Akadēmiskais centrs
Leons Āboliņš ir viens no ievērojamākajiem Latvijas zoologiem. Cilvēks ar daudzām publikācijām ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs, daudzus gadus kā pasniedzējs veltījis Latvijas Universitātei. Iespējams, savu pedagoga aicinājumu viņš atrada vēl studenta gados, mācoties ārzemēs. Par šo liecina studenta Āboliņa 1919. gadā rakstītā vēstule, kas glabājas Latvijas Universitātes Muzeja Zooloģijas kolekcijās.
Lai pilnībā saprastu notikumus, par kuriem raksta L. Āboliņš, jāsaprot vēstures notikumus tajā laikā gan Latvijā, gan Krievijā, kur tolaik mācījās Leons Āboliņš. Laiks, kurā viņš studēja ārzemēs, ir viens no smagākajiem vēstures periodiem. Beidzies Pirmais pasaules karš, tomēr kara darbība abās valstīs turpinās: Krievijā – Pilsoņu karš, Latvijā - Neatkarības karš.
Leons Āboliņš studijas uzsāka Maskavas Universitātē 1915. gadā, tad vienu gadu studēja Pēterpilī (Sanktpēterburgā), pēc tam atgriezās Maskavā. 1919. gada martā viņš uzrakstīja vēstuli, ko nosūtīja māsai un vecākiem Stāmerienā, Latvijā.
Tālu no dzimtenes un radiniekiem students Leo vēstulē vēsta par pārdzīvojumiem un ikdienu, par lielām pārmaiņām un svarīgām lietām sakarā ar notikumiem Krievijā. Viņš interesējas arī par notikumiem mājās. Lasot viņa vēstuli, var iegūt ne tikai vērtīgu informāciju par tā laika notikumiem, bet vēstule sniedz iespēju lasītājiem ieraudzīt, kāds bija Leons Āboliņš jaunībā, kā dzīvoja un kā tika galā grūtajos dzīves apstākļos.
1919. gadā Leonam Āboliņam bija 24 gadi. Ir zināms, ka L. Āboliņš bija biedrs latviešu biedrībā “Austrums”, kur viņam bija vairāki draugi [1]. Pie tam Krievijā dzīvoja viņa tante Helēna. Šie apstākļi viņam ļoti palīdzēja izdzīvot studiju laiku un nezaudēt saikni ar dzimteni. Vēstulē pieminētās tēmas ir ļoti interesantas ne tikai kā vēsturiskas liecības, bet arī parāda L. Āboliņu kā cilvēku, kas piemērojas jauniem dzīves apstākļiem. Tā rada ieskatu par viņu, pirms viņš kļuva par pazīstamu zinātnieku un pieprasītu grāmatu autoru.
Viena no īpaši svarīgām tēmām, ko Leons Āboliņš apraksta, ir darbs skolā: “[…]darbs, lai ar grūts un atbildīgs, būs tomēr ļoti interesants”. Viņš arī raksta: “Bet es tomēr baidos uzņemties atbildību strādāt parauga skolā, būdams vēl iesācējs”. Šie citāti parāda, cik svarīgs viņam bija pedagoģiskais darbs, kas vēlāk kļuva par tik lielu viņa dzīves daļu. Darbs bija arī iemesls tam, kādēļ L. Āboliņš neaizbrauca apciemot savu ģimeni. Viņš baidījās neiegūt darbu skolā Saltikovkā (Krievija).
Saprotami, Pilsoņu karš, kas plosījās valstī, kur mācījās L. Āboliņš, atstāja pēdas viņa dzīvē. Viena no svarīgākajām lietām, kas minēta vēstulē, ir Maskavas Padomes 15. marta lēmums. Kā raksta L. Āboliņš: “Maskavas Padome sākot ar šodienu, t.i. 15. martu skaita mūs par likvidējamiem”. L. Āboliņš neprecizē, kurus “mūs” tieši, bet var iedomāties latviešu studentus, iespējams, visus ārzemju studentus. Lēmums nozīmēja, ka L. Āboliņam arī vairāk nemaksās algu. Ņemot vērā bēdīgo stāvokli valstī kopumā un to, ka L. Āboliņš min pārtikas beigšanos un drēbju trūkumu, var tikai iedomāties, cik bēdīgs bija stāvoklis. Šos apstākļus papildināja arī strauja izsitumu tīfa izplatība.
Neskatoties uz šausmīgo stāvokli, L. Āboliņš tomēr paliek Krievijā gan dažādu formalitāšu dēļ, gan cerēja dabūt darbu. Viņš finansiāli nevarēja atļauties aizceļot. Sākotnēji L. Āboliņš bija plānojis doties mājās uzreiz pēc reevakuācijas atļaujas saņemšanas, tomēr tas neizdevās. Viņš pat raksta, ka nesūtīja vēstuli, jo plānoja satikt ģimeni Stāmerienā, bet jau minēto formalitāšu dēļ viņš nedevās reevakuācijā, tādēļ tomēr nosūtīja. Vēstulē Leons Āboliņš apraksta savu vēlmi pabeigt studijas, lai mācības nepaliktu nepabeigtas. L. Āboliņš īsti nenorāda, kādi ir viņa ienākumu avoti, min tikai kādu pabalstu 450 rubļu vērtībā, un nav īsti skaidrs, vai viņš to saņem, jo pirms tam rakstīja par to, ka viņam vairs neko nemaksā sakarā ar pēdējiem notikumiem: “Latvijas Nacionālo lietu Komisariāts stīvējas un negrib mums maksāt ne turpmāko algu, nedz arī ceļa izdevumus”. Droši zināms ir tikai tas, ka revolūcijas laikā, t.i. 1917. gadā, vēl būdams students, L. Āboliņš strādāja dažādās Maskavas skolās [2].
Ņemot vērā faktu, ka vidējā alga Krievijā 1919. gadā nepārsniedza 1465 rubļus[4], tad cenas, kuras vēstulē min L. Āboliņš, ir pārsteidzoši lielas. Kaut arī algas tika palielinātas, cenas produktiem pieauga vēl ātrāk [3]. “Cenas uz precēm pie mums tagad šādas: sviests 120-130 (diemžēl nav minēts apjoms, kādu par šo cenu varēja iegādāties) un nevar dabūt, cūkas gaļa 50-60, kalošas 250-400, cukura gabaliņš (zāģēta) 2.50 kap. un t.t., rudzu milti puds 700 rub. (apmēram 44 rubļi par kilogramu)”. Tas ļauj saprast, cik niecīgu daudzumu pārtikas varēja dabūt, ja vispār varēja dabūt, un cik grūtā situācijā nonāca cilvēki. Jāatceras, ka valstī plosījās pilsoņu karš, kas nozīmēja pārtikas trūkumu, kā rezultātā ne visi varēja pie tās tikt.
Savā vēstulē L. Āboliņš tomēr nav tikai pesimistiski noskaņots. “Pārtika iet visa pavisam pie beigām, bet gan nu kā nebūt noturēšos virs līmeņa”. Un kaut arī Āboliņš min izsitumu tīfu, viņš raksta: “Mēs visi vēl sveiki un veseli”. Tas parāda, ka viņš nekrīt panikā un vēlas iedrošināt arī savus radiniekus, ka viss būs labi. Viņš min draugus un paziņas, apjautājas, kā iet visiem mājās un lūdz nodot visiem sveicienus: “Ko dara Medņa Valdis?[…]Pasveicini! Pasveicini ari Stāmerienas skolmeistarus ar veco draugu un instruktoru Pēteri Lapiņu priekšgalā!” L. Āboliņš cer uz to labāko ne tikai dzīvē, bet arī mācībās, rakstot: “[…]par laimi Universitātē tagad laboratorijas būs atvērtas arī pa vasaru un varēs darīt to, kas nokavēts pa ziemu.”
Lai arī Leons ir stingri apņēmies pabeigt studijas, viņš atklāj arī plānus atgriezties dzimtenē. Vēstules saturā lieliski atklājas viņa tuvās attiecības un sirsnība ar ģimeni, sevišķi ar māsu Olgu. Viņš raksta: “Nosūtu tev sirsnīgus sveicienus dzimšanas dienā”, “Vēlreiz sirsnīgi sveicieni”, […]kaut gan ļoti gribējās jūs redzēt un bažījos par jūsu veselibu, sevišķi māmiņas, kas vājākā”.
Latvijas Universitātes Muzejā šobrīd glabājas tikai viena Leona Āboliņa personīgā vēstule, kas nav saistīta ar viņa profesionālo darbu, tāpēc šī vēstule ir unikāls mantojums, kā arī svarīgs vēstures avots, kas atklāj daudzpusīgu informāciju par Leona Āboliņa pieredzi studiju laikā, globāliem, politiskiem un saimnieciskiem apstākļiem, kā arī viņa personīgajām attiecībām un uzskatiem.
Literatūra:
Бригадина O. B.Быт, нравы, поведение в годы революции и Гражданской войны в России (1919-1922 гг.)
Vairāk par L. Āboliņu
[1] LUM ZOO1724
[2] LUM ZOO1724
[3] Камардин И. Н. Заработная плата рабочих Поволжья в годы гражданской войны.
[4] Камардин И. Н. Заработная плата рабочих Поволжья в годы гражданской войны.
Anna Gajevska, krājuma glabātāja
Latvijas Universitātes Muzeja Ģeoloģijas ekspozīcijās ikviens var ievērot marmorveida dolomītu, kas ir nozīmīgs zinātniskai izpētei un praktiskai izmantošanai, turklāt arī interesants vizuālai apskatei. Vienā akmens paraugā dabas “grāmatas lasītājs’’ var ieraudzīt gan Latvijā reti sastopamu marmorveida dolomīta paveidu gliemeždolomītu, kas veidojies vairāk nekā pirms 370 miljoniem gadu un kurā ir gan dažādas gliemežu fosīlijas, gan izcili, iespējams, lielākie līdz šim Latvijā konstatētie kalcīta kristāli. Turklāt ieža īpašības ir atbilstošas tā gadsimtu ilgajai izmantošanai ievērojamās kultūrvēsturiskajās būvēs.
Vēsturisks atskats
Latvijas Universitātes (LU) Muzejs par 2024. gada aprīļa mēneša priekšmetu izvēlējies īpašu devona vecuma Latvijas dolomīta paveidu ar izciliem kalcīta kristāliem tajā.
Unikālais dolomīta paraugs LU Muzejā nonācis pateicoties vairāku cilvēku – entuziastu gādībai. Informācijā, kas vienmēr tiek pievienota muzeja jaunieguvumiem, par dāvinātājiem zināms tikai, ka objektu ievācis Vilnis Vasermanis Saulkalnē (visdrīzāk Saulkalnes senās dolomīta atradnes tuvumā, kur dolomītu lauza vairāk nekā 600 gadu līdz 1974. gadā uzpludināja Rīgas HES ūdenskrātuvi, un derīgo izrakteni galvenokārt izmantoja dedzināto kaļķu ieguvei). Paraugs ievākts ap 1968. - 1970. gadu, bet toreizējam LU Ģeoloģijas muzejam 2010. gadā to nodevusi Madara Zosāre, kurai arī bija radusies nopietna interese par ģeoloģiju.
