2021. gads

Atzīmējot 30 gadus kopš 1991. gada janvāra Barikādēm un pieminot tā laika upurus, Latvijas Universitātes (LU) Muzejs, sadarbībā ar 1991. gada Barikāžu muzeju, kā janvāra mēneša priekšmetu izvēlējies fotogrāfijas par janvāra Barikāžu upuru izvadīšanu no Latvijas Universitātes ēkas 1991. gada 25. janvārī.

Rakstā apskatāmas fotogrāfiju digitālās kopijas, bet oriģināli atrodami 1991. gada Barikāžu muzeja krājumā. LU Muzejs izsaka pateicību Barikāžu muzejam un tā krājuma glabātājam Ervīnam Šulcam par palīdzību raksta izveidē!

LU Muzejs aicina pastaigā pa Vecrīgu, kur jebkuram interesentam ir iespēja uzzināt vairāk par Barikāžu laika notikumiem, svarīgākajām vietām un tā laika upuriem. Maršruts ir pieejams šeit.

1991. gada janvāra Barikādes bija process, kad desmitiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju laika posmā no 1991. gada 13. līdz 27. janvārim Rīgā un citviet cēla un sargāja improvizētas barikādes, lai nepieļautu Latvijas neatkarības atjaunošanas pretinieku – padomju karaspēka, Rīgas OMON īpašo uzdevumu vienības u.c. spēku – mēģinājumu ar vardarbību atjaunot padomju varu Latvijā, ieņemot valsts pārvaldes institūciju ēkas Rīgā. Daži vēsturnieki par barikāžu laiku sauc visu periodu no janvāra līdz pat augustam, kad tika atjaunota pilna Latvijas neatkarība, jo tikai tad uzceltās barikādes sāka jaukt nost.

Barikāžu celtniecības nepieciešamību pašā Rīgas sirdī izraisīja neilgi pirms tam 1991. gada 13. janvāra agrā rītā notikušais padomju karaspēka uzbrukums televīzijas tornim Lietuvas galvaspilsētā Viļņā, kuru aizstāvēja tūkstošiem neapbruņotu cilvēku. Padomju karaspēks, kura uzdevums bija ar varu sagraut atjaunotās Lietuvas Republikas neatkarību, mēģināja triecienā ieņemt televīzijas torni, kā rezultātā karavīri atklāja uguni uz pūli, savukārt tanki sabrauca vairākus torņa aizstāvjus, kopumā nogalinot 14 un ievainojot vairāk nekā 100 cilvēkus.^[1] Šis noziegums ļāva noprast, kā Maskava plāno sagraut neatkarības kustību arī Latvijā, kā rezultātā 13. janvāra dienā Rīgā Krastmalā Latvijas Tautas Fronte (LTF) rīkoja Vislatvijas protesta akciju, kurā piedalījās vairāk nekā 500 tūkstoši cilvēku. Akcijas laikā Latvijas Republikas Augstākās padomes (LR AP) priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns teica radio uzrunu, kurā aicināja tautu aizstāvēt stratēģiskos Latvijas Republikas objektus Rīgā, pēc kā sākās barikāžu celtniecība Vecrīgā un citviet pilsētā.^[2]

Barikāžu laikā Rīgas OMON speciālo uzdevumu vienība un citi bruņoti propadomiski formējumi veica vairākas provokācijas un uzbrukumus barikāžu aizstāvjiem un valsts institūcijām, līdz 1991. gada 20. janvāra naktī omonieši, kopā ar kādu citu Maskavas sūtītu spēku, no Bastejkalna puses uzbruka LR Iekšlietu ministrijai Raiņa bulvārī 6, kuru aizstāvēja Bauskas miliči (toreizējais apzīmējums policistiem). Haotiskajā uzbrukumā gāja bojā un tika ievainoti ne tikai ministrijas aizstāvji, bet omoniešu un nezināmā spēka lodes ķēra arī civiliedzīvotājus, kas atradās Bastejkalnā. Uzbrukumā gāja bojā miliči Sergejs Konoņenko un Vladimirs Gomonovičs, skolnieks Edijs Riekstiņš un slavenais kinooperators Andris Slapiņš, kas tobrīd filmēja notiekošo, savukārt februārī no smagiem ievainojumiem mira operators Gvido Zvaigzne.^[3]

Pēc uzbrukuma un omoniešu negaidītās aizbraukšanas ievainotie tika aizvesti uz Paula Stradiņa un Rīgas 1. klīnisko slimnīcu^[4], prom aizvedot arī kritušos. LR Augstākās Padomes kritušo un ievainoto ziņojumu saturs rāda, ka sākumā nevienam nav bijis skaidrs, kas ir bijuši nogalinātie, vienīgo atpazīstot Andri Slapiņu, kura vārds parādās jau pirmajos sarakstos. Tomēr, pat nezinot visu ievainoto un bojāgājušo vārdus, LR Augstākā Padome izrādīja upuriem godu, 21. janvāra sēdes sākumā ievērojot klusuma brīdi.^[5]

Šajā laikā tika uzsākta izvadīšanas ceremonijas plānošana,^[6] kuru LR AP Latvijas Tautas frontes frakcija uzticēja Augstākās Padomes deputātam, Tirdzniecības komisijas priekšsēdētājam Alfrēdam Čepānim^[7], kura uzdevums bija vadīt bēru organizēšanas komiteju. Pēc paša vārdiem Čepānis izvadīšanas un bēru ceremonijas organizēšanai tika izvirzīts saistībā ar viņa pieredzi dažādu pasākumu organizēšanā. Čepānis šo pienākumu arī pildīja, organizējot zārku vedējus, transportu u.c. nepieciešamās lietas un pasākumus, savukārt 23. janvārī jau bija izstrādāts vispārīgs ceremonijas plāns^[8], kurš vēlāk tika papildināts, kad tika iegūta informācija par bojāgājušajiem.

Izvadīšanas pasākums notika 25. janvārī, kuru Augstākā Padome bija pasludinājusi par sēru dienu. Tas sākās 09:00 Latvijas Universitātes Lielajā aulā, kur radiniekiem un tuviniekiem bija iespēja atvadīties no bojāgājušajiem. Kaut gan 21. janvāra uzbrukumā bija gājuši bojā četri cilvēki, no LU ēkas izvadīti tika tikai trīs – 41 gadus vecais režisors un operators Andris Slapiņš, 27 gadus vecais LR Iekšlietu ministrijas (IeM) milicijas leitnants Sergejs Konoņenko un 18 gadus vecais Rīgas 65. vidusskolas skolnieks Edijs Riekstiņš. Ceturto – 31 gadu veco LR IeM Rīgas Proletāriešu rajona (tagad Vidzemes priekšpilsētas) milici Vladimiru Gomanoviču – pēc ģimenes lūguma aizveda apbedīšanai uz dzimtas kapiem Baltkrievijā.^[9]

Nav īsti zināms, kāpēc izvadīšana bija plānota tieši no LU ēkas, taču tās tuvums Iekšlietu ministrijas ēkai un Brīvības piemineklim, kā arī iespēja uzņemt lielu daudzumu cilvēku, kas ierastos uz atvadīšanos, visticamāk bija noteicošie faktori ēkas izvēlē, ņemot vērā, ka sabiedriskā doma un apstākļi pieprasīja kritušo simbolisku izvadīšanu varoņu godā.

10:00 universitātes ēkā sāka ielaist pārējos apmeklētājus, kas vēlējās atvadīties no bojāgājušajiem, procesijai ienākot ēkā pa ieeju Merķeļa ielā un izejot ārā uz Raiņa bulvāra.^[10] Šeit piedalījās gan sabiedrībā pazīstami cilvēki, piemēram, slavenais latviešu strēlnieks un aktieris Ēvalds Valters, gan citi, kas vēlējās izrādīt godu bojāgājušajiem. Pēc atvadīšanās uz procesiju sanākušie devās uz Brīvības pieminekļa pusi, kur sapulcējās ievērojams cilvēku skaits. Fotogrāfijās redzams, ka uz izvadīšanu bija ieradušies daudzi, dažādiem preses izdevumiem minot skaitļus no 30^[11] līdz pat 100 tūkstošiem^[12], savukārt Augstākās Padomes materiālos minēts, ka ieradušies ap 50000 izvadītāju.^[13]

Pulksten 13:00 sākās zārku nešana uz Brīvības pieminekli, kur notika bēru mūzikas un baznīcas zvanu atskaņošana. Zārkus no LU ēkas nesa katram mirušajam pietuvinātas personas, skolnieka Edija Riekstiņa zārku nesot viņa klasesbiedriem^[14], Sergeja Konoņenko zārku nesot kolēģiem no milicijas^[15], bet Andra Slapiņa zārku – kolēģiem no darba, tai skaitā Jurim Podniekam.^[16] Zārki tika aiznesti līdz un novietoti blakus Brīvības piemineklim tā labajā pusē, kur tos no abām pusēm ieskāva Latvijas, Igaunijas, Ukrainas un citu valstu karogi.^[17]

13:30 sākās piemiņas mītiņš pie Brīvības pieminekļa Čepāna vadībā, kurā ar runām uzstājās LR premjers Ivars Godmanis, iekšlietu ministra vietnieks Jekimovs, nogalinātā A. Slapiņa draugs un kolēģis režisors Juris Podnieks, bojāgājušo kolēģi, kā arī citi pazīstami cilvēki, tai skaitā no ārzemēm. Visi runātāji galvenokārt pievērsa uzmanību tam, ka mirušie bija aizgājuši bojā tautas brīvības un demokrātijas vārdā un atgādināja, ka par spīti šiem upuriem ir jāturpina uzņemtais kurss, un ka brīvība ir izcīnāma tikai ar miermīlīgām metodēm.^[18]

Pēc uzrunām zārki tika ievietoti transporta mašīnās/katafalkos un vesti uz Otrajiem Meža kapiem, savukārt procesijas dalībnieki tos kājām pavadīja pa K. Valdemāra ielu līdz Šarlotei ielai, kur tos sagaidīja autobusi, kas bēru dalībniekus aizveda līdz kapiem. Pēc dalībnieku ierašanās 16:00 sākās apbedīšanas ceremonija Otrajos Meža kapos, kurā klātesošie aizdedza piemiņas svecītes, bet runas teica LR AP Prezidija locekļi, reliģisko organizāciju pārstāvji, kā arī ārvalstu viesi.^[19] Diemžēl apbedīšanas procesā radās problēmas ar zārku nogādāšanu pie kapavietām, jo milzīgais bēru dalībnieku skaits ļoti apgrūtināja to nešanu.^[20] Kā norāda bēru komisijas vadītājs Čepānis, šādas problēmas radās, jo neviens nebija paredzējis tik lielu apmeklētību izvadīšanas procesam, tāpēc arī netika veikti nepieciešamie sagatavošanās darbi.^[21] Pēc bojāgājušo apglabāšanas izvadīšanas process beidzās un sanākušie pakāpeniski devās tālāk.

Barikāžu upuru izvadīšanai un bērēm bija divejāda nozīme tā brīža situācijā. Pirmkārt, tā bija iespēja tuviniekiem un draugiem atvadīties no bojāgājušajiem. Otrkārt, izvadīšanas nepieciešamība kalpoja par atgādinājumu plašākai Latvijas sabiedrībai par to, ar kādām metodēm Maskava un tai uzticamās spēka struktūras bija gatavas apspiest miermīlīgās neatkarības kustības Baltijas valstīs. Tā parādīja, ka padomju varas pārstāvji bija gatavi nogalināt ne tikai miličus kaujas laukā, bet arī nošaut neapbruņotus civiliedzīvotājus, kuri uzbrucējus nekādi neapdraudēja, tai skaitā skolēnus. Izvadīšana arī iezvanīja barikāžu procesa “aktīvās fāzes” beigas, jo pāris dienas pēc tās, mainoties politiskajai situācijai, barikāžu aizstāvji sāka atstāt barikādes, taču tas arī nenozīmēja, ka Latvijas neatkarības kustība bija padevusies. Barikāžu upuri vēl vairāk pārliecināja Latvijas sabiedrību par nepieciešamību atjaunot valstisko neatkarību un izbeigt okupāciju, kas rezultējās ar pilnu neatkarības atjaunošanu kritiskajās 1991. gada augusta apvērsuma dienās.

^[1] No: www.lsm.lv/raksts/zinas/arzemes/lietuva-atceras-1991-gada-13-janvara-tragiskos-notikumus-vilna.a344659/

^[2] No: www.lvarhivs.gov.lv/index3.php

^[3] No: www.delfi.lv/news/barikadem-25/iekslietu-ministrijas-aizstavis-domajam-ka-ritu-nesagaidisim.d

^[4] Mirlins, A. Janvāra hronika. Latvijas Republikas Augstākās padomes barikāžu laika preses relīzes. Saeima: Rīga, 2016., 170. lpp.

^[5] Mirlins, A. Janvāra hronika. Latvijas Republikas Augstākās padomes barikāžu laika preses relīzes. Saeima: Rīga, 2016., 178. lpp.

^[6] Turpat, 178. lpp.

^[7] Intervija ar A. Čepāni

^[8] Mirlins, A. Janvāra hronika. Latvijas Republikas Augstākās padomes barikāžu laika preses relīzes. Saeima: Rīga, 2016., 226. lpp.

^[9] Mirlins, A. Janvāra hronika. Latvijas Republikas Augstākās padomes barikāžu laika preses relīzes. Saeima: Rīga, 2016., 268. lpp.

^[10] Mirlins, A. Janvāra hronika. Latvijas Republikas Augstākās padomes barikāžu laika preses relīzes. Saeima: Rīga, 2016., 266. lpp.

^[11] Gorbačova asiņainās rokas. Melburna: Austrālijas latvietis, 1991., nr.2062.

^[12] Zaube, A. Viņi atdeva dzīvības par Latviju. Čikāga: Čikāgas ziņas, 1991., nr. 153.

^[13] Mirlins, A. Janvāra hronika. Latvijas Republikas Augstākās padomes barikāžu laika preses relīzes. Saeima: Rīga, 2016., 270. lpp.

^[14] Korsaks, P. Liesmo brīvības ugunskuri. Rīga: Laiks, 1991., nr. 15.

^[15] Vahers, J., Bērziņa, I. Lūzums. No milicijas līdz policijai. Rīga: Nordik, 2006., 148. lpp.

^[16] No: www.rsu.lv/aktualitates/bijusa-rsu-doc-anatolija-nikitina-atminas-par-barikazu-laiku

^[17] No: https://www.youtube.com/watch?v=8uZALZviG7s – 06:24

^[18] Mirlins, A. Janvāra hronika. Latvijas Republikas Augstākās padomes barikāžu laika preses relīzes. Saeima: Rīga, 2016., 270. lpp.

^[19] Mirlins, A. Janvāra hronika. Latvijas Republikas Augstākās padomes barikāžu laika preses relīzes. Saeima: Rīga, 2016., 266. lpp.

