2023. gads

1875.g. Rīgas Politehnikumā tika pabeigta studentu disciplinēšanas telpas jeb Studentu karcera izbūve. Par karcerī pavadīto laiku, liecina ne tikai uz sienām atstātie studentu zīmējumi, bet arī papirosu un sērkociņu iepakojumu kastītes. Tas apstiprina to, ka Studenti karcerī arī smēķējuši, taču kur izmantotie papirosi un sērkociņi ražoti un kādus stāstus tie ‘glabā’? 2023.g. pirmajā mēnesī iedziļināmies šo vēstures liecību izpētē.

Studentu karceris ir valsts aizsardzībā esošs kultūras piemineklis, kurā laika periodā 1875.-1905.g. ieslēdza studentus par disciplīnas normu pārkāpumiem, kas bija - lekciju kavēšana, skolas priekšmetu un ierīču bojāšana, pasniedzēju neklausīšana, menzūras ciršana (divkauja ar uzasinātiem rapieriem) u.c. Par šiem pārkāpumiem studentus varēja ieslēgt karcerī uz laika periodu no 12 stundām, līdz 5 pilnām dienām [1]. Karcerī studentiem nebija nodarbju, tāpēc viņi izdomāja radošus veidus kā pavadīt laiku, tai skaitā apzīmēt sienas. Cita nodarbe bija smēķēšana. Gluži kā sērkociņu vai cigarešu iepakojumi mūsdienās, arī toreiz tie bija produktu lietošanas pārpalikumi, kurus nebija nepieciešamība uzglabāt, tāpēc tie tika izmesti. 2000. gadu sākumā, kad Latvijas Universitātes (LU) galvenajā ēkā tika veikti remontdarbi, strādnieki karcera ventilācijas šahtā atrada kastītes un tās tika nodotas LU Muzejam. Mūsdienās Studentu karceris ir LU Muzeja pārziņā, un tajā notiek muzeja speciālistu darbs pie vēstures pieminekļa pētniecības.

Vēsturiskais konteksts

Kopš Kristofors Kolumbs ceļojuma laikā uz Ameriku 15.gs. atklāja tabaku un to aizveda uz Eiropu, smēķēšanas prakse Eiropā arvien vairāk attīstījās, līdz kļuva par ikdienišķu, gūstot arī estētisku pieskaņu. 19.gs. Rietumeiropā tabakas izstrādājumi visbiežāk tika patērēti tabaku pīpējot ar pīpi. Kopš 1880. gadiem ASV un Rietumeiropā aizsākās cigarešu ražošana ar mehanizētām ierīcēm, taču Krievijas impērijā tāda veida ražošana aizsākās krietni vēlāk. Krievijas impērija bija industriāli atpalikusi no pārējās Eiropas. Tur visizplatītāk bija tabaku smēķēt, to ietinot papirosos. Kopš 19.gs. nogales samērā daudz rūpnīcās tika ražoti papirosi, kam bija nepieciešams liels darbaspēka daudzums. Impērijas industriālais centrs bija rietumos-dienvidrietumos, mūsdienu Ukrainas, Polijas un Baltijas valstu teritorijās.

No 19.gs. vidus industrializācijas ietekmē Krievijas impērijā sākās rūpniecības rajonu veidošanās, kas notika lielai sabiedrības daļai pārejot no lauksaimniecības uz rūpniecības dzīvesveida modeli. To sekmēja dzelzceļa tīklu, ostu un rūpnīcu veidošana, kā arī tvaika mašīnu ieviešana darbā. Impērijas industrializācijas politikas ietvaros bija nepieciešama arī izglītības iestāde, kas nodrošinātu vietējo speciālistu izglītošanu, tāpēc 1862.g. tika dibināta pirmā tehniskā izglītības iestāde Krievijas impērijā - Rīgas Politehnikums, kur bija arī Mehānikas un mašīnbūves nodaļa [2]. Šādas izglītības iestādes esamība bija būtisks priekšnosacījums Baltijas kā rūpniecības reģiona attīstībai un Politehnikuma absolventi bieži vien kļuva par vadošajiem jomas speciālistiem Krievijas impērijā. Ar 19.gs. beigām / 20.gs. sākumu Krievijas impērijā lielāko daļu no precēm ražoja uz vietas, tāpēc arī likumsakarīgi ir fakts, ka visas Studentu karcerī atrastās kastītes ir Krievijas impērijā uz vietas ražotas.

A. S. Maikapar rūpnīcas papirosu kastītes “Riga 1901. 700” vāks

No šīs kastītes saglabājies tikai vāks un viens sāns, un ar to kopā atrasta arī neliela rūtiņu lapiņa, uz kuras rokrakstā rakstīts teksts angļu valodā [3]. Gan kastītes fragmenti, gan lapiņa saglabājušies samērā slikti, taču uz vāka esošā etiķete ar attēlu, ir redzama labi un saglabājušās arī visas oriģinālās krāsas. Uz kastītes rakstīts A. S. Maikapar, kas ir Rīgā 1887.g. dibināta tabakas rūpnīca. Rūpnīcu dibināja Krimas karaīmi Ābrams Maikapars un Efims Šaitans [4]. Rūpnīcā pamatā strādāja krievu tautības strādnieki un 1901.g. to skaits sasniedza jau ap 1000 [5]. Izejvielas ražošanai tika ievestas no Brazīlijas, Grieķijas, Indijas, Meksikas, Turcijas u.c. Savukārt saražoto produkciju eksportēja uz ASV, Indiju, Ķīnu, Āfriku, Rietumeiropu u.c. Ar 1901.g. Maikapar rūpnīca bija lielākā tabakas rūpnīca mūsdienu Latvijas teritorijā [6].

Rūpnīcas produkcija izcēlās ar grafiski pievilcīgajiem iepakojumu dizainiem, kas arī redzams uz muzeja krājumā esošās kastītes. Konkrētā kastīte bija iepakojums “Riga 1901. 700”, kas bija viens no pirmajiem iepakojuma elementiem, kur izmantots Rīgas pilsētas nosaukums un/vai ainava. Tas iekļaujas tā laika tendencē, produktu pārdošanu veicināt ar pievilcīgu reklāmu, tāpēc arvien lielāks uzsvars tika likts uz ražotās produkcijas noformējumu [7]. Uz iepakojuma rakstītais skaitlis 700 apzīmē 1901.g. kā Rīgas 700. jubilejas svinības gadu, kam par godu izdots šis papirosu iepakojums.  No citiem šī veida kārbiņu eksemplāriem zināms, ka otrā pusē bija uzgleznota Rīgas ainava skatā no Pārdaugavas, tā paplašinot Rīgas reprezentāciju uz papirosu kastītēm, kas tika tirgotas arī citviet Krievijas impērijā. Uz kastītes rakstīts, ka 10 papirosi maksāja 6 kapeikas, kas bija ierasta papirosa cena tam laikam.

Uz kastītes redzamais skats ir gleznots skatā no vietas, kur mūsdienās atrodas Rīgas rātsnams vai Doma baznīca (salīdzinājumam ar mūsdienām skatīt: Riga Aero 360). Ainavā redzami arī mūsdienās uz ēkām esošie dakstiņu jumti un savukārt citām - bronzas jumti. Arī Pēterbaznīcas tornis ir no bronzas, tāpēc tas ir zaļā krāsā no patinēšanas (patinēšana – bronzas oksidēšanās, kā rezultātā no brūnganās krāsas tā pārtop par zaļu). Virkne ēku ainavā mūsdienās vairs nav, kas saistāms ar 2. pasaules kara postījumiem, kā arī Kārļa Ulmaņa autoritārās valdīšanas laikā veikto Rīgas namu nojaukšanu, lai rastu vietu tā laika celtniecības projektiem [8]. Šī iepakojuma kastītes tika ražotas laika periodā no 1901.g. līdz 1940. gadiem, taču Studentu karcera kastītei datējums norobežojas ar 1905.g., kad karceri slēdza. LU Muzeja krājumā esošais kastītes fragments, salīdzinot ar informāciju Nacionālā muzeju krājumu kopkatalogā, ir viens no vecākajiem, kas ir saglabājies, pārējās Latvijas muzejos esošās kastītes pamatā attiecināmas uz 20.gs. 20.-40. gadiem [9].

A. S. Maikapar rūpnīcas papirosu kastīte “Novoje sčastje/ Neues Glück”

Nākamā Maikapar papirosu kastīte ir saglabājusies krietni pilnvērtīgāk – gan vāks, gan kastīte pilnā apjomā turas kopā [10]. To rotā dekoratīvi florālie elementi, kas raksturīgi baroka stilam un uz vāka virspusē rakstīts teksts krievu valodā “Новое счастье” – Jaunā laime. Pārējais teksts arī ir krievu valodā, aprakstīta ražotāja rūpnīca un produkta nosaukums. Otrā pusē, kas ir krietni vairāk noputējusi, redzams tāds pats dizains un apraksts vācu valodā “Neues Glück”, kas iezīmē laikmeta valodu dualitāti Latvijas teritorijā. Uz iepakojumu kastītēm nebija teksta latviešu valodā – toreiz pilsētnieku sarunvaloda bija vācu un ierēdniecībā runāja krieviski. Arī Rīgas Politehnikumā mācības notika vācu valodā, līdz 1887.g. sākās pāreja mācībām uz krievu valodu, kas tika pilnvērtīgi relizēta līdz 1896.g. Tas notika Krievijas impērijas pārkrievošanas politikas ietvaros (pāreja nenotika uzreiz, jo tehnisko zinātņu specifikas dēļ, nebija iespējams uzreiz piesaistīt mācībspēkus, kas tajās specializējas) [11]. Latviešu valodai bija ļoti neliela loma tā laika inteliģences un pilsētnieku dzīvē, tāpēc arī uz tirdzniecības precēm tā netika lietota.

Kārbiņas cena ir 6 kapeikas par 10 gabaliem, taču virsū uzlīmēta akcijas uzlīme “акц. 2 коп. с. 10 ш.”, kas nozīmē, ka cena ir samazināta uz 2 kapeikām par 10 gabaliem. Aprakstīts arī akcijas ilgums, taču, bojājumu dēļ, to vairs nevar salasīt. Uz akcijas uzlīmes redzams arī Krievijas impērijas ģerbonis – divgalvains ērglis ar cara regālijām.

Šī papirosu kārbiņa ir platāka un īsāka par Rīgas jubilejas kārbiņu, kas nozīmē, ka arī papirosi bija mazāki. Par šo papirosu kārbiņas veidu nav nekas zināms un, pēc informācijas Nacionālā muzeju krājumu kopkatalogā, citos muzejos tādas arī nav [12]. Par kārbiņas iznākšanas laiku pētījumos latviešu vai angļu valodā ziņas nav, taču tā laika presē, reklāmas par šo produktu ievietotas no 1899.g. maija [13]. Ņemot vērā, ka šīs kārbiņa eksemplāri maz saglabājušies un to ražošana nav zināma pēc 1905.g., var pieņemt, ka šie papirosi tika izņemti no ražošanas dažu gadu laikā, kas atšķiras no papirosiem “Riga 1901. 700”, pēc kuriem tirgū bija samērā liels pieprasījums. LU Muzeja krājumā esošā kārbiņa varētu būt unikāls, reti saglabājies eksemplārs.

V. I. Asmolov rūpnīcas papirosu kastīte “Kometa”

Trešā papirosu kārbiņa ir no V. I. Asmolov rūpnīcas, ar nosaukumu “Kometa” [14]. Tā ir vienīgā no kastītēm, kas nav ražota tagadējā Latvijas teritorijā - Asmalov rūpnīca atradās Rostovā pie Donas (Krievija). To 1857.g. dibinājis tirgotājs Vasilijs Ivanovičs Asmolovs, kurš ražoja kvalitatīvu un samērā lētu tabakas produkciju, kas bija pieejama plašām sabiedrības grupām. Tas veicināja arī preces pārdošanu visā Krievijas impērijā, kā arī ārpus tās. V. I. Asmalova rūpnīcā ražotā produkcija saņēma cara Aleksandra II atzinību, caram smēķējot šīs rūpnīcas tabakas izstrādājumus. No 1880. gadiem rūpnīcā sāka ražot 3 šķirņu tabakas un arī cigaretes [15].

Iepakojuma kastīte ir sānos saplīsusi un notraipīta, taču vāka dizains ir saglabājies – uz tā ir augošs mēness, uz kura stāv baltā palagā ietīta tumšmataina sieviete. Tas potenciāli varētu saistīties ar kādu mitoloģisku tēlu, iespējams, mēness mūzu, vai romiešu dievību Lunu – mēness dievieti, kas antīkajos darbos attēlota līdzīgos motīvos [16]. Iemesls šādam atainojumam nav skaidrs, bet tas potenciāli varētu saistīties ar tā laika tendenci Krievijas impērijas valdošajai elitei Krieviju traktēt kā Romas impērijas tiesisko mantinieci. Līdzās tam, krievu valodā uz kārbiņas aprakstīts ražotājs, izcelsmes vieta un cena – 6 kapeikas par 10 gabaliem, kā arī uzlīmēta virsū tāda pati akcijas uzlīme kā iepriekš apskatītajai Maikapar kastītei. Tas varētu liecināt par to, ka kastītes iepirktas vienā pilsētā. Asmolov rūpnīca bija daudz lielāka par Maikapar rūpnīcu, taču Maikapar rūpnīcas produktu cenas bija līdzvērtīgas Asmolov rūpnīcas cenām, kas varētu liecināt, ka Maikapar produkciju centās pielāgot tirgum un pārdeva vienā vērtībā ar Asmolov rūpnīcas produkciju. Līdz mūsdienām Latvijas teritorijā saglabājušās vairāk Maikapar rūpnīcas produktu kārbiņas, atšķirībā no Asmolov rūpnīcas, kas liecina, ka vietējie iedzīvotāji Rīgā priekšroku deva Maikapar tabakas izstrādājumiem. Jautājums paliek atklāts, vai tas saistīts ar labāku kvalitāti vai lokālās produkcijas preferenci.

Rūpnīcas “Vulkāns” sērkociņu kastīte “Luijs A. Hiršmans”

Lai tabaku varētu smēķēt, bija nepieciešami sērkociņi, ar ko smēķi aizdedzināt. Vienīgā Studentu karcerī atrastā sērkociņu kastīte ir ražota A/S “Vulkāns” [17], kas ir viena no zināmākajām sērkociņu rūpnīcām Latvijas vēsturē, tāpēc tās atrašana nav sevišķi pārsteidzoša. Sērkociņu rūpnīcu “Vulkāns” 1878.g. Kuldīgā dibināja vācbaltietis Luijs Hiršmans. Sākotnēji produkcija tika ražota 6 darbiniekiem strādājot bez rūpnīcas iekārtām, taču tas bija viens no pirmajiem šāda veida uzņēmumiem Krievijas impērijā un ātri sāka attīstīties. 4 gadus vēlāk uzņēmums pārcēlās uz jaunām ražošanas telpām un biznesu izvērsa arvien plašāk [18]. Ar laiku tika ierīkots arī tvaika dzinējs, kā arī L. Hiršmans patentēja sērkociņu kastītīšu veidus, ā arī ražoja sērkociņu ražošanas mašīnas. Kopš 1886.g., pirmo reizi Krievijas impērijā, uzsāka ražot sērkociņus ar sarkanām un dzeltenām galviņām. Drīz vien uzņēmums eksportēja preces uz ārzemēm, piemēram, Ķīnu, Japānu, Afganistānu, Rietumeiropu u.c. “Vulkāns” kļuva par lielāko sērkociņu ražotāju Krievijas impērijā [19]. Lai arī šāds atradums nav unikāls retums Latvijas muzejos, tas ir vērā ņemams laikmeta liecinieks.

Studentu karcerī atrastā sērkociņu kastīte ir viens no senākajiem Latvijas muzejos esošajiem eksemplāriem. Tajā joprojām glabājas 3 sarkani sērkociņi, ar melnām galviņām. Abās kastītes malās, uz smilšpapīra sāniem redzamas švīkas, kas radušās no sērkociņu aizšķilšanas. Kastītes virspusē redzams briedis, kas bija ikonisks rūpnīcas “Vulkāns” simbols. Tam par pamatu ņemts rūpnīcas īpašnieka Luija Hiršmana uzvārds, kas tulkojumā no vācu valodas nozīmē ‘briežu vīrs’. Uz kastītes teksts rakstīts krievu valodā – “Гольдингенская спичечная фабрика Вулкан”, tulkojumā: Goldingenas sērkociņu fabrika Vulkāns. Goldingena ir vēsturiskais Kuldīgas nosaukums, kādu lietoja vācbaltieši. Kastītes cena nav vairs redzama, jo tā bijusi uzlīmēta, no uzlīmes saglabājies fragments, uz kura rakstīts, ka kastītē ir 75 sērkociņi.

Kastītes otrā pusē redzami četri apļi. Tās ir starptautiskos konkursos iegūtās medaļas par ražošanu un inovācijām, kuras rūpnīca “Vulkāns” ir ieguvusi. 1. medaļa ir zelta medaļa, kurā bijusi aina ar 3 personāžiem no kāda antīkā mīta, virs kura joprojām salasāms uzraksts uzraksts vācu valodā: “Segen der Arbeit”, tulkojumā: “Darba svētība”. Apakšā rakstīts, ka medaļa iegūta 1888.g. Mītavā jeb Jelgavā. Par 2. medaļu nav informācijas – tajā redzams cilvēka portrets sānskatā, taču raksts ir pārāk neliels un izplūdis, lai to būtu iespējams salasīt. Zem medaļas rakstīts, ka tā ir sudraba medaļa, kas 1885.g iegūta Kuldīga. Tātad, tā varētu būt kāda vietējā atzinības medaļa. Uz 3. medaļas redzams beļģu karalis Leopolds II, kurš atpazīstams pēc viņa ikoniskās bārdas, kā arī viņa vārds ierakstīts aplī. Leopolds II bija valdnieks, kurš centās panākt, ka Beļģija attīstās par imperiālu lielvaru, veicot ekspedīcijas un iekarojumus Āfrikā, Kongo upes baseinā [20]. Zem medaļas rakstīts, ka tā ir zelta medaļa, kas iegūta 1888.g. Briselē, kur notika pasaules rūpniecības izstāde. 4. medaļa arī saglabājusies tikai daļēji – redzama daļa no Kurzemes bruņniecības ģerboņa un uzraksts: “Ehrenpreiß der Kurländische Ritterschaft”, latviski: “Kurzemes bruņniecības goda balva”. Apakšā rakstīts, ka saņemta zelta medaļa Mītavā 1888.g. Kurzemes bruņniecība bija dižciltīgā jeb matrikulētā muižniecība Kurzemes hercogistē, kas arī pēc hercogistes pastāvēšanas laika beigām turpināja eksistēt, ar rezidenci Jelgavā [21]. Medaļu norādīšana uz kastītes bija veids kā pievērst uzmanību produkta kvalitātei un atzinumam, tādā veidā piesaistot arvien vairāk pircējus. Vairums medaļu iegūtas 1888.g., kas bija gads, kad “Vulkānā” sāka ražot mašīnas sērkociņu ražošanai, kuras arī pārdeva uz ārzemēm.