Kad 2017. gadā LU Muzeja Ģeoloģijas kolekcijas, iekārtojot jaunas telpas Kronvalda bulvārī 4, pārveidoja un papildināja minerālu ekspozīciju, arī minētais dolomīta paraugs tajā tika izstādīts. Tieši minerālu ekspozīcijā krājuma paraugs tika iekļauts ne tikai minerāla dolomīta (kas veido iezi ar tādu pašu nosaukumu) sārtās nokrāsas dēļ, bet īpaši akcentējot tā dobumos dabā izaugušo minerāla kalcīta lielo kristālu dēļ.
Arī šodien detalizētāk izpētot paraugu, salīdzinot ar līdzīgiem muzeja kolekcijā un citos vākumos, varēja daudz labāk izprast tā ‘’dzīves norises’’ ne tikai tad, kad tas veidojās un pārveidojās Zemes dzīlēs miljoniem gadu ilgajos dabas procesos, bet arī tad, kad tas jau izrakts kļuvis noderīgs cilvēkiem.
Dolomīta rašanās – tā dzīve un izcilās īpatnības
Jau 20. gadsimtā Latvijas zinātnieki detalizētajos pētījumos noskaidroja, ka dolomītus var iedalīt atšķirīgos struktūrģenētiskajos tipos, parasti raksturojot deviņus [3, 8]. Vairāk pārkristalizēto dolomītu grupā tika izdalīti atšķirīgi dolomīta paveidi, turklāt viens no tiem (ar ciešu iezi veidojošo minerāla dolomīta sīko kristāliņu saaugumu, ko skaidrāk var saskatīt lielākā palielinājumā) tika nosaukts par marmorveida dolomītu.
Interesanti, ka tieši LU Muzeja mēneša priekšmetam nominētajā paraugā izteiksmīgi var ieraudzīt tādu ieža tekstūras īpatnību pēc kuras 20.gadsimta sākumā tieši to dēvēja par “kārpaino gliemežu dolomītu” [12].
Paraugā ieraugāmās gliemežu – gastropodu un citu jūras organismu pārakmeņojušās atliekas viennozīmīgi norāda uz ieža sākotni kā nogulumiem senajā, vēlā devona perioda jūrā [10].
Dolomīts ilgajos ģeoloģiskajos procesos pārveidojas. Pārkristalizācija, plaisāšana, kā arī šķīšana pazemes ūdeņu ietekmē un dobumu izveidošanās, kuros iespējama lielo kalcīta kristālu augšana, ir biežāk konstatējamie. Tieši šādi radušos, izcilos, līdz 7 cm garos kalcīta veidojumus var labi atpazīt Muzeja mēneša priekšmetā. Latvijā, lielu un ar simetrijai atbilstošām, labi saskatāmām makrokristālu formām, atradumi ir reti, lai gan gandrīz katrā Latvijas minerālu kolekcijā, tai skaitā arī entuziastu personīgajās, kalcīta kristāliņi, to dabā veidojušies sakopojumi tiek saglabāti. Dolomītā iespējams atklāt arī citus interesantus minerālus: iekrāsojošos sarkanos vai dzeltenīgi brūnos dzelzs savienojumus – hematītu un gētītu, arī mālu minerālus, kurus pētnieki izmanto kā ieža pārveidošanās, ģeoloģiskās vides un klimata indikatorus.
Marmorveida dolomīta īpatnējais paveids – gliemeždolomīts Latvijā ir sastopamas centrālajā daļā lēcveida iegulās jeb kā precizē ģeologi: rifiem līdzīgajās ģeoloģiskajās struktūrās, galvenokārt, Saulkalnes, Kranciema, Remīnes apkaimē, kur tos arī ieguva no neliela biezuma slāņiem [4, 9].
Noderība un izmantošana
Latvijas dolomītu daudzveidību varam redzēt pat vissenākajās 12. gadsimtā būvētajās mūra ēkās, kurām tagad piešķirts kultūrvēsturiskā pieminekļa statuss [2].
Par zīmīgo atšķirīgu tipu dolomīta pielietojumu kultūrvēsturiskajās būvēs, īpaši Rīgā, rakstījuši pētnieki vairakkārt [11, 6, 7], īpaši tādēļ ka dolomīta īpašības ir ļoti piemērotas un atbilstošas lai tas ilgi kalpotu dažādās celtnēs, arī kā dekoratīvs, ilgmūžīgs ēku apdares materiāls. J. Eiduka un M. Kalniņa grāmatā par Latvijas derīgajiem izrakteņiem jau 1961. gadā īpaši tika uzsvērts rožainais gliemeždolomīts, ar kuru jau 1685. gadā sāka apdarināt Pētera baznīcu: ”Izteiksmīgā virsas raksta un labās izturības dēļ Saulkalnes gliemežu dolomīts ir teicams ietērpa materiāls, un tas izlietots daudzās Rīgas celtnēs [1].”
Sārtā gliemeždolomīta izmantošanu Vecrīgas nocietinājumu mūros, kā arī 20. gadsimta sākumā akmenī ietērptajos tiltos pār pilsētas kanālu un citās kultūrvēsturiskajās celtnēs, apraksta ģeologi, vēsturnieki un arhitekti. Daudz mazāk zināms ir fakts par marmorveida dolomīta gaišāko, dzeltenīgi iesārto varietāti no tām pašām dolomītu slāņkopām, kura tika zāģēta plāksnītēs un izmantota kā ietērpakmens visai Rīgas Kongresu nama ēkai kā vienīgajai celtnei, kas pilnībā apdarināta ar vietējo akmens materiālu. Tas iegūts Saulkalnei tuvajā Kranciema dolomīta atradnē.
LU Muzeja Ģeoloģijas kolekciju krājumā veidojas arī akmens materiālu kolekcijas, kas ataino kultūrvēsturisko objektu, ēku un citu būvju ietērpakmeņu tipus un paveidus, kuri izmantoti jau no senatnes un mūsdienās nokļūst speciālistu – restauratoru redzeslokā [5].
Jāpiekrīt vēsturnieku apgalvojumam, ka marmorveida dolomīta paveids – gliemeždolomīts Rīgā sākts izmantot vairāk tikai no aptuveni 15. gadsimta. Lai gan tas nav bijis par iemeslu ieža izmaiņām pilsētvidē: lielākajā daļā celtņu tas saglabājis savas īpašības un vizuālo pievilcību, tikai reti kur atklājot pārveidošanos, pārklājoties ar melnām garoziņām īpaši porainajā sārtajā virskārtā un tad nepieciešama restauratoru palīdzība.
Daudzi šī pētījuma aspekti un atklājumi fokusējušies vienā muzeja priekšmetā. Tā vizuālais izskats ir ļoti izteiksmīgs, ikviens muzeja apmeklētājs to ievēro un velta uzmanību, kā arī grib saprast tā daudzveidīgu un neparasto vēstījumu.
Ievākto devona perioda Daugavas svītas marmorveida dolomīta paraugu ar unikālajiem kalcīta kristāliem no sadrupināšanas šķembās vai apdedzināšanas būvkaļķos paglābuši dabas izzināšanas entuziasti, kā arī visiem interesentiem pieejamu līdz mūsdienām saglabājis LU Muzejs.
Muzeja darbinieki ir pateicīgi dāvinātājiem, kā arī iepriecināti un gandarīti par kolekciju papildināšanu, jo viens no LU Muzeja darba aspektiem ir akcentēt un darīt plaši atpazīstamus arī īpaši retus ģeoloģiskos veidojumus Latvijas dabā, līdz ar to mudinot sabiedrību saudzēt tos un izprast dabas daudzveidības vērtību.
Pieteikšanās LU Muzeja Ģeoloģijas kolekciju apmeklējumam ŠEIT.
Papildus:
Iepazīties ar materiāliem iespējams LU E-repozitorijā Dspace.
Papildus informēs eksperte Vija Hodireva (e-pasts: vija.hodireva@lu.lv)
[1] Eiduks J. Kalniņš M. 1961. Dolomīts. Latvijas PSR derīgie izrakteņi un to izmantošana. LVI, Rīga. 313.-290.lpp.
[2] Dreimanis A., Liepiņš P. 1942. Latvijas minerāli un ieži. Universitāte Rīgā, mācību grāmatu sērija, Nr. 26. Universitātes apgāds, Rīga, 247. lpp.
[3] Grāvītis V., Hodireva V. 1990. Vecrīgas ēku apdarē izmantojamo Rīgas apkārtnes devona dolomītu galveno tipu raksturojums. Rīga – LUM Ģeoloģijas institūta fonds.
[4] Hodireva V. 1995. Gliemežakmens. Gliemeždolomīts. Enciklopēdija ‘’Latvijas daba’’ 2. sēj. , atb. red. G. Kavacs. Izd. ‘’Latvijas enciklopēdija’’, 1994. 112. lpp.
[5] Hodireva V. 2014. Vecrīgas kultūrvēsturisko objektu dabīgo akmens materiālu pirmsrestaurācijas mineraloģiskās un petrogrāfiskās izpētes rezultāti. LU 72. zinātniskā konference. Ģeogrāfija. Ģeoloģija. Vides zinātne. Referātu tēzes. Rīga, Latvijas Universitāte.217. -219. lpp. Publicēts: http://www.geo.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/projekti/gzzf/Konferences/Tezu_krajumi/A5_LU_72_konference_tezes_kopa_2014_crop_vers3.pdf.pdf
[6] Hodireva V., Sidraba I., Purviņš E. 2010. Augšdevona dolomīta litoloģiski morfoloģiskie tipi Rīgas Kultūrvēsturiskajos pieminekļos. Rīgas Tehniskās universitātes zinātniskie raksti. Sērija 1: ‘’Materiālzinātne un lietišķā ķīmija’’, 22. sējums. RTU Izdevniecība. Rīga. 105. – 113. lpp.
[7] Hodireva V., Sidraba I. 2010. Recognition and decay of Upper-Devonian dolomite lithological morphological types in Architectural Heritage. In: “Proceedings of the XIX CBGA Congress”, XIX Congress of the Carpatian Balkan Geological Association, special volume 99, Thessaloniki. 245-253 p.
[8] Kondratjeva S., Hodireva V. 2000. Latvijas dolomīti. Valsts ģeoloģijas dienests. Rīga. 79 lpp.
[9] Sorokins V. 1980. Saulkalnes rifveida sēkļa paleoekoloģiskā zonalitāte. Dabas un vēstures kalendārs. Izdevniecība ‘’Zinātne’’, Rīga. 133-138.lpp.