^[20] No: https://www.youtube.com/watch?v=8uZALZviG7s – 14:06

^[21] Intervija ar Alfrēdu Čepāni

Mārtiņš Kazainis, krājuma glabātājs

Atzīmējot profesora Paula Galenieka 130. jubileju, par mēneša priekšmetu ir izvēlēta pētnieka disertācija "Latvijas rozes”, kas tika aizstāvēta 1936. gadā, iegūstot dabaszinātņu doktora grādu Dr. rer. Nat.

Disertācija “Latvijas rozes” ir pirmais plašais pētījums par Latvijas savvaļas rozēm. Darbā apkopota informācija par visām Latvijā sastopamajām rožu sugām un to izplatību. Tajā ietvertas arī ziņas par rožu pētījumu un sistemātikas vēsturi.

Savvaļlas rožu pētījumi tika veikti visā Latvijā un 1929. gadā iegādātajās mājās Baldones “Rozītēs”. Mājām dotais vārds liecina par zinātnieka īpašo attieksmi pret rozēm. “Rozītēs” profesors izveidoja dendroloģiskos stādījumus un lielāko savvaļas rožu kolekciju Latvijā.

Disertāciju LU Muzejam 2020. gada vasarā uzdāvināja profesora mazmeita Sandra Smagare. Teksts ir drukāts uz lapām ar ūdenszīmi un tajā ar P. Galenieku roku veikti nelieli labojumi.

Disertācijas tapšanas gaitā pētnieks ir ievācis bagātīgu rožu herbāriju, kas tagad glabājas LU Muzejā, herbārija kolekcijā Herbarium Latvicum (starptautiskais kods RIG II). No visiem vairāk nekā 500 rožu eksikātiem (kopā 17 mapes), kas šeit iekļauti, liela daļa ir P. Galenieka vākums, atsevišķu sugu varietātes, piemēram, Rosa coriifolia var. glabrescens ir pārstāvētas tikai no disertācijas laikā ievāktajiem paraugiem.

Populārzinātnisku rakstu par rozēm P. Galenieks bija publicējis jau 1932. gadā žurnālā “Daugava”. Otrs raksts, kas veltīts rožu vēsturei, tika publicēts laikraksta “Jaunākās Ziņas” 1938. gada 21. jūlija numurā, tas arī tika iekļauts 1940. gadā izdotajā rakstu krājumā “Daba un mēs”, kur apkopoti P. Galenieka ar pseidonīmu Omegars publicētie populārzinātniskie raksti. Savukārt pilnu zinātnisku aprakstu par rozēm profesors sagatavoja fundamentālajam izdevumam “Latvijas PSR flora” (1953 – 1959), kura sagatavošanu viņš vadīja.

Viens no izcilākajiem Latvijas botāniķiem Pauls Galenieks ir dzimis 1891. gada 23. februārī Kurzemē Rubas pagastā. 1911. gadā viņš uzsāka studijas Rīgas Politehniskā institūta Lauksaimniecības nodaļā, 1917. gadā kopā ar institūtu devās emigrācijā, kur arī ieguva diplomu un uzsāka savas darba gaitas. Jau 1921. gadā P. Galenieks atgriezās Latvijā un tūlīt sāka strādāt Latvijas Universitātē, kur nostrādāja līdz sava mūža nogalei. Kopš Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas dibināšanas, viņš strādāja arī šeit. Savā mūžā profesors izaudzināja daudzus talantīgus botāniķus. P. Galenieks piedalījās LU Botāniskā dārza izveidošanā, pēc Otrā pasaules kara bija tā direktors, bet 1956. gadā iesaistījās Zinātņu akadēmijas Botāniskā dārza izveidē Salaspilī. P. Galenieks bija daudzu zinātnisko, populārzinātnisko publikāciju un mācību līdzekļu autors. 1959. gadā profesors saņēma LPSR Nopelniem bagātā zinātnes darbinieka goda nosaukumu. Dzīves gaitas viņš beidza 1962. gada 15. maijā un tika apglabāts Meža kapos Rīgā.

Veltījums profesoram Paulam Galeniekam - LU Muzeja virtuālajā izstādē “Pauls Galenieks un rozes”.

Vairāk par Paula Galenieka biogrāfiju LU Muzeja rubrikā Neaizmirstamās biogrāfijas “Izcilais latviešu botāniķis Pauls Galenieks”.

Citi mēneša priekšmeti LU Muzeja rubrikā Mēneša priekšmets.

Literatūra:

Pauls Galenieks /sastādīja: Ināra Melgalve, Inta Liepiņa ; Latvijas Lauksaimniecības universitāte. - Jelgava : Latvijas Lauksaimniecības universitāte, 2014.

Pauls Galenieks/ Plēsums.- LLA P. Galeniekam veltītās atceres konferences speciālizlaidums.- 1991. gads.

“Viesos pie Kaukāza augiem”. Autors E. Vimba. 1961. gads (BOT15652)

“Paula Galenieka nekrologs”. Autors A. Kirhenšteins. 1962. gads. (BOT15549)

P. Galenieka biogrāfija. Autors nezināms, sagatavots pēc M. Galenieces raksta. 1981. gads (BOT15593)

 “Paulam Galeniekam 110”. Autors nezināms. 2006. gads. (BOT15553)

P. Galenieka biogrāfija. Autors E. Vimba. 1991. gads. (BOT15652)

"Profesors P. Galenieks bija arī dendrologs". Autors E. Vimba. 20. gs. beigas. (BOT15652)

P. Galenieka herbāriji un materiāli par viņu pieejami LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās, iepriekš sazinoties.

Daiga Jamonte, krājuma glabātāja

Pirms 130 gadiem pasaulē nāca slavenais ķīmiķis organiķis Gustavs Vanags (1891-1965). 2021. gada martā Latvijas Universitātes Muzejs par godu šai atceres dienai par mēneša priekšmetu ir izvēlējies profesora memoriālo darba galdu Latvijas ķīmijas vēstures muzejā.

Darba galds atrodas Latvijas ķīmijas vēstures muzejā Rīgā, Kronvalda bulvārī 4, 261. telpā. Sākotnēji muzejā bija tikai šī viena telpa un muzejs saucās “Profesora Vanaga memoriālais kabinets”. Saglabājušās vēsturiskās mēbeles: rakstāmgalds, centrālais galds, skapji un krēsli. Mēbeļu izvietojums gar divām sienām nav mainīts. Skapjos eksponēti kabineta kādreizējo saimnieku zinātniskie darbi, viņu sarakstītās grāmatas, sintezētās organiskās vielas.

Virtuāla izstāde ir veltīta rakstāmgaldam, pie kura pirms Gustava Vanaga strādājuši arī tādi izcili ķīmiķi kā Karls Adams Bišofs un Valdemārs Fišers. Pašlaik uz galda atrodas Gustava Vanaga piemiņas lietas - viņam jubilejās dāvināti albumi ar fotoattēliem un profesora citātiem, Organiskās sintēzes institūta kolektīva Gustavam Vanagam 70 gadu jubilejā 1961. gada 10. martā dāvinātais indandiona režģa modelis, 2 jubilejas dāvinātie kokgriezumi, mākslinieka Jāņa Strupuļa no plastilīna veidotie medaļu oriģināli (viens no kuriem ir Gustava Vanaga portrets), jubilejā dāvināts apgleznots šķīvis u.c. Zem stikla ir izvietota profesora Vanaga biogrāfija, darbinieka apliecības Latvijas Valsts universitātes Ķīmijas fakultātē un Rīgas Politehniskā institūta Ķīmijas fakultātē, lapiņa ar profesora piezīmēm.

Pa labi no rakstāmgalda skapī ir izvietota Gustava Vanaga doktora disertācija un habilitācijas darbs, autorapliecības, studiju laiku sekmju grāmatiņa un laboratorijas žurnāls, diplomandu saraksts, Vanagam veltītas grāmatas un konferences "Dikarbonilsavienojumu ķīmija" programmas un tēžu krājumi.

Videostāsts par izstādi

Virtuālā izstāde “Gustava Vanaga darba galds”

NEAIZMIRSTAMĀS BIOGRĀFIJAS. Gustavs Vanags un viņa mantojums

Latvijas Universitātes Muzeja organizētā "Zinātņu vēsture un muzeoloģija" sekcijas sesija: Pagātne sasaucas ar tagadni

Informācija par Latvijas ķīmijas vēstures muzeju.

Ar citiem Mēneša priekšmetiem aicinām iepazīties šeit.

Kristīne Kuzņecova, krājuma glabātāja

Par gada gliemi 2021 Latvijas Malakologu biedrība šogad ievēlēja birztalas vīngliemezi Cepaea nemoralis. Mērķis bija pievērst uzmanību diskusijai par ievestām, invazīvām un vietējās faunas sugām Latvijā. Tādēļ arī kārtējais mēneša priekšmets ir Hansa Šleša kolekcijas kaste ar šī gliemeža čaulām. Tā ir viena no skaistākajām un interesantākajām no kolekcijas kastēm, perfekti noformēta atbilstoši zinātnes un muzeja prasībām.

Hans Šlešs nopietni nodarbojies ar gliemju faunas izpēti kopš pagājušā gadsimta divdesmitajiem gadiem. Savus pētījumus H. Šlešs veicis gan dažādās Eiropas valstīs, gan arī citur pasaulē. Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados viņš kontaktējies ar Latvijas Universitātes (LU) profesoru Embriku Strandu un 1942.gadā aizstāvējis doktora grādu toreizējā Rīgas universitātē. Kopš tā laika LU Zooloģijas muzejā (tagad LU Muzeja Zooloģijas kolekcijās) glabājas vērtīga viņa dāvinātā Latvijas faunas etalonkolekcija. Tāpat H. Šlešs ir papildinājis muzeja krājumu arī ar dažādu eksotisko zemju gliemju paraugiem. Kopā H. Šlešs atsūtījis 630 čaulu paraugus.

H. Šleša disertācija ir nozīmīgs ieguldījums Latvijas malakofaunas izpētē. Tajā apkopoti visi iepriekš publicētie informācijas avoti par Latvijā sastopamām gliemju sugām, kā arī ekspedīcijās ievāktā informācija par gliemju sugu izplatību 1939. gadā.

Birztalas vīngliemezis Latvijā nav bieži sastopama suga. Tā izplatības areāls Rietumeiropa un Viduseiropa. Birztalas vīngliemezis varētu būt ievests Latvijā pirms apmēram 200 gadiem, iedzīvojies; atradnēs tas sastopams nelielās teritorijās, nav uzskatāms par kaitēkli. Kamēr tipiskās invazīvās sugas vairāk vai mazāk ir ieguvušas kaitēkļa statusu, piemēram, Spānijas kailgliemezis, melngalvas mīkstgliemezis. Galvenā pazīme ir tā, ka suga nesen ienākusi Latvijā un strauji savairojusies, pat izspiežot vietējās sugas no to ierastajām dzīves vietām. Birztalas vīngliemezis savās atradņu vietās apdzīvo nelielas teritorijas un neapdraud vietējās sugas.

Birztalas vīngliemeža čaulas izmēri – augstums 12-22 (dažreiz līdz 28) mm, platums 18-25 (dažreiz līdz 32) mm. Čaula lodveida, vītņojums konisks ar 5,5 vijumiem, šuves starp tiem samērā seklas. Čaulas ieeja ar lielu, brūnu lūpu (atlocītu malu), atsevišķiem eksemplāriem tā var būt gaiša vai pat balta. Čaulas pamatkrāsa ļoti variē: bāli dzeltena, zaļdzeltena, citrondzeltena, dzeltensārta, brūna ar violetu nokrāsu. Raksturīgas tumši brūnas spirāliskas joslas, kuru skaits variē no vienas līdz piecām.

Līdzīgā suga ir dārza vīngliemezis Cepaea hortensis. Gan svītrojums, gan krāsu variācijas ļoti līdzīgas. Lai atšķirtu abas sugas, uzmanīgi jāaplūko čaulas ieejas malu. Tā ir nedaudz atliekta un to sauc par lūpu. Dārza vīngliemezim tā ir balta, bet birztalas vīngliemezim brūna. Tomēr visdrošākā pazīme ir “mīlas bultu” forma un šķērsgriezums. Diemžēl “mīlas bultas” daba gadās atrast reti. Gliemeži tā izmanto tikai īpašā pārošanās brīdī – iedur bultu partnerim, bet tas nerada nekādu ievainojumu. Jādomā, ka tas tikai uzbudina partneri.

Citāts no Dž. Darels 2001. „Saskarsme ar dzīvniekiem”: „.. ja vēlaties piedzīvot patiesi eksotisku romānu, nemaz nav jādodas uz tropiskajiem mežiem: vajag tikai iegriezties pagalmā aiz savas mājas un piezagties gliemežu pārim. Tur jūs redzēsiet tik ideālu situāciju, kas noderētu par sižetu jebkuram romānam, jo gliemeži ir hermafrodīti, tātad ikviens no tiem var izbaudīt gan tēviņa, gan mātītes aplidošanu un kopošanos. Papildus šim duālajam seksam gliemežiem piemīt kaut kas vēl neparastāks – viņu ķermenī atrodas mazs maisveida izaugums, kurā ir kalcija karbonāta adatiņa, kuru sauc par “mīlas bultu”. Tādejādi, kad viens gliemezis – kurš, kā jau es teicu, ir vienlaikus gan tēviņš, gan mātīte – rāpo līdzās otram gliemezim, tāpat vienlaikus tēviņam un mātītei, abi nododas visdīvainākajai aplidošanai. Viņi sašauj viens otru ar savām “mīlas bultām”, kas dziļi ieurbjas ķermenī un tur ātri izšķīst. Šķiet, šis dīvainais duelis nav tik sāpīgs, kā izskatās – patiesībā bultas ieurbšanās sānos sagādā gliemezim baudu, iespējams, pat tādu kā eksotisku tirpoņu. Bet, lai nu kā, abus gliemežus tas iesveļ nepārvaramā pārošanās entuziasmā. Es neesmu dārznieks – bet ja tāds būtu, noteikti ierīkotu savā dārzā kādu mīkstu vietiņu visiem gliemežiem, pat ja tie noēstu manus dēstus. Jebkurš radījums, kas iztiek bez Kupidona palīdzības un pats nēsā līdzi stopu un bultas, pēc manām domām, ir vairāk vērts nekā garlaicīgi, neseksīgi kāposti. Šādi dzīvnieki dārzā ir pagodinājums.”

Gerald Durrell, 1958. Encounters with animals

Dažādu dzīvnieku, augu, biotopu un ģeoloģisko vietu izsludināšana par gada dabas simboliem ir ļoti labs veids kā pievērst sabiedrības uzmanību dabai un tās vērtībām. LU Muzejs katru gadu vairākus no aktuālajiem dabas simboliem iekļauj savas mājas lapas rubrikās.

Papildus informācija:

Rudzīte M. 1999. Latvijas zemesgliemeži. Gandrs, Rīga, 148 lpp.

Rudzīte M., Dreijers E., Ozoliņa-Moll L., Parele E., Pilāte D., Rudzītis M., Stalažs A. 2010. Latvijas gliemji: Sugu noteicējs. A Guide to the Molluscs of Latvia. LU Akadēmiskais apgāds, Rīga, 252 lpp.