Domājams, ka “Vulkāna” sērkociņi bija arī izplatītākie Rīgas Politehniskā institūta studentu starpā, ne tikai 19.gs. beigās, bet līdz pat LU dibināšanai. Vēlāk sākās rūpnīcas “Vulkāns” noriets, kad citi sērkociņu tirgotāji tirgū guva virsroku. Smēķēšanas paradumi gan nesamazinājās, tāpēc arī varbūt citur LU ēkā ir paslēptas kādas studentu lietotās sērkociņu un papirosu kastītes.

Priekšmetu vieta karcera vēsturē

Karcerī kastītes varēja nonākt laikā līdz 1905.g., kas iezīmē beigu robežšķirtni hronoloģijai, taču sarežģītāk ir konstatēt sākumpunktu. Maikapar kastīte “Rīga 1901. 700” iznāca 1901.g. un Maikapar “Novoje ščastje” nonāca apgrozībā 1899.g. Par Asmolov “Kometa” hronoloģija nav skaidra un “Vulkāna” sērkociņu kastītes bija apgrozībā vismaz no 1888.g. Sašaurinot laika līniju, un, pieņemot, ka visas kastītes piederējušas vienam studentam, iespējams nospraust vienotu laika periodu: 1901.-1905.g. Identificēt, kuram studentam kastītes piederēja, ir sarežģīti, jo nav zināma karcerī ievietoto studentu uzskaites žurnāla lokācija, kā arī uz sienām nav 1901.-1905.g. attiecināmi studentu zīmējumi, kas būtu identificēti kā šim laikam piederoši. Taču tas kopsummā nav tik būtiski, jo kastītes ir unikālas liecības par studentu dzīvi kopumā 19.gs. beigās/20.gs. sākumā un liecības par industrializācijas laikmetu Krievijas impērijā. Arī Latvijas Universitāte glabā šīs liecības un tādā veidā padara to ne tikai par izglītības un zinātnes iestādi, bet arī par atmiņu institūciju.

Studentu karceris Latvijas Universitātes galvenajā ēkā ir atvērts apmeklējumam ikvienam interesentam. Apmeklējums iepriekš piesakāms pa tālr. 67034032, 25733456 vai aizpildot apmeklējuma reģistrācijas formu.

Papildus informācija:

• Antoniška, Daina. Biedriņš, Andris. Kuldīgas arhitektūra: Ražošanas ēkas. In: Krastiņš, Jānis (red.). Kuldīga: arhitektūra un pilsētbūvniecība. Kuldīga: Kuldīgas novada dome. 2013, 441.-470.lpp.
• Banga, V. Tabakas fabrika “A. S. Maikapars”. Vēsturiskā izziņa. Rīga: LSM. 2017. Pieejams: https://static.lsm.lv/documents/7w.pdfBriedis, Juris. Grosvalds, Ilgars. Guļevskis, Helmuts. Klētnieks, J. Knēts, Ivars. Zigmunde, Alīda. Augstākās tehniskās izglītības vēsture Latvijā, 1. daļa. Rīga 2002.Hilton, Matthew J. A social and cultural history of smoking. Britannica. 2022. Pieejams: https://www.britannica.com/topic/smoking-tobacco/A-social-and-cultural-history-of-smokingKrastiņš, Edmunds. Latvijas rūpniecība XIX-XXI gadsimtā. Vēsturiski ekonomiska apcere. Rīga: Jumava. 2018.Mellere, Liba. Sērkociņu kārbiņu etiķetes - daudzu laikmetu spogulis. Izstāde Gaviezē. Rīga: LSM. 2021. Pieejams:https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/vesture/serkocinu-karbinu-etiketes--daudzu-laikmetu-spogulis-izstade-gavieze.a432390/
• Briedis, Juris. Grosvalds, Ilgars. Guļevskis, Helmuts. Klētnieks, J. Knēts, Ivars. Zigmunde, Alīda. Augstākās tehniskās izglītības vēsture Latvijā, 1. daļa. Rīga 2002.
• Hilton, Matthew J. A social and cultural history of smoking. Britannica. 2022. Pieejams: https://www.britannica.com/topic/smoking-tobacco/A-social-and-cultural-history-of-smoking
• Krastiņš, Edmunds. Latvijas rūpniecība XIX-XXI gadsimtā. Vēsturiski ekonomiska apcere. Rīga: Jumava. 2018.
• Mellere, Liba. Sērkociņu kārbiņu etiķetes - daudzu laikmetu spogulis. Izstāde Gaviezē. Rīga: LSM. 2021. Pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/vesture/serkocinu-karbinu-etiketes--daudzu-laikmetu-spogulis-izstade-gavieze.a432390/

Saistītās ziņas:

Studentu karceris

LU Muzeja video par studentu karceri

[1] LUM4120

[2] Krastiņš, E. Latvijas rūpniecība XIX-XXI gadsimtā. Vēsturiski ekonomiska apcere. Rīga 2018, 23.-29.lpp.

[3] LUM4309

[4] Sprūde, V. 1887. gada 11. augustā. Dibināts tabakas uzņēmums “Maikapars”. Pieejams: www.la.lv/1887-gada-11-augusta (skatīts: 08.12.2022.).

[5] Führer durch das industrielle Riga. In: Rigasche Stadtblätter. Nr 33, 16.08.1901. Riga 1901, pp. 261. Pieejams arī: periodika.lv/periodika2-viewer/ (skatīts: 08.12.2022.).

[6] Krastiņš, E. Latvijas rūpniecība XIX-XXI gadsimtā. Vēsturiski ekonomiska apcere. Rīga 2018, 82.lpp.

[7] Banga, V. Tabakas fabrika “A.S. Maikapars”. Vēsturiskā izziņa. Pieejams: static.lsm.lv/documents/7w.pdf (skatīts: 08.12.2022.).

[8] Ķibilds, Mārtiņš. “Atslēgas”: Kārlis Ulmanis - Lielais Sējējs vai Pļāvējs? Pieejams: www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/vesture/atslegas-karlis-ulmanis--lielais-sejejs-vai-plavejs.a295667/ (skatīts: 16.12.2022.).

[9] Nacionālā muzeju krājuma kopkatalogs. Pieejams arī: www.nmkk.lv (skatīts: 09.12.2022.).

[10] LUM4305

[11] Briedis, J. Grosvalds, I. Guļevskis, H. Klētnieks, J. Knēts, I. Zigmunde, A. Augstākās tehniskās izglītības vēsture Latvijā, 1. daļa. Rīga 2002, 64.lpp.

[12] Nacionālā muzeju krājuma kopkatalogs. Pieejams arī: www.nmkk.lv (skatīts: 09.12.2022.).

[13] Rižskij vjestnik (Рижский вестникь), Nr. 111, 22.05.1899. pp. 4. Pieejams: periodika.lv/periodika2-viewer/ (skatīts: 09.12.2022.).

[14] LUM4652

[15] Tabačnaja fabrika “Torgavij dom Asmolov i K” (Табачная фабрика «Торговый дом Асмолов и К»). Pieejams: www.columbista.com/ru/showplace/tabachnaia-fabrika-torgovyi-dom-asmolov-i-k (skatīts: 09.12.2022.).

[16] James, J. Luna, Moon Goddess. Pieejams; www.vindolanda.com/blog/luna (skatīts: 09.12.2022.).

[17] LUM4304

[18] Krastiņš, E. Latvijas rūpniecība XIX-XXI gadsimtā. Vēsturiski ekonomiska apcere. Rīga 2018, 35.lpp.

[19] Antoniška, A. Biedriņš, A. Kuldīgas arhitektūra: Ražošanas ēkas. In: Krastiņš, J. (red.). Kuldīga: arhitektūra un pilsētbūvniecība. Kuldīga 2013, 441.-470.lpp., šeit 452.- 459.lpp.

[20] Hochschild, Adam. Leopold II, king of Belgium. Pieejams: www.britannica.com/biography/Leopold-II-king-of-Belgium (skatīts: 12.12.2022.).

[21] Bruņniecība. Pieejams: http://www.archiv.org.lv/hercogiste/index.php?id=18 (skatīts: 12.12.2022.).

Kaspars Markus Molls, krājuma glabātājs

Latvijas Universitātes (LU) Muzeja Ģeoloģijas ekspozīcijā ikviens var apskatīt neseno jaunieguvumu – Latvijas devona dolomītos reti sastopamu silīcija minerālu kvarca-ahāta-krama veidojumu. Šāda lieluma makroparaugs, kas sastāv no kristāliska silīcija dioksīda, kā arī silīcija hidroksīdiem, devona perioda dolomītu slāņos Latvijā ir unikāls atradums. LU Muzejam nodotais īpašo paraugu kopums var kalpot par 20. gadsimtā izteiktu hipotēžu pierādījumu, jaunu ģeoloģisko atklājumu impulsu un mūsdienu zinātnisku pētījumu pirmsākumu.

Izcilais paraugs, kā arī citas pārsteidzošu atradumu kolekcijas muzejā nonākušas, pateicoties Zemes dzīļu pētnieku un LU  Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes pasniedzēju un studentu entuziasmam, aizrautībai, neizzinātā pētniecībai, apzinoties unikālo iežu paraugu zinātnisko vērtību.

Kas ir silicīti?

Latvijā šie ieži ir vieni no tiem Zemes dzīļu interesantajiem veidojumiem, kas piesaista daudzu uzmanību.

Silicīti ir nogulumieži, kuru galvenā sastāvdaļa ir silīcija dioksīds – kvarcs un dažādi tā paveidi, kā arī silīcija hidroksīdi. Tie parasti veidojas no silīcija dioksīdu izdalošu organismu radiolāriju, sūkļu vai kramaļģu atliekām (skeletiem) vai šķīdumiem. Dabā veido galvenokārt ķīmiskus nogulumus, kas vēlāk pārtop par hemogēniem nogulumiežiem.

Pie šiem iežiem parasti nepieskaita iežus, kas sastāv no kvarca un silikātu minerālu drupu graudiem, piemēram, smiltis vai smilšakmeņus. 

Silicītu iedalījums un Latvijā sastopamie paveidi

Dabā sastopamo paveidu un tipu ir daudz, un daudzveidība ir raksturīga šī ieža pazīme.

Latvijā sastopami divi silicītu tipi, kas saistīti ar devona karbonātiežu Daugavas svītas slāņkopu, pirmā tipa slāņveida iegula Latvijas ziemeļaustrumos pie Vidagas un otrs atšķirīgais tips, kas sastāv no atsevišķiem silīcija minerālu veidojumiem kā iekļāvumiem dolomītos, tika atklāts iežu atsegumos pie Daugavas no Pļaviņām līdz Saulkalnei, kā arī pie Mēmeles.

Šādi minerāla agregāti veido sekojošus minerālu sakopojumus: konkrēcijas (bieži – krama); drūzas – kristāli, kas aug uz plakanas virsmas (kvarca); žeodas – kristāli, kas aizpilda ieža tukšumus un kavernas (joslainais ahāts).

Vienus no pirmajiem minerālu agregātu (veidojumu) aprakstus, vēl ar savdabīgiem ģeoloģijas terminiem latviešu valodā, 1942. gadā devuši LU mācībspēki – ģeologi Aleksis Dreimanis un Pēteris Liepiņš – grāmatā ‘’Latvijas minerāli un ieži’’.

No kā atkarīga minerālu krāsa grāmatā ‘’Minerālu pasaulē’’ (1964. g.) skaidrojusi Astra Upīte (Dravniece), izcila ķīmiķe un mineraloģe (par viņas pētījumu ģeoloģijā rakstīts LU Muzeja izveidotajā rubrikā ‘’Zem lupas’’, 2020). Šajā, vienā no retajiem tā laika izdevumiem par minerāliem latviešu valodā, bija uzsvērtas kvarca paveidu atšķirības: kalnu kristāls – bezkrāsains, dzidrs un caurspīdīgs;  piena kvarcs – balts; ametists – violets; citrīns – dzeltens; morions – melns; turpretī dažādkrāsainie, joslainie atšķirīgu silīcija minerālu agregāti – tiek dēvēti par ahātiem. Visus minētos paveidus varam konstatēt Latvijas silicītiežu sastāvā, arī izvēlētajā Mēneša priekšmeta silicīta paraugā. Jau senatnē tika konstatēts, ka dūmakainie vai violetīgie kvarca kristāli kļūst zeltaini, ja tos ‘’izcep’’ krāsnī maizes kukulī. Tomēr minerālu krāsu problēma ir sarežģīta un Latvijas fiziķus, kristālķīmiķus, spektroskopijas speciālistus, mineralogus vēl gaida atklājumi.

Kāpēc Zemes dzīļu bagātība?

Arī neliela apjoma minerālu graudiņi var kļūt par vērtīgu zinātnieku ieguvumu nākotnē, jo tajos ‘’iekodētā’’ Zemes dzīļu informācija saglabājas ilgstoši un pieejama izpētei precīzām metodēm, kuras arvien tiek pilnveidotas. Mikropasaules izpētei tādas ir polarizētas gaismas mikroskopija, elektronmikroskopija, rentgenspektrālās un citas. Pat vissīkākajos kristālos, kā arī senās dzīvības pārakmeņojumu paraugos var noskaidrot seno ģeoloģisko periodu vides īpatnības, paleoģeoloģiskos un paleoekoloģiskos minerālu izmaiņu procesus un to evolūcijas likumsakarības.

Vēsturisks atskats par pētījumiem Latvijā

Atsevišķi silicītu paraugi nonākuši LU Muzejā jau pirms gadu desmitiem. LU Muzejam 20. gs. tos nodevuši Ģeoloģijas institūta līdzstrādnieki, Latvijas devona ģeoloģiskā griezuma pētnieki Viktors Grāvītis (1928–2001), Vitālijs Sorokins (1936–2008), Visvaldis Kuršs (1928–2000).

Viņu zinātniskais mantojums ir ievērojams. Tajā ir arī LU Muzeja krājumā saglabātās vēl nepilnīgi novērtētās Latvijas pamatiežu kolekcijas, kas atspoguļo ne tikai Zemes dzīļu bagātību Latvijā, bet arī plašo pētniecības tematiku.

Ilgus gadus pētot Latvijas karbonātiežus un visvairāk uzmanības veltot dolomītiem valsts centrālajā daļā, Viktors Grāvītis un Vitālijs Sorokins, tajos atklāja ko netipisku devona slāņkopai – dažādu silīcija minerālu veidojumus, par ko rakstīja publikācijās jau pirms sešdesmit gadiem (Grāvītis, 1963; Sorokins, 1963).

Viktora Grāvīša devums ir silicītu mineraloģiska un ģeoķīmiska izpēte. Daugavas svītas dolomītu slāņkopā atklātajā, tikai ap 30 cm biezajā silicītu slānī, kas izplatīts tikai ziemeļaustrumu Latvijā Vidagas apkaimē un redzams iežu atsegumos pie Gaujas, kuri tagad ir aizsargājamo dabas objektu sarakstā, tika izpētīti pirms tam maz aprakstīti minerāli.

Arī pamatiežu pētnieks Vitālijs Sorokins devis lielu pienesumu silicītu izpētē gan Latvijas ZA, gan citos valsts reģionos (Sorokins, 1978; 1981). Viņš ļoti detalizēti un interesantā veidā aprakstījis senā devona perioda jūras vidi (Sorokins, 1979), tur mītošos dzīvniekus (kuri dzīvoja vēlā devona perioda Daugavas laikposmā vairāk nekā pirms 370 miljoniem gadu) un ekosistēmu. Tika skaidrots arī par senās jūras rifveida sēkļiem, kurus apdzīvoja ne tikai tagad izzudušie četrstaru koraļļi un gliemeži, bet arī tie organismi, kuru dzīvības procesu rezultāta koncentrējas silīcija savienojumi – radiolārijas, tā dēvētie stikla jeb krama sūkļi, iespējams arī stromatoporas, jūras lilijas un citi jūras iemītnieki, arī kramaļģes.

LU Muzejā nonāca unikālie paraugi: lielais monolīts ar silicitizēto koralli no V. Sorokina 1980. gadu vākuma. Ģeologa un paleontologa daudzajās apjomīgajās publikācijās par Latvijas augšējā devona dolomītu slāņkopu un tajā izpētītajiem seno dzīvnieku pārakmeņojumiem minēti arī četrstaru koraļļu fosilijas, kuras inkrustētas ar silīcija minerāliem, t. i., silicitizētas ilgā ģeoloģiskā periodā. Koraļļu atliekas līdz mūsdienām labi saglabājušās tikai Daugavas svītas karbonātiežu slāņkopas augšējā daļā – Kranciema ridas nogulumos, kur sastopami arī silicīti. Latvijas teritorijas paleoģeogrāfijas pētniekiem bija iespēja precizēt seno Zemeslodes karti, kur tiek rādīts, ka devonā Latvijas teritorija atradās tuvu pie Zemes ekvatora un pārklājošā siltā, seklā jūra ir saistīta ar tā laika plašo pasaules okeānu (Kuršs, 1992). Arī jaunākajās paleoģeogrāfiskajās kartēs Latviju jāmeklē dienvidu puslodē gandrīz pie ekvatora (Stinkulis, Lukševičs, 2018). Vai arī silicītu veidošanās norāda uz šādu likumsakarību – vēl nav līdz galam noskaidrots.

Arī raksta autores darba laikā Ģeoloģijas institūtā un LU Latvijas ģeoloģijas nodaļā, piedaloties ģeoloģijas pētniecības projektos, dodoties ekspedīcijās un lauka darbos kopā ar V. Grāvīti vai V. Kuršu, tika pārņemta gan pētnieku pieredze, gan ievāktas Latvijas nogulumiežu etalonkolekcijas (galvenokārt 1982.–1997. gada vākumi). Silicīti gan toreiz nebija prioritārs pētniecības objekts, bet īpašie to paraugi saglabāti, lai tos varētu pētīt moderno tehnoloģiju metodēm.

