2022. gads

LU Muzejā glabājas neparasta un vērtīga kolekcija - ziemeļu upespērlenes Margaritifera margaritifera paraugi. Šo kolekciju ievācis Reinis Kampe laikā no 1927. gada līdz 1939. gadam. Mūsdienās ziemeļu upespērlene ir izmirstoša suga gan Latvijā, gan Eiropā, gan pasaulē. Kolekcijā ir 107 čaulu eksemplāri, kas izvietoti piecās kastēs, pieci no tiem aplūkojami ekspozīcijā.

Virtuālā izstāde “Upespērlenes Latvijā”

Reinis Kampe (1910 – 1994) 1939. gadā ļoti sekmīgi pabeidza LU Matemātikas un dabaszinātņu fakultātes Dabaszinātņu nodaļu, iegūstot dabaszinātņu kandidāta grādu. Viņa darbs “Pētījumi par bruņu zivju atlieku iegulumu veidu Latvijas devona smilts iezī” tika novērtēts ar godalgu. Pēc studijām R. Kampe strādāja Sistemātiskās Zooloģijas institūtā (1939–1944). R. Kampes rokrakstu var atpazīt institūta inventārgrāmatas ierakstos laikā no 1939. gada 28. augusta līdz 1940. gada 27. janvārim. Kara beigās viņš emigrēja uz Vāciju, vēlāk dzīvoja ASV [1].

Latvijas Malakologu biedrība par 2022. gada gliemeni izvēlējusi ziemeļu upespērleni. Tāpēc par janvāra mēneša priekšmetu LU Muzejā ir izvēlēta Reiņa Kampes kolekcija. Tā ir vērtīgs pierādījuma materiāls par to, kādas kādreiz bijušas upespērleņu populācijas. Informāciju par precīzām upespērleņu atradnēm nedrīkst izpaust saskaņā ar Dabas aizsardzības pārvaldes izdotu rīkojumu. Tomēr viens piemērs – R. Kampes kolekcijā ir upespērleņu čaulas no Ķīšupes pie Saulkrastiem. Tagad šī mazā upīte ir meliorācijas grāvis. Diemžēl tā ir noticis arī vēl citās upespērleņu atradnēs.

Daļa no R. Kampes kolekcijas izmantota divos lielos pētījumos starptautiskos autoru kolektīvos: par čaulu morfoloģijas mainību Baltijas un Baltās jūras reģionā [2] un klimata izmaiņu tendencēm [3].

Eiropas Savienībā ziemeļu upespērleni atzīst par vienu sugu un tai paredzēta aizsardzība, kuru nosaka Sugu un biotopu direktīva. Taču Eiropas daļā, kas ietilpst Krievijas teritorijā, pētnieki šo vienu sugu uzskata par vairākām sugām, kas patiesībā būtu uzskatāmas par pasugām. Tādējādi sugu aizsardzību Eiropas Savienībā un Krievijā nav iespējams salīdzināt. Pētījums par čaulas morfoloģiju, t.i. dažādām čaulas formas niansēm, parādīja, ka ir atšķirības pētāmās teritorijas ziemeļu un dienvidu daļā, kurā ietilpst arī Latvija. Tomēr šīs atšķirības nav pietiekamas, lai ziemeļu upespērleni vajadzētu uzskatīt par vairāku sugu grupu. Tātad Eiropas teritorijas Krievijas daļā sugas aizsardzības pasākumus iespējams salīdzināt ar aizsardzības pasākumiem Eiropas Savienībā.

Pašlaik upespērleņu aizsardzībai Latvijā ir izveidoti četri dabas liegumi. Taču visās vietās atrodamas tikai vecās gliemenes, apmēram 40 līdz 100 gadu vecas. Arī R. Kampes kolekcijā pārsvarā ir lielās veco gliemeņu čaulas, tomēr ir arī mazākas, t.i. jaunākas. Jādomā, ka kolekcijas vākšanas laikā jaunās gliemenes bija lielākā skaitā nekā tagad. Ja upespērlenes nebūtu ilgdzīvotājas, šī suga Latvijā jau sen būtu izmirusi. Eiropā dzīvotspējīgas populācijas ir mazāk nekā sarūkošas.

Galvenais sugas iznīkšanas iemesls ir mazuļu bojāeja pirmajos dzīves gados, jo tie ir ļoti jutīgi pret paaugstinātu slāpekļa saturu ūdenī.

Upespērlenēm ir sarežģīts attīstības cikls, tā gaitā liela nozīme ir upes straumei. Upespērlenes ir šķirtdzimuma dzīvnieki, bet ārējas atšķirības starp tēviņiem un mātītēm nav redzamas. Jūnijā mātītēm žaunās sāk attīstīties olu somiņas – marsūpijas. Tēviņi iznērš savas dzimumšūnas upes straumē Tā kā upespērlenes pēc barošanās veida ir filtrētājas, ūdens straume pa ievadsifonu iekļūst mātītes žaunās un ienes tur tēviņa dzimumšūnas. Tad var notikt apaugļošanās. Ienākošā ūdens straume apgādā gliemeni arī ar barību un skābekli. Pēc tam pa izvadsifonu ūdens straume iznāk ārā, tāpēc izvadsifonam malas ir gludas, bet ievadsifonam – ar bārkstiņām, kuras aiztur pārāk lielu dūņu daļiņu nokļūšanu gliemenes žaunās. Tālāk ūdens nonāk līdz gliemenes mutei, pienesot barību – sīkas dūņu daļiņas un planktona organismus. Gliemenes ir dīvaini dzīvnieki – tām nav galva. Sēdošais dzīvesveids un barības filtrēšana no ūdens evolūcijas gaitā noveduši gliemenes līdz šādai ķermeņa uzbūvei – galva ar maņu orgāniem nav nepieciešama. Izņēmums ir vienīgi jūras ķemmītes, strauji kustinot čaulas vākus, ar reaktīvās kustības palīdzību tās spēj peldēt. Ķemmītēm pie čaulas malas ir vesela rinda acu.

Tātad upespērleņu mātīšu žaunās sākas olu attīstība. Augustā olās ir attītījušies gliemeņu kāpuri – glohīdiji. Olu somiņu sieniņas pārplīst, un glohīdiji tiek iznērsti ūdens straumē. To liktenis pakļauts nejaušībai – glohīdijam ir jānonāk saimniekzivs žaunās. Tam ir divi čaulas vāciņi ar āķīšiem, ar kuriem tas pieķeras zivs žaunām. Izveidojas it kā cista, kas zivs veselībai nekaitē. Nākamajā pavasarī glohīdijs ir attīstījies un pārvērties par mazu gliemenīti. Tā nokrīt no zivs un atkal ir pakļauts nejaušībai - izdosies upes straumē nonākt līdz piemērotam smilts/grants sēklim vai nē.

Latvijas straujteču upēs ir ļoti maz piemērotu smilts un grants slāņu, kuros mazās gliemenītes varētu dzīvot līdz piecu, sešu gadu vecumam. Tad tās sāk izrakties grunts virspusē, izbāž sifonus ūdens straumē, un tad to izdzīvošanai jau ir lielākas iespējas. Pieaugušās gliemenes ir mazāk jutīgas pret piesārņojumu. Ja smilts/grants slāņi ir pārklāti ar dūņām un ūdenī ir paaugstināts slāpekļa saturs, tad mazās gliemenītes iet bojā.

Upesērleņu saimniekzivis ir laši, taimiņi un strauta foreles. Diemžēl šo zivju ieguve maluzvejniecības ceļā ir diezgan populāra. Arī saimniekzivju trūkums samazina šo gliemeņu izdzīvošanas iespējas.

Upespērleņu iznīkšanu Latvijā ļoti veicinājusi negausīgā pērļu ieguve astoņpadsmitajā un deviņpadsmitajā gadsimtā, par to ir daudz rakstītu liecību. Tajā laikā Vācijā bijuši pērļu meklēšanas meistari, kas ar mazām standziņām pratuši gliemenes vākus pavērt un paskatīties, vai tajā ir pērle. Ja nav, tad dzīvu gliemeni var laist ūdenī atpakaļ. Nepratēji griež gliemeni vaļā ar nazi, un tad tā iet bojā, lai gan visbiežāk izrādās, ka nekādas pērles tajā nav. Diemžēl tā noticis arī Latvijā Zviedrijas un Krievijas pārvaldības laikā.

R. Kampes kolekcijā glabājas arī pērlēm līdzīgi veidojumi, ko varētu saukt par pērļu aizmetņiem. Vienpadsmit stikla stobriņos glabājas piecdesmit šādi veidojumi.

Mūsdienās klāt nācis vēl viens drauds - straujteču postītājs bebrs. Tā ir Eiropā aizsargājama suga, bet, pērleņu upēs prioritāte tomēr ir gliemeņu aizsardzība. Ja bebrs izveido uzpludinājumu, tad gliemenes tajā pamazām iet bojā.

Virtuālā izstāde “Upespērlenes Latvijā”

Izmantotā literatūra:

[1] Piterāns A., Piterāns U. 2017. Latvijas Universitātes Zooloģijas muzejs, LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2017, 815. sēj. ZINĀTŅU VĒSTURE UN MUZEJNIECĪBA. 178.–199. lpp.

[2] Bolotov I.N., Makhrov A.A., Bespalaya Yu.V., Vikhrev I.V., Aksenova O.V., Aspholm P.E., Gofarov M.Yu., Ostrovskii A.N., Popov I.Yu., Pal’tser I.S., Rudzite M., Rudzitis M., Voroshilova I.S., Sokolova S.E. 2013. Results of Testing the Comparatory Method: The Curvature of the Shell Valve Frontal Section Is Inappropriate as a Systematic Character for the Freshwater Pearl Mussel of the Genus Margaritifera. Biology Bulletin, Vol. 40, No. 2, pp. 221-331.

[3] Bolotov I.N., Makhrov A.A., Gofarov M.Yu., Aksenova O.V., Aspholm P.E., BespalayaY.V., Kabakov M.B., Kolosova Y.S., Kondakov A.V., Ofenböck T., Ostrovsky A.N., Igor Yu. Popov Yu.I., Proschwitz T.v., Rudzīte M., Rudzītis M., Sokolova S.E., Valovirta I., Vikhrev I.I., Vinarski M.V., A. Zotin A.A. 2018. Climate Warming as a Possible Trigger of Keystone Mussel Population Decline in Oligotrophic Rivers at the Continental Scale. Scientific Records. 8, Article number: 35. DOI:10.1038/s41598-017-18873-y

[4] Geist J. 2005. Conservation Genetics and Ecology of European Freshwater Pearl Mussels (Margaritifera margaritifera L.). Erlangung des akademischen Grades eines Doktors der Naturwissenschaften (Dr. rer. nat.) genehmigten Dissertation. Universität Salzburg/Österreich.

Papildus informācija:

Freshwater Pearl Mussel - Margaritifera margaritifera (Linnaeus, 1758)

Rudzīte M. 2005. Assessment of the condition of freshwater pearl mussel Margaritifera margaritifera (Linnaeus 1758) populations in Latvia. Latvijas Universitātes raksti. Acta Universitatis Latviensis. Bioloģija. Biology. Vol. 691, pp. 121-128.

Rudzīte M., Rudzītis M. 2012. "Der Einfluss der Perlfischerei auf den Rückgang der Population der Perlmuschel in Lettland". Schriften zur Malakozoologie. H. 27. S. 57-64.

Rudzīte M., Rudzītis M., Birzaks J. 2017. The Populations of the Freshwater Pearl Mussel, Margaritifera margaritifera (Linnaeus, 1758), and the Thick Shelled River Mussel, Unio crassus Philipsson, 1788, in Latvia. Biology Bulletin Vol. 44, No. 1, pp. 99–107.

Rudzīte, M., Boikova, E., Dreijers, E., Jakubāne, I., Parele, E., Pilāte, D., Rudzītis, M. 2018. The New Red List of the molluscs of Latvia. Environmental and Experimental Biology Vol. 16, 1:55-59.

Ziemeļu upespērlene

Upespērlenes Īrijā

Mudīte Rudzīte, krājuma glabātāja

Latvijas Universitātes (LU) Muzeja Ģeoloģijas ekspozīcijā ikviens var apskatīt īpatnēju un savdabīgu iežu paraugu – Latvijas porcelānveida kaļķakmens ieapaļi elipsoidālu konkrēciju, tā saucamo kukuli. Tas veidojies ļoti sen – vēlā perma periodā vairāk nekā pirms 250 miljoniem gadu, kad daļu Latvijas - Dienvidkurzemi klāja sekla jūra, kas kļuva dziļāka dienvidrietumu virzienā un pletās arī mūsdienu Lietuvas un Polijas teritorijā. Mikrokristāliskā ieža nozīmīgais kukulis ir Latvijas ģeologu dāvinājums LU Muzejam (kukulim gan nav nekādas saistības ar sabiedrībā zināmo negatīvo parādību!).

Vēsturisks atskats

Visi Latvijas ģeologi ir vienisprātis, ka perma perioda kaļķakmens ir viens no mūsu valsts nozīmīgākajiem, vērtīgākajiem un perspektīvākajiem dabas resursiem.

Kaļķakmens Latvijā ir tā Zemes dzīļu bagātība, kas cilvēkiem bija noderīga jau senatnē. Ir droši zināms, ka tos izmantoja jau no 13. gadsimta. Kurzemes mūra piļu javu pētījumi pierādīja, ka tās būvējot izmantoti tieši no perma kaļķakmeņiem dedzināti kaļķi [3, 12].

Būvējot Saldus, Embūtes, Valtaiķu pilis, dabīgo akmeņu vai ķieģeļu sastiprināšanai javās izmantoti kaļķi. No 16. gadsimta Kurzemes hercogistē Nīgrandes apkārtnē jau darbojās četri kaļķu cepļi, kur nelielās kaļķu dedzināšanas krāsnīs lietoja turpat netālu iegūto iezi – kaļķakmeni, kas sastāv galvenokārt no minerāla kalcīta CaCO₃. Mūra celtnēs nepieciešamā saistvielu sastāvdaļa tika vesta uz Pilteni, Kuldīgu, Ventspili. Savukārt 19. gadsimta literatūras avotos tika minēti jau vairākas šī derīgā izrakteņa ieguves vietas. Daudzi autori min 1841. gadu, kad Nīgrandes tuvumā esošais Alšu karjers ticis atzīts par vislielāko Kurzemes guberņā [6, 8].

Zīmīgi, ka kaļķi bija ne tikai galvenā saistvielu sastāvdaļa, bet senatnē tos izmantoja arī ādminībā, stikla ieguves un metāla kausēšanas procesā, no 20. gadsimta 30-iem gadiem – arī Latvijas cukurrūpniecībā [9].

Īpaši aktīvi kaļķakmeni sāka iegūt 20. gadsimtā, kad pirmie pamatīgākie tā pētījumi pierādīja, ka iezis derīgs cementa saistvielu ražošanai arī lielā apmērā un 1929. gadā tieši to sāka izmantot Rīgas cementa fabrikā, aizvietojot iepriekš izmantotos importēto krītu no Dānijas un nelielās Latvijas atradnēs iegūto saldūdens kaļķiezi [3].

Latvijā pirms 1936. gada, kad nodibināja Zemes bagātību pētīšanas komiteju (vēlāk reorganizējot par Zemes bagātību pētīšanas institūtu), vienīgās institūcijas kas pētīja derīgos izrakteņus bija Latvijas Minerālvielu pētīšanas biedrība, vēlāk Ģeoloģijas biedrība. 20. gadsimta 30-50o gados ģeologi un ķīmiķi M. Glāzenaps [4], E. Rozenšteins [7, 14], Z. Lancmanis [15], N. Delle, K. Bambergs, J. Gailītis, J. Eiduks atklāja gan perspektīvākās kaļķakmens iegulas, gan raksturoja izrakteņa derīgās īpašības [3].

Savukārt detālus zinātniskos pētījumus 1980. - 1986. gadā realizēja Latvijas ģeoloģijas pētnieku grupa L. Savvaitovas un V. Kurša vadībā. Bija nepieciešams noskaidrot perma perioda jūras, vai pat lagūnas baseina īpatnības, paleoģeogrāfiskos apstākļus, kā arī ap 250 miljonu gadus senās dzīvības izpausmes pēc pārakmeņojumiem kaļķakmens paraugos. Tie tika ievākti ne tikai Latvijā, bet arī dažus desmitus kilometru uz dienvidiem no Auces, Lietuvas teritorijā analoģiskajā perma iežu slāņkopā atradņu Karpenai un Akmene (Menčiai) karjeros [11].

Perma kaļķakmens slāņkopas griezums

Pēc jaunākajiem pētniecības datiem precizēts, ka Zemes ģeoloģiskās vēstures (attīstības) perma periods ildzis 298,9 līdz 252,17 miljonus gadu atpakaļ. Lai gan Latvijā atklāta un sastopama ir tikai minētajā laika periodā veidojušos nogulumiežu slāņkopas daļa, kas radās pirms 259,8 līdz 251,14 miljoniem gadu [13] un kura ģeoloģiskajā literatūrā tiek apzīmēta kā vēlā perma (daudzos literatūras avotos: cehšteina) perioda Naujoji Akmenes svīta. Tā nosaukta pēc apdzīvotas vietas Lietuvā un tai ir īpaša praktiska nozīme mūsdienās.

Dabā tos var vērot atsegumos Kurzemes upju – Ventas, Vārtajas, Virgas, Cieceres un Cieceres ezera krastos. Pamatīgi izpētītie slāņi zemes virspusē atsedzas arī senajos un mūsdienu aktīvas darbības vietās – atklātos karjeros [10].

Griezuma senākajā daļā sastopami smilšaini vai mālaini kaļķakmeņi, augstāk – zemjaini ieža paveidi ar blīva, mikrokristāliska porcelānam līdzīga jeb porcelānveida kaļķakmens kukuļiem (1., 2.att.), tiem uzguļ organogēnu (radušos dzīvo organismu darbības rezultātā) kaļķakmeņu rida. Īpaši interesanti ir senie koraļļu rifi, kurus atklājuši pētnieki slāņkopā netālu no Nīgrandes. Jaunākie un visaugstāk griezumā sastopamie ir dolomitizēti kaļķakmeņi vai dolomīti, kuri dažviet ir poraini ar tukšumiem izšķīdušo nelielo ieapaļo veidojumu vietā, kas rada ieža īpatnību, ko var nosaukt par negatīvu oolītu struktūru. Tādus var ieraudzīt karbonātiežu atsegumos netālu no Paplakas [20].

Porcelānveida kaļķakmens minerāli

Perma periodā minerāla kalcīta, magneziālā kalcīta, kā arī aragonīta veidošanās pasaules okeānā uzkrātajās karbonātiskajās nogulsnēs bija diezgan intensīvs process, kura laikā uz mūsu planētas liels daudzums CO₂ dabīgā veidā tika saistīts (šodien teiktu: ekoloģiski noglabāts!) iezī droši uz daudziem miljoniem gadu.

Akmens pakļauts minerālveidošanās procesiem vidē. Tas laika gaitā nepārtraukti mainās un pārveidojas – dolomitizējas, sadēd, tiek izskalots, rodas pulverveida viela – kaļķakmens milti. Iezī var veidoties nestabils minerāls kalcija dolomīts, arī tukšumi, kuros atklāj jaunveidojumus – lielas kalcīta kristālu žeodas, dzelzs, mangāna retāk citu metālu minerālus, kā arī seno dzīvnieku pārakmeņojumus. Ļoti uzskatāma ir karbonātiežu iekrāsošanas metode ar ķīmiskajiem reaģentiem, kuru izmanto minerālā sastāva diagnosticēšanai jau sen. Šādā eksperimentā var noteikt minerālu kalcīta un dolomīta attiecības iezī [25].