[10] Stinkulis Ģ., Lukševičs E. 2018. Devona un karbona sedimentācijas baseini. Vēlā devona baseini. 6.4. nod. LU kolektīvā monogrāfija Latvija. Zeme, daba, tauta, valsts. Rīga. 156-160. lpp.
[11] Tramdahs A. 1939. Mūsu būvju akmeņi. Latvijas arhitektūra, Nr. 7.
[12] Tramdahs A. 1947. Saulkalnes gliemežu dolomīts kā būvakmens. Latvijas PSR ZA Ģeoloģijas un ģeogrāfijas institūta raksti, I. 207. - 222. lpp.
Vija Hodireva, eksperte
Pirms 85 gadiem Latvijas Universitātē (LU) tiek iesniegta pirmā disertācija pedagoģijā “Pestalocija personība un viņa pedagoģiskās idejas” un tās autors ir Eduards Pētersons. Vēlāk viņš to aizstāv ar nosaukumu “Pestalocija pedagoģisko ideju sistemātisks vērtējums”.
LU Muzeja krājumā ir disertācijas melnraksts ar nosaukumu “Pestalocija personība un viņa pedagoģiskās idejas”, kurā ir piefiksētas E. Pētersona domas, idejas un labojumi rokrakstā, kas padara to par unikālu. Šo eksemplāru LU Muzejam dāvinājusi Zviedrijas latviete Ieva Graufelde [1].
Latvijā kopumā ir trīs disertācijas eksemplāri - divi no tiem glabājas Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) Reto grāmatu un rokrakstu nodaļas krājumā ar nosaukumu “Pestalocija pedagoģisko ideju sistemātisks vērtējums” [2,3]. Šie eksemplāri ir gala kopijas, kurām nav pievienoti autora labojumi un piezīmes.
LNB kopijas glabājas divos dažādos fondos - Kārļa Ansona un Ņinas un Artūra Ģērmaņu fondos[2,3].
K. Ansons (1887-1966) no 1944. līdz 1954. gadam bija Latvijas Valsts pedagoģiskā institūta darbinieks [4]. Savukārt Ņina Ģērmane bija logopēde, bet vīrs Artūrs Ģērmanis (1899-1993) bija studējis Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātē un vēlāk strādāja direktora amatā Latvijas Valsts bibliotēkā (1940-1941; 1944-1446) [5]. Šīm kopijām ir veiktas “lasītāja piezīmes” jeb pasvītroti teikumi un iezīmētas rindkopas pierakstot jautājuma zīmi. No šiem faktiem var secināt, kādēļ disertācijas gala kopijas atradās pie viņiem, iespējams, viņi no tām mācījās, analizēja vai “smēlās” idejas.
Interesanti, ka noteikta uzskaite šiem eksemplāriem nav, bet K. Ansona eksemplāram titullapā ar zīmuli rakstīts “2”, bet Ņ. un A. Ģērmaņu eksemplārā, tajā pašā vietā - “4”, kas varētu nozīmēt šo uzskaiti. LU Muzeja eksemplāram šāds skaitlis nav, padarot to par vienīgo šādu kopiju.
LU Muzeja eksemplāru var uzskatīt par melnrakstu, balstoties ne tikai uz autora veiktajām piezīmēm, bet arī no satura skatupunkta [6]. Kā arī ārējā izskata ziņā eksemplāri atšķiras - LU Muzeja ir melnos dermatīna vākos, bet LNB zilos.
Disertācijas priekšvārdā E. Pētersons atzīmē “Vēlēšanās pakalpot audzināšanas darbam, bet par visām lietām audzināšanas zinātnei ir noderējusi par ierosinājumu arī šās disertācijas sarakstīšanai” [2]. E. Pētersons visu mūžu bija veltījis pedagoģijai, sākot no skolotāja palīga amata pie tēva līdz pat pedagoģijas doktora grāda iegūšanai.
Secinājumi no disertācijas - audzināšana ir viens no izglītības pamatiem, bet savukārt izglītība ir sabiedrības attīstības pamatā. Pestalocija trīs dvēseles pamatspēkus - garu, sirdi un mākslu, ko E. Pētersons skaidro kā garīgo, tikumisko un fizisko, apraksta kā attīstot šos pamatspēkus, cilvēks var atrast sevi un būt lietderīgs sabiedrības loceklis.
Lai gan gala un melnraksta darbi saturiski atšķiras, pēdējie teikumi secinājumos palikuši nemainīgi:
“Tamdēļ pacietības pilnā pazemība zinātnes priekšā, pašaizliedzīgā nerimstošā meklēšana, vērtību tieksme un gara disciplīna, apvienota ar cēlo cilvēka mīlestību, lai ir ikviena audzinātāja rakstura galvenās īpašības. Šai ziņā katram esošajam un topošajam audzinātājam par paraugu var noderēt lielais šveicietis - Pestalocijs.”
Pēc iespaidiem, ko E. Pētersons ieguvis studiju laikā Vācijā un paša dzīves gājumā, var secināt, ka disertācijas temata izvēle ir veikta apzināti. Pestalocija ideoloģija sakrīt ar E. Pētersona gan pedagoģijā, gan ikdienas dzīvē. Pestalocija idejas, ka cilvēka attīstības pamatā ir audzināšana visas dzīves garumā, tikumība ko spēj iemācīt ne tikai vecāki, bet arī skola un aktivitātes ārpus tās, atspoguļojas E. Pētersona dzīves gājumā.
Vairāk:
NEAIZMIRSTAMĀ BIOGRĀFIJA. Eduards Pētersons - pirmais pedagoģijas doktors Latvijā
Pestalocija personība un viņa pedagoģiskās idejas: disertācija
[1] Krūze, A. (2014). Maijs - Eduarda Pētersona disertācija pedagoģijas doktora grāda iegūšanai. Izgūts no https://www.lu.lv/en/muzejs/menesa-prieksmets/2014-gads/
[2] RXA91, 52
[3] RXA296, 79
[4] Reņģe, V. (2013). Latvijas psiholoģijas uzplaukums un noriets Baltijas kontekstā. Latvijas Universitātes raksti. 786. sējums. Psiholoģija. Izgūts no https://www.apgads.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/apgads/PDF/LUR-786_Psihologija.pdf
[5] Valsts pētījumu programma Nacionālā identitāte. (b.g.) Latviešu grāmatniecības darbinieki līdz 1918. Gadam. Izgūts no http://lgdb.lnb.lv/index/person/2559/
[6] PED718
Ik gadu Latvijas Ornitoloģijas biedrība (Latvijas Ornitoloģijas biedrība 2024) izvirza kādu putnu sugu par Gada putnu. Tas tiek darīts jau kopš 1971. gada, pēc Vācijas Putnu aizsardzības biedrības (Der Naturschutzbund Deutschland) iniciatīvas. Tai vēlāk sekoja arī citu organizāciju pārstāvji, bet Latvijā šāda akcija notiek jau 28. reizi, kopš 1996. gada (Dabas Dati 2011), un putnu sugas ik gadu izraugās Latvijas Ornitoloģijas biedrība (LOB). Parasti tā ir suga, kam būtu jāpievērš uzmanību izpētes vai aizsardzības nolūkos. Par 2024. gada putnu janvārī tika pasludināts mazais zīriņš (Sternula albifrons). Šīs sugas putni Latvijā ir sastopami samērā reti, turklāt pēdējās desmitgadēs to skaits pakāpeniski samazinās (Latvijas Sabiedriskie mediji 2024b).
Vācu dabaszinātnieks Pēteris Simons Pallass (Peter Simon Pallas) 1764. gadā pirmo reizi aprakstīja mazo zīriņu. Tam tika dots nomenklatūras nosaukums Sternula albifrons. Nosaukums sastāv no vārda Sterna deminutīva un latīņu valodas vārdiem albus (balts) un frons (piere) (Latvijas Ornitoloģijas biedrība 2024).
Mazo zīriņu dabā izceļ tā dabīgais skaistums, ātrais lidojums un smalkā balss. Tā vidējais garums ir ap 20 cm un svars 45 g, kas ir mazāk par maizes klaipu. Vieglums un spārnu anatomija dod tam iespēju samērā veikli veikt asus manevrus un tā lidojums ir graciozs. Piemēram, mazais zīriņš var veikt strauju lidojumu no sešu metru augstuma ūdenī, tā zvejojot sev barību – nelielas zivis, vēzīšus, gliemežus vai kukaiņus (NABU s.l.). Tikai šai zīriņu sugai ir raksturīgs balts plankums uz pieres, savukārt pakausis, līdzīgi kā citām sugām, ir melns. Spārni ir gari un smaili, aste šķelta.
Latvijas teritorijā tas pēdējo gadu laikā ir kļuvis par retumu, jo cilvēku darbības ietekmē ir būtiski traucētas ligzdošanas iespējas. Tam pārsvarā traucē cilvēku ierīkotās atpūtas vietas un rīkotie pārgājieni, kas visbiežāk sakrīt tieši ar zīriņu ligzdošanas periodu pavasara beigās un vasaras pirmajā pusē. Mazo zīriņu ataudzes iespējas tiek apdraudētas arī tādēļ, ka olas tie dēj smilšu bedrītēs vai grants uzbērumos jūras un upju piekrastēs vai uz saliņām. Šādas bedrītes ir viegli palaist garām, rezultātā olas saspiežot garāmgājējiem. Tāpat pludmaļu aktīva attīrīšana, tai skaitā no izskalotiem vai kritušiem zariem, mazina iespējas zīriņu mazuļiem paslēpties no plēsējiem.
Līdzīga situācija ir arī citās Eiropas valstīs. Mazo zīriņu ligzdošanas apgabals aptver lielāko daļu Eiropas, daļēji Āfrikas, Āzijas piekrastes, Austrālijas ziemeļus un Okeānijas salas. Savukārt ziemā putni migrē šo pašu reģionu ietvaros uz dienvidiem, no Eiropas veic tālus lidojumus uz Āfriku, savukārt siltākos reģionos migrācijas ceļš ir īsāks.
Zīriņi LU Muzejā
LU Muzeja Zooloģijas kolekciju krājumu veido gadu desmitu gaitā ievākti dzīvnieku izbāzeņi, ādiņas, olas u.c. priekšmeti, kas reprezentē vairākus simtus Latvijā un ārzemēs mītošu dzīvnieku valsts pārstāvju. LU Muzeja krājumā atrodas deviņas zīriņu ādiņas, četrpadsmit olas un viens izbāzenis. Šos muzeja priekšmetus raksturo dažādi ievākšanas laika periodi un reģionu izcelsme. Paraugu ievākšana notikusi Rīgas līča piekrastē, kas arī pēc mūsdienu parametriem ir mazajam zīriņam raksturīgs ligzdošanas reģions, kā arī Igaunijā. Tas zināmā mērā palīdz aptvert to, ka dzīvniekiem cilvēku nospraustās teritoriju robežas nav aktuālas - tie ligzdo, kur tiem ir piemēroti dzīves apstākļi. Šajā gadījumā – piejūras reģionos un upju krastos smilšainos liedagos un uz grants vai smilšu saliņām.
