2021. gads

Bjurboles akmens meteorīts, kas nokritis Somijā, starp citiem šī tipa meteorītiem izceļas ar savu trauslumu. Divi šā meteorīta fragmenti aplūkojami LU Muzeja Frīdriha Candera un Latvijas astronomijas kolekcijas krājumā.

Lai arī akmens mums šķiet pietiekami ciets materiāls, starp akmens meteorītiem gadās trausli un viegli drūpoši eksemplāri. Tāds ir arī 1899. gada 12. martā Somijā nokritušais Bjurboles (Bjűrbőle) meteorīts. Krītot tas salūza vairākos gabalos, kopējā atrastā masa bija 328 kilogrami. Sadalot un pētot meteorītu, atklājās, ka tas ir ārkārtīgi trausls. Arī no Frīdriha Candera un Latvijas astronomijas kolekcijas krājumā esošajiem paraugiem laika gaitā atdalījušies daudzi sīki gabaliņi un svars vairs neatbilst sākotnējam. Pats meteorīts ir hondrīts, kas sastāv galvenokārt no sfēriskām hondrām un metāla daļiņām. Hondru izmēri šajā meteorītā ir no milimetra līdz pat pirksta gala lielumam. Hondras – sfēriski, dažus milimetrus lieli silikātiežu graudi, kas sastāv no minerāliem olivīna un piroksēna ar nelielu stikla, dzelzs un niķeļa piejaukumu.

Bjurboles tipa meteorītus apzīmē L/LL4, tādi pasaulē atrasti tikai 20, to starpā Bjurboles meteorīts ir pats lielākais. Tas ir arī vienīgais no L/LL4 meteorītiem, kura krišanai ir aculiecinieki, kā arī lielākais no visiem Somijā kritušajiem un atrastajiem meteorītiem. Piedevām tas iekritis jūrā un ticis izcelts. Lielākā daļa meteorīta masas (215 kilogrami) glabājas Helsinku Universitātes kolekcijā. Konstatēts, ka kritiena vietas apkārtnē dzīvojošie cilvēki, kuri piedalījās meteorīta izcelšanas operācijā, ir paņēmuši sev “suvenīrus”, kas vēlāk tika pārdoti tuvējā pilsētā Porvo. Tāpēc meteorīta kopējais sākotnējais svars drīzāk bija ap 400 kilogramiem.

Ko par šo notikumu stāsta aculiecinieki? 1899. gada 12. marta vakarā virs Baltijas jūras redzēja lielu uguns lodi. Avīze “Päivälehti” raksta: “Milzu uguns bumba ar garu spožu asti pārlidoja mūsu pilsētai (Helsinkiem. Aut. piez.) ap 21:30. Tās gaisma apspīdēja naksnīgo pilsētu gaiši kā dienā. Pēc mirkļa ar milzu pērkona dārdu uguns bumba sadalījās daudzos mazākos gabalos. Dārdiens lika mājām nodrebēt līdz pat pamatiem. Cilvēki satraukti metās ārā no saviem mitekļiem – ielas un pagalmi bija pilni. Daudzi domāja, ka tur šauj lielgabali no Sveborgas cietokšņa, bet daudziem likās, ka jau pienācis pasaules gals.”

Bija skaidrs, ka šo parādību redzēja plašā apkārtnē, tāpēc Somijas valdība lūdza iedzīvotājus sūtīt savus novērojumus un zīmējumus uz observatoriju Helsinkos. Bija svarīgi zināt, cik plašā apkaimē un cik ilgi uguns bumba tika redzēta, cik daudz laika pagāja no parādīšanās brīža līdz pērkona dārdam, un kurā virzienā tā galu galā aizlidoja. Ziņas bija vajadzīgas, lai noteiktu meteorīta lidojuma trajektoriju un krišanas vietu. Tika konstatēts, ka tas pārlidojis pāri visai Baltijas jūrai un Helsinkiem. Aprēķināja, ka meteorīts lidojis aptuveni 20 kilometru augstumā.

Bjurboles meteorīts nokrita ar ledu pārklātajā Somu līcī uz dienvidiem no Porvo pilsētas, 50 kilometrus uz austrumiem no Helsinkiem. Nākamajā dienā diezgan tuvu krastam ledū tika konstatēts 3 – 4 metrus plats caurums. Meteorīts bija iztriecies cauri 40 centimetrus biezajai ledus kārtai, visapkārt caurumam bija izmests liels daudzums dubļu. Par laimi, ūdens šajā vietā bija tikai pusmetru dziļš, bet zem ūdens atradās 8 metrus bieza dubļu un mālu kārta. Sākumā cilvēki meklēja nokritušo meteorītu ar gariem mietiem, bet tas nedeva rezultātus.

Tad ledū izsistajā caurumā ielaida konstrukciju, kas atgādināja koka aku bez dibena. Kad šī konstrukcija stingri stāvēja uz cietā jūras pamata 8 metru dziļumā, sāka sūknēt ārā ūdeni un dubļus. Metode nebija ideāla, jo gar apakšmalu ūdens un dubļi diezgan ātri sūcās atpakaļ, bet nu varēja redzēt, kas akā atrodas. Akā nolaida ūdenslīdēju, kurš savāca un padeva uz augšu lielākos meteorīta gabalus. Viss nokritušais meteorīta materiāls netika savākts, kritiena vietā noteikti palika sīkākas drumslas, un kādu daļu aizskaloja prom ar ūdens straumi. Lielākie izceltie gabali svēra 80, 21, 18 un 17 kilogramus. Tika aprēķināts, ka pirms sadalīšanās meteorīts bija vienu metru diametrā.

Divi zemes, vai šajā gadījumā – jūras īpašnieki – V. Ramsejs un L. Borgstrēms (W. Ramsey and L. H. Borgström), kuriem piederošajā teritorijā meteorīts nokrita, saņēma 500 somu marku lielu kompensāciju par postījumiem viņu zvejošanas teritorijā. Taču abi īpašnieki naudu ziedoja vietējai skolai.

Bjurboles meteorīta lidojumu novēroja ne tikai Somijā, bet arī Latvijā. Ādolfs Rihters, pazīstamais kalendāru izdevējs un Vācu dabaspētnieku biedrības biedrs, kurš aktīvi interesējās par notikumiem astronomijā, rakstīja, ka 1899. gada 28. februārī (12. martā) Rīgā tika novērots ļoti spožs meteors (bolīds). Rihters apkopoja aculiecinieku novērojumus un ieguva šādu ainu. Ap plkst. 21:47 pēc Pēterburgas laika, kas atšķīrās no t.s. joslas laika, kas minēts raksta sākumā, vairākas sekundes bija redzama ļoti spoža, zila ugunsbumba, kas lēni aizlidoja ziemeļu virzienā, aiz sevis atstājot dzeltenīgu asti. Tā bija tik spoža, ka zilos toņos iekrāsojās ne tikai pilsēta, bet arī debesis. Skaņas nebija. Ugunsbumba novērota arī Igaunijā.

1899. gada augustā Ādolfs Rihters devās uz Helsinkiem apskatīt atradumu. Viņš apmeklēja Helsinku observatoriju un uzzināja, ka meteorīts atrodas Somijas Ģeodēzijas komisijas muzejā. Komisijas vadītājs Jakobs Sederholms Rihteram parādīja ne tikai meteorīta fragmentus, bet arī plānslīpējumu mikroskopā polarizētā gaismā, kas dod iespēju noteikt minerālus. Sederholms uzdāvināja Rihteram nelielu meteorīta fragmentu, kam redzama kusuma garoza. Rihters to sadalīja divās daļās un izstādīja Rīgas dabaspētnieku biedrībā, bet vēlāk – avīzes Düna Zeitung redakcijā. Divi Bjurboles meteorīta fragmenti (20,8 grami un 20,1 grams), kas izstādīti LU Muzeja Frīdriha Candera un Latvijas astronomijas kolekcijas meteorītu ekspozīcijā, ir nākuši no Ādolfa Rihtera veduma.

Izmantotā literatūra:

BJURBÖLE. Jarkko Kettunen Meteorite Collection

Vilks. I. Astronoms un izdevējs Ādolfs Rihters. Publicēšanai iesniegts manuskripts, Latvijas Universitātes Raksti.

Gunta Vilka, krājuma glabātāja palīgs

Ko aizrautīgi sēņotāji dara pēc sēņošanas sezonas beigām? Gatavojas nākamajai sezonai. Kā savas praktiskās zināšanas par sēņu pasauli varēja papildināt sēņu mednieki pirms teju 100 gadiem - to var uzzināt 1919. gadā izdotajā sērijas “Miniatūrā bibliotēka” (Miniatur-Bibliothek) grāmatā “Praktiskā sēņu zinātne” (Praktische Pilzkunde). 12 reiz 8 centimetrus (patiešām) mazā grāmatiņa - īsts kabatas formāts.

Miniatur-Bibliothek bija kabatas formāta grāmatu sērija, ko no 1897. līdz 1932. gadam Leipcigā, Vācijā, "Mākslas un zinātnes izdevniecībā" ("Verlag für Kunst und Wissenschaft") izdeva vācu izdevējs Alberts Otto Pauls (Albert Otto Paul). No 1932. līdz 1960. gadam sēriju izdeva Fridrihs M. Hērholds (Friedrich M. Hörhold) Leipcigā, vēlāk Hildesheimā (Hildesheim) (Witkam, 2012). Sērijā tika iekļautas gandrīz 1300 grāmatas par dažādiem tematiem. Populāri sērijā bija ceļveži pa dažādām Vācijas pilsētām. Daudz grāmatu tika veltīts dažādām tehnoloģijām un rūpniecībai, medicīnas jautājumiem, pasaules valodām, ekonomikai, sportam un izklaidei, kultūrai, likumdošanai, vēsturei, kriminoloģijai, ģeogrāfijai, ķīmijai utt. (Heimatsammlung, b.g.). Katrs šajā sērijā varētu atrast kādu sev interesējošu izdevumu.

“Praktiskās sēņu zinātnes” autors H. Bluhers (H. Blücher) šajā sērijā piedalījies vismaz 19 grāmatu sastādīšanā. Darbu tematika bija botānika, mikoloģija, ģeoloģija, lauksaimniecība, ķīmija, bet visbiežāk tehnoloģijas un rūpniecība:

• Praktiskā botānika (Praktische Pflanzenkunde)
• Praktiskā sēņu zinātne (Praktische Pilzkunde)
• Zemes evolūcija (ģeoloģija) (Entwicklung der Erde (Geologie))
• Mēslojums un dzīvnieku barība (Dünge- und Futtermittel)
• Ķīmijas galvenās iezīmes (Die Chemie in ihren Grundzügen)
• Organiskā ķīmija (Organische Chemie)
• Elektroķīmija (Elektrochemie)
• Praktiskā mašīnmācība Mehānikas likumi (Praktische Maschinen-Lehre Die Gesetze der Mechanik)
• Praktiskā mašīnmācība Vienkāršas mašīnas un kustības mehānismi (Praktische Maschinen-Lehre Die einfachen Maschinen und Bewegungs-Mechanismen)
• Praktiskā mašīnmācība Saliktās mašīnas (Praktische Maschinen-Lehre Die zusammengesetzten Maschinen)
• Tehniskās darbības Cukura ražošana (Technische Betriebe Die Zuckerfabrikation)
• Tehniskās darbības Alus darītava (Technische Betriebe Die Bierbrauerei)
• Tehniskās darbības Spirta rūpnīca un stipro alkoholisko dzērienu ražošana (Technische Betriebe Die Spiritusbrennerei sowie die Fabrikation von Spirituosen)
• Tehniskās darbības Melnā metalurģija (Technische Betriebe Eisenhüttenkunde)
• Tehniskās darbības Gaismas gāzes ražošana (Technische Betriebe Die Herstellung des Leuchtgases)
• Tehniskās darbības Akmeņogļu darva un tās pārstrāde (Technische Betriebe Der Steinkohlenteer und seine Verarbeitung)
• Tvaika katli un tvaika dzinēji (Dampfkessel und Dampfmaschinen)
• Tehniskās darbības Kakao, šokolādes un cukura konditorejas izstrādājumu ražošana (Technische Betriebe Kakao- Schokoladen- und Zuckerwarenfabrikation)
• Krāsas, to izgatavošana un izmantošana (Die Farben Ihre Herstellung und Verwendung) (Heimatsammlung, b.g.)

Latvijas Universitātes bibliotēkas krājumā atrodas vēl viena grāmata, kurā H. Bluhers bija līdzautors A. Osvaldam (A. Oswald), šoreiz botānikas nozarē - “Praktisks ceļvedis pa vietējo floru, botāniskā rokasgrāmata dabas mīļotājiem” (Praktischer Führer durch die heimische Pflanzenwelt, ein botanisches Handbuch für Naturfreunde). Kopumā var secināt, ka H. Bluhers bijis praktiskas ievirzes autors, kas galvenās atziņas kādā tematā spējis koncentrēt neliela apjoma izdevumos.

Pēc autora atziņām, 20. gs. sākumā grāmatas ar attēliem varēja iedalīt divās kategorijās. No vienas puses, bija lētie, bet slikti reproducētie attēli, no otras puses – labie, bet dārgie attēli. Grāmatas “Praktische Pilzkunde” mērķis bija saglabāt līdzsvaru starp izdevumā ietverto ilustrāciju kvalitāti un gala produkta cenu. Autors bija pateicīgs izdevniecībai, ka tā izpildījusi visus viņa ieteikumus un nežēlojusi izdevumus, lai attēli būtu visaugstākajā dabiskās patiesības un mākslinieciskās pilnības līmenī.

Grāmatas nosaukums skaidri parāda, ka uzsvars tika likts uz sēņošanas praktisko pusi, mazāk uz mikoloģijas teoriju. Autors skaidro - sēnes aug lielos daudzumos un tās var ievākt bez maksas, turklāt sēnēm ir augsta uzturvērtība un bieži arī lieliska garša. Tas, ka 20. gs. sākumā sēņošana nebija vēl ieguvusi tik augstu popularitāti, varētu būt saistīts ar bailēm no saindēšanās. Tāpēc grāmatas uzdevums bija precīzi aprakstīt atšķirības starp līdzīgām ēdamajām un indīgajām sēnēs, kā arī sniegt padomus, kā ēdamās sēnes pareizi apstrādāt un maksimāli garšīgi pagatavot. Iekļautas arī receptes - sēņu zupa, sēnes ar dārzeņiem, sēņu salāti, sēņu omlete, sēņu sautējums, sēņu un rīvmaizes kārtojums, sēņu ekstrakts, žāvētas sēnes, sterilizētas sēnes, konservētas sēnes.

Protams, tiek aprakstīta sēņu valsts arī kopumā - kur un kādā veidā sēnes aug, no kādām daļām sastāv, kā vairojas, kādi ir sēņu veidi, kāpēc sēnes ir vērtīgs produkts uzturā, kā izvairīties no saindēšanās.

Par indīgajām sēnēm grāmatas tapšanas laikā bija dažādi viedokļi. Daļa cilvēku uzskatīja, ka kaitīgas ir visas sēnes, kuras izdala piensulu. Citi brīdināja par sēnēm, kuru šķiedras aptraipa rokas un apģērbu, kad tās nogriež. Citi aizdomīgi izturējās pret visām sēnēm ar lipīgām, spīdīgām, smērējošām virsmām. Ceturtā cilvēku grupa sliecās sēņu indīgumu asociēt ar nepatīkamu smaku, savukārt patīkami smaržojošas sēnes uzskatīt par ēdamām un garšīgām. Pēc H. Bluhera domām, visi šie un daži citi padomi bija pilnīgi aplami un ne tikai izslēgtu no patēriņa lielu daudzumu vērtīgu ēdamo sēņu, bet arī veicinātu indīgu sēņu patēriņu. Tika konstatēts, ka, piemēram, parastā apšubeka, kura griežot maina krāsu no baltas uz tumši violetu, tomēr ir viena no garšīgākajām un vieglāk sagremojamajām sēnēm. Priežu rudmiese un saldā krimilde izdala piensulu, un tomēr tās ir labas sēnes. Eglaines zeltkāte un saldā krimilde, neskatoties uz gļotainumu, ir lieliski izmantojamas pārtikā. Savukārt divām indīgākajām sēnēm, proti, zaļajai mušmirei un velna bekai, ir ļoti vilinoša, maiga, riekstu kodolam līdzīga smarža.

Tikpat mazu drošību sniedza arī daudzi ieteikumi, saskaņā ar kuriem gatavošanas laikā var noteikt indīgo sēņu klātbūtni. Kopā ar sēnēm vārīta sīpola nomelnēšana un vārošajās sēnēs turētas sudraba karotes apbrūnēšana parasti tika uzskatīta par ticamu pazīmi, ka vārāmajā sortimentā ir trāpījušās arī indīgas sēnes. Taču arī šis rezumējums ir nepareizs, un tieši droša uzticēšanās tam varēja novest pie postošām sekām. Jo sīpoli un karotes var ne tikai apbrūnēt bez indīgu sēņu klātbūtnes, bet, kas ir vēl ļaunāk - sīpoli un karotes noteiktos apstākļos var palikt nemainīgas, lai gan ēdienā ir iejauktas indīgas sugas. Ir tikai viens veids, kā novērst saindēšanos ar sēnēm, proti, zinot atsevišķas sugas un precīzi apgūstot līdzīgo ēdamo un indīgo sēņu atšķirīgās pazīmes.

Turklāt daļai sēņu indīgas vai negaršīgas var būt atsevišķas tās sastāvdaļas, un tiekot no tām vaļā, var tikt pie sēņu ēdamās daļas. Ārkārtīgi svarīgi ir arī citi noteikumi - pareiza sēnes ievākšana, apstrāde, glabāšana, izmantošana kulinārijā.

No lielā dabas piedāvātā sēņu klāsta bija jāizveido šaura izlase. Pēc rūpīgas apsvēršanas un ņemot vērā vispārpieņemtās iespējamās proporcijas, autors bija apvienojis 37 sēņu sugas 32 ilustrācijās. Tās bija svarīgākās un izplatītākās Vācijā augošās sēnes, kas ir vai nu vērtīgas ēdamās, vai arī bīstamas indīgas sēnes. Ja sēņu cienītājs būs iemācījies tikai pareizi noteikt grāmatā aplūkotās sugas, tad bez ārējas palīdzības būs ļoti viegli paplašināt savas zināšanas, iekļaujot arī citas sēņu sugas. Jebkurā gadījumā iesācējam vajadzētu pieturēties pie aprakstītajām un ilustrētajām ēdamajām sēnēm un jau iepriekš izvairīties no citām. Ilustrāciju autors bija T. Bahs (Th. Bach).

Grāmatā iekļautajām sēnēm ir norādīts nosaukums vācu valodā un sugas latīņu nosaukums. Laika gaitā binārajā nomenklatūrā (augu, dzīvnieku un sēņu terminoloģija, kas strukturēta atbilstoši iepriekš izstrādātiem nosaukumu veidošanas likumiem (Wikipedia, 2021)) mēdz notikt izmaiņas un iepriekš lietotie sugu latīņu nosaukumi kļūst par sugas nosaukuma sinonīmiem, bet tā vietā tiek izmantoti jauni, aktuālie sugu nosaukumi. Grāmatā aprakstītas šādas sēņu sugas:

Katrai sugai aprakstīts to vizuālais izskats, tās smarža un garša, izplatītākais augšanas periods un vietas, nosauktas pēc izskata līdzīgas sugas, ar kurām to varētu sajaukt. Un jau iepriekš minētās kvalitatīvās ilustrācijas. Kopumā grāmatā ir 16. lappuses ar sērijas “Miniatur-Bibliothek” nosaukumiem, kas sakārtoti alfabētiskā kārtībā, 31. lappuse ar sēņu valsts raksturojumu un recepšu aprakstiem un 32 atvērumi ar konkrētu sugu aprakstiem un ilustrācijām. Grāmata iespiesta C. Grumbaha (C. Grumbach) drukātavā Leipcigā.

Latvijas Universitātes Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijas krājumā grāmata “Praktische Pilzkunde” glabājas kā daļa no Karla Reinholda Kupfera privātbibliotēkas, kurā iekļautas 226 grāmatas, brošūras, periodiskie uzdevumi un atsevišķu rakstu izdrukas. Šo un citas interesantas un skaistas grāmatas par botānikas un mikoloģijas tematiem iespējams apskatīt, piesakot apmeklējumu ŠEIT.

Izmantotie informācijas avoti:

Blucher, H. (1919). Praktische Pilzkunde. Miniatur-Bibliothek 200/204. Leipzig: Verlag für Kunst und Wissenschaft.

Heimatsammlung. (b.g.). Miniatur-Bibliothek 01.

Wikipedia. (2021). Binārā nomenklatūra.

Witkam, M. (2012). Albert Otto Paul, Leipzig.

Kristīne Kuzņecova, krājuma glabātāja

Latvijas Universitātes Muzeja herbārijā glabājas ne tikai lielas vispārējās kolekcijas, kādas ir, piemēram Herbarium Latvicum (starptautiskais kods RIG II), bet arī vairākas vēsturiskās herbāriju kolekcijas, ko veidojuši dabaspētnieki vai to organizācijas. Viens no šādiem interesantiem herbārijiem ir Jēkaba Esera Latvijas Universitātei novēlētais herbārijs, kas glabājas LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās.

Agronoms Jēkabs Esers (Essers, citkārt Ezers; 1864 -1927) dzimis netālu no Rūjienas, Valmieras apriņķa Lodes pagastā kā kalpa dēls. Ģimenē Jēkabs bija jaunākais, desmitais bērns. Jaunībā izceļojis no Rūjienas un Sāmsalā iedzīvojies turībā. Sāmsalā bijis muižas nomnieks, vēlāk Kuresārē (tolaik Ārensburgas) namīpašnieks (Esera nams līdz mūsdienām nav saglabājies, tā vietā padomju laikos uzcelta daudzdzīvokļu ēka). Bijis Kuresāres pilsētas domnieks, darbojies dažādās komisijās, īsu laiku bijis pilsētas galvas palīgs. Sāmsalā nodarbojies ar dabaszinātnēm un savācis iespaidīgu herbārija kolekciju. Savā testamentā J. Esers novēlējis Latvijas Universitātes Matemātikas un dabaszinātņu fakultātei vērtīgu bibliotēku un herbāriju Ls 6000 vērtībā, kā arī savu mantu Ls 10 000 vērtībā. 80% no atstātās summas J. Esers novēlējis trūcīgu studentu stipendijām, izveidojot fondu (1931./32. mācību gadā). Priekšroka stipendijām bija studentiem no Rūjienas puses vai plašās Eseru ģimenes un viņu radiniekiem.

Pateicībā par dāsno mantojumu 1931. gadā uz Kuresāri aizbraucis LU prorektors Persijs Zīlītis (1878 -1945) un Kudjapes kapos tautietim uzlicis granīta plāksni (latviešu un igauņu valodā). Kapavieta ar skaisto pieminekli saglabājusies, tāpat arī viņa herbārijs, kas piecās biezās mapēs glabājas LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās.

Ziņā par J. Esera novēlēto testamentu Latvijas Universitātei teikts: “Esers atstājis ļoti vērtīgu un retu herbāriju piecās lielās daļās, kurā reģistrēti daudzi reti augi.” Šobrīd minētās piecas lielās mapes glabājas LU Muzejā. Tajās kopā atrodas 105 mazākas mapes, kurās herbāriji ir sakārtoti pa augu dzimtām, kopā 23 dzimtas (dažām dzimtām veltītas vairākas mapes, piemēram, kurvjziežu dzimtas Compositae augi izvietoti piecās mapēs), bet piektajā lielajā mapē vēl atsevišķa mape – pielikums ar 31 herbārija eksemplāru, kas nav dalīti pa dzimtam. Pavisam šajā kolekcijā ir 1186 lapas ar herbārija paraugiem. Herbāriji ievākti laika posmā no 1866. līdz 1913. gadam. Atsevišķi skatāms ir pielikums, šajā mapē herbāriji datēti ar laiku no 1924. līdz 1926. gadam, pašu J. Esera dzīves nogali. Arī testamentā šī mape ir pieminēta atsevišķi. Herbāriji ievākti Sāmsalā (Igaunijā), starp atradnēm dominē salas rietumu piekraste, kā arī Reo, kur atrodas pareizticīgo dievnams ar klosteri, un salas pilsētas Kuresāres (līdz 1919 – Ārensburga) apkaime, bet vākumi veikti arī citviet uz salas. Jāņem vērā, ka kolekcijas tapšanas laikā Igaunija un Vidzeme veidoja vienu guberņu Krievijas impērijas sastāvā. Tā kā tas bija viens administratīvais apgabals, vēsturiskie materiāli no šī perioda glabājas gan Latvijā, gan Igaunijā. Kā jau laikrakstā minēts, šeit atrodami arī retu augu eksemplāri, piemēram Taxus baccata L. (parastā īve), Bryonia alba L. (baltā sētvija), Sedum album L. (baltais laimiņš), Saxifraga tridactylites L. (trejzobu akmeņlauzīte), Chenopodium bonus-henricus L. (labā Indriķa balanda) un vairāki citi.

Kopumā herbārijs ir ļoti akurāti noformēts, katrai lapai dots savs kārtas skaitlis, izņemot vienu. Uz etiķetes norādīta numerācija pēc Linneja klasifikācijas, kā arī atradne un ievākšanas datums. Retiem atsevišķiem paraugiem nav etiķetes, vai tā ir nepilnīga. Etiķetes rakstītas vācu valodā, ja neskaita augu nosaukumus, kas, protams, doti latīņu valodā. Augu paraugi ielikti pārlocītā lapā un nav nostiprināti.

Etiķetes sniedz pamata informāciju par ievākto paraugu, reizēm sniegtas arī izvērstākas ziņas, piemēram, konkrētākas norādes par auga atrašanas vietu (parkā, dārzā u. c.). Tās sniedz arī norādes par sadarbību ar citiem Baltijas dabaspētniekiem, tai skaitā - Latvijas teritorijā dzīvojošiem. Šādu citu pētnieku ievāktu herbāriju nav daudz. Četri ir Paula Lakševica (Lackschewitz; 1865-1936) ievākti paraugi, diviem no tiem ir paša P. Lakševica noformētā etiķete. Savukārt trīs paraugi ir Kārļa Reinholda Kupfera (Kupffer, 1872–1935) vākti, un tie visi ievākti 1902. gadā. Vēl trīs augu paraugi ir no Fihtenberga (Fichtenberg; ?-?) – herbāriju kolektora, par kuru nav saglabājušās ziņas, kas augu paraugus vācis no 20. gadsimta sākuma līdz 1920. gadu beigām. Fihtenbergs vienu paraugu J. Eseram nodevis 1926. gadā, kas iekļauts pielikuma mapē. Tāpat Esera herbārija kolekcija papildināta ar divu Sāmsalas muižnieku vākumu. Viens ir barons Bernhards fon Tolls (1870-1944) 1908. gada paraugs (uz etiķetes – “B. Baron Toll”), bet divus paraugus (ievākti 1911. un 1913. gadā) ievācis barons Dr. med. Karls Alberts fon Zass (1860-1931) no Kuresāres (uz etiķetes – “Dr. A. Baron Sass”). Šķiet, ka viņa vākumi herbārijā ir iekļauti vēlāk, pēc komplektēšanas, jo to lapu numuri iekļauj burtu “a” (298a un 299a herbāriji). Viens no Esera herbārija papildinātājiem diemžēl pašlaik vēl nav atšifrēts; šis paraugs ievākts 1872. gadā, kas ir salīdzinoši agrīns šajā kolekcijā.

Vēl viens sadarbības piemērs ir raskrēsliņa Alchemilla paraugs, kura sugu precizējis latviešu botāniķis Aleksandrs Zāmels (1897-1943), kas veicis lielu ieguldījumu raskrēsliņu izpētē. Redzams, ka nosaukums un paraksts ir ar paša A. Zāmela roku rakstīts.