Dzīvnieku daudzveidības mājas lapa. Mičiganas universitātes Zooloģijas muzejs

Birztalas vīngliemezis. Wikipedia

Mudīte Rudzīte, krājuma glabātāja

Latvijas Universitātes Muzeja Ģeoloģijas ekspozīcijā ikviens var apskatīt vienu no interesantākajiem un lielākajiem muzejā saglabātajiem iežu paraugiem – Latvijas devona dolomītu ar koraļļu vēdekļveida koloniju pārakmeņojumiem. Iezis veidojies ļoti sen – vēlā devona perioda Daugavas laikposmā vairāk nekā pirms 370 miljoniem gadu. Tajā laikā visu Latvijas teritoriju klāja silta sekla jūra, kas atradās tuvu pie Zemes ekvatora. Par to liecina arī dolomītā atklātās Prismatophyllum hexagonum Goldf. grupas četrstaru koraļļu fosilijas.

Izcilais dolomīta monolīts muzejā nonācis tikai pateicoties Latvijas ģeoloģijas pētnieku un LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes pasniedzēju profesionalitātei apzinoties šāda unikāla parauga zinātnisko vērtību, kā arī ģeologu palīgu entuziasmam, gādībai un spēkam (īpaši, ja tas sver gandrīz 100 kg). Tik izcila ieža parauga kopā ar Latvijā reti sastopamu koraļļu pārakmeņojumu ievākšana ģeologu lauka darbu laikā valsts nozīmes dolomīta atradnē Birži-Pūteļi 20. gadsimta 70.-80. gados, kā arī tā nonākšana LU Muzejā varēja realizēties tikai daudzu ieinteresēto personu sadarbības rezultātā.

Vēsturisks atskats

Dolomīts Latvijā ir viena no tām Zemes dzīļu bagātībām, kas cilvēkiem biju noderīga un kuru jau izmantoja ilgu laiku pirms pamatīgi un nopietni tika pētītas tā īpašības un konstatēta tā dažādība, klasificēti ieža tipi un paveidi. Latvijā to varam redzēt pašās pirmajās un vissenākajās mūra ēkās, piemēram, 12. gadsimtā būvētajos Meinarda baznīcas mūros pie Ikšķiles. No lieliem un nedaudz aptēstiem vietējā dolomīta bluķiem veidoti viduslaiku Rīgas baznīcu pamati, Rīgas pils senākās daļas, pilsētas nocietinājumu siena, kā arī kultūrvēsturiskās celtnes ne tikai galvaspilsētā, bet arī citās Latvijas vietās. Dolomītus izmantoja arī saistvielu ieguvei jau no 13. gs. kaļķu cepļos, kuri parasti atradās seno lauztuvju tuvumā. Lai gan 18. - 19. gadsimtā vēl bija daudz kļūdainu priekšstatu par Latvijas ģeoloģiju, tomēr tā laika iespiestajos darbos jau parādījās pirmās ziņas par vietējo dolomītu pētījumiem. Dažreiz dolomīti tika dēvēti par tiem vizuāli līdzīgajiem karbonātiežiem kaļķakmeņiem, kas Latvijā sastopami galvenokārt Kurzemes dienviddaļā. Šādi pārpratumi sastopami arī 20. gs. literatūrā, gan ne ģeoloģijas jomas speciālistu publikācijās.

Senākajās LU Muzejā saglabātajās 19. gadsimta dabas pētnieku kolekcijās, piemēram Bruno Dosa kolekcijā, atrodam dolomīta paraugus no tajā laikā Latvijā zināmajiem iežu atsegumiem. Īpaši vērtīgi ir saglabātie dolomītu paraugi ar pārakmeņojumiem, kas arī šodien speciālistiem dod iespēju konstatēt attiecīgo slāņkopu relatīvo ģeoloģisko vecumu.

Augšējā devona karbonātiežu slāņkopa, kas bija pieejama daudzajos iežu dabīgajos atsegumos tāpat kā citas devona griezuma daļas, jau sākot ar 20. gadsimta piecdesmitajiem gadiem arvien detalizētāk un sistemātiskāk tika pētītas arī urbumu seržu paraugu materiālā, jo bija uzsākta plaša Latvijas teritorijas ģeoloģiskā izpēte ar dziļurbumiem. Daudz apkopojošu darbu par šiem ģeoloģijas jautājumiem piecdesmitajos un sešdesmitajos gados publicēja viens no vadošajiem tā laika Latvijas pētniekiem Pēteris Liepiņš. Pēc viņa ierosmes daudzām Latvijas ģeoloģiskā griezuma daļām - svītām tika doti vietējie ģeogrāfiskie nosaukumi tādi kā Pļaviņu, Salaspils, Daugavas svītas, kurus lieto arī šodien. Lielais monolītais LU Muzeja dolomīta paraugs pārstāv biezu dolomīta slāņkopas daļu – augšējā devona Daugavas svītu.

Līdz 20. gadsimta beigām Latvijā tika veikti ģeoloģiskās izpētes darbi vairāk nekā 120 dolomīta iegulās, atklātas daudzas dolomīta atradnes, kuru kopīgie, ieguvei sagatavotie krājumi, pārsniedza simtiem miljonu kubikmetru. Ģeoloģiskās izpētes darbi turpinās 21. gadsimtā un ģeoloģi atklāj arvien jaunas izmantojama dolomīta atradnes.

Daudzas dolomīta paraugu kolekcijas nonākušas LU Muzejā jau pirms gadu desmitiem. Tās nodevuši Latvijas devona ģeoloģiskā griezuma pētnieki LU darbinieki Viktors Grāvītis, Vitālijs Sorokins, Visvaldis Kuršs, Ludmila Savvaitova un citi pēc tematisko zinātnisko pētījumu pabeigšanas un rezultātu publikācijas. Pārskatot un izvērtējot Muzeja krājumā saglabātās kolekcijas var secināt arī par Latvijas zinātnieku pētījumu daudzpusību un plašo ģeogrāfiju. Lai gan dolomīti sastopami visā pasaulē, par to veidošanos un izcelsmi jeb ģenēzi zinātnieki arvien vēl nav vienisprātis. Ilgu laiku Latvijas dolomītu izcelsmi un veidošanos noskaidro ĢZZF vadošais pētnieks, asociētais profesors Ģirts Stinkulis. Viņa pārdomātos Latvijas devona perioda jūras baseina vides modeļus un iespējamos iežu dolomitizācijas procesus vispirms iepazīst un apgūst LU studenti, nākamie ģeoloģijas speciālisti, kas turpmākās darba gaitās tos varēs aprobēt gan zinātniski teorētiskajos, gan lietišķajos dolomīta atradņu izpētes darbos.

Dolomītu iedalījums un tipiskie paveidi

Karbonātiezim, kuru 18. gadsimtā pirmais aprakstīja franču mineralogs Deods de Dolomjē un kuršs sastāv galvenokārt no minerāla dolomīta, dots tāds pats nosaukums – dolomīts, dabā sastopamo paveidu un tipu ir daudz. Iespējams arī tas ir par iemeslu kādēļ ne tikai LU Muzeja krājumā, bet arī Ģeoloģijas ekspozīcijā redzami daudzi ļoti dažādi dolomīta paraugi. Arī LU Dabas mājā jaunajā ekspozīcijā “Zemes dzīļu bagātības Latvijā: dolomīts” (kas sasaucas un turpina iepriekš veidoto tematisko “Zemes dzīļu bagātības Latvijā: ģipšakmens) ikviens var aplūkot un iepazīties ar desmitiem atšķirīgu Latvijas dolomītu paraugu no LU Muzeja Ģeoloģijas kolekciju krājuma.

Minētā ieža ģenētisko tipu daudzveidība atainota arī agrāko gadu klasifikācijās. Par to liecina 1942. gadā Universitātes apgādā iznākušajā A. Dreimaņa un P. Liepiņa grāmatā "Latvijas minerāli un ieži" publicētais ieteikums, lietot vienotu klasifikāciju arī turpmāk gan studentu mācību kursos, gan arī ģeologu lauku darbos. Šī Latvijas (toreiz Rīgas) Universitātes mācību grāmata bija viens no pirmajām un plašākajām latviešu valodā izdotajām publikācijām, kurā tika sniegti Latvijā sastopamo minerālu un iežu, tai skaitā arī dolomītu, apraksti, klasifikācija un terminoloģija. Dolomīti, līdzīgi citiem nogulumiežiem, ir ļoti dažādi pēc struktūras un tekstūras, kā arī atšķirīgi ģenētiskā ziņā, un daudzveidība ir viena no raksturīgākajām šī ieža pazīmēm.

Sākoties detalizētiem Latvijas dolomītu pētījumiem 20. gadsimtā tos centās iedalīt pēc ieža struktūras un tekstūras īpatnībām deviņos dažādos struktūrģenētiskajos tipos. Vispirms to piedāvāja ģeologs Pēteris Liepiņs pētot dolomītu atsegumos vēl neappludinātajā Daugavas ielejā un citur. Ilgus gadus pētot Latvijas karbonātiežus, Viktors Grāvītis tos iedalīja daudzos litoloģiski morfoloģiskajos paveidos. Tos apzīmējošie vietvārdi bija no Latvijas centrālās daļas (galvenokārt Vidzemes), jo tur dolomīti tika pētīti un analizēti detalizēti, tieši tur atsedzas vērtīgākie Latvijas dolomītu slāņi, kurus visvairāk izmanto arī mūsdienās. Arī V. Sorokins pētījumos izmantoja tā laika klasifikācijā pieņemto sedimentogēno dolomītu grupai raksturīgo morfoloģisko struktūrtipu nosaukumus: zemjainie, krītveidīgie, porcelānveida, pārkristalizētie cukurveida jeb spārinīti. Otrajā, vairāk pārkristalizēto, metasomatisko dolomītu grupā tika izdalīti sekojoši morfoloģiskie struktūrtipi: kvarcītveida jeb pļavinīti, marmorveida, plankumainie smilšakmensveida jeb vidagīti, joslainie smilšakmensveida jeb alsviķīti, cukurveida un mirgojošie, rupjkristāliskie jeb apīti, kramveidīgie ar reliktu organogēnu struktūru, porcelānveida ar reliktu organogēnu struktūru. Terminus "spārinīti", "pļavinīti", "vidagīti", "alsviķīti" un "apīti" piedāvājis V. Grāvītis, un tie atvasināti no šo dolomītu paveidu izplatības vietu ģeogrāfiskajiem nosaukumiem, bet to ieviešana ģeoloģiskajos darbos gan zinātniski teorētiskajos, gan derīgo izrakteņu praktiskajā pētniecībā varēja būt autoru, izpildītāju izvēle. Daļēji tā ieviesta arī ģeoloģiskās izpētes darbos, kas deva iespēju pēc vienkārši nosakāmu ieža makroskopisko pazīmju kopuma rekognosticēt dolomītu tipu gan atsegumos, gan urbumu serdēs. Tas savukārt radīja daudz precīzākus secinājumus gan par rajona ģeoloģisko uzbūvi, slāņu izplatību, gan to stratigrāfisko piesaisti un secību, kā arī par atšķirīgo iežu tipu izmantošanas un ieguves iespējām. Nosakot makroskopiski lauka apstākļos dolomītu morfoloģiskos struktūrtipus jau tika dota ievirze likumsakarību noskaidrošanai par to izcelsmi un izmaiņu procesiem.

Plašs ieža raksturojums nepieciešams pētniekiem detāli aprakstot dolomīta slāņus, bet ne vienmēr tas atainojas ļoti būtiskajā dokumentācijā, kas vienmēr tiek saglabāta kopā ar ekspedīcijās un lauka darbos ievāktajiem paraugiem. Analizējot un pētot muzeja krājuma paraugiem pievienoto “pasi” jeb etiķeti (kā to sauc profesionāļi), bez kuras paraugam zūd zinātniskā, vēsturiskā un samazinās arī muzejiskā vērtība, reizēm, īpaši visvecākajās kolekcijās, tiek konstatēts tikai ieža nosaukums, bet maz raksturojošas informācijas, tai skaitā par dolomīta paveidu vai citām īpatnībām. Muzeja krājuma priekšmetam vērtību dod visa etiķetē ietvertā informācija: kur un kad ievākts paraugs, kas ir vākuma autors un citi parametri. Muzeja darbinieki apliecina, ka jo plašākas ir ziņas, jo vairāk iegūst citi pētnieki nākotnē. Diemžēl rakstītā informācija par iepriekš minēto īpašo dolomīta paraugu ir nepilnīga un muzeja darbiniekiem pētījums būs jāturpina, lai noskaidrotu ieža konkrēto ievākšanas gadu.

Kopā ar LU Muzeja Ģeoloģijas kolekcijās saglabātajiem dolomītu paraugiem, kas veido visu Latvijā izplatīto un sastopamo dolomītu tipisko paveidu etalonkolekciju, tiek rūpīgi glabāti arī nogulumieža plānslīpējumi, kas bijuši ļoti būtisks zinātniskais materiāls un vēlāk nodoti muzejam. Muzeja speciālisti uzsver, ka pat neliela apjoma iepriekš dokumentēti preparāti var kļūt par vērtīgu zinātnieku ieguvumu nākotnē, jo tajos “ieliktā” Zemes dzīļu informācija saglabājas ļoti ilgi, turklāt tie pieejami analītiskajai izpētei metodēm, kuras arvien attīstās un tiek pilnveidotas, piemēram, polarizētas gaismas mikroskopijas, elektronmikroskopijas, rentgenspektrālās un vēl citas mikropasaules izpētei. Pat vissīkākajos dolomīta kristālos, no kuriem sastāv iezis, kā arī iezī atrodamajos senās dzīvības pārakmeņojumu paraugos var konstatēt un noskaidrot ģeoloģiskās vides īpatnības un tālākās pārveidošanās gaitas likumības.

Jau 1980. gadā Latvijas pamatiežu pētnieks Vitālijs Sorokins ļoti detalizēti un ineresantā veidā aprakstīja senās devona perioda jūras vidi, tur mītošos dzīvniekus un ekosistēmu. Saistoši un visiem saprotami skaidroti zinātniskie atklājumi par senās jūras rifveida sēkļiem, kurus apdzīvoja ne tikai tagad izzudušie četrstaru koraļļi, bet arī gliemeži, galvenokārt gastropodi, kā arī brahiopodi, sūkļi, stromatoporas, jūras lilijas un citi jūras iemītnieki. Devona perioda Daugavas laikposma rifiem līdzīgās ģeoloģiskās struktūras tika pētītas dolomītu slāņkopā pie Saulkalnes, kur nedaudz senākus slāņus veidoja arī sārtie gliemeždolomīti, ko izmantoja Rīgas ēku būvniecībā. Līdzīgi iežu slāņi ar koraļļu un gliemežu pārakmeņojumiem tika atklāti arī pie Jēkabpils Biržu-Pūteļu dolomīta ieguves karjerā, no kura LU Muzejā nonāca unikālie dolomīta paraugi: lielais monolīts ar koralli no V. Sorokina 1980. gadu vākuma, kā arī reti atrodamie silicitizēto koraļļu pārakmeņojumu fragmenti no raksta autores 1987. gada vākuma, veidojot tematisko pētniecības darbu zinātniskās kolekcijas.