Mineraloģiskie retumi Latvijas nogulumiežos

Vērīgs LU Muzeja apmeklētājs lielajā kolekcijas paraugu daudzveidībā varēs atklāt arī daudz interesantu minerālu. Kā rakstīja V. Grāvītis “Dabas un vēstures kalendārā 1980. gadam’’: “Mēs zinām, ka dabā ir biocenozes un ekosistēmas. Arī minerāliem ir savas “cenozes”.” Likumsakarīgi izveidojušās minerālu kopas jeb asociācijas tiek konstatētas Zemes garozas iežos. Latvijas silicītos arī varam diagnosticēt tādus kopā veidojušos silīcija minerālus kā oksīdus un hidroksīdus – sīkos kvarca kristālus, kvarcīna un lutecīna diegveida kristālus, halcedona vai opāla veidojumus, kā arī īpaši izteiksmīgos ahātus un kramu. Vēl arī silicītus un dolomītus iekrāsojošos, koši krāsainos, sarkanos vai dzeltenīgi brūnos, tumši brūnos dzelzs savienojumus – hematītu, gētītu, lepidokrokītu; īpaši izteiksmīgos zaļos minerālus – malahītu vai paligorskītu, kurus pētnieki izmanto kā ieža pārveidošanās, senās ģeoloģiskās vides un klimata indikatorus (Pipira, 2015).

Retumu klāstu LU Muzeja krājumā papildinājis dabas pētnieks – entuziasts, izcils novadpētnieks Jānis Kučers (1901–1989) no savas privātkolekcijas. Daudz pārsteigumu un atklājumu rodas, pētot LU muzeja paraugu kolekcijas un to dokumentācijas īsos aprakstus jeb etiķeti. Analizējot un pētot muzeja krājuma paraugiem pievienoto “pasi’’, bez kuras paraugiem zūd zinātniskā un samazinās muzejiskā vērtība, tika noskaidrots, ka J. Kučera ģeoloģiskā mantojuma daļa nonākusi arī LU Muzeja krājumā. Viens no pārsteidzošiem paraugiem tajā ir Vidagas silicītā atrastās kvarca jeb kalnu kristāla daudzās žeodas, kas tāpat kā jaunākie ahātu atradumi (kas izvēlēti par Mēneša priekšmetu), Latvijas nogulumiežos ir ļoti liels retums.

Jaunākie pētījumi 21. gadsimtā

Kāpēc pasaulē radusies liela interese un tiek pievērsta uzmanība tādam ķīmiskajam elementam kā silīcijs, kura nozīme mūsdienu tehnoloģijās ir ievērojama? Visi zinām, ka viens no pasaules vadošajiem zinātniskajiem centriem, kur rodas daudz jaunatklājumu, tiek saukts par Silīcija ieleju. Latvijā sastopamie silīcija minerāli konstatēti pamatiežos: ne tikai magmatiskajos un metamorfajos dziļumiežos, kurus visā Zemes garozā pārsvarā veido silikāti, bet arī pavisam cita sastāva nogulumiežos.

Jaunākie silicītu pētījumi Latvijā ir sporadiski un saistīti ar šo veidojumu konstatēšanu devona karbonātiežu slāņkopā, kura tiek detalizēti pētīta. Līdz ar to analizēta jaunu autigēno minerālu (kalcīta, gētīta, kvarca) veidošanās dolomītos, sekundāro izmaiņu un karsta procesu norise slāņos. Šādus pētījumus realizējuši LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes maģistra un doktorantūras programmu studenti (Kaļva, 2009; Jaunžeikare, 2013; Vernera, 2019; Pipira, 2015) asociētā profesora, vadošā pētnieka, ģeoloģijas doktora Ģ. Stinkuļa vadībā. 

Ģeoloģijas maģistru programmas students Dmitrijs Vorobjovs lielu daļu no sava vākuma ekspedīcijās Latvijas derīgo izrakteņu iegulu atsegumos dāvinājis un nodevis LU Muzeja krājumam. Daudzi no šiem atradumiem ir retumi Latvijas nogulumiežos un ataino mineraloģisko daudzveidību mūsu dabā.

Unikālos un izcilos paraugus var ieraudzīt LU Muzeja Ģeoloģijas ekspozīcijā, kā arī Ģeoloģijas kolekcijām dāvinātie paraugi eksponēti arī LU Dabas mājā.

Arī LU Akadēmiskā centra Dabas mājā jaunajā ekspozīcijā “Zemes dzīļu bagātības Latvijā: silicīti jeb silīcija minerāli nogulumiežos kā mineraloģiski retumi” (kas sasaucas un turpina iepriekš veidoto tematisko ekspozīciju “Zemes dzīļu bagātības Latvijā: ģipšakmens, dolomīts, kaļķakmens”) ikviens varēs iepazīties ar atšķirīgajiem un unikālajiem Latvijas silicītu paraugiem no LU Muzeja Ģeoloģijas kolekciju krājuma un saskatīt tajos nākotnes zinātnisko pētījumu pirmmateriālu.

Vai iespējama silicītu izmantošana praktiskām vajadzībām?

Lai gan par galveno un svarīgāko jāuzskata šo veidojumu nozīmība pētniecībā, silicītus var izmantot arī praktiski, jo vairāku paveidu mehāniskās īpašības ir atbilstošas (kvarca cietība pēc Mosa skalas ir 7). Senatnē no tiem veidoja akmens (krama) darba rīkus vai dzirnakmeņu sastāvdaļu, mūsdienās izmanto kā dekoratīvu ēku apdares materiālu, vizuāli skaistos un krāsainos paveidus – rotas lietām.

Pārskatot un izvērtējot LU Muzeja krājumā saglabātās kolekcijas, var secināt arī par Latvijas zinātnieku pētījumu daudzpusību un plašo ģeogrāfiju. Lai gan silicītieži sastopami arī citviet pasaulē, par to veidošanos un izcelsmi jeb ģenēzi Latvijā zinātnieki arvien vēl nav vienisprātis, un tas būtu detalizēti jāpēta.

LU Akadēmiskā centra Dabas mājā eksponētajos paraugos var iepazīt silicītiežu un īpašo silīcija minerālu daudzveidību, kuri ikdienā glabājas LU Muzeja krātuvju plauktos.

Papildus informēs eksperte Vija Hodireva (e-pasts: vija.hodireva@lu.lv )

Pieteikšanās ekskursijām LU Muzejā ŠEIT, maksas pakalpojumu cenrādis ŠEIT.

Literatūra

Dreimanis A., Liepiņš P. (red. V. Zāns) 1942. Latvijas minerāli un ieži. Universitāte Rīgā, mācību grāmatu sērija, Nr. 26. Universitātes apgāds, Rīga, 312 lpp.

Grāvītis V. 1963. Daugavas svītas silicīti. 243. - 262. lpp. Franas nogulumi Latvijas PSR.

Grāvītis V. 1979. Arī minerāliem ir savas ‘’cenozes’’. Dabas un vēstures kalendārs 1980. gadam. 124. - 127. lpp.

Jaunžeikare S. 2013. Sekundārais kalcīts Franas stāva dolomītos Latvijā. Maģistra darbs. Rīga, Latvijas Universitāte.

Kaļva K. 2009. Paleokarsta veidojumi devona Daugavas svītas dolomītos Latvijā. Maģistra darbs. Rīga, Latvijas Universitāte.

Куршс В. М. 1992. Девонское терригенное осадкопление на Главном девонском поле. «Зинатне», Рига, 208 c.

Pipira D. 2015. Subaerālās atsegšanās notikumu pazīmes un veidojumi devona slāņkopā Latvijā. Promocijas darba kopsavilkums. Rīga, Latvijas Universitāte.

Sorokins V. 1963. Autigēnā silicīta veidojumi Daugavas svītas karbonātiežos. 263. - 298. lpp.  Franas nogulumi Latvijas PSR.

Sorokin V. 1978. Etapi razvitija severo-zapada Russkoj platformi vo franskom veke [Krievijas platformas ziemeļrietumu daļas attīstības posmi Franas laikmetā]. Rīga, Zinātne. 282 lpp. (krievu val.).

Sorokins V. 1979. Autigēnie minerāli Priedulāja – Peņīgu apkaimes dolomītos. Dabas un vēstures kalendārs 1980. gadam. 117. - 124. lpp.

Sorokins V. 1979. Saulkalnes rifveida sēkļa paleoekoloģiskā zonalitāte. Dabas un vēstures kalendārs 1980. gadam. Izdevniecība ‘’Zinātne’’, Rīga. 133. - 138.lpp.

Sorokin  V. 1981. Franskij jarus [Franas stāvs]. Gr.: Sorokins, V. (atb. red.). Devon i karbon Pribaltiki. Rīga, Zinātne, 142.–258. lpp. (krievu val.).

Stinkulis Ģ., Lukševičs E. 2018. Devona un karbona sedimentācijas baseini. Vēlā devona baseini. 6.4. nod. LU kolektīvā monogrāfija Latvija. Zeme, daba, tauta, valsts. Rīga. 156. - 160.lpp.

Upīte A. 1964. Minerālu pasaulē. LPSR ZA izdevniecība, Rīga, 154 lpp.

Vernera L. 2019. Kalcīts un tā veidošanās apstākļi Franas stāva  smilšakmeņos un dolomītos Latvijā. Maģistra darbs. Rīga, Latvijas Universitāte. 134 lpp.

Interneta resursi

Kučers Jānis: https://www.gulbene.lv/lv/goda-bibliotekas-katalogs/kucers-janis?utm_source=https%3A%2F%2Fwww.google.com%2F

Silicītieži: 

https://www.vedantu.com/geography/siliceous-rock

Vija Hodireva, eksperte

Iztēlojieties planetāriju, kura apmeklētāji ir nevis cilvēki, bet putni, kas vēro zvaigžņotās debesis! Tā tas notika “pieci P” jeb Pasaules Pirmajā Putnu Pētniecības Planetārijā.

Latvijas Universitātes (LU) Muzejs par 2023. gada marta mēneša priekšmetu izvēlējies Ceisa planetārija aparātu, kas 25 gadus izmantots putnu nakts orientācijas pētījumiem.

Pirmo planetārija aparātu, kas projicē zvaigžņu attēlus uz kupola, sāka izmantot tieši pirms simts gadiem. Vācijas muzeja dibinātājs un pirmais direktors Oskars fon Millers 1913. gadā vērsās pie Ceisa (Carl Zeiss Jena) firmas, lai tā izgatavo muzejam ierīci, kas apmeklētājiem varētu parādīt zvaigžņu, planētu, Saules un Mēness izskatu un kustību. 1914. gadā viņš nāca klajā ar revolucionāru ideju projicēt zvaigznes uz sfēras iekšpuses. Firmas speciālista Valtera Bauersfelda vadībā tika izveidots pirmais optiski-mehāniskais planetārijs, kas uz kupola projicēja 4500 zvaigznes. To uzstādīja uz rūpnīcas jumta Jēnā un 1923. gada septembrī notika pirmie izmēģinājuma demonstrējumi. Plašai publikai Minhenes muzejā planetāriju atvēra 1924. gadā.

Zinātņu akadēmijas Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijā 20. gadsimta 60. gados tika uzsākti putnu orientācijas pētījumi. Tiem piešķīra finansējumu, jo tolaik zināšanas par putnu orientāciju cerēja izmantot arī tehnisku ierīču radīšanai. Ar laiku laboratorijā izveidojās putnu orientācijas pētnieku grupa. Tajā ietilpa pētnieki Ieva Vilka, Varis Liepa un Jefims Kacs, tehnisko atbalstu sniedza Viesturs Klimpiņš, Gints Strauts, Donāts Spaļs, Rasma Aupmane u.c. 1973. gadā Kalnāju ornitoloģiskajā stacijā pie Raudas Tukuma rajonā tika uzbūvēta planetārija ēka un uzstādīts Ceisa planetārija aparāts. Turpmākos 25 gadus līdz pat 1998. gadam šeit notika dažādi pētījumi putnu orientācijas hipotēžu pārbaudei.

Planetārija ēku projektēja un būvēja Viesturs Klimpiņš. Sienas bija mūrētas no putubetona blokiem, bet kupols veidots no stiklaplasta trijstūrveida plāksnēm, kas nokrāsotas ar alumīnija krāsu. Planetāriju iesauca par “pieci P” jeb Pasaules Pirmo Putnu Pētniecības Planetāriju, jo tas tiešām bija pirmais, kas uzbūvēts speciāli putnu pētniecībai. Pirms tam izmantoja jau esošus planetārijus.

Ornitologu rīcībā bija t.s. mazais Ceiss jeb planetārija aparāta modelis ZKP-1 (Zeiss Kleinplanetarium No. 1) ar kārtas numuru 323. No 1952. līdz 1977. gadam izgatavoja vairākus simtus ZKP-1 eksemplāru, dažus no tiem turpina izmantot arī mūsdienās. Planetārija bumbā atradās 31 lēca, caur kurām 50 vatu spuldzīte uz kupola 6 metru diametrā projicēja debess apgabalu attēlus. Pie katras lēcas atradās plāksnīte, tajā bija izurbti dažāda diametra caurumi, kas attēloja atšķirīga spožuma zvaigznes. Planetārijs spēja parādīt visas 4500 zvaigznes, ko var redzēt ar neapbruņotu aci. Papildus varēja demonstrēt Mēnesi, planētas, Piena Ceļu un dažādas debess sfēras līnijas. Ar planetāriju varēja simulēt debess diennakts kustību, liekot tam griezties dažādā ātrumā. Aparātu varēja noregulēt tā, lai tas rāda zvaigžņotās debess izskatu jebkurā ziemeļu puslodes vietā, no ekvatora līdz ziemeļpolam.

Pēc Otrā pasaules kara vācu ornitologs Gustavs Krāmers ieviesa putnu orientācijas spēju eksperimentālo pētīšanas metodi, izmantojot apaļos būrus. Šādā būrī ievietots putns migrācijas sezonu laikā pavasarī vai rudenī savas migrāciju nemiera kustības orientē tā, ka tās vairumā gadījumu sakrīt ar migrācijas virzienu dabā. G. Krāmera eksperimentos putni izvēlējās migrācijai atbilstošu virzienu lielākoties tad, ja tie varēja redzēt Sauli vai zvaigznes.

Daudzi putni migrācijas pārlidojumos dodas naktī, īpaši mazie putni. Tas nozīmē, ka viņiem naktī jāspēj atrast orientierus. Vācu ornitologs Francs Zauers pašdarinātā planetārijā 20. gadsimta 50. gados secināja, ka Amerikas ķauķi naktī orientējas pēc zvaigznēm. Ja zvaigznes planetārijā nebija redzamas, putni zaudēja orientāciju.

Tomēr vēl bija daudz neatbildētu jautājumu. Varbūt, ka Saule un zvaigznes izraisa putnu migrāciju nemieru, bet nenosaka to lidojuma virzienu? Izrādījās, ka, izmainot planetārija rotācijas ass virzienu, putni lidojumu virziens mainījās, tātad orientācijai viņi tiešām izmantoja zvaigznes. Pakāpeniski nostiprinājās izpratne, ka putni pēc zvaigžņotās debess ainas spēj noteikt Zemes rotācijas ass jeb ziemeļu virzienu. Migrāciju virziena sajūta ir iedzimta, bet savas dzīves pirmās vasaras laikā putni naktīs iemācās pazīt zvaigžņoto debesi un iegaumē zvaigznāju rakstu izvietojumu, kā arī punktu, ap kuru notiek zvaigžņotās debess rotācija.

Lidojuma laikā putniem vairs nav ilgstoši jāvēro debesis, lai noteiktu rotācijas centru, viņi orientējas pēc zvaigžņu rakstiem. Putnu prāta spējas šajā ziņā ir pārsteidzošas, putni spēj iegaumēt daudzus zvaigznājus, kurpretim mūsdienu cilvēki pie debesīm lielākoties māk atrast tikai Lielos Greizos Ratus.

Šīs izpratnes veidošanā būtisku ieguldījumu devuši jau minētie Latvijas putnu pētnieki. Ieva Vilka raksta: “Ornitoloģijas laboratorija veic plašus eksperimentus, kuros pēta sarkanrīklīšu orientāciju apaļajos būros zem mākslīgām zvaigžņotām debesīm, izmantojot šim nolūkam Tukuma rajonā speciāli uzceltu planetāriju ar Ceisa projektoru. Arī planetārija zvaigžņu, tāpat kā atsevišķa spīdoša punkta, ieslēgšana ievērojami paaugstināja putnu aktivitāti un kustību virzību”.

Kad pētījumi Kalnājos beidzās, 2001. gadā Bioloģijas institūts planetārija aparātu nodeva F. Candera memoriālajam muzejam. Bija iecerēts to uzstādīt muzeja ēkas bēniņos Zasulaukā, taču neizdevās iegūt nepieciešamos līdzekļus. 2022. gadā planetārijs ieņēma savu vietu atjaunotajā Latvijas Universitātes muzeja astronomijas ekspozīcijā.

Skati un lasi:

Radio raidījuma “Zināmais nezināmajā” sižets par putnu pētniecības planetāriju LU Muzejā.

Video sarunā ar biologu Oskaru Keišu iespējams uzzināt plašāk, kā putni orientējas apkārtnē: šeit

Ieva Vilka. Zvaigžņotā debess un putnu ceļojumi. Žurnāls “Zvaigžņotā Debess”, 1977/1978 Ziema, Nr. 78, 1. – 7. lpp.

Ilgonis Vilks, eksperts

1937. g. Atēnās tika atzīmēta pilsētas galvenās augstskolas – Atēnu Universitātes (pilnajā nosaukumā: Nacionālā un Kapodistrija Atēnu universitāte) – simtgade, un Latvijas Universitātes (LU) Muzejā glabājas šim notikumam par godu izdotā piemiņas medaļa [1]. To par dalību simtgades svinību pasākumā saņēma LU klasiskās filoloģijas profesors Pēteris Ķiķauka. 1937. g. viņš devās komandējumā uz Atēnām, lai pārstāvētu Latviju šajās augstākās izglītības svinībās.

LU Muzeja 2023. g. aprīļa mēneša priekšmets ir Atēnu Universitātes simtgades medaļa, kas satur vērtīgu informāciju par sava laika klasiskās filoloģijas studijām, universitāšu starptautiskajām attiecībām un piemiņas simboliku. Rakstā tiks apskatīta medaļas nozīme, izcelsme un citi ar to saistīti jautājumi, akcentējot, cik daudzpusīgu stāstu ietver viens muzeja priekšmets.