Datējumi norāda, ka herbārijs nav pilnībā J. Esera veidots, jo vecākais paraugs kolekcijā ir ievākts tikai divus gadus pēc viņa dzimšanas. Šaubas nerada vien pielikuma mape. Šeit atrodamas ne tikai noformētas etiķetes, bet arī tā sauktās lauka etiķetes. Vākumi atbilst J. Esera dzīvesvietai. Taču ņemot vērā herbārija vākuma datējumus, J. Esers vai nu ieguvis jau visnotaļ nokomplektētu herbāriju, vai labi iesāktu. Diemžēl nav nekādu ziņu par to, no kā, kad un kādā veidā J. Esers herbāriju ieguvis. Jāatzīmē, ka herbārija noformējums ir vienots, etiķetēs redzams viens rokraksts. Acīmredzot J. Esers ieguvis herbāriju, kuru pats rūpīgi noformējis un papildinājis. Tā kā nav nekādu ziņu, kad herbārijs nonācis J. Esera īpašumā, nevar spriest par to, vai tas ir arī Esera papildināts, jebšu herbārijs viņa īpašumā nonācis tāds, kāds tas šobrīd glabājas LU Muzejā un J. Esera paša vākums ir tikai pielikums. Iespējams, ka J. Esers to ir saņēmis jau nokomplektētu, par ko netieši vedina domāt pauze atradumu hronoloģijā, kur redzams, ka piecu mapju vākumi noslēdzās ar 1913. gadu, bet pielikuma mape sākas ar 1924. gadu. Laika posmā starp 1913. un 1924. gadu kolekcija nav papildināta ne ar vienu paraugu. Savukārt par to, ka J. Esers varētu būt papildinājis šo kolekciju, varētu liecināt lapu numerācija. Kā iepriekš minēts, visas lapas kolekcijā ir numurētas, stingri ievērojot secību, bet dažviet atrodama dubulta numerācija, piemēram, paraugi 298 un 289a, ievākts 1913. gadā; 299 un 299a, kas ievākts 1911. gadā.

Jēkaba Esera kolekcija glabā daudz neatbildētus jautājumus, kas gaida dziļāku izpēti. Tanī pašā laikā herbārijs ir bagātīgs un interesants materiāls, ar kuru iespējams iepazīties LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās.

Papildus informācija:

M. Pozemkovskas prezentācija J. Esers un viņa mantojums Latvijas Universitātē

Daiga Jamonte, LU Muzeja krājuma glabātāja; Maija Pozemkovska, RSU Medicīnas vēstures institūta docente

Starp zinātni un mākslu velkamas neskaitāmas paralēles, bet raugoties uz zinātni un zinātniekiem caur vēstures perspektīvi, šī robeža dažbrīd izzūd pavisam. Piemēram, profesora Jāņa Lūša mantojumā, Latvijas Universitātes (LU) Zooloģijas kolekcijās, ir atrodams ne viens vien rūpīgi zīmēts mārīšu dzimtas (latīņu: Coccinellidae) vaboles attēls. Patiesībā, to ir simtiem, taču pats profesors visu mūžu esot cīnījies ar zīmēšanas talanta trūkumu. Tādēļ viņam talkā nākuši ne tikai citi zīmētpratēji, bet arī dažādas papildierīces – mārītes formas zīmogs, kartona trafareti un visticamāk arī turpmāk aprakstītie aparāti.

Kādu dienu, uzskaitot un signējot Jāņa Arnolda Lūša atstāto mantojumu, profesora rakstāmgalda atvilknē atradās trīs mazas lādītes. Tām bija filigrānas metāla aizdares, kuras pabīdot, kastītes vāks atvērās, skatam atklājot zīdā un samtā oderētu kastītes interjeru, bet speciālās iegules vietās jau otro gadsimtu dusēja kāds ziņkāri rosinošs aparāts ar smalki izstrādātām metāla detaļām, miniatūrām stikla prizmām, stiprinājumiem kā arī tam piestiprinātu locāmu spoguli. Zinātājs varbūt uzreiz saprastu, ka viņa acu priekšā ir nokļuvis antīks zīmēšanas aparāta paveids, bet nezinātājs, redzot šo rūpīgi izstrādāto objektu, justos pietiekami iedvesmots, lai papētītu tālāk, un atklātu, kāds stāsts aiz tā slēpjas. Vispirms ielūkosimies vēsturē, lai saprastu, kas vispār ir zīmēšanas aparāts jeb Camera Lucida (no latīņu val.”gaismas kamera”).

Dažus gadu desmitus pirms vēl tika izgudrota fotogrāfija, angļu ķīmiķis Sers Viljams Haids Volstons (Sir William Hyde Wollaston) zīmētgribētājiem un citiem apkārtredzamā atainotājiem lietošanā piedāvāja aparātu, kuru 1806. gadā patentēja kā “zīmēšanai perspektīvē vai attēla, zīmējuma kopēšanai pamazinātā formā”. Pats izgudrotājs 1807. gadā to pārsauca par Camera Lucida (pretēji Camera Obscura). Mazā, viegli pārnēsājamā un arī pieejamā optiskā ierīce tolaik sastāvēja no metāla kājas, kuru varēja piestiprināt pie zīmēšanas galda, un tai varēja mainīt augstumu, bet pie kājas bija piestiprināta stikla prizma un lēca skatīšanai.

Princips bija vienkāršs – prizmai bija 4 šķautnes, viena no tām bija 90 grādu lenķī, divas 67.5 grādu lenķī, bet ceturtā 135 grādu lenķī. Prizmas forma ar nolūku tika veidota tā, lai gaismas stari tajā atstarotos divreiz, bet lejā, uz horizontālās plaknes (jeb zīmēšanas papīra), reflektētais attēls nebūtu ar kājām gaisā (kā tas bija, piemēram, Camera Obscura gadījumā). Viena prizmas daļa nosedza acs zīlīti tā, lai zīmētāja acu priekšā parādītos ilūzija – uz zīmēšanas papīra bija redzams gan caur prizmu projecētais zīmējamais objekts, gan pati lapa un mākslinieka roka ar zīmuli. Tādējādi šis mazais aparāts palīdzēja zinātniekiem, māksliniekiem un citiem zīmētgribētājiem pārnest dabā redzamo uz plaknes, zīmējot perspektīvē un uzskicējot pat vissmalkākās dabā redzamā objekta detaļas, vienkārši pārzīmejot to kontūras.

Tā kā līdz 1839. gadam fotogrāfija oficiāli vēl nebija izgudrota, Camera Lucida bija kļuvusi par populāru ierīci redzamā fiksēšanai un attēlošanai. Tā nav sakritība, ka tieši Camera Lucida nepilnības rosināja Viljamu Henriju Foksu Talbotu (William Henry Fox Talbot) vēlāk izgudrot daudz precīzāku bildi – fotogrāfiju uz papīra, ko fotogrāfijas vēsturē zinām kā kalotipu (“calotype”) vai talbotipu (“talbotype”). Pēc sabiedrības iepazīstināšanas ar Luija Dagēra (Louis-Jacques-Mandé Daguerre) fotogrāfēšanas procesu un dagerotipu (“daguerreotype”), fotogrāfijas popularitāte sabiedrībā auga ļoti strauji un arvien tika pilnveidota, bet zīmēšanas aparāti sāka kļūt arvien mazāk pieprasīti. Tomēr 19. gs. beigās zīmēšanas aparātus sāka plašāk izmantot zinātnes jomā, piemēram lietošanai kopā ar mikroskopu, kur tie savu aktualitāti nezaudēja līdz pat 20.gs. beigām, un dažviet zīmēšanas aparāti to advancētākās formās tiek lietoti vēljoprojām. Arī LU Muzeja krājumā reģistrētie antīkie aparāti nav vienkārši zīmēšanas aparāti. Tās ir speciāli izgatavotas mikroskopu papildierīces.

Zīmēšanas aparāta pamatprincips, lietošanai kopā ar mikroskopu, ir līdzīgs kā “parastajam” zīmēšanas aparātam, tikai uz zīmēšanas plaknes (ar prizmas un spoguļa palīdzību) tiek projicēts zem mikroskopa lupas redzamais objekts, tādējādi ļaujot mikroskopa lietotājam uz zīmēšanas papīra palielinātā formā attēlot mikroskopā redzamo.

Viens no zīmēšanas aparātiem, kas atrodams LU Muzeja krājumā un ir paredzēts lietošanai kopā ar mikroskopu, ir Carl Zeiss: Jena, ap 1910. gadu ražotais Abbe zīmēšanas aparāts. Gan uz aparāta, gan uz kastītes, kurā tas likts, redzams “Carl Zeiss” firmas pirmais logo, bet tā iekšpusē klāts zils samts ar speciāli izveidotām iegules vietām visām zīmēšanas aparāta detaļām tā, lai tas būtu arī ērti pārvietojams. No 1901. - 1913. gadam šī veida zīmēšanas aparāta modelis tika plaši piedāvāts “Carl Zeiss: Jena” produktu katalogos. 1911. gadā atrodamajā lietošanas instrukcijā ir sīki un smalki aprakstīta šī “zīmēšanas aparāta” uzbūve un lietošana, kas mūsdienu patērētāja izpratnē, nav no tām vienkāršākajām - zīmēšanas aparāts lietojams kopā tikai ar konkrēta veida mikroskopu, aparāta prizmas, spoguļa, paša mikroskopa un pat zīmēšanas virsmas lenķis jāpielāgo manuāli, katrs atsevišķi, paturot prātā, ka tie visi tomēr ir saistīti “kvalitatīva attēla iegūšanai”. Dažreiz pat nepieciešams papildus inventārs - kā viens no produktiem zīmēšanas procesa pilnveidošanai tiek piedāvāts pat speciāls, regulējams zīmēšanas galds, pie kura piestiprināms mikroskops ar zīmēšanas aparātu un zīmēšanai paredzētais papīrs.

Firmu “Carl Zeiss: Jena” 1846. gadā dibināja Karls Ceiss (Carl Zeiss), kurš Jēnā atvēra mērierīču un optisko mehānismu darbnīcu, aizvien vairāk pievēršoties tieši mikroskopu ražošanai. Drīz vien viņš spēja apgādāt ne tikai reģionālo tirgu, bet savu produkciju spēja piedāvāt arī starptautiskā mērogā. 1866. gadā Karls Ceiss nolīga darbā Ernstu Abi (Ernst Abbe), lai uzlabotu mikroskopus, bet speciālista apņemšanās pozitīvi ietekmēja arī citas firmas jomas un 1877. gadā Ernsts Abe kļuva par firmas līdzīpašnieku. Pēc Karla Ceisa nāves 1889. gadā, Ernsts Abe izveidoja Karla Ceisa fondu, kas tolaik kļuva par galveno firmas īpašnieku. Uzņēmums strauji auga – 1893. gadā Londonā tika atvērta pirmā firmas pārstāvniecība ārpus Vācijas, bet 1906. gadā Vīnē tika atvērta pirmā ražotne ārpus Vācijas. Starptautiskajā tirgū tika piedāvātas aizvien jaunas “Carl Zeiss” optiskās ierīces un instrumenti, bet firma “Carl Zeiss” salīdzinoši īsā laikā kļuva par ietekmīgu ražotāju starptautiskajā tirgū ar galveno ražotni Jēnā, Vācijā. Arī mūsdienās firma turpina savu darbību kā kontrolakciju sabiedrība “Zeiss” ar vairākiem meitas uzņēmumiem t.sk. ražotnēm ārpus Vācijas.

Arī firma “R. Winkel Gōtingen”, kuras logo saskatāms uz otra zīmēšanas aparāta, ir saistīts ar jau pieminēto “Carl Zeiss” - 1857. gadā Rūdolfs Vinkels (Rudolph Winkel) Gotingenē atvēra savu darbnīcu, galvenokārt pievēršoties mikroskopu ražošanai. Uzņēmumam strauji augot, bija nepieciešams paplašināt ražošanu un 1911. gadā “Carl Zeiss” kļuva arī par “R. Winkel Gōtingen” galveno akciju turētāju un tiek pārdēvēta par GmbH jeb SIA. Vēlāk, 1957. gadā, “R. Winkel GmbH” pilnībā tika iekļauta “Carl Zeiss” fonda paspārnē.

Kā jau tika minēts raksta sākumā, LU Muzeja rakstāmgaldā atradās trīs antīkie zīmēšanas aparāti. Vēl kāds interesants fakts ir sakritība, ka visi trīs no šiem zīmēšanas aparātiem reģistrēti vienās no pirmajām inventārgrāmatām, kas sastādītas zooloģijas kolekcijas veidošanās pirmsākumos. Viens no atrastajiem zīmēšanas aparātiem reģistrēts Sistemātiskās zooloģijas institūta (SZI), 1923. gada inventāra grāmatā:

- “Opt. Prindull, rēķins par zīmēšanas aparātu pēc “Oberhaus (?)”, Nr.1299”

Abi pārējie zīmēšanas aparāti reģistrēti inventāra grāmatā, kas datēta ar 1934. gadu:

- “Zīmējamais aparāts; pēc Abbe; firma “C. Zeiss”; Nr. 2713; koka kastītē”;

- “Zīmēšanas aparāts; Nr. 11110; firma “R. Winkel”; koka kastītē”.

Šeit jāpiemin, ka uz “R. Winkel Gōtingen” ražotā zīmēšanas aparāta spoguļa redzams arī speciāli veltīts gravējums “Salīdz. Anat. Rīga. IV” - atsauce uz 1920. gadā izveidoto Salīdzinošās anatomijas un eksperimentālās zooloģijas institūtu (SAEZI). Vairāk par LU Muzeja Zooloģijas kolekcijas pirmsākumiem var lasīt šeit.

Par spīti zīmēšanas aparātu cienījamajam vecumam, tie joprojām ir lietošanas kārtībā un gatavi turpināt savu darbu, gan kā zīmēšanas aparāti – mikroskopu papildierīces, gan kā vēstures liecība - apbrīnas vērta, filigrāni izstrādāta optiska ierīce, kas uzskatāmi parāda, kā gadsimtu garumā, viens izgudrojums noved pie nākamā un viens zinātnieks ar savu darbu spēj iedvesmot citus.

Papildus informācija:

LU Zooloģijas muzeja vēsture

Sistemātiskās zooloģijas institūta (1923 – 1944) inventārgrāmata

Izmantotie materiāli:

The George Eastman House Collection, A History of Photography, Tachen, 2010

Directions for using the Abbe Drawing Apparatus, 4^th edition, Carl Zeiss : Jena, 1911

Sarakste ar Zeiss Museum of Optics (Marte Schwabe, Coorporate Archives)

Sarakste ar PhD Allan Wissner, antīko mikroskopu un to piederumu eksperts un kolekcionārs

American Physical Society

Neolucida – History of Camera Lucida

Abbe's Drawing Camera, Camera Lucida c. 1895

Antīku mikroskopu un to piederumu kolekcijas katalogs

Index of Microscopes and Accessories for the Journal of the Royal Microscopical Society 1878-1907

Antīko mikroskopu papildierīču un aksesuāru katalogs

Zeiss Museum od Optics, Zeiss History

Collection of Historical Scientific Instruments, Harvard University

Optisko instrumentu muzejs

Baiba Rībere, krājuma glabātāja

Latvijas Universitātes (LU) Muzeja herbārijā glabājas ne viens vien Latvijā izzuduša augu sugas herbārijs. Viens no tādiem Latvijas floras dārgumiem ir alpu kreimule jeb taucene Pinguicula alpina L., kuras vienīgā dabiskā augtene Latvijā bija Staburags Daugavas krastā. Kad 1965. gadā Pļaviņu HES būvniecībai Staburags tika nopludināts, ūdens dzelmē palika arī alpu kreimule. Bet LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās tiek glabāti šā auga herbāriji, kuru senākie eksemplāri ir ievākti jau 19. gadsimtā. Vienu no šiem paraugiem16. un 17. oktobrī būs iespēja redzēt Rīgā, Kronvalda bulvārī 4 Lindas Boļšakovas performancē “Dzīvā atmiņa” Latvijas Laikmetīgās mākslas centra pasākumu cikla “Pārmaiņu ekosistēmas” ietvaros.

Alpu kreimule ir neliels 5 – 15 cm liels pūsleņu dzimtas lakstaugs, viens no retajiem kukaiņēdāju augiem, kas auguši Latvijā. Lapas virspusē daudz dziedzermatiņu un sēdošu dziedzeru. Dziedzermatiņi izdala lipīgu, saldu sekrētu, kurā ielīp kukainis. Lapas saritinās, un sēdošie dziedzeri izdala gremošanas sekrētu. Kad augs nezied, tas praktiski nav atšķirams no parastās kreimules Pinguicula vulgaris, kas arī ir aizsargājams augs. Alpu kreimule nezied katru gadu, ziedēšana atkarīga no barības vielu nodrošinājuma un laika apstākļiem. Tā uzzied tikai pēc vairāku gadu augšanas un to sēklas ir ar ļoti zemu izdzīvotspēju. Līdz ar to alpu kreimules izdzīvošana ir vairāk saistīta nevis ar reprodukciju, bet ar individuālo augu spēju izdzīvot. Tādēļ šīs sugas izdzīvošanu visvairāk apdraud mehāniski draudi, piemēram, izbradāšana, dzīvotnes apstākļu maiņa.

Alpu kreimule ir nevienmērīgi izplatīta arktisko un kalnu apvidos Eiropā un Āzijā, bet Baltijas reģionā tā sastopama ļoti reti, galvenokārt Baltijas jūras salās un Skandināvijas pussalas ziemeļdaļas kalnu rajonos. Alpu kreimule ir pēcleduslaikmeta subarktiskā laika relikts Latvijas florā. Toreiz, ledājam atkāpjoties, izveidojās tundrai līdzīga veģetācija, kas, klimatam mainoties, saglabājās tikai nedaudzās vietās, starp šiem reliktiem ir arī alpu kreimule. Alpu kreimuli pirmajā Latvijas floras vēstures pētījumā piemin arī profesors Pauls Galenieks [1]. Alpu kreimules augtenes prasības ir ļoti specifiskas, tai vajag vēsu un mitru vietu ar saldūdens kaļķa avotiem. Staburags kaļķainā substrāta lēni plūstošais un iztvaikojošais ūdens, kā arī klints novietojums pret ziemeļiem nodrošināja šim augam atbilstoši zemu temperatūru. Latvijā alpu kreimulei piemērotas augšanas vieta vēl varētu būt Raunas Staburags, kur arī vairākus gadu desmitus tā bija sastopama.

Citur, ārpus Latvijas alpu kreimule sastopama arī kaļķiem bagātos zāļu purvos. Igaunijā ir zināmas divas augtenes, viena - Sāremā salā, otra - netālu no Tartu (agrāk Tērbata), kur meliorācijas rezultātā tā ir izzudusi jau 20. gadsimta sākumā [2].

Senākās ziņas par alpu kreimuli Latvijā ir no 19. gadsimta. To “pirmo reizi min Fišers un Lindemans 1839. gadā, nezināma kolektora herbārijs saglabājies no 1876. gada, bet pirmā latviešu botāniķa J. Ilstera vāktie augi saglabājušies no 1884. un 1886. gada.” [3] Šie herbāriji glabājas LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās J. Ilstera herbārija apakškolekcijā. Šeit gan jāprecizē, ka minētais vecākais herbārijs ir ievākts 1867. gadā, tam kā kolektors norādīts “F. B.”, šobrīd var tikai minēt vai tas ir izcilais tā laika dabaspētnieks Fridrihs Būze (Buhse; 1821-1898).

Par alpu kreimuli Raunas Mazajā Staburagā, kur apstākļi ir līdzīgi kā Daugavas Staburagā, ziņas ir kopš 20.gs. 50-tajiem gadiem, iespējams, tā tur ir pārstādīta jau 40-tajos gados. LU Bioloģijas institūta uzskaite 1968. un 1985. gadā liecina, ka alpu kreimule šeit aug. Vēlākos gados latvāņu izplatība šeit ir iznīcinājusi reto augu.

LU Muzeja herbārijā glabājas alpu kreimules herbarizēti paraugi gan no Latvijas, gan Igaunijas. Senākais alpu kreimules herbārijs LU Muzejā ir Sīversa augu kolekcijā - Flora Rossico Baltica exiccata. Šis eksemplārs ir ievākts 1807. gadā Igaunijā pie Tartu.

LU Muzeja herbārijā alpu kreimule ir pārstāvēta vairākās apakškolekcijās: 19 Herbarium Latvicum, 9 Herbarium Balticum, 6 Herbarium Lakshewitzi, un 2 Jāņa Ilstera herbārijā. Kopā tās ir 36 herbārija lapas, no tām 20 paraugi ievākti Latvijā. No Latvijas paraugiem tikai viens ir ievākts Raunas Mazajā Staburagā, pārējie – Daugavas Staburagā. Pārējie 16 auga paraugi ir ievākti Igaunijā: Sāremā salā un Tartu apkaimē.

Alpu kreimules herbārija eksemplāri no Tartu apkaimes LU Muzeja herbārijā ir 7, ieskaitot arī iepriekšminēto - no Sīversa augu kolekcijas. Un tie visi ir ievākti 19. gadsimtā. Vienam paraugam ir dota norāde, ka augs audzis kūdras pļavā.

Paraugi no Sāremā mūsu kolekcijā arī ir 7, tie ievākti laikā no 1900. līdz 1924. gadam, pamatā tie pārstāvēti Herbarium Balticum un Herbarium Lakshewitzi (šie ievākti laikā no 1900. -1907. gadam). Herbarium Latvicum ir tikai viens 1924. gada eksemplārs no Sāremā salas, kas Herbarium Latvicum ir iekļauts no Fichtenberga herbārija.

No Latvijā ievāktajiem alpu kreimules paraugiem LU Muzeja herbārijā tikai viens nav ievākts Staburagā, tas ir 1974. gadā Ivara Druvieša ievākts paraugs Raunas Staburagā.

Daugavas Staburagā ievāktie paraugi lielākoties ir ievākti 19. gadsimta beigās, 20. gadsimta sākumā. Herbarium Latvicum herbārijā īpaši atzīmējams ir iepriekš minētais senākais Latvijā augušas alpu kreimules eksemplārs, kas ievākts 1867. gadā. Otrs unikālais dārgums ir pēdējais alpu kreimules herbarizētais paraugs no Staburaga. Tas 1961. gadā, kad tika uzsākti Pļaviņu HES būvdarbi, ir Gaidas Ābeles (dz. 1931.) ievāktais eksemplārs.

Vēl jāpiemin divi īpaši herbārija paraugi, kam pievienotas fotogrāfijas. Viens no tiem glabājas botāniķa Paula Lakševica (Lackschewit; 1865 - 1936) kolekcijā Herbarium Lakshewitzi. 1906. gadā ievāktajiem augu paraugiem pievienotas divas Karla Reinholda Kupfera (Kupffer; 1872-1935) uzņemtas fotogrāfijas, kurā fiksētas alpu kreimules uz Staburaga. Vienā uzņēmumā atainots klints skats, otrajā augi uzņemti tuvāk. Otrs herbārija eksemplārs ar pievienotu fotogrāfiju glabājas paša K. R. Kupfera veidotajā Herbarium Balticum. Šajā kolekcijā vienai no 1907. gada herbārija lapām ir pievienota fotogrāfija ar alpu kreimuli, gan starp citiem augiem, bet tuvplānā. Iespējams, ka uzņēmums ir izkadrēts no iepriekšminētās fotogrāfijas, kas pievienota P. Lakševica kolekcijai. Diemžēl, fotogrāfijas ir neskaidras un ar dzeltējumu. Bet šie attēli mums, visticamāk, ir senākie alpu kreimules fotofiksācijas.

Kaut arī alpu kreimules unikalitāte bija novērtēta jau pagājušā gadsimta sākumā, to nosargāt neizdevās. Jau pagājušā gadsimta 20. gados Izglītības ministrija šo augu līdz ar Staburagu bija izsludinājusi par saudzējamu un aizsargājamu, tie tika nodoti Latvijas Dabas zinātņu biedrības aizsardzībā. Skolu muzeja pārzinis Jānis Siliņš presē regulāri atgādināja par šī auga aizsardzību, aicinot Staburaga apmeklētājus neplūkt tos, norādot, ka par to draud bargs sods. Alpu kreimule bija apskatāma Skolu muzejā, visticamāk tur atradies kāds herbārijs [3]. Arī profesors Nikolajs Malta (1890 – 1944) norādīja uz šī auga aizsardzību: “Augu ievākšana kaut arī vienā eksemplārā un arī herbārijiem noliedzama. Ekskursiju vadītājiem stingri uz to jāraugās.”[4] Tas gan neatturēja tūristus to darīt. Efektīgāk sargāja tas, ka puķe auga augstu, grūti pieejamās vietās. Savu roku alpu kreimules augšanas apstākļu pasliktināšanai pielika arī jaunsaimnieks Gulbis, kurš nesaskaņojot novadījis ūdeni, tādējādi alpu kreimules vairs netika pienācīgi aprasinātas [5]. Jautājums gan par laimi tika atrisināts. Jaunsaimnieks Gulbis bijusi impozanta persona, ko laikam zinājis katrs tā laika Staburaga apmeklētājs. Kraujā viņš bija ierīkojis atpūtas platformu un tūristiem ar patosu skandinājis dzeju par mīlestību un dzimteni [6].

Neskatoties uz apdraudējumu, 1920. – 1930. gados botāniķi norādīja, ka uz Staburaga aug vairāki simti alpu kreimules eksemplāri. Alpu kreimule vēl vienu triecienu saņēma Otrā pasaules kara beigās. Vācu armija atkāpjoties daļēji saspridzināja Staburaga klinti, nocirta lielos kokus, kas deva augam tik nepieciešamo apēnojumu. Arī pēc kara Staburaga apmeklētāji turpināja apdraudēt alpu kreimuli. Žurnālā “Zvaigzne” 1951. gadā atkal atskan atgādinājums par to: “Protams, ka ikviens vēlas noplūkt šo mūsu republikas dabas retumu. Lūk, tādēļ arī pēdējā gadu desmitā reti kurš savām acīm redzējis Alpu tauceni. Uz klints augs patvēries tikai tur, kur netiek klāt pārāk centīgo «dabas mīļotāju» rokas.”[7].

Tomēr visi šie apstākļi vēl neiznīcināja alpu kreimuli uz Staburaga. Alpu kreimuli un vēl citus specifiskus Daugavas ielejas floras pārstāvjus iznīcināja Pļaviņu HES būvniecība, kas nozīmēja lielu Daugavas ūdens līmeņa pacelšanu. Bioloģe Irēna Fatare norāda: “Riteres gravā zem Pļaviņu HES paceltā ūdens pazuda sānziedu meringija, pie Kokneses - ozollapu embotiņš, briežu rūgtdille un pušķainā jāņeglīte.”[8]

Pirms appludināšanas sākuma notika nesekmīgi mēģinājumi izglābt alpu kreimuli Latvijas florā. 1963. gadā Valsts Dabas muzeja direktora vietnieks zinātniskajā darbā A. Vēriņš informēja par skolu naturālistu un skolēnu aktivitātēm, izceļot Gostiņu astoņgadīgās skolas aktivitātes, kas apzinājuši aizsargājamos augus skolas apkaimē, un viņu izveidoto Draudzības parku pie Zviedru skanstīm, Aiviekstes un Skanstupītes grīvas rajonā, kur bija pārstādījuši arī alpu kreimuli [9]. 1965. gadā Latvijas Lauksaimniecības izdevumā “Plēsums” ziņots, ka Daugavas krastos augošos retos augus pārceļ uz LLA atpūtas bāzes «Dāvida dzirnavas» apkārtni. Te tika pārstādīti alpu kreimule, Daugavas lilijas un vizbulītes, lielziedu uzpirkstenītes, dziedniecības indaines, lielās zilgalvītes, maurloki, dziedniecības rūgtenes un citi augi [10]. Tomēr visticamāk augs šajās vietās neieaugās tā specifisko prasību dēļ.

Laimīgā kārtā alpu kreimule bija sekmīgi ieaugusi Raunas Staburagā, tā tur konstatēta jau 1953. gadā [11]. LU Bioloģijas institūta uzskaite liecina, ka Raunas Staburagā alpu kreimule konstatēta 1968., 1972. un 1985. gados. Institūta herbārijā atrodas arī auga eksemplāri no šīm apsekošanām. Vēlāk latvāņu audzes to pārklāja.

Māra Pakalne rakstā par alpu kreimuli min: “Literatūrā 20. gadsimta 50.-ajos gados minēta Alpu kreimules atradne Priekuļos, par kuru vēlāk nav nekādas informācijas. Izteikta varbūtība, ka arī šī atradne bijusi izveidota mākslīgi.” Bet apstiprinājuma tam dotajā brīdī nav, kaut arī Kazu grava varētu būt alpu kreimulei piemērota vieta.

Šobrīd Nacionālā Botāniskā dārza Augu ekofizioloģijas laboratorijas speciālisti strādā, cerot, ka alpu kreimule atkal varētu augt Latvijā. Viņi sterilos apstākļos ir izdiedzējuši Alpu kreimules sēklas, kas 2016. gadā iegūtas Igaunijā, Sāremā salā. Tās izdiedzētas stikla traukā, uz īpašas barotnes. 2019. gadā tika ziņots, ka ir izplaucis pirmais alpu kreimules zieds [12]. Sekmīga šī projekta norises gadījumā alpu kreimule varētu atkal atgriezties Latvijas dabā.