Dolomītu īpatnības un interesanti minerāli

Dabaspētnieka un muzeju darbinieka Jāņa Grestes (1876 - 1951) 1936. gadā uzņemtajā kultūrfilmā par pelēko dārgakmeni dēvētajā iezī dolomītā (režisora Voldemārs Pūce pēc Jāņa Grestes scenārija uzņemtā filma „Mūsu pelēkais dārgakmens”) Latvijas pētnieki atklājuši daudz interesanta un neparasta.

Atsevišķi LU Muzeja paraugi ir unikāli ar tajos atklātajiem devona perioda dzīvnieku pārakmeņojumiem. Īpaši rets ir dolomīts ar tajā atrastajām koraļļu būvēm. Lai gan ģeologa, paleontologa Vitālija Sorokina daudzajās apjomīgajās publikācijās par Latvijas augšējā devona dolomītu slāņkopu un tajā izpētītajiem seno dzīvnieku pārakmeņojumiem minēti arī koraļļu atradumi, līdz mūsdienām labi saglabājušies ir tikai Daugavas svītas karbonātiežu slāņkopas augšējā daļā – Kranciema ridas nogulumos Biržu-Pūteļu atradnē ievāktie un LU Muzeja Ģeoloģijas ekspozīcijā apskatāmie. Zinātājiem un pētniekiem tādu dzīvnieku kā brahiopodu vai jūras liliju, īpaši - koraļļu atlieku atradumi norāda uz to, ka tos ietverošie ieži sākuši veidoties siltās jūrās ar normālu ūdens sāļumu. Paleoģeogrāfijas pētniekiem tie dod iespēju precizēt seno Zemeslodes karti, kur devonā Latvijas teritoriju pārklājošā jūra ir saistīta ar tā laika plašo pasaules okeānu.

Otrs atklājums, par ko liecina un fakts kuru vēlreiz apstiprina dolomīta atradums ar koraļļu koloniju fragmentiem, ir zinātnieku izteiktās hipotēzes ieraugāms lietiskais pierādījums. Jau 1992. gadā Latvijas ģeoloģijas pētnieks V. Kuršs savā monogrāfijā, attēlojot devona paleokontinenta daļas shēmu, kurā ietilpa arī Latvijas teritorija, norādīja iespējamo senā Zemes ekvatora vietu. Arī 2018. gadā izdotajā LU kolektīvajā monogrāfijā “Latvija. Zeme, daba, tauta, valsts” pētnieki Ģ. Stinkulis un E. Lukševics senā Eiramerikas kontinenta paleoģeogrāfiskajās kartēs Latviju iezīmē dienvidu puslodē gandrīz pie ekvatora. Un tas tiešām ir ļoti tuvu lielā dolomīta monolīta ar koraļļu pārakmeņojumiem atraduma vietai Latvijā.

Unikālo un izcilo LU Muzeja Ģeoloģijas ekspozīcijas dolomīta paraugu var ieraudzīt LU Muzeja Ģeoloģijas kolekciju ekspozīcijā. Vairāk uzzināt par parauga vēstījumu un akmens izmaiņām miljoniem gadu laikā var uzzināt arī vietnē un ekspertes Vijas Hodirevas videostāstā.

Vērīgs apmeklētājs lielajā dolomīta monolītā varēs atklāt arī daudz interesantu minerālu: dolomītu iekrāsojošos sarkanos vai dzeltenīgi brūnos dzelzs savienojumus – hematītu, gētītu, lepidokrokītu; silīcija savienojumus – kramu vai sīkos kvarca kristālus; īpaši izteiksmīgos zaļos minerālus - malahītu vai paligorskītu, kurus pētnieki izmanto kā ieža pārveidošanās, senās ģeoloģiskās vides un klimata indikatorus.

Dolomīta izmantošana praktiskām vajadzībām

Dolomīti ir plaši izmantojama dažādu būvmateriālu izejviela un otrs Latvijā visvairāk iegūstamais derīgais izraktenis pēc smilts un grants. Dolomīts kā Latvijas Zemes dzīļu bagātība šodien tiek iegūts 6 valsts nozīmes dolomīta atradnēs, kas ir ievērojami vairāk nekā ģipšakmens vai kaļķakmens (izstrādā pa vienai atradnei), turklāt ilgus gadus aktīvi darbi notiek vēl vairāk nekā 20 citās atradnēs. Par valsts nozīmes atradnēm definētas Dārzciema, Kranciema, Aiviekstes-kreisais krasts, Iecavas, Pērtnieku, Biržu-Pūteļu detāli izpētītās dolomīta atradnes, no kurām ievāktie un LU Muzeja Ģeoloģijas kolekcijām dāvinātie paraugi eksponēti LU Dabas mājā un atainoti bukletā “Zemes dzīļu bagātības Latvijā: dolomīts”. Varētu teikt, ka Valsts nozīmes atradnē Birži-Pūteļi ievākto unikālo Daugavas svītas dolomīta paraugu no sadrupināšanas mehāniski izturīgajās būvniecības šķembās vai sadedzināšanas būvkaļķos paglābuši LU pētnieki, kā arī visiem interesentiem pieejamu līdz mūsdienām saglabājuši muzeja darbinieki.

Literatūra:

Dolomites (a volume in honour of Dolomieu). Ed. by Bruce Purser, Maurice Tucker, and Donald Zenger, 1994. Spec. Publ. Nr.21 of the International Association of Sedimentologists. 455 p.

Dreimanis A., Liepiņš P. 1942. Latvijas minerāli un ieži. Rīga, 312 lpp.

Eiduks J., Kalniņš M. 1961. Latvijas PSR derīgie izrakteņi un to izmantošana. Rīga, 432 lpp.

Grāvītis V., Hodireva V. 1990. Vecrīgas ēku apdarē izmantojamo Rīgas apkārtnes devona dolomītu galveno tipu raksturojums. Rīga – LUM Ģeoloģijas institūta fonds.

Greste J. 1936. Zemes bagātību pētīšanas komitejas kultūrfilma „Mūsu pelēkais dārgakmens”. Valsts papīru spiestuve, Rīga, 15 lpp.

Hodireva V. 1996. Latvijas devona dolomītu klasifikācijas. Latvijas devona un kvartāra nogulumu pētījumu materiali. Zinātnisko rakstu krājums. Rīga: LU. 5 - 15. lpp.

Hodireva V. 1986. Būvniecības dolomīta resursu izvietojums Latvijas PSR (krievu val.). VNIIMORGEO zinātniski tehniskā konference (referātu tēzes). Rīga.

Forecast Map of Hard Combustible and Non-metalic Mineral Recources of the Soviet Baltic Republics. Scale 1:500 000 (angļu un krievu val.). Editor-in-Chief A.Grigelis. Mingeo SSSR, 1991.

Kondratjeva S., Hodireva V. 2000. Latvijas dolomīti. Valsts ģeoloģijas dienests. Rīga. 79 lpp.

Lukševiča L. 2020. Devona sistēmas Franas stāva fosīlijas paleontoloģiskajās kolekcijās Latvijas Dabas muzejā. Daba un muzejs, Nr. 11. Izdevējs Latvijas Nacionālais dabas muzejs, Rīga. 30-37.lpp.

Lukševičs E. 2017. Kāds klimats valdīja Baltijā vēlajā devonā? LU 75. zinātniskā konference: Ģeogrāfija. Ģeoloģija. Vides zinātne. Referātu tēzes. Rīga, Latvijas Universitāte. 152-155.

Sorokin, V. 1978. Etapi razvitija severo-zapada Russkoj platformi vo franskom veke [Krievijas platformas ziemeļrietumu daļas attīstības posmi Franas laikmetā]. Rīga, Zinātne. 282 lpp. (krievu val.).

Sorokin, V. 1981. Franskij jarus [Franas stāvs]. Gr.: Sorokins, V. (atb. red.). Devon i karbon Pribaltiki. Rīga, Zinātne, 142.–258. lpp. (krievu val.).

Sorokins V. 1980. Saulkalnes rifveida sēkļa paleoekoloģiskā zonalitāte. Dabas un vēstures kalendārs. Izdevniecība ‘’Zinātne’’, Rīga. 133-138.lpp.

Stinkule A., Stinkulis Ģ. 2015. Latvijas devona dolomīti. Daugavpils, Daugavpils Universitātes Akadēmiskais apgāds “Saule”. 80 lpp.

Stinkulis Ģ. Latvijas devona klastisko-karbonātiežu un kaļķakmeņu-dolomītu pārejas zonu sedimentoloģija un mineraloģija. 1998

Stinkulis Ģ., Lukševičs E. 2018. Devona un karbona sedimentācijas baseini. Vēlā devona baseini. 6.4. nod. LU kolektīvā monogrāfija Latvija. Zeme, daba, tauta, valsts. Rīga. 156-160.lpp.

Zeida A. 1980. Derīgo izrakteņu izmantošana Latvijā feodālisma laikā. Dabas un vēstures kalendārs. Izdevniecība ‘’Zinātne’’, Rīga. 191-193.lpp.

Куршс В.М. 1992. Девонское терригенное осадкопление на Главном девонском поле. «Зинатне», Рига, 208 c.

Лиепиньш П. П. 1963. Стратиграфия франских отложений Латвии. В кн: Франские отложения Латвийской ССР. Рига. 3 - 94 с.

Vija Hodireva, eksperte

Līdztekus Latvijas Dziesmu un Deju svētkiem, viens no gaidītākajiem svētkiem studentu vidū ir Studentu Dziesmu un deju festivāls “Gaudeamus”, kuri šogad svin 65. gadu dibināšanas jubileju. Sveicot lielajā svētku jubilejā gan esošos un bijušos dalībniekus, gan kolektīvu vadītājus, Latvijas Universitātes Muzejs (turpmāk LU Muzejs) jūnija “Mēneša priekšmetā” vēlas dot ieskatu par priekšmetiem, kas glabājas krājumā un sniedz ziņas par Studentu dziesmu un deju festivāla “Gaudeamus” vēsturi un Latvijas Universitātes pašdarbības kolektīvu dalību svētkos.

LU Muzeja krājumā atrodami dažādi priekšmeti, kas saistāmi ar svētku norisi – informatīvi bukleti par svētku vēsturi un dalībniekiem, “Gaudeamus XV” dziesmu grāmatiņa, koncertu programmas, ar kuru palīdzību var iepazīties ar koncertu repertuāru daudzveidību, fotogrāfijas, nozīmītes ar “Gaudeamus” svētku simboliku, kā arī trīs unikālāki priekšmeti, kam ir memoriāla nozīme - aploksne, kas veltīta 1971. gada “Gaudeamus” svētkiem, kas norisinājās Rīgā un pierāda svētku nozīmību sabiedrībā, ieejas biļete uz svētku koncertu Ogres estrādē un ielūgums uz “Gaudeamus VIII” uz dziesmu un deju koncertu Rīgas pilsētas Kultūras un atpūtas parka Lielajā estrādē.

Mēneša priekšmetu aprakstu papildina virtuālā izstāde “Studentu dziesmu un deju festivāls “Gaudeamus” dalībnieku atmiņās”, ko veido atmiņas fotogrāfiju formātā par svētku norisi un pasākumiem. Izstādes mērķis ir parādīt Studentu dziesmu un deju festivāla norisi no dalībnieka puses – kā notiek mēģinājumi un koncerti, pasākumu dažādību “Gaudeamus” svētku laikā un svētku nozīmību dalībnieku vidū. Izstādē izmantotas fotogrāfijas no bijušo un esošo dalībnieku arhīviem un tās sakārtotas hronoloģiskā secībā, izsekojot konkrētiem svētkiem – “Gaudeamus VIII” 1981. gadā, “Gaudeamus IX” 1984. gadā, “Gaudeamus XVII” 2014. gadā un “Gaudeamus XVIII” 2018. gadā.

Katri svētki ir īpaši ne tikai dalībnieku dažādības dēļ, bet arī tāpēc, ka tiek izvēlēts simbols, ar ko asociējas katri svētki. Simbolus ir iespējams redzēt gan uz koncertu programmām, gan bukletiem, gan dāvanām katra kolektīva dalībniekiem. Ļoti labi tie redzami arī uz nozīmītēm, kuras tiek izdalītas visiem dalībniekiem kā piemiņa par dalību festivālā. Tā kā svētki radīti, lai saliedētu visas trīs Baltijas valstis (svētku izveides sākumā 1955. gadā PSRS republikas) katrā svētku simbolā tās tiek īpaši uzsvērtas, piemēram, uz 1984. gada festivāla nozīmītes attēloti Lietuvas PSR, Latvijas PSR un Igaunijas PSR karogi, kas apvienojas vienā kopīgā simbolā – Tallinas estrādē, kurā norisinājās “Gaudeamus” noslēguma koncerts. Stilizēti visas Baltijas valstis tiek attēlotas arī uz 1991. gada nozīmītes – kā tautumeita ar trīs sejām, kur katra no tām reprezentē Lietuvu, Latviju un Igauniju.

Tāpat katra Baltijas valsts var parādīt savu tradicionālo kultūru koncertos, un unikalitāte visvairāk izpaudās tieši repertuāra ziņā. Kā redzams, piemēram, 1991. gada noslēguma koncerta programmā, katra Baltijas valsts ar dalībniekiem uzstājas savā koncerta daļā ar repertuāru, kas reprezentē katru valsts kultūru. Lietuvas Republikas programmā redzami skaņdarbi ar tādiem nosaukumiem kā “Žemaišu ceļš”, “Kur Šešupe tek” un “Par lietuviešiem esam dzimuši”; igauņi piedalījās ar tādiem skaņdarbiem kā “Igauņu karogs”, “Dzimtene” un “Jūras dziesmu popūrijs”; savukārt Latvijas pašdarbības kolektīvu dalībnieki savā repertuārā iekļāva tādus skaņdarbus kā “Dievs, dod mūsu tēvu zemei”, “Lokatiesi, mežu gali”, “Div’ pļaviņas es nopļāvu” un “Lobs ar lobu sazatika”. Noslēguma koncerta beigās tiek izpildīts skaņdarbs “Baltijai”, ko dzied apvienotie kori, tādā veidā norādot, ka, kaut gan katra Baltijas valsts ir atšķirīga, mēs visi tomēr esam viens veselums, it īpaši sanākot kopā ar mērķi dziedāt, dejot un muzicēt. Tāpat liela daļa no repertuāra reprezentē jauniegūto brīvību, piemēram, “Lietuva”, “Dziesma brīvai Latvijai” un “Tev mūžam dzīvot, Latvija!”.