Speciālisti atklājuši, ka slāņkopu veido galvenokārt kaļķakmens un tā paveidi, kuri sastāv pārsvarā no kalcīta un ir derīgi cementa ražošanā. Turpretī par ļoti nevēlamiem cementa un stikla izejvielu piemaisījumiem uzskata jebkādus dzelzs savienojumus. Dabā tie ir izteikti krāsaini, bet muzeja ekspozīcijā var novērot, ka tur plaši pārstāvēto ļoti gaišo, gandrīz balto nogulumiezi iekrāso dzeltenīgu, tumši brūnu vai pat melnu.

Iezī daudz ko var atklāt izpētot tā caurspīdīgos plānslīpējumus [10]– speciāli apstrādātus iežu preparātus, kuru biezums visā pasaulē tiek veidots vienāds un tas ir 0.03 mm. Arī LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes (ĢZZF) studentu pētnieciskajos darbos porcelānveida kaļķakmens konkrēcijas jeb tā dēvētie kukuļi tiek uzmanīgi pētīti, izmantojot mikroskopijas un citas mūsdienu iežu un minerālu analītiskās pētniecības metodes. Zinātniskais skaidrojums šādam fenomenam, absolūti dabiskiem veidojumiem, neizpaliek. Un tas ir: lai gan kaļķakmens kukuļi atgādina ne tikai maizes klaipus, bet arī bumbas, vai pat veidojumus, ko saista ar citām planētām, to izcelsme ir absolūti dabīga - tie radušies kalcīta pārkristalizācijas rezultātā.

Ieža tipu daudzveidība un īpatnības derīgajā slānī

Perma nogulumu biezums Latvijā ir 15-35 m. Tos pētot detalizēti Latvijas ģeologi, arī LU zinātnieki atklājuši, ka slāņkopu veido atšķirīgu kaļķakmens paveidu ridas. Noskaidrojot visnoderīgākos kaļķakmeņus, tika akcentēta ieža tipu un paveidu dažādība gan pēc minerālā un ķīmiskā sastāva, gan pēc mehāniskām īpašībām [20, 22, 23].

Sistematizētās zinātniskās paraugu kolekcijas LU Ģeoloģijas institūta vadošie pētnieki Ludmila Savvaitova un Visvaldis Kuršs 20. gadsimta beigās nodeva LU Ģeoloģijas muzejam. Vērtīgākie paraugi no tiem šobrīd apskatāmi LU Muzeja jaunatklātajā ekspozīcijā “Zemes dzīļu bagātības Latvijā: kaļķakmens” LU Akadēmiskā centra Dabas mājā.

Iežos vērojama tāda īpatnība, kuru speciālisti apzīmē ar terminu “stilolīti” (3.att.). To veidošanās parādībai vēl nav rasts pilnīgs zinātnisks pamatojums. Īpatnējo, izteikti sīki rievaino virsmu rašanās iemeslus skaidro arī LU ĢZZF pētnieki. Un viens no secinājums ir, ka vietās, kur saskaras mehāniski izturīgāki un mazāk izturīgi ieža paveidi, spiediena rezultātā veidojas ieraugāmas slīdes virsmas. Paraugus no LU Muzeja Ģeoloģijas kolekciju ekspozīcijas iespējams apskatīt, kā arī to vēstījumu var uzzināt videostāstā YouTube kanālā ŠEIT.

Kaļķakmens noderība

Gan dolomīti, gan kaļķakmeņi ir Zemes dzīļu resursi, ko iegūst jau gadsimtiem ilgi un plaši izmanto arī mūsdienu būvmateriālu ražotāji.

Lai gan pašlaik Latvijā ir tikai viena kaļķakmens atradne ar valsts nozīmes statusu – Kūmas, Saldus novadā (iepriekš tāda bija arī atradne Auce), tās detāli izpētītie un novērtētie derīgā izrakteņa krājumi ir pat lielāki nekā sešās valsts nozīmes dolomīta atradnēs kopā.

Jau 20. gadsimtā daudzās Kurzemes iegulās tika veikta lietišķā ģeoloģiskā izpēte (Čurnasovs un citi 1975, 1979; Rutka 2003, 2004, 2006) un aplēsti kaļķakmens krājumi atradnēs [16, 17, 18, 21].

Ģeologi un zinātnieki perma slāņkopu pētīja, lai noskaidrotu cementa ražošanai nepieciešamās izejvielas daudzumus Latvijā. Kā arī tika noskaidroti tīrākie, ar kalcija karbonātu jeb minerālu kalcītu bagātākie, praktiski izmantojamie paveidi cukura un stikla rūpniecībā, metalurģijā, arī augsnes kaļķošanai [24]. Latvijas zinātnieki šodien no kaļķakmens iegūtos neveldzētos un veldzētos būvkaļķus iesaka izmantot specializētām mūrjavām vai citu perspektīvu mūsdienu celtniecības materiālu iegūšanai, kā arī sorbentu ražošanā vides aizsardzības vajadzībām dzeramā ūdens vai rūpniecisko notekūdeņu attīrīšanai [20].

Vērtīgākie, protams, ir tīri kaļķakmeņi – bez piemaisījumiem un ar augstāko kalcija karbonāta CaCO₃ saturu. Piemēram, ražošanas uzņēmumi piedāvājot patērētājiem frakcionētu kaļķakmeni augsnes skābuma regulēšanai, tā neitralizēšanas spēju izsaka kā kalcija karbonāta CaCO₃ satura ekvivalentu, kurš ir ļoti augsts - 96,5%.

Kaļķakmens noderību un aktīvu ieguvi apliecina fakts, ka daudzu atradņu: Nīgrandes, Cieceres, Sātiņi-Sesīles, Auces krājumi jau praktiski izsmelti, tā kā Latvijas cementa rūpniecības jauda ir vairāk kā miljons tonnu cementa gadā, no kura liela daļa tiek eksportēta uz Igauniju, Zviedriju, Somiju.

Valsts nozīmes atradnē Kūmas (Saldus novadā) 2018. gadā tika iegūti ap 625 tūkstoši m³ kaļķakmens, kas ir tikai neliela daļa no detāli izpētītiem un novērtētiem minētā derīgā izrakteņa krājumiem Zemes dzīlēs Latvijā.

LU Muzeja krājumā glabājas galvenokārt 20. gadsimtā ievāktās pētnieku kolekcijas. Tās visas raksturo jaunus atklājumus detalizētajos pētījumos, turklāt ne tikai zinātniskajos, bet arī praktiskas nozīmes studentu – nākamo speciālistu realizētajos.

Par kaļķakmens daudzveidību, minerāliem tajos, atradņu izmantošanas nākotnes perspektīvas var uzzināt LU Muzejā, kur Ģeoloģijas kolekciju ekspozīcijās un krājumā saglabāti bagātīgie akmens paraugu vākumi. Tostarp tur atrodamas 20. gadsimta 80-90o gadu kolekcijas, kas izmantotas sagatavojot plašāko zinātnisko monogrāfiju par šo pētījumu tematiku (V. Kuršs, L. Savvaitova. 1986. Latvijas perma kaļķakmeņi. Izdevniecība “Zinātne”, Rīga).

Dažādos kaļķakmens slāņus atsegumos varētu atpazīt arī nespeciālisti, ieraugot īpašos raksturīgos veidojumus – porcelānveida kaļķakmens kukuļus. Savdabīgie, interesantie, mazliet noslēpumainie, turklāt zinātniski izpētītie kaļķakmens paraugi dāvinājumu veidā nonāk LU Muzeja Ģeoloģijas kolekcijās regulāri. Arī 2021. gadā muzeja krājums papildināts ar LU pasniedzēju un ģeoloģijas studentu, speciālistu, kā arī individuālu personu dāvinājumiem.

Par Latvijas Universitātes pētnieku līdzdalību izzinot kaļķakmens un citu iežu veidošanos un derīgās īpašības liecina LU Muzejā saglabātās zinātniskās kolekcijas. Raksturīgākos akmens etalonparaugus no tām ikviens var apskatīt LU Akadēmiskā centra Dabas mājā jaunatklātajā ekspozīcijā “Zemes dzīļu bagātības Latvijā: kaļķakmens”, kas turpina un papildina jau iepriekš izveidotās: “Zemes dzīļu bagātības Latvijā: ģipšakmens” un “Zemes dzīļu bagātības Latvijā: dolomīts”.

Konsultācijas un papildus informācija pa tel. 67034012 vai elektroniski: vija.hodireva@lu.lv.

Pieteikšanās ekspozīciju un nodarbību apmeklējumiem ŠEIT.

Izmantotie informācijas avoti:

[1] Bambergs K. 1954. Augsnes reakcija un kaļķošana. LVI, Rīga.

[2] Dankina-Beyer D., Andrej Spiridonov A., Stinkulis Ģ., Esther Manzanares E., Radzevičius S. 2019. A late Permian ichthyofauna from the Zechstein Basin, Lithuania-Latvia Region.

[3] Eiduks J. Kalniņš M. 1961. Kaļķakmens. Latvijas PSR derīgie izrakteņi un to izmantošana. LVI, Rīga. 270.-290. lpp.

[4] Glāzenaps M. 1920. Latvijas minerālās izejvielas. Ekonomists, Nr. 13.

[5] Grāvītis V. 1988. Dolomīta un kaļķakmens klintis. Dabas un vēstures kalendārs 1989. gadam. Izd. ‘’Zinātne’’, Rīga. 138. lpp.

[6] Grosvalds I. 1970. Latvijas dzīļu bagātības. Izd. ‘’Zinātne’’, Rīga. 170 lpp.

[7] Grosvalds I., Alksnis U. 2001. Eižens Rozenšteins – izcilais Latvijas derīgo izrakteņu pētnieks. Vēstures lappuses. Konferences materiāli. RTU, Rīga. 108. - 131. lpp.

[8] Grosvalds I., Alksnis U., Meierovics I. 2011. Ķīmiskās ražošanas attīstība Latvijā (1918 - 1944). RTU izdevniecība. Rīga, 114 lpp.

[9] Grosvalds I., Alksnis U., Zalsters A., Meierovics I. 2008. Ķīmiskās ražošanas attīstība Latvijā (8500 g.pr.Kr. - 1918.). Latvijas ķīmijas muzejs, RTU izdevniecība. Rīga, 122 lpp.

[10] Latvijas derīgie izrakteņi ’’Kaļķakmens’’, 2004. Teksts: Rutka D., Fotoattēli: Rutka D., Kregžde A., Kuršs V. Valsts ģeoloģijas dienests.

[11] Kuršs V., Savvaitova L. 1986. Latvijas perma kaļķakmeņi. Izdevniecība ‘’Zinātne”, Rīga. 94 lpp. (krievu val.) [Куршс, В. М., Савваитова, Л. С. 1986. Пермские известняки Латвии. Рига‚ Зинатне].

[12] Kuršs V., Stinkule A. 1997. Latvijas derīgie izrakteņi. Rīga: LU, 200 lpp.

[13] Lukševičs, E., Stinkulis, Ģ. 2018. Nogulumiežu segas stratigrāfiskais iedalījums, uzbūve, sastāvs un reģionālās atšķirības, II, 3.1., Latvija. Zeme, daba, tauta, valsts. Nikodemus, O., Kļaviņš, M., Krišjāne, Z., Zelčs, V. (zin. red.). Rīga, Latvijas Universitātes akadēmiskais apgāds., 38-58.

[14] Rozenšteins E. 1931. Dolomīta romāncements un hidrauliskais dolomīts. Latvijas universitātes raksti. Ķīmijas fakultātes sērija. II. 2. Rīgā.

[15] Rozenšteins E., Lancmanis Z. 1933. Latvijas derīgo izrakteņu pētīšana un izmantošana. Rīga.

[16] Rutka D. 2003. No izejvielām līdz cementam. Latvijas ģeoloģijas vēstis, nr. 11. Valsts ģeoloģijas dienests. 18. – 19. lpp.

[17] Rutka D. 2004. Cementa ražošana Baltijas valstīs. Latvijas ģeoloģijas vēstis, nr. 12. Valsts ģeoloģijas dienests. 20. – 23. lpp.

[18] Rutka D. 2006. Latvijas kaļķakmans atradņu novērtējums cementa rūpniecības attīstībai. RTU Zinātniskie raksti: Materiālzinātne un lietišķā ķīmija, 13. sējums. 90. - 95. lpp.

[19] Segliņš V. 2008. Cementa uzvaras gājiens. Terra, Nr. 57, septembris – oktobris 2008, Latvijas Universitāte. 26. - 30. lpp.

[20] Stinkule, A., Stinkulis, Ģ. 2013. Latvijas derīgie izrakteņi. Rīga, Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds, 168.

Nepublicēti:

[21] ČurnasovsV., Ķipēna I., Goļanska A. 1979. Pārskats par kaļķakmens atradņu meklēšanu Saldus rajonā 1977.-1979. LPSR Ģeoloģijas pārvalde, KĢIE, Nerūdu partija. (krievu val.) 870 lpp.

[22] Dreimanis J. 2016. Dolomīta izplatība perma kaļķakmeņos Kūmu atradnē. Rīga, Latvijas Universitāte, Geogrāfijas un Zemes zinātņu fakultāte, Pamatiežu ģeoloģijas katedra.

[23] Lipskis E. 2008. Perma kaļķakmeņu tipi Kūmu atradnē un to izmantošanas iespējas. Maģistra darbs. LU ĢZZF Ģeoloģijas nodaļa. 54 lpp.

[24] Kuršs V., Savvaitova L., Smirnovs V., Hodireva V. 1980. Latvijas perma nogulumu litoloģija un kaļķakmeņu atradņu izvietojuma likumsakarības cementa, cukura, stikla rūpniecībā, lauksaimniecībā un citās nozarēs izmantojamo. 208 lpp. (krievu val.) LUM Ģeoloģijas institūta fonds. Nr. 3141 (ID 377).

[25] Šijānova D. 2019. Dolomīta veidošanās apstākļi perma kaļķakmeņos Kūmu atradnē. Bakalaura darbs.Latvijas Universitāte, Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultāte, Pamatiežu ģeoloģijas katedra. Rīga. 56 lpp.

Papildus informācija:

Buklets: Zemes dzīļu bagātības Latvijā: Kaļķakmens. Teksts, fotoattēli: V. Hodireva, dizains J. Komova. Latvijas Universitātes Muzejs, 2022.

Videosižets: Unikāls perma perioda kaļķakmens kukulis Latvijas Universitātes Muzeja Ģeoloģijas ekspozīcijā

Vija Hodireva, eksperte

2022. gada martā par godu slavenā vācbaltu botāniķa (un te tikai) Karla Reinholda Kupfera (1872-1935) 150 gadu jubilejai Latvijas Universitātes Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās ieplānotas vairākas aktivitātes. Pirmā no tām - raksts muzeja ilggadējā rubrikā “Mēneša priekšmets”. Krājumā glabājas K. R. Kupfera ievāktais Baltijas herbārijs (Herbarium Balticum; ap 30 000 herbārija lapu) un plaša viņa mantojuma apakškolekcija, kurā atrodamas viņa publikācijas, daļa no privātbibliotēkas, fotogrāfijas, piezīmes, personīgie dokumenti, korespondence u.c. priekšmeti. Šoreiz tuvāk apskatīsim spiedogus, ko K. R. Kupfers izmantojis savās darba gaitās.

K. R. Kupfera galvenie darbības virzieni bija floristika (botānikas nozare, kas pētī kādas teritorijas floras sastāvu), augu ģeogrāfija, floras veidošanās vēsture un augu sistemātika, bet galvenais pētnieciskais areāls - Baltijas reģions (galvenokārt toreizējās Latvijas un Igaunijas teritorijas), kurš tika pamatīgi izpētīts neskaitāmās ekskursijās un izbraukumos. Pētniecības gaitā ievāktie un arī apmaiņas gaitā iegūtie augu paraugi ir pamats iepriekšminētajam Baltijas herbārijam (ap 1200 sugām, 120 no tām pētītajā teritorijā tika konstatētas pirmo reizi).

Taču viņš bija speciālists arī citās dabaszinātņu nozarēs, sevišķi ģeoloģijā, un matemātikā, kurās bija tik kompetents, ka spēja ne tikai ar izpratni tajās iedziļināties, bet arī nodarboties ar nopietnu pētniecību šajās nozarēs.

K. R. Kupfera vārds ir nesaraujami saistīts ar Moricsalas dabas rezervātu. Tieši K. R. Kupfers bija tas, kurš 1910. gadā vienā no Rīgas Dabaspētnieku biedrības (Naturforschenden-Vereins zu Riga) sēdēm ierosināja Moricsalā izveidot dabas rezervātu. Viņš bija arī viens no pētniekiem, kurš mērķtiecīgi veica salas veģetācijas (vēsturiski izveidojies augu kopums kādā teritorijā), augsnes un ģeoloģijas izpēti.

Studējot jaunības gados Tērbatas Universitātē, tika apgūtas vienlaicīgi divas nozares - botānika un matemātika. 1893. gada decembrī, 21 gada vecumā, K. R. Kupfers ieguva kandidāta grādu abās šajās zinātnēs. Tam sekoja asistenta darbs Rīgas Politehnikumā un skolotāja darbs privātskolā. Asistenta amatu nomainīja docenta, tad adjunktprofesora amats. 1915. gadā Rīgas Politehniskajam Institūtam (Rīgas Politehnikuma nosaukums kopš 1896. gada) vajadzēja evakuēties uz Maskavu, jo kara darbība tuvojās Rīgai, bet K. R. Kupfers atteicās no sava darba un palika Rīgā.

Tam sekoja darbs Baltijas tehniskajā augstskolā, tad privātskolotāja darba gaitas, līdz 1921. gadā Herdera institūts deva viņam iespēju nodoties augstākajai akadēmiskai darbībai, vienlaikus darbojoties Botānikas katedrā - viņš lasīja Baltijas ģeogrāfijas, ģeoloģijas kursus un arī dažus matemātikas priekšmetus. 1922. gadā viņš ieguva Jēnas Universitātes filozofijas doktora grādu. Sākot ar 1930. gadu K. R. Kupfers aizgāja pensijā un turpmākos 5 gadus veltīja galvenokārt Rīgas Dabaspētnieku biedrībai, kuras biedrs viņš bija kopš 1894. gada.

Rīgas Dabaspētnieku biedrībā K. R. Kupfers laika gaitā ieņēma vairākus amatus un viņam bija vairāki statusi tajā - biedrs un goda biedrs, valdes loceklis, viceprezidents un prezidents, biedrības herbārija glabātājs un biedrības muzeja vadītājs. K. R. Kupfers nepārprotami atstāja savas personības zīmogu biedrības vēsturē (pārnestā nozīmē), taču viņš atstājis arī dažus zīmogus un spiedogus tiešā nozīmē.