Pateicos par iedvesmu māksliniecei Lindai Boļšakovai, kā arī Ievai Rozei (LU Bioloģijas institūts) un LU Muzeja bijušajai darbiniecei Irēnai Bergai par atbalstu šī raksta sagatavošanā.

Iepazīties ar alpu kreimules herbārijiem iespējams LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās, iepriekš piesakoties ŠEIT.

Atsauces:

[1] Galenieks. P. Mūsu floras ģeoloģiskā pagātne// Daba.- 1924./ 3.

[2] Līdumnieks. Mūsu dabas pieminekļu apsardzības lietā// Latvijas Vēstnesis.- 1920./ 140.

[3] Pakalne M. Alpu kreimule - Pinguicula alpina L.

[4] Malta N. Aizsargājami augi Latvijā// Atpūta. – 1929./ 249.

[5] Siliņš J. Pie Staburaga// Daba.- 1924./ 3

[6] Vanags. K. Latvijas klintis// Latvija Amerikā. – 1953./ 64.

[7] Kranats G. Alpu taucene// Zvaigzne. – 1951./ 14

[8] Fatare I. Flora, kas jāsargā// Avangards.- 1989./ 154.

[9] Vēriņš A. Augsim aktīvi dabas sargi// Druva.- 1963./ 2.

[10] Bule L. Augi pārceļo uz jaunām vietām// Plēsums. – 1965./ 11.-12.

[11] Švinka E. Kā top mūsu skolas muzejs// Bērnība. – 1953./ 8.

[12] Nacionālā botāniskā dārza laboratorijā uzziedējis Latvijā izzudis augs - Alpu kreimule

Papildus informācija:

Augu aizsardzība

Alpu kreimule

Kranats G. Alpu taucene

Kļaviņa, D. 2017. Alpu kreimules Pinguicula alpina L. Augšana un ekoloģiskās prasības. Dabas aizsardzības pārvalde.

Pakalne M. Alpu kreimule - Pinguicula alpina L.

Siliņš J. Kā ieviesušies mūsu dzimtenes retākie augi

Siliņš J. Pie Staburaga

Skuja H. Staburags

Daiga Jamonte, krājuma glabātāja

LU Muzejs turpina pētīt LU Studentu akadēmisko mūža organizāciju apakškolekcijas krājuma priekšmetus, izvēloties latviešu studentu korporācijas Fraternitas Livonica krāsu deķeli. Šāda veida krāsu deķeli ir nēsājušas ievērojamas personības Latvijas un Latvijas Universitātes vēsturē, piemēram, Uldis Ģērmanis (vēsturnieks un publicists), Alfrēds Bīlmanis (Latvijas Ārlietu dienesta sūtnis trimdā ASV), Kārlis Straubergs (LU prorektors studentu lietās) un Eduards Berklavs (nacionālkomunists). Rubrikā analizēta Fraternitas Livonica saistība ar ievērojamajām personībām – Uldi Ģērmani un Eduardu Berklavu.

Krāsu deķeļa ideoloģiskais raksturojums

Krāsu deķelis sastāv no trikolora, kas atbilst 1812. gadā Jēnas universitātē pieņemtajam studentu korporāciju komānam (likumdkodeksam). Šis likumkodekss nosaka trikolora lietošanu studentu korporācijām, kuru universitātes ir pieņēmušas Jēnas komānu.[1] Fraternitas Livonica krāsu deķela trikoloru veido gaiši zilā, violetā un zelta krāsa. Gaiši zilā simbolizē skaidrību, violetā ilgas un tiekšanās pēc sasniegumiem un zelts garīgās vērtības. Gaiši zils-violets-zelts rotā arī studentu korporācijas krāsu lentes, karogu un ģērboni (vapeni).[2]

Atbilstoši šo krāsu simboliskajai nozīmei ir jāizceļ atsevišķu personu ieguldījums Latvijas valstij. Piemēram, Uldis Ģērmanis ļoti aktualizēja latvietības jautājumu, kad Latvija bija PSRS okupēta. Savā publicistikā viņš skaidroja latviešu tautas sarežģīto stāvokli vēsturiskajās krustcēlēs, piemēram, Pirmajā pasaules karā, kad norisinājās latviešu strēlnieku cīņas Austrumu frontē. 1974. gadā U. Ģērmanis par šo tematiku aizstāvēja doktora disertāciju vēsturē Stokholmas universitātē, kurā analizēja latviešu strēlnieku fenomenu Pirmajā pasaules karā un Krievijas pilsoņu karā, uzsverot Jukuma Vācieša personības pretrunīgo vērtējumu Latvijas un Krievijas vēsturē.[3] Pats U. Ģērmanis pēc pārliecības bija stingrs latviešu nacionālists, bet tajā pašā brīdī konstruktīvi izprata latviešus PSRS okupētajā Latvijā.[4] Trimdas latvieša nopelns ir neatkarīgas Latvijas valsts idejas uzturēšana, kad latviešu tautu bija sašķēlis “dzelzs priekškars.”[5] U. Ģērmanis atbilda Fraternitas Livonica trikoloram - U. Ģērmanis nebaidījās paust viedokli, kas izsauca negaidītu reakciju no PSRS puses (gaiši zils), aktīvs darbs pie neatkarīgās Latvijas valsts idejas saglabāšanas latviešos caur vēstures pētniecisko prizmu (violēts) un Latvijas vēstures zinātnes attīstība laikā, kad tā Latvijā bija pakļauta PSRS ideoloģiskajai cenzūrai (zelts).[6]

Nacionālkomunisma un korporatīvisma sarežģītās attiecības

Lasītājam šķitīs paradoksāli, ka komunists (lai gan ar latvisku seju) ir piederīgs pie latviešu studentu korporācijas. Viens no studentu korporāciju ideoloģijas elementiem ir antikomunisms, kas nostiprinājies Latvijas Neatkarības kara laikā (1918-1920), kad virkne korporantu, sevišķi Atsevišķās Studentu rotas sastāvā (vēlāk Studentu bataljonā), iesaistījās karadarbībā pret boļševiku (komunistu) dibināto Sarkano armiju. Korporanti bija naidīgi noskaņoti pret boļševismu, kas bija izvērsis t.s. sarkano teroru Latvijas teritorijā.[7] Antikomunismu turpināja mantot trimdas laikā, un, atjaunojoties studentu korporāciju darbībai Latvijā, tas joprojām ir saglabājies korporantu apziņā.

Tomēr studentu korporāciju antikomunisms ir saistīts ar latvietību, kas PSRS okupācijas apstākļos bija apdraudēta sakarā ar 1941. un 1949. gadu deportācijām un sekojošo padomju migrantu ieplūšanu no citām PSRS republikām industrializācijas un militarizācijas nolūkos. Latvietības jautājumu turēja spēkā studentu korporācijas trimdā, cenšoties trimdas latviešu studentos nostiprināt neatkarīgās Latvijas valsts ideju un latviešu valodu kā dzimto valodu.[8] Tomēr latvietības jautājums sāka arī aktualizēties pašā okupētajā Latvijā, kad 20. gs. 50. gadu otrajā pusē E. Berklavs iesaistījās par t.s. “sociālismu ar latvisko seju” jeb uzsāka berklavismu. Tas nozīmēja, ka Latvijas PSR priekšroka tiktu dota latviešiem un latviešu valodai, kā arī tiktu samazināts padomju migrantu ieplūdums no citām PSRS republikām. E. Berklavs bija Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks, kuram nebija pieņemama padomju varas veiktā pārkrievošanas politika. Tomēr viņš nebija pirmais padomju politiķis, kurš aktualizēja pārkrievošanas draudus nekrievu tautām PSRS.[9]

PSRS iekšlietu ministrs Lavrentijas Berija, būdams viens no Josifa Staļina “asiņainajiem rokaspuišiem” jeb staļinisma represīvās politikas ietekmīga persona, bija kritiski noskaņots pret pārkrievošanas politiku un padomju impērisko politiku nekrievu PSRS republikās. Abiem bija kritisks viedoklis pret pārkrievošanu [10], taču E. Berklavs kritiski uztvēra L. Berijas labvēlību pret nekrievu tautām kā mēģinājumu tikt pie varas pēc J.Staļina nāves.[11]

E. Berklavam sakari ar Fraternitas Livonica veidojās lēni un pakāpeniski, kas sākās ar t.s. 17 komunistu vēstuli, kas 1972. gadā caur trimdas latviešiem Zviedrijā tika izplatīta pa visu pasauli, it sevišķi PSRS satelītvalstīs un ārpus padomju bloka valstu komunistiskajās partijās. E. Berklavs ar saviem dombiedriem (citiem nacionālkomunistiem) brīdināja, ka PSRS ir impēriskas valsts, kas slēpjas aiz antiimperiālisma un internacionālisma saukļiem.[12] 17 komunistu vēstuli publicēja latviešu sociāldemokrāti Zviedrijā laikrakstā Brīvība, kurai bija sakari ar U. Ģērmani. U. Ģērmanis par 17 komunistu vēstuli rakstīja zviedru laikrakstā Dagens Nyheter, panākot tās izplatību visā Zviedrijā un ārzemēs.

Pašu 17 komunistu vēstuli 1971. gadā slepus no PSRS okupētās Latvijas uz Zviedriju un visu pasauli izplatīja Fraternitas Livonica korporants un E. Berklava drauga Jāņa Pormaļa dēls Artūrs Pormalis no ASV, kurš to nodeva trimdas latviešu sovjetalogam un Fraternitas Livonica korporantam Andrim Trapānam. 17 komunistu vēstuli J. Pormalis iebāza slepus kabatā A. Pormalim, kad Rīga Sporta pilī notika cilvēku drūzmēšanās. Šāda rīcība bija izdevīga, lai izvairītos no PSRS VDK ziņotājiem.[13] Neskatoties uz E. Berklava cīņu pret pārkrievošanu, viņš neatbalstīja Latvijas neatkarības atjaunošanu no PSRS. Viņš tikai gribēja, lai padomju vara pārtrauc pārkrievot okupēto Latviju, kā arī viņš pats bija uzticams komunisma ideoloģijai citādākā skatījumā.[14]

E. Berklava uzņemšana Fraternitas Livonica - draudzības žests un pateicība par nopelniem latvietības aizsargāšanā

20. gs. 80. gadu beigās sākoties PSRS demokratizācijai (Perestroika un Glastnostj), latvietības jautājums kļuva aktuālāks, jo padomju varai liberalizējoties pieauga pilsoniskais spiediens no sabiedrības puses.[15] 1988. gada 6. jūlijā nodibinājās Latvijas Nacionālās Neatkarības kustība (LNNK), kuras viens no dibinātājiem bija E. Berklavs. Šajā laikā E. Berklavs sāka atklāti aizstāvēt ideju par neatkarīgās Latvijas Republikas atjaunošanu no PSRS, kas 1940. gadā bija okupējusi un anektējusi Latvijas valsti.[16] No nacionālkomunista viņš kļuva par stingru antikomunistu un nacionāldemokrātu, kura pārstāvētā LNNK gāja daudz tālāk nekā Daiņa Īvana vadītā Latvijas Tautas fronte, kas sākumā atbalstīja Latvijas PSR suverenitātēs nostiprināšanu PSRS demokratizācijas ietvaros, nevis faktisku Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.[17] PSRS vājinoties un sabrūkot 1991. gadā, Fraternitas Livonica atsāka Latvijā darboties pilnveidīgi. 1992. gadā U. Ģērmanis uzaicināja E. Berklavu kļūt par Fraternitas Livonica goda vecbiedru (goda filistru), ņemot vērā viņa ieguldījumu cīņā par latvietības saglabāšanu PSRS okupācijas apstākļos. U. Ģērmanis motivēja E. Berklavu iestāties, skaidrojot, ka šajai studentu korporācijai piederīgi ir Alfrēds Bīlmanis, Latvijas sūtnis ASV trimdas laikā, un Kārlis Straubergs, LU prorektors studentu lietās. Šīs nosauktās personas arī cīnījās par latvietības saglabāšanu trimdā, kad to apdraudēja PSRS okupācija. E. Berklavs piekrita, un tika uzņemts Fraternitas Livonica korporantu rindā. Līdz savai nāvei 2004. gadā, E. Berklavs piedalījās savas studentu korporācijas aktivitātēs, piemēram, piedalījās 18. novembra gājienā no LU galvenās ēkas uz Rīgas brāļu kapiem, neskatoties uz savu vecumu; svarīgi atzīmēt, ka viens no 18. novembra gājiena maršrutiem ir Brīvības iela, kur atrodās E. Berklava dzīvoklis, gar kuru iet garām Latvijas studentu akadēmiskās mūža organizācijas. Atbilstoši Fraternitas Livonica tikoloram, E. Berklavs atklāti aizstāvēja latvietību PSRS okupācijas apstākļos (gaiši zils), latviešu valodas pašpietiekamība un Latvijas neatkarības atjaunošana (violets) un jaunās paaudzes korporantu iedvesmošana ar patriotismu (zelts).

LU Muzeja krājumā ir ievērojama studentu akadēmisko mūža organizāciju un LU Sporta vēstures kolekcija, ar kuru var iepazīties piesakoties pa tel. 67034031, 25733456 vai elektroniski.

Papildus informācija:

Ordeņa virsnieks Uldis Ģērmanis

Uldis Ģērmanis

Vēsturnieks Uldis Ģērmanis - vai latvieši ir liela vai maza tauta?

Vēsturnieks Uldis Ģērmanis par latviešu nacionālajām interesēm

Eduards Berklavs

Eduards Berklavs - no fanātiska komunista līdz Latvijas valsts atjaunotājam

Eduards Berklavs (1914-2004)

Studentu korporācija Fraternitas Livonica

[1] Pozņaka, Annija., Rubenis, Rūdolfs. Neaizmirstamās biogrāfijas: Rūdolfs Jurciņš un Beveronija.

[2] Rācenis, Aleksandrs. Fraternitas Livonica ārējās nozīmes. No: Zaļais, Arnolds (galv. red.). Fraternitas Livonica (1926-1976). Fraternitas Livonica t/l Prezidijs: Rota Press-Latvju grāmata. 1976, 29. lpp.

[3] Zaļais, Arnolds. Livoniķu saime Rietumeiropā. No: Zaļais, Arnolds (galv. red.). Fraternitas Livonica (1926-1976). Fraternitas Livonica t/l Prezidijs: Rota Press-Latvju grāmata. 1976, 211. lpp.

[4] Ģērmanis, Uldis. Zili stikli, zaļi ledi: Rīgas piezīmes (2. iespiedums). Stokholma: Grāmatu draugs. 1968, 265.-266. lpp.

[5] Liepiņš, Didzis. Cīnītājs pret latviešu politisko vientiesību. No: Amolis, Jānis., Auce, Agris (red.). Piemini Uldi Ģērmani. Rīga: Fraternitas Livonica Filistru biedrība. 2017, 46. lpp.

[6] Ģērmanis, Uldis. Zili stikli, zaļi ledi: Rīgas piezīmes (2. iespiedums), 263.-264. lpp.

[7] Počs, Marģers., Rubenis, Rūdolfs. Virtuālā izstāde “Talavija līdzās Latvijai”. Rīga: LU Muzejs.

[8] Tauber, Joachim. Länderbericht: 1956 im Baltikum. Im: Grünbaum, Robert., Tuchscheerer, Heike (Hrsg.). 1956: Aufbruch im Osten. Berlin: Metropol Verlag. 2017, Seite 85

[9] Berklavs, Eduards. Zināt un neaizmirst. Rīga: Preses nams. 1998, 117. lpp.

[10] Berija, Sergo. Berija – mans tēvs: Kremļa aizkulises. Rīga: Apgāds “ATĒNA”. 2006, 414. lpp.

[11] Berklavs, Eduards, 116. lpp.

[12] Jundzis, Tālavs. Nevardarbīgā pretošanās padomju un nacistiskajam režīmam Latvijā (1940-1986). No: Nepārtrauktības doktrīna Latvijas vēstures kontekstā. Rīga: Latvijas Zinātņu akadēmijas Baltijas stratēģisko pētījumu centrs. 2017, 143. lpp.

[13] Amols, Jānis. Izcils nacionālās pretestības paraugs. No: Puisāns, Tadeušs (red.). Okupācijas varu nodarītie postījumi Latvijā (1940-1990): Rakstu krājums. Stokholma, Toronto: Daugavas vanagu centrālās valdes izdevums. 2000, 463. lpp.

[14] Jundzis, Tālavs, 138. lpp.

[15] Rubenis, Rūdolfs. Mēneša priekšmets: Latvijas Tautas frontes piemiņas plāksne. Rīga: LU Muzejs.

[16] Pētersone, Baiba. Neuzticības ģeneoloģija. Latvijas neatkarības kustības, to sadarbība un savstarpējās pretrunas. No: Škapars, Jānis (sast.). Baltijas brīvības ceļš: Baltijas valstu nevardarbīgas cīņas pieredzes pasaules kontekstā. Rīga: Zelta grauds. 2005, 96. lpp.

[17] Rubenis, Rūdolfs. Mēneša priekšmets: Latvijas Tautas frontes piemiņas plāksne. Rīga: LU Muzejs

Rūdolfs Rubenis, krājuma glabātājs

Atrasties sabiedrībā bez cepures vai kādas citas galvas segas, mūsu civilizācijas vēsturē ir salīdzinoši jauns fenomens. Gadsimtiem ilgi cepure kalpojusi gan aizsardzībai, gan arī demonstrējusi tās valkātāju statusu sabiedrībā. Cepure signalizēja par tās īpašnieka gaumi, nolūkiem, pieticību vai turību, un pat ziņoja par ieņemamo amatu. Cepures tika valkātas, lai iederētos un arī, lai izceltos, tādēļ apzinot cepuru raibo un nozīmīgo vēsturi, varam pārsteigumā ieplest acis, kā esam nonākuši līdz tam, ka ārpus atsevišķu formas tērpu un baznīcu prasībām, mūsdienās cepures galvenokārt tiek valkātas, vai nu, lai paslēptos no nevēlamajiem laika apstākļiem, vai, retos gadījumos, kļūtu “stilīgi”. Cepures vairs netiek paceltas pieklājīgi sasveicinoties vai mestas zemē, kādu izaicinot uz cīņu. Tādēļ lielākā daļa cepuru vairs dzīvo tikai sakāmvārdos “pacelt cepuri un aiziet”, “skatīt vīru pēc cepures”, “dzīvo, cepuri kuldams”, “cepuri nost”, kā arī muzeju kolekcijās.

Latvijas Universitātes (LU) Muzejs nav izņēmums – muzeja Zooloģijas kolekcijās atrodama profesora, ģenētiķa un zoologa Jāņa Arnolda Lūša (1897 – 1979) cepure.

Starp Jāņa Lūša ievāktajiem zooloģiskajiem materiāliem un personīgajām lietām – pētījumu piezīmēm, mācību materiāliem, vēstulēm, ielūgumiem, zinātnisko novērojumu pierakstiem un darba instrumentiem, fotogrāfijām un albumiem, uzmanību piesaista tieši viņa cepure. Kādreiz zaļā filca cepure īstenībā ir pati personīgākā lieta no visa Jāņa Lūša mantojuma - laika gaitā cepure ieņēmusi tās valkātāja galvas formu, vienlaikus sevī glabājot pašas unikālākās personības iezīmes – matu fragmentus, ādas šūnas un sviedru zīmējumus. Gluži kā kartē, uz cepures lasāmi valkātāja dzīves laikā piekoptie paradumi - kā cepure uzlikta un noņemta, kā valkāta. Arī pati cepure par sevi atstāj ļoti mīlētas un valkātas cepures iespaidu - to apliecina vairākas fotogrāfijas, kurās zoologs Jānis Lūsis redzams ar šo cepuri galvā. Lai gan laika gaitā Jāņa Lūša garderobē bijusi vairāk nekā viena cepure, kas arī redzams LU Muzeja Zooloģijas kolekcijās atrodamajās fotogrāfijās, šī ir viena no platmalēm, kas figurē viņa dzīves brieduma gados un aicina paskatīties, kāda ir pašas cepures identitāte un stāsts.

Platmales jeb hūtes (angļu val. “fedora hat”) galvenās pazīmes ir vidēji platas cepures malas un kroņa daļa, kas apņemta ar auduma lenti un reljefā formētu augšdaļu. Tās pirmsākumi ir meklējami 19.gs. beigās un sākotnēji šis cepures veids bijis sieviešu garderobes aksesuārs, it īpaši sufražistu vidū. Taču pēc 1924. gada, kad Anglijas karalis Edvards sāka valkāt šādu cepuri, tā ieguva popularitāti arī vīriešu garderobē, aizvietojot pirms tam rietumu sabiedrībā dominējošos cepuru stilus – katliņu, cilindru un cepures ar nagu (“naģenes”). Šis cepures veids Rietumeiropā kļuva īpaši atzīts 1940. – 1950. gados, jo fedoras tipa cepures popularitāti ietekmēja arī kino (film noir) un Frenka Sinatras (Frank Sinatra) slavas gājiens. 1960. gados vīriešu platmales malas kļuva mazliet šaurākas, bet 1980. gados filca platmales aktualitāti iedzīvināja Indiana Džonss (Indiana Jones) ekranizējums, kas cepurei piedēvēja piedzīvojumu kāra un pieredzes bagāta cilvēka tēlu. Vēlāk, pateicoties vairāku citu slavenību ietekmei, filca platmale tā arī neizgāja no modes pavisam un šodien ir kļuvusi par īstu cepuru klasiku.

Šī, Jāņa Lūša cepure, ir tipisks filca platmales paraugs ar kādreiz rūpīgi izstrādātām detaļām. Kaut arī cepure aktīvi valkāta, par ko liecina arī nolietojuma pēdas (traipi, izbalējusi krāsa un fragmentāri saglabājušies dekoratīvie elementi), tās iekšpusē joprojām saglabājusies daļa birkas un pabalējis fabrikas logo, kas ļauj mums noprast, ka cepure ražota tepat Latvijas teritorijā. Padomju gados, kad Jāņa Lūša cepure bijusi pirkta un valkāta, Latvijā darbojās vairākas cepuru fabrikas, viena no zināmākajām ir “Rīgas filcs”, bet pastāvēja arī vairāki citi cepuru darināšanas arteļi. Pētot cepurē atrodamo firmas logo, noskaidrojās, ka Jāņa Lūša cepure ražota fabrikā “Rīgas cepures”, 1950. gadu sākumā. Par piederību šim laika posmam liecina arī tobrīd aktuālais platmales malu platums. Tāpat kā Rietumeiropā, arī PSRS vīriešu filca platmales popularitāte strauji auga pēc Otrā pasaules kara - cepure piedāvāja kompromisu starp iziešanu sabiedrībā pilnīgi bez cepures un pārējiem, formālākiem cepures veidiem. Filca platmales galvenokārt valkāja pie pēcpusdienas uzvalka vai ikdienā, par ko liecina arī tā laika modes žurnāli un pats Jānis Lūsis. LU Muzeja Zooloģijas kolekciju krājumā esošajās fotogrāfijās, Jānis Lūsis savos brieduma gados gandrīz vienmēr redzams uzvalkā vai uzvalka kreklā – pat lauka praksēs un sēžot zirgam mugurā. Cepure Jānim Lūsim visticamāk bijusi koptēla papildināšanas nolūkos, turpinot sabiedrībā ierastās tradīcijas un, lai aizsargātos no saules un citiem laika apstākļiem, dodoties ekspedīcijās. Zinot Jāņa Lūša darbīgo dzīves gājumu un platmales raibo vēsturi, šajā gadījumā varam droši “skatīt vīru pēc cepures”.

Profesors, ģenētiķis un zoologs Jānis Arnolds Lūsis (1897 – 1979) Latvijas Valsts universitātes (LVU) Bioloģijas fakultātes Zooloģijas katedrā sāka strādāt 1949. gadā. 1964. gadā, kad Padomju Savienībā ģenētiku legalizēja, J. Lūsis sāka organizēt ģenētikas pasniegšanu Bioloģijas fakultātē. Pateicoties viņa iniciatīvai, kā arī toreizējās fakultātes dekānes doc. Ritas Eglītes un LVU rektora prof. Jāņa Jurgena pūlēm, kā Zooloģijas katedras struktūrvienība tika izveidots Zooloģijas muzejs. Tad sākās darbs pie pastāvīgās ekspozīcijas izveides, kas 1969. gada 8. februārī tika svinīgi atklāta. Jānis Lūsis bija Zooloģijas katedras vadītājs līdz 1972. gadam un savā profesionālajā darbībā pievērsies mājdzīvnieku selekcijas pētījumiem Vidusāzijā, mārīšu ģenētikai kā arī pētījumiem par savvaļas kalnu aitu, argalu krustošanu ar smalkvilnas aitām. J. Lūša vārdā ir nosaukta veltņtārpu suga Philometroides lusiana un gamazīnērču suga Hypoastis lusisi.

Jāņa Lūša atstātais mantojums LU Muzeja krājumā mērāms vairākos simtos vienību. Ar to tuvāk iespējams iepazīties Zooloģijas kolekcijās, iepriekš piesakot apmeklējumu pa tel. 67034013 vai elektroniski.

Paldies Renātei Bergmanei – Dancītei, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Apģērbu, apģērbu piederumu un aksesuāru kolekcijas krājuma glabātājai par konsultāciju priekšmeta izpētē.

Izmantotie materiāli:

Notikumi. Rudzītis, M. Dzimis Jānis Arnolds Lūsis. LU Muzejs, 2020. 5.decembris.

Piterāns, A., Piterāns, U. Latvijas Univeritātes Zooloģijas muzejs, Latvijas Universitātes raksti, 815. sēj., 2017. 178.–199.lpp.

Wikipedia.org – Jānis Lūsis (zoologs)

Е. П. Раипулис. Я.Я. Лусис. Жизнь и научная дейтельность. Zinātne, Rīga, 1985.

Lucy Adlington. Stitches in time. Random House Books, London, 2015.

Clair Hughes. Hats. Bloomsbury Publishing, London, 2017.

Jēkabs Raipulis. Jānis Lūsis. Ģenētikas atklājumu un pretrunu virpulī. Vērmaņparks, Rīga, 2001.

Saruna ar apģērbu vēsturnieci Ligitu Kalniņu

Sarakste ar Renāti Bergmani – Dancīti, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja, apģērbu, apģērbu piederumu un aksesuāru kolekcijas krājuma glabātāju

Baiba Rībere, krājuma glabātāja

LU Muzeja Zooloģijas kolekcijās glabājas interesants priekšmets - LU Matemātikas un dabas zinātņu fakultātes Sistemātiskās zooloģijas institūta (1923 – 1944) inventārgrāmata. Uz vāka ir nosaukums ar labojumu un saīsinājumiem:

Inventar – grāmata. {L. A. Zoolog. Kabinets} – L.U. Sistemat. Zool. Instituts.

Kad 1919. gadā dibināja Latvijas Universitāti, tās nosaukums bija Latvijas Augstskola, tādēļ arī uz inventārgrāmatas vāka ir saīsinājums L.A. No Rīgas Politehniskā institūta (RPI), uz kura bāzes dibinājās Latvijas Universitāte (toreiz vēl Latvijas Augstskola), tika pārņemts tā Zooloģijas kabinets. Sākumā to vadīja bijušais RPI profesors, vācbaltu zoologs  Gvido Šneiders (Guido Alexander Johann Schneider). 1923. gadā, kad Latvijas Augstskola ieguva Latvijas Universitātes statusu, uz šī Zooloģijas kabineta bāzes tika izveidots Sistemātiskās Zooloģijas institūts. Par tā direktoru kļuva profesors Embriks Strands (Embrik Strand), pēc tautības norvēģis, kurš vadīja šo institūtu līdz 1941. gadam. Viņa pārziņā bija inventārs, muzeja priekšmeti un kolekcijas, kuru uzskaitījums fiksēts inventārgrāmatā.

Pārskats par inventārgrāmatas saturu*

* - tekstā saglabāta uzvārdu oriģinālā rakstība un valodas īpatnības.

Pirmais ieraksts izdarīts 1920. gada 6. maijā: ”K. Marggraf: rēķ. Nr. 2: 2 ķirurģiskas šķēres, 1 pinsete”. Kārtas numuri attiecīgi 1, 2, 3. Šķēres maksājušas 50 Rbl., pincete – 20 Rbl., kopā 70 Rbl.

Nr. p.k. 4. – 40. Rēķins Nr. 5, F. E. Stoll, no 4. – 32. dažādi putni, 33. – 34. vāveres, 35. – lapsas galva, 36. – 40. putnu kājas. No šeit uzskaitītajiem priekšmetiem pašlaik muzejā glabājas tikai putnu kājas.

Nr. p.k. – 41. – 48. Dažādi saimniecības priekšmeti, t. sk. priekškaramās atslēgas u.c.

