 23. augustā noslēgtā Molotova-Rībentropa pakta slepenajiem papildprotokoliem par Eiropas sadali padomju un vācu ietekmes sfērās. V. Ozols personīgi nepieredzēja Latvijas valsts iznīcināšanu, jo uzturējās Francijā. No 1940. gada jūnija līdz 1944. gada augustam Francija bija nacionālsociālistiskās Vācijas sakauta un okupēta valsts, kurā V. Ozols iesaistījās Francijas nacionālajā pretošanās kustībā. Otrā pasaules kara laikā V. Ozols bija saistīts ar PSRS Galveno izlūkošanas pārvaldi (GRU), iesaistoties t.s. “Sarkanās kapelas” aģentu tīklā [55]. Kad ASV un Lielbritānija padzina vācu okupantus no Francijas, 1944. gada novembrī V. Ozolu arestēja Francijas pretizlūkošanas dienests, turot aizdomās par spiegošanu nacionālsociālistiskās Vācijas labā. Tomēr 1945. gada jūnijā PSRS iejaucās, panākot sava slepenā aģenta atbrīvošanu no franču aresta. Tad V. Ozols atgriezās PSRS okupētajā Latvijā caur Marseļu (Franciju) un Odesu (Ukrainu), un ieradās 1945. gada 22. jūlijā Rīgā [56].

Darba attiecības ar LVU  izveidojās 1945. gada 1. septembrī, kad viņam uzticēja lasīt kursus kartogrāfijā, topogrāfijā un militārajā ģeogrāfijā LVU ĢF Fizikālās ģeogrāfijas katedrā [57]. Sākot akadēmisko darbu LVU, viņu iecēla par ģeogrāfijas docentu. Viņš uzsāka darbu LVU, jo tas bija saistīts ar faktu, ka daudzi pasniedzēji bija devušies trimdā uz Rietumeiropu, citi pakļauti padomju represijām vai kara laikā krituši. V. Ozola iecelšana bija mēģinājums “aizlāpīt robus” LVU personāla sastāvā, un V. Ozolam vajadzēja atrast jaunu darbavietu [58]. Izmantojot savu štāba virsnieka lielo pieredzi un zināšanas, viņš topošajiem ģeogrāfiem pasniedza ar kartogrāfiju, topogrāfiju un militāro ģeogrāfiju saistītos studiju kursus. Taču viņš savā dzīvē nebija strādājis akadēmisko darbu [59], un, stabilizējoties pēckara situācijai okupētajā Latvijā, LVU sāka stingrāk vērtēt sava personāla atbilstību akadēmiskajiem amatiem. Tā kā V. Ozolam nebija akadēmisko publikāciju, viņš 1947. gada 27. septembrī pēc LVU rektora Matveja Kadeka pavēles tika pazemināts akadēmiskajā amatā – no docenta kļuva par vecāko pasniedzēju [60]. Pirmajos darba mēnešos LVU padomju okupācijas vara mēģināja panākt izpatikšanu no viņa puses, pieprasot Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Tautas komisāru padomei 1945. gada 10. decembrī finansējumu divu grāmatu iespiešanai [61]. Viņam bija plāns izdot grāmatas par tēmām Kartogrāfijas vēsturiskās daļas un Karšu darināšanas un izdošanas [62], taču 1948. gadā izdeva divas grāmatas – Karšu zinātne 1. un 2. daļas [63]. V. Ozols varēja turpināt akadēmisko darbu LVU, taču 1949. gada 12. jūlijā nomira no sirdstriekas. Apglabāts Rīgas Raiņa kapos [64]. Lai gan V. Ozolam darba periods LVU bija ļoti īss, viņu no LU vēstures nevar izdzēst. Tomēr viņš paliek kā viena no ļoti pretrunīgi vērtētajām personām Latvijas vēsturē. No vienas puses, iesaistījās parlamentārās Latvijas valsts neatkarības izcīnīšanā, bet, no otras puses, to mēģināja gāzt, panākot sev izraidīšanu no neatkarīgās Latvijas valsts. Pēc tam spiegojis tās valsts (PSRS) labā, kas iznīcināja viņa valsti, par kuru bija karojis Latvijas Neatkarības karā.

Papildus informācija

Karšu zinātne, 2 daļas

Voldemārs Ozols

L.k.o.k. biogrāfija

Par izcilu latviešu karavīru, strēlnieku virsnieku, Latvijas patriotu  

Piebalgas novadpētniecības ekspozīcija Inešos par Otrā pasaules kara vēsturi

Latvju strēlnieki

Latvijas noslēpumi: Armēnijas varonis Voldemārs Ozols

[1] Dzimis Ernests Felsbergs. Pieejams: https://www.lu.lv/muzejs/notikumi/diena/notikums/e/dzimis-ernests-felsbergs-20221107/

[2] Rubenis, Rūdolfs. Mārtiņš Zīle - akadēmiskā darbība Ukrainā. Rīga: LU Muzejs. 2022, 5. lpp. Pieejams: https://dspace.lu.lv/dspace/handle/7/61063

[3] Vīksna, Arnis. Ceļš klīnikā, zinātnē, augstskolā, dzīve. No: Ranka, Sandra. Profesors Dr. med. Jānis Ruberts: Dzīve un darbs. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds. 2007, 25. lpp.

[4] Rūdolfs Meijers. In: Pēc trīs mirkļiem 100 gadi: Latvijas Universitātes personības Bibliotēkā. Rīga: LU Bibliotēka. 2019. Pieejams: https://www.3mirkli.lu.lv/rudolfs-meijers/

[5] Kļaviņa, Sarma. Jānis Endzelīns. No: Ščerbinskis, Valters (galv. red.). Latvijas Nacionālā enciklopēdija - Liettpratēju veidots augstticams saturs. Rīga: Latvijas Nacionālā bibliotēka. 2023. Pieejams: https://enciklopedija.lv/skirklis/54533

[6] Jansons, Jānis. Fizikas profesors Fricis Gulbis. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds. 2006, 10.-11. lpp.

[7] Grosvalds, Ilgars. Profesora Jūlija Auškāpa dzīve un darbs. No: Ranka, Sandra. Profesors Dr. chem. Jūlijs Auškāps: Dzīve un darbs. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds. 2013, 26. lpp.

[8] Šnē, Andris. Latvijas Universitātes rektors profesors Augusts Tentelis. No: Saviča, Mārīte (sast.). Profesors Dr. honoris causa Augusts Tentelis: Dzīve un darbs. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds. 2009, 8. lpp.

[9] Lejnieks, Jānis. Eižens Laube. No: Ščerbinskis, Valters (galv. red.). Latvijas Nacionālā enciklopēdija - Liettpratēju veidots augstticams saturs. Rīga: Latvijas Nacionālā bibliotēka. 2023. Pieejams: https://enciklopedija.lv/skirklis/37505-Ei%C5%BEens-Laube 

[10] Gavare, Daina. Latvijas Augstskolas pirmajam rektoram Paulam Valdenam - 160. Rīga: LU Bibliotēka. 2023. Pieejams: https://www.lu.lv/par-mums/lu-mediji/zinas/zina/t/78886/ 

[11] LU KAD, 7. apr., 2022. 1., 1. lpp.

[12] Rubenis, Rūdolfs. Mārtiņš Zīle - akadēmiskā darbība Ukrainā. Rīga: LU Muzejs. 2022, 1.-2. lpp. Pieejams: https://dspace.lu.lv/dspace/handle/7/61063

[13] LU KAD, 7. apr., 2022. l., 1. lpp.

[14] Daukšts, Bonifācijs. Kopveža Voldemāra ozola kara gaitas un politiskā evolūcija. Rīga: Latvijas Universitāte. 2012, 107. lpp.

[15] Jēkabsons, Ēriks. Latviešu virsnieki Krievijas impērijas armijā: 19. gadsimta otrā puse-1914. gads. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds. 2022, 223. lpp.

[16] Turpat, 204. lpp.

[17] Daukšts, Bonifācijs, 108. lpp.

[18] Turpat, 107. lpp.

[19] Jēkabsons, Ēriks. (sast.), Ščerbinskis, Valters (sast.). Latvijas armijas augstākie virsnieki (1918-1940): Biogrāfiska vārdnīca. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs. 1998, 352. lpp.

[20] Daukšts, Bonifācijs, 108. lpp.

[21] Jēkabsons, Ēriks, 286.-287. lpp.

[22] Trautmanis, Andris. Izlūkošanas noslēpumi: Latvijas iedzīvotāji ārvalstu slepenajos dienestos 20. gs. pirmajā pusē. Rīga: SIA Goldberg Trust. 2015, 39.-40. lpp.

[23] Jēkabsons, Ēriks. (sast.), Ščerbinskis, Valters (sast.), 352. lpp.

[24] Turpat, 352. lpp.

[25] LU KAD, 7. apr., 2022. l., 1.-2. lpp.

[26] Daukšts, Bonifācijs, 109. lpp.

[27] Vārpa, Igors. Ceļš uz Latvijas valsti (1914-1922). Rīga: SIA “J.L.V.”. 2012, 65. lpp.

[28] Trautmanis, Andris, 39.-40. lpp.

[29] Jēkabsons, Ēriks. (sast.), Ščerbinskis, Valters (sast.), 352. lpp.

[30] Turpat, 352. lpp.

[31] Peniķis, Mārtiņš (virsred.). Latvijas Atbrīvošanas kara vēsture I. Rīga: A/S Preses nams. 2006, 151.-152. lpp.

[32] Jēkabsons, Ēriks. (sast.), Ščerbinskis, Valters (sast.), 352.-353. lpp.

[33] Jēkabsons, Ēriks. Neatkarības kara stāsti (1918-1920). Rīga: AS “Lauku avīze”. 2017, 306.-307. lpp.

[34] LU KAD, 7. apr., 2022. l., 1.-2. lpp.

[35] Vārpa, Igors. Latviešu karavīrs zem sarkanbaltsarkanā karoga: no pirmajām pašaizsardzības rotām līdz vienotai Latvijas armijai. Rīga: NORDIK. 2008, 160.-162. lpp.

[36] Turpat, 160.-162. lpp.

[37] Jēkabsons, Ēriks. (sast.), Ščerbinskis, Valters (sast.), 353. lpp.

[38] Taylor, Neil. Estonia: a Modern History (Second edition). London: C. Hurst & Co. Ltd. 2020, page 39

[39] Trautmanis, Andris, 40. lpp.

[40] Turpat, 40. lpp.

[41] Jēkabsons, Ēriks. (sast.), Ščerbinskis, Valters (sast.), 353. lpp.

[42] LU KAD, 7. apr., 2022. l., 1.-2. lpp.

[43] Turpat, 353. lpp.

[44] Paeglis, Armands. Pērkoņkrusts pār Latviju (1932-1944). Rīga: Klubs 415. 2005, 34.-35. lpp.

[45] Zemītis, Guntis. Drošības aspekti Latvijas vēsturē: no vissenākajiem laikiem līdz mūsu dienām. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds. 2023, 301. lpp.

[46] Paeglis, Armands, 35. lpp.

[47] Daukšts, Bonifācijs, 110. lpp.

[48] LU KAD, 7. apr., 2022. l., 1.-2. lpp.

[49] Daukšts, Bonifācijs, 110. lpp.

[50] LU KAD, 7. apr., 2022. l., 1.-2. lpp.

[51] Jēkabsons, Ēriks. (sast.), Ščerbinskis, Valters (sast.), 353. lpp.

[52] LU KAD, 7. apr., 2022. l., 1.-2. lpp.

[53] LVVA. 2575. f. (Latvijas Ārlietu ministrija), 1. apr., 432. l (bijušā pulkveža V. Ozola lieta), 10. lpp.

[54] LVVA. 2575. f. (Latvijas Iekšlietu ministrija), 6. apr., 1105. l (Voldemāra Ozola 1938./1939. gada akts par atņemto pavalstniecību 1939. gada 28. aprīlī), 3.-4. lpp.

[55] Jēkabsons, Ēriks. Voldemārs Ozols. No: Ščerbinskis, Valters (galv. red.). Latvijas Nacionālā enciklopēdija - Liettpratēju veidots augstticams saturs. Rīga: Latvijas Nacionālā bibliotēka. 2023. Pieejams: https://enciklopedija.lv/skirklis/63895-Voldem%C4%81rs-Ozols

[56] Daukšts, Bonifācijs, 110. lpp.

[57] Jurgens, Jānis (atb. Red.). Pētera Stučkas LVU 40 gados (1919-1959). Rīga: LVU Izdevniecība. 1959, 127. lpp.

[58] LU KAD, 7. apr., 2022. l., 18., 27. lpp.

[59] Turpat, 8. lpp.

[60] LU KAD, 7. apr., 2022. l., 18., 20. lpp.

[61] Turpat, 26. lpp.

[62] Turpat, 9.-10. lpp.

[63] Ozols, Voldemārs. Karšu zinātne 2. daļās. Rīga: Latvijas Valsts Universitāte. 1948. Pieejams: https://dspace.lu.lv/dspace/handle/7/54405

[64] Jēkabsons, Ēriks. (sast.), Ščerbinskis, Valters (sast.), 353. lpp.

Rūdolfs Rubenis, krājuma glabātājs

Šovasar aprit 100 gadi, kopš dzimis ievērojamais Latvijas astronoms, pedagogs un mazo planētu pētnieks Matīss Dīriķis.

Matīss Dīriķis dzimis Rīgā, 1923. gada 7. augustā mākslinieku ģimenē. Viņa tēvs Augusts bija gleznotājs, strādāja par zīmēšanas skolotāju Rīgas skolās. Māte Natālija bija tēlniece, ilgus gadus strādāja par Valsts latviešu un krievu mākslas muzeja galveno fondu glabātāju.

Sākumā Matīss mācījās Rīgas pilsētas 24. pamatskolā, pēc tam Rīgas pilsētas 2. ģimnāzijā, ko pabeidza 1941. gadā. Tā gada jūnijā, pašās kara pirmajās dienās, Siguldā no ievainojuma aviācijas uzlidojuma laikā mira viņa tēvs, arī māte guva ievainojumus. Tomēr rudenī Matīss iestājās Rīgas Universitātes (tā Otrā Pasaules kara periodā tika pārdēvēta Latvijas Universitāte) Ķīmijas fakultātē, bet jau nākamajā gadā pārgāja uz Fizikas un matemātikas fakultātes Matemātikas nodaļu. Viņš izvēlējās studēt astronomiju, jo esot sajutis lielāku interesi par eksaktajām nevis tehniskajām zinātnēm. Studijas Matīss Dīriķis pabeidza 1946. gadā, iegūstot astronoma kvalifikāciju. [1]

Ineterse par astronomiju Matīsam bija radusies jau bērnībā: „Zvaigznes un Mēnesi man patika vērot jau agrā bērnībā... Ģimnāzijas gados radās dziļāka interese par astronomiju. Jāatzīstas, ka lasīju ļoti maz daiļliteratūras. Tanī laikā ar lielu aizrautību lasīju Jāzepa Videnieka „Zvaigžņoto debesi”, Kārļa Kaufmaņa „Pasaules telpā”, bet sevišķi mani sajūsmināja Kamila Flamariona “Astronomie Populaire”… Paralēli bija arī zināma interese par ķīmiju. Sākumā pat iestājos ķīmijas fakultātē, taču interese par astronomiju uzvarēja.” [2]

1946. gadā pēc studiju beigšanas Matīss Dīriķis sāka strādāt kā vecākais laborants jaunizveidotajā LPSR Zinātņu akadēmijas Fizikas un matemātikas institūta Astronomijas sektorā, kas sākotnēji atradās turpat universitātes telpās. Divus gadus vēlāk viņš kļuva par jaunāko zinātnisko līdzstrādnieku, bet vēl pēc dažiem gadiem (1954) par vecāko zinātnisko līdzstrādnieku. Matīss Dīriķis studēja Ļeņingradas Teorētiskās astronomijas institūta neklātienes aspirantūrā (1947–1951) debess mehānikas speciālista Mihaila Subotina vadībā. Viņa disertācija bija veltīta komētu izpētei: „Komētu orbītu pirmatnējā rakstura noteikšana, ja to ekscentricitāte ir tuva 1”. To viņš veiksmīgi aizstāvēja 1953. gadā Pulkovas observatorijā un ieguva fizikas un matemātikas zinātņu kandidāta grādu. Tomēr pie komētu tālākas pētniecības M. Dīriķis nepalika, turpmāk viņš koncentrējās uz asteroīdu (vai kā tās agrāk sauca - mazo planētu) orbītu aprēķiniem. Tas bija process, kas tolaik aizņēma ļoti daudz laika, jo nebija vēl ne kalkulatoru, ne datoru, bija tikai mehāniskie aritmometri. Ja mūsdienās dators izrēķina asteroīda efemerīdu momentā, tad tolaik aprēķini katram asteroīdam prasīja vairākas dienas.

1947. gadā tika dibināta Vissavienības Astronomijas un ģeodēzijas biedrības Latvijas nodaļa, M. Dīriķis bija viens no tiem, kas aktīvi piedalījās šajā procesā, vēlāk bija šīs biedrības sekretārs, bet 1961. gadā kļuva par tās Padomes priekšsēdētāju un vadīja biedrību līdz pat sava mūža galam. Tas bija liels darbs, organizējot regulārās sanāksmes, pilno Saules aptumsumu novērošanas ekspedīcijas, vadot biedrības bibliotēku. Sākotnēji biedrībai trūka savas novērošanas vietas, nebija arī savu telpu – ne sapulcēm, ne instrumentiem, ne bibliotēkai, kurā jau 50. gadu beigās bija ap 1000 vienību. Tika nolmets būvēt neleilu observatoriju, tika meklēta vieta un 1956. gadā tika noslēgts līgums par zemesgabala piešķiršanu Siguldā. Jau tā paša gada septembrī, gatavojoties veikt sudrabaino mākoņu novērojumus Starptautiskā ģeofizikas gada laikā (1957–1958), tur tika uzbūvēts pirmais novērošanas paviljons, jeb “Mākoņu būda”. Tas bija Siguldas observatorijas sākums. Šeit M. Dīriķis ilgus gadus vadīja sudrabaino mākoņu novērojumus un pētījumus Latvijā (1957–1970). Astronome Ilga Daube par Matīsu Dīriķi: „Nežēlodams savu dārgo laiku, M. Dīriķis ar lielu pacietību un pedagoģisku taktu ir mācījis gan gados jaunus, gan vecus astronomijas draugus. Ne vien astronomijas amatieri, bet ari speciālisti bieži griežas pēc padoma pie M. Dīriķa, jo viņam ir enciklopēdiskas zināšanas astronomijā un tai radniecīgās zinātnēs, pie tam viņš vienmēr ir laipns, atsaucīgs un izpalīdzīgs.” [2]

Kaut arī biedrības darbs prasīja daudz laika, Matīss Dīriķis aktīvi turpināja asteroīdu orbītu izpēti. Lielā skaitļošanas apjoma dēļ, M. Dīriķis kļuva par vienu no pirmajiem Latvijas astronomiem, kas savā darbā sāka izmantot elektronu skaitļošanas mašīnu (ESM). Kad 1964. gadā LVU Skaitļošanas centrā uzstādīja tam laikam jaudīgu skaitļotāju BESM-2M, viņš ātri apguva programmēšanu. Nu darbs ritēja daudz ātrāk! Kad asteroīds ir atklāts, pēc neliela novērojumu skaita aprēķina tuvinātu orbītu. Pēc tam orbītas elementus „uzlabo”, izmantojot pēc iespējas lielāku novērojumu skaitu. Ja agrāk M. Dīriķis aprēķinos ņēma vērā tikai Jupitera gravitācijas ietekmi, tad 60. gadu vidū viņš rēķināja orbītas, ņemot vērā septiņu planētu ietekmi. Šajā laika posmā ik gadus viņš aprēķināja apmēram 100 asteroīdu orbītas. [1] Kaut arī atsevišķos jautājumos M. Dīriķis sadarbojās ar kolēģiem un reizēm darbos iesaistīja studentus, lielākoties viņš strādāja viens pats un līdz pat mūža beigām pacietīgi turpināja aprēķinus, tikai pa laikam pārejot uz jaunākiem datoru modeļiem.

Jau ar 1966. gadu M. Dīriķis sāka sadarboties ar Ukrainas PSR asteroīdu un komētu atklājējiem Nikolaju Černihu (Nikolai Chernykh) un viņa sievu Ludmilu Černihu (Lyudmila Chernykh), kuri strādāja Krimas Astrofizikas observatorijā netālu no Simferopoles. 1966. gada 16. maijā Černihi atklāja asteroīdu K–31, novēroja to divus mēnešus, un orbīta, ko aprēķināja Matīss Dīriķis, izrādījās pietiekami droša. Viņš aprēķināja tās kustību gadiem uz priekšu, un pēc viņa efemerīdas ukraiņu zinātnieki sekmīgi to novēroja gan 1968. gadā, gan 1971. gadā. Pēc šiem novērojumiem un M Dīriķa aprēķiniem mazo planētu K–31 ierakstīja katalogā un tā ieguva pastāvīgo numuru (1796). M. Dīriķis lūdza Černihiem šo asteroīdu nosaukt par Rīgu, un Černihi viņa lūgumu izpildīja (asteroīda nosaukumu izvēlas atklājējs). Tā 1971. gadā asteroīds Nr. 1796 ieguva nosaukumu Riga. Tolaik tas bija tikai otrais asteroīds, kura nosaukums saistīts ar Latviju. Pirmais bija 1284 Latvia, atklāts 1933. gadā, kam Kārlis Šteins aprēķināja orbītu un deva šo nosaukumu. Vēlāk. M. Dīriķa un Černihu kopējā sadarbībā nosaukumus ieguva vēl trīs asteroīdi. Atzīmējot M. Dīriķa nopelnus asteroīdu pētījumos, 1974. gadā asteroīdam (1805) piešķīra nosaukumu Dirikis. To Krimas astrofizikas observatorijā atklāja L. Černiha 1970. gada 1. aprīlī.

Matīss Dīriķis pēc dabas bija kautrīgs, pieticīgs un ar saviem sasniegumiem pārāk nelepojās. Kad par viņa vārda piešķiršanu mazajai planētai M. Dīriķi izjautāja žurnāliste, viņš atbildēja, ka jūtoties nepatīkami, jo pie šī asteroīda atklāšanas neko nebija darījis. Bet žurnāliste tik romantiski rakstīja: „Zināt, ka kādai no planētām dots viņa vārds un savu pētījumu objektus neredzēt… Klausīdamās, cik aizrautīgi astronoms stāsta par šīm planētām: cik tās kaprīzas, noslēpumainas un tomēr vilinošas, neattapos pajautāt, ko viņš pats saka par šādu neklātienes pazīšanos. Tagad man šķiet, ka to var pielīdzināt, piemēram, ilgai sarakstei ar kādu cilvēku, kurš pa šo laiku kļuvis dārgs un nepieciešams, bet joprojām palicis tāls un neaizsniedzams. Protams, ļoti gribētos beidzot satikties, bet ir tik daudz objektīvu apstākļu, kas to liedz…”. [4]

Tomēr karjeras beigās M. Dīriķis atkal pievērsās komētu orbītu evolūcijas pētījumiem. Viņš interesējās par ilgperioda komētu orbītu izmaiņu kaimiņzvaigžņu gravitācijas iedarbībā. Tika aplūkoti septiņdesmit piemēri un atklāts, ka komētu orbītu evolūciju stiprāk ietekmē zvaigznes ar nelielu kustības ātrumu.

Savas dzīves laikā M. Dīriķis uzstājies daudzās zinātniskajās konferencēs, kopumā publicējis vairāk nekā 30 zinātniskos darbus. No 1971. līdz 1994. gadam bija Astronomiskā kalendāra galvenais sastādītājs un atbildīgais redaktors. Publicējis daudzus rakstus gan Astronomiskajā kalendārā, gan žurnālā „Zvaigžņotā Debess”. Viņš ir populārzinātniskas grāmatas „Pazīsti zvaigžņoto debesi!” autors, šī grāmata piedzīvoja divus izdevumus (1958 un 1978). Biedrības ikdienas darbā liels palīgs bija viņa sieva Lidija Dīriķe (1932–2017), kas ilgus gadus strādāja LVU Fizikas un matemātikas fakultātes fizikas demonstrāciju kabinetā. 1992. gadā Latvijas ZA Matīsam Dīriķim piešķīra astronomijas goda doktora grādu.

1993. gada 28. jūlijā pēc neilgas slimības, tikai dažas dienas nesagaidot savu 70 gadu jubileju, Matīss Dīriķis mira. Viņš apglabāts Krimuldas Gaujas kapsētā.

Izmantotā literatūra

1. Roze, L. Mazo planētu pētnieks. Zvaigžņotā Debess, 1992. gada rudens, Nr. 137, 27.–29. lpp.

2. Daube, I., Roze, L. Īsa saruna ar jubilāru Matīsu Dīriķi. Zvaigžņotā Debess, 1973. gada rudens, Nr. 61, 39.–41. lpp.

3. Vilks, I. Zvaigžņu aicinājums. Muzeja sērija, 2021, 81.-83. lpp.

4. Avīze “Cīņa”, 1974. gads

Gunta Vilka, krājuma glabātāja palīgs

Botāniķis - pedagogs - dārzkopis - tā Voldemāra Langenfelda personības radošo simbiozi raksturoja viņa kolēģis profesors Artūrs Mauriņš. Bet visam zinātnieka darba mūžam cauri vijas ābeles. Daudzus gadus veltot ābeļu ģints (Mallus Mill.) pētniecībai, izstrādājis tās sistemātiku, viņš kļuva par pazīstamu zinātnieku ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē. 

Voldemārs Langenfelds ir dzimis pirms simts gadiem - 1923. gada 6. augustā Auru pagasta Garlaukos tēva jaunsaimniecībā. Viņam bija četri brāļi un māsa. Iespējams, ka jaunsaimniecībā radās arī interese par dārzkopību, jo apmēram trešdaļa no tēva 16 ha lielās saimniecības bija atvēlēta augļu dārziem. 

Mācības V. Langenfelds uzsāka Auru pamatskolā, turpināja divgadīgajā Bulduru dārzkopības skolā, tad - Bulduru dārzkopības vidusskolā. Mācības pārtrauca Otrais pasaules karš. Šajā laikā dārzkopības skola un vidusskola tika apvienotas, izveidojot Bulduru dārzkopības tehnikumu, ko jaunais dārzkopis beidza 1947. gadā kā eksterns. Jau studiju gados V. Langenfelds strādāja par dārzkopi [1] Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas (tagad - Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte) mācību saimniecībā. Tam sekoja darbs Krimuldas sanatorijas skolā par agrotehniķi, kur sāka arī skolotāja darbu. Dr. emeritus Edgars Vimba uzskata, ka šeit arī V. Langenfelds sapratis, ka otra viņa lielā mīlestība ir pedagoģija [2]. 1952. gadā jaunais skolotājs iestājās Rīgas Pedagoģiskā institūta Dabaszinātņu fakultāte, ko pabeidza 1955. gadā. Šajā laikā viņš bija atgriezies Bulduros, nu jau - pasniedzēja lomā, vēlāk arī mācību daļas vadītāja. 

Dabaszinību studijas V. Langenfelds turpināja aspirantūrā PSRS ZA V. L. Komarova Botānikas institūtā̄ Pēterburgā (toreiz -  Ļeņingradā) no 1957. līdz 1960. gadam. Šeit viņš apguva arī augu sistemātiku, iepazīstoties ar jaunākajām tās metodēm. Savā pētniecības darbā viņš strādāja ar sistemātiski ļoti sarežģīto ābeļu (Malus Mill.) ģinti, tās sistemātikas pārskatīšanai piemērojot jaunās metodes. 1961. gadā viņš aizstāvēja kandidāta disertāciju “Malus Mill. ģints Latvijas PSR”, kas tika augstu novērtēta [3]. Tajā pat laikā pētījumu apkopojums tika izdots brošūrā “Latvijas PSR ābeļu sugas”. Pētījumam tika apkopoti “autora ekspedīciju materiāli (1957 - 1959), kas aptver savvaļas un introducētās ābeļu sugas Latvijas PSR teritorijā un apstrādāti PSRS ZA V. L. Komarova Botāniskajā institūtā Ļeņingradā” [4].

Kādu laiku V. Langenfelds strādāja Zinātņu akadēmijas Botāniskajā dārzā. 1961. gadā V. Langenfelds sāka strādāt Latvijas Universitātē (toreiz - Latvijas Valsts universitāte) Botānikas katedrā par asistentu.  No 1962. gada viņš bija Botānikas katedras docents. Viņš vadīja nodarbības augstāko augu sistemātikā un lasīja tāda paša nosaukuma lekciju kursu. V. Langenfelds kopā ar Emīliju Ozoliņu un Gaidu Ābeli uzrakstīja mācību grāmatu "Augstāko augu sistemātika", kas tika izdota 1973. gadā. Pedagoģiskais darbs ietvēra arī prakses, tai skaitā arī ārpus Latvijas, ekspedīcijās apmeklējot daudzus toreizējās Padomju Savienības reģionus. Botānikas katedras  vadītājs Arturs Mauriņš V. Langenfeldu kā pasniedzēju raksturoja: “Nepārspīlējot var sacīt, ka profesors V. Langenfelds bija izcils pedagogs. Katrs, pat sīks studenta panākums nepalika neatzīmēts. Recenzējot kursa darbus, viņš tik smalkjūtīgi runājis par kļūdām, ka pat kritika, pēc kolēģu teiktā, izklausījusies pēc uzslavas” [5].

1960. gados V. Langenfelds noorganizēja mācību prakses apmaiņu ar Rostokas universitāti, kas atradās  toreizējā Vācijas Demokrātiskajā republikā. Šāda sadarbība ar ārzemēm Padomju Savienībā nebija ikdienišķa parādība un par to viņš 1968. gadā saņēma vadības pateicību [6]. Tās bija pirmās studentu prakses, kas notika ārzemēs. Savukārt, zinātnieks pats šajā sadarbībā ar Rostokas universitāti publicēja tās žurnālā rakstu par ābeļu filoģenēzi [7]. (Filoģenēze - dzīvo organismu (to tipu, dzimtu, ģinšu, sugu) vēsturiskā attīstība.)

Darbs ar studentiem noritēja paralēli darbam pie doktora disertācijas, kas tika izstrādāta V. Komarova Botānikas institūtā. 1967. - 1969. gados ekspedīcijās tika apsekoti vairāki valsts reģioni, bet institūtā tika saņemti herbāriji teju no visas pasaules, tādējādi turpinot ābeļu ģints izpēti. Pats autors atzīmēja, ka ābeļu ģints, sistemātiskā ziņā ir sarežģīta ģints un atzina, ka materiāli no ierobežotā ģeogrāfiskā areāla liedz izsekot ābeļu dzimtas visai daudzveidībai, tas neļauj arī izsekot sugu savstarpējai radniecībai un evolūcijai, kādēļ šim darbam izmantotie materiāli aptver teju visu pasauli [8]. 

1971. gadā V. Langenfelds Igaunijā, Tartu Valsts universitātē̄ aizstāvēja bioloģijas zinātņu doktora disertāciju par ābeļu ģints sistemātiku, ģeogrāfiju un filoģenēzi [9]. Viņa izstrādātā ābeļu ģints sistemātiku pieņēma un izmantoja arī Vissavienības augkopības institūts. Dendrologs A. Mauriņš raksturoja:  “Pēc vienotas metodikas, atbilstoši Starptautiskās botāniskās nomenklatūras kodeksa jaunākās redakcijas prasībām, V. Langenfelds izanalizējis un sinētiski apkopojis milzīgu pretrunīgu materiālu par strīdīgo ābeļu ģinti. Rezultāts patiesi izrādījās grandiozs: savvaļas taksoni kopā ar daudzajiem kultivāriem loģiski izvietojās vienotā sistēmā” [10]. 1992. gadā prof. V. Langenfelda bioloģijas zinātņu doktora grādu pielīdzināja Latvijas Republikas habilitētā̄ bioloģijas doktora grādam. 

Par ābeļu ģinti veiktie pētījumi apkopoti un izdoti atsevišķā monogrāfijā “Ābele. Morfoloģiskā̄ evolūcija. Filoģēnija. Ģeogrāfija. Sistemātika” (izdota 1991. gadā krievu valodā.). 1990. gadu beigās profesors LU Muzejam novēlēja savu ilgus gadus vākto ābeļu ģints herbāriju, kurā ir vairāk kā 500 lapas. Herbārijā ir vākumi gan no Latvijas, gan ekspedīcijām ārpus Latvijas. Tas glabājas Botānikas un mikoloģijas kolekciju herbarijā.

1972. gadā V. Langenfelds kļuva par Botānikas katedras profesoru.

Turpmākie profesora darba gadi lielā mērā tika veltīti mācību darbam un jauno speciālistu sagatavošanai. Apmācot jaunos specialistus, V. Langenfelds vadījis ap 100 kursa un diplomdarbus. LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās glabājas 29 no tiem. V. Langenfelda populārzinātniskie raksti atrodami visdažādākajos preses izdevumos. Viņš rakstījis arī Lauksaimniecības enciklopēdijā, Latvijas Padomju  enciklopēdijā, Latvijas PSR Mazajā enciklopēdijā, Latvijas Ģimenes enciklopēdijā, enciklopēdijā “Latvijas Daba” [11].

1990. gados prof. V. Langenfelds lielu vērību veltīja zinātniskā darba organizācijas pasākumiem, aktīvi darbojoties Latvijas Zinātņu padomes ietvaros.” No 1995. gada prof. V. Langenfelds devās pensijā.

Zinātnieks miris 2007. gada 15. jūlijā.

LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās glabājas ne tikai viņa vāktais ābeļu herbārijs (saraksts pieejams LU E-resursu repozitorijā), šeit glabājas viņa sagatavotais mācību materiāls, daļa publikāciju, ieskaitot Rostokas universitātes žurnālā publicētā, vēstules kolēģim Alfonam Piterānam, fotogrāfijas. Materiāli pieejami Kronvalda bulvārī 4, iepriekš piesakoties.

Paldies Dr. habil. biol. Alfonam Piterānam, kurš dalījās savās atmiņās par savu kolēģi, kaimiņu un draugu profesoru V. Langenfeldu. Sarunu ar A. Piterānu iespējams noklausīties mūsu Youtube kanālā ŠEIT.

[1] http://botanika.daba.lv/langenfelds.htm

[2] Vimba E. Mūžs kopā ar ābelēm: botāniķim Voldemāram Langenfeldam 6.jūlijā – 70. - 53. lpp.

[3] Mauriņš A. Jauna disertācija// Padomju Students, Nr.33 (13.12.1961)

[4] Langenfelds V. Latvijas PSR ābeļu sugas. - 4. lpp.

[5] Mauriņš A. Profesora Voldemāra Langenfelda ieguldījums augstāko augu sistemātikā. – 205.lpp.

[6] Universitātes hronika// Padomju Students, Nr.627-5 (10.10.1968)

[7] Langenfeld W. Die Evolution der Gattung Malus MILL.// Wissenschaftlichw Zeitschrift der Univerität Rostock - 20 jahrgang.- 1971. - Matematisch-Naturwissentschaftliche Reihe, Heft 1. - S. 49 - 51.

[8]  Лангенфелд В. Яблоня: морфологическая эволюция, филогения, география, систематика. - ст. 7 - 8.

[9] Piterāns A., Vimba E. Voldemārs Langenfelds - bioloģijas zinātņu doktors// Padomju Students, Nr.20 (25.02.1971)

[10] Mauriņš A. Profesora Voldemāra Langenfelda ieguldījums augstāko augu sistemātikā. – 204. lpp.

[11] Bibliogrāfija no 1956. - 1982. gadam publicēta: Profesors Voldemārs Langenfelds. Personālais bibliogrāfiskais rādītājs. - R., 1983.

Raksti par V. Langenfeldu:

Mauriņš A. Profesora Voldemāra Langenfelda ieguldījums augstāko augu sistemātikā// Latvijas Universitātes raksti. Zinātņu vēsture un muzejniecība. - 780.sēj. - 2012. - 202.–206. lpp.

Mauriņš A. Bioloģijas zinātņu doktors profesors Voldemārs Langenfelds /Profesors Voldemārs Langenfelds. Personālais bibliogrāfiskais rādītājs. - R, 1983. – 7.- 9. lpp.

Vimba E. Latvijas Universitātes docētāji botāniķi - Latvijas augu valsts pētnieki un jauno speciālistu audzinātāji // Latvijas Universitātes raksti. Zinātņu vēsture un muzejniecība. - 653. sējums.- 242. - 243. lpp.

Vimba E. Mūžs kopā ar ābelēm : botāniķim Voldemāram Langenfeldam 6.jūlijā – 70 / Dabas un vēstures kalendārs 1993.gadam. – Rīga : Zinātne, 1992. – (1993), 53. - 54. lpp. 

Vimba E. Profesors Voldemārs Langenfelds. [Materiāls datordrukā no LU Muzeja].

http://botanika.daba.lv/langenfelds.htm

Daiga Jamonte, krājuma glabātāja

Pēc tam, kad 2. pasaules kara laikā daudzi arheologi bija devušies trimdā, vai padomju režīma politikas ietvaros tika represēti, Latvijas arheoloģijas nozarē sāka ienākt jauna arheologu paaudze, kurai bija nepieciešams iekļauties jaunās sistēmas ideoloģiskajos rāmjos [1]. Viens no jaunajiem arheologiem bija Ēvalds Mugurēvičs, kurš vēlāk kļuva par vienu no Latvijas arheoloģijas nozares stūrakmeņiem, gan lokālā, gan starptautiskā mērogā. Viņš ir autors vairāk nekā 700 publikācijām un ir bijis viedokļu līderis virknē ar arheoloģiju un viduslaiku vēsturi saistītu jautājumu [2].

Savu dzīves gājumu Ē. Mugurēvičs ļoti detalizēti ir aprakstījis autobiogrāfijā “Mana dzīve – no ganuzēna līdz akadēmiķim. Vēsturnieka liecības par savu darbu, laikabiedriem un radiniekiem”, tāpēc jaunas novitātes šīs personības biogrāfijas izpētē nevar atklāt. Tāpēc raksta mērķis ir ieskicēt Ēvalda Mugurēviča saistību ar Latvijas Universitāti viņa dzīves laikā – studijas, darbu un pētniecību.

Bērnība un intereses par vēsturi ģenēze

Ēvalds Mugurēvičs dzimis 1931. gada 6. aprīlī Rēzeknes apriņķa Barkavas pagasta Mālsalā Staņislava un Monikas Mugurēviču ģimenē. Viņa tēvs piedalījās Latvijas Neatkarības karā (1918-1920), par ko no valsts saņēma jaunsaimniecību, kuru nosauca ģimenes uzvārdā par “Mugurēvičiem”. Pirmos skolas gadus Ēvalds mācījās Barkavas pamatskolā. Šis laiks sakrita ar 2. pasaules kara norisi (1939-1945) [3]. Gan kara laikā, gan arī pēc kara situācija saglabājās nedroša – vietējā apkārtnē norisinājās cīņas par varu, kā arī mežos darbojās partizāni.

1946.g., kad Ē. Mugurēvičam bija 15 gadi, viņa tēvu nakts laikā nošāva nenoskaidrota persona uz Mugurēviču mājas lieveņa, visai ģimenei to dzirdot. Līdz mūsdienām nav tapis skaidrs, kāds bija nogalināšanas motīvs un kas bija slepkavas, taču Ē. Mugurēvičs par ticamāko versiju atzīst, ka tie bija atriebības vai savtīgu iemeslu dzīti partizāni. Kopš tā laika ģimenei bija krietni smagāk jāstrādā, tāpēc pamatskolu pabeigušais Ē. Mugurēvičs, vienu gadu pārtrauca mācības, lai palīdzētu uzturēt saimniecību. 1947.g. viņš atsāka mācības, iestājoties Varakļānu vidusskolā [4].

Varakļānu vidusskolā uzsākt mācības nebija viegli, jo režīma maiņas rezultātā, valstī tika mainīta arī izglītības programma, kuras pārejas periodā Ē. Mugurēvičs 1 gadu bija izlaidis. Deportāciju ietekmē vietējie ļaudis sāka stāties kolhozā, tai skaitā arī Mugurēviču saimniecība. Vēlāk Ē. Mugurēvičs iestājās arī komjaunatnē, taču, kā pats raksta: "tas bija diplomātiska aprēķina gājiens, lai nodrošinātu karjeru, jo nebija stingras pārliecības par sociālisma un komunisma ideāliem" [5].

Mācoties Varakļānu vidusskolā, Ē. Mugurēvičam attīstījās interese par vēsturi. Vislielāko iedvesmu deva vēstures skolotājs Aloizs Strods. Topošajam arheologam par vēstures pasniedzēju visvairāk fascinēja tas, kā skolotājs uzdeva meklēt cēloņsakarības katrā vēstures notikumā un lika notikumus skatīt plašākā kontekstā. Vēstures stundas pie A. Stroda Ē. Mugurēvičs atzīst par iemeslu viņa vēlmei kļūt par vēsturnieku. Viņš nebija vienīgais – viņa skolasbiedri Konrāds Sondors un Antons Grudulis arī vēlāk uzsāka vēstures studijas.

1951.g. Ē. Mugurēvičs absolvēja Varakļānu vidusskolu ar teicamām sekmēm un jūlijā devās uz Rīgu, lai Latvijas Universitātē, kas toreiz bija nosaukta par Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāti (turpmāk: LVU), iesniegtu dokumentus Vēstures un filoloģijas fakultātē. Savu pieteikumu pieteica Jaunāko laiku vēstures specialitātes 1. kursam. Lai tiktu uzņemts izvēlētajā programmā, bija nepieciešams rakstīt iestājeksāmena darbu latviešu valodā un literatūrā. Viņš savu darbu rakstīja par tēmu “1905. gada revolūcijas atspoguļojums J. Raiņa daiļradē”. Darbs ieturēts padomju ideoloģiskajos rāmjos. Pārbaudījumus Ē. Mugurēvičs bija nokārtojis veiksmīgi un pavisam drīz saņēma vēstuli no LVU rektora Jāņa Jurgena par imatrikulāciju.

Studijas Latvijas Valsts universitātē

Studijas sākās 1. septembrī un norisinājās Vēstures un filoloģijas fakultātes telpās, kur mūsdienās ir Latvijas Nacionālā vēstures muzeja izstāžu un ekspozīcijas daļa. Visās augstskolu programmās joprojām noritēja sovjetizācijas procesi, ar mērķi programmas pielāgot komunisma standartiem, kas īpaši problemātiski izrādījās ar Vēstures fakultāti, jo bija nepieciešams ne vien mainīt terminoloģiju un studiju uzsvarus, bet bija arī jāpārraksta vēsture, kuru jaunajiem speciālistiem mācīja. Liela problēma bija arī mācībspēku pārorientēšana mācīt nepieciešamajos ideoloģiskajos rāmjos. Speciālistu trūkuma dēļ darbā tika ņemts arī leģionārs Ojārs Niedre. Fakultātes vadībā atradās dekāne S. Dudele, kas nepacietīgi studentiem centās ‘iekalt’ marksisma-ļeņinisma dogmas, kas nebija sekmīgākais līdzeklis kā panākt padomju varas uzliktos mērķus. Drīz vien dogmatiskā vēstures mācīšana zaudēja savu uzsvaru un nozīmīgāks kļuva jautājums par studiju un zinātnes kvalitātes celšanu, kā iespaidā arī ideoloģiskie jautājumi palika fonā [6].

1. kursa vēsturniekiem fakultātē bija jāapmeklē lekciju kursus: arheoloģijas pamati, seno laiku vēsture un pirmatnējās sabiedrības vēsture (aizvēsture). Savukārt Lielajā aulā tika noturētas kopējās lekcijas visiem LVU studentiem par marksismu-ļeņinismu un politekonomiju. Ē. Mugurēvičs sākotnēji dzīvoja kojās, kopā ar vēsturniekiem, tai skaitā ar vēlāko arheologu, savu kursabiedru Jāni Apalu un vecāko kursu studentu, vēlāko akmens laikmeta pētnieku Franci Zagorski [7].

Tā kā Ē. Mugurēvičs nāca no nabadzīgas ģimenes, viņam bija daudz jāstrādā, lai nodrošinātu sev iztiku. Jau pirmajā studiju semestrī viņš uzrakstīja lūgumu rektoram atbrīvot viņu no mācību maksas. Šādu praksi viņš piekopa arī turpmākajos semestros un visas reizes maksa viņam tikusi atbrīvota [8].

Paralēli studijām LVU, Ē. Mugurēvičs no 1952.g. līdz 1955.g. bija Latvijas Arodbiedrības sporta biedrības “Daugava” LVU fizkultūras kolektīva biedrs, taču fiziskās slodzes dēļ, ar laiku tur vairs nevarēja piedalīties.

Par vēlmi specializēties viduslaiku vēsturē atbildīgs bija pasniedzējs Jānis Zutis. Ē. Mugurēvičs viņu sauc par izcilāko vēsturnieku, kurš toreiz lasīja lekcijas, no kura topošais arheologs daudz iedvesmojās. Vēl viens viduslaiku vēstures pasniedzējs bija Teodors Zeids (biedrs studentu korporācijā Salgalia), kurš vēlāk kļuva par Ē. Mugurēviča diplomdarba vadītāju. Lai arī T. Zeids specializējās viduslaikos, viņš tajā laikā bija LZA Vēstures institūta Arheoloģijas sektora vadītājs. Ar Zeida starpniecību Ē. Mugurēvičs institūtā iepazinās ar arheologiem un noslēdza darba līgumu par piedalīšanos arheoloģiskajos izrakumos 1953.g. Asotes pilskalnā Elvīras Šnores vadībā. Šie izrakumi ievirzīja arī turpmāko Ē. Mugurēviča specializācijas izvēli. Izrakumos piedalījās arī F. Zagorskis, ar kuru kopš tā laika Ē. Mugurēvičam izveidojās cieša draudzība. Izrakumu vadītāja E. Šnore bija pieredzes bagātākā arheoloģe Latvijā, kas bija mācījusies pie arheologa Franča Baloža starpkaru periodā. Izrakumos piedalījās arī citi vēlāk pazīstami arheologi - Ādolfs Stubavs, Jolanta Daiga un Anna Zariņa.

1954.g. Ē. Mugurēvičs, kopā ar citiem studentiem, devās uz Liepājas muzeju praksē. Prakses laikā vairākas izglītojošas nodarbības vadīja arheologs Pēteris Stepiņš, kurš 2. pasaules kara laikā bija dienējis leģionā, tāpēc padomju vara atļāva viņam uzturēties tikai Liepājā. Praksi vadīja Latvijas jauno laiku vēstures speciālists Arvīds Salmiņš. Katrs students varēja izvēlēties savu muzeja prakses darba tēmu. Ē. Mugurēvičs izvēlējās rakstīt darbu par Liepājas Mašīnu un traktoru stacijas vēsturi, jo tas paredzēja, ka viņš prakses laikā varēs uzturēties Grobiņā, kur atrodas daudz arheoloģisko pieminekļu, no kuriem visus jaunais students arī apmeklēja.

1955. gadā Ē. Mugurēvičam bija jānokārto pedagoģisko praksi. To viņš darīja Rīgas 2. vidusskolā (tagad: Rīgas Valsts 2. ģimnāzija) [9], pasniedzot stundas 8. klases skolēniem par Kijevas Krievzemi un citām vēstures tēmām. Prakses laikā Ē. Mugurēvičs iepazinās ar arheologu Jāni Graudoni, kurš toreiz strādāja Rīgas 2. Vidusskolā par vēstures skolotāju.

1955.g. Ē. Mugurēvičs sāka diplomdarba izstrādi par tēmu “12.-13. gs. latgaļu un lībiešu pārvaldes centru un ceļu identifikācija”. Tā nolūkā viņam bija nepieciešams uzņemt fotogrāfijas ar Latvijas pilskalniem. To viņš darīja pilskalnus apbraukājot ar velosipēdu, pirmajā izbraucienā uz Valmieru, Smilteni un Cesvaini nobraucot 100 km lielu distanci. 1956.g. aprīlī Ē. Mugurēvičs aizstāvēja savu diplomdarbu, kas tika novērtēts “teicami”.

1956. gada martā Ē. Mugurēvičs devās uz savu pirmo lielo ārvalstu pasākumu – Maskavas jauno arheologu konferenci. Tajā viņš pārstāvēja Latviju un LVU, referējot par izrakumiem Tērvetes pilskalnā 1956.g. Toreiz akcents bija jāliek uz arheoloģijas izglītības metodēm katrā augstskolā. Pēc konferences Ē. Mugurēvičs secināja, ka Latvijā arheoloģijas izglītība krietni atpaliek no ārzemju.

1956.g. martā viņš tika ievēlēts darbā Latvijas Vēstures muzeja Arheoloģijas departamentā. Tur strādājot ar arheoloģiskajām senlietām, viņš fiksēja tirdzniecības liecības, tā pakāpeniski ievācot informāciju diplomdarbam. Līdzās darbam muzeja krātuvē, viņš regulāri tika komandēts piedalīties izrakumos un pārbaudīt vietējo iedzīvotāju sniegtās ziņas par senlietu atradumiem. Paralēli darbam, Ē. Mugurēvičs apmeklēja vācu, zviedru un poļu valodas kursus, lai celtu prasmju līmeni. 1958.g. vasarā LVU Vēstures studentiem notika arheoloģijas prakse Tērvetes pilskalnā, kuru vadīt pirmo reizi uzticēja jaunajam arheologam. Prakses laikā viņš studentiem arī nolasīja dažas lekcijas par arheoloģijas tēmām, tādā veidā ne tikai praktiski, bet arī teorētiski izglītojot studentus.

1958.g. janvārī Ē. Mugurēvičs ieguva darbu Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Vēstures un materiālās kultūras institūtā (tagad: LU Latvijas vēstures institūts). Tur viņam darba ietvaros bija jāizstrādā kandidāta disertācija (mūsdienās ekvivalents maģistra darbam) par tēmu “Tirdzniecības ceļi Latvijā 9.-12. gs.”, kas vēlāk tika precizēta: “Tirdzniecības un satiksmes ceļi lībiešu un latgaļu teritorijā feodālisma sākuma posmā”. Savu kandidāta disertāciju viņš aizstāvēja 1961.g. 27. oktobrī. Tā zinātniskais vadītājs bija T. Zeids un par oponentiem tika norīkoti vēsturnieks Marģers Stepermanis un lietuviešu arheoloģe Regina Volkaite-Kulikauskiene (Regina Volkaitė-Kulikauskienė). Viņa kolēģi izteica labvēlīgus atzinumus un oponentiem bija dažas otršķirīgas piebildes. Kandidāta darbs tika veiksmīgi aizstāvēts un Ē. Mugurēvičs saņēma kandidāta grāda diplomu (cand. hist.) [10].

Pēc disertācijas aizstāvēšanas Ē. Mugurēvičs turpināja savu jau iepriekš aizsākto raženo zinātnisko dzīvi, tika arī ievēlēts par Vēstures institūta Arheologu grupas vadītāju, kur bija atbildīgs par arheologu darbību Latvijā. Viņš regulāri rakstīja monogrāfijas, tai skaitā daudz gadus bija atbildīgais redaktors rakstu krājumam “Arheoloģija un etnogrāfija”. Nozīmīgs izdevums, kas tajā laikā tapa, bija kolektīvā monogrāfija “Latvijas PSR arheoloģija”, kam Ē. Mugurēvičs veica redaktora darbu, tai skaitā arī rakstot nodaļas par kuršiem, lībiešiem un viduslaiku arheoloģiju. Viņš katru gadu vadīja arheoloģiskos izrakumus, no tiem apjomīgākie notika Oliņkalna pilskalnā sakarā ar Pļaviņu HES celtniecības plāniem – izrakumi ilga 6 mēnešu. Kā arī katru gadu Ē. Mugurēvičs devās uz konferencēm ārzemēs (tai skaitā arī ārpus PSRS teritorijas).

1983.g. Ē. Mugurēvičs bija pabeidzis darbu pie savas doktora disertācijas “Viduslaiku pilis un lauku apmetnes Livonijā 12. gs. beigas – 16. gs. vidus”. Viņš to rakstīja patstāvīgi, bez darba vadītāja. Lai arī disertāciju viņš rakstīja Latvijā, to aizstāvēt viņš devās uz Maskavu, Arheoloģijas institūtu, kas bija toreizējā prasība doktora grāda iegūšanai. Aizstāvēšana notika krievu valodā, tai sagatavoties viņam palīdzēja krievu arheoloģe Zoja Sergejeva. Darbs tika aizstāvēts sekmīgi un jau četru mēnešu laikā Ē. Mugurēvičs saņēma savu doktora diplomu.

Darba gaitas LVU un LU

Ēvalds Mugurēvičs bieži sevis vadīto izrakumu laikā uzņēma LVU vēstures studentus praksē. Viņa vadībā darba gaitas arheoloģijā uzsāka virkne vēlāk zināmu nozares speciālistu – Ingrīda Ozere (Virse), Antonija Vilcāne u.c. Līdzās arheoloģijas prakšu vadīšanai LVU vēstures studentiem, Ē. Mugurēvičs 80. gados sāka vadīt studentiem arī kursa darbus. Lai paplašinātu arheoloģijas izglītības kvalitātes celšanas iespējas, viņš izkārtoja vienu vietu Maskavas Valsts Universitātē aspirantūrai arheoloģijas specialitātē Viktorijai Bebrei, kas tur sāka studēt no 1984.g. Ņemot vērā, ka Latvijā nebija speciālistu, kuri varētu pētīt zooarheoloģisko materiālu, Ē. Mugurēvičs rakstīja iesniegumu LVU rektoram Visvarim Milleram uzņemt vēstures studijās savu dēlu Arni Mugurēviču (biedrs studentu korporācijā Latvia), kurš jau bija beidzis veterinārmedicīnas studijas Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā (tagad: Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte). Pēc 3 gadiem, Arnis vēstures studijas pārtrauca, jo vēlējās turpināt specializēties veterinārmedicīnā [11].

1985.g. Ē. Mugurēvičs tika uzaicināts strādāt uz ¼ slodzi par profesora vietas izpildītāju LVU PSRS vēstures katedrā. Sākumā viņš lasīja kursus par viduslaiku arheoloģiju kā arī vadīja kursa darbus un seminārus. Vēlāk arī sāka vadīt darbus aspirantiem (aspirantūra – padomju okupācijas laika analogs mūsdienu doktorantūrai), starp tiem vēlākais politiķis un LTF biedrs Odisejs Kostanda, arheologs, Ventspils muzeja pētnieks un direktora vietnieks, Armands Vijups, viduslaiku un jauno laiku arheoloģe Ieva Ose u.c.

Ņemot vērā intereses par arheoloģiju pieaugumu, kopā ar kolēģiem vēstures katedras sēdē 1989.g. tika nolemts ar 1991./1992. g. organizēt fakultātē specializāciju arheoloģijā. 1990.g. Ē. Mugurēvičs Vēstures un filozofijas fakultātē strādāja pie tā, lai atjauninātu vēstures programmu mācībām par laika posmu līdz 13.gs., to atbrīvojot no komunisma terminoloģijas un ideoloģiskajiem rāmjiem. Arī turpmāk Ē. Mugurēvičs aktīvi iesaistījās Latvijas vēstures programmas attīstības pasākumos, kā arī piedalījās metodisko norādījumu izstrādāšanā.

Pēc vēsturnieka Heinriha Stroda ierosinājuma, saņemot arī viņa rekomendāciju [12] ,1990.g. viņš sagatavoja dokumentāciju par to, lai varētu pilnvērtīgi tikt apstiprināts par profesoru, jo līdz šim pildīja tikai amata vietas izpildītāja funkcijas. Ņemot vērā atmodas procesus valstī, attiecīgā procedūra bija gara, taču pēc apstiprinājuma saņemšanas no atbildīgajām iestādēm Maskavā, Ē. Mugurēvičs profesora statusu ieguva 1991.g. septembrī. Viņš fakultātē šajā laikā sāka strādāja jau  uz ½ slodzi. Gadu vēlāk Ē. Mugurēvičs lasīja pamatkursus Latvijas vēsturē, kā arī vadīja 14 kursa darbus un 4 diplomdarbus, to starpā arī arheologam Jānim Cilgim.

Atgūstot valsts neatkarību, sākās pārmaiņas arī Latvijas Universitātē, kurai toreiz bija atjaunots vēsturiskais nosaukums. Fakultātēs tika ieviestas jaunas mācību programmas kā arī tika mainīta studiju sistēma. Arī Vēstures un filozofijas fakultātē notika pāreja uz jaunām studiju programmām, kā iespaidā 1994.g. ar Ē. Mugurēviču tika pārtrauktas darba attiecības, jo viņam vairs nevarēja piedāvāt mācību darba slodzi [13]. Toties viņš saglabāja štata profesora vietu Latvijas Vēstures institūtā, kas bija pievienots Latvijas Universitātei, tur turpinot zinātnisko darbu.

Turpmāk Ē. Mugurēvičs nodarbojās tikai ar zinātni un materiālu publicēšanu par Latvijas vēsturi. 1996.g. LU Latvijas vēstures institūtā vietējo intrigu iespaidā viņš kopā ar citiem kolēģiem bija iecerējis no institūta atdalīties, taču beigās situācija atrisinājās un Ē. Mugurēvičs darbu turpināja [14]. 2001.g., tuvojoties viņa 70 gadu jubilejai, Ē. Mugurēvičs gatavojās doties pensijā, pirms tam vēl sagatavoja dokumentus Valsts emeritētā zinātnieka statusa iegūšanai, ko viņam arī svinīgi piešķīra.

Nobeiguma vietā

Pēc došanās pensijā Ē. Mugurēvičs savu zinātnisko darbu turpināja, kā arī regulāri apmeklēja pasākumus, kas norisinājās Latvijas Universitātē. Viņš turpināja arī atbalstīt zinātnieku darbu, piemēram, viduslaiku hronikām veltītajā 3. konferencē Nīderlandē Ē. Mugurēvičs iepazinās ar poļu profesoru Rišardu Gžesiku, no kura viņš noskaidroja par vienīgā Vartebergas Hermaņa hronikas noraksta glabāšanās vietu Gdaņskas arhīvā. Sazinoties ar attiecīgo arhīvu, Ē. Mugurēvičs ieguva šī noraksta kserokopiju, ko nedeva LU Latvijas vēstures institūta bibliotēkai glabāšanā.