Lai iegūtu pilnīgāku skatu par dalībniekiem un iepazītos ar organizatoru komandu un kolektīvu vadītājiem, uz katriem svētkiem tiek izveidoti informatīvi bukleti par svētku vēsturi, dalībniekiem, kolektīvu vadītājiem un citām iesaistītajām personām, bez kuru palīdzības svētki nevarētu notikt. LU Muzeja krājumā šādi bukleti ir saglabājušies no diviem svētkiem – 1968. gada svētkiem Viļņā un 1981. gada svētkiem Rīgā. Šādi bukleti ir svarīgi, jo dod iespēju iepazīties ar visiem kolektīviem, kas piedalās svētkos, pat ja apmeklētājam nav iespēja doties uz visiem koncertiem. Tāpat iespējams uzzināt ko vairāk par kolektīvu vēsturi, to dibināšanu un arī to, kādu repertuāru katrs kolektīvs ir sagatavojis, kā arī konkursiem, kādos kolektīvs ir piedalījies un ieguvis godalgotas vietas. Īpaši izceļas tieši 1968. gada buklets, kurā visi dalībnieki ir sadalīti pa koncertu dienām un vietām, kādās tie uzstājas.

Bukletos var iepazīt dalībniekus no dažādām Latvijas PSR augstākajām mācību iestādēm. Tā kā bukleti saglabājušies no svētkiem, kas notikuši ar trīspadsmit gadu starpību, ir iespējams redzēt arī to, ka katros svētkos nepiedalās vieni un tie paši kolektīvi no Latvijas Valsts universitātes, līdz ar to rodas dažādība. 1968. gada “Gaudeamus” svētkos no Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātes piedalās tikai Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātes tautas koris (tagad Latvijas Universitātes jauktais koris “Juventus”). To, ka piedalās tikai viens pašdarbības kolektīvs var izskaidrot ar to, ka pēc Latvijas okupācijas Latvijas Universitātē tika aizliegta dažādu pašdarbības kolektīvu darbība, piemēram, Prezidiju Konventa Vīru Kora (P!K!V!K!) un jauktā kora “Dziesmuvara” darbība, kā arī daudzi no tiem kolektīviem, kas piedalās vēlākos gados, vēl nebija izveidoti, piemēram, sieviešu koris “Minjona” izveidots tikai 1975. gadā, bet Folkloras deju kopa “Dandari” dibināts 1980. gadā. Tāpat vienlaikus “Gaudeamus” festivālam norisinās arī dažādi konkursi un pasākumi, kas paredzēti konkrētiem pašdarbības kolektīviem, piemēram, deju konkursi, tas arī varētu būt iemesls tam, kādēļ tieši 1968. gada “Gaudeamus” svētkos nepiedalās Tautas deju ansamblis “Dancis”.

Savukārt 1981. gadā no Latvijas Valsts universitātes piedalās tādi kolektīvi kā Latvijas Valsts universitātes tautas koris “Juventus”, Latvijas Valsts universitātes sieviešu koris “Minjona”, Latvijas Valsts universitātes Tautas deju ansamblis “Dancis” un Latvijas Valsts universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes deju kolektīvs.

Neatņemama sastāvdaļa svētku bukletos ir fotogrāfijas, kas dod iespēju ne tikai aplūkot kolektīvu dalībniekus, bet arī sniedz vizuālu ieskatu paša kolektīva darbībā, piemēram, mēģinājumos, koncertos un konkursos. Interesanti ir arī tas, ka 1968. gada buklets sarakstīts gan krievu, gan lietuviešu valodā, tādā veidā piesaistot svētkus vēl vairāk Lietuvai kā vietai, kurai tajā gadā dots uzdevums tos rīkot, savukārt 1981. gada buklets lasāms tikai krievu valodā.

Ideja par Studentu dziesmu un deju svētkiem nāk no Igaunijas – redzot, cik veiksmīgi norisinās Igaunijas Dziesmu un deju svētki, diriģents Ričards Ritsings nolēma izveidot dziesmu svētkus tieši studentiem. Sākotnēji kopā dziedāt sanāca Igaunijas universitāšu studentu kori. Kad 1954. gadā vīriešu koris no Viļņas viesojās Tartu, abu koru vadītāji izteica vēlmi uzaicināt arī Rīgas studentu korus, lai apvienotos un kopīgi uzstātos koncertā. Tomēr ātrā laika periodā tas bija neiespējami, jo bija vajadzīgas atļaujas no visu iesaistīto universitāšu rektoriem. Tomēr Ričards Ritsings neatkāpās no savas idejas izveidot studentu dziesmu svētkus. Un tā 1955. gada 21. jūlijā ar Tartu Universitātes rektora Fjodora Klementa atļauju un atbalstu tika nolemts rīkot pirmos Studentu dziesmu svētkus 1956. gada vasarā Tartu. Tāpat tika nolemts, ka Studentu dziesmu un deju svētki norisināsies katru reizi savā pilsētā kādā no Baltijas valstīm reizi četros gados, tomēr ne vienmēr sanāca tā, piemēram, pirmie divi festivāla norisinājās ar divu gadu atstarpi, toties trešie svētki notika pēc deviņu gadu pauzes. Tomēr vēlāk rīkotājiem izdevās pieturēties pie sava noteikuma un svētki tika rīkoti pēc izdevības reizi trīs, četros vai pat piecos gados.

Ar katriem Studentu dziesmu un deju svētkiem, dalībnieki pulcējās kopā arvien vairāk un pārstāvēja dažādas kategorijas – dziedātāji, dejotāji, teātra dalībnieki, mūziķi un vēl citi. Katros svētkos tika izraudzīti arī goda diriģenti un vēlāk arī horeogrāfi, un šos goda titulus pārstāvēja arī Latvijas pašdarbības kolektīvu vadītāji – Haralds Mednis, Artūrs Bobkovics, Paulis Kvelde, Edgars Račevskis, Imants Kokars, Uldis Šteins, Hermanis Eglītis, Harijs Sūna, Juris Kļaviņš, Rolands Juraševskis, Māris Martinsons, Jānis Siliņš un citi.

Kaut gan šie svētki pamatā sastāv no visu trīs Baltijas valstu dalībniekiem, katru gadu festivāls uzņēma dalībniekus arī no citām PSRS republikām, piemēram, Baltkrievijas, Ukrainas, Tatarstānas, Moldovas, Karēlijas, Gruzijas un citām vietām. Pēc PSRS krišanas un Baltijas valstu neatkarības atgūšanas, festivālam piebiedrojās dalībnieki arī no tādām valstīm kā Beļģija, Lielbritānija, Austrija, Amerikas Savienotās Valstis un Dānija. Tāpat arī pēc neatkarības atgūšanas pirmajos “Gaudeamus” svētkos 1991. gadā beidzot repertuāru varēja veidot tā, kā paši dalībnieki vēlējās, repertuārā iekļaujot pirms tam neatļautus un nacionālus skaņdarbus.

Kaut gan Studentu dziesmu un deju svētki “Gaudeamus” tika dibināti ar domu saliedēt Lietuvu, Latviju un Igauniju, tieši daudzveidība gan repertuāra, gan dalībnieku, gan dalībvalstu ziņā šo festivālu ir padarījusi pievilcīgu un nostādījusi kā potenciālu galamērķi katram studējošajam jaunietim, kas brīvo laiku piepilda ar dalību pašdarbības kolektīvā. Tāpat šī daudzveidība pierāda to, ka atsevišķas valsts kultūra nepastāv tikai valsts robežās, bet gan cilvēkos, kas sevi uzskata par piederīgu konkrētai kultūrai un vēlas to nest pasaulē un ar to dalīties.

Vairāk par svētku norisi un vēsturi iespējams iepazīties šeit:

1. Oficiālā Studentu festivāla “Gaudeamus” mājaslapa
2. Lietuvas Nacionālās kultūras centrs
3. Valsts izglītības satura centrs. Baltijas valstu studentu dziesmu un deju svētki “Gaudeamus”

Paula Tomsone, krājuma glabātāja

Latviešu Botāniķu biedrība par Gada augu 2021 ir izvēlējusies pļavas jeb parasto ķimeni Carum carvi, ko šobrīd ik katrs varam sastapt mūsu pļavās, kādam ķimenes varbūt aug arī pagalmā vai dārzā. Latvijas Universitātes (LU) Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās savukārt glabājas pļavas ķimeņu herbārijs.

Ķimenes ir plaši izplatītas visā Eiropā, arī Latvijā. Diemžēl, to izplatība ir sākusi samazināties, kā dēļ Latvijas Botāniķu biedrība šajā gadā aicina: “meklēsim atbildi uz jautājumu, kāda ir ķimenes pašreizējā izplatība un to ietekmējošie faktori. Aicinām ziņot par pļavas ķimenes atradnēm portālā Dabasdati.lv vai rakstot uz e-pastu botaniku-biedriba@hotmail.com.”

Ķimenes bagātīgi atrodamas LU Muzeja herbārijā. Vislielākā ķimeņu herbārija kolekcija muzejā glabājas Herbarium Latvicum (starptautiskais kods RIG II), kurā ir 92 herbārija vienības. Herbarium Latvicum kolekcija ir veidojusies Latvijas Universitātē līdz ar tās dibināšanu, tajā ir gan LU mācību spēku un studentu vākumi, gan arī iekļauti vēsturiskie herbāriji, piemēriem: Rīgas Dabaspētnieku biedrības (1845 - 1939) herbārijs, Fichtenberga herbārijs, kuru paraugi arī atrodami šajā Carum carvi mapē. Katram herbārijam ir klāt pievienota etiķete, kurā ir norādes par konkrēto vākumu. Šajā mapē 15 herbārijiem ir “Herbarium Universitatis Latviensis” etiķetes, tas gan nenozīmē, ka tikai šie būtu LU dabaspētnieku vākums. Parasti pilnu noformētu etiķeti sagatavo pats ievācējs un to joprojām lasām uz herbārija. Ir herbāriji, kam pievienota tikai, tā sauktā, lauka etiķete. Arī informācija uz etiķetes ne vienmēr ir pilnīga, reizēm tā satur ļoti skopas ziņas. Lielākoties no etiķetes var uzzināt, kas augu ir ievācis, kad un kur, citreiz atrodams arī detalizētāks vietas apraksts, piemēram pļavas ķimenes vākumam no Snēpeles pagasta etiķetē sniegta informācija “”Dunduros”, sausā pļavā pie “lakšķenes” (krūmi)” vai Abavas grīvā veiktajam atradumam “Ventas kreisais krasts, starp Cēlēju mājām un Venti, ceļmalā, grāvī”.

Herbarium Latvicum glabātie Carum carvi herbāriji ir ievākti laikā no 1820. – 1982. gadam. Lai arī liela daļa ir Rīgas apkaimē ievākti eksemplāri, kopumā vākumi ir veikti visos Latvijas vēsturiskajos novados. Ir vākumi, kas veikti arī pašā Rīgā, tās rajonos, piemēram Vecāķos, Jaunmīlgrāvī. Senākais Rīgas atradums veikts 1852. gadā Torņakalnā, šo eksemplāru ir ievācis viens no Rīgas Dabaspētnieku biedrības dibinātājaiem Fridrihs Aleksandrs Būze (Buhse, 1821-1898). Tā kā Rīgas robežas šajos gados ir mainījušās, šeit etiķetē norādīts “Torņkalnā pie Rīgas”. Jāatzīst, ka šie nav vienīgie ķimeņu atradumi pilsētā. Tādi ir arī Ogrē pie Liepkalnu ielas, Koknesē alejā pie doktorāta, Sabilē sētmalē, Bauskā bijušās Beķeres vidusskolas parkā, Zemnieku ielā Rēzeknē.

Vairākiem herbārijiem uz etiķetes ir detalizētākas norādes par to atrašanas vietu. Skatoties šos aprakstus, jāsecina, ka tiešām, lielākoties atradne ir bijusi pļava. Bet ķimenes atrastas arī mitrākās vietās, grāvmalē, arī – grāvī, upmalā un pat “Ķemeru mežā purva zemē”. Vēl ķimenes ievāktas ežmalā, ceļmalā, parka norā, laukmalā, dārzā, viena - kapos. Dažās etiķetēs ir dotas norādes par augsni. Pieminēta ir smilšaina augsne, kā arī mālaina smilts un māla zeme.

Unikāls ir herbārijs, kam sniegta norāde par sarkaniem ziediem, lai gan pēc paša auga to grūti saskatīt. Tas ir eksemplārs no Fichtenberga herbārija ar krievu valodā uzrakstītiem paskaidrojumiem, ievākts visticamāk 19. gadsimta pašās beigās.

Starp ķimeņu herbārija kolektoriem ir daudz studentu, bez tam tie ir ne tikai bioloģijas studenti, bet arī agronomijas, ķīmijas un farmācijas studenti. Protams, šajā kolekcijā ir iekļauti arī izcilu Latvijas dabaspētnieku vākumi, piemēram Johana Matiasa Mikutoviča (1872 - 1932), Ausekļa Veģa (1903 - 1973), Helēnas Ledus (1912 - 2005), Nikolaja Maltas (1890 - 1944), Aleksandra Zāmeļa (1897 - 1943) un citu.

Interesanti ir tas, ka daži vākumi vārētu būt iegūti dzimtas mājās. Lai arī tie nav apstiprināti fakti, šādu domu rosina tas, ka saskan herbārija kolektora uzvārds ar atradnes aprakstā minēto māju nosaukumu, piemēram, A. Jaunzems - Jaunzemu mājas pļavās, M. Grabašs - Grabašu māju pļavā, A. Osis – Ošu mājas pagalmā.

Pļavas ķimeņu herbāriji ir arī citās LU Muzeja herbārija kolekcijās, piemēram, Karla Reinholda Kupfera (1872 - 1935) izveidotajā Herbarium Balticum (starptautiskais kods RIG I), kur glabājas 19., 20. gadsimtu mijas herbāriji. Šeit atrodas 12 ķimeņu herbāriji, kas gan lielākoties ir ievākti Igaunijā.

LU Muzejs šī gada augam pļavas ķimenei velta virtuālo grāmatu “Ķimenēs!”. Grāmata sniedz iespēju gan vairāk uzzināt par šo mums, šķiet, tik zināmo augu, arī tā pielietojumu mūsu ikdienā, gan ieskatīties Herbarium Latvicum biezajā Carum carvi mapē.

Visu kolekciju iespējams iepazīt, apmeklējot LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijas, iepriekš piesakoties pa tel. 67034011 vai daiga.jamonte@lu.lv.

Daiga Jamonte, krājuma glabātāja

1921. gadā zinātnieks un izgudrotājs Frīdrihs Canders uzsāka darbu pie viena no sava mūža ievērojamākajiem sasniegumiem – kosmosa kuģa-aeroplāna projekta. Latvijas Universitātes Muzejs kā 2021. gada augusta muzeja priekšmetu piedāvā zinātnieka kosmosa kuģa-aeroplāna modeli, ko var aplūkot viņam veltītajā ekspozīcijā Rīgā, Raiņa bulvārī 19, 4. stāvā. Šogad 11. augustā atzīmējam 134. Frīdriha Candera dzimšanas dienu.