Nr. p.k. – 49. – 70. Diapozitīvi.

Nr. p.k. – 71. – 79. Dažāds laboratorijas inventārs.

Nr. p.k. – 80. – 83. Sienas tāfeles (plakāti).

Tālāk seko 1921. gads.

Nr. p.k. – 84. – 107. Divdesmit četras sienas tāfeles, ko zīmējis Dr. N. Transehe.

Nr. p.k. – 108. – 201. – Deviņdesmit četri diapozitīvi.

Nr. p.k. – 202. – 245. – No Rīgas Politehn. institūta pārņemtas sienas tāfeles (zīmējumi).

Nr. p.k. – 246. – 249. – Saimniecības rīki.

Liels apakšvirsraksts: No Rīgas Politehniskā Institūta pārņemtas kolekcijas. Jādomā, ka tas attiecas uz ierakstiem no Nr. p.k. 250 līdz Nr. p.k. 1051.

Nr. p.k. – 250. – 273. – Reptilia (Rāpuļi).

Nr. p.k. – 274. – 282. – Amphibia (Abinieki),

T. sk. 275. – Proteus anguineus (parastais protejs), pašlaik apskatāms ekspozīcijā.

Nr. p.k. – 283. – 292. – Tunicata (Tunikāti),

T.sk. 285. – Pyrosoma atlanticum (tunikāts – salpa), pašlaik apskatāms ekspozīcijā.

Nr. p.k. – 293. – 305. – Molluscoidea (Moluskveidīgie).

Nr. p.k. – 306. – 356. Echinodermata (Adatādaiņi).

Nr. p.k. – 357. – 436. – Aves (putni), pašlaik muzejā glabājas 13 putnu izbāzeņi, kuri, iespējams, pārmantoti no ir Zooloģijas kabineta.

Nr. p.k. – 437. – 500. Mammalia (Zīdītāji).

Nr. p.k. - 501. – 553. Dažādi rīki un aparāti.

Nr. p.k. - 554. – 558. Tabulas, zīmējumi, diapozitīvi, u.c.

Nr. p.k. – 559. – 570. Dažādi modeļi.

Nr. p.k. – 571. – 610. Coelenterata (Zarndobumaiņi),

t. sk. 594. Actinostola callosa (jūras anemone), pašlaik apskatāma ekspozīcijā.

Nr. p.k. – 611. – 638. Mollusca (Gliemji).

Nr. p.k. – 639. – 774. Pisces (Zivis).

Nr. p.k. – 775. – 786. Ikru kolekcija.

Nr. p.k. 787. – 868. Vermes (Tārpi).

Nr. p.k. 869. – 923. Crustacea (Vēžvedīgie).

Nr. p.k. 924. – 1039. Insecta (Kukaiņi).

Nr. p.k. 1040. – 1051. Protozoa (Vienšūņi).

Nr. p.k. 1052. Chameleon 1 gab. spirtā rēķ. Arvīds Stirne, kases orderis Nr. 884., (hameleons pašlaik glabājas muzejā) .

Nr. p.k. 1053. – 1055. Muehler dāvinājums - gliemji. Piezīme asistenta R. Kampes rokrakstā – “Novērtēti, bet izslēgti no inventāra”.

1922. gads.

Nr. p.k. 1056. – 1062. Astacus fluviatilis (Upes vēzis) preparāti, saņemts no Salīdzinošās Anatomijas institūta (formalīnā).

Nr. p.k. 1063. – 1068. Anodonta sp. (bezzobe) anatomija, slapjie preparāti, saņemts no Salīdzinošās Anatomijas institūta (formalīnā). Iespējams, ka viens no šiem preparātiem glabājas muzejā.

Nr. p.k. 1069. – 1072. L. Gailit k-ga dāvinājums, trīs gliemju čaulas un viena aktīnija.

Nr. p.k. 1073. – Exocoetes sp. (lidojošā zivs), stud. Al. Buettnera dāvinājums, pašlaik apskatāma ekspozīcijā.

Nr. p.k. 1074. -1079. preparētas putnu ādiņas, E. Koeppena rēķins, četras no ādiņām vēl glabājas muzejā.

Nr. p.k. 1080. Sus scrofa (Meža cūka), Prezidenta Čakstes k-ga dāvinājums, pašlaik apskatāma ekspozīcijā. Par šīm prezidenta rīkotajām medībām, kurās piedalījās piecu valstu sūtņi, daudzi ministri un citas augstas amatpersonas, kā arī šīs mežacūkas nomedīšanu, tika daudz rakstīts tā laika presē.

Nr. p.k. 1081. Lynx lunx (lūsis), saņemts no Salīdzinošās anatomijas institūta, pašlaik apskatāms ekspozīcijā.

Nr. p.k. 1082. – 1243. - Putnu ādiņas, no bar. Stempel (H. Laudona pilnvarnieka).

Nr. p.k. 1244. – 1249. Putni no E. Koeppen.

Nr. p.k. 1250. – 1263. Kukaiņu kolekcija no A. Saar, kopā 103 entomoloģiskās kastes, pašlaik glabājas muzejā, divas no tām apskatāmas ekspozīcijā.

1923. gads.

Nr. p.k. 1264. – 1272. Diapozitīvi, pārņemti no Salīdzinošās anatomijas institūta.

Nr. p.k. 1273. – Izbāzta baltā pūce, iespējams, ka tā pati, kas glabājas muzejā.

Nr. p.k. 1274. – 1279. Seši mikroskopi.

Nr. p.k. 1280. – Rēķins par dzērves izbāšanu, dāvināta LU Zooloģijas muzejam no stud. med. Kr. Vulfa, pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 1281. – Papīršķēres.

Nr. p.k. 1282. – Rēķins no N. Delles. Dzīvnieki no Vladivostokas un Sachalinas, pašlaik muzejā glabājas 11 slapjie preparāti ar šiem dzīvniekiem.

Nr. p.k. 1283. – Lapsenes no Ķemeriem.

Nr. p.k. 1284. – 1287. – Četras muzeja kumodes.

Nr. p.k. 1288. -1297. – Desmit lupas, pārņemtas no Salīdzinošās anatomijas institūta.

Nr. p.k. 1298. – Mikroskopa stereo papildinājums.

1924. gads.

Nr. p.k. 1299. – Zīmēšanas aparāts, iespējams, ka tas ir pantogrāfs, kas glabājas LU Muzeja Ģeoloģijas kolekcijās.

Nr. p.k. 1300. – Dezinfekcijas aparāts.

Nr. p.k. 1301. – Transehe rēķins, tālāk nesalasāms.

Nr. p.k. 1302. – Mengden rēķins, viena tauriņu kolekcija 17 kastēs, visa kolekcija pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 1303. – Sikspārnis.

Nr. p.k. 1304. – Piecas aizkaramās atslēgas.

Nr. p.k. 1305. – 1306. – Divi galdi.

1925. gads.

Nr. p.k. 1307. – 1377. – Septiņdesmit zooloģiskās tabeles, rēķins no Valters un Rapa.

Nr. p.k. 1378. – 1380. – Trīs krēsli, iespējams, ka glabājas muzejā.

Nr. p.k. 1381. – 1395. – Viens izbāzenis un četrpadsmit putnu ādiņas, dāvinājums no E. Koeppen.

Nr. p.k. 1396. – 1405. – Desmit slapjie preparāti, saņemti no LU intendanturas (Spohr’a muzeja), saglabājies viens no tiem – Salamandra salamandra (plankumainā salamandra), pašlaik apskatāma ekspozīcijā.

Nr. p.k. 1406. – 1415. – Desmit tabeles, rēķins no Valters un Rapa.

Nr. p.k. 1416. – Reģistratūras karte.

Nr. p.k. 1417. – Simtu divdesmit četras sienas tabeles, saņemtas no Salīdzinošās anatomijas institūta.

Nr. p.k. 1418. – Trīs tabeles, saņemtas no Salīdzinošās anatomijas institūta.

Nr. p.k. 1419. – 1420. – Divi sūkļu uzbildējumi 13x18.

Nr. p.k. 1421. – Trīs pudelītes ar skorpioniem.

Nr. p.k. 1422. – Trīs piekaramās atslēgas.

Nr. p.k. 1423. – Ciconia nigra (melnais stārķis).

Nr. p.k. 1424. – 1431. – Septiņas putnu ādiņas, rēķins E. Koeppen.

Nr. p.k. 1432. – 1445. – Četrpadsmit gabali zool. bildes, rēķins no Valters un Rapa.

Nr. p.k. 1446. – H. Celmiņa rēķins par simtu trīsdesmit vienu trauku ar nešķirotiem muzeja preparātiem.

1926. gads.

Nr. p.k. 1447. – 1461. – Piecpadsmit gab. sienas bildes no Schlueter & Mass (Halle).

Nr. p.k. 1462. - E. Keppena rēķins par mērķaķa izbāšanu.

Nr. p.k. 1463. – Grāmatu skapis.

Nr. p.k. 1464. – Korķu prese.

Nr. p.k. – 1465. – Papīršķēres.

Nr. p.k. – 1466. – 1474. – Rēķins Moltrehts par astoņām kukaiņu kastēm ar stikla vāku, muzejā pašlaik glabājas četras kastes.

Nr. p.k. – 1475. - E. Keppena rēķins par viena putna izbāšanu.

Nr. p.k. – 1476. – 1477. Divi kurmji.

Nr. p.k. – 1478. – 1481. - E. Keppena rēķins par putnu izbāšanu.

Nr. p.k. – 1482. E. Keppena rēķins par Haliaetus albicilla (jūras ērglis) izbāšanu, pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 1483. - 1485– rēķins no A. Saar – par pangu kolekciju, tauriņu kolekciju, minikožu kolekciju, pašlaik muzejā glabājas simtu trīs entomoloģiskās kastes, kuru autors ir A. Saar.

Nr. p.k. 1486. – rēķins no Dr. A. Moltrechta par tauriņu kolekciju, pašlaik muzejā glabājas četras entomoloģiskās kastes, kuru autors ir A. Moltrechts.

Nr. p.k. 1487. – 1509. - Desmit sienas tāfeles no Valters un Rapa.

Nr. p.k. 1510. – 1592. – Dažādi muzeja preparāti, pirkti no Celmiņa k-ga; muzejā pašlaik saglabājušies divdesmit divi slapjie preparāti, četrpadsmit no tiem aplūkojami ekspozīcijā.

Nr. p.k. 1998. – 1595. - E. Keppena rēķins par putnu izbāšanu.

1927. gads.

Nr. p.k. 1596. – 1598. E. Keppena dāvinājums, trīs jūras bezmugurkaulnieki.

Nr. p.k. 1599. – 1600. Dāvinājums no prof. Starkov, divi priekšmeti.

Nr. p.k. 1601. – 1690. Astoņdesmit deviņi gab. dažādu jūras dzīvnieku preparāti.

Nr. p.k. 1691. – 1719. Dažādu dzīvnieku preparāti no N. Delles k-ga, pašlaik muzejā glabājas viens slapjais preparāts Triton vulgaris (mazais tritons) no Vidzemes jūrmalas pļavas.

Nr. p.k. 1720. – 1784. – Rēķins E. Braunam par dažādiem dzīvnieku preparātiem.

Nr. p.k. 1785. – 1786. Divi N. Transehe šauti un piebāzti putni – viens no tiem - Corvus cornix (pelēkā vārna) pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 1787. – 1803. – Septiņpadsmit putnu ādiņas no as. Transehe, deviņas no tām glabājas muzejā.

Nr. p.k. 1804. – 1815.- E. Brauna (O. v. Hasfordas skolas) rēķins par divpadsmit zooloģiskiem priekšmetiem, astoņi no tiem apskatāmi ekspozīcijā.

Nr. p.k. 1816. – 1819. E. Brauna (O. v. Hasfordas skolas) rēķins par skapi ar stikla durvīm, divi zemi vitrīnskapji, viens grāmatu skapis, iespējams, ka vitrīnskapji vēl glabājas muzejā.

Nr. p.k. 1820. – 1829. – septiņas pipetes un trīs pincetes.

Nr. p.k. 1830. – 1831. – Divi tauriņu steķīši (plākšņojamie galdiņi).

Nr. p.k. 1832. – Rēķins par kožu ķeramā aparāta pagatavošanu.

Nr. p.k. 1833. – 1836. Četri no N. Transehe šauti un piebāzti putni (kā ādiņas), iespējams, ka daži no tiem vēl glabājas muzejā.

Nr. p.k. 1837. – 1838. Divi Puffinus (vētrasputnu) izbāzeņi, pārņemti no Salīdzinošās anatomijas institūta, viens no tiem pašlaik glabājas muzejā un ir apskatāms ekspozīcijā.

Nr. p.k. 1839. – 1840. – Divas no N. Transehe šautu putnu ādiņas.

Nr. p.k. 1841. – divas medņu ādiņas, vienu preparējis K. Grigulis, pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 1842. - E. Keppena rēķins par roņa izbāšanu.

Nr. p.k. 1843. – 1845. E. Keppena rēķins par trīs šņibīšu izbāšanu.

Nr. p.k. 1846. – Varanus (varans), rēķins (nesalasāms uzvārds), pašlaik apskatāms ekspozīcijā.

Nr. p.k. 1847. – 1850. – Četras no N. Transehe šautu putnu ādiņas, iespējams kāda no tām glabājas muzejā.

Nr. p.k. 1851. – Iguana tuberculata (iguāna), Zooloģiskās tirgotavas “Zoo” rēķins, pašlaik apskatāma ekspozīcijā.

Nr. p.k. 1852. – Cinkots siets.

Nr. p.k. 1853. Rēķins par Emmerich Reitter’a kolekciju. Pašlaik muzejā glabājas deviņdesmit astoņas entomoloģiskās kastes, divdesmit četras no tām apskatāmas ekspozīcijā.

Nr. p.k. 1854. – Putnu olu kolekcija, ievākta no stud. J. Zaikova., dāvināta LU Sistemātiskās zooloģijas institūtam no L. Kulturas Fonda. Pēc saraksta: simtu divdesmit četru dažādu sugu putnu olas, kopskaitā viens tūkstotis simtu sešdesmit astoņi gab., kā arī trīsdesmit trīs ligzdas; muzejā pašlaik glabājas pieci simti sešdesmit viena ola no šīs kolekcijas. Olas aplūkot apmeklētāji var tikai gida pavadībā.

Nr. p.k. 1855. – 20. gab. logu stikli, A. Saara rēķins par 20 insektu kastu ierīkošanu.

1928. gads.

Nr. p.k. 1856. – viena paplāte.

Nr. p.k. 1857. – F. E. Stolla rēķins par viena putna izbāžņa piebāšanu.

Nr. p.k. 1858. – Seši gab. tauriņu preses.

Nr. p.k. 1859. – Vienpadsmit pulverglāzes ar stikla korķi.

Nr. p.k. 1860. - Emmerich Reitter’a kolekcijas papildinājums.

Nr. p.k. 1861. – 1922. – Dažādi preparāti un priekšmeti no Hasford skolas.

Nr. p.k. 1923. – Viens vitrīnskapis ar trīs durvīm.

Nr. p.k. 1924. – 1931. – K. Griguļa rēķins par astoņu putnu ādiņu izpreparēšanu.

Nr. p.k. 1932. – 1975. – cand. K. Opmaņa preparāti.

Nr. p.k. 1976. – Gross k-ga dāvināta ķirzaka no Kaņiera ezera.

Nr. p.k. 1977. – 1978. – Divas Dr. K. Vilka k-ga dāvinātas putnu ādiņas.

Nr. p.k. 1979. – 1983. – kartona kastītes, “Kartopress” rēķins.

Nr. p.k. 1984. – 1985. – dažādas saldūdens gliemju čaulas, vācis Transehe.

Nr. p.k. 1986. – Trīs stikla burkas.

Nr. p.k. 1987. – Četras stikla burkas.

Nr. p.k. 1988. – 2002. -Piecas no N. Transehe šautu putnu ādiņas, iespējams kāda no tām vēl glabājas muzejā.

Nr. p.k. 2003. - Emmerich Reitter’a kolekcijas papildinājums.

Nr. p.k. 2004. – Sešas preparātu mapes.

Nr. p.k. 2005. - Emmerich Reitter’a kolekcijas papildinājums.

Nr. p.k. 2006. - Emmerich Reitter’a kolekcijas papildinājums.

Nr. p.k. 2007. – 2008. – Neatšifrētas kukaiņu kolekcijas.

Nr. p.k. 2009. – Četras taburetes.

1929. gads.

Nr. p.k. 2010. – Sešpadsmit dzintara gabali, dāvinājums no Emmerich Reitter’a – Troppan.

Nr. p.k. 2011. - Emmerich Reitter’a kolekcijas papildinājums.

Nr. p.k. 2012. – 2013. – Dažādi skapji.

Nr. p.k. 2014. – 2015. – Divas insektu pincetes.

Nr. p.k. 2016. – Plēvspārņu kolekcija, rēķins no prof. D.O. Schmiederknechtt’a, pašlaik muzejā glabājas sešas entomoloģiskās kastes.

Nr. p.k. 2017. – 2018. – Divas putnu ādiņas, Dr. K. Vilka k-ga dāvinājums.

Nr. p.k. 2019. – Viena kartotēkas kastīte.

Nr. p.k. 2020. – 2021. - Divas putnu ādiņas no N. Transehe, Larus ridibundus (lielais ķīris), pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 2022. – Zīmogs.

Nr. p.k. 2023. - 2041. – Diplopoda (daudzkāju) kolekcija.

Nr. p.k. 2042. – Viena acu pipete.

Nr. p.k. 2043. – 2044. – mācību līdzekļi – viens cirķelis, viens lineāls, pieci priekšmetstikliņi. Iespējams, cirķelis ir pelvimetrs, ko joprojām lieto LU Bioloģijas fakultātes Cilvēka un dzīvnieku fizioloģijas katedrā.

Nr. p.k. 2045. – 2055. – vienpadsmit no N. Transehe šautu un preparētu putnu ādiņas, iespējams, kāda no tām vēl glabājas muzejā.

Nr. p.k. 2056. – Emmerich Reitter’a kolekcijas papildinājums.

Nr. p.k. 2057. – 2120. – Spongiollida (Latvijas saldūdens sūkļi), ievākti no asist. O. Trauberg un atstāts kā muzeja materiāls.

Nr. p.k. 2121. – Emmerich Reitter’a kolekcijas papildinājums.

Nr. p.k. 2122. – 2125. – Četras koka kastes ar atslēgām.

Nr. p.k. 2126. – 2128. – Trīs insektu ķeramās caurules.

Nr. p.k. 2129. – Insektu ķeršanas aparāts.

Nr. p.k. 2130. – “Optika” rēķins par dažādām optiskām ierīcēm.

Nr. p.k. 2131. – “Optika” rēķins par zīmēšanas aparātu.

Nr. p.k. 2132. – “Optika” rēķins par mikrometru.

Nr. p.k. 2133. – A. Kalniņa rēķins par vienu nošautu kaiju, ādiņu preparējis N. Transehe.

Nr. p.k. 2134. - E. Keppena rēķins par viena delfīna izbāšanu.

Nr. p.k. 2135. - Emmerich Reitter’a kolekcijas papildinājums.

Nr. p.k. 2136. – “Zoo” rēķins, viena zvēru būdiņa.

Nr. p.k. 2137. – 2138. Tabunova rēķins un kvīts par vienu dzīvu sesku (iegādāts no Kultūrfonda naudas).

Nr. p.k. 2139. – Viens skapis.

Nr. p.k. 2140. – Syrphidae (ziedu mušu) kolekcija.

Nr. p.k. 2141. – 2142. Divas pīles, ādiņas preparējis N. Transehe.

Nr. p.k. 2143. – Kaija, ādiņu preparējis N. Transehe.

Nr. p.k. 2144. – Laucis, ādiņu preparējis N. Transehe.

Nr. p.k. 2145. – 2147. - E. Keppena rēķins par seska ādas preparēšanu, seska galvaskausa preparēšanu, delfīna galvaskausa preparēšanu.

1930. gads.

Nr. p.k. 2148. – Viens kukaiņu skapis ar divdesmit četrām atvilktnēm un divi durvīm no priedes koka.

Nr. p.k. 2149. – dažādi saimniecības priekšmeti.

Nr. p.k. 2150. – “Optika” rēķins par preparēšanas mikroskopu.

Nr. p.k. 2151. – “Optika” rēķins par uzglabāšanas kasti preparēšanas mikroskopam.

Nr. p.k. 2152. – 2153. - “Optika” rēķins – neatšifrēti priekšmeti.

Nr. p.k. 2154. – 2157. – Dažādi preparēšanas trauki.

Nr. p.k. 2158. – Dažāds studentu vāktais materiāls.

Nr. p.k. 2159. – Neatšifrēts ieraksts, par dzīvu “Iltis”, varbūt, sesku.

Nr. p.k. 2160. – 2210. – O. Traubergas ievāktie saldūdens sūkļi.

Nr. p.k. 2211. – 2233. – Eksotisku abinieku un rāpuļu kolekcija no O. Kondes (O. Conden), pašlaik no tiem muzejā glabājas piecpadsmit slapjie preparāti, ekspozīcijā aplūkojami desmit: Proceratophrys appendiculata (ragainā varde), Haddadus binotatus (Amerikas tropu varde), Bufo marinus (jūras krupis), Hylodes nasus (varde), Leptodactylus ocellatus (svilpotājkrupis), Hyla septentrionalis (Kubas kokuvarde), Polypedates leucomystax (banānvarde), Microhyla palmipes (šaurpurna kokvarde), Enyalius catenatus (Brazīlijas iguāna), Ophis neuwiedii (čūska).

Nr. p.k. 2234. – O. Kondes (O. Conden) kukaiņu kolekcija, pašlaik muzejā glabājas piecas entomoloģiskās kastes.

Nr. p.k. 2235. – O. Kondes (O. Conden) Brazīlijas kukaiņu kolekcija, pašlaik muzejā glabājas viena entomoloģiskā kaste.

Nr. p.k. 2236. – viens entomoloģiskais skapis ar divām durvīm un divdesmit četrām atvilktnēm.

Nr. p.k. 2237. – 2260. – H. Schlesch no Kopenhāgenas dāvinājums, dažādi sugu paraugi, kas atbilst Latvijas malakofaunas sugu etaloniem, pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 2261. – O. Kondes (O. Conden) rēķins par dažādiem zooloģiskiem objektiem.

Nr. p.k. 2262. – četras entomoloģiskās kastes, izklātas ar kūdru.

Nr. p.k. 2263. – P. Stanislavski rēķins par vienu dzīvu sesku (! iegādāts no Kultūrfonda naudas).

Nr. p.k. 2264. – O. Iohn: dažādi bezmugurkaulnieki.

Nr. p.k. 2265. - Emmerich Reitter’a kolekcijas papildinājums.

Nr. p.k. 2266. – 2267. - N. Transehe izgatavotas putnu ādiņas.

Nr. p.k. 2268. – 2291. Harald Peterson, Ziemeļjūras gliemju kolekcija, pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 2292. – E. Keppena rēķins par āpša barošanu un galvaskausa preparēšanu.

Nr. p.k. 2293. – Seska būra izgatavošana.

Nr. p.k. 2294. – Divi vēži.

Nr. p.k. 2295. – 2297. E. Keppena rēķins par trīs seskiem, pašlaik muzejā glabājas viena seska ādiņa.

Nr. p.k. 2298. – Harald Peterson, ārzemju sauszemes gliemežu kolekcija sešās kastēs, daļa no tās glabājas muzejā.

Nr. p.k. 2299. – N. Transehe izgatavota putnu ādiņa.

Nr. p.k. 2300. – H. Pētersona Latvijas Unionidae dzimtas kolekcija, septiņās kastēs, pašlaik glabājas muzejā, neliela daļa apskatāma ekspozīcijā.

Nr. p.k. 2301. – Divi upju vēži.

Nr. p.k. 2302. – 2303. – Divi galvaskausi, O. Kondes (O. Conden) dāvinājums.

Nr. p.k. 2304. – 2326. - H. Schlesch no Kopenhāgenas dāvinājums, dažādi sugu paraugi, kas atbilst Latvijas malakofaunas sugu etaloniem, pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 2327. – 2335. - H. Schlesch no Kopenhāgenas dāvinājums, dažādi sugu paraugi, kas atbilst Latvijas malakofaunas sugu etaloniem, pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 2336. – 2371. - H. Schlesch no Kopenhāgenas dāvinājums, dažādas kontinentālās malakofaunas sugas, pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 2372. - 2375. – H. Schlesch no Kopenhāgenas dāvinājums, dažādi sugu paraugi, kas atbilst Latvijas jūras piekrastes malakofaunas sugu etaloniem, bet ievākti Dānijā, pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 2376. – 2395. – H. Schlesch no Kopenhāgenas dāvinājums, dažādi Eiropas malakofaunas sugu paraugi, pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 2396. – neatšifrēts rokraksts.

Nr. p.k. 2397. – Prof., Dr. J.v. Kennel kukaiņu kolekcija (samaksāts no Ministru kabineta ekstra atvēlētām summām), muzejā pašlaik glabājas trīsdesmit trīs entomoloģiskās kastes.

Nr. p.k. 2398. – 2410. - N. Transehe nošauti putni un izgatavotas putnu ādiņas, iespējams daļa vēl glabājas muzejā.

Nr. p.k. 2411. – Dažādas mēbeles un instrumenti.

Nr. p.k. 2412. – Karla Bong kukaiņu kolekcija, pašlaik muzejā glabājas divdesmit sešas entomoloģiskās kastes.

Nr. p.k. 2413. – 2417. – Piecas galda lampas.

Nr. p.k. 2418. – 2494. - H. Schlesch no Kopenhāgenas uzdevumā B. Sundler dāvinājis muzejam deviņdesmit sešus Eiropas malakofaunas sugu etalonus, pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 2495. – 2532. H. Schlesch no Kopenhāgenas dāvinājums, Eiropas malakofaunas, it īpaši Latvijas, sugu etaloni, pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 2533. – Lepus caniculus (zaķi), Britkes dāvinājums, iespējams, ka viens eksemplārs pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 2534. – 2540. Orthoptera (Taisnspārņi) H. Vilnis dāvinājums.

Nr. p.k. 2541. – Arvicola terrestris (ūdensžurka), K. Vilka dāvinājums, no Lubānas ezera malas.

Nr. p.k. 2542. – 2544. Falco rusticolus islandus (medību piekūns) trīs gab. no Grenlandes H. Schlesch no Kopenhāgenas dāvinājums, pašlaik muzejā glabājas viens eksemplārs.

Nr. p.k. 2545. – 2551. O. John, Latvijā ievāktas skudras.

Nr. p.k. 2552. – O. John, Latvijā ievākti tauriņi.

Nr. p.k. 2553. – 2556. – Četri slapjie preparāti, O. Konde, pašlaik muzejā viens no tiem – cilvēka cērme, aplūkojama ekspozīcijā.

Nr. p.k. 2557. – Šķēres un skalpeļi.

Nr. p.k. 2558. – 2575. – H. Schlesch no Kopenhāgenas uzdevumā T. Taraldsen dāvinājis Eiropas malakofaunas sugu etalonu paraugus, pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 2576. – 2586. – H. Schlesch no Kopenhāgenas dāvinājis Eiropas malakofaunas sugu etalonu paraugus, pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 2587. – neatšifrēts Frank Krizius rēķins par “Indijas” pērtiķi.

1931. gads.

Nr. p.k. 2588. – 2590. – O. Konde, rēķins par bruņnesi, konhīlijām un putna ādu, pašlaik muzejā glabājas pieci dažādi bruņneši un to ķermeņa daļas, nav atšifrēts, kurš no tiem būtu šis eksemplārs.

Nr. p.k. 2591. – 2599. Kukaiņu kolekcija no O. Konde, pašlaik muzejā glabājas četras entomoloģiskās kastes.

Nr. p.k. 2600. – Dr. K. Vilka dāvin., Buteo lagotis (bikšainais klijāns) ādiņa, pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 2601. – Dr. K. Vilka dāvin., Buteo lagotis (bikšainais klijāns) izbāzenis, pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 2602. – As. N. Trasehe preparēta ādiņa, Passer domesticus (mājas zvirbulis), muzejā glabājas piecas šīs sugas ādiņas, nav atšifrēts, kura no tām.

Nr. p.k. 2603. – Viens galds.

Nr. p.k. 2604. – Viena kartotēkas kastīte.

Nr. p.k. 2605. – N. Transehe, rubeņa (iespējams, no Krievijas) ādiņas izpreparēšna, pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 2606. – 2608. - As. N. Transehe savākti priežu čiekuri, apstrādāti no: 1. Vāveres, 2. Dižraibā dzeņa un 3. Lielā krustknābja (atsevišķās kastītēs).