Profesors Pēteris Ķiķauka

Pēteris Ķiķauka ir klasiskās filoloģijas profesors Latvijas Universitātē. Viņš dzimis 1886. g. 16. novembrī (pēc vecā Krievijas impērijas kalendāra – 28. novembrī) un no 1913. g. studējis klasisko filoloģiju Tērbatas Universitātē, kur 1917. g. studijas beidza ar kandidāta grādu (analogs mūsdienu maģistra grādam). 1. pasaules kara laikā (1914–1918) viņš kopā ar Tērbatas Universitāti evakuējās uz Iekškrieviju un vēlāk apmetās mūsdienu Ukrainas teritorijā, kur netālu no Mariupoles strādāja par skolotāju grieķu pamatskolā. 1921. g. viņš atgriezās Latvijā un tika ievēlēts par klasiskās filoloģijas docentu LU. Pēc disertācijas aizstāvēšanas 1931. g. viņam tika piešķirts doktora grāds, un viņš tika ievēlēts par profesoru [2].

P. Ķiķauka bija LU galvenais klasiskās filoloģijas pasniedzējs. Līdzās viņam antīkās vēstures speciālists bija arī Ernests Felsbergs, taču Felsbergs koncentrējās uz vēstures izpētes jautājumiem un LU administrācijas lietām, jo bija arī pirmais LU rektors. P. Ķiķauka pasniedza tādus kursus kā “Grieķu valodas elementārkurss”, “Viens grieķu autors un divi semināri”, “Grieķu literatūras vēsture” u. c [3].

Līdzās profesora darbam, 1935. g. P. Ķiķauka tika iecelts par LU Centrālās bibliotēkas pārzini. Par šo darbu viņš saņēma Triju Zvaigžņu ordeni. Viņš bibliotēkā veica ievērojamus uzlabojumus, nodrošinot labākus grāmatu glabāšanās apstākļus, kā arī veica plašu grāmatu iepirkuma un apmaiņas kampaņu. Viņa laikā LU Bibliotēka sadarbojās ar 233 ārzemju augstākās izglītības iestādēm un atmiņu institūcijām, un grāmatu daudzums pieauga par vairāk nekā 100 tūkstošiem [4].

Atēnu Universitāte

Atēnu Universitāte tika dibināta 1837. g. 3. maijā, kas bija nosaukta Grieķijas pirmā karaļa Otona vārdā par Otona Universitāti (Othonian University). Tas bija gandrīz desmitgadi pēc tam, kad Grieķija bija izveidojusies par neatkarīgu valsti, atbrīvojoties no Osmaņu impērijas pārvaldes. Karalis Otons nostiprināja Grieķijas neatkarību un ieviesa dažādus mehānismus, kas veicināja valsts modernizāciju un attīstību. Viens no šiem mehānismiem bija nacionālās universitātes dibināšana. Sākotnēji universitāte sastāvēja no četrām akadēmiskajām nodaļām, un tajā studēja piecdesmit divi studenti. Tā savā laikā bija inteliģences un kultūras centrs. Īpaši zīmīgi, ka universitāte atradās Atēnu Akropoles ziemeļaustrumu daļā, kā daļa no pilsētas kultūrvēsturiskā mantojuma, kas vienlaikus bija galvenā pilsētas reprezentācija [5].

1841. g., studējošo skaita pieauguma dēļ, universitāte tika pārcelta uz citām telpām, un 1932. g. tā tika pārsaukta par Nacionālo un Kapodistrija Atēnu universitāti (National and Kapodistrian University of Athens). Nosaukums dots par godu Joanam Kapodistrijam (Ioannis Kapodistrias), kurš bija ievērojams grieķu valstsvīrs un nozīmīgs neatkarības atgūšanas no Osmaņu impērijas kustības dalībnieks [6]. Šajā laikā universitāte specializējās medicīnā, sociālajās zinātnēs, tiesību zinātnē, ekonomikā, arheoloģijā un teoloģijā. Savu nosaukumu un atrašanās vietu universitāte kopš tā laika nav mainījusi, taču mūsdienās tā piedāvā samērā plašu studiju klāstu, līdzīgu tam, kādu piedāvā lielākā daļa Eiropas klasiskā tipa universitāšu.

Pētera Ķiķaukas komandējums uz Atēnām

Gluži kā mūsdienās, arī starpkaru periodā universitāšu pasniedzēji devās komandējumos uz ārzemēm, lai nodarbotos ar pētniecību, iegūtu pieredzi lekciju vadīšanā vai arī pārstāvētu savu universitāti kādā oficiālā pasākumā. Pēteris Ķiķauka komandējumos uz Atēnām savas dzīves laikā devās trīs reizes: 1924., 1937. un 1939. g. Visas reizes komandējuma laikā viņš apmeklēja ne tikai Grieķiju, bet arī Itāliju un Franciju [7]. Rīkojums par došanos komandējumā 1924. g. glabājas LU Muzeja krājumā [8]. Šis komandējums norisinājās tikai piecus gadus pēc LU dibināšanas, kas sakrita ar laiku, kad LU veidojās pirmās starptautiskās sadarbības. Pētera Ķiķaukas komandējums bija viens no soļiem šo sakaru stiprināšanā. Domājams, ka nodibinātie kontakti profesoram bijuši ļoti vērtīgi, jo komandējumā devies vēl divas reizes.

Komandējums 1937. g. bija īpašs ar to, ka uz Atēnu Universitātes simtgades jubileju, P. Ķiķauka tika nosūtīts kā LU delegāts, pārstāvot gan universitāti, gan valsti. Viņa viesošanos Atēnās uzskata par profesionālu sensāciju – svinīgo uzrunu viņš norunāja sengrieķu valodā. Pēc tam Atēnu avīzē viņš ielika sludinājumu par to, ka meklē sarunu biedru, kurš māk runāt sengrieķu valodā. To viņš gribēja izmantot sengrieķu fonētikas studijām. Ironija pastāv faktā, ka sengrieķu valoda ir izmirusi un nebija vairs daudz cilvēku, kas prastu runāt izmirušā valodā. Par to, vai sarunu biedru P. Ķiķauka atrada, liecību nav, taču šis ir notikums, kas latviešu profesoru atstāja atmiņā toreiz visiem [9]. Par piemiņu no šī pasākuma, P. Ķiķauka saņēma īpašu medaļu, kas gatavota tikai šim svinīgajam notikumam.

Piemiņas medaļa

Atēnu Universitātes simtgades medaļa ir unikāla sava laika liecība, jo tas ir Latvijā vienīgais eksemplārs. Piemiņas medaļas ir domātas pieminamā notikuma iemūžināšanai, tāpēc arī Atēnu Universitātes ēka ir galvenais vizuālais elements šajā medaļā. Zīmīgi, ka šīs medaļas izgatavošanas gads sakrīt ar gadu, kurā 40 valstu medaļu mākslinieki apvienojās Starptautiskajā mākslas medaļu federācijā (International Art Medal Federation), kas bija pirmā šāda tipa organizācijas pasaulē [10].

Piemiņas medaļas priekšpusei ir reprezentatīva nozīme. Tās augšējā daļā ir atainota universitātes vēsturiskā ēka, kas veidota neoklasikas stila rāmjos, ar grieķu templim līdzīgu kopējo tēlu. Pa vidu redzama lāpa ar olīvu vainagu un pūci. Pūce ir Atēnu pilsētas simbols, kas aizgūts no sengrieķu dievietes Atēnas, kuras galvenais simbols bija pūce. Olīvkoks senajā Grieķijā bija viens no Balkānu pussalas visizplatītākajiem augiem, kas arī bieži tika izmantots lokālajā simbolikā (senajā Grieķijā Olimpisko spēļu uzvarētāji balvā saņēma olīvzaru vainagus u. tml.). Medaļas apakšpusē rakstīts grieķu valodā “Εκατονταετηρίδ Πανεπιστημίου Αθηνών”, kas nozīmē: “Atēnu Universitātes Simtgade”.

Medaļas otrā pusē redzama dievietes Atēnas statuja. Tā stāv statiskā pozā ar atplestām rokām, labajā rokā tur šķēpu un kreisajā – vairogu, uz kā ir attēlota gorgonas Medūzas galva (ar čūsku matiem). Atēnai galvā ir tipiska grieķu hoplītu bruņucepure. Ir diezgan droši pieņemt, ka redzamā statuja ir Partenona Atēnas statuja. Tā ir leģendāra statuja, kas vēsturiski atradās pie Akropoles galvenā tempļa Partenona. To 4. gs. p.m.ē. otrajā pusē cēlis meistars Fidijs (Phidias). Šajā laikā Atēnās bija demokrātijas zelta laikmets, kad pie varas bija pilsoņu ievēlētais Perikls (Pericles). Statuja bija veidota no zelta un ziloņkaula. Tā bija Atēnu pilsētas simbols. Taču antīkā laika beigās tā pazuda, domājams, ka tika iznīcināta, lai iegūtu vērtīgos materiālus, no kuriem statuja veidota [11]. Statujas attēlošana uz medaļas simbolizē universitātes piederību Atēnām kā demokrātijas šūpulim, kā arī zināmā mērā ir leģitīms apliecinājums tam, ka universitāte turpina nest sengrieķu gudrības dievietes Atēnas vēstījumu par gudrību un izcilību.

Atēnu Universitātes simtgades svinības bija ļoti nozīmīgs notikums Atēnu vēsturē. Daudz plašāk par to tika izplatītas arī citas liecības – ar līdzīgu Atēnu Universitātes ēkas un Partenona Atēnas statujas attēlu šajā laikā tika izdotas pastmarkas. Pastmarkas augšējā daļā atradās arī uzraksts “Ελλασ”, kas ir modernās Grieķijas nosaukums grieķu valodā. Pastmarkai iztrūkst vērtīgi elementi, kas savukārt medaļu padara unikālu – olīvzaru vainags un pūce.

Latvijas Universitātes un Atēnu Universitātes sadarbība mūsdienās

Lai arī starpkaru periodā Latvijas un Atēnu universitāšu savstarpējās attiecības bija augstā līmenī, padomju okupācijas laikos šī saikne ievērojami mazinājās. Tas lielā mērā bija tāpēc, ka tika veicināti universitāšu sakari PSRS mērogā un Grieķija atradās ārpus PSRS un tās ietekmes zonas. Atgūstot neatkarību un atjaunojot starptautiskos sakarus, sadarbība ar Atēnām nav vairs tik sekmīga kā agrāk. 

2000. g. oktobrī toreizējais LU rektors Ivars Lācis, tiekoties ar Atēnu Universitātes rektoru Georgu Babinioti un Grieķijas prezidentu Konstantīnu Stefanopulosu, vienojās par sadarbības līguma slēgšanu abu universitāšu starpā. Grieķi piedāvāja piešķirt stipendijas pieciem LU studentiem studiju nodrošināšanai Atēnu Universitātē. Šī sadarbība pamatā attiecās uz bioloģijas un medicīnas studentiem [12].

2022. g. latviešu studentu grupa devās uz Atēnām, lai informētu Atēnu studentus par studiju iespējām LU. Šis ceļojums notika pasākuma “Eiropas dienas” ietvaros, kas tika organizēts ar mērķi piesaistīt jaunus studentus visās Eiropas augstskolās no Grieķijas, jo statistikas dati liecina, ka grieķu studenti ir vieni no visvairāk ārzemēs studējošajiem Eiropas valstu studentiem. Šim ceļojumam gan nebija nekāda tieša sakara ar Atēnu Universitāti [13].

Pašlaik no LU fakultātēm, vienīgā kurai ir sadarbības līgums ar Atēnu Universitāti ir Humanitāro zinātņu fakultāte. Tā piedāvā doties Erasmus+ apmaiņas studiju mobilitātē. Ir zināms, ka arī Rīgas Stradiņa universitāte (RSU) piedāvā šādu iespēju, sadarbojoties ar Atēnu Universitāti Tiesību zinātnē [14]. Tas liecina, ka RSU zināmā mērā arī ir šīs tradīcijas turpinātāja, jo tā savulaik bija daļa no Latvijas Universitātes (1950. g. uz no LU atdalītās Medicīnas fakultātes bāzes dibinot Rīgas Medicīnas institūtu). Līdzās Atēnu Universitātei, LU uztur kontaktus ar vēl 18 citām Grieķijas augstskolām, kas iezīmē būtisku ainu – katrai universitātei ir sava specializācija, tāpēc arī dažādu izglītības centru veidošanās tikai veicina lokālās izglītības līmeņa paaugstināšanos.

Pētera Ķiķaukas mantojums

2. pasaules kara laikā (1939–1945) P. Ķiķauka palika dzīvot Latvijā, līdz 1944. g. ar ģimeni devās trimdā uz Vāciju. 1948. g. viņi pārcēlās uz Kanādu. Gan Vācijā, gan Kanādā P. Ķiķauka turpināja intelektuālo darbu, rakstot referātus, ar kuriem uzstājās dažādos trimdas latviešu pasākumos, tai skaitā arī bēgļu nometnē Vācijā. Viņš turpināja strādāt pie publikācijām saistībā ar sengrieķu valodas gramatiku, kā arī bija aktīvs nacionālā gara turētājs latviešu kopā trimdā.

Par sava tēva rakstāmgaldu trimdas laikā atceras stāstīt Tālivaldis Ķiķauka: “tēva rakstāmgalda atvilktnē atceros trīs sīkumus: paša grebtu karotīti no pirmās trimdas Krievijā, medaļu no Atēnām un baltu marmora gabaliņu no Akropoles” [15]. Tas ir apliecinājums tam, cik vērtīga klasiskās filoloģijas profesoram šī medaļa bija. P. Ķiķaukas otrs dēls Gundaris Ķiķauka 21. gs. sākumā uz Latviju nogādāja sava tēva materiālus un tos nodeva LU Latvijas vēstures institūtam. Tagad šie materiāli atrodas LU Muzeja krājumā. To starpā – trimdā rakstītie referāti, doktora grāda diploms, fotogrāfijas un Atēnu Universitātes simtgades medaļa. Šie materiāli ir unikālas starpkaru perioda klasiskās filoloģijas izglītības un trimdas latviešu dzīves liecības, kuru pētniecība ir mūsu paaudzes uzdevums. Par godu prof. P. Ķiķaukas piemiņai, LU Muzejs ir publicējis P. Ķiķaukas materiālus, lai viņa atstātais intelektuālais un vēsturiskais mantojums varētu tikt pētīts. 

Iepazīsties ar prof. Pētera Ķiķaukas materiāliem LU E-repozitorijā DSpace.

Papildu informācija:

• Bodniece, L. (2023). Pēteris Ķiķauka. Pieejams: enciklopedija.lv/skirklis/57282 (skatīts: 30.03.2023.).
• Jurevičs, P. (1939). Filoloģijas un filozofijas fakultāte 1919.-1939. In: Latvijas Universitate divdesmit gados 1919-1939, 1. daļa. Rīga: Latvijas Universitāte.
• Ķiķauka, T. (1987). Mans tēvs. In: Jaunā Gaita, nr. 160.-161., 12.1987. Pieejams: zagarins.net/jg/jg160/JG160-161_Peteris-Kikauka.htm (skatīts: 30.03.2023.).
• Sadarbosies Latvijas un Atēnu universitāte. Pieejams: www.tvnet.lv/6398048/sadarbosies-latvijas-un-atenu-universitate (skatīts: 30.03.2023.).
• Utena-Logina, I. (2022). “Lezbiešu dialekta leksikons” un pārējās antikvitātes. Kāpēc mums jāzina Pēteris Ķiķauka? Pieejams: klik.tvnet.lv/7624946/lezbiesu-dialekta-leksikons-un-parejas-antikvitates-kapec-mums-jazina-peteris-kikauka (skatīts: 30.03.2023.).

[1] LUM7561

[2] Bodniece, L. (2023). Pēteris Ķiķauka. Pieejams: enciklopedija.lv/skirklis/57282 (skatīts: 30.03.2023.).

[3] Jurevičs, P. (1939). Filoloģijas un filozofijas fakultāte 1919.-1939. In: Latvijas Universitate divdesmit gados 1919-1939, 1. daļa. Rīga: Latvijas Universitāte, 265.lpp.

[4] Pēteris Ķiķauka. Pieejams: www.3mirkli.lu.lv/peteris-kikauka/ (skatīts: 30.03.2023.).

[5] History and Perspectives. National and Kapodistrian University of Athens. Pieejams: en.uoa.gr/el/about_us/history_and_perspectives/ (skatīts: 30.03.2023.).

[6] Wallenfeldt, J. (2023). Ioánnis Antónios, Komis Kapodístrias. Greek statesman. Pieejams: www.britannica.com/biography/Ioannis-Antonios-Komis-Kapodistrias (skatīts: 30.03.2023.).

[7] Jurevičs, Filoloģijas un filozofijas fakultāte 1919.-1939, 297.lpp.

[8] LUM7580

[9] Utena-Logina, I. (2022). “Lezbiešu dialekta leksikons” un pārējās antikvitātes. Kāpēc mums jāzina Pēteris Ķiķauka? Pieejams: klik.tvnet.lv/7624946/lezbiesu-dialekta-leksikons-un-parejas-antikvitates-kapec-mums-jazina-peteris-kikauka (skatīts: 30.03.2023.).

[10] Ozoliņa, A. (2022). Medaļa. Pieejams: enciklopedija.lv/skirklis/153476 (skatīts: 30.03.2023.).

[11] Cartweight, M. (2015). Athena Parthenos by Phidias. Pieejams: www.worldhistory.org/article/785/athena-parthenos-by-phidias/ (skatīts: 30.03.2023.).

[12] Sadarbosies Latvijas un Atēnu universitāte. Pieejams: www.tvnet.lv/6398048/sadarbosies-latvijas-un-atenu-universitate (skatīts: 30.03.2023.).

[13] Balcere, K. (2022). Latvijas Universitāte iepazīstina ar studiju iespējām Jauniešus Grieķijā. Pieejams: www.ozolzile.lu.lv/en/par-mums/zinas/zina/t/71952/ (skatīts: 30.03.2023.).

[14] National and Kapodistrian University of Athens. RSU sadarbības augstskolas sociālo zinātņu jomā. Pieejams: www.rsu.lv/node/57272 (skatīts: 30.03.2023.).

[15] Ķiķauka, T. (1987). Mans tēvs. In: Jaunā Gaita, nr. 160.-161., 12.1987. Pieejams: zagarins.net/jg/jg160/JG160-161_Peteris-Kikauka.htm (skatīts: 30.03.2023.).