LU Muzeja krājumā K. R. Kupfera mantojuma apakškolekcijā glabājas 1 vaska spiedogs - ovāls Rīgas Dabaspētnieku biedrības vaska spiedogs (uzraksts vāciski - “Naturf.-Verein zu Riga”) ar koka rokturi un metāla (iespējams, misiņa) reljefu - un 4 tintes spiedogi ar koka rokturiem un gumijas vai metāla burtiem:

• Taisnstūra formas K. R. Kupfera privātbibliotēkas spiedogs (uzraksts vāciski - “Bucherei von K. R. Kupffer №………….”) ar tukšu vietu, kur ierakstīt bibliotēkas iespieddarba numuru;
• 2 taisnstūra formas spiedogi K. R. Kupfera herbārijam (uzraksts “K. R. Kupffer, Herb. №”) ar tukšu vietu, kur ierakstīt herbārija numuru;
• Taisnstūra formas spiedogs ar uzrakstu “Determ. K. R. Kupffer, Riga, 19” ar tukšu vietu, kur precizēt gada skaitli. Determ. ir saīsinājums no latīņu vārda determinatio, kas nozīmē noteikšana, šajā gadījumā - auga sugas noteikšana.

3 no spiedogiem ir ražoti Rīgā, Ulriha Millera zīmogu rūpnīcā (Ulrich Müller Stempelfabrik), kas atradās Jāņa ielā 3 (Johannisstrasse 3). Par šo rūpnīcu vai tās īpašnieku atrodams gaužām maz informācijas. Tā minēta laikrakstos “Daugavas Avīze” (Düna Zeitung), “Rīgas Avīze” (Rigasche Zeitung), “Rīgas Pārskats” (Rigasche Rundschau) un “Rīgas Jaunākās Ziņas” (Rigasche Neueste Nachrichten) laika periodā no 1905. līdz 1913. gadam un rūpnīcas reklāma ievietota adrešu grāmatas “Rigasches Adressbuch” 1901. gada izdevumā. Reklāmā rakstīts - aprīkots ar visiem mūsdienu progresa uzlabojumiem gumijas zīmogu un tipu ražošanas uzņēmums, grāmatu un akmens iespiedēju specializētais veikals. Visam iespējams pasūtīt piegādi, noliktavā vienmēr bagātīga izvēle. Pieejamas krāsas no pasaulē pazīstamās krāsu rūpnīcas Berger & Wirth Leipcigā un Sanktpēterburgā. Pieejami regulējami dažādu izmēru gumijas burti krievu un vācu valodā, cena sākot ar 1 rubli. Pieejami datuma zīmogi, pašizkrāsošanas iekārtas, mašīnas, krītiņi, numurētāji, perforēšanas iekārtas, zīmogu statīvi, zīmogu krāsas, pastāvīgie tintes spilventiņi, tiek izgatavoti gumijas zīmogi kastu, maisu u.c. marķēšanai. Metāla zīmogi un šabloni tiks piegādāti pēc iespējas ātrāk (Ulrich Muller, 1901).

Spiedogs ir speciāls priekšmets, kam ir reljefs attēls, teksts un kas ir paredzēts šī attēla, teksta uzspiešanai uz kādas virsmas vai iespiešanai tajā (Spektors, b.g.-b). Sākotnēji spiedogiem bija cilindra forma, spiedogu ar spiedienu ripināja uz vēl mīksta māla vai vaska, savukārt antīkajai pasaulei bija raksturīgi vairoga formas spiedoggredzeni, ar kuriem zīmogoja vaskā vai cita veida materiālos (Buks, 2013b).

Zīmogs ir ar šādu priekšmetu uzspiestais vai iespiestais attēls, teksts (Spektors, b.g.-c). Zīmoga novietojums, auklas izvērsums katrā laika posmā bija stingri reglamentēts, kas ļauj sfragistikai datēt zīmogu un līdz ar to arī dokumentu. Aptuveni no 14.-15. gs. mijas lielākoties sāka izmantot t.s. vienpusējos zīmogus - pie papīra vai pergamenta zem teksta pielipinātā vaskā vai lakā iespiestos zīmogus. Viduslaikos Eiropā izmantoja t.s. piekārtos zīmogus (ar īpašām matricēm spieda zīmogu zeltā, sudrabā, vaskā, lakā, svinā u.c. materiālos, to auklā piekāra dokumentam) (Buks, 2013c).

Spiedogus un zīmogus pēta sfragistika - vēstures zinātnes palīgdisciplīna (Spektors, b.g.-a). Paralēli jēdzienam "sfragistika" līdz pat 20. gs. lietoja arī terminu "sigilogrāfija", kas atvasināts no latīņu "sigillum" (zīme, zīmogs). Sfragistika kopš 18. gs. ir cieši saistīta ar diplomātiku un sākotnēji tā bija diplomātikas sastāvdaļa, bet 19. gs. sfragistika atdalījās no diplomātikas - arheoloģiskajos izrakumos tika atrasts ļoti daudz senu zīmogu un spiedogu, kas bija zaudējuši saikni ar dokumentu, tādejādi sfragistikā sākās jauns attīstības posms un tā kļuva par vēstures zinātnes palīgdisciplīnu, kas, pamatojoties uz zīmogu un spiedogu sniegto materiālu, deva informāciju par seno valstisko formējumu rašanās un attīstības vēsturi (Buks, 2013a).

Gumijas zīmoga izcelsmei bija divi būtiski priekšnosacījumi - tintes un gumijas izgudrošana.

Kad tika izgudrota Johana Gūtenberga prese (1450), grāmatas tika iespiestas ar eļļas bāzes tinti, kas bija viltīga, slidena un ilgi žuva. To ražoja no linsēklu eļļas un tā viegli pielipa pie preses metāla virsmām. Tinšu izveide bija ilgstošs process eļļas īpašību dēļ. Pēc izveides tintei bija jāstāv vismaz gadu, lai tajā esošās lipīgās vielas varētu nosēsties un nepeldētu eļļainajā tintē.

Lai paātrinātu tintes žūšanas laiku, tai sāka pievienot svina monoksīdu (kuru bieži izmanto keramikas stiklojumos), lai paātrinātu šo procesu. Laika gaitā tika izmēģināts pievienot maisījumam citas augu eļļas. Izmantojot siltumu un taukskābēm bagātas augu eļļas, žūšanas laiks tika saīsināts. 19. gs. naftas destilāta (šķīdinātāja) pievienošana vēl vairāk saīsināja žūšanas laiku. Šis atklājums bija ļoti svarīgs krāsu drukas tintes izgudrošanā. Tā kā naftas destilāts tika pārmērīgi izmantots tintes ražošanā, 1970. gados naftas trūkuma laikā tika meklēts jauns tintes radīšanas veids, kā rezultātā tika radītas tintes uz ūdens un pigmenta bāzes.

Tintes spilventiņus, kas tika piegādāti kārbās ar iepriekš piesūcinātiem spilventiņiem, kas uzsūca un noturēja tinti, atšķirībā no mūsdienu tintes spilventiņiem, varēja iegādāties agrāk nekā 20. gs. sākumā. Vēl viena iespēja, ko plaši izmanto komerciālajā apzīmogošanā, bija tintes sajaukšana ar koncentrētu pigmenta pudeli un atsevišķu šķīdinātāja pudeli (The History Of Stamping, n.d.).

Gumiju Amazones upes baseinā 1736. gadā atklāja franču pētnieks Šarls Marī de la Kondamins (Charles Marie de la Condamine). No gumijas veidoja kubus un izmantoja svina zīmuļa pēdu izberzšanai, taču materiāls bija nestabils – temperatūrai paaugstinoties, kubi pārvērtās želejā. Šo grūtību 1839. gadā atrisināja amerikāņu ķīmiķis un inženieris Čārlzs Gudjērs (Charles Goodyear). Dažus gadus iepriekš Gudjērs bija sācis domāt par šo problēmu ar gumiju, un viņš bija apņēmības pilns to atrisināt. Nejauši viņš uz karstas plīts izlēja gumijas un sēra maisījumu. Sēra kā paātrinātāja un siltuma kombinācija lika gumijai sacietēt. Gudjērs savu procesu nosauca par vulkanizāciju romiešu uguns dieva vārdā. Vulkanizētā gumija bija pielāgojama tūkstošiem pielietojuma veidu, kā Gudjērs atzina, patentējot sevis izgudroto procesu 1844. gadā (Holmes, 2018).

Tas, kā pasaule nokļuva no vulkanizētas gumijas izgudrošanas līdz gumijas spiedoga izgudrojumam, līdz galam nav noskaidrots. Vismaz trīs dažādi izgudrotāji - Džeimss Ortons Vudrafs (James Orton Woodruff) no Ņujorkas, Henrijs C. Lelands (Henry C. Leland) no Masačūsetsas un L. F. Viterels (L. F. Witherell) no Galesburgas, Ilinoisas (Galesburg, Illinois) - apgalvoja, ka 1860. gadu vidū dažādās ASV vietās ir izgudrojuši pirmo īsto gumijas spiedogu. Viņu apgalvojumiem ir dažāda ticamības pakāpe. Pilnīgi iespējams, ka vairāk nekā viena no šīm personām runāja patiesību un ka vairāki cilvēki neatkarīgi viens no otra izstrādāja koncepciju paralēli tajā pašā laika posmā (The History Of Stamping, n.d.).

Pirmie zināmie dokumenti, kuriem pievienoti zīmogi, Livonijas teritorijā ir datējami ar 12. gs. beigām, bet vaska zīmogi dokumentiem tiek pievienoti tikai 13. gs., un tos aktīvi izmantoja līdz 16. gs. vidum (Teplouhova, 2018). Viduslaikos un arī 18. gs. diezgan plaši izplatīti spiedogi bija signeti jeb zīmoggredzeni (Ozola-Ozoliņa, 2012). Viduslaikos bija populāra vēl viena atšķirības zīmju forma – meistaru personiskās zīmes, zīmogi. Tās uz savām precēm drīkstēja likt tikai meistari (Ozola, 2006, 139. lpp.)

Zīmogu izplatītākās funkcijas ir juridiskā spēka apliecinājums (viens no rekvizītiem, kuri tiesību aktos noteiktajos gadījumos ietekmē dokumenta juridisko spēku (Dokumentu izstrādāšanas un noformēšanas kārtība, 04.09.2018.)), autorības norāde (iepriekšminētie meistaru zīmogi) un piederības norāde, kas bieži sastopama grāmatās.

No grāmatu piederības dažādām personām un institūcijām izriet grāmatās atstātās zīmes - lasītāju piezīmes lapaspušu malās, bibliotekāru un kolekcionāru zīmogi titullapās, piederības apliecinājumi, ekslibri, autogrāfi, inventāra numuri, simbolos norādītas atrašanās vietas plauktos, pasvītrojumi tekstā u.c. (Kivle, 2020). Šīs zīmes parāda grāmatas ceļu no izdošanas brīža līdz bibliotēkas krājumam (Gulbe, 2019).

Aptuveni pusē no K. R. Kupfera privātbibliotēkā esošajām publikācijām novērojams K. R. Kupfera privātbibliotēkas zīmogs. Daudz retāk sastopami zīmogi ar uzrakstiem “Prf. K. R. Kupfera īpašums” (Prf. K. R. Kupffer’s Nachlass) un “Ar cieņu sūta redaktors K. R. Kupfers, Rīga, Suvorova iela 23” (Hochachtend ubersandt v. Redacteur K. R. Kupffer, Riga Suworow-Str. 23); to spiedogi K. R. Kupfera mantojuma apakškolekcijā netika atrasti.

K. R. Kupfera herbārija zīmogi novērojami nelielā daļā no viņa ievāktā Baltijas herbārija. Lielākoties K. R. Kupfera herbāriju var atšķirt no pārējiem pēc etiķetēm, kuras K. R. Kupfers visticamāk arī bija pasūtījis kādā tipogrāfijā.

Aizņemtam cilvēkam nepieciešams optimizēt savu darbu. 20. gs. sākumā to varēja panākt ar personalizētu spiedogu pasūtīšanu un izmantošanu, rezultātā samazinot rakstītā teksta apjomus. Savukārt mūsdienās zīmogu un spiedogu izpēte palīdz uzzināt derīgu informāciju - kas kam piederējis un kā cilvēki ar šiem priekšmetiem strādājuši. Pateicoties K. R. Kupfera izmantotajiem spiedogiem, varam precīzāk apzināt viņa atstāto mantojumu un pētīt to.

Iepazīties ar Karla Reinholda Kupfera herbāriju un viņa atstāto mantojumu fiziski iespējams LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās, iepriekš piesakoties ŠEIT.

Par Karla Reinholda Kupfera privātbibliotēku, fotogrāfiju kolekciju un herbāriju LU Muzejā 2022. gada 22. martā plkst. 10.00-16.00 attālināti Zoom platformā iespējams dzirdēt 80. LU starptautiskās zinātniskās konferences LU Muzeja organizētās sekcijas “Zinātņu vēsture un muzeoloģija” sēdes “Dabas atklāšana” (programma) ietvaros, reģistrējoties dalībai ŠEIT.

Sīkāk par Karla Reinholda Kupfera biogrāfiju un dzīves faktiem viņa 150. jubilejas dienā 25. martā varēsiet uzzināt publikācijā LUM vietnes rubrikā “Neaizmirstamās biogrāfijas”.

Pateicība Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Rīgas vēstures un ekspozīciju darba nodaļas vēsturniecei Zitai Pētersonei par informāciju par Ulriha Millera zīmogu rūpnīcu.

Izmantotie informācijas avoti:

Buks, A. (2013a). Sfragistika.

Buks, A. (2013b). Spiedogs.

Buks, A. (2013c). Zīmogs.

Dokumentu izstrādāšanas un noformēšanas kārtība. (04.09.2018.).

Gulbe, D. (2019). Grāmatas piederības zīmes gadsimtu gaitā Latvijas Universitātes Akadēmiskajā bibliotēkā. No I. Kivle (Red.), Starpdisciplināra konference "Grāmata. Zīme. Krāsa": Atstātās zīmes grāmatās, Grāmata krāsās un zīmēs : konferences programma un tēzes (28. lpp.). Rīga: LU Akadēmiska bibliotēka.

Holmes, G. (2018, May 11). Rubber Stamp.

Kivle, I. (2020). Priekšvārds. No I. Kivle (Red.), GRĀMATA. ZĪME. KRĀSA (5.-8. lpp.). Rīga: LU Akadēmiskais apgāds.

Meder, A. (1937). Prof. Dr. Karl Reinhold Kupffer (I. Berga, M. Grīnberga, tulk.). Korrespondenzblatt Naturforscher-Verein zu Riga, LXII, 1.- 20. lpp.

Ozola-Ozoliņa, S. (2012). Kurzemes muižniecības heraldika 18.-19.gs.: kodifikācija un pielietojums (Bakalaura darbs). Rīga: Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Arheoloģijas un vēstures palīgzinātņu katedra.

Ozola, E. (2006). Krāsas. Uztvere un iedarbība. Rīga: Apgāds Jumava.

Spektors, A. (b.g.-a). Sfragistika.

Spektors, A. (b.g.-b). Spiedogs.

Spektors, A. (b.g.-c). Zīmogs.

Teplouhova, I. (2018). Sieviešu zīmogi un sieviešu attēlojums Livonijas vaska zīmogos. Latvijas Universitātes Žurnāls. Vēsture, 5, 53.-66. lpp.

The History Of Stamping. (n.d.).

Ulrich Muller. (1901). Ulrich Muller [Reklāma]. Rigasches Adressbuch, 47.

Kristīne Kuzņecova, krājuma glabātāja

2022. gada 30. aprīlī LU vecākā (pirmā) latviešu studentu korporācija Tervetia atzīmēs savu Simtgadi. Tā ir dibināta 1922. gada 30. aprīlī, kad Latvijas valsts neatkarība bija izcīnīta un starptautiski atzīta. Tajā laikā Latvijas Augstskola vēl nebija ieguvusi Latvijas Universitātes nosaukumu, jo LU 1. Satversmes projekts vēl atradās izstrādes procesā. Tomēr studentu akadēmiskā dzīve sekmīgi atjaunojās pēc Latvijas Neatkarības kara (1918-1920), pēc 1920. gada 11. augusta, kad no frontes atgriezās studenti-karavīri. Starp viņiem bija Latvijas armijas studējošā virsniecība, kas pēc kara izlēma pievienotie LU studējošo pulkam, dibinot LU pirmo studentu korporāciju Tervetia ar mērķi pulcināt aktīvos studentus-virsniekus pēc izcīnītās neatkarības nopietnam, ražīgam darbam Latvijas sabiedrības un zinātnes labā.

Tervetia krāsu regālijas LU Muzeja krājumā

Veicot LU Studentu akadēmisko mūža organizāciju apakškolekciju izveides darbu, tika sistematizēti 1066 priekšmeti, no kuriem 6 ir studentu korporācijas Tervetia regālijas. Regālijas ir simboliski priekšmeti, kas simbolizē studentu korporācijas vērtības un ideālus. Studentu korporāciju regālijas klāj trīs krāsas (trikolors), kam katram ir sava simboliskā nozīme. Tervetia trikolors ir oranžs-sudrabs-zils, no kurām oranžs simbolizē Tēvzemes mīlestību, Godu un Mūža draudzību.[1] No standarta viedokļa, pie korporanta regālijām pieder organizācijas karogs, krāsu deķelis, krāsu lentes un kaligrāfiskā nozīme (cirķelis), kā arī pie žaketes piepsraužams krāsu vairodziņš un pārnēsājama pulksteņa ķēdīte (bircifelis). Mēneša priekšmeta ietvaros ir izvēlēts krāsu deķelis. Šo regāliju drīkst nēsāt tikai studentu korporācijas Tervetia biedrs (komiltonis) un vecbiedrs (filistrs), bet to nedrīkst nēsāt nepilntiesīgs Tervetia biedra kandidāts (juniors), citas studentu korporācijas un pie studentu korporācijām nepiederošas personas.[2] Attiecīgais krāsu deķelis nesen tika nodots saldēšanās procesam LU Botānikas un mikoloģijas kolekcijas speciālistu rīcībā laikposmā no 02.02.2022 līdz 28.02.2022, lai nodrošinātu tā ilgstošu saglabātību, veicot parazītu un citu mikrobu iznīdēšanu. Saldēšanu varētu saukt arī par konservāciju, kas ļauj saglabāt krāsu deķeli esošajā formā, nodrošinot tā vēsturisko formu.[3] Varētu šķist, ka tas ir bojājums, taču caurdurti caurumi uz krāsu deķeļa nav bojājums. Studentu korporācijās ir tradīcija apliecināt savu piederību studentu korporācijas saimei, izdurot ar parādes rapieri caurumu akadēmiskā gada sākumā un beigās, kā arī jubilejas svētkos.