Nr. p.k. 2609. – As. N. Transehe Ķemeros atrastā un alkoholā iefiksētā odze, muzejā ir piecpadsmit slapjie preparāti ar odzēm, iespējams, ka viena no tām.

Nr. p.k. 2610. – Ceratogymna sp. [C. elata ?] preparēta galva, saņemts no matem.- dabaszin. fakultates (nodevis prof. Fr. Balodis), jaunais sinonīms Bucerotinae sp. (dzeltenais degunragputns), iespējams atvests no Abesīnijas, pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 2611. – Sari no Hystrix sp. (dzeloņcūkas) saņemts no matem.- dabaszin. fakultates (nodevis prof. Fr. Balodis)

Nr. p.k. 2612. – 2616. – E. Keppen rēķins par galvaskausu preparēšanu: vilka, zaķa, divu pērtiķu, lapsas. Vilka, zaķa un lapsas galvaskausi pašlaik apskatāmi ekspozīcijā.

Nr. p.k. 2617. – 2628. – Dažādi izbāzeņi, pirkti no O. v. Harfordas skolas, nav atšifrēti.

Nr. p.k. 2629. – 2652. – H. Schlesch no Kopenhāgenas dāvinājis Eiropas malakofaunas sugu etalonu paraugus, pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 2653. – 2660. – Dažādi izbāzeņi, pirkti no O. v. Harfordas skolas, nav atšifrēti.

Nr. p.k. 2661. – As. N. Transehe izpreparēta ādiņa, Buteo sp. (Peļu klijāns), apgredzenots putns, pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 2662. – 2684. – H. Schlesch no Kopenhāgenas dāvinājis eksotisku sugu paraugus, pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 2685. – As. N. Transehe izpreparēta ādiņa, Larus ridibundus (lielais ķīris), apgredzenots putns, pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 2686. – H. Pētersona ekskursijās ievākts molusku materiāls 11 kastes, pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 2687. – 2688. – Divi izbāzeņi, pirkti no O. v. Harfordas skolas, nav atšifrēti.

Nr. p.k. 2689. – 2701. – Cand. pharm. H. Schlesch no Kopenhāgenas dāvinājis Eiropas malakofaunas sugu etalonu paraugus, pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 2702. – As. N. Trasehe izpreparēta ādiņa, Glaucidium passerinum (apodziņš), pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 2703. – As. N. Trasehe izpreparēta ādiņa, Mergus merganser (lielā gaura), pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 2704. – 2705. As. N. Trasehe divas izpreparēta ādiņas, Clangula hyemalis (kākaulis), abas pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 2706. – 2716. – Cand. pharm. H. Schlesch no Kopenhāgenas dāvinājis Latvijas malakofaunas sugu etalonu paraugus, pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 2017- 2729. – Cand. pharm. H. Schlesch no Kopenhāgenas dāvinājis paraugus no Islandes, pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 2730. – 2740. – H. Pētersona ievāktais un noteiktais gliemežu materiāls, pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 2741. – 2770. – Cand. pharm. H. Schlesch no Kopenhāgenas dāvinājis eksotisku sugu paraugus, pašlaik glabājas muzejā.

1932. gads.

Nr. p.k. 2771. – Dr. K. Vilka dāv., saņemts no Skolu muzeja preparatora K. Griguļa k-ga., izbāzenis Surnia ulula (svītrainā pūce).

Nr. p.k. 2772. – Dr. K. Vilka dāv., saņemts no Skolu muzeja preparatora K. Griguļa k-ga., ādiņa Buteo lagopus (bikšainais klijāns), pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 2773. – 2774. N. Transehe divas preparētas ādiņas Bombycilla garrulus (zīdaste), pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 2775. – 2817. - Cand. pharm. H. Schlesch no Kopenhāgenas dāvinājis Latvijas malakofaunas sugu etalonu paraugus, pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 2818. – 2837. - Cand. pharm. H. Schlesch no Kopenhāgenas dāvinājis čaulu paraugus no Maltas, pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 2838. – E. Keppena rēķins par albīnas žagatas izbāšanu, dāvinājums no J. Zaikova k-ga, pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 2839. – 2860. – No O. v. Harfordas skolas pirkti putnu un zīdītāju izbāzeņi, no tiem pašlaik muzejā glabājas : Pica pica (žagata), Lanius exubitor (dārzu čakste), Strix aluco (meža pūce), gugatnis (Phylomachus pugnax), Crex crex (grieze), Buteo buteo (peļu klijāns), Glis glis (lielais susuris); pašlaik apskatāmi ekspozīcijā: dzeguze (Cuculus canorus), tukans (Rhamphastus sp.).

Nr. p.k. 2861. – 2872. – Cand. pharm. H. Schlesch no Kopenhāgenas dāvinājis čaulu paraugus no Eiropas malakofaunas, pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 2873. – 2884. – Cand. pharm. H. Schlesch no Kopenhāgenas dāvinājis čaulu paraugus no dažādām eksotiskām zemēm, pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 2885. – N. Transehe preparēta ādiņa - Corvus monedula (kovārnis).

Nr. p.k. 2886. – 2889. F. Muhler rēķins par četrām Lepidoptera (tauriņu) kastēm.

Nr. p.k. 2890. – 2905. N. Transehe izgatavoti dažādi putnu (Aves) preparāti.

Nr. p.k. 2906. – 2975. Cand. pharm. H. Schlesch no Kopenhāgenas dāvinājis čaulu paraugus no Bahamu salām, pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 2976. – 2985. Cand. pharm. H. Schlesch no Kopenhāgenas dāvinājis čaulu paraugus no dažādām Eiropas valtīm, pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 2986. – 3007. Cand. pharm. H. Schlesch no Kopenhāgenas dāvinājis Latvijas un Latvijas kaimiņzemju malakofaunas sugu etalonu paraugus, pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 3008. – Rēķins par preparēšanu.

Nr. p.k. 3009. – 3010. – Stud. R. Kampes dāvinājums – divi slapjie preparāti Margaritifera margaritifera (ziemeļu upespērlene), viens no tiem pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 3011. Larus marinus (melnspārnu kaija) 3 olas ar visu ligzdu no Igaunijas, ievācis N. Transehe.

Nr. p.k. 3012. – 3013. N. Transehe preparētas putnu ādiņas Pluvialis squatarola (jūras ķīvīte), pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 3014. – 3021. N. Transehe nošauti putni un izpreparētas ādiņas, pašlaik muzejā glabājas: divas ādiņas Calidris canutus (lielais šņibītis), Charadrius hiaticula (smilšu tārtiņš), divas ādiņas Anas crecca (krīklis).

Nr. p.k. 3022. – 3023. Rēķins A. Veževičam par nošautu dzērvi un rēķins E. Keppen par preparēšanu.

Nr. p.k. 3024. - N. Transehe nošauts putns un izpreparēta ādiņa Charadrius hiaticula (smilšu tārtiņš), jādomā, ka pašlaik glabājas muzejā, jāprecizē etiķetes datus.

Nr. p.k. 3025. – 3032. - N. Transehe nošauti putni un izpreparētas ādiņas, pašlaik muzejā glabājas: sešas ādiņas Pluvialis squatarola (jūras ķīvīte), trīs ādiņas Calidris alpina (parastais šņibītis).

Nr. p.k. 3033. – Neatšifrēts ieraksts.

Nr. p.k. 3034. – 3040. - Cand. pharm. H. Schlesch no Kopenhāgenas dāvinājis čaulu paraugus no Eiropas malakofaunas, pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 3041. – A. Jākobsona (krāmtirgū) rēķins par vienu kumodi.

Nr. p.k. 3042. – Vēzis ar nevienādām spīlēm.

Nr. p.k. 3043. – N. Transehe izpreparēta ādiņa Botaurus stellaris (lielais dumpis).

Nr. p.k. 3044. – 3050. Lauks. fak. lektora L. Gailīša k-ga dāvinājums - septiņas kukaiņu kastes ar mizgraužu bojājumiem.

Nr. p.k. 3051. – Asist. N. Delles k-ga dāvinājums – viena kaste ar vabolēm, pašlaik glabājas muzejā.

1933. gads.

Nr. p.k. 3052. – 3057. N. Transehe savāktas un preparētas piecu putnu kājas un viena baltā zaķa pak. kāja.

Nr. p.k. 3058. - N. Transehe izpreparēta Parus major (lielā zīlīte) ādiņa, putns gredzenots Rīgā, Vašingtona laukumā, 24. IX 1932, pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 3039. - N. Transehe izpreparēta ādiņa Corvus monedula (kovārnis).

Nr. p.k. 3060. – Citāts: “N. Transehe dāvin. : Grants graudiņi no medņa kuņģa; svars 24,5 gr. Nošauts 25. IV 32., Kurzemē, Dzelzāmurā”.

Nr. p.k. 3061. – Viena gliemežvāku kolekcija [savākta no H. Eckes k-ga], saņemta no I. M. Skolu mūzeja, pašlaik glabājas muzejā, ekspozīcijā aplūkojams viens eksemplārs – īpaši liela Anodonta cygnea (dižā bezzobe) čaula, iespējams šobrīd lielākais eksemplārs Latvijā.

Nr. p.k. 3062. – Rēķins par piecām kukaiņu kastēm.

Nr. p.k. 3063. – 3071. Cand. pharm. H. Schlesch no Kopenhāgenas dāvinājis Latvijas malakofaunas sugu etalonu paraugus, pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 3072. – 3084. Cand. pharm. H. Schlesch no Kopenhāgenas dāvinājis Latvijas un Latvijas kaimiņzemju malakofaunas sugu etalonu paraugus, pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 3085. – Viens skapis.

Nr. p.k. 3086. – 3090. N. Transehe nošauti putni un izpreparētas ādiņas, muzejā pašlaik glabājas Calidris alpina (parastais šņibītis).

Nr. p.k. 3091. – 3094. N. Transehe preparētas putnu ādiņas.

1934. gads.

Nr. p.k. 3095. - Rīgas, I. M. Skolu muzeja pārziņa J. Siliņa k-ga dāv.: Sciurus, vāveres embriji, 6 gab.

Nr. p.k. 3096. – 3145. – Piecdesmit separātu kastītes.

Nr. p.k. 3146. – 3150. – N. Transehe preparētas putnu ādiņas, no tām pašlaik glabājas muzejā: Parus major (lielā zīlīte), Bombycilla garrulus (zīdaste), Scolopax rusticola (sloka) 2 gab.

Nr. p.k. 3151. – Alumīnija kastīte.

Nr. p.k. 3152. – 3154. – Preparatora H. Straka izpreparētas ādiņas, notā pašalaik glabājas muzejā: Falco subbuteo (bezdelīgu piekūns) 2 gab., Gallinula chloropus (ūdesvistiņa).

Nr. p.k. 3155. – 3168. - N. Transehe preparētas putnu ādiņas, no tām pašlaik muzejā glabājas: Calidris alpina (parastais šņibītis), Sterna hirundo (upes zīriņš) 2 gab., Tringa nebularia (lielā tilbīte) 2 gab.,

Nr. p.k. 3169. – 3178. – Desmit preparējamās vanniņas (bļodiņas).

Nr. p.k. 3179. – 3191. - Cand. pharm. H. Schlesch no Kopenhāgenas dāvinājis Latvijas malakofaunas sugu etalonu paraugus, pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 3192. – 3206. – Rēķins par piecpadsmit dažādiem, stikla traukos iefiksētiem preparātiem (konkrētāk nav aprakstīts).

Nr. p.k. 3207. – 3240. – Stud. V. Vilkinskas ievāktās skudras, fiksētas spirtā, sešpadsmit kastes ar sauso materiālu. Pašlaik muzejā glabājas sešas kastes ar skudru preparātiem (varbūt kastes nomainītas).

Nr. p.k. 3241. – Stud. Kaukules ievāktais Orthoptera (taisnspārņu) materiāls, trīspadsmit kastes.

Nr. p.k. 3242. – N. Transehe preparēta putna ādiņa Botaurus stellaris (lielais dumpis).

Nr. p.k. 3243. – Rich. Veispāla k-ga dāvinājums Rhodostethia rosea (sārtā kaija).

1935. gads.

Nr. p.k. 3244. – N. Transehe preparēta putna ādiņa Tetrao tetrix (rubenis), pašlaik glabājas muzejā.

1936. gads.

Nr. p.k. 3245. – Gāzes deglis ar aprīkojumu.

Nr. p.k. 3246. – 3260. Cand. pharm. H. Schlesch no Kopenhāgenas dāvinājis Latvijas malakofaunas sugu etalonu paraugus, pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 3261. – 3269. N. Transehe preparētas putnu ādiņas, no tām pašlaik muzejā glabājas: Larus ridibundus (lielais ķīris), Phalaropus lobatus (šaurknābja pūslītis), Limosa lapponica (sarkanā puskuitala), Calidris canutus (lielais šņībītis), Philomachus pugnax (gugatnis), Anas acuta (garkaklis), Hydroprogne caspia (lielais zīriņš).

Nr. p.k. 3270. – 3383. – V. Bergnera rēķins par diviem skapjiem un spec. kukaiņu kastēm.

Nr. p.k. 3278. – N. Transehe preparēta putna ādiņa Gavia stellata (brūnkakla gārgale), pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 3279. – N. Transehe preparēta putna ādiņa Nucifraga caryocatactes (riekstrozis), pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 3280. – Baltas krāsas seska ādiņa.

1937. gads.

Nr. p.k. 3281. – Kopenhāgenas muzeja dāvinājums – baltā zaķa Lepus timidus ādiņas, pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 3282 – 3305. – A. Lantsky kukaiņu kolekcija, divdesmit četras kastes, pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 3306. – Scomber scombus (makrele), “Izzvejots Rīgas jūras līcī ar reņģu tīklu pie Mērsraga 30 IX 1936. g. K. Cukermanis”; muzejā glabājas trīs slapjie preparāti, nav precizēts.

Daba un Zinātne: 1937 N1 27 lpp. Cukermanis, Mērsrags Zvejnieku vēstnesis 1931 N1 7 lpp. Strands, K. Princis Asari, Dubulti. Nr. p.k. 3307. - Gryllotalpa gryllotalpa (zemesvēzis), slapjais preparāts, pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 3308. – Sphinx ligustris (ligustru sfings) kāpurs, nav atšifrēts.

Nr. p.k. 3309. – 3312. – Dr. Kristian Siebert kukaiņu kolekcijas, kopā astoņi skapji, pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 3313. – 3319. – L. Vigdorčika, kukaiņu kolekcija, septiņas kastes.

Nr. p.k. 3320. – 3381. – H. Saara kukaiņu kolekcija, numurēti gan skapji, gan atsevišķas kastes; lielākā kukaiņu kolekcija, kas iegādāta par Kultūras Fonda naudu – 5000 latu.

Nr. p.k. 3382. – H. Štaak’a rēķins par putna ādiņas preparēšanu un konservēšanu, Haliaetus albicilla (jūras ērglis), pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 3383. – W. Bergnera dāvinājums – Latvijas tauriņu kolekcija, pašlaik glabājas muzejā, pēc sugu un eksemplāru skaita lielākā Latvijas tauriņu faunas kolekcija.

Nr. p.k. 3384. – 3402 - A. Lantsky kukaiņu kolekcijas, deviņpadsmit kastes, pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 3403. – O. Kondes k-ga Tenthredinidae (zāģlapseņu) kolekcija vienā kastē, pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 3404. – Šķēres.

Nr. p.k. 3405. – Grāmatu skapis.

Nr. p.k. 3406. – H. Štaak’a rēķins par putna ādiņas preparēšanu, dāvin. Jēk. Mārtisons, Pandion haliaetus (zivjērglis), pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 3407. – 3408, – N. Transehe nošauti putni un preparētas ādiņas, no tām muzejā pašlaik glabājas Tringa nebularia (lielā tilbīte).

1938. gads.

Nr. p.k. 3409. – 3421. – K. Grigulis dāvinājums: trīspadsmit putnu ādiņas, no tām pašlaik muzejā glabājas Garrulus glandarius (sīlis), Parus major (lielā zīlīte), Aegithalos caudatus (garastīte), Regulus regulus (zeltgavītis), Sitta europaea (dzilnītis), Carduelis linaria (kaņepītis), Calidris alpina (parastais šņibītis), Capella gallinago (mērkaziņa), Larus ridibundus (lielais ķīris) 2 gab., Larus canus (kajaks).

Nr. p.k. 3422. – 3433. – Cand. nat. H. Princis dāvinājums – dažādi eksotiski kukaiņi

Nr. p.k. 3434. – 3435. – Optika - trīslēcu lupas sistēma; okulāra izbabošana.

Nr. p.k. 3436. – 3437. – Divas koka kāpnes.

Nr. p.k. 3438. – 3439. – Divas lietotas kumodes.

Nr. p.k. 3440. – Tetrao urogallus (mednis) preparējis K. Grigulis, nošāvis N. Transehe.

1939. gads.

Nr. p.k. 3441. – Diphyllobothrium latum (platais lentenis), slapjais preparāts pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 3442. – Galda lampa.

Nr. p.k. 3443. – 3450. M. Leidleres Tipulidae krājums astoņās kastēs.

Nr. p.k. 3451. – 3455. Dr. Ādama Butuļa dāvinājums: Mollusca (gliemji) krājums izvietots divos skapjos un trīs sienas vitrīnās, lielākā daļa pašlaik aplūkojama ekspozīcijā.

Nr. p.k. 3456. – Stud. rer. nat, Dukaļska dāvinājums: Colymbus arcticus (melnkakla gārgale), izbāzenis, pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k.3457. – Salīdzinošās anatomijas institūta dāvinājums: Holothuria (Roweothuria) poli Delle Chiaje (jūras gurķis) , pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 3458. – Grāmatu plauktu aizkari.

Nr. p.k. 3459. – Vitrīnu skapji.

Nr. p.k. 3460. – 3463. – Četri neizjaucami skapji ar stikliem.

Nr. p.k. 3464a. – 3467a. – Četri insektu skapji.

Citāts: “3464b. – 3467b. - 29. augusts. Tirdz. un rūpn. akc. sab. “Kūdra” Elizabetes ielā 33 – 4, Tel.24884. Rēķins Nr. 181 par š.g. 25. augustā izsniegtām izolācijas plātem 2 cm biezām, abpusīgi apēvelētām, 20 m² a’ Ls 2, 07. Kopā 41,40. Rēķins par kūdras plātņu noēvelēšanu un pārvadāšanu samaksāts – Vieglais ormanis 3,50 Ls – Ēvelēšana 3 Ls, kopā 6,50 Ls – R. Kampe, Ausekļa ielā 3 – 78, Ls 6,50.”

Nr. p.k. 3468. – Rēķins par divām stikla pudelēm (baloniem) kurvjos.

Nr. p.k. 3469. – 3489. - Dažādi bezmugurkaulnieku preparāti nodoti no dekāna L. Āboliņa kunga Sist. Zool. institutam no Zoofizioloģijas nodaļas.

Nr. p.k. 3489. – 3495. – No Sal. anat. institūta pārņemti dažādu jūras dzīvnieku preparāti.

Nr. p.k. 3496. – No Zoofiziol. nod. vadītāja dekāna L. Āboliņa kunga Sist. Zool. institutam nodoti divdesmit četri mikroskopijas preparāti.

Nr. p.k. 3497. – 3517. Nodotas no dekāna L. Āboliņa kunga Sist. Zool. institutam divdesmit viena sienas tabele par dažādām zooloģijas tēmām.

Nr. p.k. 3518. – No Zoofiziol. nod. vadītāja dekāna L. Āboliņa kunga Sist. Zool. institutam nodoti trīsdesmit seši diapozitīvi ar kasti.

Nr. p.k. 3519. Kāpura preparāts – nodots Sist. Zool. institutam no Skolu mūzēja.

Nr. p.k. 3520. – Sal. anatomijas instituta prof. N Lebedinska k-gs nodevis Sist. Zooloģijas institutam Formica rufa (skudras) attīstības preparātu.

Nr. p.k. 3521. – Molusku skapis ar četrpadsmi tatvilktnēm un virsējām stikla vitrīnām, pašlaik atrodas ekspozīcijā, tajā var aplūkot saldūdens gliemeņu čaulas no H. Pētersona klolekcijas.

Nr. p.k. 3522. – 3526. N. Transehe nošauti putni un H. Štāka preparētas ādiņas, no tām pašlaik muzejā glabājas: Aythya nyroca (baltacis) un Anas acuta (garkaklis).

Nr. p.k. 3527. – F. Buksela tauriņu kolekcija, pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 3528. – Dažādi elektrībai nepieciešami priekšmeti un aparāti, rēķins no “Elektribas uzņēmumi”.

Nr. p.k. 3529. – 3546. Stud. rer. nat. B. Zikmaņa dāvinājums – izbāztas peļu ādiņas ar galvaskausiem, kuņģa saturu un parazītiem.

1940. gads.

Nr. p.k. 3547. – 3574. Dr. H. Schlesch no Kopenhāgenas dāvinājis Latvijas malakofaunas sugu etalonu paraugus, pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 3575. – Stud. rer. nat. B. Zikmaņa dāvinājums - Apodemus flavicollis (dzeltenkakla klaidoņpeles) galvaskauss.

Nr. p.k. 3576. – 3585. Saņemts no Herder’a institūta. No tiem pašlaik muzejā glabājas trīs slapjie preparāti – Crangon crangon (smilšu garnele), Doris tuberculata (jūras kailžaungliemezis) un Lepas anatifera (jūras pīlīte).

Pēdējais ieraksts izdarīts 1940. gada 8. jūnijā.

Pēc padomju okupācijas 1940. gadā Latvijas Universitāti reorganizēja, un tā ieguva nosaukumu – Latvijas Valsts universitāte. Pēc tam, ienākot vācu karaspēkam šī reorganizācija apstājās, universitāte ieguva nosaukumu – Universitāte Rīgā. Muzeja kolekcijas un priekšmeti bija divu institūtu – Sistemātiskās zooloģijas institūta un Salīdzinošās anatomijas un eksperimentālās zooloģijas institūta pārraudzībā. Kad 1944. gadā Universitāte atkal ieguva Latvijas Valsts universitātes nosaukumu, tika izveidota Bioloģijas fakultāte, kurā uz abu minēto institūtu bāzes izveidoja Zooloģijas katedru, kurā ietilpa arī muzejs. Kara gados daļa no muzeja inventāra un kolekcijām bija izvestas uz Salas pagastu (pie Babītes ezera). Diemžēl, tur nebija piemēroti uzglabāšanas apstākļi un daļa no inventāra gāja bojā.

Tagad LU Muzeja Zooloģijas kolekcijās Kronvalda bulv. 4, Rīgā izveidota ekspozīcija, kurā var aplūkot daļu no bijušā Sistemātiskās Zooloģijas institūta muzeja priekšmetiem. Pieteikšanās apmeklējumam pa tel. 67034013, elektroniski.

Papildus informācija:

LU Bioloģijas fakultātes vēsture

Sugu enciklopēdija “Latvijas daba”

Latvijas Valsts pirmais prezidents Jānis Čakste (1859 – 1927)

Pasaulē lielākie kukaiņi

LU Matemātikas un dabas zinātņu fakultātes Salīdzinošās anatomijas un eksperimentālās zooloģijas institūta (1920 – 1944) inventāra žurnāls

Jūlija Mēneša priekšmets 2018. gadā: Kroklūpas vārpstiņgliemeža paraugs

Jūnija Mēneša priekšmets 2019. gadā: Ā. Butuļa dāvinātās gliemju čaulu kolekcijas katalogs trīs burtnīcās

Aprīļa Mēneša priekšmets 2021. gadā: Birztalas vīngliemeža Cepaea nemoralis čaulas no Hansa Šleša kolekcijas

Mudīte Rudzīte, krājuma glabātāja

Latvijas Universitātes Muzeja Ģeoloģijas kolekciju krājumā glabājas Latvijas Universitātes profesora Otto Meļļa (1906-1970) optiskās mikroskopijas metodēm veiktā, ģeoloģijā nozīmīgā pētījuma un zinātniskā jaunatklājuma rokraksta oriģināls par savdabīgu un reti sastopamu iezi – helsinkītu.

O.Meļļa pētījumā publiskotas jaunās atziņas par helsinkīta izcelsmi un atklājums, kas izskaidro ieža veidošanās sarežģītos ģenētiskos procesus. Tas tika publicēts 1928., 1931. gadā Vācijā, 1930. gadā Latvijā un 1932.gadā Zviedrijā, kad arī izpelnījās īpašu ievērību un atzinību ārzemju zinātniskajās publikācijās. O.Mellis 1929. – 1933. gadā bija LU Ķīmijas fakultātes Mineraloģijas institūta subasistents, par kuru tā laika izcilais Latvijas mineralogs, LU profesors Boriss Popovs rakstīja atzinīgus vārdus. Tika uzsvērts, ka Otto Mellis ir specializējies mineraloģiskajā petroloģijā un ir pazīstams kā erudīts un apzinīgs zinātnieks, kā arī atzīmēts, ka O.Meļļa darbi ir vērtīgas zinātniskās etīdes un pētījumi un tajos izteiktas jaunas idejas, kuras visas apstiprinātas ar pozitīviem pierādījumiem (no Grosvalds, 2006b).

Pētījums par ieža helsinkīta sastopamību, īpatnībām un zinātniskie secinājumi par tā veidošanos galvenokārt metamorfisma procesu rezultātā, nevis tieši kristalizējoties no magmas, kas bija ietverti jau darbā ‘’Helsinkīti Latvijā un to nozīme helsinkīta jēdziena izpratnē”, 1930. gadā tika apbalvots ar Krišjāņa Barona prēmiju. Darbs tika iesniegts manuskriptā un prēmēts ar 500 latiem. Interesanti, ka 1939.gadā O. Mellis būdams LU privātdocents šo pašu prēmiju saņēma otro reizi par pētījumu “Limonīta atradnes Latvijā” (Lēmums…, 1930; Grosvalds, 2006). (Krišjāņa Barona prēmija bija Latvijas valdības naudas balva, kuru no budžeta līdzekļiem laika posmā no 1926. līdz 1940. gadam katru gadu 8. martā, K. Barona nāves gadadienā, Izglītības ministrijas sevišķa komisija piešķīra par darbiem Latvijas dabas un kultūras laukā.)

O.Mellis minerālu un iežu ģenēzes pētījumus turpina arī vēlāk. Tā kā rezultātu gūšanai tolaik visnozīmīgākās ir optiskās pētījumu metodes izmantojot polarizētas gaismas mikroskopus, pētnieks kardināli uzlabo un ievieš izmantošanai praksē mikroskopa palīgierīces minerālu optisko īpašību un konstanšu precīzai noteikšanai. Tās atzinīgi novērtēja un izmantoja gan ārzemju pētnieki, gan studējošie. Šādus mikroskopus un optiskās palīginstalācijas var apskatīt un izmēģināt arī tagad pēc 90 gadiem LU Muzeja Ģeoloģijas ekspozīcijā, turklāt ikvienam ir iespēja pašam apzināt arī muzejā saglabāto memoriālo priekšmetu vēsturisko nozīmību.

Liela vērtība ir profesora O. Meļļa atstātajam mantojumam, kurā saglabāti gan  pētnieciskā darba  rokraksti, gan izpētes un paraugu ievākšanas vietu karte Dienvidsomijā, fotogrāfijas un citi materiāli. Tajos konstatējama pirms deviņdesmit gadiem LU veiktā ģeoloģiskā pētījuma savdabība, jo pētījuma objekts – komplicētas izcelsmes iezis helsinkīts Latvijā sastopams tikai kā kvartāra perioda ledāja (kas Latvijas teritorijai sāka uzvirzīties no ziemeļiem ap 2 miljonu gadu  atpakaļ) atnesti laukakmeņi. Veicot to mineraloģisku un petrogrāfisku izpēti, O. Mellis secināja, ka Latvijā sastopami divi helsinkīta paveidi. Viens, kurā minerāls epidots kļuvis sārti brūns no mikroskopiskiem minerāla hematīta (dzelzs oksīda) kristāliņiem, un kurš laukakmeņu vai oļu veidā sastopams Latvijas centrālajā un austrumu daļā. Otrs helsinkīta paveids (specializētajā literatūrā saukts par unakītu) ar plaši izplatīto zāles zaļo epidotu sastopams ledāja nogulumos galvenokārt Latvijas rietumdaļā. Skaidrojot šo likumsakarību un pētot paraugus no Latvijai tuvākajiem reģioniem Somijā, Zviedrijā, iekļaujot savā kolekcijā arī paraugus no Polijas, Vācijas un citurienes, O. Mellis norāda uz attiecīgo iežu rašanās jeb cilmvietām Ziemeļvalstīs, no kurām ledāja erodējošās darbības rezultātā lielas iežu atlūzas arī transportētas ledāja virzības ceļā uz dienvidiem un nonākušas Latvijas nogulumu slāņos. Muzeja krājumā saglabāto makroparaugu gan nav daudz. Atsevišķus helsinkītu paraugus, kas ievākti Latvijā, var ieraudzīt arī citu muzeju ekspozīcijās, piemēram, Latvijas Dabas muzejā.