Par 2023. gada putnu ir izvēlēta lakstīgala (Luscinia luscinia). Tas ir viens no Latvijas dabas simboliem, kam katru gadu tiek nominēta cita suga. Šī tradīcija aizsākās Vācijā 1971. gadā Vācijas Putnu aizsardzības biedrības (Der Naturschutzbund Deutschland) iniciatīvas rezultātā, tam sekoja arī citu organizāciju pārstāvji, bet Latvijā šāda akcija notiek jau 28. reizi, kopš 1996. gada [1], un putnu sugas ik gadu izraugās Latvijas Ornitoloģijas biedrība (LOB). Parasti tā ir suga, kam būtu jāpievērš uzmanību izpētes vai aizsardzības nolūkos.

Lakstīgala ir viena no 19 dienas putnu sugām, kuru skaits Latvijas teritorijā no 2005. līdz 2022. gadam ir pakāpeniski samazinājies [2]. Nav nosakāms viens konkrēts iemesls populācijas samazināšanās procesam, jo cieš ļoti dažādas Latvijas sugas – gan nometnieki, gan gājputni, gan dažādu ekosistēmu iemītnieki. Tāpat, kas attiecas uz gājputniem, nav skaidri nosakāms, vai populācijas samazināšanos ietekmē apstākļi, kas mainījušies tikai Latvijā, vai arī putnu ziemošanas vietās. Klimatiskās izmaiņas, piesārņojums, ekosistēmu izmaiņas lauksaimniecības un mežsaimniecības darbu rezultātā, kā arī dažādu vietēju un ziemošanas vietās sastopamo faktoru kombinēšanās noved pie populāciju samazināšanās. Lakstīgalu ligzdošanas areāls arvien vairāk pakāpeniski pārceļas tālāk uz ziemeļiem, draudot no Latvijas teritorijas atkāpties. Tādā gadījumā arī lakstīgalu dziesma, kas dzirdama tieši perēšanas laikā, šeit vairs nebūtu sastopama [3].

Otra gada putniem savā ziņa tipiska iezīme ir tāda, ka tie ir vizuāli uzmanību piesaistoši. Jāatzīst, nelielo, pelēcīgi brūno lakstīgalu, kas prasmīgi slēpjas krūmājos, par pamanāmu saukt gluži nevar, bet tā uzmanību pievērš ar savu skaisto, raibo dziesmu. LOB mudina Latvijas iedzīvotājus mācīties atpazīt putnus ne tikai pēc to izskata, bet arī pēc balsīm. Lakstīgalu dziesmu var raksturot kā pogošanu ar melodisku frāžu atkārtošanu un skaņu virknēšanu krēslas un nakts stundās, bet uztraukti putni izdod skaļus svilpienus [4].

Visbeidzot, trešais iemesls šī putna kļūšanai par gada aktualitāti ir simboliska atbalsta izrādīšana Ukrainai. Šis putns ir tāds kā neoficiāls simbols Ukrainā, jo oficiālo gada simbolu izvirzīšanas akcija tur organizēta netiek, bet, līdzīgi kā Latvijā, lakstīgalas atrodamas ne tikai dabā, bet arī ukraiņu folklorā [5]. Lakstīgalas dziesmas simboliski vēsta par labiem laikiem un skanīgi piepilda Ukrainas zemi. Ukrainā ligzdo gan tā pati lakstīgala, kas sastopama Latvijā, gan arī sugas māsa – rietumu lakstīgala, kuras ligzdošanas areāls aptver Poliju un Ukrainas dienvidus. Latvijā rietumu lakstīgala ir konstatēta vienu reizi Kolkā, 2013. gadā [6]. Tā kā šo putnu ligzdošanas areāls pakāpeniski virzās uz ziemeļiem, rietumu lakstīgalas varētu būt ieceļotājas arī Latvijas teritorijā.

Lai pievienotos gada putna tēmas aktualizēšanai, Latvijas Universitātes (LU) Muzejs piedāvā ieskatīties Zooloģijas kolekciju krājumā esošo lakstīgalu izbāzeņu klāstā - šeit atrodami trīs lakstīgalu (Luscinia luscinia) un viens rietumu lakstīgalas (Luscinia megarhynchos) izbāzenis.

Pirmo LU Muzeja priekšmetu veido divu izbāzeņu kombinācija - tos abus ievācis Aivars Petriņš 2011. gada 21. maijā un 5 jūnijā. A. Petriņš bija ilggadējs LU Zooloģijas muzeja darbinieks (1983 – 2018) un direktors (1993 – 2018). Savukārt izbāzeņu formu tiem devis taksidermists Valdis Roze. Viņš dzimis 1956. gadā, putnu vērošanu uzsācis 1970. gadā, 30 gadus piedalījies arī putnu gredzenošanā un viņa darinātie izbāzeņi lielā skaitā un kvalitatīvā izpildījumā atrodami gan Latvijas Dabas muzeja, gan arī LU Muzeja Zooloģijas kolekciju ekspozīcijās. Laika periodā starp 1980. un 2015. gadu tika ievērojami papildināts Zooloģijas kolekciju zīdītāju un putnu priekšmetu klāsts Zooloģijas kolekcijās. Šobrīd muzeja krājumā ir 267 V. Rozes darināto izbāzeņu eksemplāri.  Lai arī domāts šo priekšmetu attēlot kā lakstīgalu pāri, tomēr abi īpatņi ir tēviņi.

Nedaudz senāks lakstīgalu ģints pārstāvis muzeja krājumā ir rietumu lakstīgalas izbāzenis, kas nāk no Ēģiptes, Sīnaja pussalas dienvidu gala. Tas ir mātītes izbāzenis, ko ievācis Agris Celmiņš 1998. gada 4. septembrī, un tas arī pieder V. Rozes kolekcijai. A. Celmiņš dzimis 1956. gadā, aktīvs putnu novērotājs (kopš 1978. g.) un gredzenotājs (1980 – 2004), interneta vietnes putni.lv veidotājs, aktīvs reto sugu vērotājs, Latvijas un ārzemju putnu vērošanas braucienu organizētājs [7].

Trešais priekšmets ir lakstīgalas izbāzenis, tomēr stāsti par to ir miglā tīti. Uz izbāzeņa pamata atrodami jauni un veci inventarizācijas numuri un uz etiķetes sugas nosaukums latīņu, latviešu un krievu valodā, kā arī vēl papildus nosaukums latīniski un krieviski, kas ar pildspalvu uzrakstīts uz izbāzeņa pamatnes apakšas pirms etiķetes. Tātad izbāzenis atrodas LU muzeja krājumā jau kādu laiku, jo uz etiķetes norādīts Latvijas Valsts Universitātes Bioloģijas fakultātes Zooloģijas muzeja nosaukums, kas liecina par tās piederību laika periodam starp 1944. un 1990. gadu, kad LU eksistēja ar šādu nosaukumu un Zooloģijas muzejs nebija LU Muzeja daļa, tomēr informācija par tā izcelsmi un citi dati nav minēti. Tāpat, interesantā, neizskaidrojamā kārtā, šim eksemplāram trūkst aste.

No senākiem lakstīgalu priekšmetiem muzejā glabājas divas ādiņas un divi olu paraugi. Viena no lakstīgalu ādiņām iegūta Igaunijā 1912. gada  6 - 19. maijā, turklāt, lai arī ziņas nav precīzi apstiprināmas, uz ādiņas etiķetes norādīts, ka tās ievācējs varētu būt bijis vācbaltu ornitologs Haralds Loudons. Otra ādiņa iegūta 1955. gada 20. aprīlī, tomēr citi dati par to nav zināmi. Olu kolekcijā lakstīgalas pārstāv vien 2 eksemplāri. Par vienu no tiem ziņas ir ārkārtīgi skopas, tas iekļauts mācību materiālu kolekcijā, bet otra 1917. gada 14. jūnijā iegūta Viesienā un pieder J. Zaikova kolekcijai. LU Muzeja krājumā atrodama viņa vāktā olu kolekcija, kas veidota no 1916. līdz 1927. gadam un sastāv no 124 putnu sugu olām (1168 objekti) un 33 putnu ligzdām, ko 1927. gadā nopirka Sistemātiskās Zooloģijas institūts [8].

Lakstīgalu paraugus kopā ar lakstīgalu ģintij piederīgajiem zilrīklīšu paraugiem vasaras garumā ir iespējams aplūkot izstādē, kas izvietota uz kāpnēm LU Dabas mājā, Jelgavas ielā 1, Torņakalnā.

Lakstīgalu izbāzeņi ir daļa no LU Muzeja Zooloģijas kolekciju pastāvīgās ekspozīcijas, kas atrodas Kronvalda bulvārī 4, Rīgā, 422. telpā. Ieejot pa galvenajām ēkas durvīm, labajā pusē aiz durvīm ir kāpnes, 422. telpa atrodas 4. stāvā. Apmeklējumu iepriekš jāpiesaka muzeja mājaslapā vai pa tālr.: 67034013

Uzzini vairāk:

ĶERUS, VIESTURS. Putni dabā. Mūsu lakstīgala. Pieejams: https://putnidaba.lob.lv/musu-lakstigala/

BOANO, G., BONARDI, A., SILVANO, F. (2004). Nihghtingale Luscinia megarhynchos survival rates in relation to Sahel rainfall. Pavia: Museo civico di Storia naturale. pp. 77-85. Pieejams: file:///C:/Users/u/Downloads/Nightingale_Luscinia_megarhynchos_surviv%20(1).pdf

DICKSON, M. (2019). Nightingales in Medieval Text and Sound: Liminality and Evasion. In: Polysemes, Vol. 22, 2019. Pieejams: https://www.academia.edu/74482412/Nightingales_in_Medieval_Text_and_Sound_Liminality_and_Evasion

[1] 2011. gada putni kaimiņvalstīs. Pieejams: dabasdati.lv/lv/article/2011-gada-putni-kaiminvalstis/

[2] Balcare, Kitija. Populācija samazinās 19 dienas putnu sugām Latvijā. Pieejams: dabasdati.lv/lv/article/populacija-samazinas-19-dienas-putnu-sugam-latvija/2023/

[3] Balcare, Kitija. Gada putns 2023 – Lakstīgala. Pieejams: dabasdati.lv/lv/article/gada-putns-2023-ndash-lakstigala/2023/

[4] Latvijas Ornitologu biedrība, Strazds, Māris (red.). Latvijas lauku putni. Rīga, 1998, 106. lpp.

[5] "Zināmais nezināmajā". Lakstīgala par Latvijas gada putnu izvēlēta kā atbalsts Ukrainai. Pieejams: www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/vide-un-dzivnieki/lakstigala-par-latvijas-gada-putnu-izveleta-ka-atbalsts-ukrainai.a489761/

[6] Rietumu lakstīgala Luscinia megarhynchos. Pieejams: www.putni.lv/lusmeg.htm

[7] Matrozis, Ruslans. Latvijas ornitoloģijas nozīmīgi notikumi un jubilejas 2016. gadā. Pieejams: putnidaba.lob.lv/wp-content/uploads/2019/12/Putni_daba_73-2016_1-12.pdf

[8] Piterāns, A., Cinītis, M., Pētersons, N., Piterāns, U. Latvijas Universitātes Zooloģijas muzeja kolekciju un eksponātu vēsture. In: LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. ZINĀTŅU VĒSTURE UN MUZEOLOĢIJA. 818. Sēj. 2022. 153.–176. lpp.

Madara Smeltere, krājuma glabātāja

Par Viktoru Grāvīti (1925-2001) jau  rakstīts daudz. Samērā pilnīgu biogrāfiju var atrast zemāk norādītajās saitēs. Nesenajos Jāņos atkal atcerējāmies V. Grāvīti ne tikai kā ģeologu un paleontologu, zinātnes popularizētāju, jauno ģeologu pulciņu vadītāju, dabas un pieminekļu aizstāvi, bet arī kā entuziastu, kas aizrāvās ar saulgriežu tradīcijas apzināšanu un, aptaujājot ap 400 tautas teicēju, ir apzinājis vairāk kā 120 dažādu darbu un izdarību, kas lauku sētā darīti šo svētku laikā. (To pirmais uzskaitījums atrodams 1988. gada Dabas un vēstures kalendārā.)

Šoreiz jūlijā kā mēneša priekšmets izvēlēts V. Grāvīša rakstāmgalds.

Rakstāmgalds ir specializēts - tā ir labiekārtota darba vieta, kas pielāgota tām dažādajām vajadzībām un iespējām, kādas bija 20. gs. otrajā pusē. Šādi vai līdzīgi specializēti galdi tolaik Padomju Savienībā bija retums.

Pēc V. Grāvīša stāstījuma, institūtam (tas bija Latvijas Ģeoloģijas institūts no 1961. līdz 1967. g., bet pēc tam - Vissavienības Jūras ģeoloģijas un ģeofizikas zinātniski pētnieciskais institūts) septiņdesmitajos gados “kādreiz pāri palikusi nauda”, un viņam radusies iespēja pasūtīt īpašu galdu pēc paša iecerēm un vēlēšanās. Galds izgatavots, uzlabojot un papildinot standarta rakstāmgaldu. Pārbūvi veicis galdnieks pēc V. Grāvīša projektētiem rasējumiem un ieteikumiem.

Vispirms pamanāms, ka galds ir kodināts (“beicēts”) tumšs, un tā sānu virsmas pārklātas ar tumšu saplāksni. Bet estētiski izskaistinājumi te nav galvenais. Galda virsmas stūri manāmi noapaļoti. Virsmas lielums ir 150 x 75 cm, tas ir apmēram tāds, kā mēdz būt standarta rakstāmgaldiem. Kreisajā malā izvelkama 30 x 44 cm pagarinājuma plāksne, kas ļauj derīgo virsmu palielināt. Tolaik ģeologiem nereti bija jāstrādā ar liela formāta papīra shēmām, rasējumiem, kartēm, kam bija vajadzīgs liels galds.

Galdam ir divas aizslēdzamas durvis, aiz katrām 5 atvilktnes. Augšējā atvilktne papildināta ar dažāda lieluma nodalījumiem rakstāmpiederumiem un citiem nelieliem priekšmetiem.

Galda virsmā iestrādāta 10 x 8 x 4 cm tērauda lakta, kas, kā redzams, arī krietni tikusi lietota: tās darba virsma ir stipri saskrambāta.  Paleontoloģijā nereti nepieciešama ne pārāk masīvu paraugu sadalīšana, skaldīšana, plēšana, kas tad arī uz šīs laktas ticis darīts. Uz laktas sāniem iecirsti skaitļi “1966.6.12”, kas, iespējams, ir priekšmeta izgatavošanas datums. (Un, starp citu, varētu būt saistīts arī ar V. Grāvīša dzimšanas dienu 14. decembrī.) Arī galda atvilktnēs ir daudzi instrumenti, kas noderīgi nelielu paraugu preparēšanai – kaltiņi, mazs aptiekā pirkts āmurītis, standziņas un knaiblītes, dažāda lieluma īleni, visādi cieta tērauda, šķiet, zobārstniecībai paredzēti instrumenti, dažāda palielinājuma rokas lupas. Arī alumīnija folijas gabaliņi un plastilīns – sadalītā ieža gabala sastāvdaļu atkalsavienošanai vienā gabalā. V. Grāvītis bija pazīstams paleontologs, specializējies uz devona pleckāju (toreiz tos parasti sauca par brahiopodiem) pētniecību.

Atvilktnēs atrodami arī liels daudzums mazu kārbiņu, kas izmantotas paleontoloģisko objektu glabāšanai. Uz tām rakstīti ieguves dati, iekšā atrodas dažus gramus smaga fosilija un etiķete ar sīkāku aprakstu. Bieži izmantotas diapozitīvu filmiņu kārbiņas, negatīvo fotofilmiņu papīra iesaiņojumi, sērkociņu kastītes.

V. Grāvītim patika saistīt dažādu zinātņu principus. Te raksturīgs piemērs – matemātiska līkņu salīdzināšana ļāva saskatīt atšķirības visai līdzīgu un vienveidīgu bezslēdzes pleckāju morfoloģijā, un monogrāfijā “Baltijas devons un karbons” 1981. gadā V. Grāvītis publicēja 10 jaunu, līdz šim pasaules paleontologiem nepazīstamu sugu aprakstus. 

Interesanta ir neliela gaismas lūka rakstāmgaldā (par gaismas galdu lūku tomēr nevar nosaukt nelielo izmēru - 24 x 34 cm dēļ): galda virsmā iestrādāta 10 mm bieza stikla plāksne koka rāmī. Viru mehānisms ļauj stikla plāksni arī atvāzt, pacelt virs galda virsmas dažādos leņķos. No apakšas to izgaismo 5 kvēlspuldzes; pēc vajadzības, ieslēdzamas visas piecas, divas vai trīs no tām. Zem spuldzēm ievietots spogulis, kas pastiprina augšup vērto gaismu un arī samazina spuldžu telpas sakaršanu. Elektrības slēdzis atrodas galda virsmas apakšā, turpat blakus arī pāris rozešu, kur pieslēdzama, piemēram, galda lampa vai mikroskopa apgaismotājs. Gaismas galdus lietoja, lai manuāli veidotu kopijas, resp., pārzīmētu dažādus zīmējumus. Tolaik (un vēl ilgi, līdz 90. gadiem) kseroksa vai citādu kopētāju pie mums vēl nebija, un daudz ko nācās pārzīmēt. Ja tas nebija bieži un daudz, varēja mēģināt iztikt arī ar loga rūts stiklu. Vai koppapīru – arī tas atrodams V. Grāvīša rakstāmgalda atvilktnēs. Ilgāku laiku – t.i., nepārtraukti vairāk kā 10 minūtes strādājot pie šī gaismas loga ar kvēlspuldzēm, stikls tomēr manāmi uzkarsa, LED gaismiņas vai kriptona spuldzītes, ja tādas tolaik būtu, šeit būtu visai noderīgas.

Gaismas galda stikls lietots arī kā paliktnis, domājams, papīra griešanai, tajā ir daudzi asu instrumentu – skalpeļu vai žilešu, jo tapešu nazīšus vēl nepazinām – atstāti iegriezumi.

Uz galda atrodas Viktora Grāvīša lietotais polarizētās gaismas mikroskops MIN-8. Viens no V. Grāvīša interešu virzieniem bija paleontoloģija, bet viņš pārzināja arī citas ģeoloģijas – un ne tikai ģeoloģijas - jomas. Mikroskops viņam noderēja mineraloģiskos pētījumos. Par svarīgu veikumu zinātnes jomā V. Grāvītis pats uzskatīja savus pētījumus par Latvijas kramiem.