2013.g. Ē. Mugurēvičs izdeva savu autobiogrāfiju, kuru nobeidza ar aicinājumu arī citiem vēsturniekiem dokumentēt savu dzīvi [15]. Vēsturi veido personības, tāpēc katrs pierakstītais atmiņu stāsts ir vērtīgs. Ēvalds Mugurēvičs devās mūžībā 2018.g. 23. novembrī un tika apglabāts savas dzimtās puses Barkavas katoļu kapos [16]. Viņa ieguldījums Latvijas arheoloģijas un vēstures izpētē joprojām ir aktuāls un tā nozīme ir nenovērtējama.

Papildus informācija:

• Keruss, J. Lipša, I. Runce, I. Zellis, K. (2011). Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes vēsture padomju laikā. Personības, struktūras, idejas (1944-1991). LU Akadēmiskais apgāds: Rīga.
• Millers, T.  (sast.) (2015). Zinātne un mana dzīve. 46 emeritēto zinātnieku atmiņas un dzīvesgājums, 2. sēj. Latvijas Universitāte: Rīga, 303.lpp.
• Mugurēvičs, Ē. (2013). Mana dzīve – no ganuzēna līdz akadēmiķim. Vēsturnieka liecības par savu darbu, laikabiedriem un radiniekiem. Latvijas Vēstures institūta apgāds: Rīga.
• Mūžībā aizgājis Ēvalds Mugurēvičs. Latvijas arheologu biedrība. Pieejams: www.arheologubiedriba.lv/blog/2018/11/28/mb-aizgjis-valds-mugurvis (skatīts: 29.03.2023.).
• Šterns, I. (1996). Kad vēsturnieks iet talkā archaiologam. Prof. Ēvalda Mugurēviča sešdesmit pieci gadi. In: Universitas, Nr. 76, 01.07.1996. Rīga
• Zemītis, G. (2021). Latvijas arheoloģija padomju režīmā – arheoloģijas “zelta laikmeta” skaudrā realitāte (1940-1941, 1944-1990). In: LZA Vēstis A daļa, 2021.g. 2. Nr. Rīga.
• Zemītis, G. Vilcāne, A. (2018). In Memoriam. Akadēmiķis Ēvalds Mugurēvičs (06.04.1931.-23.11.2018). Latvijas Vēstures institūta žurnāls 2018, Nr. 3 (108). Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga.

[1] Zemītis, G. (2021). Latvijas arheoloģija padomju režīmā – arheoloģijas “zelta laikmeta” skaudrā realitāte (1940-1941, 1944-1990). In: LZA Vēstis A daļa, 2021.g. 2. Nr. Rīga, 25.lpp.

[2] Zemītis, G. Vilcāne, A. (2018). In Memoriam. Akadēmiķis Ēvalds Mugurēvičs (06.04.1931.-23.11.2018). Latvijas Vēstures institūta žurnāls 2018, Nr. 3 (108). Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga.

[3] Mugurēvičs, Ē. (2013). Mana dzīve – no ganuzēna līdz akadēmiķim. Vēsturnieka liecības par savu darbu, laikabiedriem un radiniekiem. Latvijas Vēstures institūta apgāds: Rīga, 46.-62.lpp.

[4] Ibidem, 62.-74.lpp.

[5] Ibidem, 79.lpp.

[6] Keruss, J. Lipša, I. Runce, I. Zellis, K. (2011). Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes vēsture padomju laikā. Personības, struktūras, idejas (1944-1991). LU Akadēmiskais apgāds: Rīga, 114.-122.lpp.

[7] Mugurēvičs, Mana dzīve – no ganuzēna līdz akadēmiķim, 82.-83.lpp.

[8] LUA 1340_5_51643. Ēvalda Mugurēviča studiju lieta. Rīga, 27.lp.

[9] LUA 1340_5_51643, 38.-41.lp.

[10] Šterns, I. (1996). Kad vēsturnieks iet talkā archaiologam. Prof. Ēvalda Mugurēviča sešdesmit pieci gadi. In: Universitas, Nr. 76, 01.07.1996. Rīga, 65.lpp.

[11] Mugurēvičs, Mana dzīve – no ganuzēna līdz akadēmiķim, 252.-253.lpp.

[12] LUA 1340_1100_7. Ēvalda Mugurēviča darba lieta. Rīga, 58.-59.lp.

[13] LUA 1340_1100_7, 65.lp.

[14] Mugurēvičs, Mana dzīve – no ganuzēna līdz akadēmiķim, 356.lpp.

[15] Ibidem, 514.lpp.

[16] Mūžībā aizgājis Ēvalds Mugurēvičs. Latvijas arheologu biedrība. Pieejams:https://www.arheologubiedriba.lv/blog/2018/11/28/mb-aizgjis-valds-mugurvis (skatīts: 29.03.2023.)

Kaspars Markus Molls, krājuma glabātājs

Pēteris Čevers ir Latvijas sabiedrībā un Latvijas vēsturnieku vidū pazīstams kā viens no Latvijas Nacionālo partizānu kara (1944-1956) dalībniekiem, kurš vadīja t.s. Čevera partizānu grupu Kurzemē otrreizējās PSRS okupācijas sākumā pēc Otrā pasaules kara; pirms tam viņš dienējis Latvijas armijā, Sarkanajā armijā un Waffen SS latviešu leģionā. Līdz šim nav tikusi pievērsta uzmanība viņa gaitām Latvijas Universitātē (LU), kur uzsāka studijas jurisprudencē, līdz tās pameta un pārgāja uz militāro karjeru, iestājoties Latvijas Karaskolā, pabeidzot to un kļūstot par Latvijas armijas virsnieku. Zināms ir fakts, ka viņš bija latviešu studentu korporācijas Fraternitas Metropolitana biedrs, taču detalizētāk arī nekas nav zināms par viņa iesaisti studentu korporācijas dzīvē. Tamdēļ tapusi šī rubrika kā papildinājums P. Čevera biogrāfijai.

Vēlējās kļūt par juristu

Pēteris Čevers ir dzimis 1914. gada 9. janvārī Rēzeknes apriņķa Barkavas pagastā, toreizējā Krievijas impērijas ietilpstošajā Iekškrievijas Vitebskas guberņā. Uzaudzis Romas katoļu ģimenē, viņš uzsāka skolas gaitas Barkavas pamatskolā, kuru pabeidza 1927. gada augustā. Pēc tam iestājās Varakļānu valsts ģimnāzijā, kuru pabeidza 1931. gada jūnijā [1]. Jau skolas laikā viņam atklājās talants, kas viņu motivēja uzsākt studijas LU Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes Tiesību zinātņu nodaļā – augstākie vērtējumi (5 baļļu sistēmā) bija latviešu valodā, vēsturē, ģeogrāfijā, filozofijā un sabiedriskajās zinātnēs. Lai gan bija arī apmierinoši vērtējumi svešvalodās (vācu, latīņu, latgaliešu izloksnē, matemātikā, fizikā un ķīmijā), viņš neizvēlējās specializēties eksaktajās, tehniskajās vai humanitārajās zinātnēs. P. Čevers bija arī sportisks un disciplinēts, jo augsti vērtējumi bijuši vingrošanā un militārajā mācībā [2].

1931. gada 14. septembrī P. Čevers uzsāk studijas LU, taču drīz vien saskarās ar nopietnām problēmām, neskatoties uz viņa talantiem. Viņš gan sākumā nepameta studijas, taču atlika studiju maksu. Pamatojums bija tāds, ka P. Čevers, paralēli studējot, mēģināja rast līdzekļus studiju maksas segšanai. Viņa iztikas avots bija ģimene, taču vecāki nevarēja atļauties nosegt viņam pilnu studiju maksu [3]. 1933. gada 1. septembrī viņš pameta studijas LU, jo iestājās Latvijas armijas obligātajā militārajā dienestā. Precīzāki dati par studiju pārtraukšanu LU nav zināmi, jo
P. Čevers pazaudēja savu studiju matrikulu [4]. Lēmumu pārtraukt studijas pieņēma viņš pats 1933. gada 24. augustā, kad lūdza LU sekretāram Aleksandram Valdmanim izsniegt apliecību Latvijas armijas karaklausības komitejai, apliecinot sevi kā LU studentu [5]. Starpkaru periodā visiem vīriešiem bija obligāts militārais dienests Latvijas armijā, ko gan varēja atlikt līdz pat studiju beigšanai LU vai varēja tikt atbrīvots veselības apsvērumu dēļ. Ja izvairījās no obligātā militārā dienesta, tika atņemta Latvijas valsts pilsonību [6]. P. Čevera veselības stāvoklis bija piemērots militārajam dienestam, un, ņemot vērā grūtības studijās LU, viņam izdevīgāk bija dienēt Latvijas armijā [7]. Obligātais dienests ilga no 1933. gada 1. septembra līdz 1935. gada 16. janvārim, jo dienesta laikā beidza instruktora kursus, iegūstot kaprāļa un virsdienesta kaprāļa dienesta pakāpes. Militārais dienests viņam iepatikās, ka viņš izlēma veidot profesionāla virsnieka karjeru, iestājoties Latvijas Kara skolā 1935. gada 4. oktobrī [8].

Saikņu saglabāšana ar Latvijas Universitāti

Lai gan P. Čevers pameta jurisprudences studijas, pirms gada 1932. gada rudenī iestājās latviešu studentu korporācijā Fraternitas Metropolitana [9]. Teorētiski P. Čevers varēja iestāties latviešu studentu korporācijā Lacuania, kur bija nerakstīts novadniecības princips – uzņemt visus LU studējošos latviešu studentus no Latgales. Šādu principu ievēroja LU Tautsaimniecības un tiesību zinātņu latviešu students Roberts Ancāns 1938. gada 30. oktobrī, bet P. Čevers izvēlējās Fraternitas Metropolitana [10]. Viņam arī neviens neliedza iestāties studentu korporācijā, kurā nepastāv nerakstītais novadniecības princips. Izveidojoties LU, studentu korporācijām izzuda t.s. saistību un novadniecības princips, kā tas bija raksturīgi Krievijas impērijā pie Rīgas Politehnikuma/Rīgas Politehniskā institūta, Tērbatas, Sanktpēterburgas un Maskavas universitātēm. Sākotnēji studentu korporācijas bija piesaistītas pie konkrētās universitātes fakultātes vai institūta nodaļas, taču LU kā klasiska tipa universitāte (apvienoja tehniskās, eksaktās un humanitārās zinātnes) pierādīja, ka saistību princips zaudē savu nozīmi. Neatkarīgi no tā, kurā fakultātē studēja, varēja iestāties jebkurā studentu korporācijā. Izņēmums bija nacionālajam principam, kas latviešiem atļāva iestāties tikai latviešu studentu korporācijā [11].

1930. gada 26. februārī LU Padomes apstiprinātie noteikumi par studentu organizācijām, kas reģistrētas pie LU, noteica par obligātu prasību biedriem būt imatrikulētiem LU studentiem, taču P. Čevers iesaistījās tikai internajā (iekšējā) sadzīvē. Līdz ar to LU Padome nevarēja piemērot jebkādas sankcijas studentu korporācijai, ja tās biedrs, pārtraucot studiju saistības ar LU, neiesaistās eksternajā (ārējā) sadzīvē [12]. P. Čevers militārā dienesta sakarā nevarēja turpināt iesaisti studentu korporācijas iekšējā sadzīvē, ka viņš izlēma paņemt komāna garantu 1933. gada 11. septembrī. Ar komāna garantu saprot juridisku statusu, ka korporants formāli paliek konkrētai studentu korporācijai piederīgs, bet faktiski no tās izstājies darba, studiju vai citu traucējošo apstākļu dēļ [13]. P. Čevers nevarēja gan apmaksāt LU studijas, gan arī viņam bija parādsaistības ar Fraternitas Metropolitana. Piemēram, 1933. gada 24. aprīlī viņš nenodeva bibliotēkai 3 grāmatas, ko bija paņēmis 1932. gada 15. decembrī [14]. Kaut gan pats 1933. gada 8. maijā mēģinājis apstrīdēt savas korporācijas uzlikto naudas sodu par grāmatu nenodošanu, pamatojot, ka “nezināja noteikumus, kas nekur nav redzami.” Viņš gan minēja faktu, ka viņa ģimenei ir grūtības viņu materiāli atbalstīt [15]. Nāca arī pārmetumi par akadēmiskās paukošanās treniņu neapmeklēšanu 1933. gada 15. maijā [16], taču viņam svarīgāks bija obligātais militārais dienests Latvijas armijas 1. Jātnieku pulka 4. eskadriļas 1. vadā Daugavpilī [17]. Latvijas studentu korporācijās akadēmiskā paukošanās ir obligāta prasība ikvienam biedru kandidātam (fuksim), lai viņš varētu iegūt pilntiesīga biedra (komiltoņa vai tautieša) statusu. Arī ikvienam korporantam ir jābūt gatavam kārtot t.s. goda lietas – aizstāvēt savu un savas organizācijas godu ar rapieri [18].

P. Čevers solījās atgriezties studentu korporācijas aktīvajā dzīvē, kad būs izgājis obligāto militāro dienestu un atradis algoto darbu [19]. Viņš gan algoto darbu ieguva Latvijas armijas 1. Jātnieku pulkā 1937. gada 11. augustā kā leitnants, kad absolvēja Latvijas Kara skolu [20]. Tomēr aktīvajā dzīvē neatgriezās, jo viņa dzīvi aizņēma militārais dienests un par prioritāti viņš izvēlējās virsnieka karjeru, nevis aktīvu sabiedrisko darbību Fraternitas Metropolitana. Par studijām Latvijas Kara skolā viņš bija informējis savu studentu korporāciju 1936. gada 12. maijā, kad apsolīja samaksāt biedru naudas parādu [21]. Lai gan Fraternitas Metropolitana kā pie LU 1925. gada 22. septembrī reģistrētai studentu akadēmiskai mūža organizācijai vajadzēja ievērot LU Padomes apstiprinātos noteikumus par imatrikulēto LU studentu uzņemšanu savā korporantu saimē [22], pati studentu korporācija atzinīgi novērtēja P. Čevera iesaisti Latvijas armijā. Saskaņā ar Fraternitas Metropolitana statūtiem par biedru uzņemamas personas, kurām ir iegūta augstākā izglītība Latvijas vai ārzemju universitātēs. Pati Fraternitas Metropolitana vēsture nesākās pie LU, bet gan pie Sanktpēterburgas universitātes. Pie šīs Krievijas impērijas universitātes dibinājās un reģistrējās latviešu studentu korporācija Fraternitas Petropolensis 1896. gada 18. decembrī, kas ir Fraternitas Metropolitana priekštece. Tā kā ne visi Fraternitas Metropolitana biedri ir LU absolventi, un izslēgt biedru sakarā ar studiju pārtraukšanu LU būtu pretrunā ar pašas studentu korporācijas statūtiem [23]. Arī studentu korporācijas uzskata dienestu Latvijas armijā par prestižu, jo Fraternitas Metropolitana gadījumā tā pulcina ap sevi nacionāli valstiski domājošus latviešu studentus, izkopjot viņu personīgo krietnību, sabiedrisko disciplīnu un tēvijas mīlestību [24].

Otrais pasaules karš

P. Čevers turpināja militāro dienestu Daugavpils 1. Jātnieku pulkā virsleitnanta pakāpē, kad 1940. gada 17. jūnijā PSRS okupēja Latviju. Latvijas armija tika pārsaukta par Latvijas Tautas armiju, taču to 1940. gada rudenī likvidēja, integrējot to Sarkanajā armijā kā 24. Teritoriālo korpusu. P. Čevers no Latvijas armijas virsnieka kļuva par Sarkanās armijas virsnieku, taču viņam saglabājās apslēpta nelojalitāte pret PSRS okupāciju. 1941. gada 14. jūnijā viņš izvairījās no PSRS Iekšlietu tautas komisariāta (NKVD) uzsāktajiem arestiem pret Latvijas virsniecību, kuras kulminācija bija Latvijas virsniecības slaktiņš Litenes mežā, Gulbenes pievārtē [25].

Redzot, kā PSRS iznīcina Latvijas armijas virsniecību, P. Čevers iesaistījās pulkvežleitnanta Kārļa Aperāta organizētajā nacionālo partizānu vienībā Dzimtenes sargi, lai pretotos padomju okupantu represīvajai varai. Nacionālā pretošanās sakrita ar 1941. gada 22. jūniju, kad PSRS sabiedrotā nacionālsociālistiskā Vācija lauza 1939. gada 23. augustā noslēgto Molotova-Rībentropa paktu, uzbrūkot PSRS. Sarkanā armija tika pārsteigta negaidīti, ka tā haotiski atkāpās uz austrumiem. Dzimtenes sargi uzbruka bēgošajām Sarkanās armijas vienībām Latvijas teritorijā, kad padomju okupāciju nomainīja nacionālsociālistu okupācija. Šo notikumu sakritība nāca par labu P. Čeveram un viņa kaujiniekiem, taču nacionālsociālistiskās Vācijas interesēs nebija palīdzēt atjaunot neatkarīgo Latvijas valsti. Tās interesēs bija iekarot svešu teritoriju, pakļaut to savai varai, atnesot jaunas represijas, sevišķi holokaustu, kā arī piesegt savu sabiedroto Japānas impēriju Tālajos austrumos, novēršot PSRS uzmanību no Tālajiem austrumiem uz Eiropu, dodot iespēju japāņiem uzsākt Klusā okeāna iekarošanu, izraisot karu ar ASV [26].

Dzimtenes sargu vienību atbruņoja, jo vācu nacionālsociālisti neuzticējās vietējo iedz. iesaistei karadarbībai Austrumu frontē. Tomēr situācija mainījās 1941. gada rudenī-1942. gada ziemā, kad Sarkanā armija izrādīja niknāku pretestību uzbrūkošajam Vērmahtam. Tajā pašā laikā aiz Austrumu frontes sāka darboties padomju partizāni, kuri, paralēli pretojoties Vērmahtam, centās atjaunot padomju varu nacionālsociālistiskās Vācijas okupētajās Baltijas valstīs, Baltkrievijā un Ukrainā. P. Čevers nebija aizmirsis baiso 1940.-1941. gadu, kad PSRS nežēlīgi iznīcināja neatkarīgo Latvijas valsti, deportējot un nošaujot tās iedz., sevišķi Latvijas armijas virsniecību un studentu korporācijas Fraternitas Metropolitana saimes locekļus [27]. Pašsaprotami, pretoties gan PSRS, gan nacionālsociālistiskajai Vācijai vienlaikus bija nereāli. Šajā situācijā radās t.s. “mana ienaidnieka ienaidnieks ir mans draugs” – nacionālsociālistiskā Vācija tika uzskatīta par taktisko sabiedroto karā pret PSRS. Tā arī 1942. gada februārī, kad Vērmahts centās noturēt Austrumu fronti pret Sarkano armiju sakarā ar neveiksmīgo Maskavas iekarošanas operāciju 1941. gada 5. decembrī [28], P. Čevers brīvprātīgi iestājās 23. policijas bataljonā, lai iesaistītos padomju partizānu apkarošanā, tādejādi ierobežojot PSRS izveidot placdarmu veiksmīgam Sarkanās armijas pretuzbrukumam Austrumu frontē, citiem vārdiem sakot, atliekot otrreizējo PSRS okupāciju [29].

Vācu virsniecība novērtēja P. Čevera karotāja talantu, ka viņu uzaicināja doties uz speciālajām mācībām nacionālsociālistiskajā Vācijā, lai kļūtu par militārā izlūkdienesta Abwehr Brandenburgas pulka izlūku. P. Čevers piekrita, un devās uz mācībām [30]. Mācības beidza 1942. gada jūlijā, un viņš tika dislocēts Ukrainas austrumos, lai iesaistītos Vērmahta vasaras ofensīvā Austrumu frontes dienvidu sektorā. Viņam tika uzdots bīstams uzdevums kā Abwehr Brandenburgas pulka izlūkam - palīdzēt Vērmahtam gūt uzvaras pār Sarkano armiju Kubaņas stepes. Viņš ar saviem izlūkiem nomaskējās par padomju kājniekiem, lai Sarkanās armijas aizmugurē veiktu diversijas ar mērķi traucēt Sarkanajai armijai pretestību, atļaujot Vērmahtam virzīties strauji uz Staļingradu pie Volgas upes un uz Ziemeļkaukāza naftas atradnēm Čečenijā un Azerbaidžānā [31].

Nacionālsociālistiem bija ambīcijas iekarot PSRS teritoriju no Staļingradas līdz pat Kaukāza kalniem, lai iegūtu placdarmu nākotnes ekspansijai uz Tuvajiem Austrumiem, palīdzot Vācu Āfrikas korpusam Ziemeļāfrikā no aizmugures. Tomēr šādas ieceres bija utopija, jo Vērmahta kapacitāte bija sasniegusi savus griestus, sakarā ar karadarbības plašu izplešanos visā Austrumu frontē, Ziemeļāfrikā un Atlantijas okeānā, radot loģistikas problēmas karaspēka apgādāšanai [32]. Iebrukums Tuvajos Austrumos notiktu caur PSRS-Lielbritānijas okupēto Persiju un Lielbritānijas okupēto Irāku, lai aizgrieztu ciet t.s. lendlīzes piegādes ceļu, pa kuru PSRS saņēma ASV materiālo un militāro palīdzību karā pret nacionālsociālistisko Vāciju [33]. Lai gan nacionālsociālistiskā Vācija paļāvās uz savu sabiedroto Japānas impēriju, cerot par tās iebrukumu Britu Indijā no austrumu puses ar mērķi spiest Lielbritāniju pārorientēt savu karaspēku no Ziemeļāfrikas uz Indiju, palielinot izredzes Vācu Āfrikas korpusam gūt uzvaru, japāņi iestiga bezgalīgā karā Britu Birmā (Mjanmā) un Ķīnā, kā arī viņi pievērsa uzmanību ASV Klusā okeāna kara flotes mēģinājumiem atgūt pārsvaru [34].

Taču P. Čevers par šiem kara plāniem neko nezināja, un viņu interesēja tikai karš ar PSRS kā atriebība par Latvijas valsts iznīcināšanu. Tomēr pats P. Čevers nebija lojāls pret nacionālsociālistisko Vāciju, jo tā bija otra okupācijas vara, kas liedza tiesības atjaunot neatkarīgu Latvijas valsti. Taču latviešu virsnieks dzīvoja ar apziņu, ka Otrais pasaules karš pavērsīsies par labu Sabiedroto koalīcijai (ASV, Lielbritānija un PSRS), un Rietumvalstis ieturēs stingrāku nostāju pret PSRS Baltijas jautājumā. Tomēr ASV un Lielbritāniju interesēja PSRS iesaiste “Ass” koalīcijas (nacionālsociālistiskā Vācija, fašistiskā Itālija un Japānas impērija) sakaušanā, kas nozīmēja P. Čevera dzimtenes otrreizēju PSRS okupāciju [35]. Sekoja katastrofāla sakāve Staļingradā 1943. gada 3. februārī, kuru gan pats P. Čevers nepieredzēja. Brandenburgas pulku izdevās pārcelt uz frontes aizmuguri, citādāk pats P. Čevers būtu Staļingradā gājis bojā, kritis padomju gūstā (nozīmētu nāvi Sibīrijā) vai pazudis bezvēsts [36]. 1943. gada pavasarī sākās Latviešu Waffen SS leģiona formēšana, kurā latviešu virsnieks tika ieskaitīts 19. latviešu divīzijā. Pēc Sarkanās armijas uzvarām Staļingradā un Kurskā (1943. gada jūlijā), Vērmahts sāka atkāpties rietumu virzienā, kas izraisīja draudus otrreizējai PSRS okupācijai Latvijā [37]. P. Čevers labi apzinājās – ja komunisti nāks atpakaļ, viņi atsāks to, ko nebija pabeiguši 1940.-1941. gadā. No 1943. gada marta līdz 1945. gada maijam viņš karoja Latviešu Waffen SS 19. divīzijas 43. kājnieku pulka prettanku rotā, kur bija tās komandieris. Par dalību smagās kaujās no Veļikajas upes līdz Kurzemei viņam tika piešķirti 1. un 2. šķiras Dzelzs krusti, Kara Nopelnu krusts un Vācu sudraba Trieciena nozīme [38].

Nacionālo partizānu karš

Kad 1945. gada 8. maijā Kurzemē ielenktā Vācu armijas grupa “Kurzeme” (“Ziemeļi”) kapitulēja saskaņā ar nacionālsociālistiskās Vācijas bezierunu kapitulāciju, sekoja pilnīga Latvijas teritorijas otrreizējā PSRS okupācija. Daži latviešu leģionāri pēc kara nonāca Rietumvācijā kā pārvietotās personas, citi krita padomju gūstā vai izdevās aizbēgt uz Rietumvāciju, kā arī aizgāja Latvijas mežos, uzsākot nacionālo partizānu gaitas [39]. Kapteinis P. Čevers bija viens no leģionāriem, kurš izlēma turpināt cīņu par Latvijas neatkarības atjaunošanu [40]. Viņa motivācija turpināt karot ar PSRS ir saistāma ar 1946. gada 5. martā Fultonā, Misurī štatā, ASV slaveno “dzelzs priekškara” runu, ko teica Otrā pasaules kara Lielbritānijas premjers Vinstons Čērčils. Britu valstsvīra teiktais, ka “pār Eiropas nolaižas “dzelzs priekškars”, aiz kura Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis nonāk PSRS ietekmes orbītā”, radīja iespaidu nacionālajiem partizāniem, ka Sabiedroto koalīcija ir sašķēlusies un gaidāms Trešais pasaules karš starp ASV un Lielbritāniju vienā pusē un PSRS otrā pusē [41]. Aukstais karš starp antikomunistiskajiem Rietumiem un komunistiskajiem Austrumiem bija sācies, ka nacionālie partizāni Baltijas valstīs, Polijā un Ukrainas rietumu teritorijās ticēja, ka "ir pienācis īstais laiks aizkavēt PSRS varas konsolidāciju pirms Rietumvalstis sāk Centrāleiropas un Austrumeiropas atbrīvošanu no komunistu jūga" [42].

PSRS iekarotajās rietumu teritorijās (Baltijas valstīs, Baltkrievijas un Ukrainas rietumos) bija radusies labvēlīga situācija bruņotai pretošanās kustībai, kamēr norisinājās Otrais pasaules karš. Kamēr Sarkanā armija gāja uz rietumiem, nacionālsociālistiskās Vācijas galvaspilsētas Berlīnes virzienā, tikmēr nacionālie partizāni nolēma izmantot nosacīto varas vakuumu padomju okupētajās teritorijās, cenšoties nodibināt politiskus veidojumus kā pamatbāzi neatkarīgu valstu atjaunošanai vai izveidošanai [43]. Paralēli tam norisinājās bruņot cīņa ne tikai ar Sarkano armiju, padomju partizāniem un Vērmahtu, bet arī starp Polijas Dzimtenes armiju (Armija Krajowa, AK) [44] un Ukrainas Sacelšanās armiju (Українська повстанська армія, UPA) [45], kā arī Lietuvas partizāniem (Lietuvos partizanai) un AK [46]. Dažreiz pat poļu partizāni taktiski sabiedrojās ar Sarkano armiju, lai karotu pret nacionālsociālistiem un lietuviešiem [47]. Un lietuvieši rīkojās tāpat, bet gan pret poļiem un nacionālsociālistiem. Līdzīgi bija starp Sarkano armiju un AK, lai karotu pret UPA [48]. Vienkāršiem vārdiem runājot, atkārtojās analoga situācija pēc Pirmā pasaules kara, kad veidojoties jaunām, nacionālām valstīm, visi ar visiem karoja, vienlaikus ar vienu sabiedrojoties uz noteiktu laiku, līdz atkal sāk karot ar viens otru [49].

Tomēr šajās jukās ticība karam starp Rietumiem un PSRS bija maldi, jo tajā laikā Rietumvalstis negribēja uzsākt Trešo pasaules karu Centrāleiropas un Austrumeiropas dēļ. ASV rēķinājās, ka viņu sabiedrība gribēs redzēt savus vīriešus atgriežamies no Otrā pasaules kara dzimtenē, nevis karojam ar PSRS, nesot jaunus upurus. Savukārt Lielbritānija sāka pieredzēt savas koloniālās impērijas norietu Āfrikā un Āzijā, ka tā sāka zaudēt savu lielvaras statusu un tās kolonijām, iegūstot neatkarību, pieslējās ASV vai PSRS kā saviem sabiedrotajiem. Veidojās t.s. bipolārā pasaules kārtība, kur starptautiskā stabilitāte balstījās uz ASV-PSRS pretstāvi [50].

P. Čevers atsāka partizānu gaitas ar saviem pulka kājniekiem Rendas apkārtnes mežos, kam seko pārvietošanās pa Talsu apriņķa Vandzenes pagasta un Engures-Zentenes mežiem. Pārvietojoties pa Kurzemes mežiem, līdz 1945. gada novembrim viņš savervē vairākus kaujiniekus un apvienojās ar kapteiņa Nikolaja Straumes grupu. Tās sastāvā bija aptuveni 30 bijušo 19. latviešu divīzijas virsnieku un karavīru, kur pats P. Čevers bija N. Straumes vietnieks. P. Čevera partizāni biedēja PSRS Valsts Drošības ministrijas (MGB) “izstrebīteļņikus” jeb “iznīcinātāju bataljonus” un vietējos Talsu pagastu padomju kolaborantus [51]. Tomēr paši partizāni pieredzēja zaudējumus kaujās ar PSRS spēka struktūrām, jo partizānu sastāvu regulāri papildināja jauni cilvēki. 1948. gada 9. maijā daļa partizānu P. Čevera vadībā atdalījās no N. Straumes partizāniem, lai dislocētos Vandzenes-Upesgrīvas-Oktes mežos. P. Čevera partizāni bija labos kontaktos caur saviem uzticamajiem sakarniekiem ar citām latviešu nacionālo partizānu grupām, no kuriem daži pievienojās P. Čevera partizāniem [52]. Par nozīmīgāko P. Čevera partizānu kauju pieņemts nosaukt 1950. gada 3. februāri Vandzenes mežā, kad čekisti, ielencot partizānu bunkuru, nogalināja 6 latviešu nacionālos partizānus. Taču P. Čeveram un dažiem nacionālajiem partizāniem izdevās izbēgt no krišanas padomju gūstā [53].

Bojāeja un nacionālā piemiņa mūsdienās

Izbēguši no krišanas padomju gūstā, P. Čevera nacionālie partizāni turpināja pārvietošanos līdz 1950. gada vasarā nejauši satikās ar bijušās 19. latviešu divīzijas leitnanta Arvīda Gailīša partizāniem Engures mežu masīvā. P. Čevers ar A. Gailīti bija pazīstami, jo abi karoja Otrā pasaules karā pret Sarkano armiju [54]. Taču tikšanās izrādījās liktenīga, jo latviešu kapteinis nezināja, ka leitnants ir PSRS MGB slepenais aģents ar segvārdu “Grosbergs”. 1950. gada 1.-2. novembrī P. Čevers un viņa 7 partizāni tika sazāļoti ar spēcīgu narkotisko vielu, kad nacionālie partizāni nolēma ieturēt maltīti Sulu mežā pretī Plieņciemam. Narkotikas ātri iedarbojās, ka upuri aizmiga [55]. Pamostoties, P. Čevers un viņa nacionālie partizāni attapās, ka ir nonākuši t.s. “Stūra mājas” kamerā. P. Čeveru kopā ar sagūstītajiem  partizāniem 1951. gada 1.-3. jūnijā tiesāja PSRS Baltijas kara apgabala Kara tribunāls, piespriežot nāvessodu, nošaujot – izpildīts Rīgas Centrālcietumā 1951. gada 24. augustā [56].

Aptuveni 3 gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošana un PSRS sabrukuma, 1994. gada 11. novembrī, atzīmējot Lāčplēša dienas jeb Latvijas armijas izšķirošo uzvaru pār bermontiešiem Latvijas Neatkarības karā (1918-1920) 75. gadskārtu, Latvijas valsts Talsu rajona Vandzenes pagasta mežā pie Vandzenes-Upesgrīvas ceļa tika iesvētīts piemiņas akmens P. Čevera nacionālo partizānu grupai [57]. 2021. gada 6. augustā Latvijas valsts Talsu novadā tika atklāts AS Latvijas Valsts mežu P. Čevera nacionālo partizānu bunkurs, kas tika rekonstruēts atbilstoši tam bunkuram, kāds tas bija 1950. gada 3. februārī [58]. Tā paša gada 24. augustā, pieminot P. Čevera nāvi pirms 70 gadiem, latviešu studentu korporācija Fraternitas Metropolitana dalījās savā Facebook vietnē ar sava biedra biogrāfiskajām ziņām, uzsverot viņa nopelnus Latvijas valsts labā [59].

Papildus informācija

Pēteris Čevers - nacionālais partizāns un grupas komandieris

Pētera Čevera nacionālo partizānu bunkurs

Latgales dati par Pēteri Čeveri

Talsu novadā atklāts Pētera Čevera nacionālo partizānu bunkurs

Noklusētais karš – mežabrāļi, nacionālie partizāni, Čevera grupa

studentu korporācija “Fraternitas Metropolitana”

Fraternitas Metropolitana mājaslapa

Fraternitas Metropolitana Facebook vietne

[1] Arons, Kārlis Ēriks., Juris, Briedis., Ekmanis, Juris., Migla, Andrejs., Rasmanis, Egons., Stradiņš, Jānis (red.). Fraternitas Metropolitana 100. Rīga: Fraternitas Metropolitana konvents. 1997, 94. lpp.

[2] LVVA. 7427. f. (Latvijas Universitāte), 1. apr., 15689. l (Pēteris Čevers), 6. lpp.

[3] LVVA. 3728. f. (LU studentu biedrība korporācija Fraternitas Metropolitana), 1. apr., 28. l (Ienākušie raksti), 103., 130., 240. lpp.

[4] LVVA. 7427. f. (Latvijas Universitāte), 1. apr., 15689. l (Pēteris Čevers), 7. lpp.

[5] Turpat, 8. lpp.

[6] Rasums, Roberts. Dienēt vajadzēs visiem. No: Grigorjeva, Sandra (galv. red.). Universitas (Scientiae et Patriae), 117/2022. Jelgava: Jelgavas tipogrāfija. 2022, 68. lpp.

[7] LVVA. 3728. f. (LU studentu biedrība korporācija Fraternitas Metropolitana), 1. apr., 183. l (Konventa parādnieki), 40. lpp.

[8] LVVA. 7427. f. (Latvijas Universitāte), 1. apr., 15689. l (Pēteris Čevers), 9. lpp.

[9] LVVA. 3728. f. (LU studentu biedrība korporācija Fraternitas Metropolitana), 1. apr., 1. l (Dibināšanas protokolu noraksts, statūti, locekļu saraksti, ārējās nozīmes), 35. lpp.

[10] Rubenis, Rūdolfs. Ancāns, Roberts – buršs un karavīrs. No: Grigorjeva, Sandra (galv. red.). Universitas (116/2022). Rīga: Filistru Biedrību savienība. 2022, 34. lpp.

[11] Rubenis, Rūdolfs. Latvia korporantu dzīve. Rīga: LU Muzejs. 2020, 5. lpp. Pieejams: https://dspace.lu.lv/dspace/handle/7/56753

[12] LVVA. 3728. f. (LU studentu biedrība korporācija Fraternitas Metropolitana), 1. apr., 1. l (Dibināšanas protokolu noraksts, statūti, locekļu saraksti, ārējās nozīmes), 3. lpp.

[13] LVVA. 3728. f. (LU studentu biedrība korporācija Fraternitas Metropolitana), 1. apr., 37. l (Tautiešu un filistru saraksts), 5. lpp.

[14] LVVA. 3728. f. (LU studentu biedrība korporācija Fraternitas Metropolitana), 1. apr., 29. l (Ienākošie raksti), 39. lpp.

[15] Turpat, 58. lpp.

[16] Turpat, 71. lpp.

[17] LVVA. 3728. f. (LU studentu biedrība korporācija Fraternitas Metropolitana), 1. apr., 29. l (Ienākošie raksti), 99. lpp.

[18] Rubenis, Rūdolfs. Akadēmiskās paukošanās inventārs. Rīga: LU Muzejs. 2021, 2. lpp. Pieejams: https://dspace.lu.lv/dspace/handle/7/56871

[19] LVVA. 3728. f. (LU studentu biedrība korporācija Fraternitas Metropolitana), 1. apr., 183. l (Konventa parādnieki), 40. lpp.

[20] Hāzners, Vilis., Sproģis, Elmārs (red.). Latvijas Kara skola: Vēsturisko materiālu sakopojums. Lincoln: Latviešu Virsnieku apvienības izdevums. 1979, 125. lpp.

[21] LVVA. 3728. f. (LU studentu biedrība korporācija Fraternitas Metropolitana), 1. apr., 183. l (Konventa parādnieki), 40. lpp.

[22] LVVA. 3728. f. (LU studentu biedrība korporācija Fraternitas Metropolitana), 1. apr., 1. l (Dibināšanas protokolu noraksts, statūti, locekļu saraksti, ārējās nozīmes), 8. lpp.

[23] Turpat, 9. lpp.

[24] LVVA. 3728. f. (LU studentu biedrība korporācija Fraternitas Metropolitana), 1. apr., 2. l (Latvju studējošo un studējošo biedrības Fraternitas Metropolitana statūti), 1. lpp.

[25] Arons, Kārlis Ēriks., Juris, Briedis., Ekmanis, Juris., Migla, Andrejs., Rasmanis, Egons., Stradiņš, Jānis (red.). Fraternitas Metropolitana 100. Rīga: Fraternitas Metropolitana konvents. 1997, 94. lpp.

[26] Rubenis, Rūdolfs. Ancāns, Roberts – buršs un karavīrs. No: Grigorjeva, Sandra (galv. red.). Universitas (116/2022). Rīga: Filistru Biedrību savienība. 2022, 34.-35. lpp.

[27] Johnson, Paul. Modern Times: The World from the Twenties to the Eighties. New York: Harper Colophon Books. 1985, page 386

[28] Hedinger, Daniel. Die Ache: Berlin-Rom-Tokio. München: Verlag C.H. Beck oHG. 2021, Seite 352

[29] Arons, Kārlis Ēriks., Juris, Briedis., Ekmanis, Juris., Migla, Andrejs., Rasmanis, Egons., Stradiņš, Jānis (red.), 94. lpp.

[30] Turpat, 94. lpp.

[31] Hedinger, Daniel, Seite 352-353

[32] Shirer, William. The Rise and Fall of the Third Reich: A History of Nazi Germany. London: Book Club Associates. 1960, page 914-915

[33] Tiek, Wilhelm. Das Finnische Freiwilligen-Bataillon der Waffen SS. Leisnig: ADORIA-Verlag e.K. 2021, Seite 105

[34] Johnson, Paul, page 396-397

[35] Rubenis, Rūdolfs. LU profesora Konstantīna Čakstes piemiņas plāksne. Rīga: LU Muzejs. 2020, 3. lpp. Pieejams: https://dspace.lu.lv/dspace/handle/7/54238

[36] Beevor, Antony. Stalingrad. London: Penguin Books. 2017, page 419

[37] Beevor, Antony. The Second World War. London: Weidenfeld & Nicolson. 2012, page 507

[38] Arons, Kārlis Ēriks., Juris, Briedis., Ekmanis, Juris., Migla, Andrejs., Rasmanis, Egons., Stradiņš, Jānis (red.), 94. lpp.

[39] Zelča, Vita. Uzvaras svētki Padomju Latvijā. No: Muižnieks, Nils., Zelča, Vita. Karojošā piemiņa: 16. marts un 9. maijs. Rīga: LU SZF SPPI. 2011, 197.-198. lpp.

[40] Narkēvics, Ēriks Arvīds. Kapteiņa Čevera liktenis. No: Kalvāns, Aleksandrs (sast. un galv. red. Uz ežiņas galvu liku: Traģiskās partizānu cīņas Latvijas mežos pēckara gados. Rīga: Nacionālo Daugavas Vanagu Latvijs apvienība. 1993, 330. lpp.

[41] Turčinskis, Zigmārs. Karš pēc kara: Latvijas Nacionālo partizānu cīņas 20. gadsimta 40. gadu beigās-50. gadu sākumā. No: Strods, Heinrihs (sast. un zin. red.). Karš pēc kara (1944-1956): Latvijas Okupācijas muzeja gadagrāmata. Rīga: Latvijas Okupācijas muzeja biedrība  (OMB). 2007, 118. lpp.

[42] Schmidt, Alexander. Geschichte des Baltikums: Von den alten Göttern bis zur Gegenwart. München: Piper Verlag GmbH. 1999, Seite 331

[43] Sudoplatow, Pawel A. Der Handlanger der Macht: Sudoplatow. Berlin: BEBUG mbh/edition berolina. 2018, Seite 267

[44] Subtelny, Orest. Ukraine: A History (Forth Edition). Toronto: University of Toronto Press. 2009, page 490

[45] Kochanski, Halik. Resistance: The Underground War in Europe, 1939-1945. London: Allen Lane. 2022, page 516

[46] Turpat, page 642

[47] Eidints, Alfonss., Bumblausks, Alfreds., Kulkausks, Antants., Tamošaitis, Mindaugs. Lietuvas vēsture. Rīga: Apgāds Zvaigzne ABC. 2014, 226. lpp.

[48] Beevor, Antony. The Second World War. London: Weidenfeld & Nicolson. 2012, page 609

[49] Klišāns, Valdis. Ievads Ukrainas vēsturē. Rīga: Apgāds "Zvaigzne ABC". 2022, 100. lpp.

[50] Generalleutnant a. D. Dipl.-Ing. Neidhart, Wolfgang. Die Grundung des Warschauer Vertrags. Zur Politik der Grossmachte und der beiden deutschen Staaten bei der Blockbildung. Im:Arbeitsgruppe Geschichte der NVA und Integration ehemaliger NVA-Angehoriger in Gesellschaft und Bundeswehr beim Landesverband Ost des Deutschen Bundeswehr Verbandes. Was war die NVA?: Militarpolitik, Militarrate, Waffengattungen, Einrichtungen un Dienste (Bands 3). Berlin: BEBUG mbH/edition berolina. 2016, Seite 15-16

[51] Narkēvics, Ēriks Arvīds, 330. lpp.

[52] Turpat, 330. lpp.

[53] Arons, Kārlis Ēriks., Juris, Briedis., Ekmanis, Juris., Migla, Andrejs., Rasmanis, Egons., Stradiņš, Jānis (red.), 94. lpp.

[54] Narkēvics, Ēriks Arvīds, 331. lpp.

[55] Turčinskis, Zigmārs, 110. lpp.

[56] Arons, Kārlis Ēriks., Juris, Briedis., Ekmanis, Juris., Migla, Andrejs., Rasmanis, Egons., Stradiņš, Jānis (red.), 95. lpp.

[57] Turpat, 95. lpp.

[58] Sprūde, Viesturs. Talsu novada Valdzenes mežos atjaunots mežabrāļu bunkurs. Rīga: Latvijas avīze. 2021. Pieejams: https://www.la.lv/atjaunots-mezabralu-bunkurs

[59] Pēteri Čeveru atceroties. Pieejams:

https://www.facebook.com/Frat.Metropolitana

Rūdolfs Rubenis, krājuma glabātājs

Helēna Ledus (pirms uzvārda latviskošanas -  Eisbergs, precējusies – Starca, avotos un literatūrā figurē dubultuzvārdi Eisbergs-Ledus, Ledus- Starca; 1912.1.11. - 2005.3.01.) ir latviešu botāniķe, kas gan diemžēl tikai neilgu laiku paspēja strādāt Latvijā, šajā laikā lielākoties pievēršoties Rietumzemgales floras pētniecībai.

Materiāli Latvijā par pētnieces dzīvi ir saglabājušies maz, acīmredzot tādēļ, ka H. Starcs – Ledus zinātniskā darbība Latvijā noritēja salīdzinoši neilgu laiku, lielāko savas dzīves daļu viņa pavadīja ASV. Tomēr LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās glabātajā Herbarium Latvicum kolekcijā joprojām apskatāms daudzskaitlīgs botāniķes ievākto un noformēto augu paraugu klāsts.

H. Eisbergs ir dzimusi 1912. gada 1. novembrī Zebrenes pagastā, toreizējā Tukuma apriņķī Bikstu pagastskolā. Helēnas tēvs Kārlis Roberts bija pagastskolas skolotājs, vēlāk - pārzinis. Māte - Marija Helēna, dzimusi Bullis. Helēnai bija vecāks, 1910. gada 10. novembrī dzimis brālis Pauls. Skolas gaitas Helēna uzsāka Bikstu pagastskolā, tālāk -  Jaunpils pagastskolā, bet izglītību turpināja Jelgavas Valsts skolotāju institūtā, ko beidza 1932. gadā [1]. Šajā gadā tēvs iesniedz lūgumu Iekšlietu ministrijai par ģimenes uzvārdu maiņu uz Ledus [2].

Pabeigusi skolotāju institūtu, H. Ledus tā paša gada rudenī iestājās Latvijas Universitātes Matemātikas un dabaszinātņu fakultātē dabaszinātņu nodaļas sistemātiskās botānikas grupā, kuru beidza 1938. gada februārī, iegūstot dabas zinātņu kandidāta grādu [3].

1937. gadā H. Ledus sāka strādāt kā subasistente Augu morfoloģijas un sistemātiskās botānikas katedrā, bet kopš1938. gada rudens semestra bija jaunākā asistente. Viņas pienākumos bija herbārija kārtošanas darbi, praktiskie darbi ziedaugu un morfoloģijā un sistemātikā. Acīmredzot pateicoties šiem uzdevumiem, LU herbārijā saglabājušies daudzi H. Ledus vāktie un rūpīgi noformētie augu paraugi.

H. Ledus iesaistījās biedrību dzīvē. H. Ledus darbojās Latvijas Bioloģijas biedrībā, Fenno-Baltijas Augu ģeogrāfu savienībā, 1938. gadā viņa piedalījās Fenno-Baltijas augu ģeogrāfu konferencē Helsinkos un Olandes salās. Iespējams, ka studiju gados H. Ledus darbojusies arī LU Dabaszinātņu studentu biedrībā. LU Botāniskā dārza draugu biedrībā kopš 1939. gada jaunā zinātniece darbojās valdē, bet 1941. gadā viņai tika uzticēts iesniegt pieteikumu Rīgas pilsētas komisāram, lai biedrība varētu atjaunot savu darbību [4].

H. Ledus darbojās arī žurnāla "Daba un Zinātne" redakcijas komisijā.

1939. gadā H. Ledus apprecējās ar ievērojamo latviešu biologu Kārli Starcu (1897 – 1953), un 1943. gadā viņiem piedzima dēls Jānis. Kara beigās ģimene emigrēja. 1950. gadā viņi pārcēlās uz ASV un apmetās Indianapolisā, kur K. Starcs sākotnēji strādāja “kāda miljonāra 40 akru lielajā parkā.”[5] 1952. gadā autokatastrofā gāja bojā K. Starca dēls no viņa pirmās laulības, bet 1953. gadā mūžībā devās arī pats K. Starcs. H. Starca ar dēlu Jāni palika vieni.

1954. gadā H. Starca iestājās Indianapolisas Baltera Universitātē un studēja mikrobioloģiju. Jau studiju laikā zinātniece sāka strādāt Marion County General slimnīcā, kur nostrādāja līdz pat aiziešanai pensijā 1979. gadā.

Dzīvojot ASV, H. Starca ne tikai sekmīgi attīstīja savu zinātnisko karjeru, bet arī ieguldīja lielu darbu latviešu valodas un kultūras saglabāšanā un popularizēšanā trimdas latviešu vidē. 1954. gadā viņa bija viena no Indianapolises Akadēmiskās kopas dibinātājām, kur tālākajos gados ilgstoši bija valdes locekle, kā arī darbojās Dāmu komitejā. Dāmu komiteja regulāri rīkoja literāros vakarus, kuros iepazīstināja ar latviešu rakstniekiem un dzejniekiem - gan klasiķiem, gan jaunajiem autoriem, kā arī ar Padomju Latvijā dzīvojošo autoru daiļradi. Trimdas periodikā tika publicēti H. Starcas raksti par latviešu sabiedriskajiem un kultūras darbiniekiem.

Latviešu sabiedriskās organizācijas ārzemēs lielu vērību pievērsa latviešu valodas saglabāšanai, sevišķu nozīmi piešķirot tās apguvei jaunajā paaudzē, kas jau bija dzimusi trimdā. H. Starca kādā diskusijā par to, kā veicināt bērnos latviešu valodas apguvi izteica savu viedokli: “Mag. Helena Starca norādīja uz baznīcas svētdienas skolu svētīgo darbu, kas veido bērnu personību ētiskā garā, veidojot viņos kristīgu un latvisku dzīves ziņu, kā ari tautas kopības sajūtu. Skolas darbam jānorit pievilcīgā veidā, pielietojot modernākos gaismas un skaņas mācības līdzekļus, kā ari darbu grupās.” [6] Viņa pati bija skolotāja baznīcas skolā, iesaistījās latviešu valodas nometņu, ko rīkoja ārzemju latviešu sabiedriskās organizācijas, darbībā.

Viņas sabiedriskā darbība emigrācijā īsumā rezumēta nekrologā: “H. Starca bija Indianas Zinātņu akadēmijas biedre, kā arī rosīga Pirmās latviešu ev. lut. draudzes Indianapolē darbiniece, svētdienas skolas skolotāja un „Floral Park" kapsētas latviešu nodalījuma pieminekļa apkopēja. Garus gadus viņa bija Indianapoles latviešu akadēmiskās kopas valdes locekle. Ilgus gadus dziedājusi Indianas latviešu biedrības kori, bet līdz pat savai aiziešanai bija Indianas latviešu pensionāru biedrības biedre.” [7]

Nav brīnums, ka svešumā H. Starca aktīvi pievērsās kultūras dzīvei, tā viņai bija tuva un pazīstama kopš bērnības. Viņas tēvs, būdams Bikstu pagastskolas pārzinis, bija iesaistījies arī Bikstu sabiedriskajā un kultūras dzīvē, kur, visticamāk, piedalījās arī meita.

Helēna Starca mirusi Indianapolisā 2005. gada 3. janvārī.

Visu H. Ledus dzīvi pavadīja dziļa dzimtenes mīlestība. Strādājot Latvijā, viņa savā pētnieciskajā darbā lielāko uzmanību pievērsa savas dzimtās puses floras izpētei, bet pēc emigrācijas savas rūpes veltīja latviešu kultūras uzturēšanai trimdas sabiedrībā. H. Starcas dzīves noskaņu savā veltījuma dzejolī “Dziesmu teicēja” ir centies izteikt Jānis Atstirve [8]:

“Dziesmiņa skanēja upītes malā...

Senmāte, senmāte,vai tu tā biji

Aiz gadu simtiem, aiz plašām jūrām,

levziedu rotātā Daugavas krastā?

Saucu saucu, nesasaucu. ..

Nedzird vairs senmāte saucienu manu,

Mūža miegu aizmigusi.

Kam gan lai taujāju, kam vēl lai prasu,

Svešu zemi staigādama.

Purvi purvi, meži meži,

Nav nevienas āra pļavas. . .

Asa asa purva zāle,

Aiz asuma neziedēja.

Dziedāsim, draugi, to seno dziesmu,

Māte, ko dziedāja mūs auklēdama;

Tēvs, ko dziedāja, tīrumus ardams,

Brālis, ko dziedāja, rudzīšus pļaudams,

Māsiņa, rozītes ravēdama!

"Ābelei birst balti ziedi. . ."

Krīt man uz rokām, salaižas matos,

Ābele liecas pār mani un san.

"Taisīsim tiltu pār plašo jūru!"

Sidraba birzs ceļas Daugavas krastā...

Dunot tek Daugava, sidrabā mirdzot,

Krastā stāv māte ar bērnu pie rokas -

Teic dziesmiņu, māmulīte!

Zied ieviņa ar ābeli

Vienā dārza stūrītī;

levai bija balti ziedi,

Ābelei sidrabiņa.

Tēva māte, mātes māte, vecās mātes māmuliņa

Teic dziesmu dievainu. Rotā! Rotā!

Tālumi izzūd, laikiem šalc pāri

Mūžam jauna senmātes dziesma.

Klausiet jauni, klausiet  veci. ..

Cepurītes noņēmuši.”

H. Ledus nozīmīgākās publikācijas Latvijā:

Ledus H. Pie Zebrus ezera. Daba un zinātne, nr.6. Riga, 1938.

Ledus H. Notizen zu Flora von W-Zemgale in Lettland. Acta Horti botanici Universitatis latviensis, vol. 11., 12. Riga, 1939.

Ledus H. Bikstu pagasts. Daba un zinātne, nr. 2. Rīga, 1939.

Ledus H. Par daudzsakņu Spirodella polyrrhyza (L.) Schleid. Latvijā. Daba un zinātne, 1939/1.

Linnē Dabas sistēma / Helena Ledus.  Daba un Zinātne. Nr.4 (1936), 109.-112.lpp.

Augu sistemātika un augu ģeogrāfija / Helena Ledus. Daba un Zinātne. Nr.1 (1939), 25.-28.lpp.

Paldies Bikstu skolotājai Maijai Zeipiņai, kas sniedza informāciju par Ledus ģimeni.

Materiāli par Helēnu Ledus, kā arī viņas vāktais herbārijs pieejams LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās Rīgā, Kronvalda bulv. 4. Apmeklējumu piesakiet šeit.

Atsauces:

[1] Jauni paidagogi// Jaunais Zemgalietis, Nr.134 (17.06.1932)

[2] Citu iestāžu sludinājumi// Valdības Vēstnesis, Nr.182 (16.08.1932)

[3] Universitātes padomes lēmumi// Brīvā Zeme, Nr.62 (17.03.1938)

[4] Latvijas Universitātes Botāniskā dārza draugu biedrības sēžu protokoli. LU Muzeja krājums.

[5] Latvieši aizjūrā// Latvija, Nr.41 (11.10.1952)

[6] Arī dedzīgākās dzirkstis var apdzists// Laiks, Nr.54 (05.07.1972)

[7] Grīslītis G. Divās dienās trīs zaudējumi Indianapolē// Latvija Amerikā, Nr.5 (29.01.2005)

[8] Atstrive J. Dziesmu teicēja// Labietis, Nr.31 (01.01.1966)

Literatūra:

Latvijas Universitāte divdesmit gados, 1919 – 1939. – 2 sēj.- LU, 1939.

Grīslītis G. Divās dienās trīs zaudējumi Indianapolē// Latvija Amerikā, Nr.5 (29.01.2005)

Daiga Jamonte, krājuma glabātāja

2022. gada augustā atzīmējam 135. gadadienu kopš zinātnieka, kosmonautikas pioniera Frīdriha Candera dzimšanas. Par šo ievērojamo cilvēku ir rakstīts daudz – par viņa jaunību Latvijā, par darbiem kosmonautikas jomā, publicētas viņa māsas Margaretas atmiņas. Taču Latvijas Universitātes (LU) Muzejā Frīdriha Candera un Latvijas astronomijas kolekcijā glabājas materiāli, kas līdz šim nav bijuši publicēti un izmantoti rakstos. Tie ir Annas Šmites, Canderu mājas vēlākās īpašnieces, savāktā informācija par pašu ēku un tās iemītnieku likteni, viņas atmiņu pieraksts par Frīdriha māsas Margaretas viesošanos Latvijā pagājušā gadsimta 60. gados, kā arī Ilmāra Enīša, Frīdriha Candera memoriālā muzeja bijušā vadītāja savāktie materiāli par „Rīgas gaiskuģniecības un lidojuma tehnikas biedrību”.

Frīdrihs, jeb pilnā vārdā Georgs Konstantīns Artūrs Frīdrihs Canders dzimis 1887. gada 23. augustā (pēc jaunā stila), Rīgā, Kaļķu ielas 19. namā. Šis nams nav saglabājies, jau 1910. gadā te esošo mazo ēciņu vietā tika uzcelta liela daudzstāvu ēka.

Viņa tēvs bija Tartu universitātes absolvents, ārsts Artūrs Canders, bet māte Helēna, dzimusi Gotšalka, nāca no Drēzdenes galma muzikanta ģimenes. Kad 1889. gadā dzemdībās Helēna nomira, Artūra apgādībā palika pieci bērni: Konstantīns Kurts, Paulīne Herta, Roberts, Frīdrihs un tikko dzimusī meita, kurai tika dots mātes vārds – Helēna. Pēc diviem gadiem ģimene nofotografējās pie mātes portreta un radās unikāls uzņēmums, kurā nākamais PSRS kosmonautikas un raķešu tehnikas pionieris ir redzams divreiz - mātes portretā nepilna gada vecumā un četru gadu vecumā ģimenes vidū.

Lai tiktu galā ar bērniem, tikko dzimušo zīdaini un sadzīviskajām lietām, kamēr pats Artūrs Canders pieņēma pacientus, viņš noalgoja saimniecības vadītāju, mācītāja Augusta Konradi 20 gadus veco meitu Bertu, kas Artūram tik ļoti iepatikās, ka 1891. gadā kļuva par viņa otro sievu, bet 1898. gadā viņiem piedzima meita Margareta.

1897. gadā Frīdriha vectēvs, komercpadomnieks Konstantīns Canders iegādājās vienstāva ēku Zasulaukā un uzdeva to ievērojamajam arhitektam Vilhelmam Bokslafam (Wilhelm Ludwig Nikolai Bockslaff) pārbūvēt par divstāvu māju. Konstantīns Canders bija turīgs koktirgotājs no Kuldīgas, mājas pārbūves vajadzībām viņš iepirka būvmateriālus Vācijā, ko ar vilcienu attransportēja uz Zasulauku, kur tieši blakus stacijai atradās topošā Canderu ģimenes māja. Kad ēkas pārbūve bija pabeigta, viņš to uzdāvināja savam dēlam Artūram. Un tā 1898. gadā Dr. Canders ar savu nu jau prāvo ģimeni pārcēlās dzīvot šajā ēkā. Tur bija deviņas istabas – četras pirmajā un piecas otrajā stāvā. Pirmajā stāvā dzīvoja vecāki, otrajā – bērni un mājkalpotāja.