Ieža helsinkīta un tā minerālā sastāva ļoti detalizēti apraksti doti jau LU Muzeja krājumā saglabātajā rokraksta variantā, ko O.Mellis rakstījis, visdrīzāk, 1930.gadā pirms pētījuma rezultātu publikācijas ārzemju izdevumos (Mellis, 1931a; 1931b; 1932).

Raksturoti gan laukšpati, kvarcs, epidots, gan granāti un iezī retāk sastaptie minerāli. Helsinkīta galvenās sastāvdaļas - laukšpatu grupas minerālu kristālu deformācijas, kuras var ieraudzīt tikai mikroskopā un diagnosticēt pēc optiskām īpašībām, pārliecinoši pierādīja, ka iezis veidošanās procesā “pārcietis” deformējošu spēku ietekmi.

No manuskripta var secināt par minerālu īpašībām un to, kā pēc laukšpatu salauzīto, ģeoloģisku spēku deformētu struktūru un tekstūru izpētes plānslīpējumā tika konstatētas šo minerālu kristālu ‘’dzīves’’ īpatnības.

Tika detalizēti pamatoti secinājumi un konstatēti sarežģīti iežu izmaiņu daudzfāzu metamorfisma procesi, kas bija pretrunā ar tā laika ģeologu atziņām. Vēlāk gan ievērojamam tā laika pētniekam un helsinkītu magmatiskās izcelsmes skaidrotājam Eskola bija jāatzīst secinājumu neatbilstība un jaunā, cītīgā zinātnieka atzinumu pareizība.

Tādējādi īpaši nozīmīgs, ar lielu zinātnisko un vēsturisko vērtību ir LU Muzejā saglabātā O.Meļļa pētnieciskā darba rokraksts kopā ar zinātniskajā izpētē izmantoto iežu paraugu plānslīpējumu kolekciju. LU Muzeja krājuma datubāzē tai piešķirts viens numurs (apzīmējums), lai gan tā ietver 211 uz nelieliem priekšmetstikliņiem (ap 2x3 cm) pielīmētas 0,03 mm plānas un tādēļ caurspīdīgas iežu plāksnītes - plānslīpējumus, kuras arī šodien ir nevainojamas kvalitātes un derīgas jebkura pētnieka darbam pielietojot optiskās minerālu un iežu izpētes metodes. Plānslīpējumu kolekcija ietver paraugus no plaša reģiona: Latvijas, Somijas, Zviedrijas un citām ārvalstīm. Uz katra no plānslīpējumiem ir informatīvās uzlīmes ar identifikācijas numuru un kurās atrodam informāciju par ieža parauga izcelsmes vietu, ievācēja uzvārdu, kā arī preparāta izgatavošanas vietu. Šos datus apkopojusi LU Muzeja krājuma glabātāja V.Visocka (Visocka, 2018). Statistika norāda, ka Latvijā ievākto paraugu ir 44%, Somijā (g.k. Dienvidsomijā) – 37%, Polijā - 35% un nedaudz arī citu. Helsinkīts (no Dienvidsomijas ar brūno epidotu) un tā paveids unakīts (no Zviedrijas un citiem reģioniem ar zaļo epidotu) sastopams 45% plānslīpējumu. Zīmīgi, ka Latvijā paraugus ievācis ne tikai pētījuma autors, bet arī viņa kolēģi ģeologi - LU profesors Verners Zāns, docents Nikolajs Delle un citi. No informācijas, kas rakstīta uz paša mikroskopijas preparāta var secināt, ka 83 plānslīpējumi izgatavoti LU Mineraloģijas institūtā (iespējams, to izgatavotājs ir tehniķis Sīpols), 24 plānslīpējumi izgatavoti kristalogrāfijas un optisko instrumentu ražotnē «Voigt & Hochgesang», Getingenē, Vācijā, uz citiem gan nav tik precīzas norādes.

Muzeja darbā turpmāk ļoti vajadzīgs vaidot šo materiālu elektroniskās mikro(foto)grāfijas, kuras var iegūt ar mūsdienu aprīkojuma binokulārajām lupām vai polarizētas gaismas mikroskopiem, fotografējot pietiekami lielā palielinājumā. Dažiem plānslīpējumiem eksperimentāli tas tika veikts sadarbojoties ar LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultāti (ĢZZF) strādājot pie O.Meļļa kolekcijas izpētes, turklāt šādu sadarbību plānslīpējumu fotodokumentācijā būtu nepieciešams turpināt arī nākotnē.

Akmens plānslīpējumu preparāti nav unikāli veidojumi. Tādus izgatavo arī šodien ģeoloģijas studenti pētnieciskiem darbiem, bet zinātniski pamatota, sakārtota, sistematizēta tematiskā iežu plānslīpējumu kolekcija, kas saglabāta pēc pētnieciskā darba rezultātu publikācijas, ir ieguvums. Muzeja krājumā ir vairāku ģeologu muzejam nodotas ļoti vērtīgas plānslīpējumu kolekcijas, kuras bijušas noderīgas arī mūsdienu pētniekiem. Īpaši tādi ir to iežu preparāti, kuri šodien grūti pieejami dažādu iemeslu dēļ, piemēram Latvijas kristāliskā pamatklintāja (kas ieguļ dziļāk kā 1000 metru) iežu plānslīpējumi, kurus pētīja ne tikai LU ĢZZF studenti izstrādājot maģistra darbus, bet arī zinātnisko projektu realizētāji. Iežu plānslīpējumi tiek saglabāti arī nākamām paaudzēm kā references materiāls un savdabīga datu bāze, kā arī faktiskais materiāls, ko varēs izmantot Zemes dzīļu izpētē arī nākotnes metodēm. 

O.Meļļa atstātais mantojums ticis izmantots un rosinājis Latvijas Universitātes, Rīgas Tehniskās universitātes un citus pētniekus, tai skaitā arī ārzemju kolēģus (Dreimanis, 1997), kuri ar iegūtām atziņām un rezultātiem vairakkārt dalījušies un referējuši LU zinātniskajās konferencēs (Grosvalds u.c., 2007; Visocka, 2018), kā arī tikušas sagatavotas apjomīgākas publikācijas (Grosvalds, 2007; Grosvalds u.c., 2015) .

Papildus informācija:

Visocka V. 2019. Oto Meļļa (1906-1970) plānslīpējumu kolekcija LU Muzeja Ģeoloģijas krājumā (prezentācija), LU 77. starptautiskā zinātniskā konference. LU Muzeja Ģeoloģijas krājums.

Literatūra

Dreimanis A. 1997. Profesors Otto Mellis. 46.-47.lpp.

Grosvalds I. 2006a. Mineraloga Otto Meļļa simtgadē. Inženieris, 22.-23.lpp.

Grosvalds I. 2006b. Mineralogam Otto Mellim – 100. Latvijas ķīmijas žurnāls. 2006, Nr. 2, 200.-201.lpp. 

Grosvalds I., Alksnis U., Zabele A., 2007. Mineralogs profesors Otto Mellis (1906-1970). LU raksti, 716.sējums. Zinātņu vēsture un muzejniecība. Rīga, LU. 94.-105.lpp.

Grosvalds I., Rudzītis M., Zabele A. 2015. Ģeoloģija Latvijas Universitātē (1919-1944). LU raksti, 809.sējums. Zinātņu vēsture un muzejniecība. Rīga, LU. 14.-41.lpp.

Lēmums par Krišjāņa Barona prēmijas piešķiršanu 1930.gadā. Valdības vēstnesis, Nr. 57 (10.03.1930).

Mellis O. 1931a. Einige Erganzungen zu J.Hesemanns Aufsatz: ‘’Uber einige neuere petrographische Arbeiten aus Schweden und Finnland (Helsinkite, Rapakiwi)”. Sonderabdruck aus ‘’Zeitschrift fur Geschiebeforschung” Bd. VII Heft I.  S. 34-37.

Mellis O. 1931b. Beitrag zur Kenntnis deutscher Helsinkitgeschiebe. Sonderabdruck aus ‘’Zeitschrift fur Geschiebeforschung” Bd. VII Heft 4. S.160 – 173.

Mellis O. 1932. Zur Genesis der Helsinkits. Vorläufige Mitteilung. Geologiska Föreningens i Stockholm Förhandlingar, Bd. 54, H. 4, 1932, S. 419–435.

Privātdocents Otto Mellis. 1939. Latvijas Universitāte divdesmit gados 1919-1939. II daļa. Rīga, LU. 197. -198. lpp.

Vija Hodireva, eksperte

2021. gada 27. janvārī apritēja 100 gadi kopš Polija oficiāli atzina Latvijas neatkarību, kad Polijas valdības delegāts Vitolds Kameņeckis iesniedza Latvijas ārlietu ministram, latviešu studentu korporācijas Talavija korporantam Zigfrīdam Annai Meierovicam notu par Polijas valsts lēmumu atzīt Latvijas valsti de iure. Par godu šim notikumam Polijas vēstniece Latvijā Monika Mihališina [1] nosūtīja Polijas-Latvijas Simtgades piemiņas medaļu LU rektoram Indriķim Muižniekam, kurš izlēma šo medaļu nodot LU Muzejam pastāvīgā glabāšanā. Piemiņas medaļa tika uzņemta LU vēstures kolekcijas krājumā, kam sekoja pētnieciskais darbs par Polijas-Latvijas attiecībām starpkaru periodā LU vēstures kontekstā.

Medaļas kā piemiņas zīme

Polijas-Latvijas diplomātisko attiecību Simtgades medaļa ir gatavota no metāla, kuras diametrs ir 7 cm. Medaļas reversa centrā attēloti gada skaitļi 1921-2021, ko ieskauj Polijas un Latvijas nacionālo karogo attēli gada skaitļu puslokā. Virs karogu pusloka redzami uzraksti poļu un latviešu valodās – 100 Lat Stosunkow Dyplomatycznych/Diplomātiskajām attiecībām 100 gadu. Medaļas aversa centrā attēloti Polijas un Latvijas valstu ģerboņi – Polijas sudraba ērglis pa labi, un Kurzemes sarkanā lauva ar Vidzemes sudraba grifu, turot Latvijas mazo ģerboni (spāņu vairoga formā) ar trim zvaigznēm augšā, pa kreisi. Virs abiem valstu ģerboņiem redzami gada skaitļi 1921-2021, un attēla puslokā augšā uzrakstīts Rzeczpospolita Polska un pusloka apakšā Latvijas Republika. Visa medaļa ir zelta krāsa, kas ievietota koka kastītē ar tumši zilu oderi, un uz pašas koka kastītes virsdaļas uzrakstīts Polijas Republikas vēstniecība Rīgā, virs kura atrodas Polijas nacionālā karoga lente un virs lentes kreisajā pusē Polijas sudraba ērglis.

Poļu-latviešu studentu attiecību izveidošanās: studentu korporāciju piemērs

Poļu-latviešu studentu attiecību vēsture sniedzās līdz pat 19. gs. otrajai pusei, kad Krievijas impērijā (1721-1917) ietilpstošajās Baltijas guberņās pastāvēja Rīgas Politehnikums (RP)/Rīgas Politehniskais institūts (RPI) un Tērbatas universitāte. RP/RPI laikā pieauga poļu studentu skaits, kas sasniedza 2000.[2] Tā bija skaitliski vislielākā tautība līdzās krieviem, vācbaltiešiem, Volgas vāciešiem, Ukrainas vāciešiem, ebrejiem, latviešiem u.c. tautībām. Tajā laikā šī tehniskā augstskola ieguva nosaukumu kā Polentechnikum jeb “Poļu tehnikums”.[3] Poļu studentu skaita pieaugums bija saistīts ar Krievijas impērijas piekopto pārkrievošanas politiku Varšavas guberņā, kad tika slēgta Varšavas universitāte. Šajos apstākļos poļi izvēlējās iegūt augstāko izglītību Baltijas guberņās, kur pastāvēja vācbaltiešu kultūras autonomija, pielāgojoties vāciskajai videi.[4] Pie RP dibinājās divas poļu studentu korporācijas: konservatīvā Arkonia (1879) un demokrātiskā Welecja (1883), kas kopā ar Tērbatas universitātes daudznacionālo studentu korporāciju Polonia (1828) aizsāka mūsdienu Polijas studentu korporāciju tradīciju. Kad 1900. gadā nodibinājās latviešu studentu korporācija Talavija, sākās latviešu un poļu studentu korporāciju sadraudzība.[5]

Talavija sadraudzējās ar Welecja, un abu pušu sadraudzība turpināja pastāvēt līdz pat Krievijas impērijas sabrukumam 1917. gadā, Polijas un Latvijas valstu neatkarības izcīnīšanai laikposmā no 1918. līdz 1921. gadam. Lai arī Welecja neatgriezās Rīgā, kad tā 1915. gadā ar visu RPI evakuējās uz Maskavu Pirmā pasaules kara laikā, tā turpināja uzturēt sadraudzību ar Talavija no Polijas valsts. 1923. gadā Welecja un Talavija simboliski atjaunoja savas attiecības, kad notika abu korporāciju satikšanās Rīgas Jaunatnes svētkos Latvijā, kur arī dzima ideja par Welecja-Talavija karteļa līguma noslēgšanu.[6] Ar karteļa līgumu studentu korporāciju kontekstā saprot divpusēju juridisko vienošanos starp studentu korporācijām, kas paredz uzņemties rūpes par viens otru un sniegt garīgu un materiālu atbalstu sarežģītos vai nozīmīgos brīžos. Karteļa līgumus slēdz, ja starp abām pusēm ir izveidojušās ģimeniski spēcīgas attiecības. Stiprās Welecja-Talavija attiecības izpaudās, kad Talavija palīdzēja Welecja atgūt īpašumus no Rīgas, kas bija pamesti sakarā ar straujo RPI evakuāciju uz Maskavu. Talavija sniedza atbalstu arī jaunā Welecja nama uzbūvēšanai Varšavā, kas norisinājās no 1922. līdz 1928. gadam.[7]

1924. gada janvārī tika pieņemts priekšlikums par karteļa līguma sagatavošanu, uzsverot kultūras apmaiņu starp poļu un latviešu studentiem, studentu korporāciju interešu saskaņošanu un goda lietu kārtošanu bez rapieru divkaujām. 1925. gada 22. martā LU Mehānikas fakultātes students, Talavija korporants Aleksandrs Raudseps parakstīja karteļa līgumu Varšavā, kas stājās spēkā. Abu studentu korporāciju karteļa līgums turpina palikt spēkā arī šodien, un tas tika turētas spēkā arī trimdas laikā (1945-1991), kad Latvija bija PSRS okupēta un Polija bija PSRS satelītvalsts.[8]

LU Studentu padomes loma Polijas-Latvijas attiecībās

LU Studentu padome attiecības ar Poliju nodibināja 1923. gadā, kad LU Studentu padomi uzņēma Starptautiskajā Studentu konfederācija (SSK). Latvijas valsts uzņemšana SSK notika laikā, kad LU Studentu padome delegācija, latviešu studentu korporācijas Selonija korporanta, LU Mehānikas studenta Bernahrda Einberga vadībā apmeklēja SSK kongresu Varšavā.[9] LU Studentu padomes apmeklējums sakrita ar laiku, kad tika uzsākts darbs pie Welecja-Talavija attiecību nostiprināšanas ar karteļa līgumu. A. Raudseps šajā laikā arī aktīvi iesaistījās LU Studentu padomes darbā. 1926.-1927. gadā [10] viņš bija LU Studentu padomes Ārlietu biroja vadītājs, un 1932. gadā A. Raudseps kļuva par LU Studentu padomes priekšsēdētāju.[11] Ar LU Studentu padomes piedalīšanos SSK kongresā Varšavā un tai sekojošo Latvijas uzņemšanu SSK, sākas pati Latvijas integrēšanās starptautiskajā studentu saimē. Atbilstoši SSK mērķim atvērt studentiem brīvu kustību pa pasauli, LU Studentu padome, starptautiski pazīstama kā Latvijas Studentu Nacionālā savienība, izveidoja sakarus ne tikai ar Polijas, bet arī ar Igaunijas, Lietuvas, Somijas, Dānijas, Rumānijas, Itālijas, Šveices un Lielbritānijas studentu nacionālajām savienībām. LU Studentu padomei arī veidoja kontaktus ar valstīm ārpus Eiropas – ASV, Britu impērijas domīnijām (Kanādu, Austrāliju un Jaunzēlandi) un Japānu. Sakari neizveidojās ar PSRS studentu savienību, jo pati komunistiskā valsts izolējās no studentu starptautiskās sadarbības. Ar Vāciju sakari izveidojās nosacīti, jo Vācu Studējošo savienība (Deutsche Studentenschaft), kas pārstāvēja Vācijas un Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu (Igaunijas, Latvijas, Polijas un Čehoslovākijas) vācu studentus starptautiski, netika uzņemta formāli SSK, taču faktiski iesaistījās.[12] 1931. gadā SSK kongresā Kopenhāgenā, Dānijā Latvijas pārstāvis A. Raudseps kļuva par pirmo SSK ģenerālsekretāru, un panāca 1932. gada SSK kongresa organizēšanu Rīgā, Latvijā. Ņemot vērā A. Raudsepa aktīvu iniciatīvu, 1936. gadā Itālijas Studentu savienība gribēja pašu Latvijas pārstāvi izvirzīt uz SSK priekšsēdētāja amatu, taču A. Raudseps atteicās.[13] Par SSK priekšsēdētāju ievēlēja LU Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes studentu, latviešu studentu korporācijas Fraternitas Lettica korporantu Robertu Plūmi, kurš bija LU Studentu padoms Sporta komisijas vadītājs; viņš pārraudzīja Universitātes Sporta darbību.[14]

A. Raudseps iesaistīja LU Studentu padomi arī reģionālajā sadarbībā, kad 1923. gadā Tartu, Igaunijā izveidojās Baltijas valstu studentu savienība SELL (Suomi, Eesti, Latvija, Lietuva). Šajā reģionālajā sadarbībā A. Raudseps mēģināja iesaistīt arī Poliju, taču tas neizdevās.[15] Lietuvas Studentu nacionālā savienība (Vītauta Lielā Kauņas universitātes Studentu padome) noraidīja Somijas, Igaunijas un Latvijas priekšlikumu uzņemt Poliju, jo tas bija saistīts ar naidīgajām Polijas-Lietuvas attiecībām Viļņas jautājuma sakarā. Lietuviešu studenti nespēja pieņemt, ka poļi atņēmuši Viļņas universitāti kā Lietuvas nacionālo Alma Mater. Viļņas jautājums palika iesaldēts līdz 1938. gadam, kad Polija ar ultimāta palīdzību panāca no Lietuvas Viļņas apgabala atzīšanu par nedalāmu Polijas sastāvdaļu. Lai gan neizdevās iekļaut Poliju SELL, poļu-latviešu studentu sakari turpinājās, piemēram, Welecja-Talavija karteļa līguma un SSK ietvaros.[16]

LU Studentu padomes starptautiskajos sakaros liela loma bijusi studentu korporācijām, par ko liecina ne tikai Talavija korporanta A. Raudsepa u.c. korporantu aktīva iesaistīšanās, bet arī LU Studentu padomes Apvienotā Studentu/šu korporācijas frakcijas skaitliskais pārsvars: laikposmā no 1923. līdz 1930. gadam studentu/šu korporācijas vidēji ieguva 15 no 40 mandātiem. Korporanti/es veidoja LU Studentu padomes labējās frakcijas kodolu, kura vairākumu nodrošināja arī latviešu nacionālisti (vidēji 3 mandāti no 1923. līdz 1930. gadam), LU studentu vienības (vidēji 5-6 mandāti no 1927. līdz 1930. gadam) un LU studentu novadniecības (vidēji 2 mandāti no 1923. līdz 1929. gadam). Aptuveni vidējais LU Studentu padomes labējo frakcijas mandātu skaits laikposmā no 1923. līdz 1930. gadam bija 21, kas šajos gados saglabāja vairākumu pār centristu frakciju (7 mandātiem) un kreiso frakciju (6 mandātiem), kā arī nacionālo minoritāšu (vācbaltieši un ebreji) frakciju (6 mandāti).[17] Starpkaru laikā studentu/šu korporācijām bija obligāta prasība piedalīties LU Studentu padomes vēlēšanās, kas arī nodrošināja daudz vairāk mandātu Apvienotajai studentu/šu korporāciju frakcijai.[18] Svarīgi arī atzīmēt, ka LU Studentu padomes un tās Ārlietu biroja aktīvo darbību nodrošināja plašā autonomija, ko garantēja juridiskās personas statuss. Lai gan LU Studentu padome bija autonoma, tā bija padota zem LU Padomes. Varētu teikt, ka tā bijusi autonoma institūcija iekšpus autonomajā LU. Tas darbojas līdzīgi principam: valsts valstī. Pati LU arī ir valsts valstī, jo, būdama autonoma, ir padota zem Latvijas Republikas Izglītības un zinātnes ministrijas.[19]

LU loma Polijas-Latvijas kopīgās vēstures pētniecībā un popularizēšanā: Arnolda Spekkes piemērs

Laikposmā no 1924. līdz 1931. gadam komandējumos uz Poliju brauca vidēji 5-6 LU mācībspēki, veikt pētniecisko darbu vai lasīt vieslekcijas Varšavas, Krakovas un Poznaņas universitāšu poļu studentiem.[20] Piemēram, LU Filoloģijas un filoloģijas fakultātes profesors, latviešu studenšu korporācijas Gundega goda korporants Arnolds Spekke regulāri brauca uz Poliju, kur no 1930. līdz 1939. gadam lasīja lekcijas par Latvijas vēstures un kultūrvēstures jautājumiem Varšavas universitātē, Krakovas Vēsturnieku biedrībā, Poznaņas universitātē un Starptautiskajā Vēsturnieku kongresā Varšavā.[21] Komandējumus Polijā sedza Rokfellera fonda stipendija, ko 1932. gadā saņēma A. Spekke.[22] Polijā A. Spekke lasīja lekcijas par 16.-17. gs. Latvijas vēsturi jeb Livonijas valsts vēsturi, kas poļu studentos izraisīja ļoti lielu interesi. Livonijas vēsture ir cieši saistīta ar Polijas vēsturi, jo pēc Livonijas valsts sabrukuma Kurzemes un Zemgales teritorija apvienojās Kurzemes-Zemgales hercogistē, kas kļuva par Polijas-Lietuvas kopvalsts vasaļvalsti. Attiecībā uz 17. gs. lekcijās pieminēja slaveno 1605. gada Salaspils kauju, kur Kurzemes-Zemgales karaspēks kopā ar Polijas-Lietuvas karaspēku sakāva Zviedrijas karaspēku, novēršot pilnīgu zviedru varu pār visu Latvijas teritoriju. Krakovas universitātē A. Sepkke strādāja bibliotēkā, kur pētīja Livonijas vēstures avots un literatūru.[23] Vissvarīgākā pētnieciskā interese A. Spekkem bija par Livonijas Tīzenhauzenu aristokrātu ģimeni, kura poļu-zviedru karā (1600-1629), iebrūkot zviedriem, aizbēga uz Polijas-Lietuvas kopvalsti. Sevišķi atzīmēt, ka starpkaru laikā brāļi grāfi Pšezdžecki-Tīzenhauzi strādāja Polijas valsts diplomātiskajā dienestā - viens brālis bija Polijas vēstnieks Vatikānā, otrs bija protokola vadītājs Polijas Ārlietu ministrijā. Pats A. Spekke savos vēstures pētniecības komandējumos bija tiecies ar Pšezdžeckiem-Tīzenhauzeniem Polijas karaļa pilī, kad tika organizēts Starptautiskais vēsturnieku kongress.[24] Šajā kongresā A. Spekkem bija tas gods tikties ar RPI absolventu, poļu studentu korporācijas Welecja korporantu un Polijas Valsts prezidentu (1926-1939) Ignāciju Moscicki, ar kuru abi savulaik studēja RPI.[25] A. Spekke RPI studēja mehāniku no 1906. līdz 1907. gadam, taču beigās izlēma savu dzīvi saistīt ar humanitāro, nevis tehnisko zinātni, studējot Maskavas universitātes Filoloģijas fakultātē klasisko un romāņu filoloģiju no 1908. līdz 1915. gadam.[26]

Mūsdienās poļu-latviešu studentu attiecības studentu korporāciju kontekstā turpina paplašināties, piemēram, kopš 2014. gada ir izveidojusies neformāla (nav noslēgts karteļa līgums vai sadraudzības līgums) sadraudzība starp Sanktpēterburgas universitātes poļu studentu dibināto studentu korporāciju Sarmatia (1908) un Tērbatas universitātes latviešu veterinārmedicīnas studentu dibināto studentu korporāciju Latvia (1917). Arī Talavija pastāv karteļa attiecības ar Tērbatas universitātes poļu studentu korporāciju Polonia kopš 1922. gada, un pati Polonia uztur karteļa attiecības arī ar Welecja kopš 1923. gada.[27] Kopš 2020. gada sākuma notiek sarunas starp neatzītu poļu studenšu korporāciju Plateriae Varsoviensis un Latvijas Studenšu Prezidiju Konventu, lai panāktu atzīšanu un integrēšanos Baltijas (Igaunijas un Latvijas) studenšu korporāciju saimē.[28]

Ar Polijas-Latvijas attiecību Simtgades medaļu var iepazīties, piesakot apmeklējumu LU Muzeja LU vēstures kolekcijā, zvanot pa tālruni zvanot pa tālruni tel.67034566, 25733456 vai muzejs@lu.lv

Papildus informācija:

Studentu korporācija “Talavija”

Korporacja Akademicka Welecja

Studentu korporāciju 18. novembra gājiena tradīcija

[1] Polijas vēstnieces Monikas Mihailišanas apsveikuma vēstule LU rektoram Indriķis Muižniekam, 2021. gada 27. janvārī

[2] ZEM LUPAS. Rubenis, R. Poļu studentu korporācijas Welecja piemiņas plāksne. LU Muzejs, 2020. 5. maijs. Pieejams: https://www.lu.lv/muzejs/par-mums/zinas/zina/t/59254/

[3] Putiļins, Nikolajs. Vācu korporācija ar krievu dvēseli Borysthenia. No: Grigorjeva, Sandra (galv. red.). Universitas: Scientiae et Patriae (113/2020). Rīga: Filistru biedrību savienība. 2020, 38. lpp.

[4] ZEM LUPAS. Rubenis, R. Poļu studentu korporācijas Welecja piemiņas plāksne. LU Muzejs, 2020. 5. maijs. Pieejams: https://www.lu.lv/muzejs/par-mums/zinas/zina/t/59254/

[5] Stradiņš, Jānis. Studentu akadēmiskās organizācijas: Latvijas un Eiropas kultūrvēsturiskajā aspektā. No: Cimbulis, Gunārs (galv. red). Universitas: Scientiae et Patriae (74/1995). New York: Latvijas Korporāciju apvienība. 1995, 13. lpp.

[6] Vītols, Jānis (red). Talavija (1900-1965). Lincoln: Augstums Printing service. 1970, 50.-51. lpp.

[7] Janicki, Arkadiusz. Korporacji Akademickiej Welecja w latach 1883-2019/The “Welecja” Academic fraternity from 1883 to 2019. From: Pawlowskiej, Zofii M. (red.). Welecja i polskie baltyckie korporacje akademickie w odbudowie niepodleglej Rzeczypospolitej/”Welecja” and the Polish Baltic academic fraternities during the Polish Commonwealth’s reconstruction. Warszawa: Korporacja Akademicka Welecja. 2019, page 95

[8] Vītols, Jānis (red). Talavija (1900-1965). Lincoln: Augstums Printing service. 1970, 51. lpp.

[9] Raudseps, Aleksandrs. Latvijas Studentu padome. No: Šilde, Ādolfs (galv. red.). Universitas: Scientiae et Patriae (7/1960). New York: Latvijas Korporāciju apvienība. 1960, 32. lpp.

[10] Latvijas Universitāte (1919-1939): Vēsturiskas un statistiskas ziņas (I daļa). Rīga: Latvijas Universitātes izdevums. 1939, 96. lpp.

[11] Vītols, Jānis (red.), 252. lpp.

[12] Raudseps, Aleksandrs, 32. lpp.

[13] Pilmanis, Ervīns (red. priekšs.). Latvijas Korporāciju apvienība. Ņujorka: Latvijas Korporāciju apvienība. 1990, 43.-44. lpp.