Rakstāmgaldā glabājas arī ģeoloģijas vēstures un paleontoloģijas iespieddarbu kopijas - to negatīvi fotofilmās, kas papildinājuši grāmatu iespaidīgo krājumu. V. Grāvītim bija grāmatas par ģeoloģiju, paleontoloģiju, dabas zinībām, un ne tikai zinātniskas - daudz vairāk bija populārzinātnisko, jo viņam bija svarīga zinātņu sasaite ar lasītāju, lasītāja izglītošana. Uz to bija galvenais uzsvars V. Grāvīša iedibinātajā un veidotajā (ap 20 gadu - atbildīgā redaktora amatā) Dabas un vēstures kalendārā. Otra sirdslieta – dabaszinātņu vēsture Latvijā, ar uzsvaru uz ģeoloģiju. Jāņem vērā, ka V. Grāvītis dzīvoja laikā, kad pie mums bija visai zems kompjuterizācijas līmenis. Un internets tikai sāka attīstīties. Nebija iespēju ātri sameklēt vajadzīgo informāciju, pārlasīt vienreiz izlasīto. Potenciāli vajadzīgā informācija, reiz iegūta, bija jāpatur savā tuvumā - konspektos, kartotēkās, fotokopijās, mikrofilmās un mikrofišās. V. Grāvītis daudzas grūti atrodamu rakstu kopijas bija sameklējis dažādās bibliotēkās, kur varēja pasūtīt to pārfotografēšanu. Fotokopijas parasti bija filmu veidā, sarullētos rullīšos, kas glabājās arī rakstāmgalda atvilktnēs, taču to lasīšanai bija vajadzīgs īpašs projektors.

Atvilktnē atrodams arī  Latvijas Universitātē rets Nikolaja Delles sastādītās ģeoloģiskās kartes 1942. gada izdevums. V. Grāvītis šad tad mēdza pastāstīt, kā, vēl būdams skolnieks, ticies ar N. Delli, zinošu ģeologu, ļoti laipnu un atsaucīgu cilvēku. Šī karte, tolaik jau gandrīz 50 gadus veca, V. Grāvītim joprojām noderēja izbraukumos; šis līdzņemamais eksemplārs bija īpaši salocīts tā, lai ērti ievietotos ģeologa planšetē (planšete - tā ir stipri plakanā apmēram 20 x 20 cm liela uz pleca nēsājama dokumentu soma), un turklāt, lai apceļojamais reģions kartē būtu apskatāms bez liekas atlocīšanas.

V. Grāvītis labi pieprata valodas. Bez latviešu un franču, kas it kā skaitījās dzimtā, runāja un daudz lasīja tekstus ne tikai krieviski, bet arī angliski, vāciski; ja bija lietota latīņu valoda - zinātniskos sugu aprakstus un senos tekstos lasīja tajā (vien, ja vajadzēja smalkākas nianses, tad gan lūdza tulkot kādam labākam pratējam). Prata sarunāties arī igauņu un lietuviešu valodās.

Jau atverot V. Grāvīša grāmatu plauktā esoša izdevuma vāku, bieži bija redzamas norādes –titullapā un satura rādītājā ierakstīti lapaspušu numuri, pasvītroti šajā darbā svarīgie raksti, arī tekstā būtiskās vietas bija pasvītrotas. Parasti atzīmes veiktas ar krāsainu, visbiežāk rozā kopēšanas zīmuli “Pobeda”, tā kodols mitrumā nedaudz šķīda, un otrs zīmuļa gals bija zils. Tieši tādas pašas rozā atzīmes izlasītajos rakstos atstājis Jānis Greste. Ar J. Gresti toreizējais skolnieks V. Grāvītis bija iepazinies jau 14 gadu vecumā, vēlāk viņiem bija kopīgas darba gaitas Ģeoloģijas institūtā un muzejā.

V. Grāvīša pierakstos, kaut rokraksts nebija kaligrāfisks, tomēr viss ir rakstīts rūpīgi un līdzeni, tāpēc tie viegli lasāmi; tekstā nav gramatisku kļūdu. Visbiežāk pieraksti veikti ar zīmuli - sekojot uzskatam, ka visādas tintes, arī lodīšu pildspalvas, var izplūst, izšķīst, izbalēt un ir mazāk drošas. Atvilktnē atrodams arī V. Grāvīša diplomdarbs, kas rakstīts Tartu Valsts universitātē 1956. gadā. Interesanti, ka arī diplomdarbs ir rokrakstā un satilpināts trijās 48 lapu kladēs.

Varētu domāt, ka V. Grāvītis lielākoties strādāja kamerālos darbus ērti un pie šī īpašā galda. Nebūt nē. Ļoti daudzi ģeologa darbi veikti izbraukumos, brīvā dabā vai šķūņos iekārtotās pagaidu noliktavās. Ģeologu un arī skolēnu nometnēs dažreiz nedēļām ilgi V. Grāvītis dzīvoja brezenta teltī, šad tad pasildoties pie ugunskura. Neaizmirstot rūpīgi, pat pedantiski, pierakstīt un uzskicēt novēroto. Un naktis pavadot guļammaisā uz piepūšama gumijas matrača - tāds tolaik bija aprīkojums, iespējas un kārtība. Tādu viņu pazinām, un tāpēc šis labiekārtotais galds drīzāk šķiet nedaudz pārsteidzošs un nesaderīgs ar V. Grāvīša ekskursijām, pat ļoti bagātām dzīves un darba gaitām.

Šis īpatnējais, V. Grāvīša projektētais galds atrodas LU Muzeja Ģeoloģijas kolekcijās. Pēc atjaunošanas, ko veicis restaurators - meistars Andrejs Vilciņš, galds atrodas pastāvīgajā ekspozīcijā Kronvalda ielas 4. numura 321. telpā un piesaista daudzu apmeklētāju uzmanību.

Literatūra:

Zabele A. Ģeoloģijas entuziastam Viktoram Grāvītim — 75. Dabas un vēstures kalendārs 2000. Rīga, Zinātne, 1999. 237-243 lpp.

Kipere Z. Ģeologs Viktors Grāvītis 14.12.1925. Parīzē — 21.11.2001. Rīgā. Tehnikas Apskats 139/140, LZA, 2002. 60-61 lpp.

Kipere Z. Viktors Grāvītis (1925-2001*). Dabas un vēstures kalendārs 2003. Rīga, Zinātne, 2002. 238-241 lpp. 

Sorokins V. Iežiem, skolēniem un kalendāram atdotā sirds. Dabas un vēstures kalendārs 1995. Rīga, Zinātne, 1994. 242-246 lpp.

Viktors Grāvītis.

Rudzītis M. Zemes bagātību pētīšanas institūta (1936-1946) materiāli LU Muzejā.

LU Muzejs. Notikumi.

Сорокин В.С., Лярская Л.А., Савваитова Л.С. и др. “Девон и карбон Прибалтики”  Редкол.: Сорокин В.С. (отв. ред.) и др. ; ВНИИ мор. геологии и геофизики. Рига : Зинатне, 1981. 502+ cmp.

Grāvītis V. Sējas laiku aizvadot, siena laiku sagaidot. Dabas un vēstures kalendārs 1988. gadam. Rīga, Zinātne, 1987. 72 – 79 lpp.

Danilāns I. Ģeoloģijas institūts. Ģeogrāfijas fakultāte 50 gadi. Latvijas Universitāte, Rīga, 1994. 33, 34 lpp.

Grāvītis V. Ģeologam un paleontologam Nikolajam Dellem – 100. Dabas un vēstures kalendārs 1999 (1998). Zinātne, 1999.  256 – 261 lpp.

Geologishe Karte Ostlands und angrenzender Gebiete des Europäische Russlands (ohne Quartär) M 1:1 500 000. 1942.

Laikmets un personība: rakstu krājums 8.

Māris Rudzītis, krājuma glabātājs

Tuvojoties Latvijas valsts 105 gadu jubilejai (2023. gada 18. novembris) un Latvijas Universitātes (LU) 105 gadu jubilejai (2024. gada 28. septembris), svarīgi atcerēties Latvijas studentu lomu Latvijas valsts neatkarības izcīnīšanā. Latvijas Neatkarības karš (1918-1920) ir kļuvis par svarīgu Latvijas vēstures zinātnes izpētes un Latvijas sabiedrības vēsturiskās atmiņas jautājumu, par ko jāizglīto jaunā paaudze, stiprinot identitāti gan ar neatkarīgo Latvijas valsti, gan arī, sevišķi LU un Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) studentiem, ar savu Alma Mater. Pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā (Krievijas-Ukrainas karš) ir mainījis Latvijas drošības un aizsardzības politiku, kuras viena no izpausmēm ir Latvijas jaunatnes stāšanās vai iesaukšana obligātajā valsts aizsardzības dienestā. Tamdēļ jāatgādina, ka jaunatnes iesaiste valsts aizsardzībā nav mūsdienu, bet arī vēsturiska parādība. Šīs aktualitātes ietvaros LU Muzejs iepazīstina ar “Par Latviju kritušie studenti” piemiņas plāksni un tajā iegravēto studentu-karotāju likteņiem Latvijas Neatkarības karā.

Piemiņas plāksnes raksturojums

Tā atrodas LU Mazajā aulā pretī LU Arhitektūras fakultātes prof. Eižena Laubes projektētajai divpakāpju koka katedrai, virs kuras ir Latvijas Republikas ģerbonis. Simboliski runājot, ģerbonis un piemiņas plāksne atrodas ar skatu viena pret otru, kas apliecina kritušo studentu saistību ar neatkarīgo Latvijas valsti. Plāksne ir izgatavota no marmora taisnstūra formā, kur ir iegravēti vārdi ar zelta burtiem. Tās izmērs ir 70,5x171,8 cm. Plāksnes augšā pa vidu redzams ugunskrusts (pērkoņkrusts), kas ir sens indoeiropiešu simbols - taisnlenķa krusts ar vienā virzienā saliektiem zariem, kas rotē vienā vai otrā virzienā. Pērkoņkrusts ir populārs latviešu folklorā un etnogrāfijā, ka tas ir kļuvis par daļu no latviešu nacionālās identitātes. Arī pērkoņkrusta simbols ticis izmantots latviešu nacionālo militāro formējumu atpazīšanas zīmēs (karogos un kokardēs), piemēram, Atsevišķajai Studentu rotai [1]. Pērkoņkrustam kreisajā pusē ir latīniskā devīze Dulce et Decorum est Pro Patria mori, ko papildina devīze latviešu valodā labajā pusē Uz ežiņas galvu liku sargāt savu tēvzemi. Latīniskā devīze tulkojās šādi: Tas ir gods un lepnums krist par savu dzimteni, taču tulkojums latviešu valodā ir atšķirīgs, jo tas ir atdzejots no latīņu valodas, piešķirot devīzei latvisku raksturu. Zem pērkoņkrusta ar lieliem burtiem redzams teksts PAR LATVIJU KRITUŠIE STUDENTI, bet zem teksta iegravēti 18 studentu vārdi un uzvārdi, kuri krita kaujaslaukā vai nomira no ievainojumiem.

EMĪLS AUSMANIS, JĀNIS BRENŠMIDTS, ALEKSANDRS BROŽE, ELIAZARS FREIDBERGS, ALFONSS GRAUDIŅŠ, RŪDOLFS GRĪNBERGS, NIKOLAJS GRUNDMANIS, ANDREJS KAMPARS, OLĢERTS KIRŠENTĀLS, JĀNIS MIGLAVS, PĒTERIS MALĪTIS, ALEKSANDRS OZOLS, ANSIS PELCS, KĀRLIS RITTERS, GUSTAVS SKALDE, ELZA ŽIGLĒVICA, OSKARS OZOLIŅŠ un PAULIS KAKTIŅŠ.

Plāksnes autors ir LU Arhitektūras fakultātes jaunākais asistents, latviešu arhitekts Aleksandrs Birznieks [2], kurš arī projektējis Rīgas Brāļu kapus [3]. Plāksne tika atklāta 1922. gada 31. maijā [4], t.i. pirms aptuveni 2 gadiem, kad Latvijas Neatkarības karš bija noslēdzies (1920. gada 11. augusts) un Latvija Republika izcīnījusi savu neatkarību. Tomēr 20. gs. 20. gadu pirmā puse bija laiks, kad Latvijas valsts nostiprinājās kā jauna neatkarīga valsts Eiropā pēc Pirmā pasaules kara (1914-1918) un tam sekojošajiem jauno valstu neatkarības kariem Centrāleiropā un Austrumeiropā uz sabrukušo Krievijas, Vācijas un Austroungārijas impēriju drupām. Arī piemiņas plāksnes atklāšanas laikā LU vēl sauca par Latvijas Augstskolu, jo darbs pie LU Satversmes izstrādes vēl bija procesā (iesākts 1919. gada 26. novembrī ar Latvijas Augstskolu Organizācijas komisijas ievēlētu Augstskolas Satversmes komisiju, noslēdzies 1923. gada 23. martā ar LU Satversmes galīgu apstiprināšanu Latvijas Saeimā ar Latvijas Valsts prezidenta, LU goda biedra Jāņa Čakstes parakstu) [5].

LU savu nosaukumu ieguva tikai 1922. gada 23. augustā, kad Latvijas Ministru kabinets apstiprināja LU Satversmes projekta virzīšanu uz galīgu apstiprināšanu Latvijas Saeimā. Piemiņas plāksnes atradās tapšanas procesā sakrītot ar laiku, kad LU juridiskais statuss neatkarīgajā Latvijas valstī vēl nebija nostiprināts. Gan piemiņas plāksne, gan LU veidojās vienlaikus kopā [6].

Tomēr esošajai varoņu piemiņas plāksnei LU Mazajā aulā ir viens liels trūkums - tā ir kopija. Pats plāksnes oriģināls tika iznīcināts 1940.-1941. gadā, kad Latvija bija PSRS okupēta un anektēta valsts [7]. Komunisti piemiņas plāksni iznīcināja, lai izzustu vēsturiskā atmiņa par neatkarīgo Latvijas valsti un pati LU tiktu atbrīvota no visa, kas bija saistīts ar neatkarīgo Latvijas valsti. Svarīgi atzīmēt, ka starp plāksnē iegravētajiem studentiem bija karotāji, kuri Latvijas Neatkarības karā karoja Latvijas pagaidu valdības pusē ne tikai pret pulkveža Pāvela-Avalova Bermonta komandēto Rietumkrievijas brīvprātīgo armiju, bet arī pret boļševikiem. Padomju totalitārais režīms vērsās pret ikvienu, kurš pagātnē pretojies boļševiku varai vai bijis atklāti noskaņots pret to. Kopija uzstādīta 1994. gada septembrī, kad LU atzīmēja 75 gadu jubileju un Latvijas valsts bija atguvusi savu neatkarību no PSRS pirms 3 gadiem [8]. Piemiņas plāksnes atjaunošana, līdzīgi kā LU prof. Konstantīna Čakstes piemiņas plāksnes atklāšana, bija simbolisks solis, lai nostiprinātu vēsturisko kontinuitāti atjaunotās Latvijas valsts LU ar starpkaru periodā neatkarīgās Latvijas valsts LU, atzīstot un atjaunojot 1919. gada 28. septembri par LU dibināšanas datumu. 1919. gada 9. februāris (latviešu boļševika Pētera Stučkas dekrēta parakstīšana par Latvijas Augstskolas izveidi) tika izsvītrots kā oficiāls LU dibināšanas datums [9]. Būtiskākais ir fakts, ka “Par Latviju kritušie studenti” piemiņas plāksnes reabilitācija un atkārtota uzstādīšana notika 1994. gada 27. septembrī, kad tika atklāta LU prof.
K. Čakstem veltīta piemiņas plāksne LU Mazajā aulā [10].

Piemiņas plāksnes ideja

Par idejas sākumu jāuzskata 1920. gada 3. martu, kad norisinājās Latvijas Neatkarības kara noslēdzošais posms – Latgales atkarošana no boļševisma un apvienošana vienotā Latvijas valstī. Latvijas Augstskola bija nolēmusi apzināt visus studentus, kuri bija krituši karadarbībā - apkopjot vārdus un uzvārdus, kuri būtu ar zelta burtiem iegravēti marmora piemiņas plāksnē. Latvijas Augstskolas kanceleja oficiāli aicināja iesniegt šādas ziņas par kritušajiem studentiem: 1) studējošo uzvārds, vārds un tēva vārds; 2) dzimšanas dati 3) Latvijas armijas daļa un militārpersonas statuss (kareivis vai virsnieks); 4) Nāves dati, ja kritis kaujā; 5) Nāves dati, ja miris no ievainojumiem vai citiem apstākļiem u.c. saistošu informāciju [11].

Uz “Par Latviju kritušie studenti” piemiņas plāksnes atklāšanu 1922. gada 31. maijā, plkst. 12.00 LU Mazajā aulā [12] tika uzaicināta ne tikai tā laika Latvijas Augstskolas saimes locekļi kā goda biedri Krišjānis Barons un Jānis Pliekšānas (Rainis), bet arī Latvijas valsts augstākās amatpersonas:

Latvijas Satversmes sapulces priekšsēdētājs Jānis Čakste; Latvijas izglītības ministrs (arī Latvijas Augstskolas Filoloģijas un filozofijas fakultātes Pedagoģijas nodaļas docents) Aleksandrs Dauge; Latvijas premjerministrs un ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics; Latvijas iekšlietu ministrs Alberts Kviesis; Latvijas finanšu ministrs Ringolds Kalnings; Latvijas apsardzības ministrs Gustavs Zemgals; Latvijas tieslietu ministrs Vilis Holcmanis; Latvijas zemkopības ministrs Voldemārs Zāmuēls; Latvijas satiksmes ministrs Jānis Pauļuks; Latvijas darba ministrs Roberts Dukurs; Latvijas Konservatorijas rektors Jāzeps Vītols; Latvijas Mākslas akadēmijas rektors Vilhelms Purvītis; Lāčplēša Kara ordeņa domes pārstāvji u.c. [13]

18 studenti, kuru vārdi iegravēti piemiņas plāksnē

Rīgas Politehniskais institūts (Baltijas Tehniskā augstskola)

Emīls Ausmanis – Baltijas Tehniskās augstskolas Inženierzinātņu nodaļas students (1918.-1919. ak. g.) [14]. 1. Latviešu atsevišķā bataljona Atsevišķās Studentu rotas leitnants, dzimis 1899. gada 8. novembrī Kurzemē. Kritis cīņā pret boļševikiem netālu no Kalnciema 1919. gada 22. martā [15].