Frīdrihs Canders (1887 – 1933), rīdzinieks, Rīgas Politehniskā institūta absolvents, bija viens no pirmajiem zinātniekiem pasaulē, kas jau pašā 20. gadsimta sākumā centās īstenot ideju par ceļojumiem kosmosa telpā. Mūsdienu speciālistu uzmanību piesaista viņa idejas par kosmisko aparātu gravitācijas manevru, pārvietošanos kosmosā Saules gaismas spiediena ietekmē (Saules buru), ekonomiskāko trajektoriju pārlidojumam no vienas planētas uz otru. No tehniskajām idejām īpaši perspektīva ir viņa kosmosa kuģa-aeroplāna ideja.

Videostāsts par Frīdriha Candera kosmosa kuģa-aeroplāna projektu

Vēl pie kosmosa kuģu idejām jāatzīmē viņa piedāvājums izmantot spārnotu kosmoplānu, kas nolaišanās laikā izmanto aerodinamiskās īpašības. Mūsdienu speciālistiem šķiet pievilcīgs arī viņa priekšlikums izmantot katram lidojuma posmam visefektīvāk strādājošos dzinējus: zemākajos Zemes atmosfēras slāņos dzinējus, kas ir piemēroti lidošanai gaisā, augstākos atmosfēras slāņos – šķidrās degvielas raķešdzinējus, bet atklātā kosmosā – Saules gaismas spiediena spēku.

Un tā – Frīdriha Candera un Latvijas astronomijas kolekcijas augusta muzeja priekšmets ir F. Candera projektētā kosmosa kuģa-aeroplāna modelis. Kā zinātnieks nonāca līdz šai idejai, kādi šķēršļi bija jāpārvar, lai projektu īstenotu?

Jau no agras jaunības Frīdrihs interesējās par zvaigznēm, lasīja attiecīgu literatūru. Viņa studijas Rīgas Politehniskajā institūtā sakrita ar laiku, kad Rīgā parādījās pirmās lidmašīnas un Frīdrihs dibināja studentu Gaiskuģniecības biedrību, kas rīkoja lidaparātu izstādes, studenti paši būvēja planierus un mēģināja pacelties gaisā, bet F. Canders savās dienasgrāmatās veica pirmos aprēķinus par iespējām lidot kosmosā. Pēc studiju beigšanas 1914. gadā Frīdrihs Canders uzsāka darbu gumijas fabrikā “Provodņik” un kopā ar šo fabriku, Pirmā pasaules kara frontes līnijai tuvojoties Rīgai, 1915. gadā evakuējās uz Maskavu.

Maskavā Canders pārgāja darbā uz aviorūpnīcu Nr. 4, kā tagad sauca no Rīgas evakuēto fabriku “Motors”. Būdams rūpnīcas tehniskā konstruktoru biroja priekšnieks, viņš piedalījās pirmo padomju aviācijas dzinēju radīšanā. Līdztekus oficiālajam darbam, izgudrotājs praktiski visu brīvo laiku veltīja kosmisko lidojumu problēmu risināšanai. Strādājot rūpnīcā, viņš veica eksperimentus, lai atrastu optimālo degvielu raķešu dzinējiem un radās Frīdriha Candera konstrukcijas kosmosa kuģa-aeroplāna ideja. Ar savām kosmisko lidojumu iespējām Frīdrihs bija aizrāvis arī pārējos rūpnīcas strādniekus, un 1921. gadā strādnieku sapulce pat pieņēma lēmumu katram darbiniekam atskaitīt vienu rubli no darba algas un nodot to F. Canderam, lai viņš visu savu laiku un enerģiju varētu pilnībā veltīt kosmisko lidojumu sagatavošanai, tajā pat laikā administrācija viņam uz gadu piešķīra bezalgas atvaļinājumu kosmosa kuģa projekta izstrādei.

No kurienes Krievijā 20. gadsimta sākumā tāds kosmiskais entuziasms? Pagājušā gadsimta divdesmitajos gados kosmisko lidojumu tematika piesaistīja plašu sabiedrības uzmanību, un bieži vien valdīja nepamatoti optimistisks uzskats, ka pavisam tuvu ir brīdis, kad cilvēks lidos uz citām planētām. Lai atceramies ievērojamā krievu rakstnieka Alekseja Tolstoja 1923. gadā publicētās grāmatas “Aelita” sākumu – avīzes sludinājumā brīvprātīgie tiek aicināti lidot kosmosā, un nevienu tas nepārsteidz, viss ir pašsaprotami. Arī Frīdrihs Canders daudz laika veltīja kosmisko lidojumu popularizēšanai. Jau 1920. gadā viņš Izgudrotāju asociācijā pirmo reizi uzstājās ar ziņojumu par savu veikumu starpplanētu lidojumu teorijā, kā arī par pirmajiem apsvērumiem kosmosa kuģa konstruēšanā. 1922. – 1926. gadā ar lekcijām par lidojumiem uz citām planētām viņš apmeklēja daudzas PSRS pilsētas. Ir saglabājušās viņa komandējuma apliecības uz Saratovu, Voroņežu, Kijevu, Harkovu, kā arī līgums par lekciju cikla nolasīšanu Sarkanās Armijas karavīriem.

Bet atgriezīsimies pie F. Candera kosmosa kuģa-aeroplāna idejas. Saņēmis nedaudz naudas un atbrīvojies no darba fabrikā, sākot ar 1922. gada vidu zinātnieks visus savus spēkus koncentrēja kosmiskās lidmašīnas projekta izstrādei. Galvenā ideja bija šāda. Lidojumu blīvajos atmosfēras slāņos F. Canders piedāvāja veikt ar aeroplānu, kurš ir aprīkots ar speciālu augstspiediena virzuļu dzinēju. Mazāk blīvajos atmosfēras slāņos lidojumu vajadzēja turpināt ar šķidrās degvielas raķešu dzinēju, kas darbojas ar degvielu uz naftas bāzes un šķidro skābekli. Par papildu degvielu kalpotu aeroplānā kļuvušās nevajadzīgās metāla daļas. Diemžēl, šī F. Candera ideja izrādījās, lai arī no pirmā skata ekonomiski izdevīga, bet tehniski sarežģīta un neperspektīva, un zinātnieka neatlaidīgā turēšanās pie tās stipri bremzēja visus darbus.

Atbilstoši F. Candera projektam, viņa kosmosa kuģis-aeroplāns sastāv no korpusa – raķetes. Pie tās piestiprināti aeroplāna spārni un virzuļu dzinējs, kas griež propellerus. Raķešdzinējs atrodas korpusa aizmugures daļā, pie korpusa piestiprinātas aeroplāna stūres, kas, tāpat kā spārni un propelleri, var tikt ievilkti korpusā. Raķetē ir izvietotas degvielas un šķidrā skābekļa tvertnes, ievelkamo aeroplāna daļu kausēšanas katls un raķešdzinējs, kuru darbina gāzes, kas rodas, sadegot degvielai un metālam. Degvielas šķidrās komponentes no tvertnēm tiek virzītas dzinēja kameras dzesēšanai, pēc tam nonāk katlā, kur sadeg un izkausē nevajadzīgās lielā aeroplāna daļas. Pēc tam karstās gāzes tiek virzītas uz raķešdzinēja kameru. Pēc aeroplāna daļu sadedzināšanas raķete bija gatava kosmiskajam lidojumam. Manevriem kosmiskajā telpā bija paredzēts lietot Saules buru, un vēlāk ar mazajiem spārniem raķete varētu planējot atgriezties uz Zemes. Pašu raķeti bija paredzēts lietot atkārtoti. Frīdriha Candera projekts izcēlās ar augstu konstrukcijas optimalitāti no enerģētikas viedokļa – katrā atsevišķā lidojuma daļā izmantoja pašu efektīvāko dzinēja formu.

1924. gada janvārī F. Canders Maskavas Izgudrojumu birojā iesniedza sava kosmosa kuģa-aeroplāna izgudrojumu patenta saņemšanai, diemžēl saņēma atteikumu. Komiteja uzskatīja šo projektu par pārāk fantastisku. Canderam nācās samierināties ar projekta aprakstu tā gada žurnālā "Техника и жизнь". Tā bija pirmā F. Candera publikācija.

1927. gada martā Maskavā tika organizēts savdabīgs līdzšinējai kosmonautikas zinātnes attīstībai veltīts pasākums – “Vispasaules starpplanētu lidojumu aparātu un mehānismu izstāde”, kurā tika demonstrētas dažādu valstu izgudrotāju ieteiktās kosmisko aparātu konstrukcijas. F. Canderam veltītajā stendā pirmo reizi plašākai publikai tika demonstrēts viņa kosmosa kuģa-aeroplāna modelis.

Jāatzīmē, ka pie līdzīga tipa kosmisko aparātu izveides 20. gadsimta beigās strādāja daudzu valstu zinātnieki un kā ievērojamākais sasniegums jāmin amerikāņu atspoļkuģis Space Shuttle, bet vistuvākais ir amerikāņu konstruktora Bērta Ratana 2003. gadā izveidotais suborbitālais kosmosa kuģis. Tas pilnībā kopē F. Candera ideju – raķeti līdz 14 kilometru augstumam paceļ lidmašīna, notiek kosmosa kuģa atdalīšanās, ieslēdzas raķešu dzinējs, kas pagriež kuģi gandrīz vertikāli un tas lido uz augšu, līdz sasniedz trīskārtīgu skaņas ātrumu. Kuģa ātrums ir mazāks par pirmo kosmisko ātrumu, ar kādu paceļas kosmiskās raķetes, un kas nepieciešams iziešanai orbītā ap Zemi, tāpēc tas veic tikai suborbitālo lidojumu. Pēc degvielas izbeigšanās kuģis turpina lidojumu uz augšu pēc inerces, līdz sasniedz apmēram 90 kilometru augstumu. Uz kosmosa robežas tas pavada trīs minūtes, šajā laikā kuģī ir bezsvara stāvoklis. Pēc maksimālā augstuma sasniegšanas kuģis krīt lejup. Tas paceļ spārnus un asti, lai bremzētos atmosfērā un ātrāk pārietu no pikējošā lidojuma uz planējošo. Sasniedzot 20 – 10 kilometru augstumu, tas atkal nolaiž spārnus un asti, pilnībā pārvēršas par planieri un beigās nolaižas uz skrejceļa.

Pēc veiksmīgajiem Ratana kosmosa kuģa startiem miljardieris Ričards Brensons pārņēma šo projektu un radīja sabiedrību Virgin Galactic ar mērķi uzsākt kosmisko tūrismu. Šā gada jūlija vidū viņa plāns veiksmīgi realizējās, kad pirmā tūristu grupa devās līdz kosmosa robežai. Var teikt, ka Frīdriha Candera kosmosa kuģa-aeroplāna ideja ir pilnībā realizēta, lai arī pasaules ziņās nenes viņa vārdu.

Edžus Miķelsons - Rīdzinieks, kurš redzēja 100 gadus uz priekšu, – Frīdrihs Canders

Papildus informācija:

Frīdriha Candera eskpozīcijas virtuālais apmeklējums

2012. gada augusts, mēneša priekšmets – Candera starpplanētu kuģa-aeroplāna modelis

Četru astronomu tikšanās 1912. gada Saules aptumsumā

Gunta Vilka, krājuma glabātāja palīgs

Šogad 28. septembrī Latvijas Universitāte (LU) atzīmēs savu 102. gadskārtu, kuras neatņemamā sastāvdaļa ir tās akadēmiskie simboli un regālijas. Viens no tiem ir LU karogs, kas izgatavots un iesvētīts 1938. gada 16. novembrī [1]. Unikāls ir fakts, ka šis karogs PSRS okupācijas varas apstākļos ir saglabājies, nevis iznīcināts. LU karogam ir divi eksemplāri – oriģināls, kas glabājas Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā (RVKM) un kopija, kas glabājas LU Muzejā.

23. septembrī plkst. 17.10 priekšlasījums par LU vēsturisko karogu tiešsaistē un klātienē LU Jauno tehnoloģiju un inovāciju dienā 2021: Zināšanu agora II

Priekšlasījuma video ieraksts

LU karoga ideja un izgatavošana

Lai gan LU dibināta 1919. gada 28. septembrī, LU karogs radies krietni vēlāk. Ideja par LU karogu radās 1933. gada 17. jūnijā, kad LU Studentu kora apvienība lūdza tā laika
LU rektoram Jūlijam Auškāpam izsniegt karogu braucienam uz Igaunijas dziesmu svētkiem. LU studenti-koristi gribēja pārstāvēt savu universitāti Igaunijā, ejot zem LU karoga.[2] Tomēr lēmums par LU karoga iegādi tika pieņemts LU Padomē 1937. gada 20. oktobrī. Trīs gadus pēc Igaunijas dziesmu svētkiem darbu sāka LU Padomes nozīmēta Izdaiļošanas komisija [3], kas uzņēmās veikt karoga izgatavošanas priekšdarbus. Finansējumu karoga izgatavošanai piešķīra Latvijas studentu korporāciju filistru (vecbiedru) biedrību savienība jeb Latvijas Filistru biedrību savienība [4]. LU karoga dizaina maketu izstrādāja latviešu grafiķis, LU Arhitektūras fakultātes tēlotājmākslas darbnīcas vadītāja Vilhelma Purvīša asistents Jānis Borkovskis. J. Borkovskis bija arī zīmēšanas pasniedzējs topošajiem arhitektiem.[5] Savukārt LU karogu šūšanas darbus veica tā laika latviešu sieviešu tiesību aizsardzības organizācija - Latvju sieviešu nacionālā līga.[6] Kad 1938. gada 16. novembrī Latvju sieviešu nacionālā līga uzšuva LU karogu, LU Padome uzticēja LU Teoloģijas fakultātes prof. Teodoram Grīnbergam iesvētīt karogu.[7] LU rektors nodeva to LU Studentu padomei, kas izlēma karogu novietot LU Mazajā aulā, kur 1919. gada 28. septembrī notika LU dibināšanas svētku akts.[8]