[14] Briedis, Juris (galv. red.). Augstākās tehniskās izglītības vēsture Latvijā (2. daļa): Tehniskās fakultātes Latvijas Universitātē, Rīgas Universitātē, Latvijas Valsts universitātē (1919-1958). Rīga: Rīgas Tehniskā universitāte. 2004, 97. lpp.

[15] Lēbers, Dītrihs Andrejs. Studentu piemērs baltiešu sadarbībai: atskats uz SELL, 1922-1940. No: Cimbulis, Gunārs (galv. red.). Universitas: Scientiae et patriae (48/1981). New York: Latvijas Korporāciju apvienība. 1981, 7. lpp.

[16] Raudseps, Aleksandrs, 31. lpp.

[17] SELL: Kurze Übersicht über die Arbeitsgemainschaft der Studentenschaft SELL. Tartu: K. Mattiesens Buchdruckerei. 1930, Seite 126-127

[18] Raudseps, Aleksandrs, 34. lpp.

[19] Latvijas Republikas Saeimas stenogrammas: I sesijas 17. sēde, 1923. gada 2. marts. In: Latvijas Republikas Saeimas stenogrammas, I sesija. Rīga: Saeimas stenogrāfiskais birojs. 1923, 368.-369. lpp.

[20] LU darbības pārskati (1919-1931). Rīga: Latvijas Universitātes izdevums. 1926-1931, 17., 19., 21., 26.-27., 35. lpp.

[21] Latvijas Universitāte (1919-1939): Mācībspēku biogrāfijas un bibliogrāfija (II daļa). Rīga: Latvijas Universitātes izdevums. 1939, 72. lpp.

[22] Šilde, Ādolfs. Pirmā republika: esejas par Latvijas valsti. New York: Grāmatu draugs. 1982, 304. lpp.

[23] Spekke, Arnolds. Atmiņu brīži. Rīga: apgāds “Jumava”. 2000, 105. lpp.

[24] Spekke, Arnolds, 109. lpp.

[25] Turpat, 110. lpp.

[26] Latvijas Universitāte (1919-1929). Rīga: Latvijas Universitātes izdevums. 1929, 181.-182. lpp.

[27] Zeļenkovs, Andris. Studentu korporācija “Talavija”. Latvijas Nacionālā enciklopēdija. Pieejams: https://enciklopedija.lv/skirklis/98540-studentu-korpor%C4%81cija-%E2%80%9CTalavija%E2%80%9D

[28] LU Muzeja notikumi: 1924. gada 19. novembrī dibināta studenšu korporācija Imeria. Pieejams: https://www.lu.lv/muzejs/notikumi/diena/notikums/?tx_calendarize_calendar%5Bindex%5D=200633&cHash=b4abdc884a6053af2c0ab064fac8fadf

Rūdolfs Rubenis, krājuma glabātājs

Latvijas Universitātes (LU) Muzeja reorganizācijas ietvaros 2018. gadā LU Pedagoģijas vēstures muzeja krājuma daļa nonāca LU vēstures kolekcijas pārziņā. Starp nodotajiem materiāliem ir ievērojamā latviešu filozofa, LU Filoloģijas un filozofijas fakultātes profesora Paula Jurēviča no 1942. līdz 1944. gadam lasīto lekciju konspekti.

Lekciju pieraksti ir uzrakstīti drukātā veidā latviešu valodā, kas datējās no 1942. līdz 1944. gadam, nevis no 1941. līdz 1944. gadam. Tas ir izskaidrojams ar faktu, ka LU darbība nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas sākumā bija ierobežota. 1942. gada 11. aprīlī LU prorektors studentu lietās Kārlis Straubergs panāca no Latvijas ģenerālkomisāra Oto Heinriha Drekslera, ka LU Filoloģijas un filozofijas fakultāte atjauno savu darbību, tādējādi ļaujot Paulam Jurēvičam lasīt lekcijas filozofijā, taču ierobežotākā apjomā.[1] Nacionālsociālistu okupācijas vara atļāva LU fakultātēm atjaunot savu darbību pakāpeniski laikposmā no 1941. gada 15. novembra līdz 1942. gada 11. aprīlim, sākot ar Medicīnas un Veterinārmedicīnas fakultātēm un noslēdzot ar Filoloģijas un filozofijas fakultāti. Priekšroka tika dota dzīvības un tehniskajām zinātnēm, jo tās bija nepieciešamas Vērmahta uzturēšanai Austrumu frontē.[2]

1942./1943. akadēmiskā gada lekciju konspekts sastāv no 25 lekcijām: 1. lekcija “Ievads filozofijā”; 2.-5. lekcija “atziņu teorijas – Dogmātisms, Skepticisms, Relatīvisms, Subjektīvisms, Psiholoģisms, Historisms un Socioloģisms”; 6. lekcija “Pragmatisms”; 7.-10. lekcija “atziņas avoti – Empīrisms, Racionālisms, Intelektuālisms un Iracionālisms”; 11. lekcija “Imanuela Kanta mācība par formāliem elementiem”; 12.-13. lekcija “īstenības izziņas iespējas – Fizikālais reālisms”; 14. lekcija “Antoloģija”; 15. lekcija “Vēsturiskais materiālisms”; 16. lekcija “Epifānisms”; 17. lekcija “Brīvības jēdziens”; 18.-19. lekcija “Finālisms”; 20. lekcija “Darvinisms”; 21.-23. lekcija “Dievības jautājums” un 24.-25. lekcija “Vērtību jautājums”.[3] Savukārt 1943./1944. akadēmiskā gada lekciju konspekts sastāv no 23 lekcijām: 1. lekcija “Ievads jauno laiku filozofijā”; 2.-3. lekcija “Antīkā filozofija”; 4.-6. lekcija “viduslaiku filozofija (Kristietība un Sholastika)”; 7.-11. lekcija “Renesanses filozofija (Heliocentrisms, Makjavellisms un Tolerance)”; 12.-13. lekcija “Reformācija (Luterisms un Anglikānisms)”; 14.-17. lekcija “Racionālisms”; 18. lekcija “Maldu teorija”; 19.-20. lekcija “Garīgums un Varaskāre”; 21.-22. lekcija “Apgaismība” un 23. lekcija “Telpa kā uzskats”.[4]  

Filozofijas lekcijas tika lasītas ierobežotā apjomā, jo pret to kategoriski iebilda nacionālsociālistiskās Vācijas Austrumu okupēto apgabalu ministrs, vācbaltietis un viens no nacionālsociālisma ideologiem Alfrēds Rozenbergs, kurš negribēja atļaut darboties Igaunijas, Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas universitātēm kā nacionālajām Alma Mater. Viņš vēlējās realizēt t.s. “Dzīves telpas” jeb Lebensraum projektu – šo teritoriju pārvācošanu. Taču Vērmahtam virzoties tālāk uz Austrumiem bija nepieciešami kara resursi, un šis resurss bija LU cilvēku un mācību resursu izmantošana, atmetot utopisko Lebensraum projektu.[5]

Atjaunojot LU Filoloģijas un Filozofijas fakultātes darbību, P. Jurēvičs tika iecelts par fakultātes sekretāru 1942./1943. akadēmiskajam gadam, lai varētu turpināt pasniedzēja darbu. Lai gan viņš nebija sevišķi ieredzēts no nacionālsociālistu okupācijas varas puses, tomēr Kristofers Strickis, vācbaltietis un Ostlandes reihskomisariāta Kultūras nodaļas vadītājs, nāca pretī P. Jurēvičam. Savulaik K. Strickis bija LU Filoloģijas un filozofijas fakultātes students, kurš izrādīja labvēlību pret prof. P. Jurēviču. Nacionālsociālistu okupācijas laikā P. Jurēvičs atļāva K. Strickim tulkot filozofiskos tekstus no grieķu uz vācu valodu lekciju lasīšanas ietvaros, kas ļāva P. Jurēvičam turpināt darbu LU līdz 1944. gada augustam, kad Austrumu fronte gāja rietumu virzienā – Sarkanā armija dzina Vērmahtu Berlīnes virzienā.[6] P. Jurēvičs ar savu ģimeni devās uz Liepāju, no kurienes pa Baltijas jūru evakuējās uz Štetītni, vēlāk uz Reiburgu, nacionālsociālistiskajā Vācijā, kur sagaidīja Otrā pasaules kara beigas.[7]

Ar filozofijas lekciju materiāliem var iepazīties, piesakot apmeklējumu LU Muzeja LU vēstures kolekcijā, zvanot pa tālruni zvanot pa tālruni tel.67034566, 25733456 vai muzejs@lu.lv

Papildus informācija:

Paula Jureviča biogrāfiskie dati

Pauls Jurevičs un nacionālā ideoloģija

Zeltīts, Raivis. Dr. Pauls Jurevičs un latviešu tautas misija. Rīga: Domas Spēks. 2019, 96 lpp.

[1] Grosvalds, Ilgars., Alksnis, Uldis. Latvijas Universitātes profesors Mārtiņš Prīmanis. No: Tretjakova, Dita (sast.). Profesors Dr. chem. Mārtiņš Prīmanis: Dzīve un darbs. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds. 2014, 76.; 79. lpp.

[2] Nikandrs, Gils. Pauls Jurēvičs: īss ieskats biogrāfijā. No: Kūle, Maija (galv. red.). Filozofija. Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts. 1998, 158. lpp.

[3] Ievads Filozofija: Prof. P. Jurēviča Latvijas Universitātes 1942./1943. akadēmsikā gada lasīto lekciju konspekts.

[4] Jauno laiku filozofijas vēsture: Prof. Paula Jurēviča LU 1943./1944. akadēmiskā gadā lasīto lekciju konspekts.

[5] Grosvalds, Ilgars., Alksnis, Uldis. Latvijas Universitātes profesors Mārtiņš Prīmanis. No: Tretjakova, Dita (sast.). Profesors Dr. chem. Mārtiņš Prīmanis: Dzīve un darbs. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds. 2014, 76. lpp.

[6] Rubene, Zanda. Paula Jurēviča dzīve un izglītības filozofija. No: Krūze, Aīda (sast.). Laikmets un personība: rakstu krājums 7. Rīga: SIA “Izdevniecība RaKa”. 2006, 134. lpp.

[7] Nikandrs, Gils, 159. lpp.

Rūdolfs Rubenis, krājuma glabātājs

Sihotealinas dzelzs meteorīts (Sikhote-Alin/ Сихотэ-Алинский) ir viens no ievērojamākajiem LU Muzeja Frīdriha Candera un Latvijas astronomijas meteorītu kolekcijas paraugiem – tas bija vislielākais no pagājušajā gadsimtā kritušajiem meteorītiem pasaulē un arī muzeja kolekcijā tas ir pēc svara vislielākais paraugs.

Sihotealinas meteorīts nolija dzelzs lietus veidā 35 kvadrātkilometru lielā platībā Piejūras apgabalā, toreizējās PSRS teritorijā, netālu no Vladivostokas un Ķīnas robežas virs Usūrijas taigas Sihotealinas kalnos 1947. gada 12. februārī 10:38 no rīta. Dzelzs lietus nozīmē, ka meteorīts sadalījās daudzos gabalos pēc ietriekšanās Zemes atmosfēras augšējos slāņos. Tika atrasti 106 krāteri, no 28 metriem līdz 1 metram diametrā. Paša lielākā krātera dziļums bija 6 metri. Kopējā nokritušā meteorīta masa tika aprēķināta sākot no 60 tonnām līdz 100 tonnām dzelzs. Oficiālās – valsts organizētās ekspedīcijas atradušas un savākušas ap 35 000 meteorīta fragmentu, ar kopējo masu 27 tonnas. Diemžēl, attālā un grūti piekļūstamā vieta, kā arī Ķīnas robežas tuvums, ļāva vēl aptuveni 30 tonnām šī meteorīta nonākt nelegālu ekspedīciju vai meteorītu mednieku rokās. Liela daļa meteorīta vēl aizvien guļ taigā – purvā, ūdens tilpnēs un citās nepieejamās vietās - pagaidām nav tādu tehnoloģiju, lai to varētu viegli izvilkt, un ar Sihotealinas meteorīta paraugiem meteorītu tirgus ir pietiekami bagātīgi apgādāts, lai kāds būtu ieinteresēts to darīt.

Lielākais Sihoetalinas meteorīta paraugs svēra 1745 kilogramus, pārējie lielie paraugi – 1000, 700, 500, 450, 350 kilogramus un mazāk. Sihotealinas meteorīts bija ne tikai lielākais meteorītu lietus pagājušā gadsimtā, bet ir arī iekļauts vispār lielāko pasaules meteorītu desmitniekā. Šī meteorīta sastāvā ir gandrīz tīra dzelzs – 94% dzelzs, 5,5% niķeļa, 0,38% kobalta, tas ir rupjas struktūras oktaedrīts. Runājot par izcelsmi - pēc meteorītu pētnieku domām Sihotealinas meteorīta gabals 320 miljonus gadu atpakaļ atdalījies no lielāka kosmiska ķermeņa, kurš formējies 4,5 miljardus gadu atpakaļ un riņķojis starp Marsu un Jupiteru.

Krītot Sihotealinas meteorīts ietriecās Zemes atmosfērā ar ātrumu 14 kilometri sekundē, tas sadalījās gabalos 6 kilometrus virs Zemes, sprādziena troksnis bija dzirdams 300 kilometru attālumā. Pēc kritiena atmosfērā vēl vairākas stundas saglabājās labi redzama dūmu sliede. Sākotnējā meteorīta masa pirms sadalīšanās tiek aprēķināta aptuveni kā 1500 – 2000 tonnas. Lielākā masas daļa tika zaudēta sprādziena brīdī un vēlāk sadega atmosfērā.

Sihotealinas meteorīta krišanai bija pietiekami daudz aculiecinieku, neraugoties uz to, ka tas nokrita taigā tālu no apdzīvotajām vietām. Sprādziena troksni dzirdēja daudzos ciematos un dažās tuvākajās pilsētās, tāpat dūmu sliede bija redzama lielā apgabalā un pilnībā izklīda tikai tās dienas vakara pusē. Daudzām ciemu mājām trieciena vilnis izsita logu stiklus, izgāza durvis un sabruka vairāki skursteņi.

Imanas pilsētā (tagad Daļnorečenskā), kas atrodas pie pašas Ķīnas robežas, dzīvojošais mākslinieks Pjotrs Medvedjevs (Медведев, Пётр Иванович) - pagājušajā gadā nosvinēja savu simtgadi - ir viens no kritiena brīža aculieciniekiem. Tobrīd 27 gadus vecais mākslinieks, Japānas kara veterāns, atradās pilsētas nomalē un gleznoja ainavu. Dzirdot sprādziena troksni un redzot dūmu sliedi, viņš ar savu kara pieredzi pirmajā brīdī nodomāja, ka amerikāņi uzsākuši atomkaru ar Krieviju. Savus iespaidus par kritienu viņš atveidoja gleznā, kas tā arī saucas: “Sihotealinas meteorīta krišana 1947. gada 12. februārī”. Vēlāk šī glezna reproducēta uz vienas no PSRS pastmarkām.

Pirmie notikuma vietu apskatīja Tālo Austrumu Ģeoloģijas pārvaldes lidotāji, kuri atgriezās mājās Habarovskā no kāda uzdevuma un padzirdējuši par notikušo, pārlidoja krišanas vietai. Viņi arī ziņoja par izgāzto mežu un redzētajiem krāteriem – kas pilnībā apstiprināja meteorīta kritiena teoriju. Pirmo ekspedīciju, kas reāli apskatīja notikuma vietu, organizēja akadēmiķis Vasilijs Fesenkovs (Фесенков, Василий Григорьевич) 1947. gada aprīlī. Šajā ekspedīcijā piedalījās arī slavenais Tunguskas meteorīta pētnieks Jevgeņijs Krinovs (Кринов, Евгений Леонидович).

Pirmie pētnieki savāca daudz meteorīta gabalu un nosprauda mērķus nākamajām ekspedīcijām – pavisam tur pabijušas 15 oficiālās ekspedīcijas. Tuvākā apdzīvotā vieta, kur ekspedīcija varēja ierīkot bāzi, bija ķīniešu ciemats Beicuhe, kas pēc 1969. gada Krievijas/Ķīnas bruņotā konflikta nonāca PSRS pārvaldībā un 1972. gadā tika pārdēvēts par Meteoritnij.

Frīdriha Candera un Latvijas astronomijas kolekcijā šis meteorīts nonāca atšķirīgi no pārējās meteorītu kolekcijas daļas, kas visa ir vācbaltiešu Rīgas Dabaspētnieku biedrības vākums. Pagājušā gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados PSRS Vissavienības Astronomijas un ģeodēzijas biedrība (VAĢB) dalīja Sihotealinas meteorīta paraugus saviem biedriem – reģionālajām astronomu biedrībām, ģeoloģijas muzejiem, universitātēm, pētniekiem. Arī tā laika VAĢB Latvijas nodaļas priekšsēdētājs Matīss Dīriķis griezās ar šādu lūgumu, kas tika akceptēts un rezultātā paraugi tika saņemti. Viens no tiem – 2 kilogrami un 200 grami – tika pievienots pārējai meteorītu kolekcijai, kas tobrīd vēl atradās Rīgas planetārijā “Zinību namā” Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāles telpās. Pēc planetārija slēgšanas un “Zinību nama” likvidācijas visa meteorītu kolekcija nonāca tolaik Frīdriha Candera memoriālajā muzejā Candera ielā 1. Otrs apmēram tikpat liels paraugs šobrīd glabājas LU Astronomijas institūta Baldones astrofizikas observatorijā. Kopš 2005. gada meteorītu kolekcija atgriezusies LU galvenajā ēkā, un ir daļa no Frīdriha Candera un Latvijas astronomijas kolekcijas. Tā kā šis paraugs ir krietni prāvs gan svara, gan izskata ziņā, tad muzeja apmeklētājiem tiek sniegta unikāla iespēja paturēt rokā īstu meteorītu!

Papildus informācija:

Meteorītu muzejs Rīgā

Gunta Vilka, krājuma glabātāja palīdze

Profesora Paula Galenieka (1891 – 1962) jubilejas gadā rubrikā “Zem lupas” tiek piedāvāts zinātnieka ievāktais meža jāņeglītes Pedicularis sylvatica 1923. gada eksikāts. Tas ir pirmais šīs sugas atradums Latvijā. Eksikāts glabājas Herbarium Latvicum (starptautiskais kods RIG II) Latvijas Universitātes (LU) Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās.

Meža jāņeglīte ir Latvijā reti sastopams augs, kas atrasts tikai Rucavas apkaimē. Tās vienlaidu augšanas areāls ir Rietumeiropa un Latvijas dienvidrietumi ir šī areāla robeža, bet tas aug arī Skandināvijas pussalas dienviddaļā un Lielbritānijā. Latvijā tas ir iekļauts īpaši aizsargājamo augu sarakstā. Meža jāņeglīte ir neliels 5 līdz 15 cm augsts divgadīgs vai daudzgadīgs cūknātru dzimtas augs. Tas zied maija beigās, jūnijā ar gaiši sārtiem 1,2 līdz 2 cm lieliem ziediem, aug mitrās meža pļavās ar skraju veģetāciju uz smilts vai seklas kūdras. Meža jāņeglīte ir pusparazītisks augs, kam sakņu sistēma savienojas ar līdzās augošo augu saknēm, tādējādi tas papildina savus ūdens un barības vielu resursus.

Plašajā cūknātru dzimtā Scrophulariaceae jāņeglītes Pedicularis ir plaši pārstāvētas, pasaulē ir ap 600 jāņeglīšu sugu. Latvijā daudz izplatītāka ir purva jāņeglīte P. palustris.

Latvjā meža jāņeglīti pirmo reizi fiksēja P. Galenieks 1923. gadā Rucavā. 1928. gadā šo atradni apmeklēja Pauls Lakševics (Paul Lackschewitz, 1865 – 1936) un ievāca auga paraugus un veica vietas aprakstu, kas tika publicēts viņa rakstā par Latvijas jāņeglītēm (Einige Bemerkungen über unsere Padicularis-Arten/ Korrespondenzblatt des Naturforscher-Vereins uz Riga.- Bd. LX, 1930.) Arī viņš norāda, ka agrāku ziņu par meža jāņeglītēm Latvijā nav.

Turpmākos gadus nekādu ziņu par šo augu vairs nav, tikai 1982. gadā, pārmeklējot norādīto vietu, tika atrasta viena meža jāņeglīte. Apvidus bija meliorēts, līdz ar to arī bija mainījušies augšanas apstākļi, kas vairs nebija tik piemēroti šim retajam augam.

Pauls Galenieks savam 1923. gada 30. aprīļa unikālajam atradumam pievienojis vietas norādi: “Kurzeme, Rucava, pļavā starp Vismiņu un Zirnaju Vizuļu mājām gar kalnu, sausā vietā.” Noformēts šis eksikāts ir savdabīgi. Uz lapas ir divi augi, etiķete un izveidota “aploksne”, kurā atrodam vēl ievietotus augu paraugus. Šis 1923. gada eksikāts ir jaunākais meža jāņeglītes vākums, kas glabājas LU Muzejā. Herbarium Latvicum glābājas vēl trīs 19. gadsimta paraugi, no kura vienam ir tikai pierakstīts nosaukums, otram – ievākšanas gads – 1847, trešam – vietas norāde Ģermānija (Germania; 19. gadsimtā gan kā ģeopolitiska vienība vairs nepastāv), kas aptver visai plašu Eiropas teritoriju. Šie trīs eksikāti LU Herbārijā visticamāk ir nonākuši no Rīgas Dabaspētnieku biedrības, kas savas darbības laikā bija izveidojuši lielu un daudzveidīgu herbāriju, kas sastāvēja no pašu biedrības dabaspētnieku vākumiem, kā arī pirkumiem, dāvinājumiem, paraugu ģeogrāfiskās robežas aptvēra gan Krievijas impēriju, gan Eiropu, lielākoties Vāciju. Viens meža jāņeglītes eksikāts ir iekļauts Herbarium Balticum, bet arī tas ir eksemplārs no P. Galenieka 1923. gada atraduma, ko Karls Reinholds Kupfers ir saņēmis no Nikolaja Maltas (1890 – 1944). Etiķetē arī norādīts, ka auga noteicējs ir N. Malta.

Meža jāņeglītes atradējs Pauls Galenieks ir dzimis 1891. gada 23. februārī Kurzemē Rubas pagastā. 1911. gadā viņš uzsāka studijas Rīgas Politehniskā institūta Lauksaimniecības nodaļā, 1917. gadā kopā ar to devās emigrācijā, kur arī ieguva diplomu un uzsāka savas darba gaitas. Jau 1921. gadā P. Galenieks atgriezās Latvijā un tūlīt sāka strādāt Latvijas Universitātē par asistentu Matemātikas un dabaszinātņu fakultātes Dabaszinātņu nodaļas Sistemātiskās botānikas katedrā un iesaistās LU Botāniskā dārza izveidošanā. Aktīvi iesaistījies Latvijas floras pētniecībā un jaunas botāniķu paaudzes audzināšanā, P. Galenieks kopš 1927. gada ir privātdocents Sistemātiskās botānikas katedrā, no 1938. gada – docents, 1939. – profesors. LU profesors nostrādāja gandrīz visu mūžu, LVU Bioloģijas fakultātes dekāns (1944—1950) un Botānikas katedras vadītājs (1950—1960), bet kopš 1939. gada viņš strādāja arī Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā (tagad Latvijas Lauksaimniecības akadēmija), kur kādu laiku bija rektors. Profesora ieguldījums Latvijas botānikā ir ne tikai viņa paša pētījumi un jaunu, talantīgu botāniķu paaudzes sagatavošana, bet arī pienesums botānikas terminoloģijā, mācību grāmatu sagatavošanā, viņš vadīja fundamentālā darba “Latvijas PSR flora” tapšanu un sagatavoja tam atsevišķus rakstus. Profesors nomira 1961. gada 15. maijā un ir apglabāts Rīgā, Meža kapos.

Mēža jāņeglītes eksikātus var apskatīties LU e-resursu repozitorijā:

P. Galenieka eksikāts,

19. gadsimta eksikāti,

Herbarium Balticum eksikāts,

P. Lakševica eksikāts,

kā arī LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās, iepriekš sazinoties. Šeit iespējams iepazīties arī ar materiāliem par Paulu Galenieku.

Papildus informācija:

Latvijas Daba | Meža jāņeglīte

Zvaigzne, Nr. 10 (20.05.1983)

Pauls Galenieks /sastādīja: Ināra Melgalve, Inta Liepiņa ; Latvijas Lauksaimniecības universitāte. - Jelgava : Latvijas Lauksaimniecības universitāte, 2014.

Daiga Jamonte, krājuma glabātāja

Latvijas Universitātes Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekciju herbārija bibliotēkas krājumā glabājas 1992. gadā Londonas Kjū karaliskā botāniskā dārza (Royal Botanic Gardens, Kew) publicētā monogrāfija “Augu nosaukumu autori: augu zinātnisko nosaukumu autoru saraksts ar ieteicamajām to nosaukumu formām, ieskaitot saīsinājumus” (Authors of plant names: a list of authors of scientific names of plants, with recommended standard forms of their names, including abbreviations). Tās redaktori ir angļu botāniķi Ričards Kennets Brammits (Richard Kenneth Brummitt) un Emma Pouela (C. E. Powell), un sējumā ir uzskaitīti gandrīz 30 000 autoru.

Jau pirms mūsdienu binārās nomenklatūras pamatlicēja Kārla Linneja (zviedru: Carl von Linné, latīņu: Carolus Linnaeus) laikiem botāniķi centās precizēt augu nosaukumu lietojumu, atsaucoties uz sākotnējā auga nosaukuma autoru. 18. gadsimtā botāniķu, kas publicēja šādus vārdus, bija salīdzinoši maz, taču drīz vien šajā jautājumā tika izveidotas vienkāršas tradīcijas. Saīsinājuma L. atsauce bija pietiekama, lai norādītu, ka nosaukumu sākotnēji publicēja Linnejs. Šī prakse ir saglabājusies un augusi līdz šim kā augu nomenklatūras neatņemama sastāvdaļa, un Starptautiskajā kodeksā ir sadaļas, kas ļauj oficiāli citēt autoru vārdus. Pirms aptuveni 30 gadiem radās vajadzība pēc visaptveroša šādu autoru saraksta ar standartizētu unikālu veidu, kā citēt katru no tiem. Augstākminētā monogrāfija bija risinājums šai vajadzībai laikmetā, kad internets ar iespēju glabāt lielus informācijas masīvus atvērtā piekļuvē vēl nebija aizstājis grāmatas.

Autora uzvārda “standarta forma” ir uzvārds vai tā saīsinājums (piemēram, Adans.=Adanson), vai retos gadījumos tā kontrakcija (piem., Michx.=Michaux), ar vai bez iniciāļiem un citiem atšķirīgajiem pielikumiem. Augu nosaukumu autoru uzvārdu ieteicamās “standarta formas” iepriekš tika publicētas dažām lielākajām augu grupām:

• Sūnaugiem šādu sarakstu G. Sayre, C.E.B. Bonner un W.L. Culberson pirmo reizi publicēja  akadēmiskajā žurnālā The Bryologist 67: 113-135 (1964).
• Sporaugu nosaukumu autorus R.E.G. Pichi Sermolli iekļāva sarakstā Index Filicum, Supplementum 4: 351-361 (1965).
• Ķērpju nosaukumu autoru sarakstu J.R. Laundon publicēja žurnālā The Lichenologist 11: 1-26 (1979).
• Sēņu un ķērpju nosaukumu autoru sarakstu D.L. Hawksworth publicēja žurnālā Review of Plant Pathology 59: 474-480 (1980).
• Ziedaugiem autoru saīsinājumu saraksta melnrakstu Draft Index of Author Abbreviations (Kew Draft Index), kas sastādīts Kjū Karaliskā botāniskā dārza herbārijā R.D. Meikle uzraudzībā, HMSO (Her or His Majesty's Stationery Office; Viņas vai Viņa Majestātes Kancelejas birojs - Lielbritānijas valdības departaments, kas drukā daudzus oficiālus dokumentus) publicēja Kjū izdevumam 1980. gadā, un 1984. gadā tas tika atkārtoti drukāts ar papildinājumu.