Jānis Brenšmidts – Rīgas Politehniskā institūta Inženierzinātņu nodaļas students (1915./1916. ak. g.), kurš studijas turpinājis Baltijas Tehniskajā augstskolā (1918./1919. ak. g.) [16]. 1. Latviešu atsevišķā bataljona Atsevišķās Studentu rotas leitnants, dzimis 1895. gada 12. martā Vidzemē, Suntažu Ģērķos. Kritis boļševiku gūstā Iecavas ciematā, pēc tam nosūtīts uz Rīgu. Boļševiku nošauts Biķernieku mežā 1919. gada 14. martā [17].

Aleksandrs Brože – Rīgas Politehniskā institūta Tautsaimniecības nodaļas students (1913./1914. ak. g.). Pirmā pasaules karā iesaukts (?) Krievijas impērijas armijā Austrumu frontē, un Latvijas Neatkarības karā Latvijas armijas 3. Latgales divīzijas 8. Daugavpils pulka 11. rotas leitnants [18], dzimis 1885. gada 6. novembrī Vidzemē, Valmieras apriņķī. Kritis cīņās pret bermontiešiem, uzbrūkot Dzelzs tiltam pāri Daugavai, Rīgā 1919. gada 15. oktobrī [19].

Alfonss (Alfrēds) Graudiņš – Baltijas Tehniskās augstskolas Inženierzinātņu nodaļas students (1918.-1919. ak. g.) [20]. Latvijas armijas 3. Latgales divīzijas 8. Daugavpils kājnieku pulka virsleitnants, dzimis 1896. gada 11. maijā Kurzemē, Bauskas apriņķī. Smagi ievainots pie Rīgas-Jelgavas šosejas 1919. gada 9. oktobrī cīņās pret bermontiešiem, miris tai pašā dienā Rīgā [21].

Nikolajs Grundmanis – Rīgas Politehniskā institūta tautsaimniecības students (1914.09.-1915.02.). Latviešu studentu korporācijas Selonija biedrs. Krievijas impērijas armijas 15. latviešu strēlnieku bataljona kājnieks, vēlāk virsnieks, no 1915. gada 1. augusta līdz 1917. gada 15. oktobrim Pirmajā pasaules karā [22]. 1. Latviešu atsevišķā bataljona Atsevišķās Studentu rotas kapteinis, dzimis 1896. gada 7. februārī Zemgalē, Jelgavas apriņķī. Kritis aiz pārskatīšanās izraisītajā sadursmē ar sabiedroto Vācu dzelzs divīziju Airītēs pie Skrundas 1919. gada 6. martā kopā ar Latvijas pagaidu valdības bruņoto spēku komandieri, pulkvedi Oskaru Kalpaku. Būdams smagi ievainots, N. Grundmanis izdarīja pašnāvību, nošaujoties [23].

Andrejs Kampars – Rīgas Politehniskā institūta Mehānikas nodaļas students (1916.-1917. ak. g.) [24]. Latvijas armijas 1. Kurzemes divīzijas papildu bataljona leitnants, dzimis 1897. gada 28. martā Zemgalē, Jelgavas apriņķī. Kritis izlūku misijas laikā pie Jaunjelgavas 1919. gada 7. novembrī bermontiādes laikā [25].

Pēteris Mālīts – Baltijas Tehniskās augstskolas Inženierzinātņu nodaļas students (1918.-1919. ak. g.) [26]. Latvijas armijas 1. Kurzemes divīzijas 1. Liepājas kājnieku pulka leitnants, dzimis 1897. gada 28. jūnijā Vidzemē, Luvejas pagastā. Kritis 1919. gada 22. novembrī pie Švītenes, Kurzemē cīņās pret bermontiešiem [27].

Aleksandrs Ozols – Rīgas Politehniskā institūta Lauksaimniecības nodaļas students (1916.-1917. ak. g.) [28]. Latvijas armijas 3. Latgales divīzijas 8. Daugavpils kājnieku pulka leitnants, dzimis 1896. gada 19. maijā Vidzemē, Dzērbenes pagastā [29]. Ievainots ar lodi galvā netālu no Berbeķu muižas, Rīgas apriņķī 1919. gada 10. novembrī, kad Latvijas armija pretuzbrukumā mēģināja bermontiešus ielenkt un sakaut Pārdaugavā. Neskatoties uz ievainojumu, viņš pavēlēja saviem kareivjiem turpināt iet uzbrukumā Zasulauka pievārtē un padzīt bermontiešus no Rīgas, ka pats arī palika ierindā līdz kauja uzdevumu izpildes. Taču no ievainojuma galvā viņš mira 1919. gada 23. decembrī Rīgā, kad bermontieši sen bija galīgi sakauti un padzīti no Latvijas [30]. A. Ozols ir latviešu studentu korporācijas Talavija biedrs, kura brālis, Markus Ozols (arī Talavija biedrs) kļuva slavens, jo kā Latvijas armijas 3. Latgales divīzijas Studentu bataljona virsleitnants, pagrieza dzelzs tiltu pāri Daugavai, novēršot bermontiešu ienākšanu Rīgā, tādejādi izglābjot jauno Latvijas Republiku no krišanas [31].

Ansis (Hans) Pelcs – Rīgas Politehniskā institūta Lauksaimniecības nodaļas students (1915.-1917. ak. g.) un Baltijas Tehniskās augstskolas Lauksaimniecības nodaļas students (1918./1919. ak. g.) [32]. Baltijas Landesvēra (Landeswehr) kavalērijas diviziona kareivis, dzimis 1895. gada 22. oktobrī Rīgā. Kritis izlūka gājienā pie Skrundas 1919. gada 25. februārī, kad Latvijas pagaidu valdības bruņotie spēki gatavojās pretuzbrukumam ar mērķi padzīt boļševikus no Latvijas teritorijas [33].

Kārlis Ritters – Rīgas Politehniskā institūta Tautsaimniecības nodaļas students (1914.-1915. ak. g.) [34]. Latvijas armijas 3. Bruņotā vilciena pulka virsleitnants, dzimis 1895. gada 30. oktobrī Kurzemē. Kritis 1920. gada aprīlī Latgales atkarošanas operācijā, cīnoties pret boļševikiem [35].

Gustavs Skalbe (Skalde) – Baltijas Tehniskās augstskolas Ķīmijas nodaļas students (1918.-1919. ak. g.) [36], dzimis 1896. gada 23. septembrī Kurzemē, Liepājā. Ievainots uz Jelgavas šosejas 1919. gada 18. novembrī cīņās ar bermontiešiem Latvijas Republikas 2. gadskārtā, miris no ievainojumiem 1919. gada 12. janvārī, Jelgavā [37].

Paulis Kaktiņš - Baltijas Tehniskās augstskolas Arhitektūras nodaļas students (1918./1919. ak. g.). Ziemeļlatvijas brigādes 1. Valmieras pulka 5. rotas kareivis, dzimis 1897. gada 3. jūnijā Vidzemē, Mazsalacā. Piedalījās vairākās kaujās pret boļševikiem Igaunijas un Latvijas teritorijā, kur tika ievainots un pārvests uz Tartu Kara slimnīcu – no ievainojumiem mira 1919. gada 29. maijā [38].

Elza Žiglēvica – Latvijas Sieviešu Palīdzības korpusa brīvprātīgā, dzimusi 1898. gada 24. augustā Vidzemē, Kroņa Bērzmuižā (Bērzmuižā). Studējusi matemātiku Maskavas Augstāko sieviešu kursos (1916.-1917. ak. g.) un komerczinības Baltijas Tehniskajā augstskolā (1918.-1919. ak. g.). Viņa ļoti cerēja studēt LU Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē, taču bermontiāde iztraucēja šo ieceri. Pildot brīvprātīgās pienākumus, iznesot ēdienu Latvijas armijas kājniekiem, 1919. gada 10. oktobrī bermontiešu artilērijas šāviņi trāpīja Esplanādē Brīvības un Elizabetes ielas stūra tuvumā, smagi ievainojot
E. Žiglēvicai abas kājas. E. Žiglēvica 1919. gada 29. oktobrī nomira no smagajiem ievainojumiem Rīgas 1. slimnīcā, kur mēģināja glābt viņas dzīvību, apmutējot kreiso kāju [39].

Sanktpēterburgas augstākās izglītības un zinātnes iestādes

Eliazars Freidbergs – Sanktpēterburgas Psihoneiroloģiskā institūta ķīmijas students (1915.-1918. ak. g.) un Baltijas Tehniskajā augstskolas Ķīmijas nodaļas students (1918./1919. ak. g.). Latvijas armijas 3. Latgales divīzijas Tehniskā karaspēka rezerves leitnants [40], dzimis 1897. gada 15. aprīlī, Kurzemē, Liepājā. Kritis cīņās pret bermontiešiem izpildot sapieru darbu Misas upes tilta rajonā pie Olaines, Latvijas Republikas 2. gadskārtā 1919. gada 18. novembrī [41].

Rūdolfs Grīnbergs – Sanktpēterburgas Elektrotehniskā institūta students. Krievijas impērijas (vēlāk Republikas) armijas 6. armijas 37. inženieru darba družīnas tehniķis (1917.05.-1918.03.), dzimis 1892. gada 20. maijā Vidzemē, Lauberes-Ozolu pagastā [42]. Latvijas armijas Rezerves Inženieru rotas tehniķis, kritis 1919. gada 14. oktobrī izlūkgājienā pret bermontiešiem pa Rīgas-Jelgavas šoseju [43].

Odesas karaskola

Olģerts Kirštentāls – Odesas Karaskolas kadets. Latviešu studentu korporācijas Lettonia biedrs. Krievijas impērijas armijas latviešu strēlnieku rezerves bataljona kareivis (1916-1917). Latvijas armijas 1. Kurzemes divīzijas 3. Jelgavas kājnieku pulka virsleitnants, dzimis 1896. gada 6. janvārī Kurzemē, Saldū. Ievainots Daugavas forsēšanā pie Līvāniem pret bermontiešiem 1919. gada 3. oktobrī. Miris no ievainojumiem Rīgā 1919. gada 21. oktobrī [44].

Tērbatas Universitāte

Jānis Miglaus – Tērbatas Universitātes Mehānikas fakultātes students [45]. Latvijas armijas 3. Latgales divīzijas 7. Siguldas kājnieku pulka leitnants, dzimis 1895. gada 20. decembrī Vidzemē, Ternejas pagastā. Bermontiādes laikā smagi ievainots pie Daugavas tilta aizsargāšanas no bermontiešiem 1919. gada 12. oktobrī. Miris no ievainojumiem 1919. gada 13. oktobrī, Rīgā [46].

Latvijas Augstskola (Latvijas Universitāte)

Oskars Ozoliņš - Latvijas Augstskolas Medicīnas fakultātes students (1919./1920. ak. g.). Latvijas armijas 2. Vidzemes divīzijas 6. Rīgas pulka 8. rotas feldšeris, dzimis 1895. gada 19. decembrī Vidzemē, Pāles pagastā Bērzu mājās. Ievainots 1919. gada 10. novembrī cīņās ar bermontiešiem, un miris 1920. gada 4. janvārī Latvijas Sarkanā krusta slimnīcā [47].

Kritušo studentu piemiņas kopšana mūsdienās

“Par Latviju kritušo studentu piemiņas plāksne” ir kļuvusi par vienu no LU vēstures apskates objektiem, kas tiek izmantots ekskursijas pa LU galveno ēku ietvaros. LU Muzeja LU vēstures kolekciju speciālistu pavadībā ir iespēja apskatīt LU Mazo aulu, kur speciālisti pastāsta apmeklētājiem par marmora plāksni un kritušajiem studentiem, izvēloties par piemēru dažus ievērojamus studentus un viņu lomu Latvijas neatkarības izcīnīšanā. Ekskursijas var notikt jebkurā laikā, iepriekš vienojoties ar LU Muzeju par laiku, datumu un lietojamo valodu.

Papildus informācija

Intervija radio NABA par 2023. gada septembra mēneša priekšmetu

RTU studenti — Latvijas brīvības cīņu dalībnieki

Lāčplēša dienā pieminam RPI studentus un absolventus – Latvijas brīvības cīņu dalībniekus

Studentu korporāciju 18. novembra gājiena tradīcija

Latvijas Universitāte vienā solī ar Latvijas valsti

Kā uzbūvēt valsti: Latvijas Universitātes dibināšana 

Apstiprināta Latvijas Universitātes Satversme

Latvijas Neatkarības karš

1918 – 1920 I Neatkarības kari - laika līnija

Atsevišķā studentu rota

[1] Ūdre, Digne. Ugunskrusts. Rīga: Latvijas Nacionālā enciklopēdija. Pieejams: https://enciklopedija.lv/skirklis/113960-ugunskrusts

[2] Latvijas Universitāte divdesmit gados (1919-1920): II daļa (mācību spēku biogrāfijas un bibliogrāfija). Rīga: Latvijas Universitāte. 1939, 20. lpp.

[3] Micpapa, Nora. Latvijas simtgades stāstu raksti: Rīgas Brāļu kapi. Rīga: Latvijas Radio 2. 2018. Pieejams: https://lr2.lsm.lv/lv/raksts/latvijas-simtgades-stastu-raksti/rigas-bralu-kapi.a111937/

[4] Latvijas Universitāte divdesmit gados (1919-1939): I daļa (vēsturiskas un statistiskas ziņas par universitāti un tās fakultātēm). Rīga: Latvijas Universitāte. 1939,  XXIII lpp.

[5] Rubenis, Rūdolfs. Apstiprināta LU Satversme: LU vēstures notikumi. Rīga: LU Muzejs. Pieejams: https://www.lu.lv/muzejs/notikumi/diena/notikums/e/apstiprinata-latvijas-universitates-satversme-20230328/

[6] Rubenis, Rūdolfs. Vācbaltiešu studentu korporāciju pielāgošanās Latvijas Universitātes noteikumiem parlamentārisma periodā, 1919.-1934. gads. No: Lipše, Ineta (galv. red.). Latvijas arhīvi (2023/I). Rīga: Latvijas Nacionālais arhīvs. 2023, 58. lpp.

[7] Ķipurs, Roberts. Piemiņas plāksne par Latviju kritušajiem studentiem. Pieejams: http://latvijaspieminekli.lv/pieminas-plaksne-par-latviju-kritusajiem-studentiem/

[8] Stradiņš, Jānis. Zinātnieks, cīnītājs, moceklis - par brīvu, demokrātisku Latviju. In: Latvijas vēstnesis 1994.10.01. Pieejams:http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:309628|article:DIVL150|query:par%20Latviju%20kritu%C5%A1o%20studentu%20

[9] Rubenis, Rūdolfs. Konstantīna Čakstes piemiņas plāksnes atklāšanas fotogrāfija. Rīga: LU Muzejs. 2023, 2. lpp. Pieejams: https://dspace.lu.lv/dspace/handle/7/61989

[10] Grandavs, Ervīns. Latvijas Universitātes 75 gadu jubilejas svinības. In: Brīvā Latvija: Apvienotā “Londonas Avīze” un Latvija 1994.10.03. Pieejams: http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:59875|article:DIVL489|query:Mazaj%C4%81%20aul%C4%81%20par%20Latviju%20kritu%C5%A1ajiem%20studentiem%20LU%20

[11] LVVA. 7427. f. (Latvijas Universitāte), 6. apr., 235. l (Ziņas par augstskolu studentiem, kas piedalījušies I pasaules karā), 2. lpp.

[12] Turpat, 155. lpp.

[13] Turpat, 150. lpp.

[14] Rīgas Politehnikums (1862-1919): Album Academicum (1912-1919). Rīga: LU Studentu grāmnīca. 1938, 285. lpp.

[15] LVVA. 7427. f. (Latvijas Universitāte), 6. apr., 235. l, 206. lpp.

[16] Rīgas Politehnikums (1862-1919): Album Academicum (1912-1919), 190. lpp.

[17] LVVA. 7427. f. (Latvijas Universitāte), 6. apr., 235. l, 206. lpp.

[18] Rīgas Politehnikums (1862-1919): Album Academicum (1912-1919), 161. lpp.

[19] LVVA. 7427. f. (Latvijas Universitāte), 6. apr., 235. l, 206. lpp.

[20] Rīgas Politehnikums (1862-1919): Album Academicum (1912-1919), 272. lpp.

[21] LVVA. 7427. f. (Latvijas Universitāte), 6. apr., 235. l, 35. lpp.

[22] Rīgas Politehnikums (1862-1919): Album Academicum (1912-1919), 176. lpp.

[23] LVVA. 7427. f. (Latvijas Universitāte), 6. apr., 235. l, 103. lpp.

[24] Rīgas Politehnikums (1862-1919): Album Academicum (1912-1919), 239. lpp.

[25] LVVA. 7427. f. (Latvijas Universitāte), 6. apr., 235. l, 206. lpp.

[26] Rīgas Politehnikums (1862-1919): Album Academicum (1912-1919), 280. lpp.

[27] LVVA. 7427. f. (Latvijas Universitāte), 6. apr., 235. l, 206. lpp.

[28] Rīgas Politehnikums (1862-1919): Album Academicum (1912-1919), 238. lpp.

[29] LVVA. 7427. f. (Latvijas Universitāte), 6. apr., 235. l, 71. lpp.

[30] Strazdiņš, Arnis. 2. nodaļa. Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri. Likteņi, likumsakarības un nejaušības. No: Apse, Ginta (atb. red.). Par Latviju: Lāčplēša kara ordenis, tā kavalieri un Lāčplēša diena. Rīga: AS "Latvijas Mediji". 2020, 178. lpp.

[31] Nikolajs Grundmanis. Pieejams: http://lkok.com/detail1.asp?ID=1132

[32] Rīgas Politehnikums (1862-1919): Album Academicum (1912-1919), 182. lpp.

[33] LVVA. 7427. f. (Latvijas Universitāte), 6. apr., 235. l, 206. lpp.

[34] Rīgas Politehnikums (1862-1919): Album Academicum (1912-1919), 173. lpp.

[35] LVVA. 7427. f. (Latvijas Universitāte), 6. apr., 235. l, 206. lpp.

[36] Rīgas Politehnikums (1862-1919): Album Academicum (1912-1919), 276. lpp.

[37] LVVA. 7427. f. (Latvijas Universitāte), 6. apr., 235. l, 35. lpp.

[38] Turpat, 222. lpp.

[39] Strazdiņš, Arnis. 2. nodaļa. Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri. Likteņi, likumsakarības un nejaušības, 159.-161. lpp.

[40] Rīgas Politehnikums (1862-1919): Album Academicum (1912-1919), 196. lpp.

[41] LVVA. 7427. f. (Latvijas Universitāte), 6. apr., 235. l, 35. lpp.