Annas Šmite stāsta par māju [1]: „1899. gadā Artūrs Canders uzsāka mājas uzlabošanu un paplašināšanu - sāka būvēt mūra pagrabu un piebūvi virtuvei. Pagrabā tika uzstādīts ūdens sūknis, visā mājā ievilka ūdens vadus, bēniņos uzstādīja lielu ūdens rezervuāru. Pa apakšzemes vadu no āra pumpja sūknēja ūdeni un tā visu māju apgādāja ar tekošu ūdeni. No pagraba apakšzemes vads veda uz mūra šķūni, kur ierīkoja veļas mazgātavu, tur bija pavards ar čuguna veļas katlu. Visā mājā tika uzstādītas arī kanalizācijas caurules, pa kurām netīrais ūdens krājās ārā ierīkotā akā ar sūkni. No turienes netīro ūdeni sūknēja un novadīja pa caurulēm uz dārzu laistīšanai. Virtuvē pie sienas bija piestiprināta skalu plēšamā ierīce, bet pie galvenās ieejas uz kāpnēm bija kājslauķis koka rāmī ar sukām sānos un apakšā”. Abi šie oriģinālie Canderu nama priekšmeti izstādīti LU Muzejā.

Kā ārsts Artūrs Canders Rīgā bija samērā populārs. Anna Šmite atceras sarunas ar Frīdriha māsu Margaretu [2]: „Trūcīgos ārstēja par brīvu un pat deva naudu zāļu iegādei. Daudzi pacienti dzīvoja ļoti tālu, tādēļ mājas vizītēs vajadzēja braukt ar ormani. Uz dzīves beigām viņu mocīja ateroskleroze, pieņēmās sāpes kājās un vēlāk pievienojās arī sirdskaite. Taču viņš līdz pat diviem mēnešiem pirms nāves (1917. gada 24. decembrī) nekad neatteicās apmeklēt savus pacientus, arī nakts laikā ne. Dr. Canders bieži noturēja priekšlasījumus par tautas veselību, pirmo palīdzību nelaimes gadījumos un slimo kopšanu mājās. Pieņemamās istabas rakstāmgaldā viņam vienmēr glabājās konfektes, ar ko pacienāt mazos pacientus.

Mājās pacientus viņš pieņēma otrajā stāvā. Siltā laikā pie mājas galvenās ieejas stāvēja galdiņš un krēsls, tur sēdēja netālu kaimiņos dzīvojošā Dubelšteina māte un laida pacientus pie ārsta. Brīvajā laikā viņa adīja ārstam pirkstainas zeķes, jo viņš valkāja tikai tādas – tā esot higiēniskāk. Arī no apaviem viņš atzina tikai sandales un apavus bez augstiem papēžiem.

Visi bērni no skolas brīvajā laikā strādāja dārzā. Apmēram no 1900. gada ārsta ģimene bija pazīstama ar revolucionāra Jēkaba Dubelšteina ģimeni. Kad Dr. Canders ārstēja slimo māti un redzēja, kādā trūkumā tie dzīvo, viņš nolēma palīdzēt. Jēkabam tika piedāvāts strādāt kopā ar ārsta bērniem dārza darbos, par to viņam maksāja un deva ēst. Kad 1907. gadā Jēkabu Dubelšteinu nošāva, dārzā strādāt sāka viņa brālis Arvīds, un tāpat saņēma samaksu un ēdienu. Draudzība ar šiem revolucionāriem atstāja zināmu iespaidu arī uz Canderu bērniem, sevišķi uz Frīdrihu.

Teritorijas mazie un lielie vārti vienmēr bija aizslēgti, tikai pacientu pieņemšanas laikā mazie vārtiņi stāvēja vaļā. Liepā pie mājas galvenajām durvīm bija iekārts vara zvans, no kura stiepās aukla līdz vārtiņiem, kur tas bija piestiprināts pie roktura. Kad atnācēji paraustīja rokturi - zvans skanēja. Tā bija zīme, ka kāds jālaiž iekšā. Tā kā ārsta ģimeni reiz apzaga (bija paņemtas visas sudrablietas no bufetes), mājā ierīkoja signalizāciju. Visas ārdurvis un logi bija numurēti un pa vadiem, kas stiepās gar sienām, savienoti ar skapīti, kurā arī bija attiecīgi numuri. Skapītis ar stikla durvīm atradās pie sienas ārsta guļamistabā. Ja kāds lauztos, piemēram, pa 3. numura logu, tūlīt skapītī 3. numurs iegaismotos.”

Frīdriha māsa Margareta apraksta teritoriju ap māju ar lielu mīlestību [2]: „…zemesgabals ar brīnišķīgu kalnainu dārzu, “kalns” ar vīnogu stīgām apaugušu lapeni, spēļu laukums, divi sakņu un augļu dārzi, pagalms ar šķūņiem, staļļiem un trim vistu sētām, “parks” ar sapņainiem celiņiem un četrām lapenēm. Tā bija manu bērnu dienu paradīze, nekad neaizmirstama un neatgūstama.”

Vēl zināmāks Artūrs Canders bija kā dabas pētnieks, kas ārkārtīgi daudz laika ziedoja Doma muzeja dabaszinātņu nodaļai, vākdams un apstrādādams abinieku kolekcijas, pie kam kolekcijas tika gādātas no visai tālām ekspedīcijām – Ēģiptē (iespējams 1893. gadā) un Kaspijas jūras piekrastē Baku 1894. gadā. Viņš uzdāvināja muzejam divus tūkstošus izbāžņu, gliemežvāku, retu augu herbārijus. Kā vēlāk atcerējās Frīdrihs, tieši gājieni ar tēvu uz muzeju bija tie, kas viņam deva pirmo ierosmi interesei par dabas zinātnēm vispār. No Margaretas atmiņām [2]: „Tēvs arī pasniedza Rīgas jūrskolā ķirurģiju, jūrnieki stāstīja tam par tālām zemēm, dāvināja gliemežvākus, bruņurupučus, pat čūskas. Pilsētas sanitārā inspekcija uztraucās par reiz izbēgušo čūsku.”

Skolas gaitas Frīdrihs sāka Langermaņa pamatskolā, no 1898. gada viņš turpināja izglītību Rīgas pilsētas reālskolā (tagadējā Rīgas 2. ģimnāzija), kuru viņš beidza 1904. gadā. Lai iegūtu tiesības iestāties augstākajās mācību iestādēs, 1904./05. mācību gadā izglītība tika turpināta papildu klasē. Reālskolas pēdējās klasēs jau skaidri iezīmējas Frīdriha aizraušanās ar eksaktajām zinātnēm un tehniku. 1904. gadā viņš iekārtoja speciālu burtnīcu ar nosaukumu “Aprēķini, projekti, idejas u. tml.” [3], kurā var izsekot jaunā Candera interesēm šajā laikā - te ir gan matemātiski aprēķini un vingrinājumi, gan ķīmijas eksperimentu pieraksti, eksperimenti tika veikti paša guļamistabā mutes mazgājamajā bļodā, projekti mājas drošības signalizācijai un slepenatslēgai. Atrodami arī nopietnāki projekti, piemēram, jūras termometrs, mākoņu augstuma mērītājs, vēja spēka mērītājs, kā arī visai fantastiskas idejas, piemēram, par klimata uzlabošanas iespējām. Ģimene šādu Frīdriha aizraušanos atbalstīja un bieži vien pasniedza dāvanas, kas noderēja viņa zinātniskajām interesēm, kā to var redzēt pēc 1904. gada Ziemassvētku dāvanu uzskaitījuma tajā pašā „Aprēķinu” burtnīcā. Ap to laiku Frīdrihs bija iegādājies arī fotoaparātu. Ir saglabājušies daudzi viņa uzņemtie attēli ar ģimenes locekļiem, radiniekiem, mājas apkārtni un viņa eksperimentiem.

1905. gadā veiksmīgi pabeidzis reālskolu, F. Canders iesniedza dokumentus Rīgas Politehniskā institūta (RPI) Mehānikas nodaļā, taču 1905. gada rudenī nemieru dēļ mācības institūtā nesākās. Lai velti nezaudētu laiku, Frīdrihs devās uz Dancigu (tagad Gdaņska), kur pavadīja divus gadus kā Ķeizariskās Tehniskās augstskolas klausītājs, turpat Dancigā mācījās glezniecību arī viņa vecākais brālis Kurts. Tieši šeit piezīmju burtnīcā tapa pirmie ieraksti, kas saistīti ar starpplanētu lidojumiem. Ar 1906. gada 9. decembri datēta parādās kosmiskā kuģa skice “pēc K. Ciolkovska”, bet nākošajā lappusē redzamas konspektīvas pārdomas par uzdevumiem, kuri jāatrisina, lai cilvēks varētu doties kosmiskajā ceļojumā. 1907. gadā, pabeidzis divus kursus Dancigas Tehniskajā augstskolā, Frīdrihs atgriezās Rīgā un beidzot uzsāka mācības Rīgas Politehniskajā institūtā. Septiņi gadi šeit deva Frīdriham pamatīgas profesionālās zināšanas, jo lekcijas lasīja un eksāmenus pieņēma tolaik labi pazīstami zinātnieki un inženieri - izcilais matemātiķis Pīrss Bols (Piers Bohl), inženieris, rūpnīcas „Motors” direktors Teodors Kaleps, kuģu projektētājs profesors Čārlzs Klarks un citi. Studiju laikā F. Canders arī apzinājās un nosprauda savu dzīves mērķi - starpplanētu lidojumi. Ar 1908. gadu tiek iekārtota jauna burtnīca "Ētera (kosmiskie) kuģi, kas var veikt lidojumu uz citām planētām” [3], kurā viņš veica kosmisko lidojumu teorētiskos aprēķinus. Protams, sākumā tie ir visai nenozīmīgi konspekti no citiem avotiem, bet vēlāk parādās arī paša Frīdriha oriģinālās domas. Kopumā šīs burtnīcas ļauj izsekot Fridriha Candera kā kosmisko lidojumu teorētiķa izaugsmei un, ja tās būtu savlaicīgi publicētas, atnestu autoram pasaules līmeņa ievērību. Diemžēl šīs burtnīcas Frīdrihs rakstīja Dancigā apgūtajā Gebelsbergera stenogrāfijas sistēmā, kas nekļuva populāra, un tādēļ vēlāk trūka speciālistu, kas varētu Candera rakstīto iztulkot. Tekstā Canders lietoja savu speciālo atslēgu, reizēm vienā teikumā brīvi pārejot no vācu valodas uz krievu. Lielu daļu viņa tekstu tikai ap 1970. gadu atšifrēja Jurijs Kličņikovs (Юрий Кличников) [4], bet daļa viņa darbu nav izlasīti līdz pat šai dienai. Tieši šajās burtnīcās pirmo reizi parādījās Frīdriha Candera oriģinālās idejas izmantot kosmosa kuģu nevajadzīgās metāla detaļas kā kurināmo, ideja savienot Zemi un Mēnesi ar trosi – „kosmiskais lifts”, kuģa kustībai izmantot Zemes magnētisko lauku, un viņš patstāvīgi nonāca pie idejas, kādu degvielu labāk izmantot kosmiskajiem lidojumiem. Konstantīns Ciolkovskis par to rakstīja tajā pašā laika posmā, bet nekāda domu apmaiņa abu starpā nenotika. Paralēli teorētiskajiem pierakstiem Frīdrihs veica arī tīri praktiskus eksperimentus – blakus viņa istabai atradās veranda, kurā jaunais kosmisko ceļojumu entuziasts ierīkoja nelielu oranžēriju. Tur speciālos podiņos, pildītos ar kokogļu smalkni, auga zirņi, kāposti un citi augi, kas varētu būt noderīgi kosmiskajos ceļojumos. Frīdrihs ar lineālu mērīja, cik ātri šie stādi aug un fotografēja procesu.

Rīgas Politehniskajā institūtā 1909. gadā tika izveidota "Rīgas gaiskuģniecības un lidojuma tehnikas biedrība", kurā Frīdrihs Canders, kā viens no šīs biedrības dibinātājiem, kļuva par priekšsēdētāja vietnieku. Ilmārs Enītis pētījumā par šo biedrību raksta [5]: „Biedrības statūtos tika paredzēts, ka studenti bez referātu lasīšanas, zinātnisko problēmu apspriešanas paši veiks arī nepieciešamos aprēķinus, konstruēs un būvēs aeroplānus, lidķermeņus un citas šeit piederīgas ierīces. Domājams, ka tieši pēc Frīdriha ierosmes termins “lidķermeņi" ir ievietots statūtos, lai neaprobežotu biedrības darbu tikai ar lidmašīnām vien. Tiek iespiestas biedru kartes, izgatavots zīmogs, sameklētas telpas biedrības auditorijai Kalpaka bulvāri 1, ievēlēts prezidijs. Pēc visu šo organizatorisko problēmu atrisināšanas 1909. gada 7. martā RPI direktoram Voldemāram fon Knīrimam (Johann Karl Woldemar von Knieriem) tiek iesniegts lūgums atļaut dibināt biedrību, apstiprināt statūtus un tiek sastādīts pirmo 19 biedru saraksts. 1909. gada aprīlī RPI Mācību komiteja biedrību un tās statūtus apstiprināja. Pēc aviācijas vēsturnieka D. Zilmanoviča datiem, tā bija pirmā aviācijas biedrība toreizējās Krievijas teritorijā. Jāatzīmē institūta vadības un mācību spēku ieinteresētā un labvēlīgā nostāja pret šo biedrību – laikā, kad uz visām studentu organizācijām, pat visai tālām no politikas, cariskās varas iestādes skatījās ar neuzticību. Sevišķi lielu ieinteresētību biedrības dibināšanā parādīja ievērojamais kuģu būves speciālists, Mehānikas nodaļas profesors Čārlzs Klarks.”

Studenti uzbūvēja planieri, ar kuru divus gadus notika veiksmīgi vai mazāk veiksmīgi lidojumi Dzegužkalnā un jūras malas kāpās. Rīgas aviācijas entuziasti izmantoja krievu matemātiķa Borisa Delonē (Бори́с Никола́евич Делоне́) planiera shēmu. Tā bija ļoti vienkārša – planierim bija taisnstūrveida spārni, ko vertikāli statņi savienoja divplāksnī, vidū atradās pilota vieta, kurš, mainot ķermeņa stāvokli, regulēja lidojumu. Būvdarbi notika Canderu mājas pagalmā. Aktīvākie šajā darbā, protams, bija pats Frīdrihs, kā arī Aleksandrs Bertels. Par šo 1909. gada periodu Frīdriha māsa Margareta atceras [2]: “Frīdels sāka būvēt aeroplānu, apmēram tādu kā buru lidmašīna. Es bieži noraudzījos rosīgajā zāģēšanā, mērīšanā un naglošanā. Diemžēl es vairs neatceros viņa draugu vārdus. Viens bija maza auguma ar blondām ūsiņām, valkāja pensneju un vienmēr smaidīja. Frīdels bija labā garastāvoklī un sauca mani gan par "zvaigznīti”, gan "Marsa meitu”. Strādājot viņš dungoja vai svilpoja savu iemīļoto melodiju “Ak, tu, skaidri zilā debess...”. Pēc pirmā mēģinājuma lidot no kāda uzkalna aiz rūpnīcas “Motors” Anniņmuižas virzienā (un kā gan viņi lidmašīnu bija turp nogādājuši?) Frīdeli gan vajadzēja krietni salāpīt. Daudzas reizes mazais divplāksnis uzvedās labi - lidoja - bet tad atkal salūza un Frīdels dabūja daudz skrambu un nobrāzumu. Tika lietoti daudzi nesaprotami vārdi, kā “gaisa strāva”, “gaisa bedre”, "lidot pret vēju”. Lidaparāts izskatījās kā pūķis, vidū sēdēja pilots. Stūrēt varēja pa kreisi, pa labi, augšup un lejup. Tagad man ir žēl, ka toreiz es nepievērsu uzmanību un neieklausījos, kad sākās runa par tehniku. Tas mani pilnīgi neinteresēja, vēl vairāk tādēļ, ka tēvs bija aizliedzis man piedalīties lidojumos.”

Studentu aktīvā aviācijas popularizēšana un praktiskie lidojumi ar planieri jau pirmajā biedrības darbības gadā nodrošināja viņiem plašu atpazīstamību. [7] Rīgā sākās aviācijas bums. Rūpnīca “Motors”, Krievu - Baltijas vagonu fabrika un A. Leitnera velosipēdu fabrika sāka gatavoties lidmašīnu ražošanai. Vienīgi pilsētā vēl nebija nevienas lidmašīnas un rīdzinieki nebija redzējuši nevienu lidojumu. 1910. gada martā visas Rīgas avīzes ziņoja, ka šodien ostā pienāk kuģis ar Raitu konstrukcijas aeroplānu, ko Vācijā nopircis "Motora” direktors T. Kaleps. Šāds notikums, protams, nevarēja palikt bez studentu līdzdalības. Jaunieši panāca, ka T. Kaleps nodeva savu “Raitu” biedrības rīcībā uz laiku, lai tā varētu sarīkot lidaparātu izstādi.

Vienas dienas laikā studenti firmas mehāniķa vadībā samontēja lidmašīnu, tika sameklēti arī citi eksponāti un RPI direktors V. fon Knīrims Kazino teātra vasaras zālē atklāja izstādi [7]. Par šo notikumu rakstīja visas avīzes, uz izstādes atklāšanu bija ieradies pats gubernators un par apmeklētāju trūkumu nevarēja žēloties. Prese, komentējot izstādi, par interesantākajiem eksponātiem, neskaitot vienīgo lidmašīnu, atzina daudz cietušo Rīgas gaiskuģniecības un lidojuma tehnikas biedrības planieri, kas jau bija veicis ap 200 lidojumu, un Aleksandra Bertela gaisa pūķus. Pēc izstādes lidmašīna tika pārvesta uz fabriku "Motors”, kur to sagatavoja lidojumiem. Tagad studentiem radās iespēja detalizēti iepazīties ar šo tehnikas sasniegumu. T. Kaleps vienojās ar Politehniskā Institūta vadību, ka Mehānikas nodaļas studenti savu obligāto praksi izies "Motora" lidmašīnu būves nodaļā, to skaitā, protams, bija arī Frīdrihs.

Liels bija biedrības veikums arī aviācijas pamatlicēju darbu popularizēšanā un sabiedrības informēšanā par jaunākajiem sasniegumiem Krievijā un ārzemēs. Biedrības darbība apsīka 1913. gadā, kad lielais vairums no dibinātājiem institūtu bija pabeiguši, vai arī rakstīja diplomdarbu, kā pats Frīdrihs. 1913. gadā arī piepeši mira T. Kaleps, ar kuru studenti līdz šim bija sadarbojušies, un līdz ar to zuda saites ar praktisko lidmašīnu un dzinēju ražošanu. Pirmā pasaules kara sākums izbeidza biedrības pastāvēšanu. Ilmārs Enītis raksta [5]: „Kaut gan no grandiozajiem plāniem, ar ko studenti uzsāka savas biedrības darbu, daudz kas netika izpildīts, un F. Canders savā autobiogrāfijā par šo laiku raksta “mēs uzbūvējam planieri, bet tālāk toreiz netikām”, šodien ir jāatzīmē, ka biedrība tika paveikusi lielu darbu aviācijas propagandai visā Latvijā.”

Nevar teikt, ka aviācija un kosmiskie lidojumi bija vienīgās Frīdriha intereses šajā laika posmā. 1908. gadā kļuvis pilngadīgs, Frīdrihs saskaņā ar vectēva testamentu saņēma mantojumu - 200 rubļu. Jau agrāk Frīdrihs bija sapņojis par teleskopa iegādi un krāja naudu, strādājot kā privātstundu pasniedzējs mazāk spējīgiem studentiem. Nu visa šī nauda un trūkstošās summas aizņēmums bankā tika iztērēts teleskopa pirkumam - tas kopā maksāja 425 rubļus. Ap šo laiku Canders aktīvi iesaistījās Rīgas astronomiskajā dzīvē, kā arī veica novērojumus mājās kopā ar mazo māšeli Margaretu – „Brīnumjauki laiki sākās, kad Frīdelim beidzot bija savs tālskatis. Viņš kļuva vēl vājāks un kalsnējāks nekā līdz šim, viņam lika dzert krējumu, kamēr beidzot tēvs atklāja, ka viņš caurām naktīm, kad skaidra debess, sēd pie sava teleskopa. Ja vien tēvs zinātu, ka Frīdelis bieži vien mani slepeni uzcēla no gultas, ietina segā un vilka caur lūku uz jumta, tur ar striķi piesēja pie skursteņa, lai savus debess brīnumus man rādītu ar tālskati. Man zobi klabēja no aukstuma un uztraukuma, bet es visu laiku blenzu tālskatī, kamēr Frīdelis stāstīja un skaidroja — Mēness plankumi, Saules protuberance, Marsa kanāli, Saturna riņķi, Piena Ceļš un visa Bezgalība. Atceros viņa fantastiskās, fosforescējošās acis un viņa čukstus: “Turp vajag lidot!”. F. Canders veica novērojumus arī kopā ar Rīgas Dabaspētnieku biedrību un piedalījās novērojumos. Tika ieviesta vēl viena burtnīca - “Astronomisches Taschenbuch”, kur apkopoti novērojumu pieraksti un caur teleskopu izdarītie debess spīdekļu foto uzņēmumi.

Anna Šmite atceras sarunas ar Frīdriha māsu Margaretu [2]: „Dr. Candera veselības stāvoklis sāka pasliktināties, viņš vairs nevarēja strādāt, reizē trūcīgāks kļuva arī ģimenes materiālais stāvoklis. Lai bērni varētu turpināt izglītību, ārsts bija spiests 1913. gadā māju Bārtas ielā pārdot. Visa ģimene pārcēlās uz nelielu namiņu Ernestīnes ielā 1. Frīdriham ar vecāko māsu Hertu gadījās strīds, kādēļ tēvs viņu izraidīja no mājām. Frīdrihs pārcēlās dzīvot Vīlandes ielā. Dažreiz viņš apciemoja savus piederīgos un bija ļoti kluss. Margareta viņu bieži apciemoja, viņas draudzenes par Frīdelu jūsmoja. Frīdriham pašam likās, ka viņš pārmaiņus ir iemīlējies pamātes jaunākajās māsās te Hildā, te Ksenijā, bet abas viņam apliecināja tikai draudzību un Frīdelis jutās vīlies. Pēc tam viņš izteicās: “Tā ir labāk, sievietes traucē darbā.” Drīz “Provodņika” fabriku, kur Frīdrihs strādāja pēc darba „Motora” fabrikā, evakuēja uz Maskavu un viņš arī aizbrauca. Vēlāk tēvs nosūtīja viņam uz Maskavu sudrabu, vērtslietas un vērtspapīrus.”

1914. gadā F. Canders saņēma diplomu par RPI beigšanu, viņam piešķīra inženiera – tehnologa kvalifikāciju. Viņš uzsāka darbu rūpnīcā “Provodņik” kā autoriepu ceha priekšnieka palīgs. Savā autobiogrāfijā viņš rakstīja [6], ka “Provodņiku” par savu pirmo darbavietu izvēlējies tādēļ, lai labāk iepazītos ar gumijas izmantošanu vakuuma apstākļos un tātad tās pielietošanu starpplanētu lidojumos. Frontei tuvojoties Rīgai, 1915. gadā “Provodņiku” evakuēja, autoriepu cehs nonāca Maskavā, un visa F. Candera turpmākā darbība ir saistīta ar šo pilsētu. Pēc Pirmā pasaules kara beigām Frīdrihs plānoja atgriezties Latvijā. Pastāv viņa sagatavotais līdzi ņemamo mantu saraksts, kas būtu bijis jāiesniedz repatriācijas gadījumā. Tomēr galu galā Frīdrihs pārdomāja. Maskava piedāvāja vairāk iespēju realizēt viņa nākotnes sapņus, un Rīgā vairs nebija palicis neviens no viņa tuviniekiem. Tēvs bija miris, māsas un brāļi devušies darbā vai laulībā uz citām zemēm.

Lasi vēl:

Sīkāk par Frīdriha Candera astronomiskajiem novērojumiem lasiet LU Muzeja rubrikā ZEM LUPAS „Aplūkojot komētu zem lupas tā pārvērtās par citu komētu” un Latvijas Universitātes 76. Starptautiskās zinātniskās konferences materiālos „Četru astronomu tikšanās 1912. gada Saules aptumsumā”.

Vēres:

[1] Annas Šmites apkopotā informācija par ēku Bārtas/Candera ielā 1. LU Muzeja F. Candera un Latvijas astronomijas kolekcija, CM1020.

[2] Annas Šmites atmiņu pieraksti pēc sarunām ar Margaretu Jirgenseni. LU Muzeja F. Candera un Latvijas astronomijas kolekcija, CM1019.

[3] F. Candera memoriālā muzeja ekspozīcijas izveides dokumenti. LU Muzeja F. Candera un Latvijas astronomijas kolekcija, CM 1044.

[4] Jānis Stradiņš. “Frīdrihs Canders Latvijā un pasaulē”. Latvijas Vēstnesis, Nr.173, 01.11.2005.

[5] Ilmāra Enīša pētījums “Frīdrihs Canders Rīgā un Maskavā” (manuskripts). LU Muzeja F. Candera un Latvijas astronomijas kolekcija, CM1044.

[6] Frīdriha Candera autobiogrāfija, kopija. LU Muzeja F. Candera un Latvijas astronomijas kolekcija, CM1023.

[7] G. Vilka. “Jauna ekspozīcija Candera muzejā”. Rakstu krājums „INŽENIERIS FRĪDRIHS CANDERS”, 2019.

Gunta Vilka, krājuma glabātāja palīgs

Ella Detlova strādāja skolā līdz sirmam vecumam. Šogad viņai 100 gadu jubileja.

Ella Detlova (Šube) dzimusi Rīgā, 1922. gada 26. jūlijā Edgara Šubes un Emīlijas (dzimusi Kļaviņa) ģimenē. Tēvam bija neparasta profesija – daiļkrāsotājs, bet māte jaunībā strādāja par jaunāko klašu skolotāju. Ella mācījusies Rīgas 12. pamatskolā (1929 – 1934) un Rīgas 2. pamatskolā (1934 – 1936). Bērnībā ar aizrautību lasījusi Žila Verna darbus. Deviņu gadu vecumā Ellai nopirka klavieres, viņa mācījās tās spēlēt un apguva mūzikas teoriju Tautas konservatorijā pie Lūcijas Garūtas. E. Detlova atceras [1]: “Otrajā pamatskolā dziedāšanas skolotājs Sloka skolas korīti sagatavoja tik tālu, ka tikām uzstāties radiofonā. Vijoli spēlēja Jānis Dūmiņš, es – pie klavierēm, skaņu ierakstu tajā laikā nebija, tūlīt laida gaisā”. Turpmāk mācījusies Rīgas pilsētas 2. ģimnāzijā (1936 – 1941). Saņēmusi godalgu par radošo darbu, aprakstot Mēnesi.

1941. gadā viņa iestājās Rīgas Universitātes (tā Latvijas Universitāti sauca vācu okupācijas laikā) Matemātikas un dabaszinātņu fakultātes Matemātikas nodaļā, kur citā starpā apguva 16 astronomijas kursus. Līdztekus strādājusi dažādus darbus. 1941. – 1942. gadā bijusi vācu valodas tulks Dzelzceļa centrālajā noliktavā, 1944. gadā tehniķe-uzmērītāja būvuzņēmumā. Strādājusi arī lauku darbos. 1944. gada oktobrī studijās iestājās pārtraukums, jo Rīgas evakuācijas laikā tēvs saņēma pavēli doties darbos uz Vāciju, un Ella brauca līdzi. Māte tajā laikā jau bija mirusi. Viņi dzīvoja Freitālā (Freital) pie Drēzdenes un pieredzēja Drēzdenes bombardēšanu 1945. gada februārī. Ella strādāja pie drupu novākšanas un daudz slimoja.

1946. gada janvārī viņa atgriezās Rīgā un drīz sāka strādāt par skolotāju Rīgas 3. vidusskolā, sākumā mācot fiziku un ķīmiju, vēlāk – matemātiku. E. Detlova atceras [1]: “Reiz no rīta, skrienot pa kāpnēm, no kādas vecākās klases dežurantes dabūju aizrādījumu: Ej, tu, mazais, klusāk, augšā svinīgais akts! Divdesmit triju gadu vecumā, bēgļu nometnēs nonīkusi, svēru četrdesmit septiņus kilogramus… Klusi un paklausīgi aizšmaucu uz stundu”.

1946. gadā Ella atsāka studijas universitātē, 1949. gadā tās pabeidza, iegūstot astronoma kvalifikāciju. Ar nākamo vīru Vilni Detlovu viņa iepazinās mūzikas skolā, 1948. gada 30. oktobrī viņi apprecējās. Vēlāk ģimenē piedzima meita Dace, kas strādāja par sinhrono tulkotāju. Vilnis Detlovs (1923 – 2007) bija latviešu matemātiķis, ilggadējs pasniedzējs Latvijas Universitātē, viens no pirmajiem latviešu programmētājiem. E. Detlova atceras [1]: “Jaunībā iemācījos pēc rokraksta noteikt cilvēka raksturu, izstudēju biezu vācu grāmatu, kā to vajag darīt, tad laidu zināšanas praksē. Mūzikas skolā vienam puikam pateicu, ka viņš tāds un tāds un šitāds. Tas bija mans nākamais vīrs, kurš sešus gadus nebija uzdrīkstējies man tuvoties!”

Pašās 1949. gada beigās E. Detlova sāka strādāt par asistenti Latvijas Valsts universitātes Astronomijas katedrā, nākamajā gadā veica zvaigžņu novērojumus ar pasāžinstrumentu. Šis darba periods bija īss, jo 1951. gada sākumā Astronomijas katedru likvidēja un E. Detlovu atlaida slodzes trūkuma dēļ [3]. Pēc tam kādu laiku viņa veica asteroīdu koordinātu aprēķinus, kā arī piedalījās pilnā Saules aptumsuma novērošanas ekspedīcijā uz Šiluti Lietuvā 1954. gadā.

Visu šo laiku E. Detlova turpināja skolotājas darbu Rīgas 3. vidusskolā. Kad Latvijā nolēma pastiprināt skolēnu specializāciju fizikā un matemātikā, 1963. gadā viņu pārcēla uz Rīgas 1. vidusskolu. Šeit viņa ilgstoši (vairāk nekā 40 gadus) un ar izciliem panākumiem strādāja par matemātikas un astronomijas skolotāju.

E. Detlova stāsta [1]: “Pie mums ne matemātikas, bet astronomijas dēļ atnācis ne viens vien audzēknis. Arī kāds krievu puisītis. Kad viņš tika līdz astronomijai, jau ļoti labi prata latviešu valodu. Ja nemaldos, viņš tagad ir astronoms Kanāriju salās. Viens mans astronoms ir Čīlē, viens Zviedrijā”.

Viņas audzēkņi aptuveni 250 reizes guvuši apbalvojumus Latvijas, PSRS un starptautiskajās matemātikas olimpiādēs. Viņa mācījusi sportisti Inesi Jaunzemi, astronomu Juri Žagaru, politiķus Einaru Repši, Kārli Šadurski, Ivaru Godmani un daudzus citus. K. Šadurskis stāsta [2], ka „skolotāja radījusi interesi par astronomiju, un vēl gadiem viņš pircis un lasījis astronomijas žurnālu „Zvaigžņotā Debess”, arī zvaigznājus joprojām var nosaukt”.

E. Detlova atceras gadījumu, kurā izpaudās pedagoga intuīcija [1]: “Es visu stundu nostāvēju klases beigās. Skolēni griež galvu atpakaļ un smaida. Nekustos no vietas. Izrādās, ka, pati nezinot, esmu stāvējusi tieši pie tā puiša, kurš visu kontroldarba laiku tup uz atvērtas grāmatas!”

1973. gadā apgādā „Zvaigzne” izdota viņas sastādīta matemātikas grāmata. E. Detlova ilgstoši darbojās Rīgas atklātās skolēnu astronomijas olimpiādes žūrijā (1973 – 1993) [4]. Kopīgajā žūrijas darbā ar viņu iepazinās autors, kurš ilgus gadus domāja, ka viņas uzvārds ir “Detlava”. Pieredzējusī skolotāja pārsteidza ar savu erudīciju, vienkāršību un tiešumu.

E. Detlova stāsta [1]: “Septiņdesmit divu gadu vecumā maģistrantūru beidzu kā matemātiķe, lai gan jaunībā biju studējusi astronomiju. Astoņi, deviņi, pat desmit – tāds bija eksāmena novērtējums. Sešnieku dabūju vienīgi pedagoģijā, kur es rakstīju nevis tā, kā vajag, bet tā, kā es domāju un daru – tātad ne gluži atbilstoši atzītai pedagoģijai”.

1998. gadā viņai piešķirta Ata Kronvalda prēmija. E. Detlova saņēmusi trīs apbalvojumus „Zelta pildspalva” (1999., 2000. un 2001. gadā). Strādājusi skolā vēl pat 86 gadu vecumā. Mirusi 2014. gada 12. februārī.

Bijušo skolēnu atmiņas

Juris Žagars: Viņa bija cienīta un ļoti laba matemātikas skolotāja, mācīja arī astronomiju un it kā pēc rokraksta prata trāpīgi raksturot rakstītāja (parasti skolēna) psiholoģisko tipu un raksturu. Mums tas, protams, bija interesanti un patika. Atceros, ka pirmo matemātikas stundu 9. klasē viņa sāka ar uzdevumu: citplanētietim bija četri dēli un piecas meitas, kopā 13 bērni. Cik citplanētietim bija taustekļu uz galvas? Tas ir uzdevums par skaitīšanas sistēmām.

Andris Vaivads: Divas lietas ir iespiedušās atmiņā no E. Detlovas stāstītā. Viens, kā viņa aprakstīja to, ka senajās ciltīs izmantoja Plejādes, lai pārbaudītu mednieku redzi. Labākie mednieki varot redzēt līdz pat divpadsmit zvaigznēm. Otrs, ka cilvēkiem vajag biežāk skatīties zvaigznēs, kā arī tālumā uz apvārsni. Tas esot labi, lai atrautos no saviem ikdienas darbiem, un tas esot labi acīm, jo atpūtina acs muskuļus.

Kārlis Bērziņš: Ella Detlova neapšaubāmi bija viena no tām Skolotājām ar lielo burtu, kurai esmu ļoti pateicīgs. Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā Detlova bija mana matemātikas un astronomijas skolotāja. Manuprāt viņai bija talants “ar karoti ieliet zināšanas” ikvienam skolēnam, vienlaicīgi viņa it kā bija barga, vēršoties pret katru, kas mēģināja špikot – tam kontroldarbs nekavējoties tika noņemts. Viņa teica: “Špikojiet, tikai nedomājiet par mani!” Mājas darbi novērtēšanai tika savākti pašā rīta agrumā, kas mazināja norakstīšanas iespējas. Tagad, atskatoties pagātnē, varu secināt, ka viņa līdz sīkumiem pārvaldīja attiecīgās zinātnes un mācību nozares, kā arī pedagoģiju un psiholoģiju. Viņas skatījumā katram bija iespēja laboties, piemēram, trīs izcilas atzīmes spēja pilnībā dzēst nesekmīgu rezultātu. Daudzas Ellas Detlovas astronomijas mācību stundas iesākās ar mazo dažu minūšu kontroldarbu, kurā vajadzēja pēc atmiņas uzzīmēt iepriekšējā nodarbībā apgūtās, rūpīgi uz tāfeles uzzīmētās kāda zvaigžņotās debess apgabala raksturīgās zvaigžņu figūras. Tā mācību gada laikā viņas audzēkņi iemācījās atpazīt visus galvenos Latvijā novērojamos zvaigznājus. Manuprāt, ikviens izjuta, ka Ella Detlova astronomijas un matemātikas mācīšanu veica nesavtīgi un no visas sirds. Tas uz mūžu ir padarījis viņu par izcilu un mīlētu skolotāju! Šķiet, ka daudzi mūsdienu Latvijas pedagogi un visa izglītības sistēma joprojām varētu mācīties no viņas izkoptajām metodēm.

Agnese Ozola (Zalcmane): Ella Detlova bija cilvēks, kurš mani un noteikti daudzus citus ieinteresēja par astronomiju savās Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas matemātikas stundās, kurās pieminēja dažādas interesantas astronomiskas parādības. Gan matemātika, gan vēlāk astronomija agros rītos pie viņas bija ļoti aizraujošas. Uzzinājām daudz ko no astronomijas vēstures, bija jārisina uzdevumi, jāpieraksta jēdzieni un jāzīmē zvaigžņu kartes gabaliņi. Atceros viņu ar siltumu un pozitīvismu, jo tieši to viņa izstaroja. Vēlāk universitātē man laimējās mācīties pie viņas vīra Viļņa Detlova, kurš arī bija tā paša siltuma un optimisma pilns. Saulainas atmiņas par abiem.

Emīls Veide: Kādā starpbrīdī E. Detlova dzirdēja, ka es ar klases biedriem runāju, ka gribētu būt skolotājs. Tad viņa mani pasauca pie sevis un prasīja, vai to domāju nopietni. Teicu “jā”. Uz ko viņa atbildēja: “Nu tad tiekamies septembrī!” Uzreiz pēc ģimnāzijas absolvēšanas jau septembrī atnācu novadīt kādu astronomijas stundu. Pēc pirmās stundas viņa pateica, ka “vairs viņai te nav ko darīt”. Otro stundu pat nenoskatījās un aizgāja prom, jo beidzot kāds pārņēma astronomijas mācīšanu. Kā Detlova pati teica, ka “viņa jau skolā tik ilgi nestrādātu, bet nav neviena, kurš turpinātu mācīt astronomiju”.

No mācību stundām atmiņā palikušas viņas ar krītu uz tāfeles zīmētās zvaigžņu kartes un aizraujošie stāsti par zvaigznājiem, vēsturisks ieskats par dažādu jēdzienu rašanos un nozīmi mūsdienās, bet īpaši atmiņā palika interesantie stāsti par dažādiem astronomiem, kuri vēl papildus nodarbojušies ar mūziku, matemātiku un citām ar zinātni šķietami nesaistītām lietām. Ella Detlova bija dzīvesgudra sieviete, kura šad tad savos stāstos iestarpināja arī kādu dzīves gudrību. Palicis atmiņā viņas teiciens, ka, lai saglabātu skaidru prātu, jāatsakās no alkohola pavisam. Tas esot vergu dzēriens. Viņas mājās vienīgā “narkotika” bija pupiņu kafija.

Vēl viņa mēdza atkārtot, ka “viņa nav veca, viņa ir sena”. Tas, manuprāt, labi parāda, ka vienu un to pašu lietu var uzlūkot no dažādām pusēm.

Lasi vēl:

1. A. Mellupe. Atvērtās durvis: Rīgas pirmā ģimnāzija portretos un notikumos. Rīga: Likteņstāsti, 2009, 319 lpp.

2. Portāls „jauns.lv”. 21.12.2009. Repšes un Godmaņa skolotāja varēs saņemt arī algu.

3. J. Klētnieks. LVU Astronomiskās observatorijas Laika dienests (1944–1959). Latvijas Universitātes Raksti 2008, 716. sēj. Zinātņu vēsture un muzejniecība, 73.–80. lpp.

4. I. Vilks. Astronomijas olimpiādei pusgadsimts. Zvaigžņotā Debess, Vasara 2022 (256), 34. – 40. lpp.

Ilgonis Vilks, eksperts

Ukraina vairākus gadsimtus ir bijusi lielvaru kaujaslauks - sākumā starp Polijas-Lietuvas kopvalsti un Krievijas impēriju 16.-18. gs. un visbeidzot starp Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV) un Krievijas Federāciju 21. gs. Tomēr visa Ukrainas vēsture nav sastāvējusi tikai no ģeopolitiskajām pārbīdēm, bet arī no zinātniskajiem sasniegumiem un ieguldījumiem citu valstu attīstībā, piemēram, Latvijas. Kā zināms viens no LU rektoriem un Latvijas Universitātes (LU) Medicīnas fakultātes pirmais dekāns Mārtiņš Zīle ir veidojis savu akadēmisko karjeru mūsdienu Ukrainas valsts teritorijā, kas savulaik bija Krievijas impērijas sastāvā un kur, paralēli norisinoties Latvijas Neatkarības karam (1918-1920) un LU izveides procesam, norisinājās cīņa par Ukrainas valstiskās neatkarības izcīnīšanu (1918-1921). M. Zīle ir laikabiedrs šiem notikumiem, par ko ir tapusi šī LU Muzeja rubrika.

Pirmie sakari ar Ukrainu

M. Zīles pirmie sakari ar Ukrainu sākās, kad savu veselības problēmu dēļ (tuberkuloze) viņš pārcēlās strādāt no Maskavas uz Jaltu, Krimas pussalā, lai uzsākot ārstēšanos, vienlaikus turpinātu strādāt medicīnas nozarē pie astmas patoģenēzes slimību pētniecības. 1896. gada 20. oktobrī M. Zīle ar savu ģimeni pārcēlās strādāt uz Sevastopoles cietoksni, kur līdz 1897. gada 22. jūlijam strādāja par cietoksnī dislocētā kājnieku bataljona [1] jaunāko ārstu.[2] Sevastopole ar savu militarizēto vidi M. Zīlem nešķita akadēmiski saistoša kā Odesa ar savu kosmopolītisko vidi, uz kuru pārcēlās 1897. gada 22. jūlijā un pavadīja tur līdz 1922. gada 21. februārim,[3] kad sāka atgriezties dzimtenē.[4]

Nonākšana Odesā

Odesā pavērās daudz plašākas iespējas akadēmiskajai karjerai, jo šī pilsēta nebija militarizēta un provinciāla kā Sevastopole. Toties šeit bija izveidojusies vācu kopiena, kas nostiprināja vācu kultūras vidi. Pats M. Zīle bija precējies ar vācbaltieti Margotu (Marrietu) Zīli (dzimusi Lisa) no Vīlandes, Vidzemes guberņā, mūsdienu Igaunijas teritorijā, kas ļāva Odesā ātri iekļauties vācu kultūrvidē, nedaudz attālinoties no latviešu kultūrvides.[5]

Vācietības klātbūtne Odesā ir saistīta ar Krievijas imperatores Katrīnas II laikā veiktajiem mūsdienu Ukrainas teritorijas, tajā skaitā Krimas pussalas iekarošanu, krievu-turku (1768-1774) karā ar Osmāņu impēriju, iegūstot izeju uz Melno jūru. Pēc tam sekoja plaša vācu kolonistu imigrācija no mūsdienu Vācijas dienvidiem, kas izveidoja t.s. Melnās jūras vāciešu (Schwarzmeerdeutschen) kopienu. Šī vācu kopiena apdzīvoja mūsdienu Ukrainas dienvidu teritoriju gar Melnās jūras ziemeļu krastu, kas bija pašas imperatores apzināta politika palielināt Rietumeiropas ietekmi Krievijas impērijas teritorijā.[6] Melnās jūras vācu kultūrvides klātbūtne Ukrainas dienvidu teritorijā kļuva ievērojamāka, kad 1861. gada 19. februārī Krievijas imperators Aleksandrs II, Katrīnas II troņmantinieks, atcēla dzimtbūšanu. Mazinājās sociālais saspīlējums starp vācu zemniekiem (kolonistiem) un krievu zemniekiem (dzimtcilvēkiem), jo krievu zemnieki ieguva tiesības pārcelties dzīvot uz pilsētu, bet vācu zemnieki varēja palikt provincē, stiprinot vācietību.[7]

Akadēmiskais darbs Ukrainā

1900. gada 17. jūnijā M. Zīle tika pielaists izpildīt Odesas Pāvila reālskolas ārsta pienākumus, un tā paša gada 4. decembrī tika apstiprināts ārsta amatā [8]. Skolas ārsta darbā bija līdz 1906. gada 31. decembrim, kad to nomainīja pret pasniedzēja darbu Odesas Universitātē.[9] Būtiski pieminēt, ka 1900. gada 25. janvārī Odesā Mārtiņš un Margota Zīles kļuva par vecākiem, jo piedzima dēls Romāns Ēriks Zīle. Odesas Universitātē darba gaitas sākās 1902. gadā, kad M. Zīle kā laborants veica eksperimentālos pētījumus fizioloģijā Latgalē dzimušā poļu izcelsmes fiziologa prof. Broņislava Verigo (1860-1925) vadībā. Šai laikā viņš turpināja paplašināt savas pētnieciskās intereses, pētot klejotājnerva nozīmi eksperimentālas akūtas plašu uzpūšanās patoģenēzē.[10]

1905. gada 19. decembris kļuva par jaunā latviešu mediķa akadēmiskās karjeras svarīgu sasniegumu, jo tika ievēlēts par Odesas Universitātes Medicīnas fakultātes Patoloģijas un terapijas katedras privātdocentu.[11] 1918. gada 11. jūnijā M. Zīle kļuva par speciālās patoloģijas un terapijas katedras docentu [12], kurš lasīja lekciju kursus vispārējā terapijā ukraiņu, krievu, ebreju un vācu studentiem. No 1920. gada 1. janvāra līdz 1922. gada 1. februārim M. Zīli ievēlēja par Odesas Universitātes II diagnostikas katedras profesoru.[13] Trīs gadus jeb 1915./1916., 1916./1917. un 1917./1918. akadēmiskajos gados lasījis lekcijas Odesas augstāko sieviešu medicīniskos kursos kā farmakoloģijas katedras docents.[14]

Dzīvojot un strādājot Odesā, M. Zīle publicējies par astmas, plaušu fizioloģijas, funkcionālās diagnostikas un sirds slimību jautājumiem. Turklāt vairāki raksti, kas sākotnēji publicēti krievu zinātniskajos izdevumus, pēc tam pārstrādātā veidā tika iespiesti arī vācu valodā. Šai laikā publicētas arī divas nelielas monogrāfijas par tēmām Stenokardijas funkcionālo diagnostiku (1903) un Veselības kopšanu un nostiprināšanu (1918).[15]

Laikabiedrs Ukrainas vēstures krustcelēs un atgriešanās dzimtenē

Atrodoties Odesā, M. Zīle pieredzēja sarežģīto un haotisko “juku laiku”, kas skāra Ukrainas teritoriju. Šeit sadūrās krievu un ukraiņu boļševiku, krievu pretboļševistisko spēku, Vācijas, Rumānijas, Lielbritānijas, Francijas, Polijas un, pašsaprotami, Ukrainas neatkarības spēku, kā arī ukraiņu anarhistu intereses.[16] Ukraiņi, paralēli karojot ar boļševikiem, karoja vēl ar poļiem par Ļvivu, līdz sabiedrojās ar poļiem, lai padzītu boļševikus no Kijivas. Pār visam notika sadursmes arī ar krievu pretboļševistiskajiem spēkiem, kas centās sakaut boļševikus. Vienkāršiem vārdiem, visi karoja ar visiem.[17] Pašā Ukrainas teritorijā pastāvēja trīs valstiskie veidojumi - Rietumukrainas Tautas Republika ar galvaspilsētu Ļvivu, Ukrainas Tautas Republika ar galvaspilsētu Kijivu un Padomju Ukrainas Republika ar galvaspilsētu Harkivu. Pati Kijiva no vienas varas gāja otras varas rokās vairākas reizes.[18]

Izceļoties padomju-poļu karam (1919-1921), Ukrainas Tautas Republikas prezidents Simeons Petļura sabiedrojās ar Polijas valsts vadītāju Juzefu Pilsudski, lai atgūtu Kijivu no boļševikiem, taču bija spiesti atkāpties uz rietumiem, atstājot gandrīz visu Ukrainas teritoriju boļševiku rokās. Boļševiku ekspansija atdūrās pret Varšavu 1920. gada 15. augustā, kad poļiem un ukraiņiem izdevās pretuzbrukumā padzīt Krievijas pilsoņu kara (1918-1920) tīfa un bada izsmelto Sarkano armiju no Polijas teritorijas.[19] Taču pati Polijas armija arī bija izsmelta, ka tā tālāk par Ļvivu negāja. 1921. gada 18. martā neatkarību izcīnījušajā Latvijas valsts galvaspilsētā Rīgā tika parakstīts t.s. Rīgas Miera līgums starp Poliju vienā pusē un Padomju Krieviju un Padomju Ukrainu otrā pusē, kas pielika punktu padomju-poļu karam un visam pēc Pirmā pasaules kara haosam. Tomēr šis līgums nozīmēja Ukrainas valsts sadalīšanu starp Poliju rietumos un PSRS austrumos, kas atņēma ukraiņiem tiesības un iespējas izcīnīt savu valstisko neatkarību.[20]

Ņemot vērā haosā laikā traucētos vēstuļu un telefona sakarus, M. Zīle uzzināja par neatkarīgās Latvijas valsts faktu tikai 1921. gada 14. septembrī, kad Latvijas Augstskolas Organizācijas padome lēma par M. Zīles uzaicināšanu iegūt profesora štata vietu Medicīnas fakultātē.[21] Latvijas Augstskola ar Latvijas bēgļu reevakuācijas komisijas priekšsēdētāju Ēvalda Šķipsnas starpniecību mēģināja sazināties telegrammas ceļā ar Ukrainas teritorijā esošajiem latviešu mācībspēkiem, profesoriem Jāni Rubertu no Kijivas un M. Zīli no Odesas. Tikai 1922. gada 31. janvārī Latvijas Augstskolas Medicīnas fakultātē pienāca konkrētāka ziņa, ka M. Zīle atgriezīsies Latvijā tā paša gada 21. februārī. Mājupceļš gan ieilga līdz 1922. gada 11. aprīlim,[22] lai gan kopš 1922. gada 1. aprīļa Latvijas Augstskolas Organizācijas Padome M. Zīli bija apstiprinājusi Medicīnas fakultātes profesora amatā.[23] Uzsākot darbu Latvijas Augstskolā, M. Zīle ar 11. aprīlī tika ievēlēts par Medicīnas fakultātes Terapijas klīnikas direktoru, ņemot vērā viņa lielo akadēmisko pieredzi Odesas universitātē plašu slimību pētniecībā.[24] Viņa akadēmiskos sasniegumus Ukrainā apliecināja LU oftamoloģijas katedras asistents Rīgas pilsētas I slimnīcā Kārlis Balodis, kurš studēja Odesas Universitātē oftamoloģiju, kamēr M. Zīle tur bija mācībspēks. Arī Artūrs Kangers, kurš bija Odesas Universitātes Augstāko sieviešu medicīnisko kursu profesors, Odesas Pielietotās ķīmijas un radioloģijas institūta pētnieks un Rīgas Zinātniskās tiesekspertīzes institūta pie Tiesas Palātas prokurora direktors, apliecināja M. Zīles akadēmiskos sasniegumus Ukrainā, dodot pamatojumu kā noderīgam Latvijas Augstskolas mācībspēkam.[25]

Pārvaldījis latviešu, vācu un krievu valodas, kas noderēja Latvijas Augstskolā (pēc 1923. gada 28. marta Latvijas Universitātē, LU) lekciju lasīšanā. Neskatoties uz augstākās izglītības latviskošanu, LU Padome atļāva lasīt lekcijas latviešu, krievu vai vācu valodās atkarībā no auditorijas studentu etniskā sastāva.[26] Strādājot LU, M. Zīle iesaistījās arī Tērbatā dibinātājā latviešu studentu korporācijā Lettonia, kurā iestājās 1884. gada 28. oktobrī, kamēr vēl bija Tērbatas Universitātes medicīnas students.[27]

Izmantotie informācijas avoti:

[1] LVVA. 7427. f. (Latvijas Universitāte), 13. apr., 2010. l (Profesors Mārtiņš Zīle), 150. lpp.

[2] LVVA. 1303. f. (Valsts Prezidenta sekretariāts), 2. apr., 24. l (Izglītības resora, un citu kultūras darbinieku apbalvošana 1925. gads), 448.-449. lpp.

[3] LVVA. 7427. f., 181. lpp.

[4] Baltiņš, Māris. Profesors Mārtiņš Zīle (1863-1945): mūža ritums un zinātniskās idejas. No: Gavare, Daina., Putniņa, Aija (sast.). Profesors Dr. Med. Mārtiņš Zīle: Dzīve un darbs. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds. 2014, 36. lpp.

[5] Turpat, 41. lpp.

[6] Traub, Rainer. Zackig gegen die Lethargie: Russische Zaren holten Deutsche als tuchtige Vorbilder ins Land. Im: Grossbongardt, Annette., Klussmann, Uwe., Potzl, Norbert F. (Hg.). Die Deutschen im Osten Europas: Eroberer, Siedler, Vertriebene. Munchen: Bassermann Verlag. 2020, Seite 113

[7] Traub, Rainer, Seite 114

[8] LVVA. 7427. f., 181. lpp.

[9] LVVA. 1303. f., 448.-449. lpp.

[10] Baltiņš, Māris, 37. lpp.

[11] LVVA. 7427. f., 181. lpp.

[12] Turpat, 181. lpp.

[13] Baltiņš, Māris, 37. lpp.

[14] LVVA. 7427. f., 181. lpp.

[15] Baltiņš, Māris, 39. lpp.

[16] Jēkabsons, Ēriks. Ģenerālis Pēteris Radziņš. No: Jansone, Eva (atb. red.). Latvijas armijas komandieri. Rīga: Apgāds “Jumava”. 2018, 102. lpp.

[17] Klišāns, Valdis. Ievads Ukrainas vēsturē. Rīga: Apgāds "Zvaigzne ABC". 2022, 100. lpp.

[18] Deiviss, Normans. Eiropas vēsture. Rīga: Apgāds "Jumava". 2009, 943. lpp.

[19] Templin, Wolfgang. Der Kampf um Polen: Die abenteuerliche Geschichte der Zweiten Polnischen Republik (1918-1939). Padeborn: Verlag Ferdinand Schoningh. 2018, Seite 105-106

[20] Lehnstaedt, Stephan. Der Vergessene Sieg: Der Polnisch-Sowjetische Krieg (1919-1921) un die Entstehung des modernen Osteuropa. Munchen: Verlag C.H. Beck oHG. 2020, Seite 157-158

[21] Vīksna, Arnis. Atskats. No: Vikmanis, Uldis (atb. red.). Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāte (1998-2008). Rīga: LU Akadēmiskais apgāds. 2008, 13.-14. lpp.

[22] Baltiņš, Māris, 41. lpp.

[23] LVVA. 1303. f., 448.-449. lpp.

[24] Latvijas Universitātes piecgadu darbības pārskats (1919-1924). Rīga: Latvijas Universitātes izdevums. 1925, 197. lpp.

[25] LVVA. 7427. f., 9.-10. lpp.

[26] Rubenis, Rūdolfs. Possibilities to obtain higher education in Germany for Latvian Baltic German students (1920–1934). Daniela, L (ed.). Human, Technologies and quality of education. Riga: University of Latvia Academical press. 2021, page 1141

[27] Album Lettonorum. 1870–1882–1930. R., 1930. 37. lpp.

Papildus informācija:

Dzimis Mārtiņš Zīle

Simple History: Russia's Invasion of Ukraine

LU rektors Mārtiņš Zīle

Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs - 100 nozīmīgas personas Latvijas medicīnas vēsturē - Mārtiņš Zīle

Profesors Dr. med. Mārtiņš Zīle: dzīve un darbs

Latvijas Universitātes rektori

Rūta Grasberga - Grāmatas „Profesors Mārtiņš Zīle” atvēršanas svētki Latvijas Universitātes bibliotēkā

Studentu korporācija “Lettonia”

LETTONIA 1870/1882

Rūdolfs Rubenis, krājuma glabātājs

Rota Saveljeva bija īstena aizputiete, taču aizvien vilināja plašais Visums. Šogad viņai 100 gadu jubileja.

Rota Lilija Saveļjeva (meitas uzvārdā Gūtmane) dzimusi Aizputē 1922. gada 10. jūnijā. Tēvs Indriķis Gutmans (1844 – 1942) bija Aizputes miertiesas sekretārs, vēlāk grāmatvedis un kancelejas ierēdnis. Māte Matilde Gutmane (1888, dzimusi Fogele) bija mājsaimniece. Rota mācījās Aizputes pilsētas pamatskolā (1929 - 1934) un Aizputes Valsts ģimnāzijā (1934 – 1939). Ģimnāzijā divus gadus viņas skolotājs bija Jānis Ikaunieks, kurš mācīja arī astronomiju.

Visticamāk, ka J. Ikaunieka iespaidota, jaunā meitene aizrāvās ar astronomiju. Viņa atceras [1]: “Neaizmirstamas ir stundas par Saules enerģiju, zvaigžņu kustību un par Visuma bezgalību laikā un telpā. Tad skolotājs aizrāvās, filozofēja, bet mēs, skolēni, elpu aizturējuši, centāmies izsekot viņa domu lidojumam. Vēl labi atceramies tumšo rudens vakaru, kad mēs Ikaunieka vadībā gājām novērot zvaigznājus augstajā kalnā, no kurienes bija labi pārredzams viss debess jums un zvaigznes šķita sevišķi spožas. Toreiz bija labi novērojamas arī planētas Marss un Jupiters. Ilgi nenorima saruna par dzīvību ārpus Zemes pasaules telpā”.

1939. gadā Rota sāka studēt astronomiju Latvijas Universitātes Matemātikas un dabas zinātņu fakultātes Matemātikas nodaļā, cita starpā apgūstot 11 dažādus astronomijas kursus. Viņa atceras, kā notika studijas kara laikā [2]: „Vislabāk no aukstuma varēja paglābties Astronomiskajā observatorijā, kuras nelielo telpu apsildīja ar elektrisko krāsniņu. Tur lekcijas klausījāmies mēs - nedaudzie astronomijas nozares studenti. Profesors A. Žaggers lasīja praktiskās astronomijas kursu. Jau iepriekšējā gadā lielākā auditorijā bijām klausījušies viņa lasīto kursu sfēriskajā trigonometrijā un vispārīgajā astronomijā. Profesoram bija raksturīgi precīzi riņķa līniju brīvrokas attēlojumi uz tāfeles, sarežģītu attēlu un shēmu skaidrība un pārskatāmība. Vielu varēja apgūt jau lekcijas laikā. Profesors E. Gēliņš lasīja teorētisko mehāniku un vairākus speciālos kursus astronomiem: sfērisko astronomiju un stellārastronomiju. Viņa vadībā aprēķinājām komētu orbītu elementus, kā arī Saules un Mēness aptumsumus, izstrādājām arī kursa un diplomdarbus. Docents E. Leimanis lasīja lekcijas par orbītu teoriju, kā arī projektīvo ģeometriju matemātiķiem. Docents S. Slaucītājs - zvaigžņu fotometriju un spektroskopiju, kur bija jāveic arī praktiskie darbi zvaigžņu spektra līniju identificēšanā un dažādu uzdevumu atrisināšanā. Docentam S. Slaucītājam bija paradums pēc uzdevumu nodiktēšanas nozust blakus telpā. Kad bijām izstrīdējušies par atrisināšanas paņēmieniem un formulām, docents atgriezās un smaidot parādīja visīsāko - elegantāko atrisināšanas veidu”.