Hronoloģiski izdalāmi divi laika posmi, kad paraugi ievākti - 20. gs. sākums un 20. gs. 70. gadi. Pirmajā posmā paraugus ievāca barons Haralds Loudons un Jānis Zaikovs, savukārt 20. gs. 70. gados paraugus ievāca Juris Rūte un Agris un Māris Strazdi.
Viens no mazo zīriņu paraugiem ir mistērijā tīts – informācija par muzejā glabāto izbāzeni ir skopa, jo laika gaitā veidojies etiķešu uzslāņojums. Spriežot pēc izbāzeņa formas un novecojuma pazīmēm, kā arī senākās etiķetes, kura fragmentāri redzama uz pamatnes, domājams, tas varētu būt radīts aptuveni 19. gs. beigās vai 20. gs. sākumā. Vecākajai etiķetei pa virsu uzlīmēta cita etiķete laika periodā starp 1949. un 1953. gadu. Šo datējumu sniedz uzraksts uz etiķetes – LVU Bioloģijas - augsnes fak. ZOOLOĢIJAS MUZEJS. Plašu informāciju gan etiķete nesniedz – nosaukums latīņu, latviešu un krievu valodā, kā arī novecojuši inventāra numuri.
Lielu devumu zīriņu ādiņu ievākšanā un apstrādē ir veicis barons Haralds Loudons (Harald Georg Gideon Loudon, 1876–1959). 20. gs. sākumā, līdz pat Pirmajam pasaules karam, H. Loudons galvenokārt uzturējās Lizdēnu muižā, no kuras organizēja tālas ekspedīcijas Āzijā, veidoja savu ādiņu kolekciju, nodarbojās ar putnu gredzenošanu, aprakstīja jaunas putnu sugas (Piterāns et al 2017, 182), kā arī organizēja īsākas, lokālas ekspedīcijas Baltijas valstu teritorijas putnu sugu izpētē.
LU Muzeja krājumā, pateicoties Nikolaja Tranzē (N. Transehe) iniciatīvai, 1922. gadā tika iegādāta un iekļauta Loudona putnu ādiņu kolekcija, kas sastāvēja no 444 objektiem un pārstāvēja 161 putnu sugu. To skaitā krājumā joprojām tiek uzglabāti četri pieaugušu mazo zīriņu ādiņu paraugi. Senākais paraugs iegūts 1901. gada 20. aprīlī, tomēr par to informācija saglabāta tikai daļēji un nav pierakstīts putna dzimums vai ieguves vieta. Aptuveni dekādi vēlāk iegūti vēl trīs putnu paraugi – 1912. gada maijā viena tēviņa un viena mātītes ādiņa, kuru ieguves vieta norādīta Igaunija bez precizējumiem. Domājams, abi iegūti vienā nelielā ekspedīcijā, kas notikusi no 13. līdz 26. maijam. 1914. gadā laika periodā starp 12. un 30. jūniju Igaunijā H. Loudons ir ieguvis trešo šīs sugas paraugu – vēl vienu mātītes ādiņu.
Kā nākamais sugas paraugu ievācējs jāmin students Jānis Zaikovs (1903-1942). 1927. gadā Latvijas Universitātes Sistemātiskās zooloģijas institūts par Latvijas Kultūras fonda līdzekļiem 1000 latu apmērā iegādājās J. Zaikova ievākto putnu olu kolekciju, kas tikusi veidota laika posmā starp 1916. un 1927. Gadu (Cinītis et al 2022 159). Zīmīgi, ka no 124 putnu sugu klāsta (šobrīd no kolekcijas LU Muzeja krājumā tiek glabāta 561 ola) divas mazā zīriņa olas ievāktas tieši pirms kolekcijas pārdošanas – 1927. gada 6. jūlijā Sāmsalas ziemeļrietumos.
Pēc ilgāka pārtraukuma jauns vilnis mazā zīriņa sugas paraugu vākšanā bijis pagājušā gadsimta nogalē. 1970. gadā vienu pieauguša un četru nepieaugušu putnu ādiņu ieguvi nodrošināja ornitologs Juris Andris Rūte, kurš vairāk nekā 20 savas dzīves gadus ir veltījis putnu pētīšanai un zinātnisko kolekciju papildināšanai. No 1969. līdz 1985. gadam viņš strādāja Latvijas Valsts Universitātes Zooloģijas muzejā (tagad LU Muzeja Zooloģijas kolekcijas), ievāca un izgatavoja putnu ādiņas un izbāzeņus, ievāca dažādu putnu sugu olu paraugus (Matrozis 2017, 36-37).
Piecas no trīssimt trim J. Rūtes izgatavotām putnu ādiņām ir tieši mazo zīriņu ādiņas. Vienīgā J. Rūtes izgatavotā pieaugušas mātītes ādiņa, kas glabājas muzeja krājumā, ir iegūta 1970. gada 8. jūnijā Gaujas grīvā. Tā 20. gs. otrajā pusē un 21. gs. sākumā bija viena no visilgāk un apjomīgāk izmantotajām ligzdošanas vietām, tomēr kopš 2011. gada arī šī teritorija ir viena no vietām, kur koloniju apmešanās ir izzudusi. Lai veicinātu mazo zīriņu lizgdošanas vietu atjaunošanu, Gaujas grīva ir viena no trim piekrastes teritorijām, kurā 2022. gadā ar Dabas aizsardzības pārvaldes lēmumu tika uzsākta upes grīvas teritorijas slēgšana ar mērķi samazināt cilvēku un citu kaitīgo faktoru ietekmi uz teritoriju zīriņu ligzdošanas periodā, tādējādi veicinot iespēju putniem šajā vietā atgriezties (Latvijas Sabiedriskie mediji 2024a), savukārt šogad šāds aizliegums uzstādīts četrām teritorijām - Gaujas, Ķikana, Irbes un Lūžņas grīvās.
Paraugu ieguves nolūkos tajā pašā dienā, 1970. gada 8. jūnijā, apmeklēta Carnikava (varbūt vieta tuvu pieaugušā īpatņa ieguves vietai) un Engures ezers, kur iegūtas četras mazuļu ādiņas, kādas iepriekš nav bijušas muzeja krājuma sastāvā. Šie īpatņi bijuši vēl ligzdā guloši un pūku tērpā – nelieli un raibi, lai labāk maskētos apkārtējā smilšainajā dzīves vidē. Interesantā kārtā, lai arī vienas ādiņas ieguve Engures ezerā tiek fiksēta uz konkrētā eksemplāra etiķetes muzeja krājumā, nav zināms apliecinājums, ka 1970. gadā šajā vietā būtu ligzdojusi kāda kolonija. Dažas ligzdošanas sezonas ir konstatētas Mērsragā abpus ostai, bet tās fiksētas tikai pēc 1983. gada (Matrozis 2024, 9).
Noslēdzošais mazā zīriņa sugas paraugu ievākšanas notikums bijis 1979. gads, kad 23., 28. maijā un 19. jūnijā vienā ligzdā Kundziņsalā, divās ligzdās Lielupes grīvā un vienā ligzdā Kuivižos iegūti kopā divpadsmit olu paraugi. Šo materiālu ieguvi veikuši Māris un Agris Strazdi. Pirmās deviņas olas visticamāk varētu būt pirmā dējuma olas, kas izdētas maija sākumā, savukārt pēdējās trīs olas, iespējams, ir bijušas no atkārtota dējuma. Gadījumos, ja ligzda tiek izpostīta, jūnija sākumā mazie zīriņi vēl var paspēt iekārtot jaunu ligzdu un no jauna perēt olas. Ņemot vērā faktu, ka šīs olas jūnija vidū vēl nebija izšķīlušās, šī teorija būtu iespējama, jo līdz mēneša beigām parasti jaunie putni jau ir pazaudējuši visu pūku tērpu un iemācījušies lidot.
Kundziņsala ir viena no ilglaicīgajām mazo zīriņu ligzdošanas vietām, kur pastāvīga kolonija uzturējusies līdz pat 2004. gadam, taču to iztraucēja apjomīgi ostas pārbūves darbi, kuru rezultātā caur ligzdošanas vietu izbūvēts dzelzceļš un ostas novietne (Matrozis 2024, 10). Tāpat arī Lielupes grīvas salas gandrīz visa 20. gs. garumā bijusi iecienīta ligzdošanas vieta, kaut ligzdojošo pāru skaits katrā sezonā bijis stipri mainīgs (Matrozis 2024, 9-12). Visbeidzot, Kuivižos mazo zīriņu ligzdošana pēdējo reizi konstatēta 2007. gadā (Matrozis 2024, 9), kas, domājams, ir viens no spilgtajiem piemēriem cilvēku un mājdzīvnieku radītajam traucējumam, kas apdraud mazos zīriņus, kuri par savu ligzdošanas teritoriju izvēlējušies plašai publikai pieejamas un apmeklētas zonas.
Zīriņu paraugus vasaras garumā ir iespējams aplūkot izstādē, kas izvietota LU Zinātņu mājā, Jelgavas ielā 3, Torņakalnā.
Zīriņu izbāzeņi un ādiņas ir daļa no LU Muzeja Zooloģijas kolekciju pastāvīgās ekspozīcijas, kas atrodas Kronvalda bulvārī 4, Rīgā, 422. telpā. Ieejot pa galvenajām ēkas durvīm, labajā pusē aiz durvīm ir kāpnes, 422. telpa atrodas 4. stāvā. Apmeklējumu iepriekš jāpiesaka muzeja mājaslapā vai pa tālr. 67034013
Papildus informācija:
Par 2024. gada putnu Latvijā kļuvis mazais zīriņš.
Latvijas Ornitologu biedrība 2024. gada putna godā ieceļ mabo zīriņu.
2024. gada putns - mazais zīriņš // DABNĪCA
2011. gada putni kaimiņvalstīs. Dabas dati. dabasdati.lv/lv/article/2011-gada-putni-kaiminvalstis/
Cinītis, M. Pētersons, N. Piterāns, A. Piterāns U. 2022. Latvijas Universitātes Zooloģijas muzeja kolekciju un eksponātu vēsture. Latvijas Universitātes raksti, 818. Sēj. Zinātņu vēsture un muzeoloģija. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 153.-176. lpp.