Krāsu deķeļa nēsāšanas reglaments

Pašsaprotami, Tervetia krāsu deķeli drīkst nēsāt tikai biedri un vecbiedri, taču viņiem pašiem ir jāievēro reglamentējoši noteikumi krāsu deķeļu nēsāšanā. Krāsu deķeli drīkst nēsāt tikai pie uzvalka, smokinga vai frakas. Krāsu deķelis jāvelk kopā ar krāsu lenti, kas tiek uzlikta pār krūtīm no labā pleca uz kreiso gurnu zem žaketes vai virs vestes.[4] Ja Tervetia loceklis ir ar militāro formastērpu mugurā, krāsu deķeli drīkstēja nēsāt uz galvas, bet krāsu lenti ir jāvelk pāri formas tērpam, nevis zem tā. Krāsu deķeļus drīkst nēsāt tikai savas studentu korporācijas eksternajos un internajos pasākumos, kur atļauts lietot studentu korporāciju regālijas. Militārajās parādēs krāsu regālijas nedrīkst nēsāt, ja korporants ir militārajā formastērpā. Citādi krāsu regāliju lietošana ir atļauta, bet pie uzvalka un, ja studentu korporācijām ir saskaņota dalība militārajās parādēs. Kad Latvijas armijas ģenerālis un LU Vēstures institūta (tajā laikā Latvijas Vēstures institūta) pētnieks, vēsturnieks Mārtiņš Peniķis 1931. gada 18. novembrī piedalījās Latvijas neatkarības proklamēšanai veltītā militārajā parādē, viņš stādījās priekšā kā militārpersona, nenēsājot savas studentu korporācijas regālijas. Tomēr parādē dalību ņēma Latvijas studentu korporāciju karogu parādes, kurās, pašsaprotami, korporanti piedalījās uzvalkos ar savu korporāciju krāsu regālijām. Viņi gan tika nostādīti atsevišķā ierindā no Latvijas armijas daļām.[5]

Tervetia krāsu deķeļa publiskā ievērība

Latviešu studentu korporācija Tervetia kopā ar latviešu studenšu korporāciju Gundega apmeklēja LU Muzeju 2019. gada 1. novembrī, kas izpaudās ar ekskursiju pa LU galveno ēku. Ekskursija tika organizēta kā abu korporāciju kopīgs, eksternais literārais vakars, kas tika veltīts LU vēsturei. Kā korporāciju oficiāls pasākums, šajā pasākumā koporanti/es piedalījās ar savām regālijām. Tervetia pārstāvjus ieinteresēja savas studentu korporācijas regālijas, kas tika eksponētas LU Muzeja izveidotajā, LU Simtgadei veltītajā izstādē “Simtgades students”. Šajā izstādē tika eksponēts pats šīs studentu korporācijas krāsu deķelis, kas izvēlēts par 2022. gada aprīļa mēneša priekšmetu.[6] Tervetia korporanti uzskatīja, ka krāsu deķelis ir jāsaglabā esošā formā, tādejādi saglabājot tā vēsturisko autentiskumu. Tamdēļ LU Muzeja Krājuma komisija izlēma 2022. gada janvārī-februārī nodot to saldēšanai, lai sekmētu tā konservāciju.

Papildus informācija:

Studentu korporācija Tervetia

Studentu korporācija Tervetia mājaslapa

[1] Skalbergs, Atis. Gods kalpot Latvija!: publicistika un intervijas. 2005, 335.-336. lpp.

[2] Studentu korporācija Tervetia

[3] LU Muzeja LU vēstures kolekcijas darbiniekam izsniegto krājuma priekšmetu reģistrācijas žurnāls (2021-šodien), 1. lpp.

[4] Pozņaka, Annija., Rubenis, Rūdolfs. Neaizmirstamās biogrāfijas: Rūdolfs Jurciņš un Beveronija. Rīga: LU Muzejs. 2021.

[5] Kinožurnāls "FOX kinohronika" (Latvijas skaņu hronika), 1931. gads (fragments)

[6] Rubenis, Rūdolfs. Korporāciju eksponāti LU izstādē “Gadsimta students”. No: Grigorjeva, Sandra (galv. red.). Universitas: 90 gadi (112/2020). Rīga: Filistru biedrību savienība. 2020, 33.-35. lpp.

Rūdolfs Rubenis, krājuma glabātājs

Atzīmējot Moricsalas rezervāta 110 gadadienu, Latvijas Universitātes Muzejs par jūnija mēneša priekšmetu ir izvēlējies Moricsalas vēsturisko izkārtni, kas izgatavota un savu funkciju veikusi rezervāta pastāvēšanas pirmajos gados.

Vēsturiskā izkārtne laika gaitā ir cietus, bet uz tās joprojām ir izlasāmi uzraksti krievu, vācu un latviešu valodās. Visās valodās teksts ir vienāds, bet visvairāk cietis ir teksts latviešu valodā. Valodu izvēle uz izkārtnes gan palīdz to datēt, gan ir sava laika liecība. Tā kā Latvijas teritorija 20. gadsimta sākumā atradās Krievijas impērijas sastāvā, tad izkārtnes augšpusē redzams teksts krievu valodā. Tam seko teksts vācu valodā, kas šajā laikā bija, tā teikt, kultūras un zinātnes valoda Baltijā, arī pētnieki, kas pirmie iesaistījās Moricsalas izpētē bija vācu tautības. Arī Rīgas Dabaspētnieku biedrības (Naturforscher-Verein zu Riga; 1845 – 1939), kuras pārraudzībā sākotnēji bija Moricsalas dabas aizsardzības teritorija, darba un saziņas valoda bija vācu. Latviešu valoda, acīmredzot bija nepieciešama vietējo iedzīvotāju informēšanai, kas ziemā pār ledu un vasarā ar laivām varēja ierasties Moricsalā.

Teksts uz izkārtnes visās trīs valodās informē:

"Moricsalai ir piešķirts dabas jaukumu apvidus statuss un tās zinātniskā aizsardzība uzticēta Rīgas Dabaspētnieku biedrībai. Nepiederošiem ir stingri aizliegts staigāt pa minēto salu, jo īpaši – nodarīt kaut kādus bojājumus tās dzīvnieku un augu valstij. Par šī aizlieguma neievērošanu salas sargam ir uzdots sastādīt protokolu vainīgā saukšanai pie likumā noteiktās atbildības.                                                                           

Rīgas Dabaspētnieku biedrība"

Kā redzams, šajā laikā netika lietots termins “rezervāts”, bet šī teritorija apzīmēta kā “dabas jaukumu apvidus”. Jāatceras, ka apziņa par dabas aizsardzības nepieciešamību, vēl vairāk – atsevišķu teritoriju kā aizsargājamu un īpaši saaudzējamu ieviešana bija jauna, bet Krievijas impērijā šajā laikā jau bija sākts apzināt teritorijas, kam būtu nepieciešama īpaša aizsardzība. 83 ha lielā Moricsala kā aizsargājama teritorija bija otrā visā Krievijas impērijā.

Ierobežota iespēja apmeklēt Moricsalu to gadu gaitā ir apvijusi ar teiksmām, padarot to sabiedrības apziņā par brīnumainu vietu Kurzemes ezerā. Daudziem noteikti ir zināma arī Ulda Marhiļeviča dziesma ar Ārijas Elksnes vārdiem “Lūgums”, kas Mirdzas Zīveres izpildījumā uzvarēja 1984. gada Latvijā tolaik tik populārajā konkursā “Mikrofona aptauja”. Un šo burvības auru nespēj mazināt biologu skaidrojums, ka nezinātāja acis nekā teiksmaina un brīnumaina šajā salā neieraudzīs, līdzīgu kokiem apaugušu salu Latvijā ir ne viena vien. Šo auru salai vienmēr ir palīdzējusi nosargāt arī publicistika. Tādi virsraksti, kā žurnālā “Atpūta” 1931. gadā publicētajam Mārtiņa Sama tiešām izzinošajam rakstam “Kā tagad izskatās Usmas ezera Moricsalas džungļos” tikai rosina zinātkāro prātu fantāziju.

Publikāciju par Moricsalas rezervātu tiešām nav mazums, tie ir gan zinātniski pētījumi atsevišķās jomās, gan populārzinātniskas publikācijas, ieskaitot Latvijas PSR Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības 1976. gadā izdotais dabas fotogrāfa Māra Kundziņa fotoalbums “Moricsala”. Mūsdienās publikācijas arī atrodamas interneta resursos. Bieži šajās publikācijās aprakstīta gan salas vēsture, tās nosaukuma rašanās, kā arī rezervāta vēsture.

LU Muzeja krājumā glabājas vairāki materiāli, kas ir liecinieki rezervāta tapšanai un tā pastāvēšanas pirmajām desmitgadēm. Vairums šie materiāli atrodas K. R. Kupfera mantojuma apakškolekcijā, daļa no tiem ir saistīti ar Rīgas Dabaspētnieku biedrību. Šeit minami LU Muzeja mēneša priekšmets Moricsalas izkārtne, dokumenti, pētījumu materiāli, ievāktie un fiksētie paraugi.

Nav nejaušība, ka liela daļa šo materiālu ir saistīti ar Karla Reinholda Kupfera (Karl Reinhold Kupffer; 1872 – 1935) vārdu un atrodas viņa mantojuma apakškolekcijā, jo tieši pateicoties K. R. Kupfera iniciatīvai un aktīvai darbībai sala kļuva par aizsargājamu dabas objektu. Sākotnēji tā pārraudzību un izpēti uzņēmās Rīgas Dabaspētnieku biedrība, kuras viceprezidents kopš 1902. gada, bet no 1913. līdz 1935. gadam bija K. R. Kupfers.

Dabaspētnieku interesi sala bija saistījusi jau 19. gadsimtā, bet šajā laikā pētījumi notika epizodiski. 1890. gados salu regulārāk sāka apmeklēt Tartu (tolaik - Tērbatas) universitātes pārstāvji. 1893. gadā salu pirmo reizi apmeklēja K. R. Kupfers, ko viņš arī norādījis vienā no savām Moricsalas piezīmju burtnīcām. LU Muzejā glabājas 6 burtnīcas ar piezīmēm par Moricsalas floru, tām klāt vēl nāk trīs atsevišķas burtnīcas – par paparžaugiem, sūnām, sēnēm un ķērpjiem. Ierodoties Moricsalā pirmo reizi, K. R. Kupferu pārsteidza salas pirmatnējā daba. Nebija tā, ka salu nebija apmeklējuši cilvēki, tomēr jebkāda saimnieciskā darbība uz salas bija bijusi minimāla, uz tās neatradās neviena ēka, līdz ar to daba šeit lielā mērā dzīvoja savu dzīvi bez kultūras ietekmes. Tas nozīmēja arī lielu bioloģisko bagātību un daudzveidību, sevišķi attiecībā uz floru. Šeit gan nav specifisku, tikai Moricsalā augošu augu, bet šeit sastopama liela retu augu bagātība. Tas, ka Moricsala bija gandrīz kultūras neskarta, sniedz materiālus dabas attīstības izpētei. Saglabājot to neskartu, tā dod iespēju tieši novērot tās dabisko attīstību, vērot izmaiņas salas dzīves dabiskajā ritumā. Moricsalas dabas bagātību saglabāšanā pozitīvu lomu bija nospēlējis tas, ka tā nekad nebija privātīpašums. Salu bija atļauts izmantot ganībām, bet nekāda nopietnāka saimnieciskā darbība šeit nenotika. Kā minēts, jau iepriekš to bija apmeklējuši atsevišķi dabaspētnieki, bet 19. gadsimta beigās Krievijas Ģeogrāfu biedrības uzdevumā apmeklēja ornitologs Ernsts fon Midendorfs un ieteica šo unikālo vietu ne tikai pētīt, bet arī īpaši sargāt. Rezultātā 1905. gadā tika aizliegts salā cirst kokus un uz salas tika uzbūvēta mežsarga māja, kurā nometināts mežsargs Ansis Gailis, kurš bija salas uzraugs vairāk kā trīsdesmit gadus.

1909. gadā notika pirmais Rīgas Dabaspētnieku biedrības organizētais Moricsalas apmeklējums, ar ko arī aizsākās sistemātiski salas pētījumi. Tika nolemts, ka sala ir jāņem biedrības pārziņā, izveidojot šeit aizsargājamu teritoriju dabas zinātniskajai izpētei. K. R. Kupfers sagatavoja projektu iesniegšanai Valsts pārvaldē. Plāna publikācija gan vācu, gan krievu valodā glabājas LU Muzeja krājumā ("Plan zur Einrichtung eines Naturschutzgebietes auf der Insel Moritzholm in Kurland", “Планъ устрйства заповѣднаго участка ча островѣ Морицгольмѣ въ Курландiи”, 1910).

Par Moricsalas rezervāta dibināšanas dienu tiek uzskatīts 1912. gada 6. jūnijs, kad vietējais mežzinis oficiāli nodeva salu Rīgas Dabaspētnieku biedrības pārziņā. Pēc salas nodošanas Rīgas Dabaspētnieku biedrības pārziņā, tika izstrādāti stingri noteikumi Moricsalas izmantošanai ("Regeln für den Besuch der Morizinsel", 1913), kuros pamatā tika ietverti tie paši noteikumi, kas bija piedāvāti projektā. To pirmais punkts vēstī: “Kurzemes Usmas ezerā ietilpstošā Moricsala atrodas Krievijas impērijas valdības padotās Rīgas Dabaspētnieku biedrības pārziņā, kurai uzticēta tās zinātniskā izpēte un ilgtermiņa saglabāšana.” Acīmredzot, ap šo laiku tika izgatavota arī minētā izkārtne. Moricsalu apmeklēt bija iespējams tikai ar biedrības atļauju un tīri zinātniskās izpētes nolūkos. Bet arī šajā gadījumā dabas materiālu ievākšana bija nevēlama un tā nepieciešamība bija jāpamato. Līdz ar to arī nav saglabājušies daudz dabas paraugu no Moricsalas. LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās glabājas vien nedaudzi herbāriji no rezervāta. Tomēr šeit glabājas jau minētās piezīmju grāmatiņas, atsevišķi augu un sēņu saraksti, dažas fotogrāfijas K. R. Kupfera mantojuma apakškolekcijā un F. E. Štolla sēņu zīmējumi un fotogrāfijas. Savukārt Zooloģijas kolekcijās glabājas gliemju čaulu paraugi un viens ūdens strupastu slapjais preparāts, zooloģijas materiāla vākumi veikti 1913. gadā. Paraugi LU Muzeja krājumā liek domāt, ka tieši 1913. gads ir bijis intensīvs izpētes periods Moricsalā, ko pārrāva Pirmais pasaules karš.

Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas Moricsala tika nodota Izglītības ministrijas pārraudzībā. 1923. gadā tika izsludināts Mežaizsardzības likums, 1924. gadā Moricsala tika iekļauta Ministru kabineta apstiprinātajā «Sarakstā Nr. 4 aizsargu mežiem, dabas pieminekļiem un parkiem». Šajā laikā salas izpēte diemžēl bija nedaudz apsīkusi, bet K. R. Kupfers savus izpētes darbus turpināja, turpinot piesaistīt Baltijas pētniekus un speciālistus no jaundibinātās Latvijas Universitātes (LU). Darbu intensitāte pieauga 1920. gadu beigās, gatavojoties 1931. gadā notiekošajai Baltijas augu ģeogrāfu konferencei. Šajā periodā Moricsalas mikoloģijas izpētē iesaistījās arī Ferdinands Erdmans Štolls (Ferdinand Erdmann Stoll; 1874 - 1966), kura sēņu attēlu kolekcijā, kas glabājas LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās, atrodam gan sēņu akvareļus, gan fotogrāfijas no Moricsalas. Piemēram, Latvijas indīgākā sēne zaļā mušmire Amanita phalloides akvarelis un fotogrāfijas. Ozoliem bagātā Moricsala ir labvēlīga zaļajai mušmirei, jo tā ir ozolu mikorizas sēne. 1920. gados lielāka uzmanība tika pievērsta arī paša Usmas ezera izpētei, ko veicināja 1925. gadā Usmā izveidotās Latvijas Universitātes Hidrobioloģiskās stacijas darbība. Algologs Henrihs Skuja (1892 – 1972) pievērsās aļģu izpētei, kas nesa jaunus atklājumus, piemēram, jaunas sārtaļģes ģints atklāšana, ko atklājējs nosauca par Kylinella latvica.

Savukārt Emīlija Ozoliņa (1895 – 1975), kas jau studiju gados LU pievērsās Usmas ezera augstāko augu floras pētniecībai, kuras rezultāti 1931. gadā tika publicēti darbā “Über die hohere Vegetations des Usma Sees”. Šajos pētījumos E. Ozoliņa atklājusi Latvijai jaunu sugu lokano najādu Najas flexilis. Biologu sabiedrībā ir zināma leģenda, kā jaunajai pētniecei nācās vēlreiz doties tās meklējumos, lai pārliecinātu K. R. Kupferu par šo atklājumu (stāsts aprakstīts grāmatā: Laiviņa S., Laiviņš M. “Moricsalas rezervāts”).

Moricsalas pirmo desmitgadu pētījumu apkopošanai K. R. Kupfers sagatavoja izdošanai grāmatu “Rezervāts Moricsalā”. Lūgumā Kultūras fondam atbalstam darba izdošanai autors min: “Minēšu vēl, ka ar savu līdzdarbību Moricsalas pētījumos mani atbalstījuši lejāk minētie zinātnieki: prof. Dr. V. Roterts Krakovā, prof. Dr. F. Bucholcs Rīgā, prof. Dr. R. Meijers Rīgā, prof. Dr. N. Malta Rīgā, konservātors F. E. Štolls Rīgā, asistents H. Skuja Rīgā, palīgasistents A. Apinis Rīgā un vēl vairāki citi.” Šeit, protams, nav minēti visi pētnieki, kas ir piedalījušies Moricsalas izpētes pirmajā posmā, kuras noslēgumu simboliski var saistīt ar grāmatas “Rezervāts Moricsalā” (“Die Naturschonstätte Moritzholm”) izdošanu 1931. gadā. Darba kopsavilkumu un tulkojumu latviešu valodā veica botāniķis Edvards Jansons (1884-1969). Darbā minētas 297 sēņu, 54 ķērpju, 123 sūnu un 404 paparžaugu un ziedaugu sugas.

Pēc Otrā pasaules kara Moricsalas rezervātam sākās jauns posms, kurā tika un tiek veikta salas izpēte. Gadu gaitā rezervāta teritorija paplašinājās un šobrīd tā vairs nav tikai 83 ha lielā Moricsala, bet rezervāta teritorijā iekļauta arī Lielā Alkšņu sala (33 ha) un Usmas ezera Luziķērtes līcis (702 ha). Uz salas šobrīd ir uzskaitīti 409 vaskulāro augu sugas, 157 sūnu sugas, 338 sēņu sugas, 82 ķērpju sugas, vairāk nekā 40 putnu sugas, 320 tauriņu sugas, starp tām vairāk nekā 100 sugas, kuras tiek uzskatītas par retām un aizsargājamām ne vien Latvijā, bet daudzās Eiropas valstīs (Dabas aizsardzības pārvaldes dati).

Daļa liecību par Moricsalas rezervāta tapšanu un izpētes pirmo posmu būs eksponētas LU Akadēmiskā centra Dabas mājā Rīgā, Jelgavas ielā 1, pārējie materiāli interesentiem ir pieejami LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās un Zooloģijas kolekcijās Kronvalda bulvārī 4, iepriekš piesakoties šeit.

Paldies Dabas aizsardzības pārvaldes Kurzemes reģionālās administrācijas direktorei Dacei Sāmītei par atbalstu šī raksta tapšanā.

Uzzināt vairāk:

Moricsalas dabas rezervāta dabas aizsardzības plāns

Bauere I. Tooma A. Vācbaltu pētnieki atklāj Moricsalas dabas vērtības

Sāmīte D. Moricsalas dabas rezervāts laika griežos

Sāmīte D. Moricsalas dabas rezervāta aizsardzība 110 gadu laikā. Prezentācija LU 80. starptautiskās zinātniskās konferences sekcijas “Zinātņu vēsture un muzeoloģija” sēdē “Dabas atklāšana”. Sēdes ieraksts šeit.

Sams M. Kā tagad izskatās Usmas ezera Moricsalas džungļos// Atpūta.- 1931. 03.07.