1944. gadā R. Saveļjeva ļoti sekmīgi pabeidza pilnu studiju kursu ar likumā paredzētām arodtiesībām. 1948. gadā nedaudz sašķobījās viņas veselība, ārsti konstatēja tuberkulozes atkārtošanos. Bija jāārstējas ambulatoriski, pēc tam Tērvetes sanatorijā. Tā kā kara laikā izdotos diplomus vēlāk neatzina, viņa nokārtoja dokumentus, lai 1950. gadā LVU saņemtu astronoma diplomu.

Visa R. Saveļjevas dzīve, ja neskaita studiju posmu Latvijas Universitātē, saistīta ar Aizputi. No 1944. gada beigām līdz aiziešanai pensijā viņa strādāja par matemātikas un astronomijas skolotāju Aizputes vidusskolā. Dz. Sondore raksta par R. Saveļjevu [3]: “Direktors Ansis Vītoliņš uzaicināja strādāt par skolotāju no 1944. gada 1. decembra, kad bija kara laiks un frontes līnija atradās pavisam netālu. Daudzi skolotāji bija palikuši frontes otrajā pusē. Pirmā audzināmā klase bija maza, vēlāk gan krietni palielinājās - nāca klāt kara laikā mācības pārtraukušie, vieni bija karā, citi bija mežā. Skola strādāja sešas dienas nedēļā, bet septītajā bija jābrauc uz mežu skolai gādāt malku. Pēckara gados daudz grūtību un arī kuriozu piedzīvots, piemēram, par godu Maskavas 800 gadu jubilejai skolotājiem vajadzēja iet Aizputes kūdras purvā strādāt. Pēc kara skolēnus bieži potēja pret dažādām slimībām. Skolotāja un ārste nolēma, ka zēni ir bailīgāki, potēs tos pirmos. Kad skolotāja aizgāja pēc meitenēm - klase tukša, pa logu aizmukušas”.

1946. gadā R. Saveļjeva sāka vadīt astronomijas pulciņu, kas darbojās 17 gadus. Viņa atceras [4]: “Kosmisko lidojumu laikmets ienesa pulciņa darbā jaunu pavērsienu. Tagad bieži izdodas novērot mākslīgo Zemes pavadoņu pārlidojumus, taču kosmisko lidojumu sākuma posmā tā mums likās sensācija, brīnums. Nekad neaizmirsīšu to sajūsmu un pārdzīvojumu, kādu izjutām, kolektīvi novērojot 2. padomju ZMP lidojumu 1958. gada 10. aprīļa vakarā”.

Turpmāk viņa bieži organizēja ikgadējus astronomijas pasākumus, kuros iesaistīja skolēnus, piemēram, 1971. gadā notika kosmonautikai veltīta konference, 1972. gadā – Jāņa Ikaunieka 60. dzimšanas dienai veltīta konference, 1973. gadā – Nikolaja Kopernika 500 gadu atcere, 1974. gadā – sanāksme par komētām, 1975. gadā – sanāksme par Saules aptumsumiem.

1951. gadā R. Saveļjeva iestājās un turpmāk aktīvi darbojās Vissavienības Astronomijas un ģeodēzijas biedrības Latvijas nodaļā. Viņa ir piedalījusies pilnu Saules aptumsumu novērošanas ekspedīcijās Nīcas tuvumā (1954), Kopjevā (1981), Belomorskā (1990). 1966., 1968. un 1975. gadā kopā ar skolēniem novēroja daļēju Saules aptumsumu. Viņa raksta [5]: “1975. gada 11. maija Saules aptumsumu novēroja gan lielie, gan mazie skolēni. Katram novērotājam bija tumšs stikliņš. Ne pirmo, ne pēdējo kontaktu neizdevās atzīmēt, jo tanī laikā Sauli aizsedza mākoņi. Aptumsuma gaitai izsekojām ar diviem teleskopiem: ar Maksutova tipa teleskopu projicējām Saules attēlu uz ekrāna, bet ar refraktoru, ko ieguvām 1974. gadā, novērojumus izdarījām tieši, uzliekot objektīvam Saules novērošanai paredzēto tumšo filtru”.

Kā norāda astronome Ilga Daube [6], R. Saveļjeva ir „daudz darījusi astronomijas popularizēšanā, lasījusi lekcijas par dažādām astronomijas tēmām savā pilsētā un lauku centros, kā arī Aizputes Tautas universitātē. Vadījusi ekskursijas uz Baldones, LU, Tartu un Teraveres observatorijām. Regulāri organizētajos zvaigžņotās debess novērojumos piedalījušies ne tikai skolēni, bet arī viņu vecāki un jebkurš interesents.”

Viņas audzēkņi piedalījās republikas matemātikas olimpiādēs un guva godalgotas vietas. Vairākus gadus R. Saveļjeva bija skolas mācību pārzine. Darbojusies Izglītības darbinieku arodbiedrībā. 1968. gadā saņēmusi LPSR Nopelniem bagātās skolotājas nosaukumu. No 1989. gada kādu laiku darbojusies Aizputes pilsētas Tautas deputātu padomē. Mirusi Aizputē 2018. gada 17. decembrī. Apbedīta Misiņkalna kapsētā.

Lasi vēl:

[1] R. Saveļjeva. Dažas atmiņu lappuses par Ikaunieku. Zvaigžņotā Debess, 1970. /71. Ziema (50), 46. lpp.

[2] R. Saveļjeva. Atmiņas par profesoru Blumbahu, Aleksandru Briedi un viņu laiku (nobeigums). Zvaigžņotā Debess, 1997, Pavasaris (155), 78. lpp.

[3] Time & Note.

[4] R. Saveļjeva. Ārpusklases darbs astronomijā Aizputes vidusskolā. Zvaigžņotā Debess, 1976, Vasara (72), 55. – 58. lpp.

[5] R. Saveļjeva. Aizputes vidusskolā novēro Saules aptumsumu. Zvaigžņotā Debess, 1968./69. Ziema (42), 56. – 59. lpp.

[6] I. Daube. Šopavasar jubileja: R. Saveļjevai (Gūtmanei) – 80. Zvaigžņotā Debess, 2002, Pavasaris (175), 29. lpp.

Ilgonis Vilks, eksperts

Turpinot stāstīt par pētniekiem ar plašu zinātnisko interešu loku, vēlamies sumināt latviešu botāniķi, mikologu, fitopatologu un ornitologu Kārli Starcu viņa 125 gadu jubilejā.

Kārlis Starcs piedzima 1897. gada 18. maijā Līdērē (ciems Madonas novadā) zemnieka Jāņa Starca (1854-?) un Kristīnes Starcas (Niedrītes, 1861-?) ģimenē. Ģimenē bija 4 dēli, viņi dzīvoja “Kalna Pumpos” Līdēres tuvumā, 16 kilometrus no Madonas. Jaunākais dēls Kārlis mācījās Tolkas pamatskolā, kur par skolotāju strādāja vecākais brālis Pēteris Starcs (1887-1968), kurš nākotnē kļuva par atpazīstamu agronomu un Latvijas Universitātes profesoru. 1911. gadā K. Starcs iestājās 3-klasīgajā skolā Madonā.

Interese par dabu jauneklī aizsākās 15 gadu vecumā, no 1912. gada viņš sāka novērot augus, kukaiņus un putnus.

No 1914. gada 12. decembra līdz 1915. gada 2. janvārim K. Starcs uzrakstīja 3 vēstules slavenajam Livonijas ornitologam Haraldam fon Loudonam (Harald Georg Gideon Freiherr von Loudon; 1876-1959), kurās aprakstīja savu interesi par putnu pasauli, jautāja par iespēju tikties, apskatīt Loudona kolekciju un bibliotēku, kā arī piedāvāja apmainīties ar putnu olām. Viņš ziņoja, ka pēdējos gados savācis aptuveni 80 putnu sugu olas, tostarp zīles, zvirbuļvanaga, irbes, lakstīgalas, kā arī dzeguzes olu, kas atrasta baltās cielavas jūgā. Viņš uzskaitīja septiņas ornitoloģijas publikācijas, kas bija viņa bibliotēkā, tostarp 1914. gada “Ornitoloģijas biļetenu”. Viņš arī norādīja uz katastrofālo finansiālo situāciju ģimenē: vecākiem bija neliels īpašums, bet tēvs nomira, un īpašums tika iznomāts. Vecākais brālis Pēteris mācījās Petrogradas lauksaimniecības kursos (no 1911. līdz 1917. gadam) un nevarēja ģimenei palīdzēt finansiāli, bet pārējie divi brāļi tautskolotāji Jānis (1889-?) un Jēkabs (1891-?) bija iesaukti frontē 1914. gadā. Tāpēc jaunākajam brālim Kārlim bija ļoti ierobežoti līdzekļi, lai turpinātu mācības skolā un iegādātos vēlamo ornitoloģisko literatūru. Šīs vēstules glabājas H. fon Loudona fondā Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā.

Karadarbības un līdzekļu trūkuma dēļ 1914. gada otrajā pusē K. Starcs mācījās mājās un varēja vairāk laika veltīt savam hobijam. Pamatojoties uz saviem putnu novērojumiem un saskaņā ar viņam pieejamo literatūru, 1915. gadā viņš sagatavoja un nosūtīja publicēšanai “Ornitoloģijas Biļetenā” divus rakstus, kuru redaktori tālāk tos pārsūtīja žurnālam “Putnkopības Zinātne un Putnkopība”. Pirmais raksts bija par Līdēres un tās apkārtnes ziemojošajiem putniem, pamatojoties uz viņa paša novērojumiem. Otrais raksts bija Baltijas reģiona putnu faunas saraksts, norādot putnu latviešu nosaukumus. 1915. gada 16. novembrī, izlasot divus K. Starca rakstus, barons H. fon Loudons sagatavoja kritisku piezīmi, īpaši norādot uz daudzām kļūdām un neprecizitātēm putnu nosaukumos un sugu statusā. Piezīme tika publicēta tajā pašā žurnālā 1916. gada sākumā.

Pirmā pasaules kara laikā (sākot ar 1915/16. mācību gadu) K. Starcs atsāka mācības 4. klasē A. S. Čerņajeva (А. С. Черняева) reālskolā Sanktpēterburgā, kuru absolvēja 1918. gada pavasarī. 1915. un 1916. gada vasaras brīvlaikā K. Starcs aktīvi vāca ooloģisko (putnu olu) kolekciju Līdēres apkaimē. 1915. gadā viņš atrada 165 ligzdas no 44 sugām (ar vairāk nekā 7 asistentu palīdzību), bet 1916. gada maijā - 130 ligzdas no 28 sugām. Visvairāk 2 gadu laika tika atrastas pelēkā strazda ligzdas. Pamatojoties uz savāktajiem materiāliem par 56 ligzdām, 1916. gada 1. jūnijā viņš sagatavoja apskata rakstu ar materiāliem par lauka ligzdošanas bioloģiju un publicēja to žurnālā “Putnkopības Zinātne un Putnkopība”. 1914. gadā K. Starcs Zooloģijas muzejam uzdāvināja 84 putnu olas no savas kolekcijas, dažas no tām bez datumiem un precīzām atrašanās vietām. Par K. Starca ooloģiskās kolekcijas tālāko likteni ziņu nav.

Atgriežoties dzimtenē, kopš 1919. gada rudens K. Starcs ar pārtraukumiem studēja Latvijas Universitātes Dabaszinātņu fakultātē, kuru 1936. gadā absolvēja ar maģistra grādu (Mag. rer. nat.).

1920. gadā K. Starcs kā eksperts apskatīja un aprakstīja Valmierā glabātavā atstātās H. fon Loudona ornitoloģiskās kolekcijas. Barons ar ģimeni emigrēja uz Vāciju 1918. gada beigās, daļu kolekcijas atstājot savā īpašumā likteņa žēlastībā. Drošības nolūkos kolekcijas tika nodotas valsts glabātuvei.

1919. gadā K. Starcs strādājis Priekuļu bio-entomoloģiskajā stacijā, vēlāk turpināja strādāt Zemkopības ministrijas Meliorācijas pārvaldē kā tehniķis—botāniķis. 1913. gada februārī Cēsu rajonā, Priekuļos tika dibināta Baltijas Kultūraugu kaitēkļu apkarošanas stacija, 1923. gadā tajā nodibināja nezāļu un ziedaugu pētīšanas sekciju, tās pirmais vadītājs bija Kārlis Starcs. No 1923. līdz 1944. gadam K. Starcs strādājis par botāniķi Latvijas Augu aizsardzības institūtā, pētot nezāļu izplatību, to bioloģiju un apkarošanas metodes. Darbojies arī mikoloģijā — augu slimību un kaitēkļu apkarošanā un augu aizsardzības padomu došanā un propagandā. No 1926. līdz 1930. gadam K. Starcs piedalījies žurnāla "Daba" redakcijas darbā. Kopš 1937. gada K. Starcs bija Latvijas Augu Aizsardzības institūta vadītāja palīgs un veicis arī Latvijas Lauksaimniecības Kameras botāniķa pienākumus. Papildus parastajam darbam augu aizsardzības institūtā, K. Starcs kā "privātbotāniķis" vācis materiālus par Latvijas ziedaugu izplatību un formām, sevišķi Salicaceae, Betulaceae, Taraxaceae. Pēdējā laikā vācis arī sūnas, ķērpjus un parazītsēņu paraugus.

K. Starcs aktīvi nodarbojās arī ar sabiedriskām aktivitātēm. Latvijas Augstskolas Dabaszinātņu nodaļas studentu pulciņa pirmajā sēdē 1920. gada 25. februārī K. Starcu ievēlēja par priekšsēdētāju. 1921. gadā viņš iestājās studentu korporācijā Lettonia. 1925/26. mācību gadā K. Starcs bija viens no studentu pārstāvjiem LU Padomē.

K. Starcs sekojis Kārļa Ulmaņa 1935. gada 28. janvāra aicinājumam un dāvinājis Līdēres pamatskolai 17 brošūras un 9 grāmatas. Vēl 3 grāmatas K. Starcs dāvinājis Rīgas pilsētas Misiņa bibliotēkai.

Studiju gados botāniskās intereses bija ņēmušas virsroku pār ornitoloģiju K. Starca pētnieciskajā darbībā. 1922. un 1923. gadā K. Starcs sastādījis herbāriju komplektus, kas novietoti lauksaimniecības skolās kā mācību līdzekļi. Savas zināšanas botānikā K. Starcs papildinājis Dānijā, Zviedrijā un Norvēģijā 1927. gada vasarā, kurp devies Zemkopības ministrijas komandējumā.

20. gadsimta 30. gados K. Starcs organizēja pundurbērza atradņu meklēšanu. Viņam daudz palīdzēja lauku skolotāji, mežu darbinieki, studenti, skolēni un dabas draugi. 1931. gadā K. Starcs sāka izdot 60 komplektu bērzaugu krājumu "Betulaceae exsiccatae" no kura publicēts 1 krājums (ar Nr. 1 — 25). Apraksti iespiesti arī atsevišķā izdevumā latīņu valodā.

Latvijā K. Starcs savāca apmēram 100 tūkstošus eksemplāru lielu herbāriju (70 tūkstoši ziedu un paparžu, 25 tūkstoši sēņu un 5 tūkstoši sūnu un ķērpju), kas uzglabāšanas grūtību dēļ 1936. gadā tika nodots Izglītības ministrijai (šodien tas glabājas Latvijas Universitātes Muzeja herbārijā (RIG) un Bioloģijas institūta Botānikas laboratorijas herbārijā (LATV)). Daļu no savāktā materiāla apstrādāja K. Starcs un viņa kolēģi, viņa vārdā tika nosaukti 4 augu taksoni, un pēc viņa savāktajiem paraugiem tika aprakstītas 16 jaunas parazitārās sēnes.

1937. gadā K. Starcs kopā ar docentu A. Kiruli profesora M. Eglīša redakcijā sāka izdot 150 komplektus paraugu krājumu "Latvijas kultūraugu slimības" 4 sērijās. Līdz 1944. gadam bija izdoti 3 izdevumi ar 200 numuriem. Plašs materiāls savākts par augu slimībām un kaltušiem koku un krūmu zariem, sakarā ar auksto ziemu 1940/41. gadu mijā. Daļa šī materiāla novietota Latvijas Augu Aizsardzības Institūtā un daļa izsūtīta ārzemju muzejiem un botāniķiem. Apstrādātā materiālā bez pazīstamiem ziedaugiem Latvijas florā atrastas vēl apmēram 830 agrāk nepazītas sugu formas.

K. Starcs bija pirmais, kurš Latvijā konstatējis šādas sēņu un augu sugas: lakas plakanpiepi (Ganoderma lucidum) 1934. gadā Vidsmuižā (tagad Riebiņu novada Galēnu pagasts), košo zeltpori (Hapalopilus croceus) 1935. gadā Madonas novada Vestienas pagastā, sānziedu mēringiju (Moehringia lateriflora) 1936. gadā Daugavas krastā iepretim Rītera gravai.

1925. gadā K. Starcs kļuva par Rīgas Dabaspētnieku biedrības (Naturforscher-Vereins zu Riga) biedru, palīdzēja ornitologam Nikolajam fon Tranzē (Nikolai Heinrich von Transehe; 1886-1969) iezīmēt putnu latviešu nosaukumus. Kopumā dzīves laikā viņš bijis 22 zinātnisko biedrību biedrs Vācijā, ASV un Latvijā.

1929. gadā laulībā ar Martu Elīzu Starcu (1900-1935) viņam piedzima dēls Gunārs (1929-1952). Dažus gadus pēc pirmās sievas nāves, 1939. gadā, viņš apprecējās ar botāniķi Helēnu Ledu (1912-2005) un 1943. gadā piedzima viņu dēls Jānis.

Sakarā ar aktīvās karadarbības tuvošanos Rīgai 1944. gada rudenī K. Starcs ar sievu un diviem dēliem emigrēja uz Vāciju, kur 1945. gadā ieguva pagaidu glabātāja darbu Kārļa Haussknehta herbārijā (Herbarium Haussknecht) Veimārā. No 1946. līdz 1947. gadam K. Starcs strādājis par vecāko asistentu un pasniedzēju dendroloģijā un fitopatoloģijā Minhenes Universitātē. Lai turpinātu karjeru botānikā, viņš mēģināja pārcelties uz Zviedriju, kur plānoja dabūt darbu Botānikas muzejā, taču atļauju nesaņēma. 1950. gada decembrī K. Starcs pieņēma uzaicinājumu strādāt par dārznieka palīgu privātajā parkā Indianapolisā (Indianas štatā ASV), uz kurieni viņš pārcēlās kopā ar ģimeni, līdzi ņemot Vācijā savākto herbāriju. Apmēram 2 tonnas smagā herbārija transportēšanai viņš saņēma līdzekļus no Starptautiskās bēgļu organizācijas. Amerikā K. Starcs meklējis sakarus ar zinātniskam iestādēm, botāniķiem un biedrībām, cerībā turpināt savu "privātpraksi" sistemātiskajā botānikā.

1952. gada 6. jūlijā autoavārijā gāja bojā viņa dēls, savukārt sarežģīto apstākļu un fiziskā darba dēļ 1953. gada 2. februārī 55 gadu vecumā nomira arī pats K. Starcs. Viņš tika apbedīts blakus savam dēlam Indianapolisas kapsētā (Floral Park Cemetery).

K. Starca ievāktais herbārijs mūsdienās glabājas ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs. Ārzemēs Kārļa Starca mikoloģiskais herbārijs glabājas Teksasas Botānisko pētījumu institūtā (Botanical Research Institute of Texas), Kanādas Nacionālajā mikoloģijas herbārijā (Canadian National Mycological Herbarium), Kornela Universitātes Augu patoloģijas herbārijā (Cornell University, Plant Pathology Herbarium), Fīldas Dabas vēstures muzejā (Field Museum of Natural History), Sēņu kolekcijā Senkenbergas dabas vēstures muzejā Gērlicā (Fungal Collection at the Senckenberg Museum für Naturkunde Görlitz), Sēņu kolekcijā Minhenes valsts botāniskajā kolekcijā (Fungal Collections at the Botanische Staatssammlung München), Hārvardas Universitātes Fārlovas herbārijā (Harvard University, Farlow Herbarium), Igaunijas Dzīvības zinātņu universitātes un Igaunijas Dzīvības zinātņu universitātes Lauksaimniecības un vides zinātņu institūtā (Institute of Agricultural and Environmental Sciences of the Estonian University of Life Sciences & Estonian University of Life Sciences), Intermautinas Herbārijā Jutas štata universitātē (Intermountain Herbarium Utah State University), Aiovas štata universitātes Adas Heidenas herbārijā (Iowa State University, Ada Hayden Herbarium), Luiziānas štata universitātes Bernarda Lovī Mikoloģiskajā herbārijā (Louisiana State University, Bernard Lowy Mycological Herbarium), Meise botāniskā dārza herbārijā (Meise Botanic Garden Herbarium), Maiami Universitātes Vilarda Šermana Turela herbārijā (Miami University, Willard Sherman Turrell Herbarium), Bioloģiskās daudzveidības centrā Naturalis (Naturalis Biodiversity Center), Ņujorkas botāniskajā dārzā (New York Botanical Garden), Jaunzēlandes fungārijā (New Zealand Fungarium), Oregonas štata universitātes herbārijā (Oregon State University Herbarium), Purdjū universitātes Artura fungārijā (Purdue University, Arthur Fungarium), Ņujorkas štata universitātes SUNY Vides zinātnes koledžas un mežsaimniecības herbārijā (State University of New York, SUNY College of Environmental Science and Forestry Herbarium), Zviedrijas Dabas vēstures muzejā (Swedish Museum of Natural History), Arizonas Universitātes Gilbertsona mikoloģiskajā herbārijā (University of Arizona, Gilbertson Mycological Herbarium), Britu Kolumbijas universitātes herbārijā (University of British Columbia Herbarium), Kalifornijas Bērklija Universitātes Herbārijā (University of California Berkeley, University Herbarium), Gēteborgas Universitātē (University of Gothenburg), Ilinoisas Universitātes Herbārijā (University of Illinois Herbarium), Ilinoisas Universitātes Ilinoisas Dabas vēstures apsekojuma fungārijā (University of Illinois, Illinois Natural History Survey Fungarium), Mičiganas Universitātes Herbārijā (University of Michigan Herbarium), Minesotas Universitātes Bellas Dabas vēstures muzeja herbārija sēņu kolekcijā (University of Minnesota, Bell Museum of Natural History Herbarium Fungal Collection), Tartu Universitātes Dabas muzejā (University of Tartu Natural History Museum), Viskonsinas Universitātes Medisonas herbārijā (University of Wisconsin-Madison Herbarium), Vaiomingas Universitātes Vilhelma G. Solheima mikoloģijas herbārijā (University of Wyoming, Wilhelm G. Solheim Mycological Herbarium), Upsalas Universitātes Evolūcijas muzejā (Uppsala University, Museum of Evolution), ASV Lauksaimniecības departamenta ASV nacionālajā sēņu kolekcijā (USDA United States National Fungus Collections), Vašingtonas štata universitātes Čārlza Gārdnera Šova mikoloģiskajā herbārijā (Washington State University, Charles Gardner Shaw Mycological Herbarium).

Kopumā K. Starcs latviešu, vācu un krievu valodā publicējis 66 rakstus, pārsvarā par botāniku, ar kopējo apjomu ap 1700 lappušu. 4 reizes par saviem darbiem viņš saņēmis Krišjāņa Barona prēmiju.

Latvijas Universitātē K. Starcam veltīti 2 noslēguma darbi - 1965. gadā diplomdarbā pārskatu par K. Starca mikoloģiskajā herbārijā deponētajām Latvijas sēnēm sastādīja Gunta Valpētere, bet 2002. gada bakalaura darbā par deponētajiem Eiropas valstu materiāliem - Ilona Zalāne.

Ar Kārļa Starca ievākto herbāriju un uzrakstītajām publikācijām Latvijas Universitātes Muzejā iespējams iepazīties, iepriekš saskaņojot vizīti ar LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas krājuma glabātājām, rakstot uz e-pastiem daiga.jamonte@lu.lv vai kristine.kuznecova@lu.lv.

Izmantotie informācijas avoti:

Akmane, I., Ķeire, L., & Lazdāne, M. (2021). Sānziedu mēringija Moehringia lateriflora (L.) Fenzl. Latvijā [Tēzes]. Latvijas Universitātes 79. starptautiskā zinātniskā konference, Botāniskā dārza sekcijas Augu daudzveidības pētījumi ex situ un Augu selekcija un introdukcija. Rīga: Latvijas Universitāte.

Galvas pilsēta. (1935). Latvijas Kareivis, Nr. 147.

Kalniņš, V. (1978). Botāniķa Mag. Rer. Nat. Kārļa Starca piemiņai. Universitas, Nr. 41.

Kr. Barona piemiņas akts. (1935). Universitas, Nr. 5.

L. U. Dabaszinātņu studentu biedrības 20 gadu darbs. (1940). Daba un Zinātne, Nr. 4.

Latvijas Augu aizsardzības pētniecības centrs. (2015). Ieskats vēsturē.

Latvijas Universitāte. (1926). Latvijas Universitātes divgadu darbības pārskats, 1924.-1926.

Lodziņa, I. (1983). Meklēsim retus augus! Zvaigzne, Nr. 10.

Mākslinieki skolām dāvina gleznas. (1935). Rīts, Nr. 141.

Mūkina, Z. (b.g.). Ganoderma lucidum.

Mūkina, Z. (b.g.). Košā zeltpore.

MyCoPortal. (2022). Specimen Records, Search Criteria: Starcs; excluding cultivated/captive occurrences.

Ozoliņš, K. (1938). Izglītības ministrija savas darbības abos pirmajos gadu desmitos. Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, Nr. 11.

Par A. Priedīša grāmatu “Zivkopība”. (1948). Cīņa, Nr. 90.

Vimba, E. (2006). Mikoloģiskie materiāli Latvijas Universitātes herbārijā. Zinātņu vēsture un muzejniecība, 693. sēj. 253.-256.lpp.

Zalāne, I. (2002). Kārļa Starca mikoloģiskā herbārija Eiropas valstu sēnes (Bakalaura darbs). Rīga: Latvijas Universitāte.

Матрозис, Р. (2021). К биографии Кирилла (Карлиса) Старца (1897-1953), автора трёх статей в журнале «Птицеведение и птицеводство». Русский орнитологический журнал, Том 30, Экспресс-выпуск 2029: 427-431.

Kristīne Kuzņecova, krājuma glabātāja

Turpinot 2022. gada marta mēnesī vācbaltu botāniķim Karlam Reinholdam Kupferam veltītos publicitātes pasākumus (par Karla Reinholda Kupfera spiedogiem rakstījām rubrikā “Mēneša priekšmets”, bet par viņa privātbibliotēku, fotogrāfiju krājumu un ieguldīju Baltijas herbārija ievākšanā un Moricsalas dabas rezervāta ierīkošanā runājām LU 80. starptautiskās konferences Latvijas Universitātes Muzeja sēdes “Dabas atklāšana” ietvaros), Latvijas Universitātes Muzejs vēlas vēlreiz apkopot iepriekš uzzināto un papildināt to ar citiem šī ievērojamā pētnieka dzīves faktiem rubrikā “Neaizmirstamās biogrāfijas”.

Karls Reinholds Kupfers dzimis 1872. gada 25. martā Besarābijas guberņā (Basarabia), Stavčenas ciemā (Stăuceni; mūsdienu Moldovas teritorija). Viņa vecāki bija ārsts Dr. Jūlijs Kupffers no Sabiles un Mollija (Molly) Kupffera (dzimusi Štamma) no Tērbatas. 1879. gadā ģimene atgriezās savā dzimtenē Baltijā, vispirms viņi dzīvoja Rudbāržos (ciems Kuldīgas novada Rudbāržu pagastā), tad Grīvā (Daugavpils pilsētas daļa Daugavas kreisajā krastā pie Laucesas ietekas).

Interesi par dabu K. R. Kupferā veicināja tēvs, kurš pats kopa savu augļu, sakņu un puķu dārzu, iepazīstināja bērnus ar tajos augošajiem augiem, kā arī ierosināja vākt kukaiņu kolekciju. Tajā apkārtnē nebija meža, tikai vienreiz gadā bērni to redzēja, kad visa ģimene kopā brauca pēc Ziemassvētku eglītes. Cita persona, kas veicināja Kupfera interesi par dabu, bija Grīvas vācu skolas skolotājs Raudseps no Tērbatas apkārtnes.

Arī sportā tēvs bija tas, kas saviem bērniem mācīja vingrošanas, peldēšanas un slidošanas pamatus. Studenta gados K. R. Kupfers bija regulārs vingrošanas vakaru apmeklētājs un Rīgā kļuva par vingrošanas biedrības (Rigaer Turn-Verein) biedru, kā arī vingrošanas komandas otru vadītāju. Viņš bija centīgs slidotājs, slēpotājs, vingrinājās arī sniega un ledus burāšanā. Kļuva par ledus burāšanas sekcijas goda biedru sporta biedrībā "Ķeizarmežs" (Kaiserwald). Pateicoties šiem fiziskajiem vingrinājumiem, kuriem nāca klāt braukšana ar divriteni, viņam bija laba veselība un fiziskās spējas, kam bija būtiska nozīme viņa daudzajās pētnieciskajās ekskursijās.

Vecāku mājās vienmēr bija sarūpēta pamatīga jaunatnes rakstnieku bibliotēka, kas mēģinātu pievērst jaunekli zīmēšanai un gleznošanai. Tikai mātes mēģinājumi piesaistīt dēlu klavieru nodarbībām beidzās ar neveiksmi, tās jaunekli it nemaz nesaistīja. Vasaras brīvlaiks vienmēr tika izmantots botāniskām un entomoloģiskajām ekskursijām Grīvas apkaimē.

K. R. Kupfers sāka mācīties Kurzemes tautskolā (ar proģimnāzijas tiesībām), pēc tās beigšanas 1886. gadā turpināja mācīties Nikolaja ģimnāzijā Liepājā. To pabeidza 1889. gada jūnijā ar izcilību visos priekšmetos. Tad sekoja studijas Tērbatas Universitātē vienlaicīgi divās nozarēs - botānikā un matemātikā. 1893. gada decembrī, 21 gada vecumā, K. R. Kupfers ieguva kandidāta grādu abās šajās zinātnēs. 1905. gada viņš izturēja Tērbatas Universitātē maģistra eksāmenu botānikā. 1922. gadā K. R. Kupfers ieguva Jēnas Universitātes (Vācijā) filozofijas doktora grādu.

1902. gada 28. augustā K. R. Kupfers apprecējās ar Martu Štraubi, ar kuru nodzīvoja laimīgi līdz mūža beigām. 1906. gada 2. janvāri viņiem piedzima meita Mollija.

No Tērbatas Universitātes skolotājiem uz K. R. Kupferu vislielāko ietekmi atstāja botāniķis profesors Edmunds Rusovs (Эдмунд Руссов). K. R. Kupfers bieži pie viņa ciemojās un sadraudzējās ar viņu jaunāko dēlu Kārli Ernstu Rusovu (Карл Эрнст Руссов), vēlāk ārstu Orenburgā (Оренбург). Vēl no mācību spēkiem viņu ietekmēja fiziķis profesors Artūrs fon Etingens (Arthur von Oettingen) un zoologs profesors Juliuss fon Kennels (Julius von Kennel), kuri ar savām saturīgajām un pilnīgajām lekcijām piesaistīja K. R. Kupfera uzmanību.

Tūlīt pēc studiju pabeigšanas, 1894. gada janvārī, K. R. Kupfers tika pieņemts darbā Rīgas Politehnikumā pie profesora Franca Šindlera (Franz Schindler) par mikroskopēšanas darbu asistentu un tā paša gada rudenī arī pie profesora Aleksandra Beka (Alexander Beck) tēlotājģeometrijā. Šajā pašā laikā viņš strādāja arī par matemātikas un dabaszinātņu skolotāju privātskolā.

Pēc profesora Beka aiziešanas pensijā 1896. gadā, K. R. Kupfers stājās viņa amatā, sākumā kā docents, bet kopš 1905. gada kā adjunktprofesors. No 1912. līdz 1915. gadam papildus strādāja arī kā botānikas docents Rīgas Politehniskā institūta (Rīgas Politehnikuma nosaukums kopš 1896. gada) organizētajos kursos purvu veģetācijā. 1915. gadā Rīgas Politehniskajam Institūtam vajadzēja evakuēties uz Maskavu, jo kara darbība tuvojās Rīgai, bet K. R. Kupfers atteicās no sava darba un palika Rīgā.

1917. gadā viņš strādāja vidusskolā par matemātikas viesskolotāju, bet gadu vēlāk jaunatvērtajā Baltijas tehniskajā augstskolā stājās tēlotājģeometrijas profesora amatā. 1919. gadā K. R. Kupfers pārtrauca līdzšinējo darbību. Viņš bija spiests atkal pelnīt iztiku kā privātskolotājs līdz 1920. gadam. 1921. gadā Herdera institūts (Herder Institut) deva viņam iespēju nodoties augstākajai akadēmiskai darbībai, vienlaikus darbojoties Botānikas katedrā - viņš lasīja Baltijas ģeogrāfijas, ģeoloģijas un arī dažus matemātikas priekšmetus. Sākot ar 1930. gadu K. R. Kupfers aizgāja pensijā un turpmākos 5 gadus veltīja galvenokārt Rīgas Dabaspētnieku biedrībai (Naturforscher-Verein zu Riga).

K. R. Kupfers ieņēma bibliotēku inspektora amatu Politehniskajā institūtā no 1909. līdz 1915. gadam. 1915. gadā viņš vadīja grāmatu krājumu pārtransportēšanu uz Krievijas valsts iekšieni. K. R. Kupfers, pildot šo uzdevumu, vērtīgākās grāmatas mēģināja paturēt Latvijā, kamēr mazvērtīgākās grāmatas un Patentrakstus, kas atradās viņa rīcībā lielā daudzumā, sūtīja prom. Par to tika paziņots valdības iestādēm un K. R. Kupfers bija spiests pakļauties valdības stingrajiem rīkojumiem.

K. R. Kupferu saistīja arī darbs vācbaltu tautas kustības zinātnes labā. Viņš darbojās Livonijas vācu biedrībā (Deutscher Verein in Livland). No tās nodibināšanas 1906. gadā līdz slēgšanai 1914. gadā ieņēma pirmā viceprezidenta amatu, pildot prezidenta pienākumus tad, kad prezidents bija ārpus Rīgas. Lielu darbu viņš ieguldīja, izstrādādams statūtus un sagatavodams tāmi delegātu sanāksmei un kongresam, un piedalījās pārskata ziņojuma izstrādāšanā. Jau no biedrības nodibināšanas K. R. Kupfers uzņēmās kopējo biedrības skolu komisijas virsvadību kā prezidents un arī vēlāk darīja to pašu būdams biedrības viceprezidents. Līdztekus viņš šajā laikā veica biedrības skolu sekcijas prezidenta pienākumus, tā kā viņam bija vislielākā ietekme uz vācbaltu skolas sistēmas attīstību 1906.-1914. gados. Visbeidzot viņa galvenais darbs bija kā Likvidācijas komisijas loceklim, izformējot biedrību. K. R. Kupfers ar savu līdzdalību biedrības darbā un ar garīgās intereses celšanu mazajās pilsētu skolās noturēja neskaitāmas lekcijas. Arī vēlāk, pēc kara, viņš līdzīgi darbojās, lasot lekcijas vācu vecāku savienībā Latvijā.

Pēc Pirmā pasaules kara K. R. Kupferam nebija vairs sevišķas ietekmes izglītības sistēmā, bet tikai netiešā veidā caur darbību Herdera institūtā viņš ietekmēja skolotāju zinātnisko izglītību. Par to, kā viņa darbu novērtēja vācbaltu skolotāji, liecina siltais pateicības raksts, ko viņam šķiroties no Herdera institūta pasniedza vācbaltu skolotāju biedrības Dabas zinātņu, ģeogrāfijas un Dzimtenes mācības sekcijas.

Kā pētnieks K. R. Kupfers specializējās sistemātiskajā botānikā, savus pētījumus viņš veltīja floristiskiem jautājumiem. Toreizējo Latvijas un Igaunijas teritoriju viņš apceļoja neskaitāmās ekskursijās un izbraukumos. Sākumā viņam uzticami pavadoņi bija brāļi Johans un Jāzeps Mikutoviči. Par saviem labākajiem draugiem K. R. Kupfers vēl uzskatīja botāniķi un entomologu Paulu Lakševicu Liepājā, aptiekāru Rudolfu Lēbertu (Rudolf Carl Georg Lehbert) Rēvelē (mūsdienu Tallina) un profesoru Vladislavu Rotertu (Władysław Rothert), kurš sākumā strādāja Kazaņā, vēlāk Harkivā un Odesā. Baltijas dabaszinātnieku vecmeistars akadēmiķis Frīdrihs Šmits (Friedrich Schmidt) gadiem ilgi veica zinātniski pētniecisko braucienu izdevumu segšanu, un pateicoties viņu sarakstei K. R. Kupferā nobrieda pārliecība, ka Baltijas dzimtenes floras izpēte ir viņa dzīves uzdevums, lai gan viņa oficiālā specialitāte bija matemātika.

Šī darba rezultāts bija K. R. Kupfera ievāktais Baltijas herbārijs (Herbarium Balticum), kas šobrīd atrodas Latvijas Universitātes Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekciju krājumā, un satur aptuveni 30 000 herbārija eksemplāru. No 1200 K. R. Kupfera ievāktajām augu sugām Baltijas apgabalā, 120 teritorijā tika konstatētas pirmo reizi, 170 sugas bija kultūrbēgļi (kultūrbēgļi jeb dārzbēgļi, Latvijā ievesti un audzēti kā kultūraugi, pamazām piemērojušies mūsu vides apstākļiem), no tām 50 atrasti šeit pirmo reizi; apmēram 150 sugas bija krustojumi un 130 no tiem šeit novēroti pirmo reizi.

Svarīgākais rezultāts K. R. Kupfera augu ģeogrāfiskajiem pētījumiem bija tas, ka tika izdalīts Austrumbaltijas apgabals kā ģeobotāniska vienība. Pamatojoties uz viņa izcilajām pamatzināšanām par Baltijas zemju floru un minot faktus no kaimiņu zemju florām, K. R. Kupfers izveidoja Austrumbaltijas apgabala iedalījumu un kontūras un kā pirmais minēja atsevišķu sugu izplatības robežas šajā apgabalā. Pirmo uzmetumu Baltijas veģetācijas attēlojumam K. R. Kupfers sniedza apcerējumā "Austrumbaltijas apgabala īsas Veģetācijas skices" (Kurze Vegetationsskizze des Ostbaltischen Gebietes). Apjomīga publikācija šajā nozarē bija ģeobotāniska monogrāfija "Moricsala” (Die Naturschonstatte Moritzholm). Pie floras pētniecības darbiem pieder arī "Leduslaikmeta augu atradne Tetelmindē" (Das Glazial pflanzenlager von Tittelmunde), kā arī apcerējums "Pasaules kara ietekme uz augu valsti pie Rīgas" (Der Einfluß des Weltkrieges auf die Pflanzenwelt bei Riga). Šis un daudzi citi raksti ir sakopoti darbā "Augu ģeogrāfijas pamati Austrumbaltijas province" (Grundzüge der Pflanzengeographie des Ostbaltischen Gebietes), kas ir svarīgākais darbs, kas attiecas uz Baltijas augu ģeogrāfiju. Autors jau 1904. gadā ar savu darbu "Ievērojamās veģetācijas robežas Austrumbaltijā" (Bemerkenswerten Vegetacionegrenzen im Ostbalticum) skāra ārpus Baltijas provinces pastāvošās problēmas.

K. R. Kupfers savos darbos norādījis uz tā saukto floras kritumu - sugu skaita samazināšanos vienā ģeogrāfiskā virzienā, kā arī uz apgabala floras ģeogrāfijas novirzēm un saskaņām. Ar šo darbu K. R. Kupfers ir radījis nākošajām ģeobotāniķu paaudzēm pamatu tālākam darbam. Liela apjoma sistemātiskais darbs bija Kaukāza un Krimas vijolīšu apstrāde (1909) krievu botāniķu grupas izdotajā grāmatā "Flora Caucasica critica". Darbs bija uzrakstīts latīņu un krievu valodās un ietvēra veselu rindu jaunu varietāšu, pasugu, nodalījumu un apakšnodalījumu, kas nosaukti apstrādātāju vārdos un kuri vēlākajās monogrāfijās jau kļuvuši par dzimtām.

Taču viņš bija iedziļinājies arī citās dabaszinātņu nozarēs, sevišķi ģeoloģijā, un matemātikā, kurās bija tik kompetents, ka spēja ne tikai ar izpratni tajās iedziļināties, bet arī varēja izdarīt daudz ko patstāvīgu šajās nozarēs.

Tūliņ pēc viņa pārcelšanās uz Rīgu 1894. gadā K. R. Kupfers pievienojās Rīgas Dabaspētnieku biedrībai kā pastāvīgs biedrs, darbojās tajā vairāk nekā 41 gadu un lielā mērā atstāja savas personības zīmogu biedrības vēsturē. Kopumā vairāku gadu laikā biedrībā viņš nolasīja 196 lekcijas un ziņojumus un nepagāja nevienas debates, kurās viņš nepiedalītos. 1895. gadā viņš bija biedrības herbārija glabātājs, 1897. gadā ieņēma valdes locekļa amatu. Viņš cerēja pacelt sēžu zinātnisko līmeni iekārtojot specialās nodaļas. Tika nodibinātas matemātikas un ornitoloģijas sekcijas. Tādejādi biedrība, kaut arī ne pilnīgi, atgriezās pie principa, kas jau tās dibināšanas laikā bija vadošais, t.i. pie sekciju darba. Taču sekciju darbs drīz vien pārgāja uz sapulcēm un tā arī šī jaunā kārtība nevilkās ilgi. 1908. gadā K. R. Kupfers tika ievēlēts par biedrības viceprezidentu.

Šajā laikā norisinājās dabas rezervāta ierīkošana Usmas ezera salā, kas nosaukta Saksijas maršala Morica vārda. Rezervāts tika dibināts 1912. gada 6. jūnijā, un tā ir senākā aizsargājamā dabas teritorija Latvijā. 1920. gadā Moricsalas dabas rezervātu vajadzēja nodot Latvijas Izglītības ministrijai un tāpēc Rīgas Dabaspētnieku biedrībai radās iespēja pārņemt savā uzraudzībā un tālāk vadīt tik veiksmīgi iesāktos darbus. Tika publicēts ziņojums jau minētajā sacerējumā ar virsrakstu “Moricsalas rezervāts”.

Rūpes par izveidoto rezervātu K. R. Kupfers izrādīja arī turpmāk. Piemēram, 1930. gada 1., 2. un 3. oktobrī K. R. Kupfers kopā ar Latvijas Universitātes profesoru Rūdolfu Meijeru un Moricsalas mežsargu Ansi Gaili salā ciemojās un revidēja tajā salas augu formāciju norobežošanai dabā un kartēšanai uzstādītās kupicas (konusveida zemes vai akmeņu kopiņas ar mietu vidū). Tās bija tik stipri satrunējušas, ka bija grūti vai pat neiespējami tās atrast. K. R. Kupfers pēc A. Gaiļa aprēķiniem noteica uzlabojumu veikšanai nepieciešamo summu un iesniegumā Izglītības Ministrijas sekretariātam lūdza šos uzlabošanas darbus sponsorēt.

Kad 1913. gadā līdzšinējais nopelniem bagātais Rīgas Dabaspētnieku biedrības prezidents, direktors Gothards Šveders (Gothard Schweder) cienījamā vecumā atkāpās no amata (ko nepārtraukti pildīja 38 gadus), K. R. Kupfers vienbalsīgi tika ievelēts par viņa pēcteci. Sevišķi jāizceļ K. R. Kupfera darbs biedrības muzejā, kura vadītājs viņš bija kopš 1921. gada.

K. R. Kupfera 60 gadu dzimšanas dienā radās izdevība izteikt viņam pateicību par centīgo darbu, organizējot biedrībā neoficiālu svinīgu vakaru. Kad 1933. gadā bija pagājuši 20 gadi kopš K. R. Kupfers vadīja Dabaspētnieku biedrību, biedrība nolēma pasūtīt viņa portretu un novietot biedrības sēžu zālē, kur tas atradās līdz biedrības pastāvēšanas beigām. Tas bija liels pagodinājums, kas līdz šim bija piešķirts tikai diviem Rīgas Dabaspētnieku biedrības biedriem. Šīs idejas ierosinātāji negribēja gaidīt, kamēr paiet 25 gadi prezidenta amatā pirms portreta novietošanas, kā tas tika darīts iepriekšējos gadījumos.

K. R. Kupfers bija korespondētājloceklis un goda biedrs arī citās biedrībās Latvijā un ārzemēs:

• 1922 - Brandenburgas provinces Botānikas biedrības goda biedrs;
• 1925 - Igauņu literatūras biedrības goda biedrs un Somijas ģeogrāfu biedrības korespondētājloceklis;
• 1926 - Somijas mežu pētīšanas biedrības korespondētājloceklis un Somijas floras un faunas pētīšanas biedrības korespondētājloceklis;
• 1928 - Berlīnes Dabaspētniecības biedrības korespondētājloceklis;
• 1930 - Upsalas fitoģeogrāfu biedrības korespondētājloceklis;
• 1934 - Rīgas augu vēstures un arheoloģijas biedrības goda biedrs;
• 1935 - Vācijas Karaliskās Dabaspētnieku akadēmijas biedrs.

1935. gada 14. novembrī profesora K. R. Kupfera dzīve pārtrūka. Pēdējā gaitā viņš tika pavadīts uz Rīgas Jēkaba kapiem svētdien, 17. novembrī. Rīgas Dabaspētnieku biedrības nākošā sapulce 25. novembrī bija veltīta tās ilggadējā priekšsēdētāja piemiņai. Šajā pasākumā piedalījās biedrības biedri un pārstāvji no radniecīgām institūcijām. Ar lauriem apvīts nelaiķa portrets bija novietots blakus runātāja pultij. Sapulcējušos uzrunāja viceprezidents R. Meijers un norādīja uz smago zaudējumu sakarā ar Rīgas Dabaspētnieku biedrības prezidenta nāvi, kā arī par bagāto mantojumu, ko viņš atstāja zinātnieku saimei. Profesors Alfrēds Mēders aprakstīja nelaiķa dzīvi un darbību, kamēr profesors Nikolajs Malta cildināja viņa botānisko darbu nozīmīgumu.

Nav iespējams pārvērtēt šī izcilā vīra sniegumu zinātnē. Viņa aktīvā darbība, vispusīgās intereses un nevienaldzība visās dzīves sfērās dod pamatu lepnumam par to, ka dzīvojam tajā teritorijā, kas Karlam Reinholdam Kupferam bija tik mīļa un likās tik interesanta un padziļinātas pētniecības vērta. K. R. Kupfera mantojumu iespējams aplūkot Rīgā, Kronvalda bulvārī 4, Latvijas Universitātes Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekciju telpās, iepriekš piesakoties vizītei ŠEIT.

Papildus informācija:

Rīgas Dabaspētnieku biedrības biedru zinātniskais mantojums Latvijas Universitātes Bibliotēkā - Karls Reinholds Kupfers

Latvijas Botāniķu biedrība - Kārlis Reinholds Kupfers

J. Raiņa Daugavpils 6. pamatskola - Kārlis Reinholds Kupfers

Izmantotie informācijas avoti:

Biedrība «Usmas krasts». (b.g.). Moricsalas rezervāts.

Meder, A. (1937). Prof. Dr. Karl Reinhold Kupffer (I. Berga, M. Grīnberga, tulk.). Korrespondenzblatt Naturforscher-Verein zu Riga, LXII, 1.- 20. lpp.

Rurāne, I. (2004). Svešās augu sugas Rīgas jūras līča piekrastē.

Spektors, A. (b.g.). Kupica.

Kristīne Kuzņecova, krājuma glabātāja

Latvijas Ķīmijas vēstures muzeja krājumā glabājas pāris desmiti fotoalbumu. Tie ir veltīti ievērojamiem ķīmiķiem, Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātes mācībspēkiem, dažādiem nozares institūtiem, studentu ceļojumiem ārzemēs. Tie bieži ir grezni noformēti un dāvināti personām jubilejās. Taču viens no šiem albumiem izceļas. Tas vairāk līdzīgs tiem ģimenes albumiem, kādi mums daudziem ir mājās, kuros ar stūrīšiem iestiprinātas vecāku, vecvecāku, arī mūsu bērnības fotogrāfijas. Un visās bildēs šajā albumā vērojam vienu šarmantu kungu - Jāni Krustiņsonu.

Fizikālķīmiķis Jānis Krustiņsons dzimis 1892. gada 4. martā Rīgas apriņķa Babītes pagastā. Viņa tēvs Ansis (1863—1937) bija mežsargs, māte Minna (1862—1936), dzimusi Bite, mājsaimniece. Rīgas Skolotāju Sabiedrības Tirdzniecības skolu, kas atradās Rīgā, Martas ielā 5, J. Krustiņsons pabeidza 1909. gadā, uzreiz pēc tam iestājoties Mironova Komercskolā, kas atradās Alberta ielā 10. To viņš absolvēja 1911. gadā ar komercijas kandidāta grādu.

Izlēmis mainīt studiju virzienu, J. Krustiņsons tajā pašā gadā iestājās Rīgas Politehniskā institūta Mehānikas nodaļā, bet 1913. gadā kļuva par ķīmijas nodaļas studentu. Pirmā pasaules kara dēļ studijas ieilga, un tikai 1921. gada 30. maijā jaunietis ar Sevišķās pārbaudīšanas komisijas uzslavu absolvēja Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultāti, iegūstot inženiera ķīmiķa grādu.

Savu ķīmijas doktora disertāciju "Pētījumi par termisko disociāciju" (Studien über thermische Dissoziation) Jānis Krustiņsons aizstāvēja 1929. gada 9. oktobrī pulksten 12 dienā, 2. klausītavā Kronvalda bulvārī 4, kā piektais no jaunajiem Ķīmijas fakultātes mācībspēkiem. Kā oponenti uzstājās profesors Mečislavs Centneršvers, profesors Valdemārs Fišers un docents Alfrēds Petrikalns. 84 lpp. garajā disertācijā pētīta karbonātu (ogļskābes sāļu) graudu (daļiņu) lieluma ietekme uz disociācijas spiedienu un disociācijas temperatūru.

Darba gaitas J. Krustiņsons uzsāka jau studiju laikā Latvijas Universitātē. 1919. gada 15. novembrī viņš ieņēma subasistenta amatu Neorganiskās un fizikālās ķīmijas katedrā. 1923. gada 1. februārī viņš kļuva par asistentu Fizikālās ķīmijas laboratorijā. 1924. gada 3. septembrī Ķīmijas fakultātes padome viņu ievēlēja par vecāko asistentu. 1934. gadā J. Krustiņsonu pārcēla uz Kvantitatīvās analīzes laboratoriju, kur kā vecākais asistents viņš vadīja studentu laboratorijas darbus. Kopā ar šīs laboratorijas vecāko asistentu Paulu Nukki viņš sarakstīja praktikumu kvantitatīvajā analīzē.

Pēc habilitācijas darba iesniegšanas J. Krustiņsonu 1935. gada 10. aprīlī ievēlēja par privātdocentu Fizikālās ķīmijas katedrā, kas deva tiesības lasīt nelielus ķīmijas kursus. Viņš vadīja seminārus Temperatūras mērīšanas metodēs un Fizikālajā ķīmijā un, sākot ar 1939./40. mācību gadu, lasīja lekciju kursu Elektroanalīze. Izmaiņas J. Krustiņsona zinātniskajā karjerā izraisīja 1940. gads. Līdz ar pārkārtojumiem universitātē pēcpadomju augstskolu principiem 1940. gada 19. septembrī zinātnieku iecēla par Fizikālās ķīmijas katedras vadītāju. 23. septembrī J. Krustiņsons ieguva profesora statusu.

Tajā laikā Latvijas Universitātē fizikālajā ķīmijā lekcijas lasīja profesors Mečislavs Centneršvērs (1919-1929) un profesors Alfrēds Petrikalns (1930-1940), tomēr lekciju konspektus šajā priekšmetā viņi neizdeva. Fizikālās ķīmijas lekcijas 1940. gadā pārņēma J. Krustiņsons un 1943. gadā iznāca viņa lekciju konspekts „Fizikālā ķīmija”. Jāņa Krustiņsona darbs sastāvēja no 50 lappusēm lekciju pierakstu un 15 lappusēm ar formulu tabulām mašīnrakstā. Formulas tika ierakstītas, bet attēli uzzīmēti ar roku.

No 1941. gada 1. jūlija J. Krustiņsons bija ārkārtas profesors, bet 1944. gada 11. decembrī viņu ar rektora pavēli iecēla par Fizikālās ķīmijas katedras pagaidu vadītāju. Pēc Otrā pasaules kara, kad Ķīmijas fakultāte 1945. gada janvārī atjaunoja darbu, J. Krustiņsons bija viens no profesoriem, kas turpināja darbu. 1945. gada 31. martā PSRS Augstākās atestācijas komisija (AAK) apstiprināja J. Krustiņsonu par profesoru fizikālajā ķīmijā, bet 1946. gada 25. maijā AAK apstiprināja viņa ķīmijas zinātņu doktora grādu.

Ķīmiķis neorganiķis Haralds Gode par Jāni Krustiņsonu rakstīja šādi:

J. Krustiņsons bija ļoti strādīgs, kluss, nosvērts, pieticīgs, saticīgs. Viņa lekcijas bija pamatīgi izstrādātas, pārdomātas, bagātas ar konkrētiem datiem un piemēriem. Pasniedzējs tās diktēja, un mēs, studenti, pierakstījām katru vārdu, katru skaitli. Diktēšanu nepieskaita lektoru darba labām metodēm. Taču, ievērojot lielo informācijas apjomu profesora J. Krustiņsona lekcijās, šinī gadījumā diktēšana bija piemērota forma zināšanu nodošanai jaunajai paaudzei (Gode, 04.06.1985.).

Jāņa Krustiņsona darba gaitās iekļaujas arī pāris administratīvas pozīcijas. 1927. gadā viņu ievēlēja par asistentu pārstāvi Ķīmijas fakultātes padomē, bet 1946. gadā viņš bija Latvijas Universitātes Bibliotēkas Padomes sastāvā, kuru vadīja Universitātes prorektors Indriķis Zaķis.

Darbs universitātē nav iedomājams bet dažādu publikāciju rakstīšanas. 1918. gada 12. augusta "Rīgas Latviešu Avīzes" numurā publicēts Jāņa Krustiņsona raksts “Kāpēc denaturētais spirts nav dzerams?”. Krustiņsons iespējami vienkāršā valodā izskaidroja lasītājiem atšķirības starp dzeramo spirtu un denaturēto spirtu, kā arī par pēdējā bīstamo ietekmi uz cilvēka organismu. Raksta mērķis bija atrunāt cilvēkus no tādu spirtu saturošo šķidrumu lietošanas iekšķīgi, kas paredzēti pavisam citiem mērķiem. Citāts: "Mūsu dažādo tautu vidū ir daudz cilvēki, kuri tik stipri pieraduši pie reibinošiem dzērieniem, ka iztikt bez viņiem tie nav spējīgi. Degvīnam trūkstot, tie gatavi dzert visu, kas kaut cik ož pēc spirta. (Krustiņsons, 1918)" Tajā laikā tā bija aktuāla problēma.

Ciešā sadarbībā ar Mečislavu Centneršvēru 1922. un 1924. gadā tika izdots “Neorganiskās ķīmijas kurss” divos sējumos. Tajā laikā tā bija pirmā un vienīgā oriģinālā mācību grāmata neorganiskajā ķīmijā latviešu valodā ķīmijas specialitātes studentiem. Šīs grāmatas veidošana mudināja J. Krustiņsonu aizdomāties par ķīmijas terminoloģiju, kas tajā laikā nebija augstākajā līmenī. Salīdzinot ar 1922. gadā izdoto Zinātniskās terminoloģijas vārdnīcu, Krustiņsons ieviesa jaunus terminus: aktīvo masu likums, apgriezeniska reakcija, dzesējošie maisījumi, vienkārša viela. Savukārt terminu “daudzuma analīze” un “cikuma analīze” vietā viņš piedāvāja izmantot terminu “kvantitatīvā analīze”, “tvaicēšanas” vietā “pārtvaici”, “sprāgstamās gāzes” vietā “sprāgstošo gāzi”.

20. gs. 30. gados Jānis Krustiņsons pētīja niķeļa karbonāta pagatavošanu un iegūto produktu sastāvu. 1931. gadā iznāca J. Krustiņsona grāmata “Praktiskie darbi fizikālā un elektroķīmijā”. Tas ir pirmais fizikālās ķīmijas praktikums, ko uzrakstījis latvietis. Līdz tam studenti laboratorijas darbus strādāja pēc M. Centneršvēra krievu valodā sarakstītā praktikuma. No 24 laboratorijas darbu aprakstiem Centneršvēra praktikumā J. Krustiņsons pārņēma 15 darbus, piemēram, polarimetriju, krioskopiju, cukura inversiju, katalīzi, elektrodu potenciāla mērīšanu u.c. Darbu apraksti bija kritiski izvērtēti un jūtami pārstrādāti. Savā praktikumā J. Krustiņsons ievietoja 8 jaunus darbus, piemēram, kolorimetriju, spektrālo analīzi, pH noteikšanu u.c.

1937. gadā Latvijas Farmaceitu Žurnālā tika iespiests plašs J. Krustiņsona raksts par katalīzi, kas izdots arī atsevišķā brošūrā. 1943. gadā studentiem bija pieejams pavairots J. Krustiņsona lekciju konspekts mašīnrakstā. 1944. gada 26. maijā Jānis Krustiņsons uzstājās kā oponents vecākā asistenta Nikolaja Brakša ķīmijas tehnoloģijas doktora disertācijas "Tīralumīnija un tā bināru kausējumu korozija (šķīšana) bāzēs" aizstāvēšanā kopā ar citiem oponentiem Mārtiņu Staumani un Ernestu Dišleru.