LU karoga oriģināls un kopija – kopīgais un atšķirīgais

LU karoga oriģināla pamatkrāsa ir kobaltzilā krāsas zīdā, ko ieskauj zelta bārkstis trīs apmalēs (izņemot to apmales daļu, kas savienota ar karoga kātu). Izmērs ir 108 x 138 cm.[9] Karogā ir izšūti zelta krāsas uzraksti labajā un kreisajā pusē: labajā pusē centra daļā izšūts Latvijas Republikas lielais ģerbonis zelta toņu izpildījumā ar uzrakstu LATVIJAS UNIVERSITĀTE apakšā; kreisajā pusē izšūta LU emblēma (ozols ar 12 zariem, kas simbolizē katru LU fakultāti no 1919. līdz 1940. gadam alfabētiskā secībā - Arhitektūras, Filoloģijas un filozofijas, Inženierzinātņu, Ķīmijas, Lauksaimniecības, Matemātikas un dabaszinātņu, Medicīnas, Mehānikas, Veterinārmedicīnas, Tautsaimniecības un tiesību zinātņu, Teoloģijas un Romas katoļu teoloģijas fakultātes).[10] Arī zelta toņu izpildījumā apakšā izšūta LU devīze latīņu valodā: SCIENTIAE ET PATRIAE (Zinātnei un tēvzemei). Karoga kāts ir izgatavots no kļavas, kas lakots un beicēts. Kāts ir izjaucams un saliekams ar zeltīta misiņa vītni. Karoga kāta augšējo daļu ieskauj 8 zeltīti misiņa gredzeni, kur iegravēti katras no LU studentu akadēmiskās mūža organizācijas pārstāvošās jumtorganizāciju nosaukumi – Studentu korporāciju Prezidiju Konvents, Studenšu korporāciju Studenšu Prezidija konvents, Studentu biedrību Vienību Savienība, Studentu Konkordiju Seniorāts, Studentu Koru apvienība, Studentu biedrība Fraternitas Rusticiana, Studentu biedrība “Dziesmuvara” un LU Studentu padome kā visu LU studentu apvienojošā organizācija. Visiem gredzeniem ir datējums - 1939. g. 28. septembrī. Šajā datumā LU atzīmēja 20 gadu jubileju, kam par godu tika noturēts svētku akts LU Lielajā aulā. Svētku aktā visu 8 jumtorganizāciju pārstāvji piesprauda zeltītā misiņa gredzenus.[11]

LU karoga kopija arī ir izšūta kobaltzilā krāsas zīdā ar zelta bārkstīm un zelta uzrakstiem. Izmērs tāds pats kā oriģinālam.[12] Būtiska atšķirība kopijai no oriģināla ir 8 metāla gredzeni bez attiecīgo studentu akadēmisko mūža organizāciju pārstāvošo jumtorganizāciju iegravējumiem, jo 20. gs. 90. gadu sākumā studentu akadēmiskās mūža vēl nebija pilnībā atjaunojušas savu darbību Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas. Arī kopš neatkarības atjaunošanas Latvijas studentu akadēmiskās mūža organizācijas vairs nav piesaistītas LU vai citām Latvijas universitātēm, jo organizāciju biedri pārstāv dažādas universitātes. Starpkaru periodā studentu akadēmiskajās mūža organizācijās drīkstēja iestāties tikai imatrikulēti LU studenti/es [13]. Daiļamatniece Ausma Apša izgatavoja LU karoga kopiju 20. gs. 90. gadu sākumā. Kopija aizvieto oriģinālu.[14] LU karoga kopiju iesvētīja 1991. gada 30. septembrī Rīgas Doma baznīcas prāvests Jānis Liepiņš.[15]

LU karoga izmantošanas problēma

LU karoga izmantošanu problēmu izraisīja visu LU pārstāvošo studentu akadēmisko mūža organizāciju ideoloģiskās nesaskaņas, kas radās starp konservatīvajām jeb “vāciskajām” korporatīvajām un liberālajām jeb “latviskajām” nekorporatīvajām organizācijām.[16] Studentu/šu korporācijas uzskatīja, ka ar LU karogu vajag doties tradicionālajā 18. novembra gājienā no LU galvenās ēkas uz Rīgas Brāļu kapiem. Šajā gājienā pa priekšu iet studentu/šu korporācijas, kas nestu LU karogu. Tomēr nekorporatīvās studentu organizācijas (studentu konkordijas, studentu vienības u.c.) izteica protestu, pamatojot, ka LU karogs ne tikai vieno korporatīvās, bet arī nekorporatīvās studentu organizācijas. LU rektors Mārtiņš Prīmanis, būdams latviešu studentu korporācijas Talavija vecbiedrs, aizstāvēja ideju par LU karoga nešanu 18. novembra gājienā [17]. Tomēr caur LU Padomi nekorporatīvās studentu organizācijas panāca, ka 1938. gada 18. novembrī ar LU karogu nedevās uz Rīgas Brāļu kapiem. Notika mēģinājumi vispār panākt arī atteikšanos no LU karoga izmantošanas 18. novembra gājienā, taču tam nebija lemts piepildīties.[18] Beigās M. Prīmanis panāca nepatīkamu kompromisu – korporatīvās studentu organizācijas ar LU mācībspēkiem nes LU karogu 1939. gada 18. novembra gājienā pa priekšu, savukārt aizmugurē sekoja nekorporatīvās studentu organizācijas, nesot Latvijas valsts karogu. Ideoloģisko saspīlētību starp studentu akadēmiskajām mūža organizācijām mazināja, kad LU 20 gadu jubilejas svētku aktā studentu organizāciju pārstāvošo jumtorganizāciju pārstāvji piestiprināja 8 gredzenus [19], apliecinot piederību LU akadēmiskajai saimei, neatkarīgi no ideoloģiskajām atšķirībām.[20]

LU karoga liktenis

PSRS okupācijas varas reorganizētā Latvijas Valsts Universitāte karoga lietošanu aizliedza kā neatkarīgās Latvijas Republikas simbolu. Tomēr 1948. gada 15. jūnijā pats karogs netika pakļauts iznīcināšanai, bet tika nodots pastāvīgā glabāšanā Rīgas vēstures muzejam (mūsdienās RVKM).[21] Līdz šodienai LU karoga oriģināls turpina glabāties kā kultūrvēsturiska vērtība, nevis LU regālija.[22] Kopumā LU karogs kā regālija un simbols nokalpoja ļoti īsu laiku – no 1938. gada 16. novembra līdz 1940. gada 15. jūlijam (studentu akadēmisko mūža organizāciju slēgšana).[23] 1994. gadā latviešu zinātņu vēsturnieks, akadēmiķis un latviešu studentu korporācijas Fraternitas Metropolitana vecbiedrs Jānis Stradiņš ierosināja dibināt LU karoga fondu, lai saliedētu visas Latvijā darbību atjaunojušās studentu akadēmiskās mūža organizācijas LU karoga kopijas kopšanai. Tomēr ideja par LU karogu fondu nerealizējās, jo studentu akadēmiskās mūža organizācijas atturējās šajā jautājumā. Atturēšanās izskaidrojama ar faktu, ka mūsdienās studentu akadēmisko mūža organizāciju biedri ne tikai ir LU, bet arī citu Latvijas un ārzemju universitāšu studenti vai absolventi. Mūsdienās LU karoga kopija tiek izkārta LU Lielajā aulā gan LU jubilejā (28. septembrī), gan Latvijas Republikas proklamēšanas dienas priekšvakarā katru novembri. Kopiju neizmanto tradicionālajā 18. novembra gājienā vai LU akadēmiskā gada atklāšanas svētkos Aristotelis.[24]

Ar LU karoga oriģinālu var iepazīties, piesakot vizīti Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā pie krājuma nodaļas vadītājas Anitas Gailišas, gailisa@rigamuz.lv, 67356650

Ar LU karoga kopiju var iepazīties, piesakot vizīti LU Muzeja LU vēstures kolekcijās pie krājuma glabātāja Rūdolfa Rubeņa, 67034031, 25733456, rudolfs.rubenis@lu.lv

LU Muzeja krājumā ir ievērojama studentu akadēmisko mūža organizāciju apakškolekcija, ar kuru var iepazīties piesakoties pa tel. 67034031, 25733456 vai elektroniski.

Papildus informācija:

Ģerbonis, himna un karogs

Studentu korporāciju 18. novembra gājiena tradīcija

1915 – 1940. g. Mākslas izglītība

 [1] LNA - LVVA. 7427. f. (Latvijas Universitāte), 6. apr., 39. l (Gada pārskati par Universitātes darbību 1929. gada 1. jūlijā-1939. gada 19. decembrī), 198. lpp.

[2] Grosvalds, Ilgars., Alksnis, Uldis. Latvijas Universitātes rektors profesors Mārtiņš Prīmanis. No: Tretjakova, Dita (sast.). Profesors Dr. chem. Mārtiņš Prīmanis: Dzīve un darbs. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds. 2014, 66. lpp.

[3] LNA - LVVA. 7427. f. (Latvijas Universitāte), 6. apr., 5. l (Universitātes Padomes protokoli 1936. gada 15. janvāris-1938. gada 14. decembris), 132. lpp.

[4] LNA - LVVA. 7427. f. (Latvijas Universitāte), 6. apr., 39. l (Gada pārskati par Universitātes darbību 1929. gada 1. jūlijā-1939. gada 19. decembrī), 279. lpp.

[5] 1915.-1940. g. Mākslas izglītība

[6] Briedis, Juris (atb. red.). Augstākās tehniskā izglītības vēsture Latvijā (2. daļa): Tehniskās fakultātes Latvijas Universitātē, Rīgas Universitātē un Latvijas Valsts Universitātē (1919-1958). Rīga: Rīgas Tehniskā universitāte. 2004, 99. lpp.

[7] LNA - LVVA. 7427. f. (Latvijas Universitāte), 6. apr., 5. l (Universitātes Padomes protokoli 1936. gada 15. janvāris-1938. gada 14. decembris), 244. lpp.

[8] Karoga aicinājums.- Studentu Dzīve, Nr.79 (01.10.1939.)

[9] RVKM, VRVM 70060

[10] Gailiša A. Universitātei bijis arī karogs.- Padomju Jaunatne, Nr. 7(1989.01.10.)

[11] RVKM, VRVM 70060

[12] Latvijas Universitātes Satversme

[13] LNA – LVVA. 5933. f. (Biedrība “Vācu studentu savienība Rīgā”), 1. apr., 4. l. (Noteikumi par studentu organizācijām pie LU, 1930. gada 26. februāris), 1-2. lpp.

[14] Cēbere, Dzintra. Latvijas Universitātes karoga izcelsme. Cimbulis, Gunārs (galv. red.). Universitas (77/1997). New York: Latvijas Korporāciju apvienība. 1997, 12.lpp

[15] Leimane, Zigrīda. LU atklāšanas gadadiena Rīga. Universitas (68/1992)

[16] Rubenis, Rūdolfs. Latviešu student konkordiju Imantija un Zelmenis regālijas.

[17] LNA - LVVA. 7427. f. (Latvijas Universitāte), 6. apr., 39. l (Gada pārskati par Universitātes darbību 1929. gada 1. jūlijā-1939. gada 19. decembrī), 198. lpp.

[18] Cēbere, Dzintra, 12.lpp

[19] LNA - LVVA. 7427. f. (Latvijas Universitāte), 6. apr., 6. l (Latvijas Universitātes Padomes protokoli 1939. gada 18. janvārī-1940. gada 4.jūlijā), 95. lpp.

[20] LNA - LVVA. 3727. f. (Korporācija Lettonia), 1. apr., 198. l (Nākošam konventam priekšā ceļamās lietas, 1938-1939), 31., 40. lpp.

[21] RVKM, VRVM 70060

[22] Cēbere, Dzintra, 12. lpp.

[23] Stradiņš, Jānis., Varslavāns, Alberts., Porietis, Jānis., Ondzule, Irēna., Cēbera, Dzintra. Latvijas Universitātes svarīgāko notikumu hronika (1940-1993). No: Varslavāns, Alberts (atb. red.). Latvijas Universitāte 75. Rīga: Latvijas Universitāte. 1994, 71. lpp.

[24] Cēbere, Dzintra, 12. lpp.

Rūdolfs Rubenis, krājuma glabātājs

Latvijas Universitātes (LU) Muzeja Ģeoloģijas kolekcijās atrodas paleontoloģijas plakātu kolekcija, kas saglabājusies no 20. gs. sākuma. Plakātu autors ir izcils vācu ģeologs un paleontologs Karls Alfrēds fon Citels.

Plakātu lielums ir aptuveni 148 x 116 cm. Plakātos attēlotas ir dzīvnieku fosilijas un rekonstrukcijas 19. gs. beigu zinātniskajā līmenī. Zīmējumos lietota melna un brūna krāsa. Uzrakstu maz - norādīta fosilo dzīvnieku sistemātiskā piederība, zinātniskie nosaukumi, plakāta nosaukums, numurs, autors, izdevniecība. Katrs plakāts veidots no četrām tipogrāfijā apdrukātām papīra loksnēm, kas pielīmētas pie lina auduma, tam augšā un apakšā piestiprinātas melnas koka līstes, ar lentām plakāta apsiešanai uzglabājot sarullētā veidā, augšējā līste ar aukliņu pakāršanai pie sienas. Plakāta otrā pusē ir plakāta nosaukums un numurs, kas lasāmi, kad plakāts sarullēts. Vairums plakātu ir vertikāli orientēti.

Plakātu autors ir izcils vācu zinātnieks Karls Alfrēds fon Citels (Karl Alfred von Zittel, 1839 – 1904). K. Citels bija profesors Minhenes Universitātē un Minhenes Paleontoloģijas muzeja direktors un ir autors apmēram 180 zinātniskiem darbiem – gan īsiem rakstiem, gan plašiem apcerējumiem par paleontoloģiju. Tā laika paleontoloģijas un ģeoloģijas vēsture atspoguļota darbā Geschichte der Geologie und Palaeontologie bis Ende des 19 Jahrhunderts. Par K. Citela izcilāko darbu uzskata Paleontoloģijas rokasgrāmatas Handbuch der Palæontologie piecus sējumus (1876-1893), kas sarakstīti kopā ar A. Šenku, V.P. Šimperu un S.H. Skuderu un ir šajā jomā viens no izcilākajiem darbiem, kas paleontoloģijai ļāvis kļūt par patstāvīgu zinātni.

19. gs. beigās un 20. gs. sākumā, dažādās izdevniecībās, vairākos izdevumos un variantos tika izdoti K. Citela “Paleontoloģijas plakāti” - Palaeontologische Wandtafeln, kas paredzēti paleontoloģijas apguvei. Tā bija vairāku desmitu plakātu sērija, kuras radīšanā piedalījušies arī citi zinātnieki un mākslinieki.

K. Citela zīmējumus rediģējis profesors Karls von Haushofers un profesors Jozefs Fēliks Pompeckis (J.F. Pompeckj).

Pirmais K. Citela Paleontoloģiskos plakātus – Palaeontologische Wandtafeln – izdeva Teodors Fišers Vācijā, Kaselē, laikā no 1879. līdz 1890. g. Šajā plakātu komplektā bija 61 plakāts.

Vēlāk, 1897. – 1901. g., tos izdeva Emanuela Šveicerbarta izdevniecība Štutgartē, un plakātu skaits tika papildināts līdz 73. E. Šveicerbarta izdevniecībā 1908. un 1909. g., jau pēc K. Citela nāves, iznāca arī pēdējais un plašākais izdevums – K. Citela fosilo dzīvnieku sērija (83 plakāti), kas tika papildināta ar otro sēriju – desmit fosilo augu plakātiem, kuru autori – J.F. Pompeckis un H. Salfelds.

Latvijas Universitātes Muzeja krājumā ir plakāti no dažādiem, vismaz trīs, izdevumiem.

Uz plakātiem ir Latvijas Universitātes Ģeoloģijas institūta zīmogs un inventāra numurs.