Lancmanis Z. Mūsu dabas un kultūras pieminekļi// Mūsu Nākotne.- 1922.01.07.

Laiviņa S., Laiviņš M. Moricsalas rezervāts.- R., 1980.

Лайвиня С. Остров Морицсала, Р., 1987.

Daiga Jamonte, krājuma glabātāja

Godinot latviešu botāniķi un ģenētiķi Aleksandru Zāmeli 125 gadu jubilejā par mēneša priekšmetu Latvijas Universitātes (LU) Muzejs ir izvēlējies A. Zāmeļa portretu, kas 20. gadsimta 20. gadu beigās – 30. gados uzņemts Mārtiņa Lapiņa fotodarbnīcā Rīgā, Marijas ielā 2.

Šis portrets izceļas dabaszinātnieku fotouzņēmumu klāstā. Biežāk mūsu zinātnieki redzami portretos, kas uzņemti darba apstākļos, retāk privātajā dzīvē, bieži tie ir kolēģu veikti fotouzņēmumi. Savukārt dabaspētnieku fotosalonā uzņemtie portreti parasti ir visai statiski un uzņemti tuvplānā. Šis portrets atšķiras ar to, ka tajā fotografētā persona atainota ar māksliniecisku vispārinājumu. Fotogrāfijā mēs redzam A. Zāmeli patiešām raksturojošu portretu, un mēs redzama abstraktāku vispārinājumu - botāniķa tēlu. Fotogrāfijā redzams vīrs laikam atbilstošā apģērbā, ar platmali galvā, kas ir tikko popularitāti guvusi vīrieša galvassega, ko lika galvā arī dodoties “ekskursēt dabā” jeb lauka pētniecībā. Platmales bija iecienījis arī zoologs un ģenētiķis Jānis Lūsis (1897 – 1979). Mētelis un tik raksturīgā mugursoma rada dzīvu iespaidu, ka pētnieks ir devies vai atgriezies no lauka darbiem. Uz to, ka attēlā redzams botāniķis, jau tieši norāda aksesuārs - lielais krustziežu dzimtas augs, kas visticamāk ir no Erysimum ğints. Hipotēzi dara ticamāku fakts, ka izstrādājot savu doktora darbu “Ģinšu un sugu krustošanas mēģinājumi krustziežu dzimtā”, A. Zāmelis ir veicis pētījumu par šīs ğints hibrīdiem. Augs gan ir neparasti liels eksemplārs, iespējams, tas ir audzēts LU Botāniskajā dārzā, kur A. Zāmelis veica minētos pētījumus un eksperimentus.

Vēl fotogrāfijā redzams, ka A. Zāmelim pirkstā ir laulības gredzens, atgādinot par viņu kā ģimenes cilvēku. Fotoattēlā mēs redzam ne tikai zinātnieka tēlu, bet arī personību ar savām individuālajām iezīmēm. Fotogrāfija neviļus atgādina A. Zāmeļa kolēģa algologa Henriha Skujas (1892 - 1972) rakstīto par viņu:

“Dziļš ideālists, kam tāls viss praktiskais, svešs savtīgums un šaursirdība, tas sevī apvienoja ievērojamu zinātnieku un mākslinieku ar bērna dvēseli. Jo spilgti izpaudās arī viņa muzikālā apdāvinātība. Bieži un ar lielu labpatiku tas sēdās pie klavierēm, lai atpūtas brīžos veldzētos pats un sagādātu arī tuvākiem kolēģiem jauku mirkli; nereti tās bija improvizācijas vai arī paša kompozīcijas, jo savas jutīgās dvēseles noskaņas un pārdzīvojumus tas mīlēja izteikt skaņās.” (H. Skuja. Prof. Dr. rer. nat. Ā. Zāmeļa piemiņai)

Fotogrāfijā redzamais izcilais latviešu botāniķis A. Zāmelis (1897 –1943; tekstos arī - Zāmels, Samels, Sahmels) bija arī viens no pirmajiem ģenētiķiem Latvijā. Ģenētika šajā laikā tā bija jauna zinātnes joma un pētnieks ne tikai lasīja lekcijas augstskolās, bet arī centās to popularizēt plašāk sabiedrībā.

Savas dabaszinību studijas A. Zāmelis uzsāka Petrogradas Universitātē (tagad - Sanktpēterburga), bet studijas pabeidza un ieguva maģistru grādu jau LU Matemātikas un Dabaszinātņu fakultātē. Studiju gados viņš jau kļuva par subasistentu LU Botānikas katedrā. LU A. Zāmelis strādāja līdz mūža galam, vien 1941. gadā kļuva par docentu (pēc terminu maiņas - ārkārtas profesors) Jelgavas Lauksaimniecības universitātē (tagad - Latvijas Lauksaimniecības universitāte), bet paliekot par ārštata docentu LU. Pētniecībā viņš īpašu uzmanību veltīja tādām sistemātiskā ziņā sarežģītām augu ģintīm kā rasaskrēsliņi Alchemilla un silpurenes Pulsatilla. Viņš rakstīja arī par Latvijā reti sastopamu augu sugām un to izplatību, kā arī pētīja augu iedzimtību, visvairāk pievēršoties filadelfiem Philadephus un krustziežiem Cruciferae. 1942. gadā A. Zāmelis ieguva zinātņu doktora grādu, aizstāvot disertāciju “Ģinšu un sugu krustošanas mēģinājumi krustziežu dzimtā”. Viņš bija vairāku zinātnisko biedrību biedrs.

A. Zāmelis ir dzimis 1897. gada 25. augustā Trikātas draudzē Jaunvāles pagasta “Norveļos” veterinārārsta un sabiedriskā darbinieka Eduarda Zāmeļa (1866 - 1947) ģimenē. 1925. gadā A. Zāmelis apprecējās ar Eldu Ūdri (1898 - 1942), viņiem piedzima divi bērni: Rūta Zāmele Grotiņa (1930 - 1964) un Ansis Zāmelis (1937 - 1972). Diemžēl Elda Zāmele mira jau 1942. gadā un jau pēc gada - arī A. Zāmelis. Rūpes par bērniem uzņēmās A. Zāmeļa brālis.

Minēto A. Zāmeļa fotoportretu radījis 20. gadsimta pirmās puses viens no ievērojamākajiem latviešu fotogrāfiem Mārtiņš Lapiņš (1873 - 1954). M. Lapiņš, pats būdams ievērojams portretists, bija skolotājs citiem, ne mazāk ievērojamiem fotogrāfiem, piemēram, Vilim Rīdzeniekam (1884 - 1962), Lūcijai Alutis-Kreicbergai (1889 - 11985). Latvijas kultūras vēsturē M. Lapiņš ir iegājis arī kā kinooperators.

M. Lapiņš ir dzimis Rembates pagastā. Fotogrāfiju viņš apguva pašmācības ceļā. 1905. gadā viņš atvēra fotodarbnīcu Rīgā Grīziņkalnā, 1912. gadā - Marijas ielā 26, ko vēlāk pārdeva L. Alutis-Kreicbergai, bet pats atvēra fotodarbnīcu Marijas ielā 2, kur arī uzņemts A. Zāmeļa fotoportrets. Pēc Pirmā pasaules kara viņš bija arī “Ilustrētā Žurnāla” speciālkorespondents. Darbnīcas ēka Otrā pasaules kara laikā tika nobombardēta, un līdz ar to tika iznīcināts M. Lapiņa lielais foto un kino arhīvs. Viņa uzņemtās fotogrāfijas šobrīd glabājas muzejos, bibliotēkās, ģimenes albūmos, publikācijās. Pēc kara M. Lapiņš strādāja par fotogrāfu kombinātā “Rīgas foto”.

M. Lapiņš aktīvi darbojās Latviešu fotogrāfiskajā biedrībā (LFB). Būdams viens no sava laika izcilākajiem fotogrāfiem, bija arī jauno fotogrāfu skolotājs, apmācot ne tikai savus mācekļus, bet būdams arī pasniedzējs biedrības rīkotajos kursos. LFB savā darbībā bija uzņēmusies latviešu fotogrāfu izglītošanu ne tikai fotogrāfijas tehnikā, bet arī mākslinieciskā ziņā. Biedrības biedri gan piedalījās fotoizstādēs - konkursos, gan paši tādas rīkoju, par savu misiju uzskatot fotogrāfijas mākslinieciskā līmeņa celšanu ne tikai radot mākslas darbus, bet arī savā ikdienas darbā fotodarbnīcā.

Protams, tas attiecas arī uz portretu fotografēšanu. M. Lapiņa fotodarbnīca bija iecienīta arī kultūras un mākslas darbinieku vidū. Ar saviem darbiem viņš piedalījies gan vietējās, gan starptautiskajās izstādēs, saņemot godalgas un publikas atzinību. Jau 1910. gadā presē par M. Lapiņa fotogrāfijām tika rakstīts: “Viskuplākā un vistuvākā plašākas publikas garšai ir Mārtiņa Lapiņa izstāde. Viņa vārds publikai pazīstams jau no agrākām izstādēm. Jāatzīst, ka Lapiņa kungs ieliek savos uzņēmumos milzum daudz enerģijas, meklējot izteiksmi pozā un apgaismojumā, ar jo lielu rūpību ievērojot publikas garšu un tehnisko darba pilnību. Publika viņa pūles bagātīgi atlīdzina, viņu uzmeklējot pat pilsētas nomalē, kur atrodas viņa darbnīca.” (Citēts pēc Pētera Korsaka raksta)

M. Lapiņa fotokamera ir fiksējusi ne vienu vien literātu, aktieri, kultūras un mākslas darbinieku un, kā liecina mūsu Mēneša priekšmeta fotogrāfija, arī zinātnes pārstāvi. Jādomā, ka A. Zāmelis nav vienīgais zinātnieks, ko iemūžinājis M. Lapiņš.

M. Lapiņa radītais A. Zāmeļa fotoportrets glabājas LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās A. Zāmeļa mantojuma apakškolekcijā, kurā glabājas citi, nezināmu autoru, fotouzņēmumi, dokumenti, manuskripti - zinātnieka darba un dzīves liecības, no kuriem daļa apskatāma LU Muzeja virtuālajā izstādē “Aleksandram Zāmelim 125”. Iepazīties ar šiem materiāliem klātienē ir iespējams, apmeklējot LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijas Kronvalda bulvārī 4, Rīgā iepriekš piesakoties šeit.

Paldies par palīdzību raksta tapšanā izstādes sagatavošanas komandai, kā arī Dr. biol. Ievai Akmanei, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja fotomateriālu kolekcijas krājuma glabātājai Laumai Lanceniecei, Latvijas Fotogrāfijas muzeja vadītājai Baibai Teterei.

Papildus informācija:

Par A. Zāmeli:

Aleksandrs Zāmelis / izmantoti E. Vimbas materiāli. Rīga : LU Botāniskais dārzs, 2020.

Latvijas izcilie biologi : Aleksandrs Zāmelis / materiālu sameklēja, apkopoja un uzrakstīja Edgars Vimba. Vade mecum “Nāc man līdzi”/ LU Bioloģijas fakultātes un LIIS projekta materiāli, 2008.

Raipulis J. Botāniķim Aleksandram Zāmelim – 100. Dabas un vēstures kalendārs, 1997 / atb. red. un sast. Zaiga Kipere ; Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrība. Rīga: Zinātne, 1996 (1997), 250.–253. lpp.

Skuja H. Prof. Dr. rer. nat. Ā. Zāmeļa piemiņai. Tēvija, Nr. 217, 1943, 16. sept., 

Skuja H. Aleksandrs Zāmelis. 1897.-1943. Bibliogr.: S. 123-124. Berichte der Deutschen Botanischen Gesellschaft, Bd. LXVIIIa., 1955, S. [121]-124 

Par M. Lapiņu:

Korsaks P. Mārtiņš Lapiņš. Sejas// Latvijas Jaunatne, Nr.12 (20.01.1993)

Latvijas fotomāksla: vēsture un mūsdienas. – Rīga., 1985.

Latvijas mākslas vēsture IV. - R., 2014

Portrets Latvijā. 20. gadsimts. Sejas izteiksme. - R., 2018

Daiga Jamonte, krājuma glabātāja

Atzīmējot Frīdriha Candera muzeja 35 gadu jubileju, Latvijas Universitātes Muzejs par septembra mēneša priekšmetu ir izvēlējies Candera muzeja viesu grāmatu, ko var pašķirstīt ŠEIT.

Šis muzejs tika dibināts 1987. gadā un atradās Rīgā, Zasulaukā, Candera ielā 1, mājā, kurā no 1898. līdz 1913. gadam dzīvojis ievērojamais raķešu dzinēju konstruktors Frīdrihs Canders. Drīz pēc dibināšanas muzejs pārgāja Latvijas Universitātes pārziņā un 2005. gadā pārcēlās uz tās telpām Raiņa bulvārī 19. Šajā rakstā aplūkosim, kādi šķēršļi bija jāpārvar, lai muzeju vispār varētu dibināt, ar kādām problēmām tas sadūrās savas pastāvēšanas laikā, un kādi bija panākumi muzeja darbā.

Frīdriha Candera memoriālā muzeja darbības vēsturi var iedalīt vairākos posmos. Tā priekšvēsture saistīta ar idejas rašanos par muzeja nepieciešamību, un laika posmu, kas bija nepieciešams šīs idejas realizēšanai. Tā darbības pirmais posms notika LPSR Vēstures muzeja pakļautībā. Otrais posms saistās ar muzeja pāriešanu un darbību Latvijas Universitātes (LU) paspārnē. 2004. gads iezīmē būtiskas izmaiņas tā darbībā, kad muzeja ēka nonāca privātpersonas īpašumā un tika pārdota. Pēc muzeja atkārtotas atklāšanas LU galvenajā ēkā Raiņa bulvārī 19 sākās trešais posms, bet visu LU muzeju apvienošana vienā Latvijas Universitātes Muzejā, kuras rezultātā atsevišķie muzeji pārtapa kolekcijās, ir jau ceturtais un uz šo brīdi noslēdzošais posms. Šeit uzsvērsim to muzeja darbību, kas saistīta tieši ar F. Candera piemiņas saglabāšanu.

Priekšvēsture (1960 – 1981)

Muzeja tapšana lielā mērā balstās uz ēkas bijušās īpašnieces Annas Šmites centieniem saglabāt ievērojamā zinātnieka, kosmonautikas pioniera Frīdriha Candera piemiņu. Pēc veiksmīgā pasaulē pirmās kosmiskās raķetes starta 1957. gadā par kosmonautiku un ar to saistītām lietām cilvēkos bija radusies liela interese. Latvijā šajā jomā pati nozīmīgākā vēsturiskā persona neapšaubāmi bija Frīdrihs Canders. Jau 1960. gadā pie zinātnieka bijušās mājas Zasulaukā, Bārtas ielā 1 tika uzstādīta piemiņas plāksne, bet 1962. gadā pati iela ieguva Frīdriha Candera vārdu. Anna Šmite aktīvi interesējās par  iepriekšējiem ēkas iemītniekiem, to dzīvi un likteņiem, viņa sarakstījās ar F. Candera meitu Astru Maskavā, un viņa māsu Margaretu Jirgenseni Rietumvācijā. A. Šmite bija ļoti pretimnākoša daudzajiem interesentiem, kas ieradās aplūkot slavenā zinātnieka māju. Dažus no Maskavas atbraukušos viesus pie Annas Šmites atveda akadēmiķis Jānis Stradiņš, kuru savulaik arī ļoti interesēja F. Candera liktenis. Līdztekus apkārtnes skolās tika iekārtoti F. Canderam veltīti piemiņas stūrīši (1966. gadā Rīgas 47. vidusskolā un 1972. gadā Rīgas 17. astoņgadīgajā skolā). 1975. gadā ar Annas Šmites atbalstu 17. skolas pionieri ēkas bēniņu istabā iekārtoja F. Canderam veltītu ekspozīciju, kur bija aplūkojami vairāki oriģināli F. Candera foto, avīžu un žurnālu raksti par zinātnieku, nedaudzās tobrīd eksistējošās grāmatas par viņa dzīvi un darbību.

Muzeja izveidošana un tā darbība LPSR Vēstures muzeja sastāvā (1982 – 1990)

Neoficiāli iespēja izveidot muzeju tika apspriesta vairāk nekā 10 gadus, bet tikai pēc tam, kad 1979. gadā Astra Candere griezās pie Latvijas PSR Komunistiskās partijas CK ģenerālsekretāra Augusta Vosa ar lūgumu iekārtot ēkā F. Candera muzeju, nākošajā gadā ar LPSR Komunistiskās partijas lēmumu tika nolemts atvērt LPSR Vēstures muzeja filiāli – Frīdriha Candera memoriālo muzeju. Muzejs formāli nodibināts 1982. gadā. Par tā vadītāju tika nozīmēts Roberts Ankipāns, par vecāko zinātnisko līdzstrādnieku – Ilmārs Enītis, bet kopā muzeja štatos bija paredzēti veseli 18 cilvēki! Sākās materiālu meklējumi par F. Canderu. Ja citiem memoriālajiem muzejiem pirms to dibināšanas parasti bija liels eksponātu un vēsturisko priekšmetu krājums, dažādi priekšmeti mājās, kur šīs personas bija dzīvojušas, tad šoreiz viss bija jāsāk no nulles. Vispirms no topošā muzeja ēkas nācās citur izmitināt četru komunālo dzīvokļu iemītniekus, tai skaitā arī agrākās ēkas īpašnieces Annas Šmites ģimeni.

Muzeja darbinieki meklēja informāciju un materiālus arhīvos un citos PSRS kosmonautikas muzejos. Tika labiekārtota topošā muzeja teritorija un uzsākts pašas ēkas remonts. Tika nolemts, ka muzejs jāatklāj 1987. gadā uz F. Candera 100. dzimšanas dienu. Bet vēl 1987. gada janvārī daudz kas nebija paveikts! Tomēr galu galā muzeju atvēra gandrīz laikā – 10. septembrī (Frīdrihs Canders dzimis 23. augustā, sākotnēji atklāt muzeju bija plānots 21. augustā). Pirmajā darbības gadā muzeju apmeklēja vairāk nekā 1000 cilvēku un aptuveni šāds apmeklētāju skaits saglabājās arī turpmākajos gados. 1989. gadā muzejs veiksmīgi sadarbojās ar Latvijas Universitātes Astronomisko observatoriju – tika noorganizēta veco astronomisko instrumentu un veco astronomijas grāmatu izstāde.

F. Candera muzeja iekļaušanās un darbība LU muzeju saimē (1991 – 2004)

Muzeja atklāšanas dienā viens no goda viesiem - LPSR Kultūras ministra vietnieks Ilgvars Batrags – ierakstīja viesu grāmatā šādus vārdus – “«Kas grūti nāk, tas labi nāk» – tā saka mūsu tauta. Lai jūsu muzejs nepazītu viegluma, tad nekas neiznāks.” Viņa vēlējums par grūtībām piepildījās visnotaļ ātri. Politisko pārmaiņu un sarežģītās ekonomiskās situācijas dēļ 1990. gada oktobrī muzejs tika slēgts kā nerentabla kultūras iestāde. Latvijas Universitāte vērsās pie Latvijas Vēstures muzeja ar piedāvājumu pārņemt F. Candera muzeju. Iniciatīvu šajā procesā izrādīja un tālākas rūpes par muzeja darbību uzņēmās LU Astronomiskās observatorijas direktors Juris Žagars. 1991. gada vasarā F. Candera muzeja ekspozīciju nopirka Latvijas Universitāte. Par muzeja vadītāju kļuva I. Enītis, bet muzeja darbinieku štati samazinājās līdz 5 cilvēkiem (plānoto 18 darbinieku gan nebija arī muzeja atklāšanas laikā). Ar muzeja darbību saistītos izdevumus sedza LU Astronomiskā observatorija.