Svarīgāko zinātnisko ieguldījumu Jānis Krustiņsons sniedza sāļu termiskās disociācijas izpētei. Krustiņsons publicējis ap 30 zinātnisku darbu, lielākoties vācu zinātniskajos izdevumos. Vācijā Krustiņsons uzturējās arī zinātnisko komandējumu nolūkos - Berlīnes, Drēzdenes un Minhenes universitātēs.

Par Jāņa Krustiņsona dzīvi ārpus Latvijas Universitātes un zinātnes kopumā zināms gaužām maz. Latvijas Ķīmijas vēstures muzeja krājumā esošajā J. Krustiņsona fotoalbumā viņš nereti redzams atpūšoties pie dabas, tai skaitā sportojot. Krustiņsons mēdza apmeklēt Ķemeru peldiestādi. Interesants fakts - 1935. gada maijā un jūnijā viņš tur viesojās vienā laika periodā ar komponistu Jāzepu Vītolu, bet 1936. gada maijā un jūnijā vienā laika periodā ar valodnieku Jāni Endzelīnu.

Latvijas Universitātē J. Krustiņsons darbojās līdz pat mūža galam. Bija paredzēts viņu aicināt Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas darbā, taču šos nodomus izjauca profesora nāve 1946. gada 1. jūnijā, 54 gadu vecumā.

Jāņa Krustiņsona un citus albumus Latvijas Ķīmijas vēstures muzejā iespējams apskatīt, iepriekš piesakoties pa e-pastu kristine.kuznecova@lu.lv

Izmantotie informācijas avoti:

Alksnis, U., & Ruplis, A. (2004). Profesors Jānis Krustiņsons. Latvijas Universitātes raksti, 661, 100.-106. lpp.

Gode, H. (04.06.1985.). Nozīmīgs mūža gājums. Darba Balss, 67.

Grosvalds, I., & Alksnis, U. (2013). Latvijas Universitātes ķīmiķu mācību grāmatas neorganiskajā un fizikālajā ķīmijā (1919-1944). Humanitārās un sociālās zinātnes, 21, 68.-73. lpp.

Krustiņsons, J. (12.08.1918.). Kāpēc denaturētais spirts nav dzerams? Rīgas Latviešu Avīze.

Ķemeru peldiestādē ieradušos peldviesu saraksts. (07.06.1936.). Ķemeru ziņas, 1.

Ķemeru peldiestādē ieradušos peldviesu saraksts. (24.06.1935.). Ķemeru ziņas, 3.

Latvijas Universitāte. (1929). Latvijas Universitāte, 1919-1929.

Latvijas Universitāte. (2003). Zinātņu vēsture un muzejniecība, 653.

Latvijas Universitātes Bibliotēka. (2007). Latvijas Universitātes Bibliotēka laikmetu griežos. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds.

Latvijas Universitātes Zinātnes un tehnikas vēstures muzejs, & Latvijas Universitātes Bibliotēka. (2004). Latvijā aizstāvētās doktora disertācijas (1923-1944): bibliogrāfisks rādītājs.

Madris, A. (15.08.2018.). Par dažām nacionālās dzeršanas īpatnībām.

Straumanis, M.E. (01.01.1968.). Piemiņas un atceres: 1892 - 1946 - 1967. Tehnikas Apskats, 53-54.

Timenote. (b.g.). Jānis Krustiņsons.

Ziņojumi un aizrādījumi. (24.10.1929.). Students, 155.

Kristīne Kuzņecova, krājuma glabātāja

LU Muzeja LU vēstures kolekcijā ir apjomīga LU Studentu akadēmisko mūža organizāciju apakškolekcija – 1016 priekšmetu. No 1016 priekšmetiem 39 piederīgi pirmajai, pie LU dibinātajai latviešu studentu korporācijai Tervetia. Šogad aprīlī Tervetia svinēs savu Simtgadi, un šīs apaļās jubilejas ietvaros iepazīstinām ar Tervetia locekli, Latvijas armijas ģenerāli un Latvijas militārās vēstures pamatlicēju Mārtiņu Peniķi.

Ģenerālis, kurš palika Latvijā līdz mūža beigām

LU Muzeja krājumā ietilpstošais latviešu studentu korporācijas Tervetia internais žurnāls Tervetia apkārtraksts (3/1964) vēsta par sava goda filistra (goda vecbiedra) Mārtiņa Peniķa nāvi Rīgā, Latvijā 1964. gada 18. februārī. Tajā laikā Latvija bija PSRS okupēta, bet studentu korporācijas darbība turpinājās ārpus Latvijas trimdā – ASV, Kanādā, Austrālijā u.c. M. Peniķis bija viens no Latvijas armijas virsniekiem, kuru padomju totalitārais režīms nerepresēja.[1] Kā zināms, PSRS 1940.-1941. gadā likvidēja Latvijas armiju, kam sekoja tās virsniecības pilnīga iznīcināšana, nošaujot Litenes mežā vai ieslogot koncentrācijas nometnēs PSRS austrumos. No pašas studentu korporācijas Tervetia, kuras dibinātāji ir LU studējošie Latvijas armijas virsnieki, tika represēti Latvijas armijas ģenerāļi Jānis Indāns un Mārtiņš Hartmanis, kuri aizgāja bojā ieslodzījumā koncentrācijas nometnēs. Latvijas armijas admirālis Teodors Spāde nodzīvoja līdz savai nāvei 1970. gadā, jo pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma koncentrācijas nometnē 1953. gada decembrī viņam aizliedza atgriezties dzimtenē.[2] M. Peniķis Otrā pasaules kara beigās mēģināja ar savu sievu Olgu Peniķi-Ābeli doties trimdā, taču, nonākot PSRS okupētajā Austrumvācijā, PSRS Okupācijas administrācija abus repatriēja atpakaļ uz okupēto Latviju. Atgriezies okupētajā Latvijā, viņš dzīvoja klusi ar savu sievu līdz mūža beigām. Viņa sieva sagaidīja Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu 1991. gada augustā, bet tā paša gada decembrī nomira. Interesants ir fakts, ka uz M. Peniķa bērēm 1964. gada 4. martā Rīgas Meža kapos sanāca tūkstošiem cilvēku, godināt aizgājušā Latvijas armijas virsnieka piemiņu.[3]

Ieguldījums Latvijas vēstures zinātnē

M. Peniķa darba gaitas LU sākās 1936. gada 14. janvārī, kad viņu uzaicināja strādāt jaundibinātajā Latvijas Vēstures institūtā (LVI), kas mūsdienās ir LU LVI. Viņš kļuva par vienu no pirmajiem šīs akadēmiskās vēstures pētnieciskās institūcijas locekļiem, kur ieguldījums Latvijas militārajā vēsturē tika ļoti novērtēts. Būdams Pirmā pasaules kara (1914-1918) un Latvijas Neatkarības kara (1918-1920) veterāns un atvaļināts Latvijas armijas augstākā ranga virsnieks, viņa interešu lokā bija arī militārās vēstures pētniecība. Savā militārajā vēstures pētniecībā viņš pielietoja ne tikai teorētiskās zināšanas, bet arī sava kara dienesta pieredzi. Jau 1935. un 1939. gadā tika publicētā M. Peniķa grāmata Pasaules karš 1914. g., 1915. g. un 1916. g. un Latviešu strēlnieku bataljonu-pulku cīņas, kas sastāvēja no divām daļām. To atzina par fundamentālu vēstures pētījumu, kur lasītājs varēja uzzināt par Pirmā pasaules kara norisēm gan Latvijas, gan ārpus Latvijas teritorijas. Grāmata tika balstīta uz Krievijas, Vācijas, Francijas un Polijas militāro vēsturnieku pētījumiem, kā arī 1920. gadu beigās no Vācijas arhīviem atvesto Latvijas teritorijā operējošo Vācijas impērijas karaspēku daļu dokumentācijas norakstiem. M. Peniķis sniedz ne tikai īsu kara politisko cēloņu analīzi, visu karā iesaistīto armiju organizācijas pakāpes un kara gatavības raksturu, lielāko kauju aprakstus visās frontēs, bet arī zinātnisku analīzi par citu līdz tam par latviešu strēlnieku kaujām Latvijā un PSRS rakstījušo autoru (Rūdolfa Bangergska, Kārlis Goppera un Jukuma Vācieša) panākumiem un kļūdām Pirmajā pasaules karā un Krievijas pilsoņu karā (1918-1920). Arī periodikā ļoti daudz rakstīts par kaujām Bermontiādes laikā 1919. gada rudenī, kad tika izšķirts Latvijas valsts un LU liktenis. M Peniķis par Bermontiādei veltītiem vēstures pētniecības jautājumiem rakstījis plaši 1935. un 1939. gadā izdotajos divu sējuma darbos Latvijas atbrīvošanas kara vēsture, kur analizēti gan Latvijas militārie, gan politiskie procesi. Ņemot vērā M. Peniķa plašās zināšanas un kompetenci Pirmā pasaules kara, Latvijas Neatkarības kara un Krievijas pilsoņu kara vēstures jautājumos, Tervetia goda filistra publicētie pētījumi ir atzīstami par ļoti svarīgu pamatbāzi, lai turpinātu padziļinātu Latvijas militāro vēstures pētniecību laikposmā no 1914. līdz 1920. gadam.[4]

M. Peniķa nozīme studentu korporācijai Tervetia

Kad 1922. gada 30. aprīlī dibinājās pirmā LU latviešu studentu korporācija Tervetia, tā savos pašos pamatos vadās pēc savas devīzes “Visi par Latviju! Visi viens!”. Tērvetiem ir izteikta stingra apņemšanās cīnīties par Latvijas Republikas neatkarību, iedvesmojoties no zemgaļiem, baltu cilts, kas Tērvetes pilskalnā visilgāk pretojās Vācu ordeņa bruņiniekiem Livonijas Krusta karā (1200-1279).[5] Zemgaļu cilts kļuva par vienu no baltu ciltīm (līdzās kuršiem, sēļiem un latgaļiem), kuri izveidoja mūsdienu latviešu tautu. Zemgaļu cilts pretošanās vācu krustnešiem un latviešu tautas cīņā pret Baltijas Landesvēru un Vācu Dzelzs divīziju, kā arī Rietumkrievijas Brīvprātīgo armiju Latvijas Neatkarības karā radījusi simbolisku kontinuitāti cīņai par Latvijas, ko Tervetia dibinātāji ievēroja, turpinot cīnīties par Latvijas valsts neatkarību arī starpkaru periodā, studējot LU un iesaistoties jaunās Latvijas valsts attīstībā, piemēram, M. Peniķim liekot pamatus mūsdienu akadēmiskai Latvijas militārās vēstures pētniecībai.[6] Tērvetiem Latvijas armijas virsnieku gars spēlēja lielu lomu Otrā pasaules karā (1939-1945), kad daudzi stājās Latviešu Waffen SS leģionā gan brīvprātīgi, gan piespiedu kārtā, lai atriebtos PSRS par Latvijas valsts, tās armijas un tās virsnieku dibinātās studentu korporācijas iznīcināšanu.[7] Pēc Otrā pasaules kara viens no tērvetiem, LU Tautsaimniecības un tiesību zinātņu students Roberts Dāvids Timmermanis iesaistījās Latviešu nacionālo partizānu karā (1944-1957) pret otrreizējo PSRS okupāciju, kur krita cīņās pret PSRS varas iestādēm.[8] Tervetia daudzi tās biedru kandidāti (fukšu), biedri (komiltoņu) un vecbiedri (filistru) aktīvi iesaistās Latvijas Zemessardzē. Arī, neskatoties uz latīniskajiem un vāciskajiem nosaukumiem studentu korporāciju vidē, tērveti vairāk izmanto latviskotos nosaukumus, piemēram, deķeļus sauc par cepurēm, biedru kandidātus nesauc par fukšiem, bet gan par junioriem.

Citi ievērojami Tervetia locekļi: Pēteris Radziņš (Latvijas armijas ģenerālis, Latvijas armijas ģenerālštāba priekšnieks un Latvijas Neatkarības kara galvenais stratēģis), Atis Skalbergs (publicists un rakstnieks), Roberts Dāvids Timmermanis (latviešu leģionārs un latviešu nacionālais partizāns) un Mārtiņš Gaigals (Latvijas NBS atvaļinātais kapteinis).

LU Muzeja krājumā ir ievērojama studentu akadēmisko mūža organizāciju un LU Sporta vēstures kolekcija, ar kuru var iepazīties piesakoties pa tel. 67034031, 25733456 vai rudolfs.rubenis@lu.lv

Papildus informācija:

Mārtiņš Peniķis

studentu korporācija Tervetia

Ģenerālis Mārtiņš Peniķis

Mārtiņa Peniķa dalība Latvijas armijas un LU studentu korporāciju parādē 1931. gada 18. novembrī

Ģenerālis Mārtiņš Peniķis (1874–1964)

[1] Latviešu studentu korporācijas Tervetia apkārtraksts (Nr. 3). Sietla: Tervetia globālais prezidijs. 1964, 1. lpp

[2] Skalbergs, Atis. Gods kalpot Latvija!: publicistika un intervijas. 2005, 335.-336. lpp.

[3] Jēkabsons, Ēriks. Ģenerālis Mārtiņš Peniķis. No: Jansone, Eva (red.). Latvijas armijas komandieri. Rīga: Apgāds "Jumava". 2018, 83. lpp.

[4] Jēkabsons, Ēriks, 81.-82. lpp.

[5] Skalbergs, Atis, 335. lpp.

[6] Šcerbinskis, Valters (sast.). Uzticīgi draugam: Latvijas studējošo slēgtās mūža organizācijas. Rīga: Prezidiju Konvents. 2010, 51. lpp.

[7] Skalbergs, Atis., 335.-336. lpp.

[8] Jēkabsons, Ēriks., Ratnieks, Reinis. Latviešu karavīra stāsts: Roberts Dāvids Timermanis (1909-1945). Rīga: LU Akadēmiskais apgāds. 2019, 112.-125. lpp.

Rūdolfs Rubenis, krājuma glabātājs

Fricis Blumbahs (1864. gada 23. oktobris - 1949. gada 10. jūnijs) ir viens no ievērojamākajiem Latvijas astronomiem un metrologiem, kas savas dzīves laikā ar lieliem panākumiem darbojies gan Krievijā, gan Eiropā, galvenokārt Anglijā, gan arī mājās – Latvijā. Fridriha Candera un Latvijas astronomijas kolekcijā glabājas liels skaits zinātnieka uzņemto fotoplašu un fotogrāfiju, neskaitāmas viņa piezīmju grāmatiņas un darba dokumenti, kā arī personīga rakstura liecības par viņa ilgajiem dzīves gadiem Eiropā.

Fricis Blumbahs dzimis Lībagu pagasta “Slaparu” mājās kā vecākais no sešiem bērniem un vienīgais puika Jāņa un Gotlības Blumbahu ģimenē. Tēvs Jānis centās visus bērnus izskolot – Fricis mācījās Talsu apriņķa skolā, māsas turpat Talsos beidza meiteņu skolu. Frici nesaistīja zemes darbi, bet viņam bija izcilas sekmes skolā. Jau skolas laikos viņš ap māju veica dažādus mērījumus un novērojumus, izmantojot kādus saimnieciskus priekšmetus. Iegūt tālāko izglītību viņam gan materiāli, gan ar padomu un atbalstu palīdzēja mātes brālis, Lībagu Putniņciema “Baložu” saimnieks, veterinārzinātņu maģistrs, literatūras un valodniecības pētnieks Kristaps Kārlis Preipičs-Brīvkalns. Pēc apriņķa skolas pabeigšanas 1880. gadā Fricis iestājās Jelgavas ģimnāzijā, kas atradās Pētera akadēmijas ēkā. Te bija plaša bibliotēka, liela fizikas instrumentu kolekcija un Latvijā pirmā astronomiskā observatorija – tas viss raisīja Fricī īpašu interesi par fiziku un astronomiju. 1883. gadā viņš iestājās Tērbatas universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē. Būdams students, Fricis strādāja par universitātes Meteoroloģiskās observatorijas novērotāju, katru dienu veicot 8 novērojumus. Universitāti Fricis Blumbahs pabeidza 1889. gadā.

Darba gaitas Blumbahs uzsāka Pulkovas observatorijā. Gada beigās viņš no turienes devās komandējumā uz Potsdamas Astrofizikas observatoriju, kur mērīja Zemes atmosfēras radītās līnijas Saules spektrā. Pēc tam viņš apmeklēja observatoriju Šveicē un pavadīja mēnesi Parīzē, kur strādāja fotogrāfu brāļu Anrī vadībā. Anrī tiek uzskatīti par tā laika autoritātēm zvaigžņotās debess fotografēšanā un iegūto negatīvu apstrādē. 1890. gadā Blumbahs atgriezās Krievijā un pieņēma pētnieka asistenta vietu pie profesora Nikolaja Jegorova Pēterburgas Ķeizariskās Kara medicīnas akadēmijas Fizikālajā zinātniskās pētniecības laboratorijā. Viņš konstruēja aparatūru un turpināja spektra līniju pētījumus. Viņa darbs tur tika augstu novērtēts.

Kad profesors Dmitrijs Mendeļejevs 1893. gadā organizēja Krievijas Metroloģisko dienestu, kurā ietilpa arī Galvenā svaru un mēru palāta (tagadējais D. Mendeļejeva Metroloģijas zinātniskās pētniecības institūts), viņš uzaicināja Frici Blumbahu par šīs iestādes mehāniķi. Sākotnēji viņa galvenais darbs bija saistīts ar platīna-irīdija garuma un svara etalonu salīdzināšanu un saskaņošanu ar angļu un amerikāņu etaloniem, jo tie atšķīrās no Krievijas mēru standartiem. Tika iegūti arī šodien lietotie jarda/collas/metra precīzie pārveidojošie izmēri. Vēlāk Blumbahs kļuva par Laika etalona laboratorijas vadītāju, šeit viņš veica daudzus zinātniskus pētījumus, publicēja desmitiem rakstu. Mendeļejevs pārdēvēja Frici par Fjodoru, tāpēc Krievijas enciklopēdijās un Vikipēdijā var atrast Fjodora Blumbaha vārdu. Paralēli Fricis Blumbahs darbojas arī Krievijas astronomijas biedrībā, kur ieguva plašu popularitāti pēc 1896. gada augustā organizētās Ļenas (Čekurskas) ekspedīcijas pilna Saules aptumsuma novērošanai Jakutijā, Sibīrijā. Pirms izbraukšanas Mendeļejevs lūdza Blumbahu ekspedīcijas laikā pieskatīt viņa dēlu, lai tas mācās strādāt un mīlēt zinātni: “Uzticu jums viņu audzināt”. Ekspedīcija veda milzīgu tehnikas kravu – divas tonnas, ko līdz Sibīrijai nogādāja ar vilcienu, tad transportēja ar tvaikoni un beigās ar zirgu pajūgiem. Aparatūras montāža tika pabeigta jau pēc Saules aptumsuma sākšanās, tomēr ekspedīcija ieguva ļoti labus Saules vainaga fotouzņēmumus. Fridriha Candera un Latvijas astronomijas kolekcijā nav oriģinālās fotoplates ar Blumbaha iegūto Saules uzņēmumu, taču glabājas vēlāk Eiropā no tās kopētā fotogrāfija. Blumbahs vadīja līdzīgas astronomiskās ekspedīcijas arī 1906., 1912. un 1914. gadā, bet laikapstākļu dēļ tās nebija tik veiksmīgas.

Pēc darba ar mēru etaloniem Medeļejevs uzticēja Blumbaham izveidot Laika etalona laboratoriju. Ēkai Sanktpēterburgā, kur atradās Galvenā svaru un mēru palāta, Blumbahs uzprojektēja speciālu pulksteņu torni, kas saglabājies arī šodien. Tornī atradās Blumbaha iekārtotais Laika dienests, precīzo laiku noteica, izmantojot pasāžinstrumentu un teleskopu-refraktoru, bet glabāja ar Riefler pulksteni pagrabā. Laika signālus sūtīja gan uz Ziemas pili, gan citām iestādēm pilsētā. Līdz pat Dmitrija Mendeļejeva nāvei 1907. gadā Fricis Blumbahs bija viņa tuvākais līdzstrādnieks, liela daļa Mendeļejeva arhīva rakstīta ar Blumbaha roku. Pēc sava mentora nāves viņš turpināja strādāt Galvenajā svaru un mēru palātā, par kuras vadītāju kļuva profesors Nikolajs Jegorovs, bet pēc viņa nāves 1919. gadā šo amatu ieņēma Blumbahs, kas tobrīd jau pats ieguvis profesora grādu Pēterburgas universitātē.

Kā vadītājs Blumbahs nebija īpaši efektīvs – pirmkārt administratīvais darbs viņu ne pārāk interesēja, otrkārt savas perfekcionista dabas dēļ viņš visu centās darīt pats, bet visu viens cilvēks izdarīt nevar, tāpēc darbi krājās. Ir stāsts par to, kā dokumenti uz Blumbaha galda krājās un krājās, tika ieviesta mape ar uzrakstu “Svarīgi”, bet kad tā bija pilna ar kaudzi, parādījās mape ar uzrakstu “Paši svarīgākie”... Kad bija jābrauc atskaitīties uz Maskavu, visas šīs mapes veda līdzi milzīgā kastē. Tendenci neizmest nevienu dokumentu, Blumbahs saglabāja arī savu vēlāko Eiropas braucienu laikā, tāpēc Fridriha Candera un Latvijas astronomijas kolekcijā nonāca ne tikai desmitiem viņa piezīmju grāmatiņu, sarakste ar dažādām iestādēm un personu vizītkartes, bet arī viesnīcu rēķini, nodokļu dokumentu formulāri un pat vilciena biļetes...

Padomju vara ne pārāk gribēja svaru un mēru palātas vadībā redzēt cittautieti. 1921. gadā viņu nosūtīja uz ārzemēm, kur Blumbaha uzdevums bija pārraudzīt Krievijas pasūtīto iekārtu būvi un nogādāšanu adresātam. Ženēvā viņš uzraudzīja ģeodēziskā instrumenta – komparatora izgatavošanu un transportēšanu uz Ļeņingradu. Līdztekus Blumbahs izmantoja izdevību veikt novērojumus Ženēvas observatorijā, kur sadraudzējas ar astronomu Emīlu Šēru. Viņi novēroja zvaigznes ne tikai observatorijā, bet arī uzkāpa Jungfrau kalnā, kur veic novērojumus 3500 metru augstumā.

Jau pirms Pirmā pasaules kara Pulkovas observatorija bija pasūtījusi teleskopu savai filiālei Krimā – Simeizas observatorijai. Kara dēļ pasūtījums bija atlikts, bet 1923. gadā projekts atsākās. Teleskopa izgatavošanu Blumbahs ne tikai pārraudzīja, bet pats ņēma tajā ļoti aktīvu dalību, gan Grubb firmas darbnīcā, kur izgatavoja teleskopa spoguli, gan vēlāk Parsons darbnīcā Ņūkāslā pie Tainas, kur tas tika montēts. Blumbahs fotografēja katru procesa detaļu – Fridriha Candera un Latvijas astronomijas kolekcijā ir desmitiem viņa uzņemto fotoplašu un fotogrāfiju, kas rāda, kā tapa teleskopa spogulis, tika būvēts montējums. Blumbahs pats veica teleskopa optikas regulēšanu, turpat Anglijā uzbūvēja Simeizas teleskopa kupola repliku, lai pārbaudītu, kā strādās jumta atvere un daudzas citas ar teleskopa darbināšanu saistītas lietas. Šeit atkal izpaudās viņa pedantiskā daba – Krimas astronomi ātrāk gribēja saņemt savu instrumentu, bet Blumbahs uzstāja uz pilnīgu teleskopa pārbaudi turpat uz vietas Anglijā. Uz Krimu teleskopu nosūtīja 1925. gadā bez Blumbaha, taču teleskopa darba mūžs nebija ilga. Otrajā pasaules karā Simeizas observatoriju pilnībā nopostīja, instrumentus, tai skaitā teleskopu, aizveda uz Vāciju. Pēc kara teleskopu atrada, taču spogulis bija neglābjami sabojāts un instrumentu vairs neizmantoja.

No 1928. līdz 1934. gadam Blumbahs vadīja laboratoriju Krievijas naftas produktu izpētei, pierādot, ka eksportējamā benzīna un smēreļļas kvalitāte dažkārt pat pārsniedz Amerikas naftas produktu kvalitāti. Diemžēl, veicot izmēģinājumus Blumbahs saindējās ar kaitīgām gāzēm, kas stipri kaitēja viņa veselībai. Šo nelaimi Blumbahs izmantoja, lai izvairītos no padomju varas centieniem likt viņam atgriezties Krievijā, un devās uzlabot veselību kūrorta pilsētā Sidmutā Anglijas dienvidos, kur no 1936. līdz 1939. gadam darbojas Normena Lokjera vārdā nosauktajā Astronomiskajā observatorijā. 1937. gada augustā Blumbahs tur ieguva Finslera komētas fotogrāfiju. Fridriha Candera un Latvijas astronomijas kolekcijā glabājas komētas uzņēmuma oriģinālās fotoplates.

1939. gadā Fricis Blumbahs atgriezās Latvijā. Iegūt atgriešanās atļauju nemaz nebija viegli, tas prasīja gandrīz gadu ilgu birokrātisku papīru kārtošanu, jo Blumbahs skaitījās Krievijas pilsonis, bet draudošo represiju dēļ atgriezties Krievijā negribēja. Zinātniekam tobrīd jau bija 74 gadi, ne pārāk laba veselība un pēdējos dzīves gadus viņš vēlējās pavadīt mājās. Viena no problēmām, kas kavēja atgriešanos, bija prasība, lai repatriējamais spētu sevi uzturēt. Māsas garantēja finansiālo pabalstu, bet beidzot pārradies, zinātnieks spēja sevi uzturēt pats, iestājoties darbā Latvijas Universitātē kā privātdocents. 1944. gadā, atgriežoties padomju varai, Blumbahs nedevās prom trimdā, kā daudzi citi Universitātes mācību spēki, bet palika sargāt Laika dienesta aparatūru. No 1944. gada viņš vadīja Latvijas Valsts universitātes Astronomijas katedru, bet, nodibinoties Zinātņu akadēmijai, 1946. gadā kļuva par Astronomijas sektora pirmo vadītāju. Vecums un sliktā veselība lika Blumbaham 1948. gadā doties pensijā, pēc gada zinātnieks mira, viņš apbedīts Rīgā, Meža kapos.

1946. gada septembrī Fricis Blumbahs kļuva par Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas pirmo Goda locekli, viņam piešķirts Nopelniem bagātā zinātnes darbinieka goda nosaukums. 1951. gadā tēlnieks Teodors Zaļkalns izveidoja Friča Blumbaha krūšutēlu. Viņa dzimto māju “Slaparu” vietā 1989. gadā uzstādīts piemiņas akmens, lai apzīmētu vietu, kur Fricis veicis pirmos astronomiskos novērojumus, pašas mājas diemžēl 20. gadsimta 70. gadu beigās nodegušas. Astronomijas amatieris Miķelis Gailis uzbūvēja Friča Blumbaha vārdā nosaukto teleskopu, kas tika uzstādīts Siguldas observatorijā un darbojās tur līdz 20. gadsimta 80. gadiem. Mākslinieks Jānis Strupulis uz Friča Blumbaha 120 gadu jubileju izgatavoja medaļu. Zinātniekam veltīta pastmarka un pasta aploksne. 2015. gadā latviešu astronoma Ilgmāra Eglīša atklātajam asteroīdam nr. 352646 piešķirts Friča Blumbaha vārds. 2014. gadā Talsu muzejā tika plaši svinēta zinātnieka 150 gadu jubileja.

Izmantotie materiāli un literatūra:

Dokumenti no LU Muzeja, Fridriha Candera un Latvijas astronomijas kolekcijas krājuma

Рабинович И. М. На страже точности. – Рига: Латвийское Государственное издательство, 1965

2014. gada 26. septembra konferences “Blumbaham 150” Talsu novada muzejā materiāli

Vikipēdijas raksts par Frici Blumbahu (krievu valodā)

Gunta Vilka, krājuma glabātāja palīgs

Pateicoties astronomam Kārlim Šteinam, 1933. gadā 40 kilometrus liels asteroīds ieguva nosaukumu Latvia. Taču tas ne tuvu nav vienīgais K. Šteina veikums.

Kārlis Voldemārs Šteins dzimis 1911. gada 13. oktobrī (pēc jaunā stila) Kazaņā, Krievijā. Viņa vecāki piedalījās 1905. gada revolūcijas notikumos Latvijā, tāpēc bija spiesti doties trimdā un uzturējās dažādās Krievijas pilsētās – Irkutskā, Tomskā, bet visilgāk – Kazaņā. Tēvs Augusts pabeidza Kazaņas Universitātes Fizikas un mate­mātikas fakultāti, vēlāk bija pasniedzējs Latvijas Universitātē, bet māte — Augstākos sieviešu kursus valodniecībā. 1919. gadā Šteinu ģimene atgriezās Rīgā. Kārlis mācījies Rīgas pilsētas 23. pamatskolā (1922–1925) un Rīgas pilsētas 2. ģimnāzijā (1925–1929).

Studijas un darba gaitu sākums

1929. gadā K. Šteins uzsāka astronomijas studijas Latvijas Universitātes Matemātikas un dabaszinātņu fakultātē, kuras ļoti sekmīgi pabeidza 1934. gadā, iegūstot matemātikas zinātņu kandi­dāta grādu. 1935. gadā viņš uzsāka darbu universitātes Teorētiskās astronomijas un analītiskās mehānikas institūtā. Jau studiju laikā (1933. gadā) K. Šteins devās uz Poliju, kur stažējās Krakovas Astronomiskajā observatorijā. Šeit viņš strādāja par asistentu arī 1935./36. gadā un 1938. gada vasarā. K. Šteins fotografēja asteroīdus un aprēķināja to orbītas, pirmais noteica asteroīda 1933 OP orbītu. Objekts ieguva kārtas skaitli 1284, un jaunais astronoms tam deva nosaukumu Latvia.

No 1936. gada līdz 1940. gadam K. Šteins strādāja par skolotāju Rīgā. Mācot mate­mātiku Rīgas Poļu ģimnāzijā, Kārlis satika savu nākamo sievu – Helēnu Ivanelis, kuru apprecēja 1940. gadā. 1942. gadā piedzima meita Rita, bet 1947. gadā – otra meita Benita. Abas meitas gājušas tēva pēdās. Rita Kalniņa kļuva par fizikas doktori, pasniedzēju, bet Benita Judrupa – par pedagoģijas doktori, asociēto matemātikas profesori.

Laika dienests un zinātniskā darbība

Pēc Otrā pasaules kara Kārlis Šteins bija viens no LPSR Zinātņu akadēmijas Fizikas un matemātikas institūta dibinātājiem. Viņš vadīja grupu, kas aprēķināja asteroīdu koordinātas (1946–1948). 1948. gadā K. Šteins iestājās neklātienes aspirantūrā Maska­vas Valsts universitātē, kur strādāja Debess mehānikas katedras vadītāja, profesora Nikolaja Moisejeva vadībā. 1952. gadā K. Šteins ieguva fizikas un matemātikas zinātņu kandidāta grādu.

1949. gadā Kārlis Šteins kļuva par Latvijas Valsts universitātes (LVU) Laika dienesta vadītāju un dažus turpmākos gados bija arī galvenais novērotājs. 1950.–1957. gadā viņš personīgi veica gandrīz divas trešdaļas visu novērojumu. Pateicoties viņa pūlēm un iniciatīvai, Laika dienests strauji attīstījās un ar laiku kļuva par vienu no precīzākajiem PSRS. K. Šteins pats veica pētījumus un mudināja līdzstrādniekus uz teorētiskajiem pētījumiem par precīzā laika noteik­šanu. Viņš vadījis dau­dzu aspirantu darbu.

K. Šteina galvenās zinātniskās intereses bija saistītas ar komētu orbītu pētnie­cību, viņš formulējis trīs komētu orbītu izmaiņu (difūzijas) likumus. Aptuveni desmit gadus ilgie pētījumi un komētu orbītu modelēšana noslēdzās ar fizikas un matemātikas zinātņu doktora disertāciju “Komētu orbītu evolūcija”, kuru 1963. gadā viņš aizstāvēja PSRS Zinātņu akadēmijas Galvenajā astronomiskajā observatorijā Pulkovā. Disertācijas oriģināls glabājas Latvijas Universitātes Muzeja F. Candera un Latvijas astronomijas kolekcijā. Pēc Muzeja iniciatīvas disertācijas teksts ir ieskenēts un pieejams lasīšanai Latvijas Universitātes E-resursu repozitorijā.

Mācību un populārzinātniskais darbs

Jau tūlīt pēc Otrā pasaules kara K. Šteins aktīvi iesaistījās LVU Fizikas un matemātikas fakultātes darbā. No 1949. gada līdz 1951. gadam viņš bija Astronomijas katedras vadī­tājs, bet pēc katedras likvidēšanas – Teorētiskās fizikas katedras mācībspēks. Kopš 1956. gada – docents, bet kopš 1966. gada – profesors. Lasījis vairāk nekā 30 dažādus kursus astronomijā, matemātikā un fizikā. Gandrīz nepārtraukti lasījis teorētiskās mehānikas kursu, kurā ietilpa lekcijas un praktiskie darbi. Sarakstījis mācību grāmatu divās daļās – “Saules sistēma” un “Visums” (1978). Rakstījis arī populārzinātniskus rakstus par komētām un nolasījis daudzas populāras lekcijas.

Astronoms un fizikas pasniedzējs Antonijs Salītis raksta: „Fizikas un matemātikas fakultātes absolventi atceras humora bagātās K. Šteina lekcijas astronomijā, astrofizikā un teorētiskajā mehānikā”. 1981./82. mācību gadā pie K. Šteina vispārīgo astronomiju klausījās arī šo rindu autors. Palicis atmiņā gadījums, kad profesors mūs aizveda pie Astronomiskās observatorijas lielā zvaigžņu globusa, pielipināja tam papīriņu un savā it kā no vēdera dzīlēm nākošajā balsī teica: „Iedomāsimies, ka tā ir planēta”, un sāka demonstrēt, kā mainās planētas redzamība, griežot globusu.

1958. gadā Kārlis Šteins kļuva par Starptautiskās Astronomijas savienības biedru, bet kopš 1967. gada bija PSRS Zinātņu akadēmijas Astronomijas padomes loceklis. 1965. gadā viņš saņēma republikas Nopelniem bagātā zinātnes darbinieka goda nosaukumu. Miris no trombozes 1983. gada 4. aprīlī, apglabāts Raiņa kapos. 1986. gadā viņa vārdā nosaukts asteroīds Nr. 2867 – “Šteins”.

Ieskats ikdienas dzīvē

Kārlis Šteins bija sportisks cilvēks, kam patika uzturēties dabā. Viņš spēlēja hokeju ar bumbiņu un pat piedalījās republikas mēroga sacensībās. Vēlāk, kad veselība neļāva sportot tik aktīvi, K. Šteins spēlēja tenisu. Meita Benita Judrupa atceras, ka tēvs ziemā krāja naudu, lai vasarā varētu pavadīt laiku pie ūdeņiem. Viņš pats labi peldēja un iemācīja peldēt arī meitas. Kārlis Šteins mīlēja sēņot un ogot, kaut arī viņš bija daltoniķis un nevarēja atšķirt, piemēram, gatavās, sarkanās brūklenes no zaļajām. Tad viņš lūdza tuviniekus, lai parāda, kuras ogas ir gatavās, un atšķīra tās pēc gaišākas vai tumšākas nokrāsas.

Laikabiedri par K. Šteinu

Žurnāla Zvaigžņotā Debess redkolēģija 1983. gadā rakstīja: „Profesora Kārļa Šteina mūžs ir apbrīnojami bagāts ar paveikto. Viņš izveidoja pašreizējo LVU Astronomisko observatoriju, tā veicinot astronomijas izaugsmi mūsu republikā, un bija tās zinātniskais vadītājs.

Gandrīz katrs Latvijas astronoms ir prof. K. Šteina skolnieks. Astronomijas zinātni viņš bagātināja ar saviem pētījumiem kosmogonijā, debess mehānikā un dažādos precīzā laika noteikšanas jautājumos. K. Šteina vārdā nosaukti viņa atklātie komētu difūzijas likumi. K. Šteins publicējis vairāk nekā 120 zinātnisko darbu. Savas republikas astronomijas slavu viņš iznesa mūsu valsts astronomu plašajā saimē. Savas tēvzemes vārdu viņš ierakstīja Visuma tālēs, dodot vienai no mazajām planētām nosaukumu „Latvia”.

Kā pedagogs un jaunatnes audzinātājs prof. K. Šteins ilgus gadus sniedza savas bagātās zināšanas studējošajai jaunatnei. Daudzi LVU Fizikas un matemātikas fakultātes absolventi klausījušies prof. K. Šteina saistošās lekcijas. Viņa vadībā izaugusi jauna astronomu paaudze. Savu zinātnieka dzīves pieredzi un idejas prof. K. Šteins bagātīgi nodeva aspirantiem un zinātniskajiem līdzstrādniekiem. Viņa vadībā izstrādātas un aizstāvētas desmit zinātņu kandidāta disertācijas.

Prof. K. Šteinu viņa studenti, kolēģi, visi, kas kādreiz mācījušies pie viņa vai strādājuši viņa vadībā, dziļi cienīja. Cienīja ne tikai kā izcilu zinātnieku un pedagogu, bet arī kā iejūtīgu cilvēku. Profesors bija ļoti savdabīgs, interesants cilvēks, kura spriedumi bieži bija itin oriģināli, atšķirīgi no vispārpieņemtajiem. Ar profesoru strādāt dažreiz bija pagrūti, bet ārkārtīgi interesanti. Viņam vienmēr bija daudz oriģinālu zinātnisko ideju, pie kurām viņš strādāja ar ārkārtīgu interesi un entuziasmu un prata šo interesi modināt arī citos”.

Kārlis Šteins bija viens no izcilākajiem 20. gadsimta Latvijas astronomiem. Ar viņa veikumu sīkāk var iepazīties F. Candera un Latvijas astronomijas kolekcijā Rīgā, Raiņa bulvārī 19.

Lasi un uzzini vēl:

Ilgonis Vilks. „Zvaigžņu aicinājums”. Latvijas Universitātes astronomijas studentu (1920 – 1949) dzīvesstāsti.

Redakcijas kolēģija. Kārlis Šteins (13. X 1911—4. IV 1983). Zvaigžņotā Debess, 1983 Ziema, Nr. 102, 39. – 40. lpp.

LU Muzeja krājuma fotogrāfiju kopa „Kārļa Šteina simtgades jubileju atceroties”.

Ilgonis Vilks, eksperts

LU Muzeja Zooloģijas kolekcijā ir apzināts, uzskaitīts un datu bāzē apkopots muzejam nodotais, ievērojamā zoologa un ģenētiķa, profesora Jāņa Arnolda Lūša (1897 – 1979) mantojums. Lai arī viss muzejam nodotais mantojums skatāms kā viens veselums, kas veido vienotu stāstu par Jāņa Lūša profesionālo darbību un arī privāto dzīvi, tas tomēr sastāv no simtiem atsevišķi aplūkojamu vienību. Dažas vienības no LU Muzejam atstātā Jāņa Lūša mantojuma izceļas ar savdabīgu pievilcību.

Iespaidīgas, gan izskata, gan apjoma ziņā, ir zīmējumu grupas ar mārītēm – gan krāsainas, gan melnbaltas, lielas un mazas, rūpīgi izstrādātas ar māksliniecisku precizitāti, kuras zinātniekam palīdzējis zīmēt kāds, kas bija specializējies vizuālajās mākslās (viens no zināmajiem autoriem ir M. Mičule). Starp dažiem materiāliem redzamas arī vienkāršotas, ātri veidotas skices ar zīmuli, kuru autors bijis pats zinātnieks – tajās uzskicēts tikai pats būtiskākais, norādot uz novērojumos un eksperimentos redzēto. Profesors Jānis Lūsis, kā izrādās, nav bijis no tiem talantīgākajiem zīmētājiem, ko apstiprina gan muzeja krājumā atrodamās skolas laika liecības, gan Jāņa Lūša audzēkņa, profesora Jēkaba Raipuļa sacītais par profesoru Jāni Lūsi: “Daudzo eksperimentu izklāsts būtu bijis ievērojami vienkāršāks, ja sekmētos zīmēšana.” Zīmējumi papildina Jāņa Lūša mārīšu pētījumus un novērojumu piezīmes, kas tapušas tapušas visa zoologa mūža garumā.

Šajā sakarā jāpiemin Jāņa Lūša zīmogs ar mārītes kontūru – gandrīz miniatūrais zīmogs ar koka rokturi, kas izstrādāts speciāli Jāņa Lūša vajadzībām. Uz tās attēlota vienkārša mārītes kontūra, lai profesoram nebūtu lieki jātērē laiks simetrisku vaboļu zīmēšanā, un tā vietā pārējās mārītes detaļas, piemēram, mārīšu atšķirīgo spārnu krāsojumu, punktiņu skaitu, profesors varēja papildināt vēlāk, pēc vajadzības. Muzeja krājumā atrodamas arī jau iepriekš sagatavotas kartona kartītes ar mārīšu kontūrām, kuras profesors vēl nebija paspējis aizpildīt.

Lielu interesi, apzinot un kārtojot Jāņa Lūša mantojumu izraisa arī tās liecības, kas viena otru papildina, piemēram, viena no tādām ir tauriņu ķeramais tīkls – tas ir tikai viens no daudzajiem zinātnieka darba rīkiem, taču vairākās apakškolekcijā atrodamajās fotogrāfijās un albumos var pamanīt Jāni Lūsi ar tauriņu ķeramo tīklu darbībā. Protams, ir pieļaujams, ka Jānim Lūsim tādi bijuši vairāki, taču tādā gadījumā pēc izskata identiski – profesors ar tauriņu ķeramo tīklu redzams gan lauka praksēs kopā ar studentiem, gan ārzemju braucienos pozējot pie tūrisma objektiem, gan pozējot pie mājas, pirms došanās ekspedīcijā uz Vidusāziju.

Tāpat ir ar kādu privātāka rakstura liecību, kas atrodama LU Muzeja krājumā - Jāņa Arnolda Lūša cepuri. Jānis Lūsis ar šo cepuri galvā redzams vairākās savas dzīves situācijās. Plašāk ar cepures stāstu un būtību var iepazīties šeit.

LU Muzeja krājumā atrodas arī vairāki manuskripti, un dažreiz pat šo manuskriptu vairākas versijas, dodot iespēju izsekot autora domu gājienam un teksta labojumiem - līdz pat manuskripta gala variantam. Manuskripti visbiežāk sastādīti krievu un latviešu valodās, rokrakstā vai mašīndrukā, bet mēdz gadīties arī pa kādam manuskripta tulkojumam angļu valodā. Muzejā iespējams iepazīties ar manuskriptiem: “Par divpunktainās mārītes Adalia Bipunctata L. krāsas polimorfisma bioloģisko nozīmi”, “Taxonomical relationships and geographical distribution of forms in the ladybird genus Adalia Mulsant”, “Атавизмы и доминирование при гибридизации архара /Ovis polii karelini Sev./ с домашними овцами /Ovis aries L./”, “Oldējumu izvietošanas atšķirības starp trim Adalia /Coleoptera, Coccinellidae/ ģints sugu mātītēm laboratorijas apstākļos”, “Некоторые закономерности размножения популяций Adalia bipunctata L.”, “План селекционно племенной работы иссыккульского государственного племенного рассадника улучшенной киргизской лошади” un daudziem citiem.

Iespaidīgs ir skaits ar pierakstu kladēm, kas saistītas ar mārīšu pētījumiem – iespaidīgs ne tikai novērojuma pierakstu skaita un apjoma ziņā, bet arī kā liecība, kas vizuāli un saturiski parāda, ka mārīšu izpēte bijis viens no Jāņa Lūša mūža ieguldījumiem. Lieki piebilst, ka muzeja Zooloģijas kolekcijā glabājas arī pašas mārītes - Jāņa Lūša ievāktie zooloģiskie materiāli.

Gandrīz tikpat ievērojami, bet varbūt ne tik apjomīgi, ir arī planāriju reģenerācijas eksperimentu pieraksti un, no pirmā acu uzmetiena, ar visai uzjautrinoša paskata planāriju zīmējumiem un skicēm, taču pirmais acu uzmetiens ir maldinošs. Īstenībā zīmējumus papildina ļoti nopietni un zinātniski formulēti novērojumu pieraksti - ir vērts ieskatīties.

Savas profesionalitātes, zinātniskās aizrautības un arī personības iezīmju dēļ, Jānis Lūsis bijis iecienīts profesors arī studentu vidū. LU Muzeja krājumā glabājas apjomīga kolekcija ar fotogrāfiju albumiem no studentu praksēm PSRS teritorijā. Fotogrāfiju autori bieži bija paši studenti, tādējādi ļaujot ieskatīties gan studentu prakšu zinātniskajā pusē, gan komiskajās ikdienas situācijās. Zem fotogrāfijām albumos pievienoti komentāri par attēlos redzamo, kartes un maršruti, studentu pašportreti, novēlējumi un pateicības vārdi profesoram. Cik noprotams, studenti šādus albumus veidojuši un dāvinājuši profesoram arī tad, ja Jānis Lūsis konkrētajā studentu ekspedīcijā pats nemaz nebija piedalījies. Runājot par albumiem, jāmin, ka arī pats Jānis Lūsis ir veidojis ne vienu vien albumu ar fotogrāfijām no ekspedīcijām PSRS.

Elpu aizraujoši ir lasīt Jāņa Lūša vēstules ģenētiķim un zinātņu doktoram un bērnības draugam Tenim Liepiņam. Muzejā glabājas vēstules, rakstītas no 1914. līdz 1926. gadam. Tajās iezīmējas skaudra Pirmā pasaules kara realitāte un, tolaik jaunā puiša, topošā zinātnieka vēlme studēt, par spīti izaicinošajiem apstākļiem. Ir zināms, ka abi draugi aktīvi sarakstījušies visa mūža garumā. Tas ir unikāls un vērienīgs apliecinājums divu cilvēku ciešajām draudzības saitēm ar spēcīgām paralēlēm profesionālajā darbībā, turklāt valdot 20. gs. skarbajam vēsturiskajam kontekstam. Vēstules ļauj iepazīt Jāņa Lūša personības aspektus, domu gājienu, vērtības, atklājot profesoru kā cilvēku.

Jāņa Lūša audzēkņa, vēlāk arī kolēģa, zooloģijas un ģenētikas profesora un Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktora Jēkaba Raipuļa grāmata par Jāņa Lūša dzīves gājumu un profesionālo darbību “Jānis Lūsis. Ģenētikas atklājumu un pretrunu virpulī.” spilgti parāda gan Jāņa Lūša profesionālās darbības akcentus, gan arī privātās dzīves un personības aspektus. Autors veicis iespaidīgu datu apkopojumu par Jāni Lūsi un viņa atstātā mantojuma pētījumu, ar kuru būtu jāiepazīstas ikkatram, kas ir ieinteresēts zooloģijas un ģenētikas attīstības vēsturē, kā arī, lai iepazītos tieši ar Jāni Lūsi un viņa ieguldījumu zinātnes lauciņā. Grāmatas autora parakstīts grāmatas eksemplārs arī ir pieejams LU Muzeja Zooloģijas kolekcijās.

Taču profesora Jāņa Arnolda Lūša atstātais mantojums nav mērāms tikai LU Muzeja atstātajās vienībās, Jānis Lūsis turpina dzīvot arī daudzu kolēģu, laika biedru un studentu atmiņās, kuri ar ievērojamo zoologu un ģenētiķi savā dzīves laikā ir tikušies.

“Rakstnieku, mākslinieku, aktieru un valstsvīru, izcilu sportistu dzīve rit visu acu priekšā, tie ar savu talantu un sasniegumiem aizrauj tūkstošus, savas izjūtas un spriedumus izsaka savos apcerējumos. Bet zinātnieka dzīve un darbība rit stipri noslēgtāk, pētījumu un atklājumu izklāsts plašākiem sabiedrības slāņiem parasti paliek mazāk pieejams un grūtāk saprotams. Tādēļ nav brīnums, ka par zinātniekiem raksta daudz izdomājumu. […] Īstenībā zinātnieks ir tāds pats cilvēks kā daudzi citi, dažādu profesiju pārstāvji. Zinātniekam tāpat kā jebkuram citam izcilam sava aroda meistaram jābūt talantīgam, fanātiski jāstrādā, atsakoties no daudz kā tāda, kas vairumam cilvēku ir galvenais dzīves saturs [...] Jānis Lūsis bija ne tikai liels zinātnieks, bet arī lielisks cilvēks, kas šīs īpašības saglabāja pat visnelabvēlīgākajos apstākļos. Arī tādēļ viņš mums ir jāatceras.” (J. Raipulis)

Par Jāni Arnoldu Lūsi

Jānis Arnolds Lūsis dzimis 1897. gadā, Ķoņu ciema “Kalniņos”, zemnieku ģimenē. Lai gan dzimšanas apliecībā, kas apskatāma muzejā, rakstīts 23. novembris, jāņem vērā pāreja no Jūlija kalendāra uz Gregora kalendāru - mūsdienu kalendārajā izpratnē Jāņa Lūša dzimšanas diena svinama 5. decembrī.

1906. gadā Jānis Lūsis sāka mācīties Ķoņu trīsgadīgajā pagasta skolā, bet 1909. gadā pēc pagastskolas beigšanas mācības turpināja Rūjienas evanģēliski luterāniskajā draudzes skolā, kur dzīvoja visu mācību nedēļu un mājas devās tikai nedēļas nogalēs. Tieši šajā skolā aizsākās Jāņa Lūša ilggadējā draudzība ar Teni Liepiņu, kam par apliecinājumu kalpo arī abu draugu sarakste. Abi vēlākie zoologi turpināja izglītoties Valkas reālskolā, kur Jānis Lūsis iestājās 1912. gada rudenī. Valkas reālskolas mācību laiku spilgti ietekmē arī Pirmais pasaules karš, bet par spīti grūtajiem apstākļiem, Jānis Lūsis 1916. gada 30. maijā saņem atestātu par Valkas reālskolas beigšanu (arī pieejamas LU Muzeja krājumā).

Tūdaļ pēc atestāta iegūšanas, nokārtojot eksāmenu latīņu valodā, Jānis Arnolds Lūsis iesniedza dokumentus Petrogradas universitātē un kļuva par Ķeizariskās Petrogradas universitātes, Fizikas un matemātikas fakultātes, Bioloģijas nodaļas studentu. Tāpat kā pirms tam, Valkā, Jānis Lūsis dzīvo kopā ar savu bērnības draugu Teni Liepiņu, kurš arī bija uzsācis mācības tajā pašā universitātē. Tolaik Petrogradas universitāte tika uzlūkota par labāko augstāko mācību iestādi Krievijā, tajā strādāja labākie Krievijas zinātnieki, piemēram, J. Filipčenko, V. Šimkēvičs, V. Dogels u.c. Profesora V. Komarova ietekmē Jānis Lūsis sākumā pievērsās botānikai, bet drīz vien viņa interesi sāka piesaistīti eksperimentālā zooloģija un ģenētika, kas tā arī palika visu Jāņa Arnolda Lūša turpmāko dzīvi. Profesors J. Filipčenko bija ģenētikas pasniegšanas priekšgājējs Krievijā un viņa dibinātā katedra bija pirmā Ģenētikas un eksperimentālās zooloģijas katedra Krievijā, arī Jānis Lūsis piedalījies tās organizēšanā.

Jāņa Lūša studijas Petrogradā ietekmēja 1917. gada revolūcija un pēcrevolūcijas laiks. Piemēram, bija grūtības sevi nodrošināt ar pārtiku un apģērbu, tādēļ Jānis Lūsis iesaistījās Strādnieku un zemnieku inspekcijas pārtikas komisijas darbā, cenšoties novērst pārtikas produktu izsaimniekošanu un slēpšanu, kas esot bijis diezgan smags un bīstams darbs. Šī darba pienākumi un apraksts ir sīkāk aprakstīti muzeja krājumā apskatāmajā pārtikas komisijas darba apliecībā. Šajā darbā Jānis Lūsis nostrādāja četrus gadus, līdz radās iespēja pāriet darbā, kas bija saistīts ar viņa zinātniskajām interesēm un izglītību.

Divdesmito gadu pirmajā pusē Jāņa Lūša interešu loks bija ļoti plašs. Viens no pirmajiem pētījumiem bija planāriju reģenerācijas un transplantācijas norises. Vēl viena tēma, kas aizrāva jauno zinātnieku bija eigēnika. Pētījumu rezultāti tika apkopoti 1924. gadā, divos Petrogradas universitātes publicētajos rakstos. Arī vēlākos gados, pēc atgriešanās Latvijā, Jānis Lūsis veicis planāriju reģenerācijas pētījumus, taču pētījumu rezultāti netika publicēti un nebija pieejami plašākai auditorijai (novērojumu piezīmes planāriju pētniecībā arī ir apskatāmas LU Muzeja krājumā). Jānis Lūsis veicis arī pētījumus par laputu un dafniju mainību ārējo apstākļu ietekmē.

1921. gadā pēc profesora J. Filipčenko uzaicinājuma Jānis Lūsis sāka strādāt par zinātnisko līdzstrādnieku PSRS Zinātņu akadēmijas Ražošanas spēku komisijas Cilvēka iedzimtības pētīšanas birojā, kas vēlāk pārtapa par PSRS ZA Ģenētikas institūtu, kurā Jānis Lūsis turpināja strādāt līdz pat 1941. gadam. No 1926. gada, Jānis Lūsis piedalās šīs komisijas organizētajās ekspedīcijās pa dažādām Vidusāzijas republikām – Kazahiju. Kirgīziju, Turkmēniju, Ziemeļkaukāzu, Dagestānu, Mongoliju, izpētot vietējo mājlopu šķirnes un izstrādājot to uzlabošanas plānu. No 1930. gada Jānis Lūsis kļūst par šo ekspedīciju zinātnisko vadītāju, kas ilgst līdz pat 1935. gadam. Šajās ekspedīcijās iegūtais materiāls apkopots vairākās monogrāfijās, zinātniskajos darbos un dokumentēts fotogrāfijās. LU Muzeja krājumā glabājas arī unikālas stereofotogrāfijas no 1928. un 1929. gada ekspedīcijām.

1923. gadā Jānis Lūsis pabeidza Petrogradas universitāti un tika atstāts darbā Ģenētikas un eksperimentālās zooloģijas katedrā. 1926. gadā, Pēterhofas dabas pētniecības institūtā, ģenētiķa Feodosija Dobžanska ietekmē, Jānis Lūsis uzsāka arī divpunktu mārīšu populāciju un ģenētikas pētījumus. Tieši mārītes kļuva par Jāņa Lūša dzīves galveno izpētes objektu. Pirmie pētījumu rezultāti par mārīšu zīmējumu iedzimšanu tiek publicēti jau 1928. gadā.

Liels Jāņa Lūša sasniegums bija arī jaunas aitu šķirnes izveidošana Kirgīzijas un Kazahijas rajonos. Pēc zinātnieka ierosinājuma un viņa tiešā vadībā 30. gados uzsāka savvaļas aitu – arharu krustošana ar kurdjuka un smalkvilnas merino aitām. Rezultātā 1950. gadā tika aprobēta jauna, liela auguma smalkvilnas aitu šķirne – arharamerīna (arharo – merino), bet Jānis Lūsis netika norādīts šķirnes autoru sarakstā. Vairākas jaunizveidotās šķirnes aitu fotogrāfijas apskatāmas LU Muzeja Zooloģijas kolekcijās.

No 1930. gada līdz 1932. gadam Jānis Arnolds Lūsis paralēli strādāja Vissavienības lauksaimniecības Zinātņu akadēmijas Lopkopības institūtā par cūku selekcijas sektora vadītāju, pētot iezīmju pārmantojamību. No 1941. - 1942. gadam bijis vecākais zinātniskais līdzstrādnieks PSRS Zinātņu akadēmijas Zooloģijas institūtā, bet no 1942. - 1948. gadam strādājis A. N. Severcova Evolucionārās morfoloģijas institūtā. Kā konsultants ģenētikas jautājumos, Jānis Lūsis darbojās arī Zirgkopības institūtā Maskavā, Aitkopības institūtā Ziemeļkaukāzā, PSRS ZA Eksperimentālās zooloģijas institūtā Alma-Atā.

Paralēli zinātniskajam darbam Jānis Lūsis veicis arī ievērojamu pedagoģisko darbu Ļeņingradas Valsts universitātes Ģenētikas un eksperimentālās zooloģijas katedrā, Ļeņingradas Zootehniskajā institūtā, vadot Mājdzīvnieku ģenētikas un audzēšanas katedru un lasot lekcijas ģenētikā, 1935. gadā saņemot profesora titulu.

1948. gadā valdība aizliedza ģenētiskos pētījumus PSRS un 1949. gadā Jānis Lūsis atgriezās Latvijā, kur sāka strādāt Latvijas Valsts universitātes Bioloģijas fakultātē par pasniedzēju, bet 1951. gadā kļūst par Zooloģijas katedras vadītāju. Pateicoties viņa iniciatīvai, kā arī toreizējās fakultātes dekānes doc. Ritas Eglītes un Latvijas Valsts universitātes rektora prof. Jāņa Jurgena pūlēm, kā Zooloģijas katedras struktūrvienība tika izveidots Zooloģijas muzejs. 1964. gadā, kad Padomju Savienībā ģenētiku atkal legalizēja, J. Lūsis sāka organizēt arī ģenētikas pasniegšanu Bioloģijas fakultātē. 1966. gadā pēc Jāņa Lūša ierosinājuma Zooloģijas katedru pārdēvē par Zooloģijas un ģenētikas katedru. 1967. gadā Jānis Lūsis nodibina Latvijas N. Vavilova Ģenētiķu un selekcionāru biedrību, kļūstot par tās prezidentu. Jānis Lūsis 1971. gadā atstāj darbu Zooloģijas un ģenētikas katedrā, bet 1976. gadā beidz vadīt Latvijas Ģenētiķu un selekcionāru biedrību. Savā 80. dzimšanas dienas un 50. zinātniskā un pedagoģiskā darba jubilejā (šīs svinības iemūžinātas fotogrāfijās un albumā, kas arī apskatāmi LU Muzeja krājumā), Jānis Lūsis nolasa referātu “ Adalia bipunctata mutēšanās biežums dabā”. Jānis Arnolds Lūsis miris 1979. gada 10. augustā.