Latvijas Ornitoloģijas biedrība 2024. gada putna godā ieceļ mazo zīriņu. Latvijas ornitoloģijas biedrība. https://www.lob.lv/2024/01/latvijas-ornitologijas-biedriba-2024-gada-putna-goda-iecel-mazo-zirinu/
Matrozis, R. 2017. Pieminot Juri Rūti (1947-2014). Putni Dabā, 80. Izd., 2017 4. Rīga: Latvijas ornitoloģijas biedrība, 36.-40. lpp. https://putnidaba.lob.lv/wp-content/uploads/2019/12/Putni-daba_80-2017_4-10_lpp36-40.pdf
Matrozis, R. 2024. Par mazā zīriņa ligzdošanas vietām un populācijas stāvokli Latvijā. Putni Dabā, 93. Izd., 2024 1. Rīga: Latvijas ornitoloģijas biedrība, 6.-13. lpp.
Mazo zīriņu ligzdošanas laikā atpūtniekiem slēdz četru upju grīvas. Latvijas sabiedriskie mediji. https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/vide-un-dzivnieki/02.05.2024-mazo-zirinu-ligzdosanas-laika-atputniekiem-sledz-cetru-upju-grivas.a552678/
Par 2024. gada putnu Latvijā kļuvis mazais zīriņš. Latvijas sabiedriskie mediji. https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/vide-un-dzivnieki/02.01.2024-par-2024-gada-putnu-latvija-kluvis-mazais-zirins.a537365/
Piterāns, A. Piterāns U. 2017. Latvijas Universitātes Zooloģijas muzejs. Latvijas Universitātes raksti, 815. Sēj. Zinātņu vēsture un muzejniecība. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 178.-199. lpp.
Zwergseeschwalbe. NABU. https://www.nabu.de/tiere-und-pflanzen/voegel/portraets/zwergseeschwalbe/
Madara Smeltere-Molla, krājuma glabātāja
Šajā mēnesī mūsu uzmanību saista kolāža, kurā attēlots Zemes bagātību pētīšanas institūta (ZBPI) kolektīvs 1944. gadā. Tas bija zīmīgs gads; Latvijā pirms 60 gadiem vācu okupantus atkal nomainīja Padomju vara. Neskaidrās nākotnes dēļ daudzi Latvijas iedzīvotāji devās uz Vāciju, citi mēģināja nokļūt Zviedrijā vai izlēma palikt tepat.
Kolāžas un, domājams, daudzu tajā iekļauto portretu autors ir institūta fotogrāfs Otto Birzgalis, tā norādīts kolāžas apakšējā stūrī. Šis ir vienīgais plašā kolektīva foto. Muzejā ir daudz citu O. Birzgaļa fotogrāfiju, kurās redzami vadošie darbinieki sapulcēs, svinībās un citos pasākumos, vai arī speciālisti praktiskajā darbā. Bet šajā kolāžā ir iekļauti arī tie, kas strādāja laboratorijās, mehāniskajā cehā, virtuvē, grāmatvedībā, kopā 134 darbinieki. Portretu izvietojumā ievērotas zināmas likumsakarības - redzamākie darbinieki ir centrā un augšējā malā. Fotokolāža ir ZBPI darbinieku tieši 1944. gada portretējums, tajā nav daudzu bijušo darbinieku, no kuriem dažam bijusi liela loma institūtā. Uzvārdu rakstība bieži neatbilst mūsdienu normām.
Mūsu muzeja rīcībā nav oriģinālās kolāžas, taču ir saglabājušies tās attēli uz fotoplates un fotogrāfijas. Domājams, kolāžas lielums bija ap 50 x 70 cm vai nedaudz lielāks. Bez tam muzejam nodotajos Viktora Grāvīša materiālos saglabātas 55 maza izmēra fotogrāfijas, kas izmantotas kolāžas veidošanā. Fotogrāfijām otrā pusē ir līmējuma pēdas un uzvārdi, pārsvarā, rakstīti V. Grāvīša rokrakstā, daži arī ar labojumiem.
Zemes bagātību pētīšanas institūts (ZBPI) tika izveidots 1939. gadā, pārveidojot un papildinot 1936. g. dibināto Zemes bagātību pētīšanas komiteju. Šim - 1944. gadam - laika ziņā ir tuvas 2 publikācijas par institūtu. Informācija par institūta darbiem pēdējo gadu laikā lasāma direktora Antona Kursīša rakstā, kas publicēts 1942. gadā (Kursīts 1942). Plašāks raksts ZBPI 10 gadu darbības atcerei, atskatoties uz paveikto, publicēts 1947. gadā (Bambergs 1947). Tajā minēti daudzi darbinieki, arī bijušie, un iekļauts institūta publikāciju saraksts. Te ir lasāms arī institūta direktora Prof. Dr. Matveja Kadeka priekšvārds, kurā skaidrots, ka turpmāk institūta nosaukums būs LPSR ZA Ģeoloģijas un ģeogrāfijas institūts.
No 1939. līdz 1944. gadam institūta sastāvs bija pamazām mainījies, audzis un pilnveidojies; radušās jaunas nodaļas, laboratorijas un specializācijas. Institūta darbā iekļāvās arī LU darbinieki – kolāžā 134 cilvēku vidū atrodami vismaz 45 LU mācībspēki, absolventi un studenti.
1940. gada politiskie un saimnieciskie pārkārtojumi institūtu bija skāruši maz. Konstantīns Kaļetovs, specializējies lietišķajā ģeoloģijā un derīgo izrakteņu pētīšanā, 1940. g. 17. jūlijā tika iecelts par Vidzemes Artilērijas pulka politisko vadītāju (“poļitruku”). Direktora vietas izpildītāja Vernera Zāna vietā Vietējās rūpniecības tautas komisārs iecēla ģeofiziķi (un sociāldemokrātu) Jāni Irbēnu.
Tāpat kā padomju, arī vācu okupācijas gados institūts turpināja strādāt, apkalpojot pārsvarā militārās iestādes. Īpaša vērība tika pievērsta purvu izmantošanai kurināmās kūdras ieguvei, kā arī pētījumiem, kā kūdru un sopropeli varētu ķīmiski pārveidot derīgā degvielā. Ķemeru sanatorijā, kur tika izveidota vācu karavīru lazarete, ZBPI ierīkoja ūdensapgādes dziļurbumu.
1943. g. tika aizturēta grupa, kas gatavojās pāri austrumu frontei slepus doties uz PSRS. Tajā bija arī institūta ģeologs Anzelms Mutulis (vienīgais no ZBPI, kas ģeoloģiju bija apguvis Sorbonnas Universitātē) un inženieris Pāvils Francmanis, inženierzinātņu fakultātes absolvents, kas bija piedalījies Ķeguma HES celtniecībā. A. Mutulis nonāca koncentrācijas nometnē, bet P. Francmanis Rīgas Centrālcietumā. Institūts gan iesniedza lūgumu ņemt vērā P. Francmaņa nepabeigto vērtīgo izgudrojumu (cementa komponentu jomā) un bargi nesodīt, tomēr 1944. g. P. Francmanis tika tiesāts un nošauts. Vēl divi ZBPI darbinieki - J. Kononovs un Vite (nav zināms, kurš - institūtā bija divi Vites) - vācu okupācijas laikā tika apcietināti par necienīgu, bravūrīgu izturēšanos pret virsniekiem.
1944. gads Rīgai un arī institūtam bija īpašs. Sarkanā armija pamazām tuvojās Rīgai un oktobrī to sasniedza. Vācu okupācijas vara bija paredzējusi pirms izvest uz Vāciju dokumentus un vērtīgāko inventāru, un, pēc iespējas, arī cilvēkus. Pēc J. Grestes ziņām, aparatūras vietā kastēs darbinieki bija sapakojuši naglas u.c. mazvērtīgus dzelžus. Kad tas nāca gaismā, institūta direktors (Antons Kursītis ?) nonāca cietumā. Te jāatzīmē, ka 1944. gadā daļa vadošo darbinieku (pēc Grestes ziņām, septiņpadsmit) frontei tuvojoties, devās uz Rietumiem, t.i., Vāciju.
Aleksis Dreimanis, kurš tolaik strādāja ZBPI un bija arī privātdocents LU Matemātikas un dabaszinātņu fakultātē, pēc kara uzturēja sakarus ar daudziem tautiešiem rietumu zemēs un 2008. g. publicēja savāktos materiālus (Dreimanis 2008). Pēc A. Dreimaņa saraksta, “ar Zemes bagātību pētīšanas institūtu 1944. gadā izceļo uz Vāciju” 10 cilvēki: Irmagarde (Irma) Embovica, Reinis Kampe, Heinrihs V. Grauss, Iļja Mamantovs, Sigismunds Miglenieks, Vitolds Pudovskis, Irma Rade, Jānis Rade, Alfons Timšs, Verners Zāns. Acīmredzot, ne ar institūta pārcelšanos, bet citādā veidā Rietumos nokļuvuši institūta darbinieki Voldemārs Svīķis, Leonīds Slaucītājs, Irene un Otto Meļļi, Arvīds Arājs. Arī pats saraksta sastādītājs A. Dreimanis Itālijā (un pēc tam Vācijā, Kanādā) nonāca nevis kā institūta darbinieks, bet gan kā Latviešu leģiona militārais ģeologs. Varam pieminēt, ka A. Dreimaņa sarakstā iekļautie visi (varbūt, izņemot Irmgardi Embovicu un Reini Kampi, par tiem maz ziņu) Rietumu zemēs veiksmīgi darbojās ar Zemes zinātnēm vai ķīmisko tehnoloģiju saistītās profesijās.
Atsevišķi jāpiemin ģeologa, docenta Nikolaja Delles un ZBPI strādājošā ģeoloģijas studenta Kārļa Cukermaņa gaitas. Institūta inventārs tika vests ar vilcienu, to pavadīja N. Delle un K. Cukermanis. N. Delle palika Vācijā, kur strādāja ģeoloģiskā iestādē, līdz viņu apcietināja padomju drošības iestādes. K. Cukermanis, pēc J. Grestes ziņām, bija vienīgais ZBPI darbinieks, kas, pabijis Vācijā, atbrauca atpakaļ uz Padomju Latviju, turklāt atvedot institūta inventāru.
Kas notika ar tiem, kas palika Latvijā? Daļa palika strādāt institūtā vai, būdami atzīti speciālisti, turpināja strādāja LPSR. Tādi bija augsnes pētnieks un hidroģeologs Jānis Vītiņš, inženieris un būvmateriālu speciālists Arturs Tramdahs (Klūga 2017), purvu zinātnieks Pēteris Nomals, agroķīmiķis Kārlis Bambergs (tēvs), silikātu tehnologs Jūlijs Eiduks (Grosvalds, Alksnis, Lēruma 2015).
Ģeofiziķis – aktinometriķis (Saules staru enerģijas pētnieks) Jānis Ģirupnieks vairāk pazīstams kā skolotājs un rakstnieks, daudzu populārzinātnisku grāmatu autors. Sarakstījis arī romānu “Ekspedīcija zemes dziļumos” zinātniskās fantastikas žanrā (1939).