Savā ziņā pārmaiņas nāca muzejam par labu, jo diezgan trūcīgā muzeja ekspozīcija pakāpeniski tika papildināta ar citiem materiāliem. Tika izveidots Astronomiskais kabinets, kurā demonstrēja vecos astronomiskos instrumentus, meteorītus un lasīja lekcijas skolēniem. Vēlāk LU Astronomiskajai observatorijai vairs nebija iespējams uzturēt muzeju, tāpēc 1995. gadā F. Candera memoriālais muzejs kļuva par LU Zinātnes un tehnikas vēstures muzeja sastāvdaļu. Par muzeja vadītāju tika iecelts Juris Žagars. Muzeja darbība nostabilizējās, taču, kad bijušajiem zemes un namu īpašniekiem tika atļauts atgūt savu nacionalizēto īpašumu, sākās problēmas. Annas Šmites dēla Ojāra sieva Mirdza Baumane 1996. gadā atguva zemi F. Candera ielā 1 savā īpašumā. Taču tas vēl neradīja izmaiņas muzeja funkcionēšanā.

2000. gadā par F. Candera muzeja vadītāju kļuva Ilgonis Vilks, kurš ar muzeju sadarbojās jau kopš 1989. gada. Muzejs vairāk tika orientēts uz skolēnu un studentu vajadzībām, tika izveidotas vairākas jaunas ekspozīcijas par astronomijas un kosmosa tēmām, apmeklētājiem bija iespēja noskatīties profesionāli uzņemtu dokumentālo filmu par F. Canderu, skolēniem bija iespējams lietot fondu materiālus savu zinātnisko darbu veikšanai. Apmeklētāju skaits atkal bija aptuveni 1000 cilvēku gadā. Diemžēl 2003. gadā Mirdza Baumane tiesas ceļā atguva savā īpašumā arī muzeja ēku.

Centieni atrast līdzekļus īpašuma atpirkšanai nedeva panākumus, un 2004. gadā M. Baumane īpašumu pārdeva Danielam Neibergam.

2004. gada Ziemassvētkos muzejs atstāja šo ēku. Neviena institūcija nepiedāvāja variantus, kur muzeju pārvietot, LU ieskaitot. Muzeja vadītājs Ilgonis Vilks vienojās ar Latvijas Universitāti un tās Vēstures muzeju, un saņēma atļauju pārvest ekspozīciju uz Raiņa bulvāri 19. Pārvestā ekspozīcija tika izvietota 4. stāva gaitenī, muzeja fondi un darbinieki – vienā no LU Vēstures muzeja kabinetiem. Telpu trūkuma dēļ zinātniekam veltīto memoriālo istabu pārvietoja uz Irbeni pie Ventspils un izvietoja Ventspils Starptautiskā radioastronomijas centra telpās, kura direktors bija Juris Žagars. Par laika posmu līdz 2005. gadam vairāk lasiet žurnālā Zvaigžņotā Debess: 2005, Vasara.

Frīdriha Candera - kosmosa izpētes muzejs (2005 – 2017)

Pārvietošanas dēļ muzejs ļoti daudz ko zaudēja. Pirmkārt jau memoriālo statusu, lai arī muzejs tagad atradās Candera Alma mater, tas nebija pietiekoši memoriālā statusa saglabāšanai. Turpmāk tas saucās Frīdriha Candera – kosmosa izpētes muzejs. Otrkārt, muzejs zaudēja daļu ekspozīcijas, bet atlikusī ekspozīcija telpu trūkuma dēļ vēl šobrīd atrodas gaitenī. Bija arī ieguvumi, no tiem galvenais – atrašanās vieta Rīgas centrā, kur jebkurš muzeja organizētais pasākums bija daudz plašāk apmeklēts. Tāpat jāpiemin papildus iespējas, ar ko muzejs tagad varēja ieinteresēt apmeklētājus – uzkāpt Astronomiskajā tornī un ielūkoties teleskopā, iziet uz jumta platformas un noteikt laiku pēc saules pulksteņa, ko muzejs uzstādīja 2009. gadā kā dāvanu Latvijas Universitātei 90 gadu jubilejā, pabūt studentu karcerī, kur F. Candera studiju laikā studentus gan vairs neieslodzīja.

F. Canderam veltītajai ekspozīcijai pievienoja plašu veco astronomisko instrumentu un grāmatu kolekciju. Muzeja piedāvājumu papildināja muzeja darbinieku izveidotais miniplanetārijs, skolēniem tika piedāvātas praktiskās nodarbības, īpašu popularitāti guva nodarbība “Izgudro teleskopu”, kurā bērniem ir iespēja saprast un pašiem salikt Galileja un Keplera sistēmas teleskopus, un iepazīties ar teleskopa izgudrošanas vēsturi.

Pirmos pāris gadus pēc pārcelšanās muzeja ekspozīcijai bija divas daļas. Lielākā daļa, kas veltīta F. Canderam, kosmonautikas attīstībai un astronomijas vēsturei Latvijā, atradās Raiņa bulvārī 19. Šeit īpaši tika uzsvērts fakts, ka F. Canders no 1907. – 1914. gadam mācījās Rīgas Politehniskajā institūtā, kas tolaik atradās Raiņa bulvārī 19.

Neliela daļa palika Candera ielā 1, tika noslēgts sadarbības līgums starp mājas īpašnieku D. Neibergu un LU, ka ēkā divās istabās tiks saglabāta neliela ekspozīcija. Tika iekārtota Frīdriha Candera istaba, lai arī ne tajā vietā, kur viņa dzīves un muzeja pastāvēšanas laikā, un izstāžu zāle, ko D. Neibergs plānoja izmantot arī klientu un viesu uzņemšanai.

No muzeja puses vienošanās tika izpildīta – ierādītās telpas iekārtotas, ekspozīcija uzstādīta, izgatavotas planšetes par zinātnieka dzīvi un darbību. Savukārt īpašnieki muzejam radīja tikai zaudējumus – remontstrādnieki vai mājas viesi bija nozaguši vairākus muzeja eksponātus un saimnieka bērni vienu priekšmetu sabojāja. Apmeklētāju skaits pirmajā gadā bija minimāls, otrajā to vairs nebija nemaz, jo īpašniekam nebija laika ar to nodarboties, neraugoties uz to, ka viens no ģimenes locekļiem bija pieņemts muzejā darbā. 2006. gada nogalē sadarbības līgums tika lauzts.

Pie Canderu nama bija paredzēts uzstādīt jaunu piemiņas plāksni zinātniekam. Pirmā, 1960. gadā uzstādītā, bija veidota no cementa un ilgi nekalpoja. 1987. gadā tika uzlikta vara plāksne, kas dažus gadus vēlāk tika nozagta. Muzejs saskaņoja akmens plāksnes uzstādīšanu ar ēkas īpašnieku un visām nepieciešamajām instancēm, 2008. gada beigās jau tika rakti pamati, kad īpašnieks pārdomāja, apturēja procesu un paziņoja par savu nodomu ēku pārdot. Kopš tā brīža muzejam ar Canderu ģimenes namu vairs nav nekādas sasaistes.

Latvijā sāka norisināties Muzeju nakts un Zinātnieku nakts pasākumi, arī F. Candera – kosmosa izpētes muzejs aktīvi piedalījās šajos pasākumos, auga arī kopējais apmeklētāju skaits. 2007. gada septembrī Candera muzejā notika Zinātnieku nakts pasākums, kas bija veltīts pirmā Zemes mākslīgā pavadoņa “Sputņik” palaišanas 50. gadadienai. Ekspozīciju papildināja ar izstādi, kas bija veltīta kosmonautikas attīstības 50 gadiem. Tajā pa desmitgadēm detalizēti aplūkoti sasniegumiem šajā jomā – sākot ar kosmonautikas pamatlicējiem, turpinot ar PSRS un ASV kosmisko sacensību un noslēdzot ar šodienas sasniegumiem. Ekspozīcija tiek laiku pa laikam atjaunota un ir aplūkojama LU galvenās ēkas gaitenī 4. stāvā.

2011. gadā tika atzīmēta cilvēka pirmā kosmiskā lidojuma 50. gadadiena. Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzejs bija pilnībā modernizējis savu kosmosa medicīnai veltīto zāli, un tur tika rīkota konference “Ar skatu no kosmosa”. Tajā tika atklāta kosmonautikai veltītu pastmarku izstāde, kuras liela daļa eksponātu nāca no Candera muzeja kolekcijas. Pasākuma viesis bija kosmonauts, Rīgā dzimušais Anatolijs Solovjovs. Sadarbība starp Candera muzeju un šo kosmonautu sākās jau 1988. gadā, kad viņš viesojās muzejā, vēl Canderu namā, un pēc sava pirmā kosmiskā lidojuma uzdāvināja kosmosā pabijušu Candera fotoattēlu ar zīmogiem un parakstiem (viens no unikālajiem muzeja priekšmetiem), citus priekšmetus no šī kosmiskā lidojuma, un atstāja ierakstu Candera muzeja viesu grāmatā.

2012. gadā Frīdriham Canderam tika svinēta 125 gadu jubileja. Notikumam par godu tika atklātas vairākas izstādes, tai skaitā bijušajā fabrikā “Provodņik” - vēlāk “RER”, kur inženieris F. Canders strādāja pēc studiju beigšanas. Tur jau agrāk bija izveidots viņam veltīts stūrītis, notika materiālu apmaiņa starp muzeju un fabriku. Latvijas Universitātes Daudznozaru bibliotēkā Raiņa bulvārī 19 tika atklāta F. Canderam veltīta izstāde. Tajā gadā Latvijas pasts pēc muzeja un Astronomiskā institūta lūguma izlaida konstruktoram veltītu pasta aploksni un pastmarku. Zinātnieku nakts ietvaros septembra beigās F. Candera muzejs Latvijas Universitātes galvenajā ēkā organizēja ļoti plašu pasākumu “Raķešu nakts”, kas bija domāts gan ģimenēm ar bērniem, gan skolēniem, un kurā arī pieaugušie labprāt ņēma dalību.

Kopš 2015. gada muzejs sadarbojas ar organizāciju “Kultūras līnija”. Šī biedrība organizē tikšanās ar ievērojamiem cilvēkiem – Latvijas viesiem un regulāri aicina ciemos kosmonautus. 2015. gadā Rīgā ar lekciju uzstājās kosmonauts Jurijs Baturins, kurš pēc tās vēlējās tikties ar muzeja pārstāvjiem, lai prezentētu vienu no savām jaunākajām grāmatām. Sadarbība ar biedrību turpinās, jo ne viens vien no Krievijas kosmonautiem ir dzirdējis Frīdriha Candera vārdu un interesējas par viņam veltīto muzeju.

LU Muzeja Frīdriha Candera un Latvijas astronomijas kolekcija (no 2017)

2017. gadā tika mainīta LU Zinātnes un tehnikas vēstures muzeja struktūra. Tagad LU paspārnē vairs nav septiņi atsevišķi muzeji, kas sastāda ZTVM, bet viens – LU Muzejs, kurā ir 7 kolekcijas, tai skaitā Frīdriha Candera un Latvijas astronomijas kolekcija.

2017. gadā tika atzīmēta Candera 130. dzimšanas diena. Par godu šai jubilejai kolekcijā tika atklāta izstāde “Sapnis par lidojumu”. Tā sastāvēja no līdz šim neizstādītajiem krājumā esošajiem priekšmetiem - studenta Candera diplomdarbs, oriģinālās, Candera paša uzņemtās fotogrāfijas, viņa grāmatas autoreksemplārs, darbu maketi. Otra un lielākā izstādes daļa bija mākslinieka Jura Zvirbuļa kosmonautikas pirmsākumiem veltītais akvareļu cikls. Šie akvareļi tika pasūtīti Frīdriha Candera memoriālā muzeja atklāšanai 1987. gadā, bet kopš pārcelšanās vietas trūkuma dēļ netika izstādīti. Izstādes atklāšanas laikā mākslinieks uzdāvināja muzejam vēl divus savus akvareļus – viens no tiem bija no tā paša cikla, bet otrs – oriģināls darbs “Stella Polaris” - veltīta dzejniekam X. Dažus gadus vēlāk Latvijas Universitātes Muzejs izdod savu pirmo Muzeja sērijas grāmatu “Zvirbulis. Kosmoss. Akvareļi”. Tajā ir akvareļu reprodukcijas un kolekcijas darbinieku rakstītās anotācijas – stāsti par personībām vai notikumiem, kas bija attēlotas šajos akvareļos – sākot no babiloniešu teikām par lidojumiem kosmosā, beidzot ar zondes Voyager došanos ārpus Saules sistēmas.

2017. gadā Rīgā notika Eiropas Planētu zinātnes kongress, kur tika izvietots Frīdriham Canderam veltīts stends un tika demonstrēts reklāmas rullītis par kolekciju. Kongresa laikā muzeja darbinieki stendā atbildēja uz interesentu jautājumiem. Vairāki kongresa dalībnieki pēc stenda apskates apmeklēja arī Candera kolekciju.

2019. gada nogalē organizācijas “Kultūras līnija” rīkotajā pasākumā kolekcijas darbinieki tiekas ar kosmonautu Aleksandru Aleksandrovu, kura vecāki savulaik bija strādājuši grupā “GIRD” kopā ar Frīdrihu Canderu un Sergeju Koroļovu. Aleksandrovs apmeklēja kolekciju, notika materiālu apmaiņa – kosmonauts nupat bija sarakstījis grāmatu par Frīdrihu Canderu un reaktīvās kustības pētīšanas grupu “GIRD”, bet apmaiņā saņēma Alīdas Zigmundes un Gintera Solingera grāmatu “No lidmašīnām līdz raķetēm – Frīdrihs Canders un aviācijas pirmsākumi Rīgā”.

2020. gada sākumā Ventspils augstskolā notika rakstu krājuma “Inženieris Canders” atklāšana. Šeit tikās visi Candera entuziasti – muzeja pārstāvji, kas uzdāvināja Ventspils augstskolas bibliotēkai grāmatu “Zvirbulis. Kosmoss. Akvareļi”, kosmonauts Aleksandrs Aleksandrovs, kurš demonstrēja savu jauno grāmatu “GIRD”, bijušais Frīdriha Candera memoriālā muzeja vadītājs Juris Žagars, kuram pateicoties iznāca šis rakstu krājums. Tajā bija apkopoti presē publicētie dažādu autoru raksti par Frīdrihu Canderu.

Mājsēdes laikā muzeja darbinieki nodarbojās ar vēl neapgūtā Latvijas astronomijas krājuma kārtošanu, bet ir atraduši arī interesantus ar Canderu saistītus faktus, ko publicēt Latvijas Universitātes portālā. Raksts “Aplūkojot komētu zem lupas tā pārvērtās par citu komētu” bija par novērojumu, ko Canders bija aprakstījis savā dienasgrāmatā - līdz šim šifrētā teksta dēļ tika uzskatīts, ka viņš novērojis slaveno Haleja komētu, bet muzeja eksperts Ilgonis Vilks pierādīja, ka attēlā redzamā ir Lielā janvāra komēta.

Nobeigumā var secināt, ka savulaik ar lielām pūlēm atvērtais Frīdriha Candera memoriālais muzejs ir zudis, ģimenes nams gan stāv, bet nu tas ir papildināts ar moderna dizaina namu aizmugurē, tā jaunie īpašnieki un paredzētā izmantošana muzeja darbiniekiem nav zināmi. Bet zinātnieka piemiņa, kaut arī mazākā apjomā, tiek saglabāta LU Muzejā, F. Candera un Latvijas astronomijas kolekcijā.

Izmantotie informācijas avoti:

Annas Šmites apkopotā informācija par ēku Bārtas/Candera ielā 1. LU Muzeja F. Candera un Latvijas astronomijas kolekcija, CM1020.

Annas Šmites sarakste ar Margaretu Jirgenseni, Astru Canderi, Kirilu Beliju no Kislovodskas. LU Muzeja F. Candera un Latvijas astronomijas kolekcija, CM1339.

Astras Canderes vēstules Annai Šmitei, rakstītas 04.11.1964., 29.11.1964., 23.07.1980. 1993. 1980. gada vēstulē rakstīts par valsts lēmumu atvērt muzeju F.Canderam. LU Muzeja F. Candera un Latvijas astronomijas kolekcija, CM1015.

Margaretas Jirgenesenes vēstules Annai Šmitei, rakstītas 20.09.1970.; 16.01.1971.; 18.04.1971; 05.12.1971.; 12.02.1972.; 10.10.1972.; 07.02.1974. LU Muzeja F. Candera un Latvijas astronomijas kolekcija, CM1021.

F. Candera memoriālā muzeja ekspozīcijas izveides dokumenti. LU Muzeja F. Candera un Latvijas astronomijas kolekcija, CM 1044.

Gunta Vilka, krājuma glabātāja palīgs

Lasi vēl:

NEAIZMIRSTAMĀS BIOGRĀFIJAS. Frīdrihs Canders Rīgā

ZEM LUPAS. Ar ko iesākās Frīdriha Candera piemiņas saglabāšana Latvijā

LU galvenā ēka ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, jo ēka ar augstu zinātnisko, kultūrvēsturisko un izglītojošo vērtību tiek saglabāta ar īpašu rūpību. Ēkā atrodas vēl viens valsts nozīmes kultūras piemineklis – Rīgas Politehnikuma/Rīgas Politehniskā institūta (RP/RPI) Studentu karceris. Viens no avotiem, kas iepazīstina ar Studentu karcera funkcijām, ir Rīgas Politehnikuma studentu disciplinēšanas regula (Disciplinar-Vorschrift für die Studierenden der polytechnischen Schule zu Riga), kas izvēlēta par LU Muzeja novembra mēneša priekšmetu.

Radio NABA raidījums "Studentu pietura" par LU vēsturisko Studentu karceri

Latvijas Universitātes vēsturiskais Studentu karceris / with ENG subtitles

Vēstures avota raksturojums Studentu karcera kontekstā

Disciplinēšanas regula ir datēta ar 1874. gada 6. maiju, kad to apstiprināja Rīgas Politehnikuma (RP) direktors Ernests Nauks. Tā ir glabājusies LU Muzeja LU vēstures kolekciju krājumā nenoteiktu laiku, līdz to šķirošanas ceļā atrada kolekciju krājuma glabātāji. Pats dokuments ir saglabājies apmierinoši, vienīgi tas ir dzeltējis un noputējis. Tas nav saburzīts un  saplēsts, jo glabāts baltā aploksnē, novēršot tā bojāšanu, saskaroties ar citiem muzeja krājuma priekšmetiem. Teksts nav rakstīts gotiskajā, bet gan drukātajā rakstā. Līdz ar to, tekstu var izlasīt bez paleogrāfiskās metodes. Vienīgi dokuments ir vācu valodā, ka vācu valodu neprotošam interesentam nepieciešama speciālista konsultācija no krājuma glabātāja puses [1]. Tas ir oriģināls vēstures avots, ko var klasificēt kā LU Muzeja pamatkrājuma priekšmetu. Arī Igaunijas Nacionālajā arhīva Tartu filiālē (Rahvusarhiiv Tartus) pastāvīgi glabājās RP/RPI studentu disciplinēšanas regulas eksemplārs [2]. LU Muzejs ar otro eksemplāru iepazinās caur Tartu Universitātes Mākslas muzeju (Igaunija), ar ko izveidojušās sadarbības attiecības Studentu karcera vēstures pētniecībā.