Papildus informācija:

Muzeja vēsture

Profesora Jāņa Arnolda Lūša cepure

Zooloģijas muzeja 100 gadu jubileja

Izmantotie materiāli:

LU Muzeja Zooloģijas kolekcijas krājums, apakškolekcija – Jāņa Lūša mantojums

J. Raipulis. “Jānis Lūsis. Ģenētikas atklājumu un pretrunu virpulī”. Rīga, 2001

Saruna ar profesoru Jēkabu Raipuli.

“Zooloģijas muzeja raksti 3”. Rīga, 1968.

Video intervijas

Baiba Rībere

Reti kuram straujo pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigu un deviņdesmito gadu sākuma straujo pārmaiņu laika studentam Latvijas Valsts Universitāte (LVU) nesaistīties ar tās rektora Jura Zaķa vārdu. J. Zaķis kā students, mācībspēks vai vadītājs ar savu Alma mater saistīts lielāko mūža daļu, tajā darbojoties 45 gadus. Īpaši svarīga bija J. Zaķa loma Trešās atmodas laikā, kad viņš, būdams galvenās Latvijas PSR augstākās izglītības iestādes vadītājs, veica universitātes pārveidošanas darbus, aizsākot universitātes demokratizācijas un modernizācijas procesu. Saistībā Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas 30. gadskārtu ir nepieciešams plašāk pētīt valstiskās neatkarības atjaunošanas procesu, to attiecinot arī uz valsts augstākās izglītības vietām un to vadītājiem, kas līdz šim ir bijusi salīdzinoši maz pētīta tēma.

Pirmo reizi ievēlēts universitātes rektora amatā 1987. gadā, Juris Zaķis aktīvi vadīja universitātes darbu laikā, kad brūkošās Padomju Savienības vadītājs Mihails Gorbačovs valsts saglābšanai ieviesa “pārbūves” un “atklātības” politiku, kuras ietekmē bija iespējams modernizēt stagnācijas saēsto padomju Latvijas augstāko izglītību. Tomēr Gorbačova ieviestās reformas tikai paātrināja Padomju Savienības bojāeju un deva iespēju 1990./1991. gadā atjaunot Latvijas Republikas neatkarību. Šajā laikā J. Zaķa vadībā notika Latvijas Universitātes piemērošanās jaunajiem apstākļiem, rektora vadībā īstenojot dažādas svarīgas reformas ar mērķi izveidot pasaules līmeņa universitāti Latvijā. LU Muzejā iespējams aplūkot unikālu dokumentu – LVU Padomes lēmuma oriģinālu par Jura Zaķa iecelšanu universitātes rektora amatā, kas pieņemts pēc pirmajām (un vienīgajām) rektora vēlēšanām padomju laika Latvijas Valsts Universitātē 1987. gadā.

Juris Zaķis dzimis 1936. gada 4. novembrī Ogrē, Zaķu ielā (!). Šodien, 2021.gada 4.novembrī, mēs svinētu viņa 85. dzimšanas dienu. Pēc vidusskolas pabeigšanas jaunieša studiju ceļš sākās 1955. gadā, kad viņš iestājās Latvijas Valsts Universitātes Fizikas un Matemātikas fakultātē, savu Alma mater absolvējot 1960. gadā.[1] Tālākā J. Zaķa karjeras attīstība bija strauja, uzreiz pēc absolvēšanas viņam kļūstot par pētnieku tikko pabeigtās fakultātes Pusvadītāju fizikas problēmu laboratorijā un par lektoru fizikas studiju 4. kursa studentiem. 1977. gadā Zaķis ieguva doktora grādu fizikā, bet pēc gada tika iecelts par jaunizveidotā LVU Cietvielu fizikas institūta direktoru. J. Zaķa darbs LVU vadības augšgalā sākās 1984. gadā, kad viņu iecēla par universitātes prorektoru [2], šajā amatā paliekot līdz 1987. gadam, kad pirmajās (un vienīgajās) īsteni demokrātiskajās LVU vadības vēlēšanās tā gada 28. septembrī Juri Zaķi ievēlēja par universitātes rektoru.[3]

Juris Zaķis nokļuva universitātes galvgalī gandrīz vienā laikā ar Mihaila Gorbačova izsludināto reformu pieņemšanu, kas jaunajam rektoram uzlika gan jaunus pienākumus, gan sniedza jaunas iespējas. Toreizējā LVU bija novērojamas lielas problēmas visās universitātes jomās, sākot ar grūtībām studentiem sagādāt mācību līdzekļus un atbilstošas dzīvojamās telpas, un beidzot ar zemajām mācībspēku algām, kuras PSRS vadība atteicās pacelt. Piemēram, daudzām LVU struktūrvienībām nebija savas bibliotēkas, liekot studentiem mērot garus ceļus uz krātuvēm, kurām gadiem nebija veikts remonts, tāpēc tās bija mitras un ar nepiemērotu vidi studiju darbam.[4] Algas mācībspēkiem nebija celtas gadiem.

Jauno rektoru amatā ievēlēja, jo viņš priekšvēlēšanu kampaņā uzstājās kā vecās, neefektīvās sistēmas reformators - Gorbačova “pārbūves” politikas ieviesējs Latvijas Valsts Universitātē. Pamatideja reformām bija universitātes autonomijas ieviešana, ļaujot tai pašai bez ministriju, Komunistiskās Partijas vai citu valsts instanču tiešas uzraudzības veikt dažādus saimnieciskos, tehniskos un studiju darbus. Autonomijas idejas iedzīvināšana universitātes personālā gan nebija viegls process. Tā kā gadu desmitiem lietu kārtību bija noteikušas “augšas”, fakultāšu un katedru vadītāji nebija pieraduši pie idejas, ka darbs un finanses jākārto pašiem, tāpēc daudzi sākumā nebija apmierināti ar šādu iespēju.[5]

Par mērķi tika izvirzīta universitātes algoto darbinieku atlīdzības palielināšana, ļaujot darbiniekiem pelnīt atbilstoši savām vajadzībām. “Pārbūves” politika ļāva padomju pilsoņiem dibināt privātos uzņēmumus jeb kooperatīvus, tai skaitā valsts uzņēmumos un institūcijās, kas savukārt notika arī LVU. Meklējot veidus, kā palielināt ienākumus mācībspēkiem, ar rektora atļauju kooperatīvu ietvaros universitātes mācībspēki un darbinieki vadīja kursus un sniedza konsultācijas privātpersonām.[6]

Tāpat rektors uzskatīja, ka svarīgi būtu panākt izmaiņas studiju finansēšanā studentiem, nodalot “bezmaksas” studentus, kuriem mācības apmaksātu valsts, no “maksas” studentiem, kuri studijas sev apmaksātu paši vai arī viņu vietā to darītu kādi uzņēmumi, fondi u.c. “Bezmaksas” studentiem pēc studiju beigām būtu obligāti jāpilda visu to, ko paredzētu pēcstudiju noteikumi, tai skaitā strādājot par speciālistiem valsts uzņēmumos, no kuru budžeta tiktu finansētas studijas. Savukārt “maksas” studentu studijas sponsorētu paši studenti vai kultūras biedrības un apvienības, kurām tiktu piešķirta daļa no universitātei paredzētajiem līdzekļiem, tādējādi biedrībām ļaujot izvēlēties, kuriem spējīgākajiem studentiem apmaksāt studijas. Šādu studiju finansēšanas plānu Juris Zaķis pamatoja ar nepieciešamību attīstīt sabiedrībā individualitāti, veidojot speciālistus, kas akli nesekotu valsts plānam.[7] Interesanti, ka šeit redzama šodien Latvijas augstākajā izglītībā novērojamā “budžeta vietu” fenomena izcelsme.

Laikam ejot pakāpeniski pieauga Latvijas sabiedrības prasības. Ja “pārbūves” sākumā daudzi cerēja uz padomju sistēmas reformēšanu, tad ap 1989. gadu nostiprinājās ideja par suverēnas Latvijas izveidi visās jomās, tai skaitā augstākajā izglītībā, radikālākiem spēkiem pat domājot par pilnas valstiskās neatkarības atjaunošanu. Rektors Juris Zaķis šajā laikā sāka gatavot augsni Latvijas augstākās izglītības atzīšanai ārvalstīs, ne tikai PSRS, uzsākot reformēt augstākās izglītības diplomu piešķiršanas tiesības, kas līdz tam bija piederējušas PSRS, nevis republiku institūcijām. J. Zaķa plāns bija pakāpeniski ieviest jauna veida Latvijas Universitātes (LU) absolventu diplomus, kurus, pēc saskaņošanas ar ārvalstu institūcijām, atzītu arī ārpus PSRS, tādējādi panākot Latvijas studentu un absolventu atzīšanu Rietumu sabiedrībā. Studenti varētu izvēlēties, vai absolvēšanas brīdī saņemt PSRS vai LU diplomu, pieļaujot pat iespēju saņemt abus. Ņemot vērā toreizējo Latvijas vēlmi pēc suverenitātes no PSRS, LU izdoto diplomu būtu iespējams atzīt arī citās PSRS republikās, tām slēdzot starprepublikāniskos līgumus ar LPSR un LU.[8]

Pārmaiņu laikā, atjaunojot Latvijas valstiskumu, tika aktualizēta nepieciešamība atjaunot vecos LU simbolus – emblēmu, himnu un karogu, kurus padomju okupācijas režīms bija universitātei atņēmis. Pirmās ziņas par LU emblēmas – ozola ar universitātes devīzi “Scientiae et Patriae” – izmantošanu saistītas ar LU 70. gadasvētkiem 1989. gada 30. septembrī, kuros zīmīgi ar runu uzstājās rektors Zaķis, uzsverot, ka ir pienācis tautas atdzimšanas laiks. Runas laikā rektoram priekšā uz galda stāvēja atjaunotā emblēma, simbolizējot valsts un universitātes atdzimšanu.[9] Pakāpeniski notika arī LU himnas atjaunošana. Ja pirmo reizi pēc okupācijas publiski tā izskanēja kora “Juventus” izpildījumā 1988. gada Aristoteļa svētkos [10], tad tas pats koris dziesmu kā oficiālo universitātes himnu dziedāja jau pēc gada LU 70. gadadienā.[11] Tāpat arī notika universitātes karoga atjaunošana. 1938. gadā izveidotais un iesvētītais karogs pēc okupācijas 1940. gadā nonāca Rīgas Vēstures un Kuģniecības muzejā [12], kura krājumā tas saglabāts kā vēsturiska relikvija līdz iepriekš piesauktajiem LU 70. gadasvētkiem, kuru laikā tas izstādīts Lielajā Aulā.[13] Tieši 1989. gada svinības jāvērtē kā brīdis, no kura universitāte atgriezās pie saviem vecajiem simboliem.

1990. gada 4. maijā LPSR Augstākā Padome pieņēma Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, kas paredzēja pārejas perioda noteikšanu, kura laikā tiktu pilnībā atjaunota Latvijas valstiskā neatkarība. Pārejas perioda laikā, turpinot ceļu uz patiesu Latvijas Universitātes autonomiju, rektora Jura Zaķa vadītā komisija 1990. gada novembrī sāka izstrādāt jaunu universitātes Satversmi, kuru universitātes iekšienē pieņēma LU Satversmes sapulce 1991. gada 27. februārī,[14] bet valsts līmenī apstiprināja Latvijas Republikas Augstākā Padome tā gada 18. septembrī,[15] vienlaicīgi oficiāli apstiprinot arī universitātes simbolus – emblēmu, himnu un karogu.[16]

Mēģinot saglābt padomju varu un nepieļaut Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu laika posmā no 1991. gada 18. līdz 21. augustam lielā daļā Padomju Savienības, tai skaita okupētajās Baltijas valstīs, notika valsts apvērsuma mēģinājums starp propadomiskajiem un prodemokrātiski noskaņotajiem spēkiem, cīņā virsroku gūstot Krievijas Federācijas prezidentam Borisam Jeļcinam, kurš bija draudzīgi noskaņots pret Latvijas neatkarību. Puča pēdējā dienā – 21. augustā – LR Augstākā Padome pieņēma konstitucionālo likumu par Latvijas Republikas valstisko statusu, kā rezultātā de facto tika atjaunota pilna valstiskā neatkarība, izbeidzot 1990. gada 4. maijā uzsākto pārejas periodu.

Rektora Jura Zaķa sapnis par Latvijas Universitātes autonomiju piepildījās uzreiz pēc pilnas valstiskās neatkarības atjaunošanas jau 1991. gada 30. septembrī – LU 72. gadadienā – kad svinīgajā sanāksmē LR Augstākās Padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns rektoram pasniedza apstiprināto universitātes Satversmi, pasludinot, ka universitāte kopš tā brīža ir neatkarīga augstskola. Tāpat nu jau neatkarīgās augstskolas vadītājs saņēma sudraba amata ķēdi, kādu lietoja universitātes rektori pirms padomju okupācijas, tādējādi simbolizējot pilnvērtīgu universitātes tradīciju atjaunošanu.[17]

Juris Zaķis rektora amatā palika vēl deviņus gadus līdz 2000. gadam, turpinādams darbu pie universitātes modernizēšanas un attīstīšanas. 1993. gadā LU Satversmes sapulcē ar pārliecinošu balsu vairākumu Zaķi atkārtoti ievēlēja rektora amatā [18], viņam kļūstot par pirmo atjaunotās Latvijas parlamenta (toreiz Augstākās Padomes) apstiprināto LU rektoru.[19] Universitātes vēsturē viņš ir iegājis kā izcils akadēmiķis, drosmīgs reformētājs un vienkārši labs cilvēks, kuru ar labu vārdu piemin gan kolēģi, gan studenti.

2016. gada 19. aprīlī Rīgā Latvijas Universitātes Humanitāro un sociālo zinātņu centrā Apgāds JUMAVA prezentēja akadēmiķa, ilggadēja Latvijas Universitātes rektora Jura Zaķa grāmatu "Profesors ar novirzēm". Video ieskats grāmatas atvēršanas svētkos, kā arī fragments no intervijas ar grāmatas autoru.

Latvijas Universitātes bibliotēkas virtuālā izstāde - LU rektors Juris Zaķis

[1] Zaķis, J. Pulksteņa atvēršana. Rīga: Latvijas Universitāte, 1995., 18. lpp.

[2] Turpat, 45. lpp.

[3] Turpat, 46. lpp.

[4] Zaķis, J. Domu krustcelēs. Studenti bez… grāmatām. Rīgas balss, 1990., nr. 23.

[5] Zaķis, J. Viņam – viens, viņai – septiņdesmit. Saruna ar Latvijas Valsts Universitātes rektoru, profesoru Juri Zaķi. Rīga: Dzimtenes balss, 1989., nr.1.

[6] Turpat,

[7] Zaķis, J. Jūsu kurss, rektor? Rīga: Cīņa, 1989., nr.32.

[8] Zaķis, J. Mūsu diplomi un atestāti. Rīga: Latvijas Jaunatne, 1990., nr.5.

[9] Dreimanis, A. Latvijas Universitātes 70. gadasvētki Rīgā. Akadēmiskā Dzīve, 1990., nr.32.

[10] Bite, I. Celdamās augstāki. Rīga: Literatūra un Māksla, 1989, nr. 5.

[11] Leimanis, E. Latvijas Universitātes septiņdesmitgades svinības Rīgā. Rīga: Laiks, 1989., nr. 98.

[12] Gailiša, A, Universitātei bijis arī karogs. Rīga: Čikāgas Ziņas, 1989., nr.139.

[13] Leimanis, E. Latvijas Universitātes septiņdesmitgades svinības Rīgā. Rīga: Laiks, 1989., nr. 98.

[14] Zaķis, J. Mūsu ceļš uz jauno LU Satversmi. Rīga: Universitātes Avīze, 1991., nr. 19.

[15] Latvijas Universitātes Satversme. Londona: Brīvā Latvija, 1991, nr. 36.

[16] Tomsone, I. Latvijas Universitāte ieguvusi neatkarību. Rīga: Diena, 1991., nr. 190.

[17] Latvijas Universitāte kļuvusi neatkarīga. Rīga: Laiks, 1991., nr. 83.

[18] Ievēlēts LU rektors. Toronto: Latvija Amerikā, 1993. nr. 1.

[19] Gorbunovs, A., Gaudišs, I. Par Latvijas Universitātes rektora apstiprināšanu. Rīga: Diena, 1993., nr. 29.

Mārtiņš Kazainis

«Par zinātnieku sevi neuzskatu, drīzāk par praktiķi. Slēpju smēri sev uztaisīt – to jā,» tā vienreiz sevi raksturoja Aleksandrs Veiss - profesors, LPSR Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis, ķīmiķis un ilggadējais Rīgas Politehniskā institūta (mūsdienās - Rīgas Tehniskā universitāte) rektors. Šodien (103 gadus kopš viņa dzimšanas dienas) Latvijas Universitātes Muzejs stāsta par šīs spilgtās personības dzīves gaitām.

Aleksandrs Bruno Veiss dzimis 1918. gada 22. septembrī Maskavā, Sarkanā Presņā (Maskavas rajona neformāls nosaukums), divstāvu mājā netālu no Zooloģiskā dārza. Mājā bijis ugunsdzēsēju Depo, kur tēvs Roberts Veiss (1882-1953) strādājis par tvaika mašīnas mehāniķi. Aleksandrs dzimis svētdienā un laimes krekliņā, kas pazaudēts depo kratīšanas laikā. Kristīt viņu veduši ar tramvaju. Kristību mielasts esot bijusi viena siļķe un kaut kas līdzīgs maizei. Zīdainis bija vājš, bet smuks, tantes teikušas, ka būšot “dāmu dakterītis”.

1922. gadā Aleksandrs ar ģimeni atgriezies no bēgļu gaitām ar ešelonu, kas bija sakomplektēts no preču vāģiem. Braukšanas periodā viņš slimoja ar plaušu karsoni, kas bērnībā nebija vienīgā saslimšanas reize, pārtikas trūkums nelabvēlīgi ietekmēja veselību. Rīgā viņi dzīvoja Stabu ielā 115/117 (netālu no T veida krustojuma ar Valmieras ielu). Neskatoties uz grūtajiem dzīves apstākļiem, pateicoties mammas Emīlijas Veisas (dzim. Baķis, 1886-1948) gudrībai un darbīgumam, vienmēr tika atrasta iespēja pabarot ģimeni, uzkopt mazo dzīvoklīti, nodrošināties ar tīrām un kārtīgām drēbēm.

Skolu A. Veiss uzsāka, kad viņam vēl nebija 7 gadi, pamatskolas sagatavošanās klasē. Tā bija 12. pamatskola (mūsdienās - Oskara Kalpaka Rīgas Tautas daiļamatu pamatskola) Rodenburga ielā (mūsdienās - Skrindu iela). Pamatskolu pabeidza 1932. gada pavasarī. No 1933. līdz 1938. gadam mācījies Rīgas 1. pilsētas ģimnāzijā (mūsdienās - Rīgas Valsts 1. ģimnāzija). Skolas laikā kopā ar brāli Jāni Voldemāru Veisu (1911-1980) dzīvojuši Rīgā pie māsīcas Mildas Bonzakas, kuru A. Veiss mīlēja un cienīja. Tad 1935. gadā ar brāli īrējuši vienistabas dzīvokli Jāņa Asara ielā 20. Mācīšanās stili brāļiem bija dažādi: Jānim mācības padevās grūtāk, taču iemācītais palika atmiņā uz ilgu laiku, Aleksandrs visu ātri iemācījās un ātri arī aizmirsa.

Klases biedri Jānis Gulbis un Alfrēds Tālers A. Veisu raksturoja šādi: līderis, spējīgs sportists, skolas goda un prestiža pārstāvis, nepārspējams dejotājs skolas ballēs, meiteņu pielūgsmes objekts, spējīgs, uzņēmīgs, drosmīgs, vienmēr elegants, jautrs un asprātīgs. Sekmes bijušas labas, un mazi grēciņi viņam tika piedoti. Piemēram, pirmdienas rītos pirmā stunda Rietumeiropas literatūras vēsturē bija pie skolas direktora, bieži daudziem klājies grūti. Direktors uzaicina pašiem atzīties, kas nav stundu sagatavojis. Pieceļas viens skolēns - stundu nav sagatavojis tādēļ, ka sāpējis zobs. Tāds iemesls izsauc direktorā nicību, un žurnālā ielikts divnieks. Pieceļas A. Veiss - neesot sagatavojis stundu tādēļ, ka svētdienas vakarā bijis ballē, meitene, ko pavadījis uz mājām, dzīvojusi tālu, atgriezties nācies kājām cauri visai Rīgai, tādēļ ieradies mājās tikai pret rītu... Un viņam ticis piedots.

Studijas Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātes Tehnoloģijas nodaļā Aleksandrs Veiss uzsāka 1939. gadā. 1946. gadā to absolvēja ar inženiera ķīmiķa kvalifikāciju un nepilnu gadu strādāja pie profesora Alfrēda Ieviņa LPSR Zinātņu akadēmijas Ķīmijas institūtā par jaunāko zinātnisko līdzstrādnieku. Paralēli mācījās Marksisma-ļeņinisma vakara universitātē un 1950. gadā to absolvēja. A. Veisa disertācija ķīmijas zinātņu kandidāta grāda iegūšanai tapa akadēmiķes Lidijas Liepiņas vadībā, 1956. gada jūnijā tā tika sekmīgi aizstāvēta.

Aleksandrs Veiss savas dzīves laikā strādāja daudzos darbos, ne visi bijuši saistīti ar ķīmiju. Pēc pamatskolu pabeigšanas 1932. gada pavasarī, Veisu ģimene pārcēlās uz Auci. Naudas skolai nepietika, un tāpēc viens mācību gads tika izlaists. Aleksandrs strādāja fizisku darbu, vakaros centās mācīties, lasot bibliotēkas grāmatas, taču nogurums ne vienmēr to ļāva.

No 1938. līdz 1939. gadam viņš strādāja VEF optiskajā laboratorijā, 1940. gadā no  maija līdz oktobrim turpat bijis praktikants. No 1939. līdz 1942. gadam strādāja par krāvēju, no 1943. līdz 1944. - Rīgas pilsētas IV ugunsdzēsēju nodaļā par ugunsdzēsēju. 1944. gada jūlijā aizbraucot uz Auci pie vecākiem, strādāja aerodromu būvēs, 1944. gada septembri līdz oktobrim - dzelzceļā par ceļu strādnieku Kad A. Veiss atbrīvotajā Rīgā atsāka studijas Latvijas Valsts universitātes Ķīmijas Fakultātē, viņš vienlaikus strādāja arodbiedrību sporta biedrībā “Daugava” par slēpošanas treneri.

Pirmie amati ķīmijas nozarē bija saistīti ar studijām. No 1944. gada decembra A. Veiss strādāja par laborantu Vispārējās ķīmijas tehnoloģijas katedrā, no 1945. gada februāra līdz studiju beigām - par vecāko laborantu. No 1947. gada Latvijas Valsts universitātes Ķīmijas Fakultātē viņš 11 gadus strādāja vispirms par asistentu, pēc tam par vecāko pasniedzēju.

A. Veisu kā pasniedzēju ķīmiķis Jānis Putniņš raksturoja šādi: “Viņš bija stingrs un prasīgs, kad laboratorijā studenta paviršības dēļ reakcijas dažkārt negribēja norisēt vēlamajā virzienā. Taču atmiņā visvairāk palikusi A. Veisa labestība un operativitāte, izkārtojot mūsu prakses laikā organizatoriskus un saimnieciskus jautājumus. Pēc darba beigām viņš dažkārt pat mēdza vienu otru no mums, praktikantiem, ar savu motociklu aizvest no rūpnīcas līdz pilsētas centram.”

1955./56. mācību gadā A. Veiss papildus strādāja arī otru darbu - bija pasniedzējs analītiskajā ķīmijā Ļeņingradas Neklātienes industriālā institūta Rīgas filiālē.

Šajā laika periodā Aleksandrs Veiss izveidoja savu ģimeni. 1948. gadā viņš apprecējās ar Intu Smerliņu (1927-2013), kas mācījusies Latvijas Valsts universitātes Ķīmijas Fakultātē. Pirms precībām viņi tikušies 3 gadus. Pēc studijām Inta strādāja par fizkultūras skolotāju.

1948. gada 23. oktobrī piedzima meita Baiba, kura kļuva par ķīmijas skolotāju Lietišķās mākslas vidusskolā. 1955. gada 4. septembrī ģimeni papildināja dvīnes Daina un Laila. Abas izvēlējās radošus darbus - Daina bija keramiķe, Laila bija tekstilmāksliniece.

Aktīvi turpinājās arī zinātniskais darbs. 1956. gadā A. Veiss bija recenzents ķīmiķa Jāņa Stradiņa diplomdarbam par alumīnija polarogrāfiskajām studijām kompleksona klātienē. Latvijas Ķīmijas vēstures muzejā eksponēts Jaroslava Hierovska projektētais polarogrāfs, ko Stradiņš kopā ar kursa biedru Bruno Kalniņu izmantoja saviem pētījumiem. Apmēram mēnesi vēlāk pēc Stradiņa darba aizstāvēšanas savu kandidāta disertāciju aizstāvēja A. Veiss. Disertācijas vadītāja Lidija Liepiņa un viņas oponents Alfrēds Ieviņš ļoti aktīvi diskutēja par darbā izteiktajām idejām. Pēc disertācijas aizstāvēšanas kā Latvijas Valsts universitātes vecākais pasniedzējs A. Veiss lasīja lekciju kursus analītiskajā, neorganiskajā un vispārējā ķīmijā, vispārējās ķīmijas tehnoloģijā. 1956. gadā A. Veiss no L. Liepiņas vadītās Fizikālās ķīmijas katedras pārgāja uz A. Ieviņa vadīto Neorganiskās un analītiskās ķīmijas katedru. Profesoram Ieviņam 1959. gadā pārņemot ZA Ķīmijas institūta vadību, Veiss kļuva par katedras vadītāju.

1958. gada oktobrī Ķīmijas fakultātes dekanāts un sabiedriskās organizācijas rekomendēja vecāko pasniedzēju A. Veisu ievēlēt par Neorganiskās un analītiskās ķīmijas katedras docenta vietas izpildītāju. 1960. gada 24. februārī Augstākā atestācijas komisija apstiprina A. Veisu par docentu Neorganiskās un analītiskās ķīmijas katedrā.

1961. gadā no 20. oktobra līdz 12. novembrim A. Veiss paaugstināja kvalifikāciju Prāgas Kārļa universitātē Čehoslovakijā. 1962./63. mācību gadā pēc A. Veisa ierosmes izveidoja instrumentālās analīzes laboratoriju, kurā studenti papildināja zināšanas ar modernām elektroķīmiskām, optiskām un hromatogrāfiskām metodēm.

1967. gadā Rīgas Politehniskā institūta Padome pieņēma lēmumu par A. Veisa ievēlēšanu par Neorganiskās un analītiskās ķīmijas katedras profesoru. 1975. gadā A. Veiss tika ievēlēts par Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekli.

Stājoties Ķīmijas fakultātes dekāna un katedras vadītāja amatā, A. Veisam parādījās divi palīgi, jauni un daudzsološi zinātnieki Jānis Linabergs un Arturs Kārkliņš, kuri pētīja cikliskos diketonus, pētījumu jomu tuvu tam, ar ko bija slavens ķīmiķis organiķis Gustavs Vanags. A. Veiss deva J. Linabergam un A. Kārkliņam pilnīgu patstāvību. Veisu vairāk saistīja pētījumu metodiskā puse, analītiskās ķīmijas instrumentalizācija, jaunu, mazpazīstamu metožu pielāgošana Rīgas ķīmiķu sintezēto vielu pētniecībai. Viņa vadībā katedrā tika apgūta augstfrekvences konduktometrija, potenciometrija, kulonometrija, biampērometrija, voltampērometrija uz cietajiem mikroelektrodiem.

1968. gada jūlijā tūrisma pārgājiena laikā Ziemeļurālas kalnos gāja bojā A. Kārkliņš. J. Linabergs uzņēmās lasīt visas sava kolēģa lekcijas. Pārpūles un citu dzīves grūtību iespaidā viņš 22. septembrī (divas dienas pēc A. Veisa 50 gadu jubilejas svinībām) izlēma likt punktu savai dzīvei, izlekdams pa ēkas Kronvalda bulvāra 4 (Rīgā) ceturtā stāva logu. Abu līdzstrādnieku aiziešana lika A. Veisam mainīt nākotnes plānus un beigt pētniecības darbu. Meklēt un mācīt jaunus palīgus būtu pārāk grūti un viņš izlēma pievērsties cītīgāk rektora pienākumiem, kas arī ar laiku prasīja aizvien vairāk uzmanības.

Aleksandrs Veiss visplašāk pazīstams pateicoties savam administratīvajam darbam un milzīgajam atbalstam augstākās tehniskās izglītības attīstībai Latvijā.

1958. gada 18. janvārī Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā komiteja un Latvijas PSR Ministru padomes raksts PSRS Ministru padomei ar Rīgas Politehniskā institūta atjaunošanas projekta pamatojumu iesāka praktisku sagatavošanas darbu šīs mācību iestādes organizēšanai. 14. jūlijā pieņemts juridisks akts par RPI izveidošanu. Latvijas Valsts universitātes trīs tehniskās fakultātes pilnīgi pārnāca uz atjaunoto tehnisko augstskolu. Atjaunoto institūtu vadīja Kristaps Neilands, pēc viņa nāves Aleksandrs Mālmeisters. Ķīmijas fakultātes pirmā dekāne bija Emīlija Gudriniece.

1959. gadā institūta padome ievēlēja A. Veisu par docentu, rudenī viņš sāk pildīt Ķīmijas fakultātes dekāna pienākumus, 1961. gada 12. jūlijā tika ievēlēts par dekānu.

1959. gadā A. Veiss tiek uzņemts Padomju Savienības Komunistiskās partijas biedru kandidātos, 1960. gadā - biedru rindās.

1961. gada 25. decembrī institūts lūdza apstiprināt docentu A. Veisu par Neorganiskās un analītiskās ķīmijas katedras vadītāja vietas izpildītāju. 1962. gada janvārī Latvijas PSR Tautas Saimniecības Padome apstiprināja docentu A. Veisu par šīs katedras vadītāja vietas izpildītāju. Tajā pašā mēnesī ar rektora pavēli A. Veiss tika iecelts par RPI mācību prorektora vietas izpildītāju mācību prorektora K. Tabaka atvaļinājuma laikā. 28. janvārī Latvijas PSR Tautas saimniecības padomes pavēlēja apstiprināt A. Veisu par Rīgas Politehniskā institūta prorektoru mācību darbā.

1963. gada 28. septembrī A. Veiss tika iecelts par RPI rektoru, kad bijušais rektors profesors A. Mālmeisters kļuva par Latvijas PSR ZA Polimēru mehānikas institūta direktoru un ieteica A. Veisu iecelt savā vietā. A. Veiss rektora pienākumus RPI pildīja ilgāk, nekā citi rektori - 22 gadus.

Nākamie dokumenti pēc pavēles par viņa iecelšanu par rektoru A. Veisa personiskajā lietā bija izraksts no Latvijas Republikāniskās Arodbiedrību Padomes Prezidija 1964. gada 20. februāra protokola, kurā tika izteikta pateicība RPI rektoram A. Veisam par aktīvu līdzdalību Republikāniskās VI kinoamatieru filmu skates organizēšanā; nākamajā gadā par VII kinoamatieru filmu skates organizēšanu pateicību izteica Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts kinematogrāfijas komitejas priekšsēdētājs. Jau pašā savas rektora darbības sākumā A. Veiss nebūt nemēģināja aprobežoties ar darbību institūta mērogā, nesāka norobežot institūtu no republikas sabiedriskās dzīves daudzveidīgajām izpausmēm. Rīgas Politehniskajam institūtam bija ne tikai jāiekļaujas republikas zinātnes un kultūras dzīves attīstības procesos, institūtam ar savu darbību šie procesi bija jāsekmē - tāda bija A. Veisa pārliecība visus viņa rektora gadus.

A. Veiss cīnījās par ESM (elektroniskās skaitļošanas mašīnas, mūsdienu datoru priekšteči) plašāku ieviešanu un izmantošanu: “Vēl plašāk jāizmanto ESM, programmētā apmācība. Auditorijām jābūt specializētām, apgādātām ar vismodernāko aparatūru.” Taču viņš neatrada dzirdīgas ausis ne to vidū, kuri atbildēja par ražošanu, ne starp tiem, kuri atbildēja par ESM sadali. 

1965. gadā sāka celt RPI ēkas Ķīpsalā. Tā bija A. Veisa nākotnes vīzija - institūta komplekss. RPI ēku komplekss ietvertu sevī mācību ēkas, kopmītnes, dzīvojamās mājas, koncertzāli, studentu klubu, sporta kompleksu. A. Veisa lielais sapnis bija Ķīpsalā uzcelt 50 metru celiņu peldbaseinu, kāda tolaik nebija pat Latvijas Republikas sportistiem. Par RPI kompleksa idejas realizāciju profesoram nācās kārtīgi cīnīties ar ierobežojumiem un neatsaucību, jo dažādu uzņēmumu vadītāji un valsts pārvalde bija tuvredzīgi un nemācēja plānot jauno inženieru kadru pieaugumu. Aleksandrs Veiss visu savu rektora laiku nepadevās, cīnījās par progresīvo skatījumu, pret iesīkstējušo rutīnu un inerci.

Institūtā rektors A. Veiss bija centrējošais, piesaistošais spēks. Viņš visur paspēja būt klāt, iekšā, kopā ar darītājiem raizēties par neveiksmēm un karot ar nebūšanām, kopā ar darītājiem priecāties par padarīto. “Veisa dēļ vīri palika un strādāja institūtā. Citādi sen būtu nospļāvušies un aizgājuši,” par celtniekiem Ķīpsalā teica A. Rutkis, RPI kapitālās celtniecības daļas vadītājs. A. Veisa personības iespaidā cilvēkiem radās piederības sajūta savam institūtam. “Mūsu rektors”, “mūsējais...” bieži tika teikts ar lepnumu, it kā lieloties, jo tāds rektors bija tikai Rīgas Politehniskajam.

Citi administratīvi amati A. Veisa biogrāfijā bija Latvijas PSR Augstākās padomes Jaunatnes lietu komisijas priekšsēdētāja vietnieks un PRI partijas komitejas sporta sektora vadītājs.

Viņš devies ārzemju komandējumos zinātnes un augstskolas mērķos, braucis delegāciju sastāvos, kultūras sakaru programmas ietvaros -  Šveicē, Francijā, Beļģijā, Kanādā un citur. Bet Latvija viņam tomēr bijusi visskaistākā.

Neizpalika arī apbalvojumi un goda nosaukumi. 1968. gadā A. Veisam tika piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātā zinātnes un tehnikas darbinieka goda nosaukums, 1971. gadā viņš tika apbalvots ar Ļeņina ordeni, 1978. gadā - ar Darba Sarkanā Karoga ordeni. RPI panākumi ir arī A. Veisa panākumi - 1971. gadā Rīgas Politehniskais institūts apbalvots ar Darba Sarkanā Karoga ordeni. RPI Goda darbinieka nosaukumu Veisam piešķīra jau pēc nāves - 1985. gadā.

Aleksandrs Veiss bija cilvēks ar lielu skaitu interešu un aizraušanos. Profesors bija lasījis ļoti daudz, lieliski pārzināja gan klasisko, gan sava laika latviešu literatūru, skandināvu literatūru (piemēram, K. Hamsunu pārlasījis vairākkārt). Profesors nemēdza runāt par literatūru, viņš pat ļāva izveidot priekšstatu par sevi, ka «nopietnas» grāmatas nelasa, var teikt pat – slēpa savu kompetenci literatūras jautājumos. Bet, ja A. Veiss sajuta, ka arī sarunu biedrs ir daudz lasījis, ka nenostādīs to neveiklā situācijā, pieminot vienu vai otru autoru, profesors it kā atplauka, runāja steidzīgi, it kā darītu ko neatļautu, it kā tverot brīžus, kad drīkst neizlikties nezinošāks nekā patiesībā. Profesors lasīja dzeju, arī to laiku jaunos dzejniekus, izprata dzejas pasauli. Lasīja lugas un labi orientējās dramaturģijā. Par to, cik tuva profesoram bija Raiņa dzīve un daiļrade, liecina kaut vai viņa interese par Raiņa darbu un biogrāfijas dažādiem izdevumiem, centieni sameklēt šos izdevumus.

1956. gadā A. Veisam iedalīja zemes gabalu vasarnīcas būvei Ogrē, ko viņš uzcēla pašrocīgi. Audzēja rozes, ar kurām bieži priecēja institūta kolēģes, rudenī arī ar plūmēm un āboliem.

Aleksandrs Veiss, visus šos pienākumus pildot, nebūt neatgādināja vienmēr aizņemtu, nevaļīgu, līdz ausīm darbā iegrimušu sausiņu. Piemēram, institūta darbinieku atmiņas par A. Veisa “dekāna laiku” – sākumā valdījusi azartiska aizraušanās ar šahu. Pēc darba palikuši katedrā, izcīnījuši mačus un turnīrus (ar dekānu priekšgalā). Tad aizrautība ar šahu sasniegusi tādu pakāpi, ka daži sākuši spēlēt no rīta, pirms darba. Pārtraukt grūti… Tad pats dedzīgākais šahists, dekāns A. Veiss, savācis šaha galdiņus ar visām figūriņām, pats aiznesis uz kurtuvi un sadedzinājis. Bet šahu mīlējis visu mūžu, vēlāk iemācīja arī saviem mazdēliem šīs intelektuālās spēles mākslu, aizrautīgi spēlējis (pareizāk būtu teikt - spēlējies) ar viņiem.

Vārgā veselība bērnībā netraucēja, bet varbūt tieši otrādi - veicināja Veisa interesi par sportu, kurā viņš ieguva lieliskus panākumus. Uzsācis trenēšanos 18 gadu vecumā, viņš jau nākamajā vasarā plūca uzvaras laurus Latvijas vieglatlētikas meistarsacīkstēs. Kara gados pievērsās slēpošanai. Desmit gadu slēpošana mijās ar skriešanu ar un bez barjerām. 1940. gada septembrī Kauņā A. Veiss kļuva par Latvijas PSR rekordistu 4 X 400 metru stafetes skrējienā, bet septiņus gadus vēlāk (atkal septembrī) kopā ar E. Ozoliņu, A. Dimzu un V. Makaru sasniedza republikas rekordu 4 X 200 metru stafetē.

Pēc tam Aleksandrs desmit gadu ķīlēja jahtas, šuva buras un brauca jūrā, ziemā stūma jahtu pa ledu, jo vēju gaidīt trūka pacietības. Vienmēr atrada laiku medībām. A. Veiss piedalījās organizatoriskajā darbā Latvijas PSR slēpošanas federācijas priekšsēdētāja postenī, sporta dzīves rosināšana un virsvadībā RPI kolektīvā.

Rektors lika uzbūvēt institūtam sporta un atpūtas bāzes «Braki» un «Ronīši». Sevišķi mīļa viņam bija «Braku» bāze, kur A. Veiss katru gadu iegriezās uz vairākām dienām. Tikko ieradies bāzē, viņš piesprādzēja slēpes un bija projām distancē. Rektora parastais dienas veikums bija 15-20 kilometri rīta pusē un apmēram tikpat daudz pēcpusdienā. Pēc pirts viņš allaž bija klāt uz tējas vakaru «Braku» lielajā istabā, kur tika pārrunāti dažādi institūta dzīves jautājumi.

1985. gada 3. maijā sirdskaites dēļ A. Veisam nācās doties uz operāciju. To vairs nevarēja atlikt, kā vienmēr ticis atlikts, pirmajā vietā liekot darbu. Jau senāk tika pārciesti divi infarkti. 5. augustā A. Veiss zvanījis no slimnīcas institūtu partijas komitejas sekretāram J. Briedim, moži liecinājis, ka rītdien vēl sīka ķirurģiska iejaukšanās, un tad jau varēs domāt par atgriešanos darbā. Bet diemžēl...

1985. gada 9. augustā Aleksandru Veisu aizvadīt aizsaulē atnāca liels skaits cilvēku. Ap RPI veidojās ļaužu jūra, piepildot arī laukumu ap Latviešu sarkano strēlnieku muzeju. Viņš tika apbedīts Matīsa kapos pie tēva un mātes.

RTU Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātē viena no auditorijām ir nosaukta A. Veisa vārdā. A. Veisa medību biedri Ugāles pusē viņa piemiņu iemūžinājuši akmenī.

Jaunā mācību gada pirmā mācību diena RTU sākas ar 1. kursa studentu svinīgo sanāksmi – «Iepazīšanās svētkiem». Pasākuma norises vieta parasti bija Ķīpsalā, laukumā starp mācību korpusiem un studentu viesnīcām. Pēc A. Veisa pēkšņās aiziešanas aizsaulē radās doma, ko skiču variantā parādīja Arhitektūras katedras mācībspēki profesora I. Strautmaņa vadībā, šajā laukumā izveidot piemiņas vietu augstskolas bijušajiem rektoriem, novietojot tur rektoru krūšutēlus. Labiekārtotā laukumā bija paredzēts pulcēt studentus un darbiniekus dažādos svinīgos pasākumos. 80. gadu beigās tur uz granīta podesta tika novietots bronzā atlietais A. Veisa krūšutēls, kuru kādā naktī nozaga.

Diemžēl Ķīpsalas peldbaseina svinīgo atklāšanu A. Veisam nesanāca piedzīvot - pirmo reizi Ķīpsalas peldbaseins durvis vēra 1989. gadā. Bet sapnis realizējās - Ķīpsalas peldbaseins ir lielākais baseins Latvijā (tā garums ir 50 m, platums 21 m, savukārt vannas dziļums ir 2.20-2.30 m). Sākumā peldbaseinu par godu rektoram mēģināja dēvēt par “Alex”, saīsinot viņa vārdu, taču tas tika lietots vien pirmajos mēnešos.

Arī “Ronīši” (tagad jau kempings) turpina pastāvēt un priecēt savus viesus.

Cenšoties ieviest tiem laikiem progresīvu skatījumu uz zinātnes un izglītības attīstību tehniskajās nozarēs, A. Veiss nenoliedza arī vēstures izpētes svarīgumu. Viņš sniedza morālu un materiālu atbalstu Latvijas Ķīmijas vēstures muzeja attīstībā. 70. gadu vidū pēc Organiskās ķīmijas katedras pārcelšanās uz Ķīpsalu atbrīvojās Gustava Vanaga kabinets. Ķīmijas fakultātes toreizējais dekāns Imants Meierovics un profesora Jūlija Eiduka līdzgaitnieks Ilgars Grosvalds ar ārkārtīgu neatlaidību ķērās pie ķīmijas muzeja izveidošanas šajā kabinetā. Tika vākti eksponāti, atmiņas, regulāri rīkoti kolokviji. Šos pasākumus centās apmeklēt arī A. Veiss. A. Veiss atbalstīja arī pasākumus, kas saistījās ar Frīdriha Candera piemiņas uzturēšanu: RPI Studentu zinātniskajai biedrībai piešķīra Candera vārdu, Mehānikas fakultātē izveidoja nelielu Candera piemiņas muzeju.

“Es pie sava krēsla ar abām rokām neturos,” vēl ar cīņas sparu un niknumu balsī teica rektors, bet teikumu pabeidza jau ar parasto ironiju: “... tikai ar vienu. Ar otru jāparaksta papīri.” Apkārtējos cilvēkus Aleksandrs Veiss nevarēja atstāt vienaldzīgus. Raksturs, uzvedība, enerģija, dzīves kaisle - starojošs cilvēks, kurš iekustina pasauli sev apkārt.

Latvijas Universitātes Muzejs un Latvijas Ķīmijas vēstures muzejs piedāvā aplūkot Aleksandram Veisam veltītu albumu, nodaļu par viņu grāmatas “Augstākās tehniskās izglītības vēsture Latvijā” 3. daļā, kā arī apciemot Latvijas Ķīmijas vēstures muzeju Rīgā, Kronvalda bulvārī 4 klātienē, iepriekš piesakoties pa e-pastu kristine.kuznecova@lu.lv vai apmeklējuma reģistrācijas formā.

Aktuālie epidemioloģiskās drošības pasākumi Latvijas Universitātē

Izmantotie informācijas avoti:

Briedis, J. (2007). Augstākās tehniskās izglītības vēsture Latvijā, 3. daļa. Rīga: Rīgas Tehniskā universitāte.

Briedis, J. (2011). Augstākās tehniskās izglītības vēsture Latvijā, 4. daļa. Rīga: Rīgas Tehniskā universitāte.

Fišmeistere, D. (1988). Aleksandrs Veiss un viņa laiks. No A. Strakovs (Sast.), Aleksandrs Veiss dzīvē un darbā (9.-40. lpp.). Rīga: Zinātne.

Jure, M. (2013). Rīgas Tehniskās universitātes Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātei – 150. Rīga: RTU izdevniecība.

Kehris, Ē. (1988). Visu mūžu ar sportu. No A. Strakovs (Sast.), Aleksandrs Veiss dzīvē un darbā (134.-142. lpp.). Rīga: Zinātne.

Lavendelis, E. (1988). Priekšvārds. No A. Strakovs (Sast.), Aleksandrs Veiss dzīvē un darbā (5.-6. lpp.). Rīga: Zinātne.

Rīgas Tehniskā universitāte. (2012). Senākā̄ tehniskā universitāte Baltijā: Laikmeti un personības. Rīga: Rīgas Tehniskā universitāte.

Rīgas Tehniskā universitāte. (2021). Kempings «Ronīši» - atpūtas vieta pie Baltijas jūras.

RTU Ķīpsalas peldbaseins. (2018). Lielais peldbaseins.

Siliņš, A. (2015. gada 14. decembris). Atklāta RTU Ķīpsalas peldbaseina atjaunotā ēka.

Stradiņš, J. (1988). Mazas reminiscences par Politehniskā institūta devīto rektoru. No A. Strakovs (Sast.), Aleksandrs Veiss dzīvē un darbā (41.-56. lpp.). Rīga: Zinātne.

Kristīne Kuzņecova, krājuma glabātāja

22. augustā atzīmējam botāniķa un literāta, Lāčplēša kara ordeņa kavaliera Kārļa Ābeles (1896 - 1961) 125. jubileju. Gan literatūrā, gan botānikā viņa galvenā interese bija nāves un dzīvības un tās turpināšanas tēma. Literatūrā K. Ābele ir izcēlies kā balāžu meistars, bet botānikā – augu anatomijas, citoloģijas, kas ir mācība par šūnu un augu embrioloģiju, aizsācējs Latvijā.

K. Ābele ir dzimis 1896. gada 22. augustā Bauņu (tagad Matīšu) pagasta "Ķinkās" lauksaimnieka ģimenē. Šajās mājās dzimta ir dzīvojusi vismaz kopš 17. gadsimta sākuma.

Skolas gaitas viņš sāka Bauņu pagasta skolā, tad turpināja Rīgas pilsētas klasiskajā ģimnāzijā un 1915. gadā uzsāka studijas Pēterpils universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē, bet studijas pārrāva karš. K. Ābele iesaistījās karadarbībā. Maskavā viņš pabeidza kara skolu, tā iegūstot virsnieka pakāpi. Būdams jauns strēlnieku virsnieks, viņš 1917. gadā žurnālā “Strēlnieks” publicēja savu pirmo dzejoli “Dižgabaliem dūcot”. 1918. gadā K. Ābele atsāka studijas Tērbatas universitātē, bet studijas pārtrauca, lai piedalītos Latvijas Neatkarības karā. 1921. gadā 6. Rīgas kājinieku pulka leitnants Kārlis Ābele tika apbalvots ar III šķiras Lāčplēša kara ordeni par pārrauto sakaru atjaunošanu Iecavas kaujā zem nepārtrauktas ienaidnieka uguns.

1920. gadā K. Ābele imatrikulējās jaundibinātajā Latvijas Universitātē. Līdz ar studiju sākumu viņš sāka strādāt LU Botāniskajā laboratorijā par palīgasistentu, bet no 1922. gada – jaunāko asistentu. Viņa pedagoģiskie pienākumi bija vadīt praktiskos darbus augu anatomijā. 1921. gadā K. Ābele izturēja akadēmiskos pārbaudījumus un ieguva Cand. rer. nat. grādu, kas vēlāk pārdēvēts par Mag. rer. nat. Ar K. Morberga fonda atbalstu K. Ābele devās zinātniskā darba komandējumā uz Marburgas universitāti Vācijā, kur nodarbojās ar pētījumiem citoloģijā. 1923. gadā viņš šeit aizstāvēja disertāciju par zieda attīstību Peperomia ģintī, saņemot Dr. phil. grādu. 1924. gadā viņu ievēlēja par privātdocentu. 1931. gadā viņš kā viesis strādāja Ķīles Botāniskajā institūtā un izstrādāja disertāciju citoloģijā, ko iesniedza LU Matemātikas un dabas zinātņu fakultātei, bet tā kā Latvijā nebija citoloģijas speciālistu, tad to nebija iespējams aizstāvēt. LU Muzeja Botānikas un mikoloģjas kolekcijās glabājas 1931. gadā viņa uzrakstītais pētījums “Untersuchungen über die Veränderungen in der Zellgrösse während der Zellteilung in dem primären Meristem der höheren Pflanzen” ("Pētījumi par šūnu lieluma izmaiņām šūnu dalīšanās laikā augstāko augu primārajā meristēmā"). Darbs tika aizstāvēts Tērbatas universitātē 1934. gadā, iegūstot dabzinātņu doktora (Dr. rer. nat.) grādu, un tajā pašā gadā viņu ievēlēja LU par docentu augu anatomijā un citoloģijā, 1938. gadā K. Ābeli ievēlēja par vecāko docentu, 1940. gadā - par profesoru un Augu fizioloģijas un anatomijas institūta direktoru. No 1935. – 1940. gadam viņš bija fakultātes sekretārs, no 1940. gada - dekāns.

Savu darbu Latvijas Universitātē K. Ābele sāka vēl būdams students kā palīgasistents un beidza kā profesors un fakultātes dekāns. Viņš bija ļoti ieredzēts pasniedzējs un atsaucīgs kolēģis. Aleksandrs Melderis (1909 - 1986) atvadvārdos K. Ābelem, rakstīja: “Pārsteidza viņa izcilās paidagoga spējas un lieliskais priekšnesuma veids. Vēlāk, kad viņš apstājās pie mana mikroskopa un mēs sākām iztirzāt kādu anatomisko preparātu, skaidri izjutu, ka manā priekšā nav vis mācības spēks vien, bet arī draugs, kam viņa priekšmets ir sirds lieta un kas vēlas, lai izņemtā viela būtu katram pilnīgi izprasta. To izjuta arī citi studenti.” [Londonas Avīze, 1961./ 763.] Neskatoties uz saviem akadēmiskajiem sasniegumiem K. Ābele saglabāja vienkāršību: “Kā pārliecināts demokrāts Ābele necieta ārišķību. Viņš nekad nekabināja savam vārdam titulus, uzskatot to par latviešu garam svešu paradumu. Viņš dzēlīgi zobojās par kollēgām, kas to piekopa katrā izdevīgā gadījumā.” [Ceļa zīmes 1961/39.]. Saviem studentiem viņš bija vienmēr pieejams un atbalstīja viņu centienus. Pēc studiju noslēguma darbiem, kas glabājas LU Muzeja krājuma Botānikas un mikoloģijas kolekcijās, redzams, ka K. Ābele bija daudzu šo darbu vadītājs. Studenti ir veikuši pētījumus arī citoloģijā un iedzimtības jautājumos.

1944. gada rudenī K. Ābele ar ģimeni devās emigrācijā. Sākumā viņi ļoti trūcīgos apstākļos dzīvoja Vācijā, kur K. Ābele bija profesors Baltijas universitātē Pinebergā. 1949. gadā Ābeļu ģimene pārcēlās uz Austrāliju. Šeit zinātnieks strādāja Adelaidas universitātes Lauksaimniecības pētījumu institūtā, kur veica pētījumus par hromosomām graudzāļu dzimtas dantoniju ģints sugām, arī par kukurūzas un dažādu labības šķirņu uzlabošanu. Jāatzīst, ka K. Ābele Austrālijā neiedzīvojās un turpināja ilgoties pēc dzimtenes. Vietējā sabiedrībā K. Ābele tā arī neiekļāvās, draudzējās tikai ar latviešiem. Neskatoties uz aktīvo līdzdalību latviešu kultūras dzīvē, viņš tomēr palicis nomākts, noslēdzies, viņam bijušas domas par pašnāvību. Viņš rakstīja, ka “jūtoties tur vientuļš kā pārstādīts koks, kas nevar jaunajā zemē ieaugt”. [Londonas Avīze, 1961./ 763.]

K. Ābele ir vairāku zinātnisku grāmatu, mācību līdzekļu, kā arī populārzinātnisku rakstu autors. Starp mācību līdzekļiem var atzīmēt, piemēram, pirmo ģenētikas mācību grāmatu latviešu valodā “Ievads iedzimtības mācībā”, kas iznāca 1926. gadā. Viņš darbojās Latvijas Biologu biedrībā, no 1938. gada bija tās priekšnieks. No 1934. – 1941. gadam profesors bija LU Dabaszinātņu studentu biedrības izdevuma “Daba un Zinātne” redaktors. K. Ābele vienmēr bijis aktīvs studentu sabiedriskajā dzīvē. Tērbatas studiju laikā viņš darbojās turienes latviešu studentu biedrībā, Rīgā - akadēmiskā vienībā „Atauga", Pinebergā - Baltijas Universitātes akadēmiskajā vienībā „Auseklis" un Adelaidā - turienes studentu vienībā ”Atāls".

Bioloģijā K. Ābele darbojās novatoriskās jomās. K. Ābele lasīja lekcijas par šūnu un audu anatomiju, augu seksuālorgānu (vairošanās orgānu) anatomiju un par iedzimtības citoloģiskajiem pamatiem. Viņam ir nopelni arī modernās latviskās terminoloģijas izveidošanai šajās nozarēs. Jaunos atklājumus un uzskatus zinātnieks ne tikai publicēja zinātniskajās publikācijās, bet arī tās centās popularizēt populārzinātniskos rakstos.

K. Ābele uzskatīja, ka zināšanas saprotamā valodā ir jāsniedz plašākām tautas masām, tā veicinot katra cilvēka iespēju izglītoties. Savās vēstulēs no Vācijas savam skolniekam botāniķim Jānim Pāvulānam viņš rakstīja par Tautas Universitātes ieceri, kurās aprakstīja arī attālinātu mācību iespēju. [Brīvā Latvija, 1994.]. Žurnāla “Daba un Zinātnes” jubilejas izdevumā viņš rakstīja: “Populāri zinātnisko laikrakstu uzdevums ir cits. Tie dod iespēju izprast zinātniskos jautājumus plašākām lasītāju aprindām, tie modina lasītājos interesi par zinātni, par zinātniskām problēmām, par zinātnisko pētīšanas darbu. Vēl dziļāku nozīmi gūst tie populāri zinātniskie laikraksti, kas veltīti dabas pētīšanai, jo tur bez vispārīgām zinātnes problēmām daudzkārt paceļas jautājumi par tās zemes dabu, kur mēs dzīvojam, par mūsu zemes ģeoloģisko uzbūvi un attīstību, par augu un dzīvnieku sastāvu un izplatību, šādas zināšanas liek mums vēl dziļāk iemīļot mūsu dzimteni, jo uz mums sāk runāt dzīvu valodu gan sarkanais smilšakmens, gan purvā paslēpies pundurbērzs.” [Daba un Zinātne. – 1939./ 1.]

K. Ābeles literārā darbība plašākam lasītāju lokam ir pieejama 1999. gadā izdotajā grāmatā “Kārlis Ābele. Netveramā pagātnes gaisma : liriskā dzeja, leģendas, stāsti, balādes”. Autora sacerējumi ir diezgan daudz publicēti periodikā, bet viņa četras lugas tā arī netika publicētas. Trīs K. Ābeles lugas tika uzvestas Dailes teātrī, tās iestudēja režisors Eduards Smiļģis (1886 - 1966). Pirmā luga “Ligatūra” tika speciāli sacerēta Dailes teātra piecu gadu jubilejas izrādei. Jāatzīst, ka luga saņēma diezgan negatīvu kritiku, bet tika atzīts, ka teātrim šajā izrādē bija iespēja parādīt labāko, ko tas spēj izdarīt savā inscenējuma. Rakstniecības un mūzikas muzejā glabājas dažādi materiāli, ieskaitot, fotogrāfijas no visiem K. Ābeles lugu iestudējumiem Dailes teātrī, visvairāk, no pirmās.

Pirmā K. Ābeles literārā grāmata balāžu krājums “Vēlais viesis” tika izdota vien 1947. gadā. Literārajā darbībā K. Ābele ir atzīts par vienu no latviešu izcilākajiem balāžu meistariem, arī viņa stāsti ir ar balādisku noskaņu. Rakstniecība viņam nebija tikai brīvā laika nodarbe, viņš ar savu zinātnieka interesi pievērsās arī teorijai. Labi to pārzinot, literāts sekmīgi strādāja gan ar balāžu noskaņu, gan tehniskajiem risinājumiem. Viņš gan pats atvainojas, ka pēta ne savas jomas jautājumus: “ Beidzot savu rakstiņu, lūdzu literatūras teorētiķus neņemt man ļaunā, ka es, biologs, rakstu par literāru tematu. To darīt mani spiež mana lielā mīlestība uz balādi.” [Ceļš. – 1948./ 4. – 8. ] Šajā pat rakstā viņš pamato, ka teorijas zināšanas ne tikai netraucē radošajam procesam, bet pat to veicina, domu noslēdzot ar vārdiem: “Mākslas darbs ir gudri vadīta sajūsmas zirga skrējiens.”