Ģeofiziķis Jānis Irbēns, iespējams, kara laikā ārzemju komandējumos tikās arī ar Dānijas un Zviedrijas ietekmīgiem politiķiem un tos informēja par politisko noskaņojumu un situāciju Latvijā (Neiburgs 2009). Viņš otrreiz kļuva par ZBPI direktoru 1944. vai 1945. gadā. Taču jau 1946. g. padomju represīvās iestādes konstatēja, ka J. Irbēns ir “naidīgi noskaņots pret padomju varu un veicis pretpadomju aģitāciju”. Laiku no 1946. līdz 1953. gadam J. Irbēns pavadīja Vorkutā un Magadanā. Pēc tam bija ražošanas apmācības skolotājs Rīgas skolās.
Institūta direktors 1944. g. bija Antons Kursītis (arī Kursīts, Kursišs). Pēc izglītības viņš bija inženieris, strādājis kā apūdeņošanas speciālists Krievijas dienvidos - Turkestānā, Aizkaukāzā, Kaspijas baseinā u.c., vēlāk Latvijā organizējis Lubānas ezera ūdeņu regulēšanu, dažus gadus bijis arī Latvijas satiksmes ministrs. Viens no Latvijas Centrālās padomes 1944. gada 17. marta memoranda parakstītājiem. Nav izdevies noskaidrot, kā pagāja pēckara gadi A. Kursītim, zināms, ka viņš miris Rīgā 1968. gadā.
Jāpiemin arī Augusts Ozols, administrācijas darbinieks, institūta sekretārs, kas 1940. gadā amatā nomainīja Ģirtu Salno (vēlāk ražīgo latviešu trimdas rakstnieku). A. Ozols bija nodaļas vadītājs 1943. g., zinātniskās padomes loceklis 1948. g.
Ja attēlā redzamais A. Talcis ir tas pats Ādolfs Talcis - rakstnieks, žurnālists un tulkotājs, arī pārliecināts Padomju varas atbalstītājs un VDK darbinieks, tad 1944. g. viņam vajadzētu būt jau pabijušam Sarkanajā armijā, vācu gūstā un Priedaines kūdras fabrikā. No otras puses, Ādolfa Talča biogrāfijā darbs ZBPI nav pieminēts.
Jānis Greste bija institūta muzeja pārzinātājs, viņš ir arī saglabājis šīs kolāžas kopijas un dažus citus materiālus. Greste arī ir pierakstījis atmiņas par Zemes bagātību institūtu – gan aizsākumiem, kur viņš bijis klāt vismaz kā viens no organizētājiem un pirmajiem darbiniekiem, gan arī kara gadiem. Šo manuskriptu izmantojusi Lidija Volkova (Greste 1977), (Greste 1990) un daži citi autori (Krūze 2006).
Daudzi toreiz jaunie ZBPI darbinieki vēlāk kļuva par pazīstamiem ģeoloģijas pētniekiem un lietišķo darbu veicējiem institūtā vai citās ģeoloģiska rakstura iestādēs. Ģeologi bija Krišs Bērziņš, Marija Majore, Eda Rinks, Jānis Sleinis, Visvaldis Melzobs. Antons Aivars bija ģeologs, bet pazīstams arī kā gleznotājs. Kārlis Cukermanis bija hidroģeologs. Vilma Ozoliņa bija ģeoloģe, Ģeoloģijas pārvaldes Centrālās laboratorijas Litoloģijas nodaļas palinoloģe. Elza Birzniece – ķīmiķe, vadīja ķīmijas laboratoriju, vēlāk Ģeoloģijas pārvaldes Centrālās laboratorijas vadītāja. Juris Bite kā ģeologs pētīja ģipšus, bet viņu interesēja arī mineraloģija un petrogrāfija. LU Muzejā ir J. Bites dāvātie materiāli, tai skaitā Otto Meļļa paraugi.
Otto Birzgalis (1895-1986) bija institūta fotogrāfs (oficiāli - tehniskais darbinieks). Viņš iekārtoja fotolaboratoriju, un 1947. g. skaitījās tās vadītājs. Veica paraugu, zīmējumu u.c. materiālu fotografēšanu, kā arī dokumentēja institūtā notiekošo. LU Muzejā ir O. Birzgaļa fotomateriāli - institūta vēstures liecības. Arī šī kolāža.
Kursīts A. 1942. Zemes bagātību pētīšanas institūta darbība. Latvju Tautsaimnieks. Nr 13-14, Rīga, 378–384 lpp.
Bambergs K. un citi. 1947. Zemes bagātību pētīšanas institūta pētnieciskās darbības vispārīgs pārskats. Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Ģeoloģijas un ģeografijas institūts. Raksti I. Rīga: LVI, 15–34 lpp.
Dreimanis A. 2008. Latviešu ģeozinātņu darbinieki Rietumu zemēs no 1945. līdz 1990. gadam. Akadēmiskā Dzīve N45.
Klūga V. 2017. Inženierzinātņu profesora Artura Tramdaha (1884–1970) intelektuālais un kultūrvēsturiskais mantojums Latvijas Universitātes Bibliotēkā. Latvijas Universitātes raksti. 815. sēj.
Grosvalds I., Alksnis U., Lēruma M. 2015. Profesora Jūlija Eiduka dzīve, darbs un personība. The Humanities and Social Science. History of Science and Higher Education N24.
Neiburgs U. 2009. Baltijas valstu pretošanās kustību savstarpējā sadarbība un sakari ar rietumu izlūkdienestiem (1941-1945). Akadēmiskā Dzīve N46
Greste J. 1977. … kā dzeņa vēders. Liesma, 198 lpp.
Greste J. 1990. Krist un celties: autobiogrāfiskie tēlojumi, portreti un vēstules. Zvaigzne, 303 lpp.
Krūze A. (sast. un zin. red.), 2006. Krūze A., Dābols A., Grosvalds I., Staris A., Saulīte A. Jānis Greste - Latvijas pedagoģijas pelēkais dārgakmens. Laikmets un personība 8, 4-116 lpp.
Māris Rudzītis, krājuma glabātājs
Tuvojoties Latvijas Universitātes (LU) 105. dzimšanas dienai, LU Muzejs iesaistās Latvijas valsts nacionālās Alma mater simbolu izpētē. LU saimes pamatu veido pats students, kurš arī veido neatkarīgās Latvijas valsts nākotni, strādājot savā specialitātē un ievērojot savas universitātes devīzi Scientiae et Patriae (Zinātnei un Tēvzemei). Lai LU absolvents nezaudētu savu saikni ar LU, viņš varēja saņemt LU akadēmisko nozīmīti kā pateicība par sasniegumiem studijās un apliecinājums piederībai pie LU saimes. Mūsdienās LU akadēmiskā nozīmīte ir nopērkams suvenīrs, taču tai vēsturiski ir bijis pilnīgi cits pielietojums. Sagaidot LU 105. dzimšanas dienu, LU Muzejs iepazīstina ar LU akadēmisko nozīmīti.
LU Akadēmiskās nozīmītes raksturojums
LU Akadēmiskā nozīmīte ir rombveida, kas ir kalta no sudraba. Virskārtu veido balta emalja, bet tās malas ir ar zeltītu emalju. Romba labajā un kreisajā augšējā sānā ir uzrakstīta LU latīniskā devīze Scientiae et Patria, kas ir zelta krāsā. Vidū ir sudraba kaligrāfiska abreviatūra "LU", kas nozīmē "Latvijas Universitāte". Romba augšējā daļā ir sudraba ozollapu vainags, kas ir uzlikts uz pašas nozīmītes; ozollapas simbolizē spēku un izturību, kas iedvesmo uz centību un degsmi studijās, kā arī zinātnē. Romba apakšējā daļā ir Latvijas Republikas lielais ģerbonis, kas apliecina LU ciešo saikni ar neatkarīgo Latvijas valsti. Nozīmītes lielā forma ir 4,4 cm gara, 2,7 cm plata (LUM5141), kas atbilst skicei arhīva lietā (LNA-LVVA, 7427-6-213, 15). Mazās formas nozīmīte ir 3 cm gara, 2 cm plata, kas glabājas LU Muzeja krājumā (LUM5138). Abu formu nozīmītes drīkst nēsāt kandidāta, doktora un goda doktora grāda ieguvēji atbilstoši 1931. gada 16. decembra LU Padomē apstiprinātajiem noteikumiem (LNA-LVVA, 7427-6-213, 21). Abas formas nozīmītes piesprauž krūts labajā pusē - lielo pie frakas, uzvalka vai formastērpa, bet mazo ikdienišķā uzvalka pogcaurumā. LU Muzeja krājumā sudraba lielās un mazās nozīmītes pieder nezināmam LU kandidāta grāda ieguvējam. LU doktoru un goda doktoru akadēmiskajām nozīmītēm, kas nav pieejamas LU Muzeja krājumā, ir tā pati forma, bet gan no zelta un ar burtu "D" (Doktors) ozollapu vainaga iekšpusē (LNA-LVVA, 7427-6-213, 24).
Tieši lielās formas LU Akadēmisko nozīmīti LU Muzejam pastāvīgā glabāšanā nodeva LU Vēstures un filozofijas fakultātes (tagad LU Humanitāro zinātņu fakultātes) absolvente, latviešu vēsturniece Simona Perta, pateicoties tam LU Muzejam radās iespēja īstajā laikā veikt pētniecisko darbu.
Mūsdienu LU Akadēmiskā nozīmīte pilnībā atšķiras no starpkaru perioda LU Akadēmiskās nozīmītes, jo tā ir LU nopērkams suvenīrs. Tai vairs nav stingra simboliskā nozīme, kā tas bija agrāk. Tai arī nav stingru reglamentējošo noteikumu kā mūsdienu LU Sudraba ozolam, ko piešķir Promocijas ceremonijā jaunajiem LU zinātņu doktoriem. Būtībā mūsdienu LU Akadēmisko nozīmīti var nopirkt un nēsāt ikviens, neatkarīgi no tā, vai ir absolvējis LU. Tagad LU Akadēmiskai nozīmītei izmērs atbilst tikai oriģināla mazās formas izmēram. Tā nav gatavota no sudraba vai zelta, un tās Scientiae et Patriae devīzes noformējums un saspraudes mehānisms neatbilst oriģinālam. Tas rosina vielu pārdomām, vai LU saimei nevajadzētu aizdomāties par LU Akadēmiskās nozīmītes kā simbola saglabāšanu.