Regula sastāv no 22 pantiem, kuros ir aprakstīta kārtība studentu disciplinēšanai un pārkāpuma veidi, par ko varēja ieslēgt Studentu karcerī konkrēto studentu, neatkarīgi no viņa etniskās un sociālās izcelsmes. Ieslēdza tikai vīriešus, kaut gan pašā regulā tas nav rakstīts. RP/RPI laikā studēt drīkstēja tikai vīrieši, jo Krievijas impērijas universitātēs sievietes neuzņēma, izņemot medicīniskos kursus, piemēram, Odesas Universitātē [3]. Lai gan RP/RPI Padome 1870. gadā apsprieda jautājumu par sieviešu uzņemšanu brīvklausītāju statusā, lēmums par uzņemšanu brīvklausītāju statusā bija negatīvs. Tajā laikā pastāvēja patriarhāla sabiedrība, kur sieviete tika nostādīta mājsaimnieces lomā, ierobežojot tiesības iegūt augstāko izglītību [4]. Tas mainījās līdz ar Pirmo pasaules karu, kad, vīriešiem atrodoties frontē, sievietēm bija jābūt patstāvīgām bez vīriešu atbalsta. Pārmaiņas sabiedrībā ietekmēja arī LU, jo tur sāka uzņemt gan vīriešus, gan sievietes pilna laika studijām atbilstoši Latvijas Republikas Satversmē iestrādātajam vienlīdzības principam [5].

Disciplinēšanas regulas panti par Studentu karceri bija spēkā līdz pat 1905. gada 13. janvāra revolūcijai, kad pašu Studentu karceri slēdza un kopš tā laika neizmanto studentu disciplinēšanai [6]. Saskaņā ar 8. pantu par studentu disciplinēšanu atbildīgs bija RP/RPI direktors, kurš pēc 9. panta varēja sasaukt RP/RPI Studentu disciplinēšanas komisiju, lai lemtu par ieslēgšanu Studentu karcerī [7].

Studentu karcera kontekstā, svarīgākā regulas sastāvdaļa ir 6. pants, kurā gan norādīti tikai 3 galvenie pārkāpumi, par ko varēja ieslēgt Studentu karcerī: 1) apzināta lekciju kavēšana; 2) nepieklājīga un amorāla uzvedība - necienīga attieksme pret mācībspēkiem; 3) citu RP/RPI regulējošo noteikumu pārkāpšana. Trešais pārkāpuma veids ir neskaidri pateikts, taču ar to var saprast smēķēšana un alkoholisko dzērienu lietošana. Tomēr studentu dzīvē nevarēja iztikt arī bez fiziskās darbības – par kaušanos varēja arī piemērot ieslēgšanu Studentu karcerī [8]. Tātad pastāv 5 iemesli – apzināta lekciju kavēšana, necieņa pret mācībspēku, smēķēšana, alkohola lietošana un fiziska darbība. Taču studentu uzreiz nevarēja ieslēgt Studentu karcerī, jo saskaņā ar 7. pantu studentu sodīja noteiktās soda pakāpēs: 1) Rājiens; 2) Ieslēgšana Studentu karcerī; 3) Protokolēts drauds ar eksmatrikulēšanu (izslēgšanu no RP/RPI); 4) Eksmatrikulācija. Ja students izdara pārkāpumu vienreiz, uzreiz neslēdz Studentu karcerī, taču par atkārtotu pārkāpumu ieslēdz Studentu karcerī, ja 24h laikā Disciplinēšanas komisija nav apstrīdējusi RP/RPI direktora piespriesto sodu [9].

13. pants arī ir svarīga Disciplinēšanas regulas daļa, jo tajā formāli aprakstīti termiņi soda izciešanai RP/RPI Studentu karcerī. Minimālais sods ir 3 stundas, bet maksimālais sods 4 nedēļas. Tomēr šeit ir problēma, jo dokumentā rakstītais nesakrīt ar pašu ieslēgto studentu parakstiem uz sienām Studentu karcerī. No 2021. gada 1. jūnija līdz 2021. gada 16. novembrim norisinājās Baltijas-Vācijas Augstskolu biroja finansētais projekts “Studentu karcera fenomens Eiropas universitāšu vēstures kontekstā”, kur LU Muzejs, sadarbībā ar Tartu Universitātes Mākslas muzeju un Heidelbergas universitātes Muzeju (Vācijā), uzsāka RP/RPI Studentu karcerī ieslēgto studentu parakstu pētniecību, identificējot vairākus studentus ne tikai pēc viņu etniskās piederības un studiju specialitātes, bet arī pēc Studentu karcerī pavadītā termiņa ilguma. Apkopojot pētnieciskajā darbā iegūtos novatoriskos faktus, tika konstatēts, ka studenti pavadījuši laiku minimums 12 stundas (puse no diennakts) un maksimums 120 stundas (5 dienas) [10]. Tas gan nenozīmē, ka studentu nevarēja ieslēgt karcerī uz ilgāku termiņu, jo Disciplinēšanas regula deva tiesības Disciplinēšanas komisijai pagarināt ieslēgšanas termiņu līdz pat 4 nedēļām [11].

RP/RPI direktoram nebija vienpersoniskas varas disciplinēt studentus, jo saskaņā ar 14. pantu direktoram bija jāsaskaņo studentu sodīšana ar Studentu disciplinēšanas komisijas diviem locekļiem. Komisija varēja pieņemt galīgo lēmumu, veikt grozījumus soda izciešanā (mīkstinot vai pagarinot termiņu Studentu karcerī). 15. pants paredz, ka studentu eksmatrikulē ar Disciplinēšanas komisijas lēmumu, balstoties uz protokolēto draudu par eksmatrikulāciju [12].

Analoģijas ar Heidelbergas universitātes Studentu karceri

Ieslēgšanas iemesli

RP/RPI Studentu karcerim arī ir analogi citur Eiropā. Spilgts piemērs ir Heidelbergas universitātes Studentu karceris, ko pēta un popularizē LU Muzeja sadarbības partneris - Heidelbergas universitātes muzejs. Pats Heidelbergas Studentu karceris ir vecāks par RP/RPI Studentu karceri, jo tas tika izbūvēts1 8. gadsimta 30. gadu vidū, bet studentu disciplinēšanai sāka izmantot 1784. gadā - 100 gadus pirms tika apstiprināta RP/RPI Studentu disciplinēšanas regula un uzsākta RP/RPI Studentu karcera būvniecība, kas ilga no 1874. līdz 1875. gadam [13]. Heidelbergā studentus ieslēdza Studentu karcerī arī par līdzīgiem pārkāpumiem, kādi bija RP/RPI - alkohola lietošana, smēķēšana, necieņa pret mācībspēku, fiziska darbība un apzināta lekciju neapmeklēšana. Tomēr atšķirībā ir tāda, ka Heidelbergā studentiem piemēroja arī ieslēgšanu Studentu karcerī par akadēmisko paukošanos - gan kā paukotājiem, gan kā skatītājiem. Skatītājam varēja piemērot 3 dienu ieslēgšanu, bet paukotājam līdz 2 nedēļām. Tajā laikā akadēmiskā paukošanās bija nelegāla, jo paukoja ar uzasinātajiem rapieriem, nodarot miesas vai dzīvībai bīstamus ievainojumus [14]. Kā iepriekš minēts, RP/RPI Studentu karcerī arī varēja ieslēgt uz vairākām nedēļām, taču RP/RPI Studentu karcerī netika ieslēgti studenti par akadēmisko paukošanos.

Krievijas impērijā studentu dzīve bija stingrāk reglamentēta nekā Vācijas impērijā, kas sevišķi izpaudās pārkrievošanas laikā. Sakarā ar pārkrievošanu studentu akadēmiskajām mūža organizācijām tika likumiski aizliegts publiski uzturēties savās regālijās (deķeļos, lentēs, cirķeļos, bircifeļos u.c. simboliskajos aksesuāros) un kārtot goda lietas ar aukstajiem ieročiem. Gan RP/RPI, gan Tērbatas Universitātes studentiem tika prasīts nēsāt oficiālo augstskolas uniformu, tomēr 1904. gada rudens semestrī Krievijas impērijas valdība atcēla šos stingros likumus [15]. Tieši Krievijas imperatora ieviestie stingrie likumi bija viens no cēloņiem, kāpēc RP/RPI Studentu karceris palēnām sāka zaudēt savu jēgu un tika slēgts, sakrītot ar 1905. gada 13. janvāra revolūciju. RP/RPI studiju prasības kļuva lielākas un studiju prestižs augstāks, kas spieda studentiem dot priekšroku intensīvām studijām, nevis aktīvai un vētrainai studentu dzīvei, par ko liecina atstātie paraksti uz sienām no 1870.-1890. gadiem [16]. Būtiski, ka Heidelbergas karcerī ieslēdza arī par vandālismu (ielu laternu laušanu un skaļa uzvešanās naktī uz ielas) [17]. RP/RPI karcerī par vandālismu neieslēdza, jo par vandāļu sodīšanu atbildēja Rīgas municipālā policija, saskaņā ar Studentu disciplinēšanas regulas 5. pantu [18].

Etniskais sastāvs

Ja Heidelbergas universitātes Studentu karcerī etniskais sastāvs ir “vienkrāsains” (vācieši), tad RP/RPI Studentu karcerī tas ir “raibs” (vācieši, ebreji, krievi, poļi un latvieši) [19]. Etniskā sastāva izmaiņas izskaidro fakts, ka Krievijas impērija bija daudznacionāla valsts, atšķirībā no izteikti viennacionālās Vācijas impērijas. RP/RPI kā vienīgā politehniskā skola visā Krievijas impērijā piesaistīja visu tautību studentus, kuri gribēja specializēties tehniskajās zinātnes atbilstoši Rietumeiropas standartiem. 19. gadsimta Vācijas impērijas dibinātās vai ietekmētās universitātes Krievijas impērijā bija prestižas savā studiju līmenī, kas motivēja jaunatni iegūt augstas kvalitātes augstāko izglītību [20]. Paralēli studijām, norisinājās arī aktīva studentu sabiedriskā dzīve un kultūras apmaiņa. Kultūras apmaiņas izpausme bija dažādu tautību studentu korporāciju dibināšana un darbība, par ko liecina to biedru atstātie paraksti uz karcera sienām. Uz sienām sastopami latviešu studentu korporācijas Selonija (1880), vācbaltiešu studentu korporāciju Concordia Rigensis (1869) un Fraternitas Baltica (1865) un poļu studentu korporāciju Arkonia (1879) un Welecja (1883) korporantu paraksti, kas apliecina faktu par šo organizāciju biedru klātbūtni RP/RPI un Studentu karcera raibo etnisko sastāvu [21]. RP/RPI Studentu karcerī paraksti uz sienām ir ne tikai vācu, bet arī krievu, poļu un latviešu valodās. Abu universitāšu Studentu karceros arī latīņu valoda ir sastopama, jo tajā laikā studenti bija ieguvuši klasisko izglītību vidusskolā.

Telpas izkārtojums

Lai gan 1899. gadā izstrādātais Krievijas impērijas universitāšu studentu un klausītāju nolikums noteica, ka Studentu karceri bija jābūvē 300 studentu ietilpībai ar ūdens klozetu, ar vienu logu, durvīm un nepieciešamajām mēbelēm, RP/RPI Studentu karcerim šīs prasības nevarēja piemērot. Pats Studentu karceris tika iebūvēts 1874.-1875. gadā RP/RPI galvenās ēkas bēniņos, jo pati galvenā ēka tika uzbūvēta, atklājot 1869. gada 1. septembrī, un noteikumi par Studentu karceriem Krievijas impērijā pieņemti tikai pēc ceturtdaļgadsimta. Līdz ar to RP/RPI Studentu karcerim ir tikai viena 20,7 m² telpa ar aizslēgtām durvīm, 2 logiem un gultu. Logi nav aizrestoti, jo pirms 1935. gada nebija Lielās aulas; bija tikai zaļš iekšpagalms un, lecot no 5. stāva, sekotu droša nāve [22]. Turpretī Heidelbergas Studentu karcerim ir divi stāvi - ar durvīm, logiem (aizrestotiem), guļamistabu, kopīgu ēdamistabu un sauso tualeti. Vācijas impērijā studentu karcera tradīcijai ir sena izcelsme, kas nāk no viduslaikiem, kad mūku ordeņi savus mācekļus ieslēdza cellēs par disciplināriem pārkāpumiem [23]. Krievijas impērijā Studentu karcera tradīcija tika importēta, kas nebija dziļi iesakņojusies kā Vācijas impērijas universitātēs. Tomēr atšķirīgais telpas izkārtojums nemaina faktu, ka RP/RPI Studentu karceris kā oriģināls kultūrvēsturisks piemineklis ir vācu augstākās izglītības atstāts mantojums, kas ietekmējis ne tikai Latvijas, bet arī Igaunijas, Lietuvas, Polijas, Baltkrievijas, Ukrainas un Krievijas augstākās izglītības vēsturi [24].

Sadzīves apstākļi

Studenta dzīves apstākļi jeb komforts Studentu karcerī RP/RPI bija smagāki, bet Heidelbergas universitātē vieglāki. Lai gan 19. gs. otrajā pusē Rīgas pilsētai attīstoties par nozīmīgu industriālo un tirdzniecības centru, elektrifikācija un kanalizācijas tīkla būvniecība nesasniedza pašu RP/RPI Studentu karceri. Students bija spiests dzīvot, pildīt mājasdarbus ar iedegtu sveci vakaros, izņēmuma gadījumos, ja bija skaidras debesis un pilnmēness, Studentu karcera telpu izgaismoja pilnmēness. Par dabiskajām vajadzībām kalpoja tikai atejas spainis, ko gan regulāri izmazgāja Studentu karcera uzraugs [25]. Heidelbergas Studentu karcerī, kā iepriekš minēts, bija sausā tualete, kur studenti varēja nokārtot savas dabiskās vajadzības. RP/RPI Studentu karcerim arī nebija apkures, kur students bija spiests dzīvot aukstumā, sevišķi ziemas laikā. Toties Heidelbergas Studentu karcerī studentiem bija iespēja sasildīties, izmantojot kopš 1886. gada iebūvētu krāsni ar skursteni. Abos Studentu karceros bija iespēja gulēt, taču pašam studentam bija jāsagādā sava gultasveļa. RP/RPI un Heidelbergas universitātes vadība nenodrošināja komfortablu gulēšanu ieslēgtajiem studentiem [26].

Kopš 2013. gada Studentu karceris Latvijas Universitātes galvenajā ēkā ir atvērts un aplūkojams ikvienam interesentam. Apmeklējums iepriekš piesakāms pa tālr. 67034032, 25733456 vai aizpildot apmeklējuma reģistrācijas formu.

Papildus informācija:

Studentu karceris

Student Karzer Phenomenon in the Context of the History of European Universities / ENG + GER

Studentu karcera fenomens Eiropas universitāšu vēstures kontekstā: bukleti latviešu, angļu un vācu valodās, kā arī video latviski ar subtitriem angliski   

Studentenkarzer der Universität Heidelberg

Student Prison

[1] LUM4120. Disciplinar-Vorschrift für die Studierenden der polytechnischen Schule zu Riga, Seite 2-3; 7

[2] EAA.404.1.99. Rahvusarhiiv Tartus

[3] Rubenis, Rūdolfs. Mārtiņš Zīle – akadēmiskā darbība Ukrainā. Rīga: LU Muzejs. 2022, 3. lpp. Pieejams: https://dspace.lu.lv/dspace/handle/7/61063

[4] Briedis, Juris (atb. red.). Augstākās tehniskās izglītības vēsture Latvijā. Rīga: RTU. 2002, 56. lpp.

[5] Zemītis, Guntis. Korporāciju priekšvēsture un tās atspulgi mūsdienās. No: Grigorjeva, Sandra (galv. red.). Universitas (111/2019): P!K! 100. Rīga: Prezidiju Konvents. 2019, 32. lpp.

[6] Rubenis, Rūdolfs., Livdāne, Sarmīte., Loris, Klāvs., Lapsiņš, Oskars., Lazdiņa, Baiba. Latvijas Universitātes vēsturiskais studentu karceris. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds. 2021, 14. lpp.

[7] LUM4120. Disciplinar-Vorschrift für die Studierenden der polytechnischen Schule zu Riga, Seite 4

[8] Turpat, Seite 4

[9] LUM4120. Disciplinar-Vorschrift für die Studierenden der polytechnischen Schule zu Riga, Seite 5

[10] Rubenis, Rūdolfs., Livdāne, Sarmīte., Loris, Klāvs., Lapsiņš, Oskars., Lazdiņa, Baiba, 4. lpp.

[11] LUM4120. Disciplinar-Vorschrift für die Studierenden der polytechnischen Schule zu Riga, Seite 5

[12] Turpat, Seite 5

[13] Cowin, Andrew. Heidelberg Student Prison. Heidelberg: Universität Heidelberg. 2020, page 18-19

[14] Turpat, page 56-57

[15] Jēkabsons, Ēriks. Valstsvīrs: Voldemārs Roberts Zāmuels (Latvijas 20. gadsimts). Rīga: Apgāds “Jumava”. 2022, 22.-23. lpp.

[16] Lukss, Markuss. Vācieši Rīgā. No: Volfarte, Kristīne., Oberlanders, Ervīns (sast.). Katram bija sava Rīga: Daudznacionālas pilsētas portrets no 1857. līdz 1914. gadam. Rīga: Izdevniecība AGB. 2004, 103. lpp.

[17] Cowin, Andrew. Heidelberg Student Prison. Heidelberg: Universität Heidelberg. 2020, page 50

[18] LUM4120. Disciplinar-Vorschrift für die Studierenden der polytechnischen Schule zu Riga, Seite 4

[19] Rubenis, Rūdolfs., Livdāne, Sarmīte., Loris, Klāvs., Lapsiņš, Oskars., Lazdiņa, Baiba, 14. lpp.

[20] Volger, Gernot. Kampf um die Weltherrschaft: Deutschland und die Vereinigten Staaten im 20. und 21. Jahrhundert. Aachen: Helios Verlags- und Buchvertriebsgesellschaft. 2017, Seite 27

[21] Rubenis, Rūdolfs. Polijas-Latvijas diplomātisko attiecību Simtgades medaļa. Rīga: LU Muzejs. 2021, 1.-2. lpp. Pieejams: https://dspace.lu.lv/dspace/handle/7/54201

[22] Briedis, Juris (galv. red.). Augstākās tehniskās izglītības vēsture Latvijā (1. daļa): Rīgas Politehnikums, Rīgas Politehniskais institūts (1862-1919). Rīga: Rīgas Tehniskā universitāte. 2002, 58. lpp.

[23] Latvijas Universitātes vēsturiskais Studentu karceris/with ENG subtitles. Pieejams: https://www.youtube.com/watch?v=ItI9WHtjGnQ

[24] Rubenis, Rūdolfs., Livdāne, Sarmīte., Loris, Klāvs., Lapsiņš, Oskars., Lazdiņa, Baiba. Latvijas Universitātes vēsturiskais studentu karceris. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds. 2021, 14. lpp.