K. Ābeles darbos pamatā dominē nāves un dzīvības saskares tēma. Balādes sižetos valda vēstures notikumi, lielākoties Ziemeļu kara mēris, bieži – autora dzimtajā pusē Matīšu pagastā. Otrs dominējošs sižets ir saistīts ar strēlnieku gaitām, savukārt stāstos viņš mēdz lasītāju aizvest uz savu bērnību. K. Ābeles darbos valda noslēpumaina mistika un satikšanās ar nāvi un tai pretī dzīvību apliecinošs spēks. Interesanti, ka būtībā arī K. Ābeles zinātniskā darbība vērsta uz šā jautājuma risinājumu. Šūnu izpēte rosina uz refleksiju par nemirstības tēmu. Ļoti spilgti tas redzams viņa populārzinātniskajā rakstā “Nemirstīgā dzīvība” [Daugava. – 1928./ 4.], kurā autors gan iztirzā dzīvības un nāves jautājumu, gan risina jautājumu, kā dzīvība risina nemirstības problēmu. Lai arī rakstā temats skatīts no bioloģiskā skatu punkta, to caurauž filozofiskas refleksijas par šiem jautājumiem.

Starp A. Ābeles literārajiem darbiem ir arī romantiska dzeja, ko komponisti ietērpuši skaņās. Pazīstamākā varētu būt dziesma “Mana mīla” ar vārdiem:

“Vienalga - vai būs nakts, vai diena

Vai rīts, vai zvaigznes iedegsies -

Ne mirkli nebūsi tu viena,

Tev mana mīla līdzi ies...”

Kārlis Ābele nebija vienīgais literāts ģimenē. Ar literatūru nodarbojās arī viņa sieva Elza (1904 - 2002), tēva pēdās gāja arī 1937. gadā dzimušais dēls Kārlis, kura otra darbības joma ir ģeoloģija.

Austrālijas latviešu 10. kultūras dienās, kas notika Melburnā, tika saņemta traģiska ziņa, ka “.. satiksmes negadījumā, ceļā no Adelaidas uz Melburnu, smagi cietis prof. K. Ābele un ievietots slimnīcā ļoti kritiskā stāvoklī. Kādā baigā priekšnojautā it kā jutāmies vainīgi šai notikumā, kas latviešu saimei tik nežēlīgi atrāva dižu kultūras darbinieku.” [Latviešu kultūras dienas Austrālijā, 1951-1970., 116. – 117.lpp.] K. Ābele nomira 1961. gada 24. janvārī, neatguvies pēc autokatastrofas. Viņš apglabāts Austrālijā, bet Matīšu pagastā 2018. gadā tika izveidota piemiņas vieta tiem Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, kas saistīti ar Matīšiem un kuru dzimtas kapi ir šeit, tai skaitā Kārlim Ābelem.

Ar materiāliem par Kārli Ābeli un viņa darbu “Untersuchungen über die Veränderungen in der Zellgrösse während der Zellteilung in dem primären Meristem der höheren Pflanzen” iespējams iepazīties LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās, iepriekš piesakot apmeklējumu pa tel. 67034011 vai elektroniski.

Literatūra:

Andrups J., Veģis A., Melderis A. Kārļa Ābeles devums latviešu kultūrai// Ceļa zīmes 1961/39.

Ābele K. Dabas un zinātnes pieci gadi.// Daba un Zinātne. – 1939./ 1.- 10.-11.lpp.

Ābele K. Nemirstīgā dzīvība// Daugava. – 1928./ 4.

Ābele K. Vēl par balādi// Ceļš. – 1948./ 4. – 8. – 168. – 171. lpp.

Bless E. Kārļa Ābeles grāmata// Ceļš. – 1947./9. – 401. – 403. lpp.

Daija G. Kārlis Ābele trimdas krustcelēs// Brīvā Latvija.- 1994./18., 19., 20., 21.

Ērmanis P. Dzejnieks un Zunātnieks// Laiks. – 1956./66.

J.G. Prof. Kārlis Ābele// Tēvija. – 1942./ 116.

Latviešu kultūras dienas Austrālijā, 1951-1970. – Austrālija, 1971.

Latvietis ne tikai Latvijas, bet visas pasaules zinātnē// Latvijas Vēstnesis. - 1996.29.08. (E. Vimba, S. Timšāns, E. Ābele)

Latvijas Ūniversitāte, 1919 – 1929. – R., 1929.

Liepiņš O. Kārļa Ābeles grāmata// Ceļš. – 1947./9. – 403. – 404. lpp.

Melderis A. Atvadoties no profesora Kārļa Ābeles// Londonas Avīze, 1961./ 763.

Ozoliņa I. Trīs vienas ģimenes autori - Ābeles// Jaunā Gaita// 1987./ 162.

Raipulis I. Ģenētikas studijas un pētījumi Latvijas Universitātē/ Latvijas Universitātes raksti. -2017, 815. sēj. Zinātņu vēsture un muzejniecība. – 200. – 221. lpp.

Žvira J. Dailes teātra attīstības reprezentācija Eduardam Smiļģim veltītajās vēstulēs (1920-1925). (Bakalaura darbs). – 2016.

Interneta resursi:

Tālākizglītības programma “Bioloģijas skolotāja profesionālā pilnveide” – Kārlis Ābele

Lāčplēša kara ordeņa kavalieri - Ābele, Kārlis

Latvijas pieminekļi - Piemiņas stēla Lāčplēša kara ordeņa kavalieriem Matīšu kapos

Daiga Jamonte, krājuma glabātāja

Leonīds Slaucītājs (1899-1971) ir viens no zinātnes pasaulē pazīstamākajiem latviešu zinātniekiem. Viņa vārds atrodams gan "Latviešu Konversācijas vārdnīcā", gan "Who is Who in Science 1700 BC - 1968 AD" (Chicago, 1969), "Gran Enciclopedia Argentina" (Buenos Aires, 1962) un "Royal Blue Book" (London, 1969).

Leonīds Slaucītājs dzimis Jaunlaicenē. Viņa tēvs bija skolotājs, matemātiķis, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris. Leonīds mācījies jūras virsnieku augstskolā Pēterburgā (piedalījies garā kuģojumā Kluso un Indijas okeānu, kā arī Pagaidu valdības apsardzē Ziemas pilī un cīņās pret boļševikiem Somijas frontē), dažus gadus dienējis arī Latvijas flotē. Tad pievērsies zinātnei — studējis Latvijas Universitātē, bijis tās mācībspēks. Sekoja karš, bēgļu gaitas Vācijā, darbs Laplatas Universitātē Argentīnā un Sidnejas Universitātē Austrālijā. Latvijā bijis Latvijas Universitātes Ģeofizikas un Meteoroloģijas institūta Ģeofizikas nodaļas vadītājs, vēlāk — institūta direktors, pārstāvējis Latvijas Jūrniecības departamentu starptautiskajos Baltijas magnētisko mērījumu darbos, kā Zemes bagātību pētīšanas institūta ģeofiziķis vadījis Latvijas ģeofizikālos pētījumus, kuros konstatas arī Gārsenes un Staiceles magnētiskās anomālijas. Latvijā L. Slaucītāja pētījumi skar daudzas jomas — visvairāk reljefa morfometriju, hidroloģiju, magnētismu un navigāciju, bet pasaules zinātnes aprindās Leonīds Slaucītājs ienācis ar Zemes magnētiskā lauka pētījumiem, ko veicis lielākoties kā Argentīnas zinātnieks. L. Slaucītājs dibinājis Ģeofizikālās magnētisma observatorijas Las Acacias Buenosaireas tuvumā un Trelevā - Patagonijā, 1950–1958. g. vadījis ģeofiziķu grupas trīs Antarktikas ekspedīcijās, tai skaitā, 1957/58 Starptautiskajā ģeofizikas gadā. Piedalījies Starptautiskās ģeodēzijas un ģeofizikas savienības asamblejās, vairākkārt ievēlēts tās Ģeomagnētisma un Aeronomijas asociācijas valdē un komisijās, Sidnejas Universitātes goda līdzstrādnieks, Austrālijas un Jaunzēlandes Zinātnes veicināšanas Asociācijas līdzstrādnieks un vairāku — vismaz 10 — dažādu zemju zinātnisku biedrību biedrs un goda biedrs. L. Slaucītājs ir pirmais latvietis, kas doktora grādu saņēmis 3 reizes — Rīgā, Štutgartē un Sidnejā (Dr. Math. 1942, 1948, Dr. Sc. 1964). Latvijas Universitātē lasījis fiziskās ģeogrāfijas, vispārīgās ģeofizikas, okeanogrāfijas, Zemes magnētisma, pielietojamās ģeofizikas, atmosfēras elektrības un koordināšu noteikšanas metožu kursus; 1944. gadā atstājot dzimteni, bija ārkārtas profesors. Tad Vācijā — Hamburgas Jūras un Vingstas Magnētiskās observatorijas līdzstrādnieks, Baltijas Universitātes dekāns un rektora latviešu vietnieks. Argentīnā — Laplatas Universitātes profesors un Ģeofizikas departamenta šefs. (Šīs universitātes profesors bija arī astronoms Sergejs Slaucītājs, L. Slaucītāja brālis.) Bijis profesors Austrālijā — Sidnejas Universitātē, viesprofesors Honolulu Universitātē Havaju salās, vieslektors Nairobi Universitātē Kenijā, bet ar atsevišķām lekcijām un populārzinātniskiem priekšlasījumiem uzstājies gandrīz visās Eiropas, Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas valstīs, arī Jaunzēlandē, Jaungvinejā, Fidži salās, Austrumāfrikā, Stambulā, Grenlandē un Islandē. Publicēti 85 zinātniskie darbi, izdotas arī divas mācību grāmatas universitātēm par Zemes magnētismu, kādi 300 populārzinātniski raksti periodikā. Leonīds Slaucītājs ir autors daudziem Latvijas Konversācijas vārdnīcas šķirkļiem un divām rakstu krājuma “Zeme daba tauta” nodaļām – par Latvijas ezeriem un Baltijas jūru.

Latvijā 1934. g. izdota kopā ar A. Bīlmani sarakstītā grāmata par F. Nansenu, vēlāk, trimdā, vēl 3 grāmatas: 1969. gadā — “Zinātnes darbā, draugos ar mākslu” (Linkolnā, Nebraskā) — atmiņas un “Sešos kontinentos: impresijas par zemēm — pāri septiņām jūrām” (Stokholmā) — ceļojumu apraksti, 1973. g. "Kādreiz un tagad. Stāstījumi par redzēto, sastapto, dzirdēto" (Vesterosā) — atmiņas. Par pašu L. Slaucītāju izdota draugu un kolēģu sarakstīta grāmata “Leonīds Slaucītājs — septiņdesmitgadnieks. Mūžs un darbs” (Sidnejā, 1969. g.).

Leonīds Slaucītājs bijis neparasti daudzpusīgs. Jaunībā bijis aizrautīgs burātājs, beidzis Latvijas Konservatorijā kompozīcijas un diriģentu klases, dibinājis un diriģējis LU Prezidiju Konventa Simfonisko orķestri (tagad LU kameroķestris) sarakstījis arī dažus desmitus instrumentālo un vokālo skaņdarbu — tie izdoti desmit mūzikas darbu krājumos, ieskaņoti divās skaņuplatēs. Argentīnā J. Ērgļa vadītā bērnu baleta skola uzvedusi baleta izrādi “Sarkanā roze” ar L. Slaucītāja mūziku. L. Slaucītājs rakstījis arī mūzikas kritikas rakstus. 53 gadu vecumā ģeofizikas profesors iestājies Laplatas Mākslas skolā (vispārējā konkursa kārtībā) un divus gadus studējis glezniecību, lai labāk varētu gleznās attēlot Antarktīdas mūžīgo sniegu un ledus lauku īpatno skaistumu. L. Slaucītājs ieguvis pirmo godalgu Antarktīdas gleznu konkursā, apsteidzot vairākus profesionālus māksliniekus. Dažas no L. Slaucītāja 80 eļļas gleznām reproducētas iespieddarbos, viena greznojusi Argentīnas flotes prestiža telpas. Viens Antarktīdas gleznojums atrodas arī LU Muzejā.

Darbojies arī sabiedriskajās organizācijās: Latvijas Ģeogrāfijas biedrībā (trīs gadus tās priekšnieks), bijis Amerikas draugu biedrības priekšnieks, Matemātikas zinātņu studentu pulciņa dibinātājs un, vēlāk, goda biedrs, korporāciju Fraternitas Academica un Zinta goda filistrs, Rotariešu kluba biedrs, Latvju savienības Argentīnā akadēmiskās biedrības biedrs, Vispasaules luterāņu federācijas Argentīnā nacionālās padomes loceklis. Piedalījies Jaunzēlandes-Austrālijas Latviešu kultūras pasākumos 1966. gadā, bijis gaidīts viesis trimdas latviešu saietos.

Par panākumiem Latvijas dabas pētīšanā divas reizes saņēmis Krišjāņa Barona prēmiju. Saņēmis arī valdības apbalvojumus: Latvijas Atbrīvošanas kara piemiņas zīmi un Atbrīvošanas cīņu 10 gadu jubilejas piemiņas medaļu, 1938. gadā — IV šķiras Triju zvaigžņu ordeni. Trimdā viņam piešķirta Trelevas Magnētiskās observatorijas zelta medaļa — kā šīs observatorijas dibinātājam — un PBLA Tautas balva par izciliem nopelniem zinātnē, literatūrā, mūzikā un glezniecībā.

Izcilā zinātnieka simtgadē, 1999.gadā, LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultāte rīkoja sava ilggadīgā mācībspēka un ģeogrāfijas zinātnieka Leonīda Slaucītāja jubilejai veltītus lasījumus; piemiņas pasākums notika arī dzimtajā Jaunlaicenē.

LU Muzejā, bez jau pieminētās Antarktīdas gleznas, glabājas arī Elvīras Kocēnas gleznots L. Slaucītāja portrets, kā arī dažādi L. Slaucītāja materiāli, ko muzejam novēlējuši zinātnieka kolēģi, draugi un tuvinieki.

Par L. Slaucītāju:

Šajā sarakstā nav iekļauti tie darbi, uz kuriem ir saites augstāk – tekstā.

Red.: Dreimanis A., Stūre M., Brača T. Leonīds Slaucītājs — septiņdesmitgadnieks. Mūžs un darbs. (Rakstu krāj.) Korp. Zinta izd. Sidneja, 1969, 60 lpp.

Jēgers B., Latviešu trimdas izdevumu bibliogrāfija 1940-1960, 1. sēj. 1989, 328-329 lpp.

Andersons E., galv. red. Slaucītājs Leonīds.Latvju enciklopēdija 1962-1982, 4.sēj. 1990, 354-355 lpp.

Timšāns S. (Klīdzēji E. un J.) Ar latvisku starojumu. Arī no Dienvidu puslodes. Liels latvietis no Jaunlaicenes. Latvijas Vēstnesis 13.03.1998., Nr. 67/68.

Rudzītis M. Leonīdam Slaucītājam - 100. Dabas un vēstures kalendārs 1999. gadam. Rīga, Zinātne,1998. 263-267 lpp.

Timšāns S. Latvijas cilvēki pasaulē. Lielais latvietis no Jaunlaicenes ar mūža solījumu "Zinātnei un Tēvzemei". Latvijas Vēstnesis 14.04.1999., Nr. 112/113.

Dreimanis A., Mūrnieks A., Rudzītis M. Leonīdam Slaucītājam – pirmajam latviešu ģeofiziķim - 100. Latvijas ģeoloģijas vēstis Nr.7. Valsts ģeoloģijas dienests, Rīga, 1999, 37-40 lpp.

Pavlovs O. Ar dzimtas radošo garu uz augstajiem mērķiem. Pieminot Leonīdu Slaucītāju arī dzimtenē. Latvijas Vēstnesis 16.04.1999., Nr. 116/118.

Rudzītis M. Leonīdam Slaucītājam - 100. Zinātnes Vēstnesis. 22.03.1999. 06 (172).

Zinātnes Vēstnesis: Leonīdam Slaucītājam – 100

Rudzītis M. Zinātniekam un mākslas draugam Leonīdam Slaucītājam – 100. Universitātes Avīze 25.03.1999.

LU Bibliotēka. Leonīds Slaucītājs. Latvijas Ģeogrāfijas biedrībai 90. Virtuālā izstāde. 2013.

Literatura.lv: Leonīds Slaucītājs

Daži publiski pieejami L. Slaucītāja darbi:

Slaucītājs L. Latvijas Universitates Ģeofizikas un Meteoroloģijas Instituta izdarītie jūras hidroloģiskie pētijumi. Latvijas Universitates Ģeofizikas un Meteoroloģijas Instituta darbi. No.31. 1938.

Slaucītājs L. Normalwerte und Säkularvariation der erdmagnetischen Elemente für das Territorium Lettlands. Zinātniskie Raksti. Matēmatikas un dabas zinātņu fakultātes Matēmatikas nodaļas serija. 1.sēj., Nr.7. 1943.

Slaucītājs L. Magnetic Survey of Latvia 1937-1943. Contrib.Balt.Univ. Spec. Ser.1 Hamburg 1946. 101 p.

Winch, D.E., Slaucitajs, L. Geomagnetic multipoles, 1829 to 1960. PAGEOPH 63, 1966, 121–132 p.

Slaucītājs L. On Geomagnetic Secular Variation in the Region of Antarctic Peninsula and Weddell Sea. Journal of Geomagnetism and Geoelectricity Vol. 18, No. 1, 1966. 103-104 p.

Slaucītājs L. Jānis Veselis - draugos ar zinātni. Kaugars A., Puže L., red. Jānis Veselis. Atmiņas un apceres. 1980. 36-39 lpp.

Māris Rudzītis, krājuma glabātājs

Cik daudz viens cilvēks spēj paveikt 38 dzīves gados? Noteikti sasniegt izcilību kādā jomā. Bet vai iespējams šādā īsā laika sprīdī gūt panākumus vairākos virzienos? To pierāda Jānis Ilsters - botāniķis, pedagogs, dzejnieks, lauksaimnieks, folklorists un novadpētnieks.

Jānis Ilsters piedzima 1851. gada 14. maijā (2. maijā pēc vecā stila) Madonas novada Vestienas pagasta “Grētēs”. Pirmā izglītība tika iegūta Vestienas draudzes skolā, ar 1864. gadu Ilsters sāka mācības Ērgļu draudzes skolā (Latvijas Dabas muzejs, 2001, 2. lpp.). Ar draudzes skolu beidzās oficiālā izglītība, studijas universitātē Ilsters neuzsāka. Taču viņa tieksme uz pašmācību un dabiskā zinātkāre visas dzīves laikā kompensēja diploma trūkumu (Zanders, 1976, 40. lpp.).

Gadu pēc skolas beigšanas Ilsters sāka strādāt par mājskolotāju Liepkalnes kolonijā (Liepmuižas—Vestienas draudzes novadā). 3 gadus vēlāk viņš turpināja studēt patstāvīgi un pēc pusotra gada (tajā pat laikā pasniedzot privātstundas) 1871. gadā nokārtoja pagastskolotāja eksāmenus pie Cēsu apriņķa skolu pārvaldes garīgā skolu pārlūka, mācītāja Kenzslera (Latvijas Dabas muzejs, 2001, 3. lpp.). Pēc tautskolotāja eksāmenu nokārtošanas strādāja par skolotāju Vestienas draudzes skolā Liezērē (1876-1877). 1875.-1876. un 1878.-1882. gados strādāja Rīgas Ozolaines bērnu patversmē. 1882.-1885. gados bija mājskolotājs, 1885.-1888. gados - korespondents un grāmatvedis Stukmaņos (Pļaviņās) (LU LFMI, b.g.).

Savās nodarbēs un interesēs Jānis Ilsters pielika visus spēkus, bija aizrautīgs un neatlaidīgs. Diemžēl milzīgā darba slodze un sliktie materiālie apstākļi novājināja viņa veselību. 1888. gadā Ilsters atgriezās vecāku mājās, kur pēdējā dzīves gadā nodarbojās ar kaimiņu un radu bērnu skološanu. To viņš darīja arī savā pēdējā dzīves dienā - 1889. gada 5. maijā (23. aprīlī pēc vecā stila) (Latvijas Dabas muzejs, 2001, 4. lpp.). Jānis Ilsters tika apglabāts Vestienas Vecajos kapos (“Jānis Ilsters”, b.g.).

Jāņa Ilstera ieguldījums botānikā

Botāniku Jānis Ilsters apguva pašmācības ceļā, no skolotāja darba pienākumiem brīvajā laikā (Latvijas Dabas muzejs, 2001, 11. lpp.). Lielāko dzīves daļu nodzīvodams Vestienā un Pļaviņās, tur viņš savāca ļoti bagātu herbāriju, kuru sakārtoja 18 lielos sējumos. No šiem 18 sējumiem 8 saturēja Pļaviņu – Kokneses rajonā Daugavas ielejā ievāktos augus. J. Ilstera vāktie augi saglabājušies līdz mūsu dienām: Latvijas Nacionālajā Dabas muzejā un Latvijas Universitātes Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekciju herbārijā, kur glabājas 1300 Ilstera vāktā herbārija lapu (Latvijas Botāniķu biedrība, b.g.).

Botāniķa darbu apgrūtināja augu latvisko nosaukumu trūkums. Tos vajadzēja sameklēt, saklausīt tautā un salīdzināt. J. Ilsters aptaujāja zāļu sievas, kuras tirgojušas Daugavmalā, kājām apceļojis Latviju un kontaktējies ar vietējiem ļaudīm, savācot katra auga nosaukumam daudzus sinonīmus, bet citus nosaukumus, sekodams publicista, valodnieka un pedagoga Ata Kronvalda (1837-1875) padomam, atvasinājis pats. J. Ilstera autorībai pieder tādi nosaukumi kā gundega, pienene, vizbulīte, magone, mežrozīte, rudzupuķe, purene, kaķpēdiņa, maijrozīte u.c. Citi viņa izdomāti botāniskie termini, bez kuriem mūsdienu zinātne latviešu valodā nav iespējama - “suga”, “valsts” u.c. (Latvijas Dabas muzejs, 2001, 11.-13. lpp.).

Nozīmīgs J. Ilstera kā dabaszinātnieka nopelns ir 1883. gadā sarakstītā pirmā botānikas mācību grāmata latviešu valodā „Botānika tautas skolām un pašmācībai". Tajā aprakstīti 30 augi, dotas to praktiskas izmantošanas iespējas, savākti 40 tautas ticējumi par augiem, kā arī sniegtas ziņas par 50 augu pielietošanu veselības kopšanā, sniedzot pamācības to sagatavošanā un lietošanā (Latvijas Dabas muzejs, 2001, 14. lpp.). Vēl tika sarakstīta grāmata „Praktiskā botānika", kas bija domāta zemkopjiem, un 1884. gadā - grāmata „Herbārijs botānikas elementārkursam", kurā kā uzskates līdzekļi atrodami 29 augi (Latvijas Universitātes Bibliotēka, 2015).

Jāņa Ilstera ieguldījums pedagoģijā

J. Ilsters bija izcils pedagogs, viņš prata atrast pareizu pieeju mācību darbā. Bērni savu skolotāju ļoti mīlējuši un cienījuši. Ir saglabājusies liecība, ka, skolotājam braucot Ziemassvētku brīvlaikā prom no Ozolaines, kāda skolniece ļoti lūgusi viņu neaizbraukt vai arī ņemt viņu līdzi. Ilstera-skolotāja princips bija, ka zināšanas bērniem vajag sniegt rotaļas formā, tādējādi mācības padarot patīkamas un pievilcīgas. Šim nolūkam jāizmanto dažādas mīklas, tautasdziesmas, zīmējumi, putnu balsis (putnu valoda) (Pētersons, 2008). Tajā pašā laikā nedrīkst aizmirst par stingrību. Pat vismīļākajam, iejūtīgākajam skolotājam reizēm nākas bērnus rāt un pāraudzināt (Latvijas Dabas muzejs, 2001, 7. lpp.).

J. Ilsters pastāvīgi centies izraisīt bērnos interesi par augiem un dzīvniekiem, vedot tos ekskursijās. Tām bija ne tikai liela nozīme dabaszinību apgūšanā, bet arī veselības nostiprināšanā. Nedrīkstēja aizmirst arī par labu miegu (Latvijas Dabas muzejs, 2001, 8. lpp.).

Jāņa Ilstera ieguldījums dzejniecībā

To, ka Ilsters ir arī dzejnieks, nebija nojautuši pat viņa tuvinieki. Laimīgā kārtā viņa manuskripti bija nonākuši rokās dzejnieka draugam, skolotājam un publicistam Āronu Matīsam (1858-1939). Drīz pēc autora nāves, 1889. gadā, viņš izdevis J. Ilstera dzejoļu krājumu “Sīkrozītes, magonītes, jeb dzejiski ziediņi no Ilstera" Pūcīšu Ģederta apgādā. Gandrīz visi šī krājuma dzejoļi veltīti Latvijas dabai, norisēm tajā:

Ar godbijību sveicu tevi, sirmais,

Tu stingrais pilārs, vecais Gaiszinis;

No latvju zemes augstumiem tu pirmais,

Kas galotni tik augstu pacēlis....

Šis dzejolis ir vienīgais, kurš publicēts "Baltijas Vēstnesī” J. Ilstera dzīves laikā (“Gaisziņu kalns", 1878. gads) (Latvijas Dabas muzejs, 2001, 35. lpp.).

Dzejoļu krājumā, pareizāk sakot - izlasē, jo daļa dzejoļu palikusi ārpus "Sīkrozītēm, magonītēm", ir 7 daļas, kas, neskaitot ievadu, veltītas dabai, puķēm, mīlestībai, jaunībai, gadalaikiem, kā arī "šim un tam”. No 40 publicētajiem dzejoļiem 12 ir vācu dzejnieku Ludviga Ūlanda (1787-1862), Johana Volfganga fon Gētes (1749-1832), Frīdriha Rikerta (1788-1866) u.c. darbu atdzejojumi.

Izziņas bagāti ir dabas parādības, dabas dialektiku atspoguļojošie dzejoli:

Lai gan rudens ziedus laupa,

Lapas zemē birdina,

Tomēr dīgļus mīļi taupa,

Pavasars tos dzīvina.

Savu pēdējo dzejoli J. Ilsters veltījis savam brālim Atim viņa iesvētīšanas dienā 1889. gada 6. aprīlī. Tie ir pamācoši, mīļi vārdi, kādus var uzrakstīt tikai garīgi bagāts, dzīves gudrs un labestīgs autors (Latvijas Dabas muzejs, 2001, 36. lpp.).

...Tas svarīgākais ceļš ir mūža gaita,

Ko patstāvīgi tu nu staigāsi,

Tā var tev palikt tīkama un raita,

Ja vien ko vajaga, līdz paņemsi.

Tā neved vien pa rozēm un pa lauriem,

Kur staigāt viegli un bezrūpīgi,

Tā iet pa dadžiem ar, pa laipām šaurām,

Kur jātvīkst, jācīnās būs nopietni.

Ņem līdzi vīra prātu, stingru krūti,

Kas vāju saudz, pret stipru atgainās,

It taisni rād' kur tūliņ jāgriežas,

Kam netīk kavēties pie saldiem niekiem,

-Tie ceļotāju tikai lutina, -

Bet tos vien dēvē tik par īstiem priekiem,

Kas mērķim ceļotāju tuvina.

Vēl nepublicēts palicis J. Ilstera savākts materiāls “Dzejīga valodiņa par dabas valsti Tēvijā”, kura virsrakstā izpaužas autora attieksme pret dzeju, valodu, dabu un Latviju (Latvijas Dabas muzejs, 2001, 36.-37. lpp.).

Jāņa Ilstera ieguldījums folklorā un novadpētniecībā

Vērtējot J. Ilstera devumu latviešu kultūras vēsturē, jārunā arī par viņu kā folklorista, rakstnieka un publicista Krišjāņa Barona (1835–1923) "Latvju dainu” līdzstrādnieku un par viņa folkloristiskajiem uzskatiem vispār. “Latvju dainām" Ilsters iesūtījis 865 tautasdziesmas no Vestienas. Botāniķa vārds iekļauts arī rakstnieka, folklorista, pētnieka, sabiedriskā darbinieka, skolotāja Anša Lerha-Puškaiša (1859–1903) “Latviešu tautas teiku un pasaku" VII sējuma 1. daļā ievietotajā “Vietu un krājēju un pasaku un teiku skaita reģistrā", uzrādot 32 folkloras vienības. Pasaku krājējs un kārtotājs Ilstera vākumu ieguvis no laikrakstā “Dienas Lapa" publicētā materiāla.

Valodnieks, etnogrāfs, folklorists un sinologs Pēteris Šmits (1869 - 1938), kārtojot "Latviešu tautas ticējumu" 4 sējumus, izmantoja J. Ilstera grāmatu “Botānika tautskolām un pašmācībai. Elementārkurss.". Krājumā ievietoti 40 botāniķa publicētie ticējumi par tautas ārstniecību. Tiesa, nav uzrādīts, kur tie pierakstīti. Ir pamats domāt, ka folkloras vākšana botāniķim nav bijusi nejauša. Vēstulē folkloristam, publicistam, dzejniekam un tulkotājam Fricim Brīvzemniekam (1846–1907) J. Ilsters pamato savas folkloristiskās intereses un folkloras vākšanas darba nepieciešamību. Tā atklāj J. Ilstera erudīciju, viņa tautasdziesmu, folkloras izjūtu. Ne katrs tā laika tautas garamantu vācējs tik labi izprata F. Brīvzemnieka un K. Barona aicinājuma vākt folkloru dziļāko jēgu, ikviena tautasdziesmu varianta nozīmīgumu kopējā dziesmu klāstā (Politere, 1991, 3. lpp.).

Jānis Ilsters savās dabaszinātniskajās ekskursijās nav pētījis tikai dabu. Viņu interesējuši arī vietējie iedzīvotāji: ko tie dara, ko un kā runā (Latvijas Dabas muzejs, 2001, 26. lpp.). Jau vēstulē māsām Edei un Karlīnei, ko botāniķis 1884. gadā raksta no Stukmaņiem, iezīmējas viņa padziļinātā interese par folkloru, īpaši tautasdziesmām, kā arī ļaudīm, kas tās ir radījuši (Politere, 1991, 3. lpp.).

Bagātīgu teiku un tautas vēstures materiālu J. Ilsters apkopojis, sastādot ceļvedi no Pļaviņām līdz Koknesei. Viņš detalizēti apraksta tās vietas, kas saistītas ar tautas likteņgaitām, piemēram, Staburagu, Kokneses pilsdrupas, Liepavotu, minot ar šīm vietām saistītos teiku motīvus. Protams, būdams botāniķis, viņš neaizmirst pievērst uzmanību retajām augu sugām, kas sastopamas Daugavas senlejā.

J. Ilsters pierakstījis, krājis, arī tulkojis no citu tautu valodām rotaļas, laikrakstam "Dienas Lapa" iesūtījis nostāstus par vilkačiem, tuvākos un tālākos pārgājienos redzēto pierakstījis un popularizējis (Politere, 1991, 4. lpp.).

Jāņa Ilstera ieguldījums lauksaimniecībā

Blakus botāniskiem pētījumiem un publikācijām J. Ilsters neaizmirsa arī dzīves praktisko pusi. Jau no bērnības piedalīdamies visos lauku darbos labi iekoptajās "Grētēs”, viņš labi pārzināja tos darba procesus un kārtību, kādu latviešu zemnieki bija nodevuši no paaudzes paaudzē bez skolu un grāmatu palīdzības. J. Ilsters, būdams Rīgas Dabas pētnieku biedrības biedrs, varēja izmantot biedrības plašo bibliotēku un ārzemju presi, no kuriem ieguva jaunas atziņas un zināšanas ne tikai dabas zinībās, bet arī lauksaimniecības modernizēšanā. Tādēļ viņam bija iespējams un viņš daudz darīja, lai ar lauksaimniecības kultūras celšanu vairotu zemnieku ienākumus un tie varētu konkurēt ar muižām (Latvijas Dabas muzejs, 2001, 29. lpp.).

Savās publikācijās J. Ilsters sniedza praktiskus padomus lauksaimniekiem miežu, apiņu, linu un rīkstīšu kārklu audzēšanā, lopkopībā brīdinājis būt uzmanīgiem ar indīgiem augiem publikācijās: "Kārklu rīkstīšu audzināšana”, “Veco latviešu puķu dārziņš”, “Ap Jāņu laiku”, “Daži dārz- un zemkopības jautājumi”, “Par dabas vēsturi mūsu tautas-skolās” u.c. Arī savā, vienā no tā laika krāšņākajām grāmatām, “Botānika tautas skolām un pašmācībai. Elementārkurss." J. Ilsters sniedz ziņas par augu praktisko pielietošanu zemkopībā, augļkopībā, mežkopībā, rūpniecībā un ārstniecībā. J. Ilstera publikācijās varēja smelt ziņas arī par koku nosalšanas mehānismu, sēnīšu slimībām, dažādu lauksaimniecības kultūru audzēšanas izdevīgumu atkarībā no saimniecību ģeogrāfiskā izvietojuma un attāluma līdz tirgiem. Lai zemnieki spētu sekmīgi saimniekot, J. Ilsters iesaka tiem apvienoties kooperatīvos vai zemkopības biedrībās (Latvijas Dabas muzejs, 2001, 29.-30. lpp.).

Savā laikā laikraksta “Rota” redaktors [Kristjānis?] Kalniņš aicina viņu uz Rīgu vadīt laikraksta lauksaimniecības nodaļu. Cik tuvu Ilstera sirds stāvējusi lauksaimnieku materiālās dzīves uzlabošanai ar pareizu, racionālu lauku apsaimniekošanu, liecina tas, ka pēc "Rotas” bankrotēšanas Ilsters bija nodomājis pats rediģēt un izdot lauksaimniecības žurnālu "Latvijas Zemkopis”, sastādījis rakstus pirmajiem diviem numuriem un atradis izdevuma finansētāju. Šo nodomu pārtrauca viņa negaidītā, pāragrā nāve (Latvijas Dabas muzejs, 2001, 30. lpp.).

Jāņa Ilstera piemiņa

J. Ilstera vārds iemūžināts pasaules augu sistemātikā. Latvijas aļģu pētnieks Heinrihs Skuja (1892-1972) atrada līdz tam nepazīstamu un nezināmu aļģi. Viņš to aprakstīja kā jaunu aļģu ģinti, dodot tai pirmā latviešu botāniķa vārdu Ilsteria ar sugu Ilsteria quadrijuncta. Latvijā šī mikroskopiskā aļģe sastopama ezeru krastos. Interesanti atzīmēt, ka Rietumeiropā atrastas un aprakstītas vēl divas šīs ģints aļģu sugas. Divas aļģu sugas no citām ģintīm H. Skuja nosauca Ilstera vārdā: Oedogonium ilsteri (Ilstera edogonija) un Tetrarcus ilsteri (Ilstera tetrarka) (Pētersons, 2008).

Pieminot Jāni Ilsteru, Vestienas pagasta ģerbonī ir iekļauts pirmais augs no viņa botānikas grāmatas - zilais vizbulis, kura krāsa simbolizē arī pagasta daudzos ezerus. J. Ilstera piemiņas dienā 1973. gada 27. maijā Gretēs atklāja viņam veltītu piemiņas stabu. 40 gadus vēlāk, 2013. gada 27. maijā Gretēs atklāja atjaunoto Jāņa Ilstera piemiņas zīmi un labiekārtotu piemiņas vietu. Tas notika pateicoties zemnieku saimniecības "Gretes" saimnieces Birutas Nebares uzrakstītajam projektam un Eiropas Lauksaimniecības Fonda atbalstam (“Jānis Ilsters”, b.g.).

Ir izveidots Jāņa Ilstera fonds, kas cieši sadarbojas ar Latvijas Dabas muzeju, uztur sakarus ar lauksaimniecības un medicīnas studentiem un skolu jaunatni, veicinot interesi par bioloģiju, botāniku un zooloģiju kā Latvijas kultūras un latviskās dzīvesziņas sastāvdaļu (Rozeniece, 2001).

Var tikai iedomāties, cik daudz darbu vēl varētu paveikt un cik lielu ieguldījumu šajās nozarēs varētu sniegt Jānis Ilsters, ja viņa mūžs būtu kaut vēl cik garāks. Bet ar notikušo darbu augļiem var iepazīties Latvijas Universitātes Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekciju krājumā Rīgā, Kronvalda bulvarī 4, iepriekš piesakot vizīti.

Daļa no muzeja krājumā esošā herbārija apskatāma šeit.

Izmantotie informācijas avoti:

Jānis Ilsters (1851. - 1889.). (b.g.).

Latvijas Botāniķu biedrība. (b.g.). Jānis Ilsters.

Latvijas Dabas muzejs. (2001). Pirmajam latviešu botāniķim Jānim Ilsteram 150 : 1851.14.05. - 1889.05.05. [Buklets]. Rīga: Latvijas Dabas muzejs.

Latvijas Universitātes Bibliotēka. (2015). Jānis Ilsters (1851-1889).

LU LFMI. (b.g.). Literatūra - Personas - Jānis Ilsters.

Pētersons, M. (29.02.2008.). Jānis Ilsters.

Politere, I. (1991). Botāniķis Jānis Ilsters un latviešu folklora. Zinātnes Vēstnesis, 12(26). 3.-4. lpp.

Rozeniece, A. (11.05.2001.). Ar pirmajiem ziediem pirmajam latviešu botāniķim. Latvijas Vēstnesis, 73.

Zanders, O. (1976). Botāniķis ar dzejnieka dvēseli. Zinātne un Tehnika, 9. 40.-42. lpp.

Kristīne Kuzņecova, krājuma glabātāja

Latvijas Universitātes (LU) fonda stipendiātes Annijas Pozņakas aizraušanās ir basketbols, un, veicot brīvprātīgās darbu LU Muzejā, viņa izvēlējās sagatavot rakstu par leģendāro latviešu basketbolistu, LU Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes studentu, latviešu studentu korporācijas Beveronija korporantu, aktīvu sporta lobētāju LU Studentu padomē un t.s. Sapņu komandas kapteini Rūdolfu Jurciņu.

Rūdolfs Jurciņš un Beveronija

Par R. Jurciņa saistību ar LU un pašu latviešu studentu korporāciju Beveronija liecina Beveronijas krāsu lente, ko 2020. gada 10. martā LU Muzejam pastāvīgā glabāšanā nodevis Latvijas Nacionālās enciklopēdijas galvenais redaktors, studentu akadēmisko mūža organizāciju vēsturnieks un latviešu studentu korporācijas Fraternitas Cursica korporants Valters Ščerbinskis. V. Ščerbinskis aktīvi publiskajā vidē uzsver, ka studentu akadēmiskās mūža organizācijas ir jāatzīst par Latvijas kultūrvēsturisko mantojumu, tādējādi uzskatīja par savu pienākumu nodot jaunajam LU Muzejam pastāvīgā glabāšanā Beveronija krāsu lenti. Tomēr pati Beveronija krāsu lente nav piederējusi R. Jurciņam, taču R. Jurciņš šāda veida krāsu lenti ir nēsājis studentu korporācijas iekšējā un ārējā dzīvē.

Beveronija krāsu lentes dalās trīs veidos – Svētku, Sadzīves un Vakara tērpu (frakas un smokinga). Svētku lente ir 25 mm plata, Sadzīves 12 mm plata, bet Vakara tērpu 6 mm plata. LU Muzeja krājumā pieejams tikai viens Sadzīves lentes krāsu eksemplārs, kas ir attiecīgi 12 mm plats. Pirms nodošanas V. Ščerbinskis šo lenti glabājis, lai tā nepazustu kā kultūrvēsturiska vērtība. Nav zināms, kam šī krāsu lente ir piederējusi.[1] Gan R. Jurciņš, gan Beveronija korporanti nēsāja krāsu lenti, liekot pār krūtīm no labā pleca uz kreiso gurnu zem žaketes vai virs vestes. Ja kāds no Beveronijas ir Latvijas Nacionālo Bruņoto spēku ierindas karavīrs vai virsnieks, viņš visas 3 krāsu lentes atsevišķi nēsā virs formastērpa pār krūtīm no labā pleca uz kreiso gurnu, bet tikai studentu korporācijas Beveronija iekšējā sadzīvē (ārējā sadzīvē to nēsāt ir aizliegts). Pašas krāsu lentes aizliegts nēsāt Beveronija biedru kandidātiem, citu studentu korporāciju korporantiem un pie studentu korporācijām nepiederošām personām.[2]

Krāsu lente vizuāli sastāv no trikolora, kas ir raksturīgi visām studentu korporācijām Latvijā, Igaunijā, Polijā un Vācijā. Krāsu lentēs trikolors pieņemts saskaņā ar 1812. gadā pieņemto Jēnas universitātes studentu korporāciju likumkodeksu (komānu), ko pārņēma 1802. gada atjaunotā Tērbatas universitāte Krievijas impērijā. Balstoties uz pārņemtā likumkodeksa noteikumiem, trikolora krāsu princips tika ievērots pie Tērbatas universitātes dibinātajās studentu korporācijās, tajā skaitā latviešu studentu korporācijā Lettonia, kas ir studentu korporācijas Beveronija tiesiskais aizbildnis (komāna garants).[3] Arī pie 1862. gadā dibinātā Rīgas Politehnikuma, vēlāk 1896. gadā reorganizētā Rīgas Politehniskā institūta studentu korporācijas pārņēma Jēnas komānu no Tērbatas universitātes, ievērojot trikolora principu. Reorganizējoties RPI par LU 1919. gadā, Jēnas komānu pārņēma LU tās rektoru, Lettonia korporantu Ernesta Felsberga un Jāņa Ruberta vadībā. Laikposmā no 1922. līdz 1927. gadam dibinājās jaunas studentu korporācijas, piemēram, Beveronija 1922. gada 4. maijā. Beveronija krāsu lentei trikolors ir violets-zelts-gaiši zils, kas ir ne tikai uz krāsu lentēm, bet arī ģērbonī (vapenī) un karogā. Krāsu deķeļiem ir violets-gaiši zils-zelts.[4] Krāsas simbolizē Beveronija idejiskos principus: violets raženu darbu, zelts cildenu mērķu sasniegšanu un gaišizils skaidrību sirdī un godu prātā. Tieši R. Jurciņa personība un viņa ieguldījums Latvijas basketbola attīstībā atbilda šīs studentu korporācijas idejiskajiem principiem.[5]

Rūdolfs Jurciņš un basketbols

R. Jurciņš dzimis 1909. gada 19. jūnijā Rīgā, Krievijas impērijā, miris 1947. gada 22. maijā izsūtījumā Sibīrijā, PSRS. Mācījies Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijā, kur sporta skolotājs Bernsons ievirzījis R. Jurciņu basketbola gaitās.[6]

R. Jurciņam bijusi sevišķi svarīga loma t.s. “Sapņu komandā 1935”, jo viņš bija izcils savā tehniskajā izpildījumā uz basketbola laukuma kā komandas kapteinis.[7] Basketbolists dēvēts par spožāko Latvijas basketbola zvaigzni 30tajos.[8] Sporta eksperti ir apliecinājuši, ka viņam piemitusi prasme “lasīt” spēli, un no dabas ir ticis dots talants fiziskā spēka izturībā. Tieši viena no šīm priekšrocībām ļāvusi būt galvenajam laukuma centra strīdusbumbas lēcējam jeb spēles ievadītājam. Vēstures fakti apstiprina, ka spēlētāja augums bijis 185 cm, kas salīdzinot ar šī brīža basketbolista vidējo garumu, viennozīmīgi nav raksturīgi centra spēlētāja augumam. Tomēr, neskatoties uz to, nevar nepieminēt, ka basketbolista lēciens ir vairākkārt novērtēts no vecmeistaru (basketbola veterānu) puses.

Sportiskie sasniegumi ir nedz sākušies, nedz beigušies ar uzvaru pirmajā Eiropas basketbola čempionātā Ženēvā, Šveicē 1935. gadā, kur Latvija kļuva par Eiropas pirmo čempionu. R. Jurciņam pieder arī seškārtējs Latvijas meistara tituls, pārstāvot Latvijas basketbola savienību (LBS) un 1929. gadā LU Studentu padomes paspārnē dibinātās sporta biedrība “Universitātes sports” basketbola sacensībās. R. Jurciņš ņēmis arī dalību Berlīnes Olimpiskajās spēlēs 1936. gadā, kopā aizvadot 23 spēles Latvijas basketbola izlasē.[9]

Liela ietekme “Universitātes Sports” ir bijusi studentu korporācijām, tajā skaitā R. Jurciņa Beveronija, kas, sadarbībā ar latviešu studentu korporācijām Lettonia un Selonija, organizēja Prezidiju Konventa (studentu korporāciju jumtorganizācijas) basketbola turnīrus.[10] Tieši studentu korporāciju aktīvais sporta lobijs un skaitliskais vairākums pār citām frakcijām [11] LU Studentu padomē, organizējot Prezidiju Konventa basketbola turnīrus, radīja nopietnu bāzi, lai veiksmīgi startētu 1935. gada Eiropas basketbola čempionātā, nodrošinot Latvijas valstij pirmo Eiropas čempiona titulu.[12]

Aktīvais sporta darbonis R. Jurciņš Otrā pasaules kara laikā nespēja šķirties no Rīgas un piedalījās basketbola dzīves atjaunošanā. 1945. gada 18. oktobrī PSRS NKGB R. Jurciņu arestēja, kam sekoja izsūtījums uz Sibīriju par “nelegālu ieroču turēšanu.” Dati liecina, ka viņš miris 1948. gadā turpat Sibīrijā. R. Jurciņš kā “Universitātes sporta” pārstāvis piederīgs pie Latvijas sporta ievērojamāko vīru saimes.[13]

LU Muzeja krājumā ir ievērojama studentu akadēmisko mūža organizāciju un LU Sporta vēstures kolekcija, ar kuru var iepazīties, piesakot konsultāciju: tel. 67034031, 25733456 vai muzejs@lu.lv

Latvijas Sporta muzejā var iepazīties ar Latvijas sporta vēstures krājumu, piesakot konsultāciju vai apmeklējumu: tel. 67225127, solvita.lomanova@sportamuzejs.lv

Papildus informācija:

Studentu korporācija “Beveronija”

Rūdolfs Jurciņš (Latvijas Basketbola savienība)

Rūdolfs Jurciņš (Latvijas Olimpiskā komiteja)

Latvijas vīriešu basketbola valstsvienība

[1] Karols, Jānis., Kamars, Pēteris., Mežaks, Jānis. Beveronija internais komāns. Toronto: Daina Press Ltd. 1971, 23. lpp.

[2] Turpat, 23. lpp.

[3] Stradiņš, Jānis. Studentu akadēmiskās organizācijas: Latvijas un Eiropas kultūrvēsturiskajā aspektā. No: Zariņš, Ilgonis (galv. red.). Universitas: Scientiae et Patriae (74/1995). New York: Latvijas Korporāciju apvienība. 1995, 11. lpp.

[4] Briedis, Juris (galv. red.). Augstākās tehniskās izglītības vēsture Latvijā (2. daļa): Tehniskās fakultātes Latvijas Universitātē, Rīgas Universitātē, Latvijas Valsts universitātē (1919-1958). Rīga: Rīgas Tehniskā universitāte. 2004, 89.-90. lpp.

[5] Karols, Jānis., Kamars, Pēteris., Mežaks, Jānis., 19. lpp.

[6] Timenote. Rūdolfs Jurciņš

[7] Zveja, Ilze., Grauba, Aigars., Ēķis, Andrejs. Sapņu komanda 1935. Laika stāsti. Izdevējs: Zvaigzne ABC, 75-85.lpp.

[8] Latvijas Basketbola savienības goda zāle, spēlētāji 100, Rūdolfs Jurciņš.

[9] Kesiels, Guntis. Latvijas vīriešu basketbola valstsvienība. Latvijas Nacionālā enciklopēdija.

[10] Karols, Jānis., Kamars, Pēteris., Mežaks, Jānis., 96.-97. lpp.

[11] Rubenis, Rūdolfs. Polijas-Latvijas diplomātisko attiecību Simtgades medaļa. No: ZEM LUPAS. Rīga: LU Muzejs. 2021, 4. lpp.

[12] Sātiņš, Kārlis. P!K! Basketbola un volejbola turnīri. No: Šilde, Ādolfs (galv. red.). Universitas: Scientiae et Patriae (4/1957). New York: Latvijas Korporāciju apvienība. 1957, 50.-51. lpp.

[13] Pēc mirkļa 100 gadi. Latvijas Universitātes sports. Basketbola personības. Rūdolfs Jurciņš.

Annija Pozņaka, LU fonda stipendiāte, Rūdolfs Rubenis, krājuma glabātājs

2021. gada martā latviešu astronomei un pedagoģei Mārītei Eglītei apritētu 70. gadskārta.

Mārīte Eglīte dzimusi 1951. gada 14. martā Rīgā, Kārļa un Paraskovjas Bitenieku ģimenē. Vēl ģimenē bija vecākā māsa Irma. Mārītes bērnība pagāja Pārdaugavā, ģimene dzīvoja Kalnciema ielā. Viņa mācījās netālajā Zentas Ozolas Rīgas 5. vidusskolā (tagad Rīgas Valsts vācu ģimnāzija). M. Eglīte stāsta, ka astronomija viņu interesējusi kopš 14 gadu vecuma: “Gribēju strādāt astronomijā, kas bija mans lielais sapnis jau kopš bērnības. Jau tad mēģināju veikt novērojumus.”

 Vecāki cerēja, ka pēc skolas beigšanas 1969. gadā jaunākā meita studēs medicīnu, taču Mārīte uzsāka fizikas studijas Latvijas Valsts universitātes Fizikas un Matemātikas fakultātē. Tolaik, 20. gadsimta 60. gados, notika pirmie cilvēku lidojumi kosmosā. Mārīte atceras: “Valdīja sava veida romantika. Ar zvaigžņu karti rokās devos pētīt zvaigznājus. Manuprāt, zvaigžņotā debess ir viena no skaistākajām dabas parādībām. Ja gribam kaut ko iedvesmojošu un ļoti skaistu, jāiziet zvaigžņotā naktī. Tad var saskatīt savu niecību un apjaust Visuma plašumu.”

Jau studiju laikā viņa uzsāka zvaigžņu spektru izpēti Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Radioastrofizikas observatorijā (tagad Latvijas Universitātes Astronomijas institūta Baldones Astrofizikas observatorija). Studentu apmaiņas brauciena laikā Prāgā sākās draudzība ar studiju biedru, turpmāko dzīves draugu Ilgmāru Eglīti (dzimis 1951. gadā). Abus saistīja arī kopīgā interese par astronomiju. 1973. gada vasaras beigās viņi apprecējās. Pēc kāzām viņi dzīvoja Jūrmalā starp Pumpuriem un Jaundubultiem, I. Eglīša tēva celtajā mājā. 1974. gadā Mārīte Eglīte pabeidza studijas fizikas specialitātē ar diplomdarbu ”Dažāda tipa oglekļa zvaigžņu starojuma spektrālais sadalījums”.

Neraugoties uz to, ka Mārītei bija tuva astronomija, valsts sadales komisija 1974. gadā viņu norīkoja darbā Jūrmalas 4. vidusskolā (tagad Pumpuru vidusskola), kur ar pārtraukumiem meitu Vijas (1981) un Zanes (1985) dzimšanas laikā viņa nostrādāja ilgāku laiku (1974 – 1980 un 1983 – 1989). Taču jau studiju prakses laikā Mārīte atskārta, ka viņai padodas arī pedagoga darbs: “Te nu var sacīt – kam dzīvē veicas, tam veicas. Man bija prakse Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā pie skolotājas Vivijas Slīteres – fizikas skolotāju ikonas. Viņa deva fantastisku pamatu.” Jaunā matemātikas un fizikas skolotāja, kas izskatā daudz neatšķīrās no saviem skolēniem, bija ļoti aktīva. Viņa kļuva par Jūrmalas pilsētas tautas deputāti, bet 1978. gadā jau bija direktora vietniece mācību un audzināšanas darbā.

Līdztekus bērnu audzināšanai Mārīte Eglīte strādāja par vecāko laboranti Radioastrofizikas observatorijas Astrofizikas daļā (1980 – 1983 un 1989 – 1993). Viņas zinātniskās intereses bija saistītas ar oglekļa zvaigžņu spektru klasifikāciju un analīzi. Tika veikta ar Birakānas (Armēnija) Astrofizikas observatorijas 2,7 metru teleskopu iegūto oglekļa zvaigžņu spektru analīze, kas deva iespēju novērtēt skābekļa – oglekļa daudzuma attiecību zvaigžņu atmosfērā, ka arī iegūt jaunus oglekļa zvaigžņu spektru klasifikācijas kritērijus spektra redzamajā daļā. Šā laika posma svarīgākās publikācijas ir Alksnis, A.; Eglīte, M. „Properties of variability of extreme carbon star CIT 6=RW LMi” (1984) un Alksnis, A.; Eglite, M.; Platais, I. „V1129 Cyg is not an Optical Counterpart of IRC +30374 = AFGL 2417” (1990).

1981. gadā ģimene pārcēlās uz Rīgu, Mārītes dzimto māju, jo viņas vecāki bija atjaunojuši sev piederošo māju Engurē. Šajā laika posmā Mārīte kopā ar vīru aktīvi nodarbojās ar ūdenstūrismu straujās Krievijas upēs, bieži devās uz kalniem. Tika izbraukta Čeremoša Karpatos, Kemas upe Kolas pussalā, Abakanas upe un Okas augštece Sajānu kalnos, kā arī citas. I. Eglītis stāsta: “Viņu nebiedēja ne mežonīgās krāces, ne smagie pārgājieni līdz upju augštecēm, nesot vairāk nekā 30 kilogramus smago mugursomu, ne pārvaramās, reizēm pat sniegotās, kalnu pārejas.”

1988. gadā ģimene pārcēlās vēlreiz, jo ar Mārītes vecāku finansiālo atbalstu viņi iegādājās Baldones pagasta „Mežmaļu” mājas aptuveni viena kilometra attālumā no observatorijas Šmita teleskopa. Šajā laikā valstī sākās politiskas un ekonomiskas pārmaiņas, zinātnieku algas kļuva ļoti mazas. Mārītes vīrs Ilgmārs kopš studiju beigšanas 1974. gadā visu laiku strādāja Radioastrofizikas observatorijā. Līdztekus darbam astronomijā 1992. gadā viņi izveidoja zemnieku saimniecību, kurā lieli palīgi bija meitas Vija un Zane. Eglīši nodarbojās ar lopkopību, audzēja zemenes un tomātus. Tas deva iespēju turpināt zinātnisko darbību, kā arī pirmo ģimenes auto Moskvič-412 nomainīt pret Volkswagen. 1996. gadā zemnieku saimniecība ieguva ekoloģiskās saimniekošanas sertifikātu Demeter.

1993. gadā Mārīte Eglīte sāka strādāt Baldones vidusskolā par fizikas un matemātikas skolotāju. Pakāpeniski skolēni kļuva par viņas „otro ģimeni”. Žurnāliste Elīna Kondrāte raksta: „Katru dienu pēc stundām līdz vēlai pēcpusdienai pedagoģe sniedz padomus skolēniem, kas izstrādā zinātniskos darbus, iekavējuši mācību vielu vai gluži vienkārši nav izpratuši kādu uzdevumu. „Gribētos būt stingrai skolotājai, bet nezinu, vai izdodas,” smejas Mārīte. Profesija neļaujot apstāties un nepārtraukti prasa pilnveidot arī sevi. Kā daudzi skolotāji, Mārīte pati sev katru gadu solās samazināt darba slodzi, bet jau gadu no gada tas nekādi neizdodoties. Savukārt, kad pietrūkst enerģijas, vai ir grūti, vienmēr uzdod sev jautājumu: cik ilgi skolotājs var strādāt skolā? „Strādāšu tik ilgi, cik ilgi man būs iedvesma. Kad paliek grūti, vienmēr padomāju, vai vēl varu izfunktierēt kaut ko jaunu un interesantu gan sev, gan skolēniem. Un pagaidām atbilde ir „Jā!” – tātad skolā vēl varu strādāt,” smaidot pauž izcilā skolotāja”.

Līdztekus darbam skolā, 2005. gadā Mārīte Eglīte atsāka strādāt Baldones observatorijā kā Latvijas Universitātes Astronomijas institūta zinātniskā asistente. Viņas galvenie pētījumu virzieni, darbojoties tandēmā ar vīru, bija oglekļa zvaigžņu spektrālo standartu apstrāde, jaunu oglekļa zvaigžņu meklēšana, to spektrālo raksturlielumu noteikšana un telpiskā izvietojuma noskaidrošana. Zvaigžņu spektrus ieguva ar Baldones observatorijas Šmita teleskopu. Kopīgā darbā tika atklāta svarīga sakarība starp oglekļa zvaigžņu spektrofotometrisko gradientu un virsmas temperatūru. M. Eglītei ir izdevies atklāt arī vairākus desmitus jaunu oglekļa zvaigžņu un noteikt šo zvaigžņu koncentrācijas apgabalus Galaktikā. M. Eglīte piedalījās ar ziņojumiem astronomijas konferencēs Rīgā, Krievijā (1998), Austrijā (2010), Spānijā (2012), Čehijā (2016), Ukrainā (2012, 2014, 2015, 2016). Šī darbības posma svarīgākās publikācijas norādītas raksta noslēgumā.

Tā kā Mārītes Eglītes lielā aizraušanās bija astronomija, viņa panāca Izglītības un zinātnes ministrijas piekrišanu astronomijas mācīšanai Baldones vidusskolā. Sākot ar 2008./2009. mācību gadu, Baldones vidusskolas 11. klases skolēni viņas vadībā apguva astronomiju kā atsevišķu priekšmetu. Vispārizglītojošās programmas skolēniem bija divas mācību stundas nedēļā, bet humanitārās un sociālās programmas skolēniem – viena stunda nedēļā.

Tāpat viņas vadībā skolēni sāka izstrādāt zinātniski–pētnieciskos darbus astronomijā. M. Eglīte vērtē, ka augsta līmeņa skolēna pētījuma izstrādei nepieciešami divi gadi: “Skolotāja atzīst, ka pētījumu process ir visai sarežģīts, tie nereti notiek pat naktīs Baldones observatorijā. “Ne visiem jākļūst par astronomiem, tāds nav mērķis, tomēr skolēni ir iepazinušies ar zinātniskā darba veikšanu un guvuši vērtīgu pieredzi.””