Mūsdienu LU simbolu aizsākumi
Vēsturiski LU saviem simboliem (LU karogam, LU rektora amata ķēdei, LU himnai u.c.) pievērsās savas un Latvijas valsts 10 gadu jubilejas priekšvakarā un 1930. gados, jo 1920. gados ļoti aktuāla bija pašas Latvijas valsts nacionālās Alma mater izveide, organizēšanās un integrēšanās pēc Pirmā pasaules kara jaunajā Eiropas universitāšu starptautiskajā vidē (Ranka 2007, 7). Pirmoreiz LU simbolu jautājumam sāka pievērsties LU rektors, latviešu studentu korporācijas Lettonia vecbiedrs (filistrs) Mārtiņš Zīle, kurš amata pienākumu pildīšanas laikā 1928. gada 9. augustā pasūtīja latviešu komponistam Jāzepam Vītolam sacerēt LU himnas melodiju, bet himnas tekstu latviešu rakstniekam Edvardam Virzam. Tā paša gada 19. septembrī tika izlemts par LU Mazās aulas koka katedras iekārtošanu, ko uzņēmās LU Arhitektūras fakultātes profesors, latviešu studentu korporācijas Selonija vecbiedrs (filistrs) Eižens Laube (Baltiņš 2014, 53). LU akadēmiskā nozīmīte pēc kārtas ir trešais (1932) LU simbols aiz LU himnas kā pirmā (1928) un LU Mazās aulas koka katedras kā otrās (1928). LU rektora amata ķēde ir pēc kārtas ceturtais (1933), LU karogs piektais (1938) un LU emblēma sestais (1991) izveidotais LU simbols (Briedis 2004, 98-100).
LU Akadēmiskās nozīmītes projekta apstiprināšana
1931. gada 4. decembrī LU prorektors studiju lietās, LU Teoloģijas fakultātes profesors un latviešu studentu korporācija Lettonia vecbiedrs (filistrs) Ludvigs Adamovičs ar LU sekretāru Aleksandru Valdmani nosūtīja vēstuli Latvijas izglītības ministram, LU Inženierzinātņu fakultātes profesoram Edmundam Ziemelim, kurā lūdza apstiprināt 1931. gada 25. novembra LU Padomes projektu par LU Akadēmiskās nozīmītes izgatavošanu (LNA-LVVA, 7427-6-213, 21). Latvijas izglītības ministrs bez iebildumiem, būdams pats LU mācībspēks, tā paša gada 11. decembrī apstiprināja 25. novembra LU Padomes apstiprināto LU Akadēmiskās nozīmītes projektu. (LNA-LVVA, 7427-6-213, 22). Pirms projekts tika iesniegts E. Ziemelim, 1931. gada 30. novembrī LU rektors Mārtiņš Bīmanis lūdza atļauju Latvijas Valsts prezidentam Albertam Kviesim lietot Latvijas Republikas ģerboni uz LU Akadēmiskās nozīmītes (LNA-LVVA, 7427-6-213, 7), ko arī valsts prezidents apstiprināja tā paša gada 1. decembrī ar rīkojumu nr. 262 (LNA-LVVA, 7427-6-213, 21). Projekta apstiprināšana nebija vienkārša, jo LU rektora virzīto LU Akadēmiskās nozīmītes projektu visi LU Padomes locekļi neatbalstīja - 16 balsis PAR un 14 balsis PRET (kopā 30 balsis) (LNA-LVVA, 7427-6-213, 5).
LU Akadēmiskās nozīmītes autorība
LU Akadēmiskās nozīmītes dizaina autorība pieder LU Arhitektūras fakultātes vācbaltiešu studentam, novadpētniekam Ksaveram Andermanim, kurš LU Dekānu padomei 1929. gada 9. septembrī uzzīmēja 6 parauga skices LU Akadēmiskai nozīmītei kā LU fakultāšu absolventu apbalvojumam (skatīt attēlus) (Briedis 2004, 99). 1. paraugs (lasīt sadaļu LU Akadēmiskās nozīmītes raksturojums). 2. paraugs - kandidātiem sudraba vainags, ko ieskauj Latvijas karoga lentes un vidū sudraba kaligrāfiskā abreviatūra "LU", apakšā devīzes lente ar tekstu Scientiae et Patriae, bet doktoriem un goda doktoriem zelta vainags, ko ieskauj Latvijas karoga lentes, virs kura mezgla ir "D" burts un vidū zelta abreviatūra "LU", apakšā devīzes lente ar tekstu Scientiae et Patriae. 3. paraugs - kandidātiem sudraba trijstūra veida forma ar nedaudz izliektiem augšējiem stūriem, augšā ir Latvijas valsts lielais ģerbonis, zem kura ir devīze Scientiae et Patriae un vidū sarkanas emaljas krusts; doktoriem un goda doktoriem zelta trijstūra veida forma ar nedaudz izliektiem augšējiem stūriem, augšā ir Latvijas valsts lielais ģerbonis, zem kura ir devīze Scientae et Patriae, vidū sarkanas emaljas krusts un zem tā "D" burts, kā arī visu nozīmīti ieskauj zelta lauru lapu vainags. 4. paraugs – sudraba četrstaru zvaigzne ar zelta Latvijas valsts lielo ģerboni augšā un vairogu Latvijas karoga krāsā ar zelta abreviatūru "LU" apakšā. 5. paraugs – sudraba lauru lapu vainags, kam iekšpusē augšā ir zelta Latvijas valsts lielais ģerbonis, apakšā zelta rombs ar sudraba kaligrāfisko abreviatūru "LU", abus simbolus tur kopā Latvijas karoga lente ar riņķveida āķīti. 6. paraugs ir tāds pats kā 5. paraugs, taču Latvijas valsts lielo ģerboni un Latvijas valsts karoga lenti tur kopā mezgliņš (LNA-LVVA, 7427-6-213, 10-18). LU Dekānu padome nolēma projektu virzīt LU Padomei, kur arī 16 LU Padomes locekļi nobalsoja PAR LU Akadēmiskās nozīmītes 1. paraugu (LNA-LVVA, 7427-6-213, 5). LU Akadēmiskās nozīmītes izgatavošanas autorība pieder Rīgas juvelierim Francim Milleram, kurš izkala LU nozīmītes 1932. gada janvārī. 1932./1933. ak. g. LU sāka piešķirt izgatavotās nozīmītes saviem absolventiem, bet 1932. gada 19. janvārī LU Arhitektūras fakultātes studenti protestēja pret LU Akadēmisko nozīmīti, lūdzot to noraidīt kā "mākslinieciski nevērtīgu" (Strods 1994, 65).
Kritika par LU Akadēmisko nozīmīti
LU Arhitektūras fakultātes patiesais iebildums pret LU Akadēmisko nozīmīti nebija aiz mākslinieciskiem, bet gan juridiskiem apsvērumiem - LU Padomes nevēlēšanās atzīt bijušā Rīgas Politehniskā institūta (RPI) absolventiem tiesības nēsāt RPI Akadēmisko nozīmīti (līdzīga LU Akadēmiskās nozīmītes 5. un 6. paraugiem). Izveidojoties LU, tā integrēja RPI Arhitektūras nodaļu savā struktūrā kā Arhitektūras fakultāti. Arhitektūras studenti uzskatīja par netaisnīgu aizliegt nēsāt RPI Akadēmisko nozīmīti, ja students sāka studēt RPI, taču lielo pārmaiņu rezultātā absolvēja LU pēc RPI studiju programmas (Briedis 2004, 100). Arī jāņem vērā, ka RPI Akadēmiskā nozīmīte sastāvēja no Krievijas impērijas ģerboņa, tā kā tas nebūtu korekti LU absolventam nēsāt citas, neeksistējošas valsts simbolu un pati LU bija Latvijas valsts, nevis Krievijas impērijas universitāte. Pirms LU Akadēmiskās nozīmītes projekta apstiprināšanas LU juristi centās aizstāvēt RPI absolventu tiesības nēsāt RPI Akadēmisko nozīmīti 1931. gada 2. novembra LU Dekānu padomes sēdē, taču Dekānu padome LU juristu aizstāvību noraidīja (LNA-LVVA, 7427-6-213, 62). Tomēr LU absolventi apbalvojumu varēja saņemt pie LU sekretāra A. Valdmaņa pret samaksu (8-10 latu kandidātiem, 10-13 latu doktoriem un goda doktoriem), uzrādot iegūto LU diplomu, tā kā ne visi LU absolventi gribēja maksāt un viņiem bija tiesības atteikties no šāda apbalvojuma (Ķiploks, Kurcalts 1936, 111). Dienu pirms LU Arhitektūras fakultātes studentu protesta 1932. gada 18. janvārī LU Padomē tika apspriests priekšlikums par LU Akadēmiskās nozīmītes (5. vai 6. paraugs) izgatavošanu un piešķiršanu LU profesoriem un docentiem, kuri vismaz 10 gadus izpildījuši LU mācībspēku pienākumus. Šo projektu LU Padome neatbalstīja, jo uzskatīja par lieku izgatavot papildus LU Akadēmiskās nozīmītes (LNA-LVVA, 7427-6-213, 28).
Ar LU Akadēmiskajām vēsturiskajām nozīmītēm var iepazīties ikviens interesents, piesakot vizīti LU Muzeja LU vēstures kolekcijās. Rūdolfs Rubenis, rudolfs.rubenis@lu.lv, 67034031
Papildus informācija
Ventspils muzeja lietu stāsti: nozīmītes nozīme
Ksaveram Andermanim veltīta izstāde Arhitektūras muzejā
Izstāde Arhitektam, etnogrāfam un Cēsu muzeju direktoram Ksaveram Andermanim – 125
Noteikumi par Latvijas Universitātes absolventu un doktoru krūšu nozīmēm, krūšu nozīmju paraugi. LNA LVVA, 7427-6-213
LU apsveikumu kolekcija. LU Muzeja LU vēstures kolekcija, inv. Nr. LUM5140
LU apsveikumu kolekcija. LU Muzeja LU vēstures kolekcija, inv. Nr. LUM5138
Baltiņš, M. 2014. Profesors Mārtiņš Zīle (1863-1945): mūža ritums un zinātniskās idejas. Profesors Dr. med. Mārtiņš Zīle: Dzīve un darbs. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds.
Briedis. J. 2004. Augstākās tehniskās izglītības vēsture Latvijā (2. daļa): Tehniskās fakultātes Latvijas Universitātē, Rīgas Universitātē, Latvijas Valsts universitātē (1919-1958). Rīga: Rīgas Tehniskā universitāte
Ķiploks, E., Kurcalts, K. 1936. Studentu kalendārs 1936./1937. m.g. Rīga: LU Studentu padomes Grāmatnīca
Ranka, S. 2007. Profesors Dr. med. Jānis Ruberts: Dzīve un darbs. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds
Strods, H. 1994. Latvijas Universitāte (1919-1940). Latvijas Universitāte 75. Rīga: Latvijas Universitāte
Rūdolfs Rubenis, krājuma glabātājs
2024. gada beigās aprit 100 gadi, kopš Latvijas Universitātes ēkā tika iekārtots Astronomiskās observatorijas pulksteņu pagrabs. Par novembra mēneša priekšmetu izvēlēti divi Frīdriha Candera un Latvijas astronomijas krājumā esošie Riefler firmas pulksteņi, kas šajā pagrabā atradās. Šobrīd abi pulksteņi aplūkojami LU Muzeja astronomijas ekspozīcijā Raiņa bulvārī 19, 4 stāvā. Pieteikties ekskursijai var ŠEIT. Pati pagraba telpa Raiņa bulvāra 19 ēkā eksistē arī šodien, bet laika dienesta pulksteņu tur vairs nav kopš 1960. gada. Ar Latvijas Universitātes Astronomiskās observatorijas laika dienestu attēlos var iepazīties ŠEIT.