1985. gadā Kjū Karaliskā botāniskā dārza direktors saņēma Pitsburgas Hantas Botāniskās Bibliotēkas (Hunt Botanical Library, Pittsburgh) direktora vēstuli, kurā tika rakstīts, ka, lai gan Kew Draft Index bija ārkārtīgi vērtīgs un noderīgs, to derētu paplašināt un pārskatīt. Tika atzīmēts, ka daži no pieņemtajiem “saīsinājumiem” drīzāk šķita savdabīgi, nevis balstījās uz skaidriem principiem, un Kjū darbinieki tika mudināti izstrādāt precīzāku versiju. Reakcija uz vēstuli bija pozitīva. Jau pats nosaukums draft (melnraksts, uzmetums) liecināja par to, ka izveidotais saraksts nav paredzēts kā gala versija, ko patiešām varētu izmantot. Lai gan tika uzskatīts, ka zināma idiosinkrātija ir būtisks botāniskās tradīcijas aspekts, tika panākta vienošanās, ka jautājums par botānikas autoru citēšanas standarta veidiem būtu jāskata plašā kontekstā. Pēc sarakstes ar citām ieinteresētajām institūcijām, jo īpaši tām, kas nodarbojas ar sporaugu grupām, tika nolemts, ka pārskatītajai versijai jāaptver visa augu valsts, nevis tikai ziedaugi.

1985. gada beigās tika izveidota plaša darba grupa, kurā Ričards Kennets Brammits darbojas kā priekšsēdētājs un sekretārs. Mērķis bija saskaņot pēc iespējas plašāka ieinteresēto pušu loka darbības un viedokļus. Ikviens, kurš izteica interesi un vēlmi piedalīties apspriedē, tika uzaicināts pievienoties, taču tika skaidri norādīts, ka tie, kas neatbildēja uz nevienu vēstuli, turpmākus ziņojumus nesaņems. Darba grupa šādā veidā darbojās sešus gadus, pievienojoties jauniem locekļiem, un citiem pārtraucot dalību.

Sastādot sarakstu ar augu nosaukumu autoriem un šo autoru vārdu “standarta formām”, nācās ņemt vērā milzum daudz dažādu nianšu saistībā ar personu uzvārdu pareizrakstību (dažādi alfabēti un diakritiskās zīmes) un katra uzvārda izplatību. 1992. gadā publicētajā monogrāfijā, piemēram, ir uzskaitīti 100 pētnieki ar uzvārdu Wang, 88 - Smith, 77 - Chen, 56 - Zhang, 44 - Chang, 38 - Schmidt. Tāpēc iepriekš tika definēti 14 standarta formu veidošanas principi.

1. Rakstība. Vārdi tiek rakstīti romiešu alfabēta burtiem.
2. Unikalitāte. Katrai standarta formai jābūt unikālai.
3. Vienāda attieksme pret nosaukumiem. Viens un tas pats uzvārds (ar identisku rakstību) vienmēr jānorāda vienā un tajā pašā formā (piemēram, Millers vienmēr tiek saīsināts kā Mill.), ja vien tas nav daļa no salikteņa (skat. 14. punktu). Atšķirīgiem uzvārdiem nedrīkst būt vienāda forma (piemēram, ja Brown tiek saīsināts kā Br., tad Browne nedrīkst arī saīsināt kā Br.). Atšķirībā no Kew Draft Index (iepriekšējās, 1980. gadā publicētās Londonas Kjū karaliskā botāniskā dārza standarta formu kompilācijas), viena uzvārda vīrišķā un sievišķā forma tiek uzskatīta par dažādiem nosaukumiem. Tā, piemēram, Botschantzev and Botschantzeva netiek dota vienāda standarta forma.
4. Punkti un uzsvari. Visi saīsinājumi un kontrakcijas tiek pabeigti ar punktu (piemēram, Adans., Walt.Jones, Michx.), bet punkts nepadara standarta formu atšķirīgu no tās pašas pareizrakstības bez punkta (piemēram, “Lam.=Lamarck” un “Lam=H.J.Lam” tiktu uzskatīti par homonīmiem, un pēdējā standarta formai ir nepieciešami iniciāļi). Līdzīgi, uzvārdi, kas atšķiras tikai ar uzsvara (piemēram, Love un Löve, Leonard un Léonard) vai apostrofa (Ohara un O'Hara) klātbūtni vai neesamību, tiek uzskatīti par homonīmiem.
5. TL-2 kā standarts. “Authors of plant names” monogrāfijas darba grupa atbalstīja tradicionālo saīsinājumu un citu standarta formu saglabāšanu un uzskatīja, ka labākais veids, kā to nodrošināt, ir pieņemt TL-2 ieteiktās standarta formas. TL-2 jeb Taxonomic Literature II jeb “Taksonomiskā literatūra: selektīvs botānisko publikāciju un kolekciju ceļvedis ar datumiem, komentāriem un veidiem” (Taxonomic Literature: A selective guide to botanical publications and collections with dates, commentaries and types) ir Starptautiskās augu taksonomijas asociācijas (International Association for Plant Taxonomy, IAPT) galvenā publikācija. Iespiestajā formā TL-2 ir 15 sējumu ceļvedis sistemātiskās botānikas literatūrā, kas publicēts laika posmā no 1753. līdz 1940. gadam. Tas ir sakārtots pēc autoriem, un tajā ir numurētas autoru publikācijas. Tiek piedāvāti ieteicamie saīsinājumi taksonomikas publikācijās: autoru vārdu saīsinājumi, īsie nosaukumi un publikāciju nosaukumu saīsinājumi. Lielākajā daļā gadījumu tika ņemti vērā TL-2 standarti, taču gadījās arī izņēmumi. TL-2 standarti tika pārkāpti, ja:
   1. tika saskatītas pretrunas ar “Authors of plant names” iepriekš definētajiem 2. un 3. principu (reti, piemēram, Stef.);
   2. tika saskatītas pretrunas ar Kew Draft Index, kas saistītas ar vienas standarta formas nodošanu no viena autora citam;
   3. problēmas radīja ļoti garu vārdu, piemēram, Schlagdenhauffen, saīsināšana;
   4. notika diezgan pārmērīgs dažu vārdu saīsinājums no sešiem burtiem vai mazāk (piemēram, Wilson tiek atstāts neskarts, nevis saīsināts līdz Wils.);
   5. nebija iespējams noteikt standarta formu bez iniciāļiem lielam skaitam autoru ar vienādu uzvārdu (piemēram, Moore);
   6. tika saskatītas pretrunas ar jau tradicionālajiem saīsinājumiem, kas izmantoti citur (piemēram, Copel.=Copeland, kas ir plaši izplatīts pteridoloģiskajā (pteridological, par sporaugiem) literatūrā). Turpmākie principi tika piemēroti tikai tiem autoriem, kuri nebija uzskaitīti TL-2.
6. Tikai uzvārds. Tikai uzvārds vai tā saīsinājums vai kontrakcija tiek pieņemts kā standarta forma, ja tas ir attiecināms tikai uz vienu sarakstā iekļauto autoru. Tikai uzvārds vai tā saīsinājums vai kontrakcija parasti tiek pieņemts arī vienam no vairākiem autoriem ar tādu pašu uzvārdu.
7. Iniciāļi. Personas ar identiskiem uzvārdiem izšķir, izmantojot vārdu iniciāļus, izņemot gadījumus, kas būs minēti 8. un 9. principos. Parasti agrāk dzimusī persona tiek norādīta bez iniciāļiem un visi vēlākie ar iniciāļiem, bet dažos gadījumos labāk pazīstamam vēlāk autoram var tikt piešķirta forma bez iniciāļiem, un visiem pārējiem, ieskaitot agrāk dzimušo, ar iniciāļiem. Reizēm, kad visi, kam ir viens un tas pats uzvārds, ir aptuveni vienā laikā dzīvojoši un vienlīdz labi zināmi, viņiem var tikt piešķirtas standarta formas ar iniciāļiem. Iniciāļi tiek piešķirti pēc sekojošiem principiem:
   1. ja autoram ir viens vārds, tiek dots viens iniciālis;
   2. ja autoram ir divi vārdi, tiek doti abi iniciāļi, izņemot gadījumus, kad autors grāmatu vai darbu autorībā konsekventi izlaiž vienu iniciāli, piemēram, P.Taylor=P.G.Taylor, H.Rob.=H.E.Robinson, B.Nord.=R.B.Nordenstam, kuri konsekventi publicē savus darbus, izmantojot tikai vienu no saviem vārdiem;
   3. ja autoram ir trīs vārdi, tiek doti trīs iniciāļi, ja vien viņš vai viņa nedod nepārprotamu priekšroku tikai viena no tiem lietošanai un ja nerodas neskaidrības (L.A.S.Johnson tiek piešķirti visi trīs iniciāļi, lai izvairītos no sajaukšanas ar Lennart Johnson);
   4. ja autoram ir vairāk nekā trīs vārdi, tiek pieņemts ad hoc lēmums. Pēc punkta tiek ieteikts atstarpes nelikt.
8. Saīsināti vai pilni vārdi. Ja diviem autoriem ir identiski uzvārdi un iniciāļi, var izmantot pilnus vai saīsinātus vārdus. Vienam autoram var piešķirt tikai uzvārdu vai iniciāļus plus uzvārdu, bet otram - pilnīgāku vārdu, vai abiem - pilnīgākus vārdus. Piemēram, Thomas Hogg (1777-1855) un Thomas Hogg (1820-1892) tiek izdalīti attiecīgi kā Hogg un T.Hogg, savukārt Walter Jones un William Jones standarta formas ir attiecīgi Walt.Jones un Wm.Jones.
9. Piedēkļi. Dažos gadījumos personas ar identiskiem uzvārdiem iniciāļu vietā vai papildus tiem var atšķirt ar piedēkli. Labi zināmos tēva un dēla gadījumos dēlu var atšķirt ar “f.”, saīsinājumu no “filius”. Ja tas seko saīsinātam vārdam ar punktu, ieteicams nelikt atstarpi starp punktu un f., piemēram, Rech.f.=Rechinger the son. Lēmumus par to, kad lietot f. un kad lietot iniciāļus, parasti pieņem darba grupa, kas, piemēram, nobalsoja par Aiton un W.T.Aiton vienā gadījumā, bet Baker un Baker.f. - citā. Tradīcija var atļaut arī citu sufiksu, piemēram, “Arg.”=”Argoviensis” (Müll.Arg., Müller of Aargau). Dažos gadījumos, kad dažādiem autoriem ir identiski uzvārdi un vārdi, tikuši izmantoti piedēkļi “bis” otrajam un “ter” - trešajam, piemēram, R.Br., R.Br.bis un R.Br.ter trīs personām ar vārdu Robert Brown.
10. Vienas personas vairāki vārdu varianti. Izņemot gadījumus, kas minēti 11. principā, vienai personai vienmēr tiek noteikta viena un tā pati standarta forma, kaut arī viņš vai viņa dzīves laikā ir mainījuši uzvārda pareizrakstību, pastāv atšķirīgas transliterācijas vai viņu dzīves laikā ir pieņemta kāda salikteņa forma. Piemēram, Meisner vēlāk dzīvē pieņēma pareizrakstības formu Meissner, bet standarta forma palika nemainīga - Meisn. Transliterācijas varianti Tsvelev, Tsvelov, Tzvelev un Tzvelov ir parādījušies vienai un tai pašai personai, kuras ieteiktā standarta forma, kas jāizmanto visos gadījumos, ir Tzvelev. Alan Radcliffe Smith sākotnēji augu nosaukumus publicēja kā A.R.Smith, bet vēlāk mainīja savu vārdu uz A.Radcliffe-Smith; standarta forma palika nemainīga - Radcl.-Sm.
11. Vienas un tās pašas personas dažādi vārdi. Kad persona dažādās savās publikācijās izmantojusi pilnīgi atšķirīgus vārdus, šai personai var izmantot dažādas standarta formas. Piemēram, Inger Nordal ir publicējusi gan ar savu no vīra pārņemto uzvārdu Bjornstad, gan ar savu pirmslaulību uzvārdu Nordal, un abus uzvārdus var izmantot standarta formās, piemēram, Scadoxus pseudocaulus (I.Bjornstad & Friis) Friis & Nordal. Tomēr, ja viena persona vienlaikus ir izmantojusi alternatīvus vārdus, piemēram, Brother Alain, kurš lietoja arī vārdus Liogier, Enrique Eugenio un citus, tika pieņemts viens vārds (šajā gadījumā Alain, kā tas tika saskaņots ar viņu pašu korespondencē).
12. Kur saīsināt. Vārdus nekad nesaīsina pirms līdzskaņa.
13. Cik burtus atstāt, saīsinot vārdu.
    1. Vārdi parasti netiek saīsināti, ja vien netiek noņemti vairāk nekā divi burti un tos aizstāj ar punktu.
    2. Vārdi autoriem, kas dzīvoja pirms 20. gadsimta, tiek saīsināti biežāk, nekā vēlāk dzīvojošām personām. 20. gadsimtā vēlāk dzīvojošo autoru vārdus mēdz norādīt pilnībā.
    3. Ja nav izteiktas tradīcijas, 8 burtu vai īsāki uzvārdi netiek saīsināti, 9 burtu uzvārdi tiek saīsināti, ja tiek izslēgti vairāk nekā 3 burti (piemēram, Verdc.=Verdcourt) un 10 un vairāk burtu uzvārdi parasti tiek saīsināti.
    4. Saīsinot uzvārdus, 2 zilbju uzvārdi tiek saīsināti līdz 1 zilbei. 3 zilbju uzvārdi, visbiežāk, tiek saīsināti līdz 1 zilbei (Pennington=Penn.). 4 vai vairāk zilbju uzvārdi parasti tiek saīsināti līdz 2 zilbēm (Tirvengadum=Tirveng.). Daudziem japāņu uzvārdiem ir 4 īsas zilbes, un cenšoties saglabāt konsekventumu, tie saīsināti līdz 2 zilbēm (Kitagawa=Kitag., Hashimoto=Hashim.), izņemot gadījumus, kad varētu rasties neskaidrības vai uzvārdā ir tikai 7 burti.
    5. Šo principu piemērošana var būt atkarīga no tā, vai iniciāļi ir nepieciešami arī labi pazīstamu autoru standarta formām. Lēmums var tikt ietekmēts arī tad, ja ir zināms, ka autors parasti tiek minēts kā līdzautors ar kādu citu.
14. Salikti uzvārdi. Saliktus uzvārdus, neatkarīgi no tā, vai tie ir ar defisēm vai bez tām, var uzskatīt par īpašiem gadījumiem, un daži iepriekš minētie principi var tikt atmesti. Lai standarta forma būtu pēc iespējas īsāka, principi par to, cik daudz burtu jāsaglabā (skat. 13. principu), bieži vien var tikt pārkāpti. Līdzīgi 3. princips, ka viens un tas pats nosaukums vienmēr jānorāda vienādi, var tikt pārkāpts saliktajos uzvārdos. Piemēram, lai gan Gonzales netiek pārveidots, ja tas ir vienīgais vārds, Gonzales Albo tiek saīsināts kā Gonz.Albo. Arī šajā gadījumā pēc punkta atstarpi neliek.

Vēl viena problēma autoru uzvārdu standarta formu izveidē ir dažādās valodas, rakstības un alfabēti valstīs, no kurām šie cilvēki nāk. Ņemot vērā 1. principu (vārdi tiek rakstīti romiešu alfabēta burtiem) un 10. principā minētos transliterācijas gadījumus, zināmu laiku aizņem uzvārdu pārveidošana uz romiešu alfabētu no kirilicas alfabēta (krievu, bulgāru, ukraiņu u.c. valodās) un ķīniešu valodas; spāņu un portugāļu tautībām raksturīgie saliktie uzvārdi; holandiešu, beļģu, dienvidafrikāņu un citās valodās izplatītie prefiksi (van, van der, de); dažādas diakritiskās zīmes valodās, kurās tomēr tiek lietots romiešu alfabēts (piemēram, latviešu valodas garumzīmes un mīkstinājuma zīmes un vācu valodas umlauti un ligatūras).

Ilga un cītīga darba rezultātā tika sastādīts saraksts ar 29 694 autoriem. Sarakstā norādīti autoru dzīves dati (ja tādus bija izdevies atrast), kas iegūti no visdažādākajiem avotiem. Katram no autoriem norādīts apzīmējums tam, kādu augu grupu šis zinātnieks pēta.

Autori ir sakārtoti uzvārdu alfabēta secībā un labās puses kolonnā norādīta atbilstošā standarta forma.

Monogrāfijā sastopami latviešu vai latviešu izcelsmes zinātnieki, piemēram:

Mūsdienās informāciju par augu nosaukumu autoru oficiālajām citējuma formām var uzzināt tīmeklī publicētā datubāzē - Starptautiskajā Augu Nosaukumu Indeksā (International Plant Name Index, IPNI).

Monogrāfija “Augu nosaukumu autori” glabājas Latvijas Universitātes Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekciju Herbārija bibliotēkas krājumā Kronvalda bulvārī 4, Rīgā, 122. telpā. Ar šo un citām bibliotēkas grāmatām iespējams iepazīties (pēc ārkārtas situācijas beigām, kad Latvijas muzeji atsāks apmeklētāju uzņemšanu klātienē), iepriekš piesakot apmeklējumu pa tālruni 67034011 vai e-pastu kristine.kuznecova@lu.lv.

Kristīne Kuzņecova, krājuma glabātāja

LU Muzeja Zooloģijas kolekcijās glabājas kāds īpašs muzejisks priekšmets ar vēsturisku nozīmi - LU Matemātikas un dabas zinātņu fakultātes Salīdzinošās anatomijas un eksperimentālās zooloģijas institūta inventāra žurnāls.

2020. gadā atzīmējām LU Matemātikas un dabas zinātņu fakultātes Salīdzinošās anatomijas un eksperimentālās zooloģijas institūta dibināšanas un atklāšanas 100 gadu jubileju. Lēmumu par institūta dibināšanu pieņēma 1920. gada 22. septembrī, bet to atklāja 31. oktobrī. Šis institūts pastāvēja līdz 1944. gadam, kad Latvijas Universitāti pārveidoja par Latvijas Valsts universitāti, Matemātikas un dabas zinātņu fakultāti sadalīja pēc padomju augstskolu parauga, un jaunajā Bioloģijas fakultātē uz šī un otra - Sistemātiskās zooloģijas institūta, bāzes izveidoja Zooloģijas katedru – tagadējās Zooloģijas un dzīvnieku ekoloģijas katedras un arī Cilvēka un dzīvnieku fizioloģijas katedras priekšteci. Pēc pārkārtojumiem abu institūtu muzejiskie priekšmeti un kolekcijas, nonāca Zooloģijas katedras pārziņā, kur 1961. gadā tika izveidots muzejs.

Par Salīdzinošās anatomijas un eksperimentālās zooloģijas institūtu - tā kolekcijām un aprīkojumu - varam spriest, ielūkojoties inventāra žurnālā. Tas iesākts 1934. gada 2. janvārī. Sākumā ieraksti veikti ar rakstāmmašīnu – līdz 48. lapai, un beidzas ar 631. kārtas numuru. Pēc tam seko ieraksti rokrakstā – līdz 72. lapai un beidzas ar 1459. kārtas numuru. Tātad, var secināt, ka pirmās lapas, aizpildītas laikā no institūta dibināšanas līdz 1934. gadam, liktas rakstāmmašīnā pa vienai. Tad, pēc inventarizācijas šīs lapas iesietas un tālāk ierakstus varēja veikt tikai rakstot ar roku. Iesietās lapas caurauklotas ar divām auklām. Pēdējā lapā auklām uzlikts lakas zīmogs un uzrakstīts: “LU Mat. un dabas zinātņu fakult. Salīdzinošās anatomijas un eksperimentālās zooloģijas institūta inventāra žurnālā ir caursaitētas, ar parakstiem un zīmogu apstiprinātas 131 lapa.” Parakstījis Prorektors, saimniecības lietu vadītājs, paraksts nesalasāms. Jāpiezīmē, ka lappušu numerācija attiecas uz atvērumiem nevis katru lappusi.

Titullapā varam lasīt: Latvijas Ūniversitātes Matemātikas un dabas zinātņu fakultātes Salīdzinošās anatomijas un eksperimentālās zooloģijas institūta inventāra žurnāls, sastādīts pēc inventāra uzņemšanas akta Nr. 63, 1934. gada 2. janvāra.

Pirmais ieraksts: “Mikroskops – binokulārais Nr. 206047; firma “E.Leitz”; klāt okulāri: 1 pāris 0; 1 pāris 3; 1 pāris 5; 1 pāris F=12; objektīvi: divi pāri; objektīva turētāji 25 mm, 32 mm, 40 mm, 48 mm, 55 mm; 1 gb. statīvs; viss koka skapītī.” Cena 300 Ls. Pēc mūsdienu mikroskopu parametriem atbilst profesionālam pētniecības mikroskopam. Minētā firma “E.Leitz” ir ievērojama firma, kas ražojusi optiskos instrumentus laikā no 1849. gada līdz 1986. gadam.

Pārskats par inventāra žurnāla saturu

Nr. p.k. 1. – 23. Mikroskopi no firmām “E.Leitz”, "Winkel Zeiss", "C.Zeiss", "E.Hartnack", "R.Winkel".

Nr. p.k. 24. – 87. Dažādi laboratorijas aparāti un instrumenti, t.sk., pieci cirķeļi (instruments dažādu kaulu parametru mērīšanai), vienu tādu pašlaik lieto LU Bioloģijas fakultātes Cilvēka un dzīvnieku fizioloģijas katedrā. Tomēr attiecīgais inventāra numurs uz tā nav atrodams. Vēl šajā sarakstā ir trīs zīmēšanas aparāti. Viens sens zīmēšanas aparāts pašlaik glabājas LU Muzeja Ģeoloģijas kolekcijās, bet nav atšifrējams, vai tas varētu būt viens no šiem.

Nr. p.k. 88. – 196. Montētie skeleti un kauli. LU Muzeja Zooloģijas kolekcijās pašlaik glabājas 95 no tiem.

Nr. p.k. 197. – 33 stirnu ragi, muzejā glabājas astoņi. Būtu jāpiezīmē, ka 1993. gadā muzejā bija ugunsgrēks, kurā gāja bojā liela daļa no ragu ekspozīcijas.

Nr. p.k. 198. – 199. Ziemeļbrieža ragi, pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 200. Staltbrieža ragi, pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 201. – 202. Aļņa ragi, pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 203 – 205. Dažādi montēti ragi.

Nr. p.k. 206. – 230. Dažādi cilvēka un dzīvnieku ķermeņa daļu modeļi.

Nr. p.k. 231. – 232. Foreles attīstība, slapjie preparāti, viens pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 233. – 234. Vardes attīstība, slapjie preparāti, pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 235. Tritona attīstība, slapjais preparāts, pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 236. – Ķirzakas attīstība, slapjais preparāts, pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 237. – Zalkša attīstība, slapjais preparāts, pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 238. – Vistas attīstība, slapjais preparāts, pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 239. – 242. – Dažādi slapjie preparāti.

Nr. p.k. 243. – 550. Tabeles=plakāti par dažādām bioloģijas tēmām.

Nr. p.k. 551. – 558. Laboratorijas inventārs.

Nr. p.k. 559. - Darvina krūštēls (ģipsis) , pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 560. - Aristoteļa krūštēls (ģipsis), pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 561. - 593. Laboratorijas inventārs.

Nr. p.k. 594. – 602. Zīmogi.

Nr. p.k. 603. – Mikroskopisku preparātu kolekcija.

Nr. p.k. 604. – Akvārijs.

Nr. p.k. 605. – 612. Terāriji.

Nr. p.k. 613. – 628. Dažādi būri.

Nr. p.k. 629. – 643. Mēbeles un dažādi aparāti.

Nr. p.k. 644. – Koka pakāpnes, krāsotas, pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 645. – 647. Dažādi aparāti.

Nr. p.k. 648. Vilka galvaskauss. Pašlaik apskatāms ekspozīcijā.

Nr. p.k. 649. Brieža ragi, pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 650. – 662. Mēbeles un dažādi aparāti.

Nr. p.k. 663. – 673. Neatšifrēti skeleti un/vai izbāzeņi.

Nr. p.k. 674. – 675. Grāmatu plaukts un urbjamā mašīna.

Nr. p.k. 676. – 677. Dažādi galvaskausi.

Nr. p.k. 678. Ilkņdelfīna zobs (durklis), pašlaik apskatāms ekspozīcijā.

Nr. p.k. 679. Valzirga galvaskauss, pašlaik apskatāms ekspozīcijā.

Nr. p.k. 680. Nemontēts zaķa skelets, pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 681. Neatšifrēts ieraksts.

Nr. p.k. 682. – 698. – Dažādas mēbeles un aparāti.

Nr. p.k. 699. – 703. – Dažādi galvaskausi.

Nr. p.k. 704. - Seska galvaskauss, pašlaik apskatāms ekspozīcijā.

Nr. p.k. 705. – Meža caunas galvaskauss, pašlaik glabājas muzejā.

Nr. p.k. 706. – 707. – Dažādi galvaskausi.

Nr. p.k.708. – Kapibaras galvaskauss, pašlaik apskatāms ekspozīcijā.

Nr. p.k. 709. – Ziemeļamerikas (koku) dzeloņcūkas galvaskauss, pašlaik apskatāms ekspozīcijā.

Nr. p.k. 710. – Oposuma galvaskauss, pašlaik apskatāms ekspozīcijā.

Nr. p.k. 711. un/vai 712. – Pīļknābja galvaskauss, pašlaik apskatāms ekspozīcijā.

Nr. p.k. 713. – Trīspirkstu sliņķa galvaskauss, pašlaik apskatāms ekspozīcijā.

Nr. p.k. 714. - 729. - Dažādas mēbeles, aparāti, laboratorijas inventārs, neatšifrēti priekšmeti.

Nr. p.k. 730. – 731. - Rajas, pagaidām neatšifrētas.

Nr. p.k. 732. – 785. – Dažādas mēbeles un laboratorijas inventārs.

Nr. p. k. 786. – 1444. – Dabas priekšmeti, kas pārņemti no Jelgavas bijušā provinciālmuzeja. Tagad tiek lietots muzeja sākotnējais nosaukums – Kurzemes Provinces muzejs.

Pirmais ieraksts, nr.p.k. 786., izdarīts 1941. gada 20. janvārī, datums it kā turpinās tālāk visiem priekšmetiem no šī muzeja, bet saraksts ir garš, tajā nomainās rokraksti. Tātad varētu domāt, 20. janvāris ir saņemšanas datums, kas saglabāts visiem priekšmetiem, lai arī tie varētu būt ievadīti inventārā vairāku dienu laikā. Tagad mūsu rīcībā ir precizēts priekšmetu saraksts, inventārā ir 559 priekšmeti, pārsvarā putnu izbāzeņi. Ekspozīcijā aplūkojami 316 priekšmeti.

Nr. p. k. 1445. - Cilvēka (Homo) skelets, pārņemts no bijušā Rīgas Herdera institūta, 1941. gada 12. martā, pašlaik apskatāms ekspozīcijā.

Nr. p. k. 1446. - Gimmertāla (Gimmerthal) insektu kolekcija vienā skapī, pārņemta no bijušā Rīgas Herdera institūta, 1941. gada 12. martā, pašlaik glabājas muzejā. B.A. Gimmertāls - vācu entomologs, viens no pirmajiem divspārņu pētniekiem Latvijā un Krievijā, Rīgas Dabaspētnieku biedrības dibinātājs un viceprezidents 19. gs. vidū.

Nr. p. k. 1447a – 1447b – Nolkena (Nolcken) tauriņu kolekcija divos skapjos, pārņemta no bijušā Rīgas Herdera institūta, 1941. gada 12. martā, pašlaik glabājas muzejā. J.H.V. Nolkens bija viens no ievērojamākajiem tauriņu pētniekiem Baltijā.

Nr. p. k. 1448 – 1459. Dažādi laboratorijas inventāra priekšmeti, rakstāmmašīna, ģīmetnes, līdz mūsdienām nav saglabājušies.

Pēdējie ieraksti izdarīti 1942. gada 5. janvārī.

LU Muzeja Zooloģijas kolekcijās glabājas vēl vairāki inventāra žurnāli un kolekciju katalogi. Ar interesi var aplūkot to noformējumu, dažādos stilus un rokrakstus, kādos tie rakstīti. Tajos glabājas Latvijas Universitātes vēsture.

Papildus informācija:

Par Kurzemes Provinces dabas kolekciju bija sagatavots ziņojums LU 77. starptautiskajā zinātniskajā konferencē 2019. gada 21. februārī: Mudīte Rudzīte, Aldis Barševskis, Silva Poča, Māris Rudzītis “Kurzemes Provinces muzeja dabas kolekcijas liktenis.”

Par Kurzemes Provinces muzeja eksotisko putnu izbāzeņiem bija ziņojums LU 76. starptautiskajā zinātniskajā konferencē 2018. gada 29. janvārī: Viesturs Vintulis, Madars Bergamanis “LU Zooloģijas muzeja eksotisko putnu kolekcija – vēsture un izaicinājumi.”

Mudīte Rudzīte, Māris Rudzītis, krājuma glabātāji