[42] Rūdolfs Grīnbergs. Pieejams: http://lkok.com/detail1.asp?ID=495

[43] LVVA. 7427. f. (Latvijas Universitāte), 6. apr., 235. l, 206. lpp.

[44] Turpat, 240. lpp.

[45] Rīgas Politehnikums (1862-1919): Album Academicum (1912-1919), 246. lpp.

[46] LVVA. 7427. f. (Latvijas Universitāte), 6. apr., 235. l, 206. lpp.

[47] Turpat, 212. lpp.

Rūdolfs Rubenis, krājuma glabātājs

1957. gadā Padomju Savienībā gatavojās pirmā Zemes mākslīgā pavadoņa (ZMP) palaišanai. Lai sekotu pavadoņa kustībai un noteiktu tā orbītu, vajadzēja izveidot ZMP novērošanas staciju tīklu. Baltijā novērošanas stacijas izveidošanai izvēlējās Rīgu, konkrētāk – Latvijas Valsts universitāti (LVU), jo novērojumiem varēja ērti piesaistīt studentus. Par atbildīgajiem nozīmēja Fizikas un matemātikas fakultātes vecāko pasniedzēju Valerianu Šmēlingu (1902–1979) un asistentu Egonu Zablovski (1926–2020). Viņi sāka veidot un apmācīt novērotāju grupas no LVU otrā un trešā kursa studentiem, kurus septembrī atbrīvoja no obligātās ražas novākšanas kolhozā.

LVU Botāniskā dārza teritorijā iekārtoja laukumu pavadoņu novērošanai. Vienā no vecajām Botāniskā dārza koka ēkām atbrīvoja telpas, kur glabāt instrumentus, reģistrēt novērojumus un veikt ZMP koordinātu aprēķinus. Novērotāju dežūras sākās 30. septembrī, skaidros rītos un vakaros, kad būtu iespējams novērot pavadoni. Bija vajadzīgas 3–4 novērotāju grupas (topošie fiziķi, matemātiķi, ģeogrāfi), katrā grupā pa 30 cilvēku, kas varētu, nomainot cita citu, novērot katru nakti.

Pavadoņu vizuālie novērojumi notika šādi. Pirms novērošanas sākuma visi novērotāji sinhronizēja savus hronometrus ar galveno pulksteni. Novērotāji skatījās tālskatos AT-1, katrs nedaudz atšķirīgā augstumā tieši dienvidu virzienā. Tādā veidā tik izveidota „optiskā barjera”, kas pavadonim jāšķērso. Ieraugot pavadoni, novērotājs nospieda hronometra slēdzi. Sākotnēji pavadoņu orbītas nebija precīzi zināmas, to parādīšanās laiks un augstums bija aptuveni. Tieši tāpēc bija svarīgi novērot pavadoņus un noteikt to koordinātas.

Novērotājs, kurš tālskata redzeslaukā ieraudzīja pavadoni, papīra šablonā fiksēja tā stāvokli starp zvaigznēm. Pēc tam ar precīzu zvaigžņu karti noteica pavadoņa koordinātas pie debess sfēras tajā momentā, ko fiksēja hronometrs. Iegūtos datus novērojumu vadītājs pa tālruni paziņoja Rīgas galvenajam telegrāfam, bet no turienes pa speciālu valdības telegrāfa līniju nosūtīja uz Maskavas organizāciju “Kosmoss”. Šādas novērošanas stacijas iekārtoja apmēram četrdesmit universitātēs un pedagoģiskajos institūtos visā Padomju Savienības teritorijā.

Pirmajā ZMP stacijas novērojumu žurnālā pirmā ZMP Sputņik-1 parādīšanās aprakstīta, pieminot to, ka tas parādījies pie Medību Suņu alfas (α), un to pirmā, šķiet, pamanījusi G. Ozola. Sākot ar 11. oktobri, novērojumos parādās arī precīzi laiki (līdz sekundei) un koordinātas (līdz loka minūtei). 13. oktobrī jau notiek trajektoriju mērījumi. Žurnālā aprakstīti dažādi notikumi novērojumu gaitā, piemēram 1957. gada beigās stacija saņēma uzdevumu intensīvi novērot pavadoņa iespējamo ieiešanu atmosfēras blīvajos slāņos un sadegšanu. 1958. gada 1. un 2. janvārī novērotāji redzēja debesīs oranžsarkanu zvaigzni un domāja, ka tas ir no atmosfēras berzes sakarsušais pavadonis, tikai vēlāk saprata, ka novērotas lidmašīnas signālugunis.

Ar laiku studentu sajūsma noplaka, novērojumu žurnālā atzīmēti gadījumi, kad neviens nav ieradies uz novērojumiem. 1958. gada vidū lielāko daļu studentu no novērojumiem atbrīvoja, palika aptuveni desmit fizikas studenti, kas veica novērojumus vakaros, nakšņoja uz vietas un veica atkārtotus novērojumus no rīta.

Novērojumos īpaši aktīvi darbojās studenti Māris Ābele, Kazimirs Lapuška, A. Zemītis, A. Prancanova, K. Bormanis, V. Pormale, kā arī tobrīd jau mācības beigušie Juris Zaķis, Ēvalds Ikaunieks, Silvija Čerāne, Edmunds Tardenaks, Linārs Laucenieks. Pēc PSRS Zinātņu akadēmijas Astronomijas padomes atsauksmēm, Rīgas ZMP vizuālās novērošanas stacija bija viena no trim labākajām Padomju Savienībā.

Vairāk lasiet rubrikā "Zem Lupas" par pirmo Zemes mākslīgo pavadoņu novērošanu.

Pats žurnāls ir apskatāms LU repozitorijā.

Video par novērošanas žurnālu iespējams skatīt šeit.

Gunta Vilka, krājuma glabātāja palīgs

1932. gada 16. novembris ir svarīgs datums Latvijas Universitātes (LU) vēsturē, kas ir sevišķi aktuāli saistībā ar Latvijas Republikas 105 gadu jubileju 2023. gada 18. novembrī. Pirms 91 gada LU Fizikas institūta (LU FI) dibinātājs un viens no mūsdienu Latvijas fizikas zinātnes aizsācējiem, kā arī LU Matemātikas un dabaszinātņu fakultātes (mūsdienās LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes, LU FMOF) profesors Fricis Gulbis tika apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni par sevišķiem nopelniem neatkarīgās Latvijas valsts labā - uzsākot vadīt, veidot un attīstīt fiziku kā akadēmisku zinātni. Vairākas desmitgadēs F. Gulbja apbalvojums glabājies LU Muzeja krājumā, ko muzeja speciālisti nolēma pētīt priekš sevišķi aktuāla notikuma LU pastāvēšanas vēsturē - LU 105 gadu jubilejas. Par godu šai jubilejai, ko svinēsim nākamgad, LU Muzejā ir tapusi rubrika par valsts apbalvojumu ievērojamam Latvijas zinātniekam, bez kura nebūtu iedomājama mūsdienu akadēmiskā fizikas zinātne Latvijā.

Ordeņa raksturojums

Triju Zvaigžņu ordenis starpkaru perioda un atjaunotajā Latvijas valstī ir visaugstākais un prestižākais valsts apbalvojums, ko piešķir kopš 1925. gada 25. marta Latvijas pilsoņiem un citu valstu pilsoņiem par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā. Ordenis atjaunots kopš 1994. gada 25. oktobra. F. Gulbja Triju Zvaigžņu ordenis ir 3. šķiras ordenis, tātad tas ir Ordeņa komandiera apbalvojums. Ordeņa 3. šķiru raksturo izmērs 49 x 49 mm (4,9 x 4,9 cm), kas iesiets gaišizilā lentē, no abām pusēm ielokota ar zeltītām svītrām. 3. šķiras ordeņa lentes platums ir 32 mm (3,2 cm). Ordeņa zīmi un lenti savieno zeltīts medaljons ar zeltītu apmali. Ordeņa aversu veido zilas emalijas medaljons centrā ar zeltītu apmali, bet medaljona vidū trīs zelta zvaigznes (Latvijas kultūrvēsturiskie novadi - Kurzeme-Zemgale, Vidzeme un Latgale). Savukārt ordeņa reversā atrodas devīze latīņu valodā PER ASPERA AD ASTRA (latviski “CAUR ĒRKŠĶIEM UZ ZVAIGZNĒM”) ar ierakstu latviešu valodā LATVIJAS/REPUBLIKA/1918. g. 18. NOVEMBRIS. Pats ordenis piešķirams gaiši zilas krāsas futlāri (17 x 9 x 2,5 cm), uz kura ir zelta krāsas līnijas vāka atveramās daļas abās pusēs vertikāli un centrā zeltīts Latvijas Republikas ģērbonis [1]. F. Gulbis Triju Zvaigžņu ordeni saņēma 1932. gada 16. novembrī [2] Rīgas pilī [3] par lielu ieguldījumu LU Matemātikas un dabaszinātņu fakultātes attīstībā un paplašināšanā. F. Gulbis arī panāca, ka, vadot LU FI, tika neataidīgi piesaistīti studiju līdzekļi un laboratorijas aparatūra topošo un esošo fiziķu zinātniskajam darbam [4]. Par ordeņa piešķiršanu starpkaru periodā atbildēja Triju Zvaigžņu ordeņa dome, kuru veidoja Latvijas Valsts prezidents, Latvijas ministru prezidents, ministri un domes locekļi. Šīs institūcijas kompetencē bija lemt par Triju Zvaigžņu ordeņa piešķiršanu. Mūsdienās, - pēc ordeņa atjaunošanas, šo funkciju pilda Latvijas Valsts prezidenta kancelejai padotais Ordeņa kapituls, ko veido kanclers kā kapitula vadītājs un viņa 4 kapitula locekļi [5].

Friča Gulbja nopelni

Atbilstoši Triju Zvaigžņu ordeņa latīniskajai devīzei “CAUR ĒRKŠĶIEM UZ ZVAIGZNĒM”, F. Gulbis tika apbalvots par nenogurstošo darbu Latvijas fizikas zinātnes nozares izveidošanā un nostiprināšanā [6]. LU fiziķiem akadēmiskais darbs bija jāsāk pilnībā no pamatiem LU pirmajos darbības gados 1920. gadu pirmajā pusē, kas bija pretstatā LU ķīmiķiem. LU dibinājās uz Rīgas Politehniskā institūta (RPI) bāzes, un RPI ķīmija bija akadēmiska zinātne. LU ķīmiķiem neatkarīgajā Latvijas valstī bija izveidojusies zinātniskā kontinuitāte ar Krievijas impērijas laika RPI, kas LU fiziķiem nebija. Arī RPI fizika nebija akadēmiskas zinātnes, bet gan studiju priekšmets topošajiem arhitektiem, inženieriem, lauksaimniekiem u.c. tehniskajiem speciālistiem [7]. F. Gulbis savas akadēmiskās gaitas nesāka RPI, bet gan ārpus Baltijas, t.i. Iekškrievijā. Viņš 1916. gada 1. jūlijā ir absolvējis Sanktpēterburgas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultāti, kur līdz 1918. gada septembrim arī strādāja Fizikas institūtā X-staru polarizācijas pētniecībā. Paralēli viņš strādāja arī Permas (Urālu) Universitātē, kur bija vecākais asistents fizikā, iesaistoties Fizikas institūta izveidošanā. No 1918. gada septembrim līdz 1919. gada martam [8] atgriezās un strādāja Sanktpēterburgas Universitātes Fizikas institūtā, bet, nodibinoties LU, viņš 1919. gada 22. septembrī [9] tika apstiprināts par fizikas docentu LU Matemātikas un dabaszinatņu fakultātē [10]. Viņš bija viens no zinātniekiem, kurš lika pamatus LU Matemātikas un dabaszinātņu fakultātei un LU FI. Sanktpēterburgā un Permā F. Gulbis ieguva lielu pieredzi gan zinātniskajā pētniecībā, gan to institūciju administrēšanā, kas viņam ļoti palīdzēja fakultātes izveidošanā un vadīšanā [11]. Viņa lielās darba spējas nāca par labu, piemēram, LU Astronomiskās observatorijas direktoram, latviešu astronomam Jurim Žaggeram, kura vadītās Observatorijas darbībā iesaistījās LU Matemātikas un dabaszinātņu fakultātes studenti. Starp LU fizikas zinātnes nozares zinātniekiem bija arī bijušā RPI mācībspēki kā vācbaltiešu meteorologs Rūdolfs Meijers, kurš spēja apgūt akadēmisko latviešu valodu un lika pamatus mūsdienu meteroloģijas zinātnei. F. Gulbis apzinājās, ka bez bijušā RPI mācībspēkiem trūktu cilvēkresursu LU fizikas zinātnes attīstībai [12].

Friča Gulbja mantojums

Lai gan F. Gulbis Otrā pasaules kara beigās devās trimdā uz Rietumvācijā, vēlāk Kanādu, un neatgriezās Latvijā, ko bija okupējusi PSRS, tā laika Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāte fizikas pētniecisko darbu turpināja Ludvigs Jansons, uzsākot cietvielu fizikas pētniecību. Viņš turpināja arī mūsdienu LU FMOF izveidi, vadot Eksperimentālās fizikas katedru un kļūstot par tās dekānu no 1952. līdz 1954. gadam. Arī viņš bija tā laika Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas (mūsdienu Latvijas Zinātņu akadēmijas) Fizikas un matemātikas institūta direktora vietnieks zinātniskajās lietās no 1946. līdz 1950. gadam. Viņam bija iespēja turpināt savus cietvielu fizikas pētījumus, taču 1958. gada 12. maijā nomira no infarkta [13]. Tomēr ar L. Jansona nāvi zinātne neapstājās, jo cietvielu fizikas pētniecība turpinājās fiziķa, vēlākā LU rektora Jura Zaķa vadībā. 1978. gada 14. februārī J. Zaķis dibināja LU Cietvielu fizikas institūtu (LU CFI) kā F. Gulbja nodibinātā un vadītā LU FI pēcteci, kas mūsdienās ir kļuvs par vienu no starptautiski atzītajiem zinātniski pētnieciskajiem institūtiem, kur tiek veikti gan Latvijas, gan starptautiskā mērogā atzīti cietvielu fizikas pētījumi [14]. Līdzās LU CFI, darbojās arī jaunais LU Fizikas institūts [15], LU Atomfizikas un spektroskopijas institūts [16] un LU Ķīmiskās fizikas institūts [17]. Fizikas zinātne LU, kas bija sākusies no pašiem pamatiem līdz ar LU nodibināšanos, ir aptuveni 105 gadu laikā kļuvis par konkurētspējīgu un pieprasītu zinātnes nozari gan Latvijas, gan starptautiskā mērogā. F. Gulbis iesēja sēklas mūsdienu LU fizikas zinātnes nozarei.

Ar F. Gulbja ordeni var iepazīties klātienē, piesakot speciālista konsultāciju uz LU Muzeja LU vēstures kolekcijām. Telefons: 67034031, epasts: rudolfs.rubenis@lu.lv

Papildus informācija

Astronomiskajam tornim - 150

LATVIJAS UNIVERSITĀTES FIZIKAS UN MATEMĀTIKAS FAKULTĀTES SĀKUMS

LU Fizikas institūts

LU Cietvielu Fizikas institūta vēsture

LU Ķīmiskās fizikas institūts

Fizikas profesors Fricis Gulbis / Jānis Jansons ; bibliogrāfiskā rādītāja sastādītāja un redaktore Gita Treide ; literārā redaktore Eda Ansone.

Profesors Fricis Gulbis - fizikas pamatlicējs Latvijā

Profesors Fricis Gulbis Latvijas Valsts svētkos pirms piecdesmit gadiem

Profesors Fricis Gulbis (19.01.1891-14.01.1956) - latviešu akadēmiskās fizikas pamatlicējs

 Vācu okupācijas laiks / Jānis Jansons

Fizikas un matemātikas biedrības darbība / Jānis Jansons

[1] Ducmane, Kristīne. Triju Zvaigžņu ordenis. Rīga: Latvijas Nacionālā enciklopēdija. Pieejams: https://enciklopedija.lv/skirklis/136113

[2] LVVA. 1303. f. (Valsts prezidenta sekretariāts), 2. apr., 120. l (Triju Zvaigžņu ordeņa ieņēmumu grāmata, 1932. gada 1. aprīlis-1933. gada 31. marts), 25. lpp.

[3] LVVA. 7427. f. (Latvijas Universitāte), 13. apr., 602. l (Ārkārtas profesors Fricis Gulbis), 18.-19. lpp.

[4] LVVA. 1303. f. (Valsts prezidenta sekretariāts), 2. apr., 28. l (Izglītības resora darbinieku apbalvošana, 1932-1933), 83. lpp.

[5] Ducmane, Kristīne, pieejams: https://enciklopedija.lv/skirklis/136113

[6] Jansons, Jānis. Latvijas Universitātes Fizikas institūts (1919-1944) un tā sagatavotie fiziķi. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds. 2008, 18. lpp.

[7] Turpat, 10. lpp.

[8] LVVA. 7427. f. (Latvijas Universitāte), 13. apr., 602. l (Ārkārtas profesors Fricis Gulbis), 9. lpp.

[9] Turpat, 3. lpp.

[10] Jansons, Jānis, 16.-17. lpp.

[11] Vilka, Gunta., Vilks, Ilgonis. Astronomiskajam tornim 150. Rīga: LU Muzejs. 2021, 2. lpp. Pieejams: https://dspace.lu.lv/dspace/handle/7/56476

[12] Rubenis, Rūdolfs. NEAIZMIRSTAMĀS BIOGRĀFIJAS. Rūdolfs Meijers – profesors un sabiedriskais darbinieks. Rīga: LU Muzejs. 2023. Pieejams: https://www.lu.lv/muzejs/par-mums/zinas/zina/t/81032/

[13] Jansons, Jānis, 12.-17. lpp.

[14] Liepkalne, Valija. Profesora Jura Zaķa dzīvesgājums. No: Saviča, Mārīte (sast.). Profesors Dr. habil. phys. Juris Zaķis: Dzīve un darbs. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds. 2022, 17. lpp.

[15] LU Fizikas institūts. Pieejams: https://www.lu.lv/par-mums/struktura/instituti/lu-fizikas-instituts/

[16] LU Cietvielu fizikas institūts. Pieejams: https://www.cfi.lu.lv/par-mums/cfivadibasstruktura/

[17] LU Ķīmiskās fizikas institūts. Pieejams: https://www.kfi.lu.lv/

Rūdolfs Rubenis, krājuma glabātājs