Dzintra Knohenfelde, Baldones vidusskolas direktore, kas raksturo savu skolotāju kā kompetentu, radošu un aizrautīgu, raksta: “M. Eglīte jau vairākus gadus ir rosinājusi vidusskolēnus pievērsties zinātniskajai pētniecībai. 2006. gadā trīs 12. klases skolēni meklēja Volfa–Rajē zvaigznes Šmita teleskopa uzņēmumos un iepazinās ar zvaigžņu spektrālo klasifikāciju. Viņi, izmantojot zvaigžņu katalogus, sameklēja trīs Volfa–Rajē zvaigznes Gulbja zvaigznājā. Šis darbs konkurēja ar otru, arī 12. klases divu skolēnu zinātnisko pētījumu “Saules aktivitātes un cilvēku sajūtu kopsakarība”. Lai raksturotu Saules aktivitāti, skolēni izmantoja astronomiskā pavadoņa SOHO novērojumus. Paralēli tika anketēti 100 respondenti un pētīta viņu pašsajūta mēneša garumā. Tika iegūti interesanti un arī negaidīti rezultāti, kas varētu būt pamatā plašākam pētījumam.

Ar sevišķu interesi pētījumu “Vēlo zvaigžņu spektrālā klasifikācija izvēlētos debess apgabalos” 2007. gadā veica 11. klases skolēni R. Bizūns un J. Putniņš. Lielu daļu sava brīvā laika zēni pavadīja observatorijā, pētot Galaktiku un izvirzot hipotēzi – ar Šmita tipa teleskopu un lādiņsaites matricu ir iespējams nodalīt oglekļa zvaigznes no pārējām sarkanajām zvaigznēm, kā arī veikt zvaigžņu spektrālo klasifikāciju – un pierādot to. Darba prezentācijā skolasbiedri bija pārsteigti, ka Reinim un Jānim izdevies atklāt divas oglekļa, 14 jaunas S tipa zvaigznes, klasificēt 26 M spektra klases zvaigznes. Darba rezultāti ieinteresēja arī pārējos skolēnus. R. Bizūns un J. Putniņš ar šo darbu ieguva 1. vietu Rīgas rajonā un 1. pakāpes diplomu Latvijas 31. skolēnu zinātniskajā konferencē. Milzīgu pieredzi abi zēni guva Eiropas Jauno zinātnieku kongresā Valensijā (Spānijā). Latvijas Astronomijas biedrība R. Bizūnu un J. Putniņu apbalvoja ar diplomu, kurā izteica uzslavu par labi izstrādāto darbu.”

Kopumā septiņi viņas vadītie skolēnu zinātniski pētnieciskie darbi astronomijā guva uzvaru Latvijas Skolēnu zinātniskās pētniecības darbu konferences Astronomijas sekcijā (sk. tabulu). Četri no tiem tika izvirzīti uz starptautiskiem jauno zinātnieku konkursiem. No 2010. gada Mārīte Eglīte bija arī Pierīgas novadu izglītības iestāžu metodiskā darba koordinatore fizikā. Viņa organizēja skolotāju seminārus, vadīja atklātās mācību stundas, labprāt palīdzēja kolēģiem, daloties savās zināšanās un darba pieredzē. Piemēram, 2014. gadā Baldones vidusskolā notika Latvijas Astronomijas biedrības 4. astronomijas skolotāju seminārs, kurā piedalījās 34 pedagogi.

Mārītes pašaizliedzīgā atdeve pedagoga darbā tika pamanīta. 2010. gadā viņai piešķīra Ata Kronvalda fonda un SEB bankas reģionālo prēmiju un goda rakstu par ievērojamu ieguldījumu talantīgo skolēnu apzināšanā un izglītošanā. Nākamajā gadā kā viena no pieciem Latvijas izcilākajiem skolotājiem viņa saņēma A. Kronvalda prēmijas goda zīmi par nozīmīgu ieguldījumu pedagoģiskajā darbā un jaunatnes zinātniski pētnieciskā darba organizēšanā un vadīšanā un kopā ar pārējiem skolotājiem tika sumināta pieņemšanā pie Valsts prezidenta Andra Bērziņa. 2016. gadā viņa saņēma Latvijas Izglītības un zinātnes ministrijas pateicības rakstu par nozīmīgu ieguldījumu skolēnu pētniecisko darbu vadīšanā, sagatavojot Latvijas skolēnu zinātniskajai konferencei. Intervijā pēc Kronvalda prēmijas goda zīmes saņemšanas M. Eglīte sacīja: „Skolotājam jāmainās līdzi bērniem. Tas varbūt skan augsti, bet tā tas ir”.

Mārītei patika ceļot. Brieduma gados kopā ar vīru viņa turpināja ceļojumus pa dažādām Eiropas valstīm – Angliju, Austriju, Ungāriju, Čehiju un citām. Darbu skolā M. Eglīte beidza 2016. gada rudenī, kad viņu piemeklēja smaga slimība. Neraugoties uz to, darbu astronomijā viņa turpināja līdz pat pēdējām dzīves dienām. Mārīte Eglīte mirusi 2016. gada 7. novembrī 65 gadu vecumā, apglabāta Baldones kapos.

Lasi vēl:

Eglītis I. Astronomes Mārītes Eglītes dzīves gājums. Zvaigžņotā Debess, Pavasaris 2017, Nr. 235, 63.- 64. lpp.

Kondrāte, E. Astronomija un romantika Baldones skolotājas dzīvē. Rīgas apriņķa portāls. 26.03.2012.

Knohenfelde, D. Astronomijas atgriešanās skolā. Zvaigžņotā Debess, Pavasaris 2009, Nr. 203, 51. – 53. lpp.

Mārīte Eglīte 14.03.1951 – 07.11.2016. Baldones Ziņas, 2016, 22. novembris.

M. Eglītes svarīgākās zinātniskās publikācijas 1995. – 2016. gadā:

Eglitis, I.; Eglite, M. „The Abundance Ratio C/O in the Atmospheres of 343 Carbon Stars. I. The Orion Galactic Arm” (1995)

Eglitis, I.; Eglite, M. „The Abundance Ratio C/O in the Atmospheres of 89 Carbon Stars” (1997)

Eglitis, I.; Eglite, M. Balklavs, A. „Spectral Classification of Carbon Stars” (1998).

Eglitis, I.; Eglite, M. „C/O Ratio in Orion and Perseus Galactic Arms” (1998).

Eglitis, I.; Eglite, M. „Carbon to Oxygen Abundance Ratios in the Atmospheres of Carbon Stars of the Orion and Perseus Galactic Arms”(2000).

Eglitis, I.; Eglite, M.; Balklavs, A. „Spectral Classification of Faint Carbon Stars” (2003).

Eglitis, I., Eglite, M., Paupere, M. „Effective Temperature of Carbon Stars” (2010).

Eglitis, I., Eglite, M., Paupere, M. „New Carbon Stars in the Polar Region of the Sky” (2010).

Protsyuk, Yu. I.; Andruk, V. N.; Muminov, M. M.; Yuldoshev, Q. X.; Ehgamberdiev, Sh. A.; Eglitis, I.; Eglite, M.; Kovylianska, O. E.; Golovnya, V. V.; Kazantseva, L. V.; Kashuba, S. G. Method for Evaluating the Astrometric and Photometric Characteristics of Commercial Scanners in their Application for the Scientific Purpose (2014).

Kazantseva, L. V.; Andruk, V. M.; Shatokhina, S. V.; Protsyuk, Yu. I.; Eglitis, I.; Eglite, M. Research of the Long-Term Behaviour of the Pleiades by Using of Photographic Plates from Ukrvo Digital Archive and Baldone Observatory (2015).

Eglite, M.; Eglitis, I. Baldone Schmidt (Latvia) Telescope Astrophotos Archive (2016).

Eglitis, I., Eglite, M., Kazanceva, L.V., Shtohina, S.V., Prostsuk, Y.I., Kovilyanskaya, O.E., Andruk, V.N. Астрометрия и фотометрия Плутона из оцифрованных фотографических наблюдений 1961 – 1996 гг (2016).

M. Eglītes vadītie skolēnu zinātniski pētnieciskie darbi astronomijā un fizikā:

Ilgonis Vilks, LU eksperts

Pirms 130 gadiem pasaulē nāca slavenais ķīmiķis organiķis Gustavs Vanags. 2021. gada martā Latvijas Universitātes Muzejs par godu šai atceres dienai vēlas iepazīstināt ar vai arī atsaukt atmiņā šo ražīgo zinātnieku un neatkārtojamo personību.

Profesors Vanags piedzima 1891. gada 10. martā Sniķeres pagasta Rungu mājās. Sniķeres pagasts laikā no 1866. līdz 1949. gadam bija viena no Jelgavas apriņķa pašvaldībām apriņķa dienvidos, Lietuvas pierobežā. Mūsdienās Sniķeres pagasta teritorija ir iekļauta Auces novada Ukru, Bēnes un (neliela daļa) Vītiņu pagastā. 7 gadu vecumā G. Vanags iestājās Sniķeres pagasta baznīcas skolā, kurā tika iegūtas arī pirmās pamatzināšanas latīņu un franču valodās. 1904. gada pavasarī Gustavs sekmīgi izturēja eksāmenus un iestājās Jelgavas klasiskās ģimnāzijas 3. klasē. 1910. gadā ģimnāzija tika absolvēta ar sudraba medaļu.

Tā kā G. Vanaga tēvs bieži slimoja un viņa apgādībā atradās diezgan liela ģimene, Gustavam jau ģimnāzijas gados nācās gādāt papildus līdzekļus, ko viņš darīja, pasniedzot privātstundas. Vasaras viņš vienmēr pavadīja tēva mājās un darīja visus lauku darbus. 1912. gadā G. Vanaga tēvs devās aizsaulē. Vecākais brālis jau kopš 1910. gada atradās karadienestā, un rūpes par saimniecību, māti un 3 jaunākajām masām, māsu skološanu, uzņēmās Gustavs, kas viņam zināmā mērā traucēja pilnībā nodoties ķīmijas studijām.

Rīgas Politehniskā institūta (turpmāk - RPI) Ķīmijas nodaļā Gustavs Vanags iestājās 1910. gada septembrī. Studiju virziena izvēle sagādāja Vanagam grūtības. Vienlīdz stipri gribējās studēt pilnīgi atšķirīgas nozares - ķīmiju un filoloģiju. Fragments no Gustava Vanaga dienasgrāmatas sestdien, 1910. gada 4. septembrī:

“Liels prieks man bija vēl nesen, kad iedomājos, ka beidzot tikšu Rīgā - latviešu centrā, bet tagad jau uznāk šaubas. Un, tā kā es izvēlējos ķīmiju nevis diez kādas lielas intereses dēl uz viņu, bet tik tādēļ, lai būtu Rīgā, kaut arī ķīmija taču vairāk interesēja kā citi priekšmeti, un, tā kā es uz citām nodaļām nevarēju pa daļai arī tāpēc, ka neprotu rasēšanu, ko ģimnāzijā nemāca, tad diez kā man vedīsies ar mācīšanos. Un, lūk, ko esmu izprojektējis: ja redzēšu, ka tās lietas Rīgā neiet, tad ņemšu pēc Ziemassvētkiem grieķu valodas stundas un nākošo gadu pāriešu uz Maskavas Universitāti uz filoloģijas fakultāti. Un tad domāju studēt vecās valodas - nogremdēties arhaiskās dzejas jaukumos un tā rast savai dvēselei apmierinājumu…”

Tieksmi uz literatūru parāda arī citas profesora atmiņas:

“Un tā 1910. gada 1. septembra rītā devos uz Rīgu. [..] Kad biju nokārtojies, iegāju arī RPI bibliotēkā un paņēmu uz māju pāris grāmatu. Tās nebija ķīmijas grāmatas, cik atceros, viena no tam bija par Puškinu un viņa laikmetu...”

Savu izvēli par labu ķīmijai G. Vanags tomēr nekad nav nožēlojis, to pierāda arī viņa izcilais sniegums šajā nozarē.

Gustavs Vanags jau studiju laikā izpelnījās simpātijas profesoru vidū. 1913. gada 1. aprīlī Valdemārs Fišers rekomendēja Vanagu par subasistentu organiskajā elementāranalīzē, kā arī komplekso savienojumu un koloīdķīmijas lekcijās pie adjunktprofesora Oskara Luca. 1915. gada vasarā RPI evakuēja uz Maskavu un Vanagu no laboranta vietas atlaida. 1916. gada janvārī viņš bija spiests aizbraukt uz Maskavu, lai turpinātu studijas. RPI organiskās ķīmijas laboratorijas pēc evakuācijas bija novietotas Šaņavska Tautas universitātē. Dažus mēnešus G. Vanags strādāja kā subasistents pie profesora Luca, tomēr pieaugošā dzīves dārdzība lika meklēt labāk atalgotu vietu. Lai gan palika nenokārtots tikai fizikas eksāmens, diplomprojekts un diplomdarbs, G. Vanags studijas pārtrauca un sāka strādāt Maskavā Zemstu savienības ķīmiski farmaceitiskajā rūpnīcā, kur par galveno ķīmiķi jau strādāja profesors Fišers. Vanags vadīja nodaļu, kurā ražoja zaļās ziepes, lanolīnu, glauberskābi, cinka sulfātu, magnija sulfātu; reizēm bija jāseko arī salicilskābes preparātu ražošanai. Vēlāk viņam uzticēja komplicēto 14 stadiju novokaīna sintēzi; tās ieviešana ražošanā bija G. Vanaga nopelns.

1920. gada rudenī Gustavs Vanags atgriezās Latvijā un no nākamā gada janvāra atsāka studijas nu jau Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē. Pavasara semestrī G. Vanags atkal strādāja par laborantu pie profesora Luca. Studijas Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē Vanags beidza ar inženiera tehnologa grādu un atzīmi “ļoti sekmīgi”. Tajā pašā laikā inženiera tehnologa grādus ieguva arī Eižens Rozenšteins, Jānis Krustiņsons un Alfrēds Šiliņš.

Savu doktora disertāciju “Aktīvās metilengrupas oksidēšana” Gustavs Vanags iesniedza Ķīmijas fakultātes dekānam 1931. gada 21. aprīlī. Ķīmiķis Kārlis Voldemārs Štāls, kurš kopā ar Vanagu 1921. gadā sāka strādāt Latvijas Universitātes Vispārīgās ķīmijas katedrā par jaunāko asistentu, atceras, ka G. Vanaga disertācija bija viena no labākajām fakultātē. 22. aprīlī fakultātes sēdē tika ievēlēta komisija disertācijas novērtēšanai - Valdemārs Fišers, Oskars Lucs un Aleksandrs Liepiņš. Maija pēdējā sēdē disertācija tika atzīta par pieņemamu. 1932. gada 2. martā Gustavs Vanags izturēja pārbaudījumus organiskajā ķīmijā pie profesora Fišera, analītiskajā ķīmijā pie profesora Luca un neorganiskajā ķīmijā pie profesora Augusta Ķešāna. 16. martā notika disertācijas aizstāvēšana un G. Vanags tika ievēlēts par ķīmijas doktoru. Pēc 2 gadiem tika aizstāvēts arī habilitācijas darbs “Daži jauni bindona atvasinājumi”.

Jau ģimnāzijas laikos iesāktā pedagoģiskā darbība izvērtās tālākajā akadēmiskajā darbībā, kas vainagojās ar sistemātisku virzību pa akadēmisko amatu trepēm. 1921. gadā Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē asistenta G. Vanaga darba pienākumos bija vadīt darbus kvalitatīvās analīzes laboratorijā medicīnas fakultātes studentiem. 1924. gadā viņš tika ievēlēts par vecāko asistentu. 1928. gadā Vanagam uzticēja vadīt darbus organiskās ķīmijas laboratorijā. 1934. gada 19. aprīlī Gustavs Vanags nolasīja fakultātes sēdē parauglekciju “Jaunākie pētījumi brīvo radikāļu ķīmijā” un tika ievēlēts par privātdocentu. Privātdocentūru apstiprināja Latvijas Universitātes padomes sēdē tā paša gada 16. maijā.

3. jūlijā mūžība devās profesors Valdemārs Fišers. 1934. gada rudenī Gustavs Vanags sāka Fišera vietā lasīt regulāro organiskās ķīmijas kursu Ķīmijas fakultātes studentiem. Pirmā lekcija notika 3. oktobrī Kronvalda bulvārī 4, 2. auditorijā. Šo brīdi G. Vanags atceras savā dienasgrāmatā ar kautrību un šaubām par savām spējām:

“Šodien sāku savas lekcijas organiskā ķīmijā. Klausītava pilna, pat pārpildīta. Liekas, ka lasīju labi, vismaz ar pirmo sākumu tā kā gribētos apmierināties. Liekas, arī klausītāji sekoja ar uzmanību.

Sēžu te jaunajā vietā pie galda un bieži nogrimstu domās. Sen gadus es tepat blakus laboratorijā strādāju kā subasistents pie prof. Luca, un viņš sēdēja pie šī galda. Vai kādreiz varēju iedomāties, ka es te sēdēšu... Savā ziņā esmu fatālists un domāju, ka dzīvē – vismaz manā dzīvē - bieži noslēdzas riņķi un ka taisni pirmais spertais solis bieži nes sev līdz arī citus svarīgus. [..] Kad 1913. gadā profesors Fišers ieteica mani par subasistentu profesoram Lucam, tad mana pirmā darba vieta bija viņa privātlaboratorijā; un, lūk, tagad atkal esmu te atgriezies kā šis laboratorijas «īpašnieks».

No vienas puses esmu priecīgs par jauno darbu un gribētos pielikt visus spēkus, lai varētu to godam veikt. Bet, no otras puses, bieži domāju, ka daudz kā man trūkst, lai to visu varētu pienācīgi veikt. Esmu taču diezgan neveikls, nesabiedrisks, neprotu ievadīt valodas un tās risināt, sevišķi ar svešākām personām. Neprotu dziedāt, nedejoju, nepīpoju, tikpat kā nedzeru. Neprotu valodas: sarunāties varu tikai latviski un krieviski, varbūt kaut kā arī vāciski (ķīmisko literatūru lasu samērā brīvi) — mierīgos apstākļos, bet gadījumā, ja iznāktu runāt ar kādu iebraucēju - ārzemnieku, tad gan nekas neiznāktu. Bet savā ziņā es taču reprezentēju universitātes organisko ķīmiju resp. katedru - un kāds gan no tāda kā es var palikt ārzemniekam iespaids. Pēdējos gados mācos franču un angļu valodu un labprāt arī mācītos vācu sarunu valodu, bet vai būs laika? Un arī ārzemēs es neesmu bijis, tādēļ arī man neesot plašāka skata – tā vismaz daži domā. Vai ar tik daudz negatīvām īpašībām es varu dot arī ko pozitīvu? Un tomēr, kamēr es esmu nozīmēts šinī posteni, gribas darīt visu, kas manos spēkos.”

Semestra beigās, 15. decembrī domas par savu vietu universitātē un sniegumu jau paliek daudz gaišākas:

“Šodien oficiāli beidzas lekcijas un praktiskie darbi. Vakar man bija pēdējā lekcija. Pirmais jaunā darba semestris tātad jau aiz muguras. Metot skatu atpakaļ, liekas, varu būt apmierināts. Auditorijā jūtos brīvi, liekas, lasu puslīdz labi, un arī klausītāju tā ap 50 turas.”

1936. gadā G. Vanags tika apstiprināts par docentu, 1939. gadā - par organiskās ķīmijas profesoru. Pedagoģiskā darbība norisinājās ne tikai Latvijas Universitātē. Laikā no 1921. līdz 1926. gadam Gustavs Vanags pasniedza ķīmiju Rīgas kultūrtehniskajā skolā, bet 1923. gada rudenī lasīja populāru lekciju ciklu ķīmijā Latvijas lauksaimnieku centrālbiedrības vakara kursos.

1940. gadā, kad tika atjaunota padomju vara Latvijā un nodibināta Latvijas Valsts universitāte, G. Vanagu iecēla par Organiskās ķīmijas katedras vadītāju. Pēc gada universitāti beidza 7 studenti, kas Vanaga vadībā bija specializējušies organiskajā ķīmijā. 1941. gada jūnijā okupācijas laikā katedra nedarbojās, tās darbība tika atkal atjaunota 1944. gada oktobrī. Vanags atsāka pedagoģisko un zinātnisko darbību, un 1945. gada jūlijā atgriezās katedras vadītāja postenī; katedrā no iepriekšējā gada oktobra vadītāja vietas izpildītājs bija Pauls Kalniņš. 1948.-1950. gados Gustavs Vanags pildīja arī Ķīmijas fakultātes dekāna pienākumus. Pēc tam, 1951. gada 29. augustā Vanags atgriezās Organiskās ķīmijas katedras vadītāja vietā.

Pēc Latvijas Valsts universitātes Ķīmijas fakultātes pievienošanas Rīgas Politehniskajam institūtam 1958. gadā tur pārgāja arī profesors Vanags kā Organiskās ķīmijas katedras vadītājs. 1959. gada 1. janvārī RPI Ķīmijas fakultātē dibināja beta-diketonu problēmu laboratoriju, kas bija pirmā šāda laboratorija Padomju savienībā. 1961. gada 1. janvārī pēc telpu remonta un aparatūras uzstādīšanas beta-diketonu problēmu laboratorija uzsāka zinātnisko darbu. 1964. gada septembrī par Vanaga pamata darba vietu kļuva Zinātņu Akadēmijas Organiskās sintēzes institūts. RPI Organiskās ķīmijas katedrā profesoram palika puse slodzes. Katedras vadītājs tajā laikā bija docents Ojārs Neilands.

Profesors Gustavs Vanags ir slavens ar savu zinātnisko darbību un pētniecību organiskajā ķīmijā, kas deva lielu ieguldījumu ķīmijas zinātnē un rūpniecībā. Galvenie organiskās ķīmijas pētniecības virzieni bija beta-diketonu ķīmija, heterociklu sintēze, jaunu analītisko reaģentu un farmakoloģiski aktīvu vielu klases iegūšana, konjugētu sistēmu fizikālo un fizioķīmisko īpašību noteikšana.

Rūpnieciski ražotu preparātu ieviešana praksē visveiksmīgāk izvērtās zoocīdu un antikoagulantu izpētes laukos. 1945. gadā Latvijas Lauksaimniecības akadēmija lūdza profesoru Vanagu izstrādāt insekticīda DDT (di-hlor-difenil-tri-hlor-etāna) ražošanas tehnoloģiju. Profesors apsolīja lūgumu izpildīt un ļoti īsā laikā to veica. Padomju Savienībā šo insekticīdu sāka ražot pēc Vanaga metodes, kuras sīks apraksts tika nosūtīts uz Maskavu un tur realizēts. 1958. gadā tika realizēta fenilīna (pirmā medicīniskā praksē ieviestā indandiona grupas antikoagulanta) pusrūpnieciska ražošana Organiskās Sintēzes Institūta Eksperimentālajā rūpnīcā. Pēc gada fenilīnu sāka ražot Rīgas 3. ķīmiski-farmaceitiskajā rūpnīcā.

Profesora Vanaga pēdējie 20 dzīves gadi ir cieši saistīti ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmiju (turpmāk - ZA). 1946. gada 1. jūlijā pēc Latvijas PSR ZA nodibināšanas G. Vanags vadīja ZA Ķīmijas institūta organiskās ķīmijas laboratoriju. 1953. gada ziemā laboratorija pārgāja strādāt jaunās telpās M. Kalēju ielā 10/12 (tagad - Meistaru ielā 12) - tā saucamajā “kaķu mājā” sāka strādāt ZAĶI (Zinātņu akadēmijas Ķīmijas institūts). 1957. gada 1. janvārī G. Vanags kļuva par sektora vadītāju ZA Organiskās sintēzes institūtā. 1958. gada 22. maijā viņš tika ievēlēts par Latvijas PSR ZA akadēmiķi. 1962. gadā Zinātņu akadēmijas Ķīmijas institūta organiskās ķīmijas laboratoriju pārcēla uz jaunajām Organiskās Sintēzes institūta telpām Aizkraukles ielā 21. 1964. gada sākumā laboratorija bija sasniegusi vislielāko darbinieku skaitu - 34 (18 no tiem zinātnieki).

Neatņemama katra zinātnieka un pētnieka dzīves sastāvdaļa ir publikāciju un monogrāfiju izdošana, ka arī redaktora darbs attiecīgas nozares literatūrā. Daži svarīgi sasniegumi šajā darbības laukā Gustavam Vanagam bija:

• 1922. gadā iespiestā grāmata “Organiskā ķīmija iesācējiem”, kas bija apkopots Vanaga lasīto lekciju materiāls;
• 1925. gadā kopā ar profesoru Oskaru Lucu izdotā mācību grāmata studentiem “Organiskā ķīmija”;
• 1927. gadā iesāktais darbs pie “Latviešu konversācijas vārdnīcā” iekļautajiem ar ķīmiju saistītajiem šķirkļiem kā autoram un redaktoram;
• 1936. gadā kopā ar līdzstrādnieku U. Valbi pirmie publicētie darbi par aminoindandionu ķīmiju;
• 1954. gadā izdotā monogrāfija “Nitroindandions”;
• 1957. gadā publicētais 100. zinātniskais darbs;
• 1961. gadā Vanaga redakcijā iznākušais zinātnisku rakstu krājums “Cikliskie beta-diketoni”.

Vēl Gustavs Vanags, kā jebkurš zinātnieks regulāri piedalījās dažādās konferencēs kā organizators un/vai referents. 1948. gadā no 25. līdz 28. jūnijam notika pirmā PSRS ZA Ķīmijas zinātņu nodaļas un Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas rīkota konferences sesija. G. Vanags tajā lasīja referātu “Nitroindandions”. 1952. gada decembrī Latvijas PSR ZA Ķīmijas institūts un LVU Ķīmijas fakultāte sarīkoja nitroindandiona ķīmijas jautājumiem veltītu konferenci. 1957. gadā no 28. februāra līdz 2. martam notika LVU Ķīmijas fakultātes, Latvijas PSR ZA Ķīmijas institūta un D. I. Mendeļejeva Vissavienības ķīmijas biedrības Latvijas republikāniskās nodaļas rīkota konference par beta-diketonu tautometriju un reaģētspēju, kas vēlāk pārtapa par Gustava Vanaga piemiņai veltītu konferenci “Dikarbonilsavienojumu ķīmija”. 1957. gadā Vanags piedalījās konferencē kopā ar līdzstrādniekiem. 1957. gada rudenī profesors Vanags piedalījās arī ķīmiķu organiķu konferencē par piridīna un hinolīna ķīmijas jautājumiem. 1961. gadā 8.-12. maijā notika pēdējā G. Vanaga organizētā konference “Ķīmijas uzbūves, kinētikas un reaģētspējas teorija”. Vēl viena dalība konferencē notika 1962. gadā - profesors nolasīja referātu IV konferencē par Baltijas zinātņu vēsturi.

Profesors Vanags ar referātiem un runām uzstājās arī citos publiskos pasākumos. 1933. gada 26. oktobrī Latvijas ķīmijas biedrībā viņš nolasīja 2 savus referātus: “Daži jauni bindona savienojumi” un “Enolatu alkilēšanas gaita”. 1951. gadā viņš nolasīja referātu par godu Rīgas pilsētas 750 gadu jubilejas svinībām. Plašu lekciju par praktisko laboratorijas darba metodiku G. Vanags novadīja 1954. gada februārī. 1963. gadā profesors Vanags nolasīja atmiņu fragmentu Paula Valdena 100 gadu jubilejas pasākumā, 1964. gadā - referātu RPI Ķīmijas fakultātes 100 gadu jubilejas sanāksmē.

Gustava Vanaga zinātniskā darbība vainagojās vairākās prēmijās un apbalvojumos. 1933. gada jūnijā G. Vanagam tika piešķirta Kultūras fonda godalga 500 latu apmērā par darbu “Aktīvās metilengrupas oksidēšana”. 1959. gadā viņš saņēma Latvijas PSR Nopelniem bagātā zinātnes darbinieka nosaukumu. 1959. gadā Vanagam tika pasniegta Latvijas PSR pirmās pakāpes valsts prēmija par pētījumiem beta-diketonu rindā. 1961. gada 28. martā Vanags saņēma Darba Sarkanā Karoga ordeni, 1964. gadā - Zelta medaļu par sasniegumiem PSRS tautas saimniecībā, bet 1965. gadā - Latvijas PSR Valsts prēmiju par oriģinālu medicīnisku preparātu pagatavošanas metožu izstrādāšanu un ieviešanu.

Līdztekus pētniecībai Gustavs Vanags bija dažu biedrību loceklis un pildīja biroja darba pienākumus. 1923. gadā viņš kļuva par Vācu ķīmijas biedrības Berlīnē biedru, bet 1933. gadā februārī - par Latvijas ķīmijas biedrības valdes locekli mirušā profesora Eižena Rozenšteina vietā. 1934. gada 16. maijā G. Vanags pirmo reizi piedalījies Latvijas Universitātes padomes sēdē, kur tika ievēlēts par asistentu pārstāvi, 1960. gadā kļuva par Ķīmijas un ģeoloģijas zinātņu nodaļas biroja locekli, 1963. gadā sāka piedalīties Latvijas PSR ZA Ķīmijas un bioloģijas zinātņu nodaļas biroja darbā. 1959. gadā Vanagu ievēlēja par Latvijas PSR Augstākās Padomes deputātu.

Literatūra (tai skaitā dzejas rakstīšana) nebija profesora Vanaga vienīgās ar ķīmiju nesaistītās intereses. Profesors nekad neatteicās no kopīga gājiena uz mākslas muzeju vai teātra izrādi ar Organiskās sintēzes institūta vai Vispārīgās organiskās sintēzes laboratorijas kolēģiem. Teātris bija G. Vanaga «lielā mīlestība» no jaunības dienām. Jau Jelgavas laikos materiālo iespējamību robežās netika laista garām neviena ievērības cienīga teātra izrāde, un viens no iemesliem, kādēļ Vanags pēc Jelgavas ģimnāzijas beigšanas centās nokļūt Rīgā, bija galvaspilsētas teātri. Vēlākajos gados profesors Vanags ļoti labprāt noskatījās arī baleta uzvedumus, kur viņu iejūsmināja cilvēka ķermeņa skaistums, grācija, saplūšana ar mūzikas bagāto valodu un ritmu.

Ļoti mīlēdams teātri, mūziku profesors it kā atstāja pabērna lomā. Viņš apgalvoja, ka mūziku nesaprotot, bet tomēr tā viņam patīkot un viņš to izjūtot. Viņam «nebija balss», viņš nekad nedziedāja citiem dzirdot, - bet, ja gadījās, ka viņš viens pats palicis mājās un pēc tam viņam apjautājās, ko viņš labu darījis, viņš atzinās, ka pastaigājies pa istabām un dziedājis… Vienā no pēdējiem kultūras gājieniem uz operu (1963. gadā) profesoram bija jāatzīst, ka Vāgnera operas “Valkīra” mūzika viņu bija ļoti aizrāvusi un sajūsminājusi.

Profesoram patika pastaigas svaigā gaisā. Sieva, ķīmiķe Elga Vanaga apcerējumā “Ikdienā” krājumā “Gustavs Vanags dzīvē un darbā” raksta:

”Ceļš uz un no darba tika mērots kājām - var apcerēt dienas notikumus, kā arī apsvērt nākotnes perspektīvas. Arī svētdienās un atvaļinājuma laikā pastaigām tika veltīts samērā daudz laika. Savi kilometri desmit, veikti gar jūras krastu vai pa smaržīgu priežu mežu, ir vislabākā atpūta pēc spraiga darba. Ilgus gadus vasaras atvaļinājumi tika pavadīti Inčukalnā, skaistā vietā, netālu no Gaujas, bet pēdējos 15 dzīves gadus - klusākos Rīgas Jūrmalas rajonos: Asaros, Mellužos. Tika veikti arī izbraucieni uz dažām dienām pa republikas jaukākajām vietām, sevišķi cienot ūdeņiem bagātus apvidus. Šādi izbraucieni notika, izmantojot parasto sabiedrisko transportu – dzelzceļu, autobusus. Gadījās arī pa kuriozam gadījumam, piemēram, kādreiz, iegriežoties pa ceļam pie senu dienu draugiem dzimtās puses tuvumā, viesmīlīgie un priecīgi pārsteigtie saimnieki kopā ar viesi, izrādot savas mājas dārzu un apkārtni, aizvirzījās līdz lielceļam un tur neizpratnē apstājās, sak', kur tad jūsu mašīna? Kā? Jums nav savas mašīnas? Kā tad jūs šeit nokļuvāt? Vai tiešām nācāt to «gaisa gabalu» (apm. 4 km!) no autobusa? Tad sekoja smaidošā profesora Vanaga paskaidrojumi, ka viņš labprāt ceļo tāpat, kā citi «mirstīgie», nav pietiekami uzņēmīgs, lai gādātu par mašīnas uzturēšanu kārtībā, garāžu un citām ar to saistītām lietām, un galvenais – nejūt arī vēlēšanos pēc tās.”

Pārnākot mājās, profesoru sagaidīja sieva Elga, dēls Gunārs un mazdēls Ēriks. Elga Vanaga beigusi Latvijas Valsts universitāti 1941. gadā, ķīmijas zinātnes kandidāta grādu ieguvusi 1954. gadā, bijusi Zinātņu Akadēmijas Organiskās sintēzes institūta Ārstniecības vielu sintēzes laboratorijas vecākā zinātniskā līdzstrādniece. Strādājusi indandiona ķīmijā, vēlāk - potenciālu prettuberkulozes preparātu sintēzē. Dēls Gunārs strādāja milicijā par ekspertu izmeklētāju.

1965. gada 30. aprīlī Gustavs Vanags aizgāja uz darbu uz RPI Ķīmijas fakultāti pēdējo reizi. Viņš tūliņ atgriezās, jo sajutās slikti. Apmēram gadu profesors cīnījās ar paaugstinātu asinsspiedienu, bet nepievērsa tam pietiekamu uzmanību. 8. maijā 12:15 pēcpusdienā G. Vanaga dzīve apstājās sirds muskuļa plīsuma dēļ. 13. maijā notika apbedīšana. No Paula Stradiņa Republikāniskās klīniskās slimnīcas kapličas mirstīgās atliekas pārveda uz Latvijas Valsts universitātes aulu. Pēc Vanaga vēlmes atskaņoja Emīla Dārziņa “Melanholisko valsi”. ZA Organiskās sintēzes institūta direktors akadēmiķis Solomons Hillers teica oficiālu atvadu runu - dzīves gājuma un darbības pārskatu. Profesors Vanags tika apbedīts Meža kapos.

Ķīmiķis inženieris Bruno Vimba atceras savu pēdējo sarunu ar G. Vanagu:

“Atceros kādu vakaru jūrmalā. Profesors stāstīja par to, kas notiek viņa vadītajā laboratorijā. Cik aizrautīgi viņš runāja par nākotnes iecerēm.

«Bet lekcijas vairs nelasu,» viņš, it kā aizbildinādamies, klusi noteica.

«Bet tas taču fakultātei liels zaudējums,» neapdomīgi izmetu.

«Zaudējums?» profesors vaicājoši pavērās mani. «Kāpēc? Mums taču ir jaunā maiņa. Mēs esam pratuši izaudzēt daudz talantīgu zinātnieku, labu pedagogu. Tie ies tālāk. Jaunie lasīs lekcijas vēl labāk nekā mēs - vecie. Viņi ir saņēmuši vairāk nekā mēs, un viņi vairāk arī dos. Nekas taču nestāv un nedrīkst stāvēt uz vietas... Mūsu dzīves veidošana un tālāka augšupvirzīšana nodota drošās, stipras rokās.»

Profesors apklusa un domīgi vērās jūrā, kas klusi šalca. Liedagā viens pēc otra vēlās viļņi…”

Profesors Gustavs Vanags atstāja aiz sevis ievērojamu mantojumu. Viņš uzaudzināja stipru un iedvesmotu jaunu ķīmiķu paaudzi, kas iemācījās no profesora darīt savu darbu cītīgi, atbildīgi un aizrautīgi. Profesora personībai un zinātniskajiem sasniegumiem veltītas vairākas biogrāfiju grāmatas. Viņa kādreizējais darba kabinets Kronvalda bulvāra 4 ēkas 2. stāvā 1975. gada 27. maijā kļuva par pamatu Latvijas ķīmijas vēstures muzejam. Šajā pašā ēkā 2. auditorija, kurā G. Vanags savulaik pārņēma organiskās ķīmijas priekšgājēja Valdemāra Fišera docēto studiju kursu, ir nosaukta Gustava Vanaga vārdā. Ir atklātas piemiņas plāksnes pie namiem Aleksandra Čaka ielā 83/85 un Paula Valdena ielā 3/7, un Ukru ciemā profesora dzimto māju vietā pie lielā akmens. Gustavam Vanagam tika veltīta Vissavienības konference “Dikarbonilsavienojumu ķīmija”. 1967. gadā Latvijas PSR Ministru padome pieņēma lēmumu dibināt Gustava Vanaga prēmiju, ko piešķir par labākajiem darbiem ķīmijas zinātnē. Un tas ir tikai īsumā. Pilnībā aptvert un izjust šī varenā cilvēka ietekmi droši vien var tikai viņa laikabiedri. Mēs varam dzirdēt tikai atskaņas. Taču tās ir ļoti skaistas dzīves melodijas atskaņas.

Latvijas ķīmijas vēstures muzejā Kronvalda bulvārī 4 saglabājušās profesora Gustava Vanaga vēsturiskās liecības Latvijas Universitātes Muzejs piedāvā iepazīt 2021. gada marta Mēneša priekšmeta rubrikai izveidotajā virtuālajā izstādē “Gustava Vanaga darba galds”.

Vēl par Gustavu Vanagu uzzināt iespējams Latvijas Universitātes 79. starptautiskās konferences ietvaros Latvijas Universitātes Muzeja organizētajā "Zinātņu vēsture un muzeoloģija" sekcijas sesijā: Pagātne sasaucas ar tagadni MS Teams platformā 2021. gada 23. martā plkst. 11:00. Latvijas Universitātes Muzeja krājuma glabātāja Kristīne Kuzņecova sesijā piedalīsies ar referātu ““Nemierīgās” zinātnes cilvēks Gustavs Vanags”. Pieteikties dalībai konferences sesijā kā klausītājam līdz 21.03.2021. plkst. 23:59 iespējams šeit.

Ar citām Neizmirstamajām biogrāfijām aicinām iepazīties šeit.

Informācija par Gustavu Vanagu vietnes Notikumu sadaļā.

Informācija par Latvijas ķīmijas vēstures muzeju.

Izmantotie informācijas avoti:

• Latvijas PSR Zinātņu akadēmija, Paeglis, J., & Peile, E. (1961). Akadēmiķis Gustavs Vanags: biobibliografija. Rīga: Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas izdevniecība.
• Hillers, S. (1969). Gustavs Vanags dzīvē un darbā. Rīga: Zinātne.
• Strakovs, A. (1991). Profesors Gustavs Vanags, 1891.-1965. Rīga: Rīgas Tehniskā Universitāte.
• Vanags, G., & Stradiņš̌, J. (2005). Gustavs Vanags un organiskā ķīmija Latvijā. Rīga: Poligrāfijas infocentrs.
• Latvijas ķīmijas vēstures muzeja krājums

Kristīne Kuzņecova, krājuma glabātāja

23. februārī Latvijas zinātnes sabiedrība atzīmē 130 gadu jubileju vienam no izcilākajiem latviešu botāniķiem Paulam Galeniekam, kurš veicis lielu ieguldījumu Latvijas botānikas attīstībā, jaunas botāniķu paaudzes sagatavošanā un zinātnes popularizēšanā.

P. Galenieks dzimis 1891. gada 23. februārī Kurzemē, Rubas pagasta “Birzēs”, mācījies Pampāļu divgadīgajā ministrijas skolā, tad Saldus pilsētas skolā, Rīgas Ata Ķeniņa reālskolā, Jelgavas reālskolā. Jau bērnībā viņš iemīlējis dabu, daudz laika pavadot Ventas krastos. No 1911. līdz 1917. gadam P. Galenieks mācījās Rīgas Politehniskā institūta Lauksaimniecības fakultātē. Šajā laikā viņš iestājās studentu korporācijā “Kāvi” un sāka strādāt avīzes “Jaunākās Ziņas” redakcijā. Pirmā pasaules kara laikā P. Galenieks kopā ar augstskolu devās emigrācijā, kur to pabeidza un uzsāka darba gaitas, bet 1917. un1918. gados bija baltgvardu virsnieks.

1921. gadā P. Galenieks kopā ar sievu Annu (dzimusi Caunīte) un bērniem Imantu (1919 – 2000) un Ausmu (1921 – 1944) atgriezās Latvijā un tūlīt uzsāka darbu Latvijas Universitātē Matemātikas un un dabaszinības fakultātes Dabaszinātņu nodaļas Sistemātiskās botānikas katedrā. 1940. gada septembrī fakultāti sadalīja Fizikas un matemātikas fakultātē un Dabaszinātņu fakultātē. Vēlāk Dabaszinātņu fakultāti pārdēvēja par Bioloģijas un augsnes zinību fakultāti, bet kopš 1953. gada - par Bioloģijas fakultāti. Šeit P. Galenieks nostrādāja līdz mūža nogalei. No 1944. gada līdz 1950. gadam viņš bija Bioloģijas fakultātes dekāns, bet līdz 1960. gadam – Botānikas katedras vadītājs.

1922. gadā P. Galenieks kopā ar profesoru Nikolaju Maltu un dārznieku Mārtiņu Pālenu iekārtoja LU Botānisko dārzu Dreiliņos. Šeit tika iesētas arī 1920. gadā ārstniecības augu ekspedīcijā Altajā ievāktās sēklas. 1926. gadā dārzs tika pārcelts uz Rīgu, Kandavas ielu. Pēc Otrā pasaules kara profesors piedalījās karā cietušā LU Botāniskā dārza atjaunošanā un līdz 1949. gadam bija tā direktors.

1920. gados P. Galenieka zinātniskajā darbā iezīmējās divi virzieni – paleobotānika un floristika. Floras vēstures izpētē pētnieks pielietoja jaunākās paleobotānikas metodes. 1926. gadā P. Galenieks tika apbalvots ar Krišjāņa Barona prēmiju par interglaciālā kūdras slāņa floras pētījumu, bet 1937. gadā balvu saņēma par krājumu “Latvijas zeme, daba un tauta”, 2. sējumu, kuram bija redaktors un līdzautors.

1923. gadā P. Galenieks dibināja Latvijas Dabas zinātņu biedrību un kļuva par tās izdevuma “Daba” redaktoru. 1924. gadā pirmizdevumu piedzīvoja profesora sarakstītā mācību grāmata vidusskolām “Botānika”, turpmākajos gados grāmata piedzīvoja vairākus atkārtotus izdevumus.

Zinātnieka profesionāla dzīvē bija radoša un panākumiem bagāta. Diemžēl, ģimenes dzīve šajā periodā bija sarežģītāka. Sieva Anna saslima ar tuberkulozi un nomira. 1927. gadā P. Galenieks apprecējās otro reizi. Laulībā ar sievu Mariju (dzimusi Liniņa) piedzima meita Venta (1928 – 2011) un dēls Tālis (1932 – 1946). Marija Liniņa arī bija botāniķe un kopš 1922. gada strādāja Latvijas Universitātē, kur abi arī iepazinās. 1934. gadā M. Galeniece aizstāvēja habilitācijas darbu “Latvijas purvu un mežu attīstība pēcledus laikmetā”, par ko 1936. gadā saņēma Krišjāņa Barona balvu.

1929. gadā Galenieku ģimene iegādājās zemes gabalu Baldonē, uzbūvēja tur mājas “Rozītes”. Mājas iegādātas ar domu par bērniem, lai viņi augtu saistīti ar dabu un darbu. Mājas kalpoja arī zinātniskajam darbam, šeit tika izveidoti dendroloģiskie stādījumi ar lielāko savvaļas rožu kolekciju Latvijā, kur tika veikti novērojumi arī disertācijas izstrādei. 1936. gadā P. Galenieks aizstāvēja disertāciju "Latvijas rozes”, iegūstot dabaszinātņu doktora grādu. Tas bija pirmais plašais pētījums par savvaļas rozēm Latvijā.

Līdztekus akadēmiskajai darbībai P. Galenieks nodarbojās ar zinātnes popularizēšanu gan lasot lekcijas, organizējot sēņu un skujkoku skates, publicējot populārzinātniskus rakstus ar pseidonīmu Omegars. Populārzinātniskie raksti 1940. gadā tika apvienoti krājumā “Daba un mēs”, kur apskatītas ne tikai botānikas, bet arī astronomijas, klimata un ģeoloģijas jautājumi.

1936. gada 26. jūlijā Ministru kabinets pieņēma lēmumu pārcelt uz Jelgavu Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultāti, tā izveidojot jaunu augstskolu - Jelgavas Lauksaimniecības akadēmiju (tagad – Latvijas Lauksaimniecības universitāte). P. Galenieks paralēli darbam Latvijas Universitātē, iesaistījās darbā arī Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā un kopš 1939. gada bija vecākais docents. No 1940. gada jūnija viņš bija Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas rektors, bet vācu okupācijas laikā tika atstādināts no amata. Pēckara gados akadēmija darbojās Rīgā, jo 1944. gadā Jelgava tika stipri sabombardēta un tur nebija piemērotu telpu studijām. Bombardēšanā gāja bojā arī daļa profesora izveidotā herbārija. P. Galenieks akadēmijā nostrādāja līdz 1957. gadam, kad tā atgriezās Jelgavā.

1940. gadā P. Galenieks aktīvāk iesaistījās politiskajā dzīvē. Dažādu apstākļu ietekmē viņš sekmīgi balotējās Latvijas Tautas Saeimas vēlēšanās, bija Saeimas priekšsēdētāja biedrs. Viņš tika iekļauts LPSR Augstākās Padomes grupā, kas brauca uz Maskavu lūgt Latviju uzņemt PSRS sastāvā, bet šeit viņš atteicās teikt priekšā nolikto runu. Decembrī profesors tika ievēlēts par deputātu PSRS Tautību Padomē.

1941. gadā, kad sākās vācu okupācija, P. Galenieks tika apcietināts un ieslodzīts Rīgas Centrālcietumā, 1942. gadā – Salaspils koncentrācijas nometnē, pēc tam gads pagāja policijas uzraudzībā Baldones “Rozītēs”. 1944. gadā rudenī viņš iebēga mežos un organizēja partizānu grupu, kas sadarbojas ar Sarkanās armijas izlūkiem.

Neskatoties uz vācu okupācijas varas laikā izciestajām represijām, turpmākie gadi profesoram nepagāja mierīgi. Neuzmanīgs izteikums Inženierzinātņu fakultātes izlaidumā rosināja Komunistiskās partijas darbinieku Arvīdu Pelši publicēt rakstu "Kam tic profesors Galenieks", kas radīja draudus profesora drošībai, laikrakstos tika pārpublicēts raksta tulkojums latviešu valodā. Draudus pastiprināja tas, ka profesora dēls Imants līdz pat 1956. gadam slēpās mežā no pastāvošās iekārtas un P. Galenieks viņu atbalstīja.

Laika gaitā profesors arvien vairāk pievērsās augu anatomijai, morfoloģijai un sistemātikai. 1948. gadā tika izdota mācību grāmatu studentiem “Augu sistemātika”, 1950. gadā - “Botāniskā vārdnīca”, 1951. gadā - “Augu morfoloģiskās botāniskās tabulas”.

1953. gadā latviešu valodā iznāca P. Galenieka tulkotā Čārlza Darvina “ Sugu izcelšanās”.

No 1953. līdz 1959. gadam iznāca fundamentālais darbs četros sējumos “LPSR flora”, kura sagatavošanu vadīja P. Galenieks, viņš bija arī vairāku rakstu autors.

Profesors darbojās Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijā, kur izstrādāja botānikas terminus, veidoja jaunvārdus. Starp viņa radītajiem augu nosaukumiem ir dižauza, dižmeldri, dižskābārži, mārdadži, sīkpapardes, aslaivītes, dziedenītes, linlapes, vairodzenes, dižā aslape un citi.

1952. gadā P. Galenieks piedalījās Vissavienības Botānikas biedrības Latvijas nodaļas (tagad Latvijas Botāniķu biedrība) dibināšanā, bet 1956. gadā - Zinātņu akadēmijas Botāniskā dārza (tagad Nacionālais botāniskais dārzs) Salaspilī izveidē.

Par savu ieguldījumu zinātnē P. Galenieks 1959. gadā saņēma Latvijas PSR Nopelniem bagātā zinātnes darbinieka goda nosaukumu.

P. Galenieks nomira 1962. gadā, viņš apbedīts Rīgā Meža kapos.

LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās Galenieku mantojuma apakškolekcijā glabājas vairāk kā 300 vienību liels liecību klāsts par zinātnieka dzīvi un darbu. Lielāko daļu materiālu veido fotogrāfijas, fotoreprodukcijas un manuskripti. Vairums manuskriptu ir profesora sarakstīti darba materiāli, kā viens no nozīmīgākajiem minams “Latvijas PSR flora” manuskripts. Nenovērtējama apakškolekcijā ir disertācija “Latvijas rozes”. Negaidītākais artefakts ir P. Galenieka putnu zīmējumi. Bez tam LU Muzejā glabājas viņa ievāktie herbāriji, starp kuriem liela daļa ir Latvijas savvaļas rožu paraugi, kas ievākti disertācijas izstrādes laikā. LU Muzeja herbārijā glabājas arī Altajā ievākts silpurenes Pulsatilla sp. eksikāts un meža jāneglītes Pedicularis sylvatica pirmais atradums Latvijā.

Vēl par P. Galenieku:

Pauls Galenieks /sastādīja: Ināra Melgalve, Inta Liepiņa ; Latvijas Lauksaimniecības universitāte. - Jelgava : Latvijas Lauksaimniecības universitāte, 2014.

LU Botāniskais dārzs – Pauls Galenieks

Ar P. Galenieka materiāliem iespējams iepazīties LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās, iepriekš sazinoties.

Daiga Jamonte, krājuma glabātāja

Turpinot apzināt LU Muzeja LU vēstures kolekcijas krājumu, ir atrastas Latvijas Centrālās padomes (LCP) dokumentu mapes no trimdas laika sākuma, kurās ietilpst LCP locekļu vēlēšanu lietas. Starp tiem ir atrodams Eslingenes Latviešu kolonijas vēlēšanu uzsaukums trimdā nonākušajiem Latgales iedzīvotājiem Rietumvācijā.[1] Šis uzsaukums liecina par Latvijas Romas katoļu baznīcas bīskapa un LU Romas katoļu fakultātes dekāna un profesora Jāzepa Rancāna iniciatīvu turpināt iesaistīties politikā ārpus PSRS okupētās Latvijas.

Uzsaukums 1947. gada 26. oktobra vēlēšanām ir uzrakstīts latviešu valodas latgaliešu dialektā, kur melniem burtiem treknrakstā uzsvērta Jāzepa Rancāna neatlaidīgā cīņa par Latvijas neatkarības atjaunošanu no PSRS un nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas varam.

J. Rancāns uzskatīja, ka pēc Otrā pasaules kara visai trimdas latviešu kopienai jāsaliedējas kopā neatkarīgas Latvijas valsts idejas un tiesiskās kontinuitātes uzturēšanai, sadarbojoties ar Latvijas sūtņiem Kārli Zariņu Lielbritānijā un Alfrēdu Bīlmani ASV.[2] Pēc LCP priekšsēdētāja Konstantīna Čakstes traģiskās bojāejas nacionālsociālistu gūstā 1945. gada 21. februārī par LCP priekšsēdētāju tika izraudzīts bīskaps J. Rancāns, kurš būtu kļuvis par parlamentārās Latvijas valsts Saeimas priekšsēdētāja vietas izpildītāju, ja izveidotos Latvijas Republikas trimdas valdība Eslingenē.[3] Tomēr ideja par Latvijas Republikas trimdas valdības izveidošanu nerealizējās, jo Latvijas sūtnis Lielbritānijā K. Zariņš negribēja pieļaut 1940. gada 15. maijā Latvijas valdības piešķirto ārkārtas pilnvaru anulēšanu. Anulēšana nozīmētu Latvijas Republikas tiesiskās nepārtrauktības pārtraukšanu, kas izbeigtu Latvijas Republikas Diplomātiskā dienesta darbību trimdā.[4] K. Zariņu noraidījumu aizstāvēja ASV un Lielbritānija, kas palīdzēja nodrošināt Latvijas valstis tiesisko kontinuitāti trimdā.[5]

Lai gan Latvijas trimdas valdības izveidošana neizdevās, J. Rancāna ieguldījums Latvijas valsts izaugsmē nemainās. Neatkarīgās Latvijas valsts idejas kontekstā, viņš Latvijas Neatkarības kara (1918-1920) laikā piedalījās Latvijas ārpolitikas veidošanā, palīdzot pirmajam Latvijas ārlietu ministram Zigfrīdam Annai Meierovicam izveidot diplomātiskās attiecības ar Vatikāna pāvestu Benediktu XV 1919.-1921. gadā. Latvijas iekšpolitikā J. Rancāns izveidoja Rīgas arhibīskapa sēdekli, apvienojot Kurzemes un Zemgales kultūrvēsturisko novadu Romas katoļus ar Latgales Romas katoļiem. Lai gan latvieši pamatā ir luterāņi, Romas katolicismam bijusi arī svarīga loma latviešu tautas saliedētība.[6] LU vēstures kontekstā, LU Romas katoļu teoloģijas fakultātes izveidošana 1938. gadā notika saskaņā ar 1922. gada 30. maijā noslēgtā Latvijas-Vatikāna konkordāta papildinātu konvenciju, kas pēc Romas pāvesta Pija XI atļaujas ļāva piešķirt akadēmiskos grādus pēc Apustuliskās konstitūcijas Deus scientiarum Dominus. Tādējādi LU ieguva leģitīmas tiesības sagatavot Romas katoļu mācītājus pēc Vatikāna standartiem, realizējot dziļāku Latvijas Romas katoļu baznīcas integrēšanos starptautiskajā mērogā ar citām pasaules Romas katoļu baznīcām.[7]

J. Rancāna Romas katolicisma faktoram bijusi ne tikai svarīga loma Latvijas politiskajā, bet arī akadēmiskajā dzīvē. Būdams LU Romas katoļu fakultātes dekāns un profesors, viņš gādāja par Romas katolicismu latviešu studentos, sevišķi no Latgales. Piemēram, latviešu studentu korporācija Lacuania piedalījās svētku reizes ar dievkalpojumu, ko vadīja pats J. Rancāns; J. Rancāns ir Lacuania goda vecbiedrs (goda filistrs). Lacuania korporanti bieži apmeklēja Romas katoļu baznīcu, kur kuplā skaitā piedalījās dievkalpojumos sakarā ar Romas pāvesta Pija XI nāvi un pāvesta Pija XII 40 priesterības gadu atceri.[8] Latvijas-Vatikāna attiecību stiprināšanas ietvaros, Lacuania piedalījās Romas pāvesta sūtņa un Vatikāna diplomātiskā korpusa vecākā Latvijā arhibīskapa Antonī Cechinī bērēs 1935. gada martā. Neskatoties uz faktu, ka J. Rancāns apvienoja Kurzemes un Zemgales Romas katoļticīgos, pašā studentu korporācijā pastāvēja nerakstīts novadniecības princips – apvienot visus LU studentus un absolventus no Latgales, un oficiālā valoda bija latviešu valodas latgaliešu dialektā.[9]

Ņemot vērā J. Rancāna ietekmi Lacuania, atjaunotajā Latvijas valstī 1995. gada 3. jūlijā Lacuania ar latviešu studenšu korporāciju Aurora (apvienoja LU latviešu studentes no Latgales) un latviešu Romas katoļu studentu un akadēmiķu apvienību Dzintars pildīja goda sardzes pienākumus Rīgas arhibīskapa Jāņa Pujāta vadītajā bīskapa J. Rancāna mirstīgo atlieku pārapbedīšanas ceremonijā Sv. Jēkaba katedrālē. Kad J. Rancāna mirstīgo atlieku šķirsts tika pavadīts līdz Aglonas bazilikai, tas tika novietots kriptā. Mirstīgo atlieku šķirsta novietošanā Aglonas bazilikas kriptā goda sardzes pienākumus pildīja Lacuania korporanti, un pašu procesiju vadīja J. Pujāts.[10]

LU Muzeja krājumā ir ievērojama studentu akadēmisko mūža organizāciju liecību kolekcija, ar kuru var iepazīties, sazinoties ar krājuma glabātāju Rūdolfu Rubeni. Kontakti: rudolfs.rubenis@lu.lv, 67034566 vai 25733456

Papildus informācija:

«Prezidents no Zaļmuižas» – bīskaps Jāzeps Rancāns

Jāzeps Rancāns. Valdnieks bez valsts

Jāzepa Rancāna portreta atklāšana Saeimas priekšsēdētāju portretu galerijā

Kapustāns, Jānis (red.). Lacuania – 70. Rīga: SIA “N.I.M.S.”. 1999, 231 lpp.

[1] Latviešu katoļu uzsaukums 1947. gada 26. oktobra Eslingenes Latviešu kolonijas padomes vēlēšanām.

[2] Eslingenes Latviešu kolonijas padomes vēlēšanu uzsaukums latviešu bēgļiem 1947. gada 18. oktobrī.

[3] Dreksnis, E. B., Beķere, Kristīne. Latviešu trimdas loma valsts neatkarības idejas uzturēšanā (1945-1991). No: Nepārtrauktības doktrīna Latvijas vēstures kontekstā. Rīga: Latvijas Zinātņu akadēmija, Baltijas Stratēģisko pētījumu centrs. 2017, 237. lpp.

[4] Lerhis, Ainārs. Latvijas Republikas diplomātiskais dienests – Latvijas de iure pastāvēšanas apliecinājums (1940-1991). No: Nepārtrauktības doktrīna Latvijas vēstures kontekstā. Rīga: Latvijas Zinātņu akadēmija, Baltijas Stratēģisko pētījumu centrs. 2017, 207. lpp.

[5] Zunda, Antonijs. Feldmanis, Inesis. Latvijas ārpolitika un diplomātija 20. gadsimtā: Baltijas jautājums 1940-1988 (2. sējums). Rīga: Jumava. 2017, 66. lpp.

[6] Šilde, Ādolfs. Pirmā Republika: Esejas par Latvijas valsti. New York: Grāmatu Draugs. 1982, 274. lpp.

[7] Šilde, Ādolfs. Valstsvīri un demokrāti: biogrāfiskas studijas. New York: Grāmatu draugs. 1985, 357.-358. lpp.

[8] Kapustāns, Jānis (red.). Lacuania -70. Rīga: SIA “N.I.M.S.”.1999, 19. lpp.

[9] Turpat, 18. lpp.

[10] Turpat, 62.-63. lpp.

Rūdolfs Rubenis, krājuma glabātājs