Tieši divus gadus pēc Latvijas Universitātes (LU) dibināšanas 1921. gada septembrī tika izveidots Astronomijas kabinets, par kura pārzini kļuva astronoms Alfrēds Žaggers (1878 – 1956). Jaundibinātais kabinets ieguva 3 telpas LU galvenās ēkas 4. stāvā – tās bija 401. telpa, tā saucamā asistentu telpa pie tās, un 402. telpa, jeb direktora kabinets. Gadu vēlāk, 1922. gada 18. oktobrī Latvijas Universitātes Padome pārdēvēja Astronomisko kabinetu par Latvijas Universitātes Astronomisko observatoriju (AO) un A. Žaggers kļuva par tās pirmo direktoru.
Astronomiskajā observatorijā notika studentu apmācību, bet otrs svarīgākais darbs, ko vajadzēja veikt jaunajai observatorijai, bija laika dienesta izveidošana. Pirms 1919. gadā ēku Raiņa bulvārī 19 pārņēma Latvijas Universitāte, te bija Rīgas Politehniskais institūts (RPI), kurā jau pastāvēja savs laika dienests, notika precīzā laika noteikšana. Pirmā Pasaules kara sākumā lielākā daļa aprīkojuma tika izvesta uz Krieviju, šeit bija palikuši tikai daži instrumenti, kas piedevām kara laikā netika pienācīgi apkopti. Ar tiem nepietika, lai Laika dienests varētu nopietni darboties, tāpēc radās vajadzība iegādāties jaunus instrumentus un pulksteņus.
Jau 1922. gada septembrī observatorija nopirka Riefler firmas darba pulksteni Nr. 402 [1]. Sākotnēji to uzstādīja asistentu telpā, bet 1923. gada janvārī pārvietoja uz direktora kabinetu. Galvenais vidējā laika pulkstenis Riefler 403 tika iegādāts 1923. gada janvārī [2]. Sākumā šis pulkstenis atradās 402. telpā, bet 1925. gada janvārī to pārvietoja uz speciāli būvēto pulksteņu pagrabu. Šis pulkstenis sinhronizēja Dencker firmas pulksteni (kas arī bija pagrabā) un darba pulksteni Riefler 402 (4. stāvā). Riefler darba pulkstenis Nr. 435 arī iegādāts 1923. gada janvārī un uzstādīts direktora kabinetā [3]. Galvenais zvaigžņu laika pulkstenis Riefler 457 iegādāts 1924. gada rudenī tieši uzstādīšanai pulksteņu pagrabā [4]. Tas sinhronizēja Knoblich firmas pulksteni (arī atradās pagrabā) un darba pulksteni Riefler 435 (4. stāvā). 1924. gada vidū iegādāts firmas Siemens pulkstenis, kas arī rādīja zvaigžņu laiku [5]. Observatorijas rīcībā nu jau bija astoņi precīzi pulksteņi, četri no tiem rādīja vidējo Saules laiku (Riefler 403, ar to sinhronizētie Riefler 402, divi vecie RPI laika pulksteņi - Dencker firmas pulkstenis un Wagner firmas pulkstenis), otri četri rādīja zvaigžņu laiku (Riefler 457, ar to sinhronizētie Riefler 435, Knoblich un Siemens). [6]
Zvaigžņu laiks ir laika mērīšanas sistēma, kas saistīta ar zvaigžņu diennakts kustību un kurā par pamatvienību ir pieņemta zvaigžņu diennakts, bet vietējais laiks ir attiecīgās vietas meridiānam atbilstošais laiks. Vidējais Saules laiks ir laika mērīšanas sistēma, kas balstās uz Zemes rotāciju un ko realizē, ieviešot fiktīvu punktu – vidējo Sauli – un apskatot tās diennakts kustību; tad laiks ir vienāds ar vidējās Saules centra stundu leņķi; gandrīz vienmērīgs laiks, tomēr Zemes rotācijas nevienmērības dēļ tajā pastāv nelielas neregularitātes.
Riefler pulksteņus izgudroja vācu fiziķis un pulksteņmeistars Zigmunds Rīflers (Sigmund Riefler) savā firmā. 1889. gadā viņš izgudroja un patentēja jaunu pulksteņa gaitas regulatoru. Z. Rīflers arvien uzlaboja savu pulksteņu precizitāti, līdz parādījās tādi pulksteņi, kā Nr. 403 un Nr. 457, kuru kļūda dienā bez speciālas regulēšanas bija tikai 10 milisekundes. Tie bija vieni no precīzākajiem mehāniskajiem pulksteņiem pasaulē. Riefler firma turpināja darboties arī pēc izgudrotāja nāves, pavisam tika izgatavoti 635 pulksteņi, katram piešķirts savs numurs.
Tā kā ceturtā stāva telpas nebija īsti piemērotas galveno pulksteņu uzturēšanai, tika nolemts izbūvēt speciālu telpu, kur nekas nevarētu traucēt to gaitai. 1923. gadā LU Merķeļa ielas korpusa pagrabstāvā sākās pulksteņu pagraba būve. No muzeja krājumā esošā rasējuma Nr. 1 [7], (3. attēls) un astronoma, ilggadēja Raiņa bulvāra ēkas darbinieka Pētera Rozenberga atmiņām [8], tika konstatēts, ka šī telpa atradusies tagadējā Teoloģijas fakultātes pagrabā vai cokolstāvā, 51. kabineta/mācību auditorijas vietā.
Spriežot pēc LU Muzeja krājumā esošajiem oriģinālajiem pulksteņu pagraba rasējumiem, tā bija krietni liela telpa, bet pirms tajā novietot pulksteņus, tika veikti pamatīgi priekšdarbi. Telpas vidusdaļā grīdā tika iemūrēts atsevišķs, 1 metru biezs betona bloks, uz kura bija novietota bieza korķa plāksne vibrāciju amortizēšanai. Tam visam virsū uzmūrēja gandrīz 2 metrus garu, 1,5 metrus platu un 2 metrus augstu ķieģeļu kubu astronomisko pulksteņu piestiprināšanai. Kubs bija būvēts tik pamatīgi, lai apkārtējā ielu transporta vibrācija nebūtu jūtama un neietekmētu pulksteņu gaitu.
Rasējumā Nr. 2 (6. attēls) redzam, ka temperatūras izlīdzināšanai kubā bija izveidoti savā starpā savienoti vertikāli un horizontāli gaisa kanāli. Arī pārējā pagraba grīdā siltumizolācijas nolūkā bija divi slāņi. Lai slāpētu cilvēku staigāšanas radītās vibrācijas, šajā grīdas daļā izklāja biezus paklājus. Lieku reizi pagraba durvis vaļā nevēra – tajās bija stiklots lodziņš, lai varētu pārbaudīt gan pulksteņu gaitu, gan temperatūras rādījumus. Līdz ar to temperatūra vasarā un ziemā pulksteņu pagrabā neatšķīrās vairāk kā par 3 °C.
Kā liecina rasējums Nr. 3 (8. attēls) 1924. gada rudenī pagrabā vēl ierīkoja gaisa ventilācijas sistēmu, lai siltais āra gaiss, iekļūstot vēsajās pagraba telpās, neradītu mitrumu. Ja pulksteņu pagrabu bija nepieciešams sasildīt, ieslēdza elektrisko spuldzi – tās radītais siltums bija pietiekošs. 1924. gada novembra beigās – decembra sākumā pulksteņu pagraba izbūve bija pabeigta un 1925. gada janvārī turp pārvietoja divus galvenos Riefler pulksteņus. Ar šo brīdi sākās pilnvērtīga laika dienesta darbība.
Galveno Riefler pulksteņu mehānismi bija ievietoti stikla kupolā, bet svārsti atradās vara cilindrā, līdz ar to šie pulksteņi bija pilnīgi hermētiski un tos neietekmēja atmosfēras spiediena maiņa. Pulksteņu svārsti bija izgatavoti no invara – speciāla dzelzs un niķeļa sakausējuma ar ļoti mazu termiskās izplešanās koeficientu. Tas bija svarīgi, jo no svārsta garuma ir atkarīgs tā svārstību periods. Šis bija galvenais iemesls, kāpēc pulksteņus vajadzēja novietot telpā, kur gaisa temperatūra mainītos pēc iespējas mazāk. Otrs iemesls bija apkārt esošās vibrācijas, abus šos nosacījumus nekādi nebija iespējams realizēt 402. telpā. Lai gaiss mazāk traucētu pulksteņu darbību, to daļēji izsūknēja no korpusa ar rokas sūkni. Mehāniski galveno pulksteņu gaitu varēja regulēt, palielinot vai samazinot gaisa spiedienu pulksteņa korpusā - ja ielaida vairāk gaisa, gaisa pretestība pieauga un pulksteņa gaita kļuva lēnāka. Taču ikdienā pulksteņu gaitu regulēja elektriski no attāluma, to vadības slēdži atradās 402. telpā. Darbojoties, pulksteņi deva elektriskus impulsus, kas pa vadiem nonāca 402. telpā un sinhronizēja sekundāros darba pulksteņus. [9]
Pulksteņu pagrabu izmantoja aptuveni līdz 1960. gadam, tad laika dienestu pārcēla uz novērošanas staciju Latvijas Valsts Universitātes Botāniskā dārza teritorijā. Kubu, pie kura bija piestiprināti pulksteņi, nojauca pirms 1962. gada. Šobrīd, bez pašiem pulksteņiem un dažiem instrumentiem no pulksteņu pagraba saglabājies tikai korķa plāksnes fragments LU Muzeja krājumā un 51. telpā grīdā palikuši 2 postamenti.
Virtuālā izstāde "LU Laika dienests attēlos"
[1, 2, 3, 4, 5] CM784, Matemātikas un dabas zinātņu fakultātes Astronomiskās Observatorijas inventāra žurnāls, 15. – 16. lpp.
[6] Vilks. I. (2024) Astronomija Latvijā 20. gadsimtā. I daļa. LU Akadēmiskais apgāds: Rīga (89. - 90. lpp.)
[7] Pulksteņu pagraba telpas rasējums Nr. 1. LU Muzeja krājums (CM1714)
[8] Vilka, G. Intervija ar Pēteri Rozenbergu, 04.10.2024.
[9] Vilks. I. (2024) Astronomija Latvijā 20. gadsimtā. I daļa. LU Akadēmiskais apgāds: Rīga (93. - 94. lpp.)
Gunta Vilka, krājuma glabātāja palīgs