[25] Laščkovskis, Mihails. Poļu akadēmiskā dzīve Rīgas Politehnikumā (1862-1918). 132.-134. lpp. No: Jaņickis, Arkādjušs. Laščkovskis, Mihails. Jēkabsons, Ēriks. Polentechnikum. Varšava: Polijas Republikas Kultūras un nacionālā mantojuma ministrijas Kultūras mantojuma departaments. 2012, 57. lpp.

[26] Cowin, Andrew. Heidelberg Student Prison. Heidelberg: Universität Heidelberg. 2020, page 45

Rūdolfs Rubenis, krājuma glabātājs

LU Muzejā ir Valdemāra Murevska fonds ar bagātīgu dažādu materiālu – fotoalbumu, pierakstu, rasējumu, zīmējumu krājumu, kas dod ieskatu talantīga cilvēka dzīvē Latvijā 20. gs. vidū. Kā mēneša priekšmets izvēlēti LU Muzejā nonākušie septiņpadsmit V. Murevska fotogrāfiju albumi.

Valdemārs Murevskis (1911-1989) pazīstams gan kā ģeofiziķis, gan inženieris.

1931. g. viņš uzsācis studijas LU Matemātikas un Dabaszinātņu fakultātē, apguvis ģeofiziku. (Tolaik ar ģeofiziku saprata ne tikai cietās Zemes, bet arī hidrosfēras un atmosfēras fizikālos procesus.) Mācījies pie tā laika Latvijas Universitātes profesoriem un docentiem – A. Lūša, A. Mēdera, F. Gulbja, N. Maltas, A. Žaggera, L. Slaucītāja, E. Gēliņa un citiem. 1934. un 1935. gadā praktizējies, strādājot par radiotehniķi Valsts Elektrotehniskajā Fabrikā (VEF).

1935./36. mācību gadā Valdemārs Murevskis mācījies Dānijā pie izciliem mācībspēkiem - seismoloģiju pie Dr. I. Lēmanes, kas dažus gadus iepriekš bija atklājusi Zemes iekšējo kodolu, dinamisko okeanogrāfiju pie prof. M. Knudsena un magnētismu pie Dr. Lakūra - jaunu magnētisma mērinstrumentu instrumentu izgudrotāja, apguvis jauna tipa ģeofizikālo mērinstrumentu lietošanu. Pēc profesora L. Slaucītāja vērtējuma, bijis talantīgs, centīgs, un no Dānijas atgriezies ar svaigam idejām. Piedalījies Leonīda Slaucītāja un Zemes bagātību pētīšanas institūta veiktajos Latvijas ģeofizikālās izpētes darbos. Bijis LU mācībspēks, no 1942. g. – privātdocents.

1944. martā iesaukts vācu armijā, dienējis 106. pulkā. 1945. g. maijā Kurzemē pieteicies padomju karagūstekņu savākšanas punktā, nonācis filtrācijas nometnē Komsomoļskā pie Amūras. Pēc atgriešanās Padomju Latvijā darbs Universitātē V. Murevskim liegts.

V. Murevskis tika pieņemts darbā rūpnīcā „Radiotehnika” (pazīstama arī kā RRR, A.S. Popova Rīgas radiorūpnīca,) – sākumā par vecāko meistaru virpotavas-frēzēšanas cehā, vēlāk – par vecāko inženieri un par Akustikas sektora priekšnieku rūpnīcas Centrālajā laboratorijā. Atrisinājis daudzus sarežģītus tehnoloģiskus uzdevumus, saņēmis vairākas patentapliecības. V. Murevskim piešķirts Goda radista (1955) un Latvijas PSR Nopelniem bagātā zinātnes un tehnikas darbinieka goda nosaukums (1964).

V. Murevska interešu loks bija ļoti plašs, bez ģeofizikas un akustikas viņu interesēja arī elektrotehnika, astronomija, ģeogrāfija, meteoroloģija. LU Muzejā ir V. Murevska zinātniskie pieraksti, kur burtnīcās piem., fiksētas tabulas ar 1954.-1961. g. novēroto Saules aptumsumu ēnu trasēm, konspektēts Vissavienības konferencē «Saules un atmosfēras saistība klimata teorijā un laikapstākļu prognozēs» (notika Maskavā 1972. gadā) dzirdētais, veikti aprēķini par kosmiskajā telpā esoša priekšmeta temperatūras izmaiņām. V. Murevskis bija aktīvs Latvijas Astronomijas un ģeodēzijas biedrības biedrs, viņš piedalījies pilna Saules aptumsuma novērošanas ekspedīcijās 1968. g. Kurganas apgabalā, vadījis novērošanas grupu 1981. g. Kopjevā, 1973. gadā piedalījies Kohouteka komētas novērojumos Karpatos.

1934. – 1941. g. V. Murevskis publicējis trīs zinātniskus darbus. Viņš izstrādājis arī oriģinālu projekciju globālai okeānu kartei ar minimāliem sagrozījumiem (publicēta 1974. g.) un ir autors arī virknei nelielu publikāciju populārzinātniskos izdevumos.

Bijis labs zīmētājs, ne tikai rasējis grafikus savām zinātniskajām publikācijām un Radiorūpnīcai nepieciešamos tehniskos zīmējumus, bet ilustrējis arī Latvijas Vingrošanas savienības izdevumu  Vingrošanas darba viela (1940. g.) – tajā ir ap 500 vingrojumu attēlu. V. Murevskis piedalījies arī radiorūpnīcas mākslas studijas darbu skatē, kur viņa ainavas atzinīgi novērtētas.

Studiju laikā V. Murevskis bijis pazīstams sportists (vingrotājs, airētājs, slēpotājs), pēc kara – piedalījies daudzos tālos kalnu tūrisma pārgājienos.

Muzejā nonākuši 17 albumi, gandrīz visi ir apmēram 22 x 32 cm formātā un ap 3 cm biezi, ar vairākām melnbaltām fotogrāfijām katrā lapā, starp fotogrāfijām albumos iekļauti arī zīmējumi, īsi apraksti, dzejojumi.

V. Murevskis ir sācis fotografēt, vēl būdams skolnieks. Šim vecumam atbilstošajos fotoalbumos redzami ģimenes locekļi, paziņas, skolasbiedri – V. Olava komercskolas audzēkņi un pedagogi. Daudz fotografēti dabas objekti un parādības, piemēram, plaša vējlauze mežos (domājams, pie dzimtas mājām Taurkalnē) ap 1935. – 1940. gadu.  Fotografēti arī neparasti augsti un plaši ledus krāvumi pie Lielupes grīvas 1940. gadā, šīs fotogrāfijas izmantotas publikācijā.

Daudz fotogrāfiju ir no 1935. un 1936. gada, kad V. Murevskis kā Kultūras fonda un Dāņu un latviešu biedrības stipendiāts bija devies studiju papildināšanas komandējumā uz Dāniju. Fotogrāfijās redzams darbs novērojumu stacijās, laboratorijās, Baltijas jūrā uz pētnieciskā kuģa “Thor”. Daudzās Kopenhāgenas fotogrāfijas gan ir Dānijā rūpnieciski ražotas reprodukcijas. Fotografētas arī citas pilsētas, kur nācies būt šajos gados – Berlīne, Stokholma, Tallina.

1936. – 1937. g. V. Murevskis veicis magnētiskos mērījumus un citus ģeofizikālos pētījumus kopā ar Zemes bagātību pētīšanas institūta darbiniekiem. Fotogrāfijās redzami gan tā laika instrumenti, gan ekspedīcijas ikdiena pētījumu darbos.

V. Murevskis vienu gadu, no 1936. oktobra līdz 1937. g. oktobrim, atradies obligātajā karadienestā Rēzeknē. Arī šai tēmai veltītas daudzas fotogrāfijas, turklāt arī tādas, kurās redzama armijas ikdiena – pusdienošana, ierindas mācība, nodarbības lauka apstākļos, kā arī pārgājieni ziemā – ar slēpēm un nakšņošanu sniegotā mežā.

Daudz attēlu veltīts sporta pasākumiem – redzamas gan plašas Latvijas Vingrotāju biedrības sacensības, sportisko spēju demonstrējumi, gan svinīgi saieti un apbalvošanas ceremonijas un citi pasākumi. Redzami 30.-40. gadu aktīvie vingrotāji, airētāji; redzams arī, kāds tolaik bija sporta un treniņu inventārs, vingrojumu paņēmieni.

Nav fotogrāfiju, kas attēlotu biogrāfijas posmu 1944. – 1946. g., kad V. Murevskis tika mobilizēts vācu armijā un pēc tam atradās karagūstekņu nometnēs.

Nav daudz fotogrāfiju arī no darba vietas Rīgas Radiorūpnīcā – fiksēti tikai daži notikumi, kas saistīti ar valsts apbalvojumiem (šīs fotogrāfijas ir preses fotogrāfa uzņemtas) un godināšanu V. Murevska 60 gadu jubilejā.

Neparasti plaša ir tūrisma sērija – V. Murevskis bijis kalnu tūrisma cienītājs un vairums albumu (desmit no septiņpadsmit) veltīti tūrisma tēmai. Te lielākoties fotografēti kalnu dabas skati, daudz mazāk redzami tūrisma grupas biedri, vēl mazāk – pats fotogrāfs. Albumos ir fotogrāfijas no ceļojumiem Altajā, Urālos, Dienvidurālos, Tjaņšaņā, Karpatos un Kolā. No zaļa galda kartona pašdarināta albuma lapa, tajā zīmēta un izgriezta kartoshēma ar Bijsku, Bijas upes un Teļecas ezera apkārtni. Šis albums no V. Murevska tūrisma albumiem ir vecākais, izgatavots ap 1950. gadu.

Viens no albumiem uzskatāms par V. Murevska vecāku albumu; tajā vairāk redzams tēvs, bet pats V. Murevskis lielākoties tajā redzams kā bērns un skolnieks. Tēvs Osvalds Murevskis (1878-1942) dzimis Kurzemē, Valles pagastā. 1907. g. beidzis Pēterburgas Elektrotehnisko institūtu kā inženieris-elektriķis. No 1908. Līdz 1922. g. ieņēmis atbildīgus amatus Krievijas pasta un telegrāfa iestādēs Maskavā un Jekaterinoslavā (vēlāk – Dņepropetrovska, tagad – Dņipro). No 1922. g. dzīvojis Latvijā, strādājis Dzelzceļu virsvaldē, vēlāk — Pasta un telegrāfa departamentā. No 1929. g. bija elektrotehnikas pasniedzējs Rīgas Valsts tehnikumā. Fotogrāfiju vairums izgatavotas 20. gs. pirmajos 20 gados, tās izgatavotas dažādās fotodarbnīcās ne vien Rīgā un Jekaterinoslavā, bet arī Jelgavā, Kauņā, Maskavā.

Viens no albums ir vēl vecāks un ļoti grezns. Tajā attēlotās, bet neatpazītās personas varētu būt saistītas ar V. Murevska vecvecākiem un 19. gs. otro pusi. Starp, domājams, tuvinieku fotogrāfijām tajā ir iekļauti arī daži Krievijas karaļnama pārstāvju portreti.

Trīs albumi acīmredzot, piederējuši V. Murevska māsai Verai (1918-1987). Vera Murevska, (vēlāk – Vera Pūtele) pēc Rīgas pilsētas 2. ģimnāzijas beigšanas 1939. g. bija to 116 studentu vidū, kas tika uzņemti tikko nodibinātajā Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā, (vēlākā Latvijas Lauksaimniecības akadēmija, tagad Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte). Akadēmiju viņa absolvējusi 1952. g., turpat akadēmijā augu aizsardzības un entomoloģijas jomā strādājusi daudzus gadus, kļūstot no laborantes par docenti un iegūstot bioloģijas zinātņu kandidāta grādu. Galvenais pētījumu virziens – lapgraužu dzimtas vaboles. Viens viņas albums veltīts darba gaitām akadēmijā, tajā redzams darbs laboratorijās un izbraukumos, arī akadēmijas pasākumi, svinību un svētku ainas. Šajos attēlos redzami daudzi darba biedri, arī no akadēmijas darbības pirmajiem gadiem. Citā albumā vairāk ir redzams viņas vīrs Kristaps, viņa radi un draugi mājās Siguldā, kopīgas atpūtas brīžos dabā, izbraucienos (Viļņā, Maskavā), viesos. Trešais albums ir tūrisma pasākuma dienasgrāmata, noprotams, ka tā galvenie varoņi – divi padsmitnieki – devušies tūrisma braucienā smailītes tipa laiviņā pa Abavu, Veras Pūteles, kādreizējās docentes un, jaunībā, arī sportistes (airētājas) pavadīti. Šajā albumā daudz teksta un komentāru.

Virtuāla izstāde par V. Murevska albumiem: ŠEIT

Daļa attēlu no V. Murevska albumiem skatāmi LU repozitorijā: https://dspace.lu.lv/dspace/handle/7/61264

Visas redzamās fotogrāfijas no LU Muzeja krājuma – V. Murevska (t.i., arī viņa tēva un māsas) albumiem; to autors, ja nav norādīts citādi, nav zināms.

Izsaku pateicību par nozīmīgas informācijas sniegšanu pētniekam A. Pūtelim, profesorei I. Straupei, profesoram K. Vārtukapteinim.

Izmantotā literatūra un papildus informācija:

Valsts technikums Rīgā. 10 gadu darbības pārskats. 1920-1930. 94. lpp. http://gramatas.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pp|issue:644929|article:DIVL167|page:102

Jansons J. Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes sākums. Akadēmiskā Dzīve 57/2021/2022 128-141 lpp. https://www.apgads.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/apgads/PDF/Akademiska_Dzive/Akademiska-Dzive_57/adz_57_14_Jansons.pdf

Brinkuss V. Radiotehnika 1978. U. Vilka un E. Aivazjana fotoattēli. Attēls 53. lpp.: Sociālistiskā Darba Varonis J. Ķurzēns un darbinieki, kuriem piešķirti Latvijas PSR goda nosaukumi…  http://gramatas.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pp|issue:653589|page:3  

Vingrošanas darba viela. Latv. vingr. savienības sakārt. - R., 1940. - 172 lpp. (Ilustrējis V. Murevskis).

Šponbergs U. Mācīsim ģimnastiskos lēcienus! Fiziskā Kultūra un Sports; 1939 12.01. Ilustr. Murevskis. 470-474 lpp. http://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pp|issue:146399|article:DIVL158|page:16|query:un%20

Kauliņš J. 102 sekundes - melnā saule. Liesma N 11 1981. 29.lpp. http://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pp|issue:89793|article:DIVL720

Gerts O. Zem saules lodes un sirpja.2. Cīņa N 216 17.09.1981. http://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pp|issue:270533|page:2

Jaunākais asistents Valdemārs Murevskis. Latvijas Universitate divdesmit gados, 1919-1939. II daļa. Mācības spēku biografijas un bibliografija, Latvijas Universitāte, Rīga. 1939 g., 348-349 lpp. https://dspace.lu.lv/dspace/bitstream/handle/7/31827/Latvijas_Universitate_20gados_1919-1939_2dala.pdf?sequence=2&isAllowed=y 

Slaucītājs L. Skats LU Matēmatikas un dabzinātņu fakultātes darbā. Universitas, N 24 1969. 18-22 lpp. http://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pp|issue:91156|article:DIVL131|page:20

Leimanis E. Ģeofiziķi Valdemāru Murevski pieminot. Technikas apskats, N 117-118 1991. 31 lpp. http://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pp|issue:287390|article:DIVL278|page:33

Kļaviņš I. Rīgas Radiorūpnīca laikmeta griežos: Rīgas radiorūpnīcai 90: 1928.-2018. RaKa 2018. 448 lpp.

Siliņš J. Anna Zariņa. Students (laikr. “Students” turpinājums), N 9 1939.03.03. 303-304 lpp. http://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:668728|article:DIVL121|page:16

Jaunie studenti Jelgavas lauksaimniecības akadēmijā. Brīvā Zeme N 205 11.09. 1939 10 lpp. http://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:74911|article:DIVL610

Akademijas lauks. fak. uzņemti 116 studenti. Zemgales Balss N 204 1939.09.09 4 lpp. http://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pp|issue:289973|article:DIVL380|query:studenti%20Jelgavas%20lauksaimniec%C4%ABbas%20

Turka I. Docentei Verai Pūtelei – 95. Latvijas Lauksaimniecības universitātes Lauksaimniecības fakultātes, Latvijas Agronomu biedrības, Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas un Valsts lauku tīkla organizētās zinātniski praktiskās konferences “Lauksaimniecības zinātne veiksmīgai saimniekošanai” raksti. Jelgava 2013. 254 lpp. https://llufb.llu.lv/conference/Latvia_Agricult_Science_Successful_Farming/Latvia_Agricult_Science_Successful_Farming.pdf

Irēna Upeniece. Fiziskās_audzināšanas_teorijas_un_prakses_attīstība Latvijas skolās no 19. gs. otrās puses  līdz 1940. gadam. Promocijas darbs. LU 1995. 191 lpp. http://dspace.lu.lv/dspace/bitstream/handle/7/31395/Upeniece_I_Fiziskas_audzinasanas_teorijas_un_prakses_attistiba_1995_ocr.pdf?sequence=1 

V. Murevskis. Par ledus sablīvējumiem 25. februāra vētrā. Daba un Zinātne N 2 1940, 35-38 lpp. http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:163303|article:DIVL45|query:PAR%20LEDUS%20SABL%C4%AAV%C4%92JUMIEM%2025.%20FEBRU%C4%80RA%20V%C4%92TR%C4%80%20

Муревскис В.О. О новой  равновеликой проекции для карт Мирового океана. В сб. «Колебания уровня Мирового океана и некоторые вопросы морской геоморфологии». М., «Наука», 1974.

Murevskis V. Saule un gaidāmais laiks. Zvaigžņotā Debess 1973. gada vasara (60).

Murevskis V. Jānis Linters. Zvaigžņotā Debess 1979./80. gada ziema. (86).

Murevskis V. Zemes globusa fizioloģijas skaidrotājs. Ģeofiziķim Reinholdam Voldemāram  Putniņam 1. septembrī – 100.   Dabas un vēstures kalendārs 1981. 234-235. lpp. R., Zinātne, 1980.

Муревский B. Улучшение звучания громкоговорителей. Радио N 3, 1952. с. 43.

Murevskis V. Bemerkungen zu Wilh. Wundts „Änderungen der Erdalbedo während Der Eiszeit”. Meteor. Zeitschr. 1934, 4, 151-152. [Wundt, W.: Änderungen der Erdalbedo während der Eiszeit. Met. Zeitschr. 50, 1933, S. 241-250.]

Murevskis V. Eine Hilfsgraphik fiir Berechnung von Epizentren nach der Geiger’schen Methode. Geodætisk Institut Meddelelse. Nr. 7. (7 S.). Lunos Kopenhavn 1936.

Murevskis, V. Zur Theorie der winderzeugten Strömungen in Meeresgebieten geringer Tiefe und in der Küstennähe / Kopsav. latv. val.: Par vēja radīto straumju aprēķināšanu seklam baseinam un piekrastes ūdeņiem. Latvijas Universitātes Raksti. Matemātikas un dabas zinātņu fakultātes sērija. – 3.sēj., Nr.17 (1941), 377-394 lpp.

Māris Rudzītis, krājuma glabātājs