Plakāti Latvijas Universitātē varētu būt iegādāti ap 1925. gadu un lietoti kā uzskates līdzeklis profesora Ernsta Krausa paleontoloģijas lekcijās; pēc E. Krausa aiziešanas no LU 1935. gadā paleontoloģijas kursu līdz 1944. g. lasīja docents Nikolajs Delle. Pēc N. Delles paleontoloģiju mācīja Pēteris Liepiņš, kurš 1945. – 1946. g. bija docenta vietas izpildītājs, bet vēlāk, politiska spiediena dēļ, vecākais pasniedzējs. Domājams, visi LU ģeoloģijas studenti, kas mācījušies no 1925. līdz 1952. gadam, ir šos K. Citela plakātus izmantojuši paleontoloģijas studijās.

Pēc kara, 1944. g. Latvijas Valsts universitātē gan tika (pēc Maskavas Valsts universitātes parauga) dibināta Ģeoloģijas un augsnes fakultāte, taču pēc tam ģeoloģijas kurss tika pakāpeniski sašaurināts. Pēc pieciem gadiem šī fakultāte tika likvidēta un ģeoloģiskās katedras iekļautas Ģeoloģijas un ģeogrāfijas fakultātē. 1951. gadā Mineraloģijas un petrogrāfijas katedru apvienoja ar Ģeoloģijas katedru, bet 1952. arī tā tika likvidēta un līdz 1990. g. Latvijā ģeoloģijas studijas nebija iespējamas. Tomēr Ģeogrāfijas fakultātes mācībspēki un citi entuziasti saglabāja ģeoloģijas kolekcijas, tai skaitā arī šos plakātus.

Ar 19. gs. beigu un 20. gadsimta sākuma plakātu krājumiem lepojas vairākas mācību iestādes un interneta vietnes, un daudzi no K. A. fon Citela paleontoloģiskajiem plakātiem ir skatāmi vairākās Eiropas universitāšu un muzeju digitālajās kolekcijās.

• Sanktpēterburgas Universitātes (Krievijā) paleontoloģijas vēsturei veltītā vietnē varam skatīt trīs K. Citela plakātus (76. – 78. att.). Te redzams arī plakāts ar pareizaura skeleta attēlu, šis plakāts ir divreiz lielāks par pārējiem sērijas plakātiem, t.i. apm. 120 x 300 cm. Vienam no plakātiem norādīta izdevniecība “Pichlers Witwe & Sohn, buchhandlung und Lehrmittelanstalt, Wien & Leipzig”, kas kā K. Citela plakātu izdevēja nekur citur nav minēta.
• Vīnes Universitātē (Austrijā) saglabājušies trīspadsmit K. Citela plakāti (no tiem divi digitalizēti un skatāmi).
• Padujas Universitātes (Itālijā) digitālajās kolekcijās PHAIDRA skatāmi 64 K. Citela Paleontoloģijas plakāti. Starp tiem arī krāsainas ainavas - sešas t.s. ideālās ainavas, kurās attēlota aizvēsturisko laikmetu dabas daudzveidība ar bagātīgu un daudzveidīgu augu valsti, to autors - Karls fon Haushofers, un divas mūsdienu dabas ainavas, kurās attēlots Jeloustonas Nacionālais parks. Te iespējams iepazīties arī ar digitalizētu K. A. Fon Citela Paleontoloģisko plakātu skaidrojumu, kas tika pievienots Štutgartes izdevēja E. Šveicerbarta izdotajiem plakātiem ar paskaidrojumiem par zīmējumos redzamo.
• Utrehtas Universitātes muzeja (Nīderlandē) krājumā UTM digitalizēti 63 K. Citela plakāti un to papildinājums – desmit Pompecka-Salfelda paleobotānikas plakāti.
• 2011. g. Jēnas Universitātē (Vācijā) tika atrasts un apzināts dažādu autoru 330 plakātu liels krājums; starp tiem arī K. Citela plakāti. Par to 2012. g. publicēts lielāks pētījums: Tunger C., Michael Markert M., Hoßfeld U. Die Wandtafel-sammlung der Speziellen Zoologie in Jena. (Skat. 333.lpp.)
• Astoņpadsmit K. Citela plakāti skatāmi vietnē The Nautiloid Network.
• Holandes interneta vietne Kolekcija attēlos - Verzameling in beeld - veltīta plakātiem kā vēsturiskam uzskates līdzeklim skolās u.c. mācību iestādēs 19.-20. gs. Tajā iekļauti 10 Pompecka-Salfelda paleobotānikas plakāti no Utrehtas Universitātes muzeja krājuma.
• Aizvēstures attēlu krājumā La preistoria immaginata iekļauts lietošanai ērts pilns K. Citela plakātu un Pompecka-Salfelda papildinājuma saraksts līdz ar saitēm uz Padujas un Utrehtas kolekcijām. Sarakstā 19 saišu trūkst – šie plakāti nav zināmi vai digitalizēti.

Daži no K. Citela plakātiem zināmi tikai LU Muzeja krājumā, to attēli ievietoti LU elektronisko resursu repozitorijā.

Latvijas Universitātē saglabātie plakāti papildina liecības par plakātiem kā populāru mācību līdzekli 19. – 20. gs., kā arī par ievērojamo 19. gs. zinātnieku Karlu A. fon Citeli kā paleontoloģijas mācību līdzekļu autoru.

Par K. Citela plakātiem LU Muzeja krājumā un zinātnes vēsturē skatāma virtuālā izstāde “Karla A. fon Citela paleontoloģijas plakāti”.

Klātienē K.Citela skatāmi LU Muzeja Ģeoloģijas kolekcijās iepriekš piesakoties apmeklējumam ŠEIT, papildus informācija: maris.rudzitis@lu.lv

Par K. A. Citelu informācija:

K. A. fon Citela biogrāfija (vācu val.)

Wikipedia | Karl Alfred von Zittel

Māris Rudzītis, krājuma glabātājs

Denkera pulkstenis izgatavots ap 1889. gadu un cītīgi glabājis precīzo laiku gandrīz 70 gadus. Sava senuma un izmantošanas vēstures dēļ tas ir vērtīgs muzeja eksponāts.

Latvijas Universitātes (LU) Muzejs par 2021. gada novembra mēneša priekšmetu izvēlējies muzeja F. Candera un Latvijas astronomijas kolekcijas vecāko pulksteni. To izgatavojis vācu pulksteņmeistars Ferdinands Denkers (1837 – 1917) ap 1889. gadu. Literatūrā atrodamas ziņas, ka Denkera pulkstenis Nr. 35 Getingenes observatorijai Vācijā tapis 1889. gadā. Tātad, Rīgas eksemplārs Nr. 34 izgatavots tajā pašā 1889. gadā, vai nedaudz agrāk.

Pulksteņa mehānisms ievietots aptuveni metru augstā lakota koka korpusā. Uz kvadrātveida ciparnīcas, uz kuras rakstīts F. Dencker Hamburg, ir stundu, minūšu un sekunžu radītāji. Pulksteni darbina atsvars, kas laiku pa laikam jāuzvelk. Pulksteņa gaitas vienmērību nodrošina garš svārsts. Tas izgatavots no materiāliem, kas maz izplešas temperatūras maiņas ietekmē. Caur stiklotajām durtiņām iespējams vērot pulksteņa darbību, piekļūt uzvilkšanas mehānismam un elektriskajiem kontaktiem, kas savienoja pulksteni ar citiem laikrāžiem.

Denkera pulkstenis kalpoja Rīgas Politehnikuma laika dienestā, kurā šveiciešu profesors Aleksandrs Beks (1847—1926) un citi darbinieki pēc zvaigžņu novērojumiem noteica Rīgai precīzo laiku. Tolaik visā Latvijas teritorijā vēl nelietoja vienotu laiku. Pirmā pasaules kara laikā augstskolas iekārtas evakuēja uz Krieviju, un pēc kara tās netika atgūtas, bet vācu pulksteņmeistaram Ernstam Lipam (1862 – pēc 1937) izdevās saglabāt pāris pulksteņus un astronomiskos instrumentus, tai skaitā Denkera pulksteni.

1922. gadā Latvijas Universitātē nodibināja Astronomisko observatoriju Alfrēda Žaggera (1878 – 1956) vadībā. Observatorijā turpināja precīzā laika noteikšanas darbu. Denkera pulksteni kā rezerves iekārtu novietoja speciālā pulksteņu pagrabā LU galvenās ēkas Merķeļa ielas korpusā. Pagrabā bija minimāli satricinājumi un temperatūras izmaiņas, kas varētu ietekmēt pulksteņu gaitu. Šeit tas kalpoja aptuveni līdz 1957. gadam, kad observatorija iegādājās precīzāku mehānisko pulksteni un kvarca pulksteni.

Vēlāk Denkera pulksteni no pagraba pārcēla pie citiem Astronomiskās observatorijas pulksteņiem ēkas 4. stāvā, kur tas atrodas arī šobrīd. Astronomi bija precīzā laika glabātāji līdz 20. gadsimta vidum, kad mehāniskos pulksteņus izkonkurēja kvarca pulksteņi un vēlāk – atompulksteņi. 2019. gadā observatorijas vecie pulksteņi nonāca LU Muzeja pārziņā un Denkera pulkstenis tika iekļauts muzeja krājumā.

Tuvākajā laikā plānots veikt Astronomiskās observatorijas vēsturisko telpu remontu, iekārtot muzeja ekspozīciju un atvērt to apmeklētājiem. LU Muzeja vietnē iespējams sekot aktualitātēm F. Candera un Latvijas astronomijas kolekcijā un citās muzeja kolekcijās.

Videomateriālā „LU Muzeja 2021. gada novembra mēneša priekšmets. Denkera pulkstenis – vecākais muzeja krājumā” iespējams plašāk iepazīties ar to, kā LU Astronomiskajā observatorijā glabāja precīzo laiku.

Ilgonis Vilks, eksperts

Studentu korporāciju fundamentāls stūrakmens ir akadēmiskā paukošana [1], kas turpina eksistēt daudzās Eiropas valstīs, tajā skaitā Latvijā. LU Muzeja krājumā pastāvīgi glabājās akadēmiskās paukošanās vēdera bruņas (nepilnā takelāža), aizsargcimds (stulms) un aizsargķivere, ar kuru savulaik paukoja latviešu studentu korporācijas Fraternitas Cursica locekļi savā Sidnejas kopā, Austrālijā 1960. gados.

Video “Ieskats akadēmiskās paukošanās nodarbībā”

Akadēmiskās paukošanās ekipējuma raksturojums

1947. gada 7. maijā Pinnebergā, Rietumvācijā trimdas latviešu dibinātās studentu korporācijas Fraternitas Cursica [2] akadēmiskās paukošanās ekipējums nonāca LU Muzejā pastāvīgā glabāšanā pirms aptuveni desmit gadiem, kad to nodeva pašas korporācijas Fraternitas Cursica biedrs (komiltonis) Mārtiņš Taurītis. Pats akadēmiskās paukošanās ekipējums nonāca Austrālijā, kad pēc 1949. gada oktobra daļa Fraternitas Cursica locekļi izceļoja no Rietumvācijas uz ASV, Kanādu un Austrāliju, izveidojot savas kopas šajā trimdas mītnes valstīs. M. Taurītis nolēma nodot savas studentu korporācijas vissenāko akadēmiskās paukošanās ekipējumu pēc sava vecbiedra (filistra), vēsturnieka un Latvijas Nacionālās enciklopēdijas galvenā redaktora Valtera Ščerbinska ieteikuma. V. Ščerbinskis regulāri uzsver studentu akadēmisko mūža organizāciju kultūrvēsturisko nozīmi Latvijas vēsturē, kas izpaužas ar pašu organizāciju priekšmetu nodošanu pastāvīgā glabāšanā un popularizēšanā muzejiem. Tas tiek pamatots, ka ir jāizglīto plašāks sabiedrības loks par šīm slēgtajām, akadēmiskajām un sabiedriskajām organizācijām.[3]

Akadēmiskās paukošanās inventāra nepilnā takelāža ir darināta no melna auduma, kam nāk klāt brūnas ādas siksna, stulms no ādas un ķivere no metāla sejas restes, ādas apkakles un koka pārsega. Vienīgi iztrūkst akadēmiskās paukošanās rapieris un biezā auduma apsienamais kakla sargs, kas nav LU Muzeja krājumā. Akadēmiskās paukošanās pilnais ekipējums sastāv no krūšu bruņām (pilnās takelāžas) vai nepilnās takelāžas, ķiveres, kakla sarga, stulma, cimda un rokas locītavas saites. Mūsdienās studentu korporāciju akadēmiskajā paukošanā par stulmu sauc nevis aizsargcimdu, bet gan rokas apakšdelma aizsargu no bieza auduma, ko uzvelk un piestiprina no elkoņa līdz plaukstas locītavai. Pati rapieru cīņa var notikt ar atsegtiem pleciem un krūtīm, bet ar nosegtu kaklu un galvu. Arī var notikt ar nosegtām krūtīm. Nepilnās takelāžas nēsāšana rapieru cīņā ir obligāta prasība biedru kandidātiem, lai nokārtotu akadēmiskās paukošanās gala eksāmenu, paukojot ar 3 labākajiem un pieredzējušiem paukotājiem no savas studentu korporācijas. Nav svarīgi, vai biedru kandidāts zaudē vai uzvar kādā no 3 rapieru cīņām. Viņam ir jāpierāda savas akadēmiskās paukošanās prasmes, lai apliecinātu savu piederību pie savas studentu korporācijas un gatavību aizstāvēt tās godu, ja to aizskar no citas studentu korporācijas puses.[4]

Akadēmiskās paukošanās izcelsme

Akadēmiskā paukošanās radusies vācu aristokrātiskajā sabiedrībā 19. gs., kad vācu aristokrāti izvēlējās aizstāvēt savu cieņu un godu bez rupjas lamāšanās un kaušanās. Tajā vietā viņi izvēlējās cīņu ar aukstajiem ieročiem (uzasinātajiem rapieriem), kur pretinieki, izdarot cirtienus, izdarīja savstarpēju izlīgumu un savu slikto vārdu paņemšanu atpakaļ. Cieņas un goda aizsargāšana, izmantojot rapierus tajā laikā bija brīvības izpausme, kas radās Franču revolūcijas radītajā nacionālisma vilnī visā Eiropā.[5] Vācu korporanti pārņēma akadēmisko paukošanu, lai aizstāvētu savu cieņu un godu, iesaistoties savstarpējās rapieru cīņās. Paši paukotāji bija apģērbti pilnā takelāžā, virs kuras uzvilka metāla bruņukreklu vai bieza auduma pārvalku, kā arī kakla sargu no bieza auduma apvalka. Ķiveres vietā bija metāla aizsargbrilles un deguna aizsargs, kas aizsargāja acis un degunu no rapieru cirtieniem. Šādas rapieru cīņas beidzās ar uzplēstu pieri, vaigu vai pakausi, ko tajā laikā uzskatīja par vīrišķības pazīmi: retas grezno vīrieti.[6]

Baltijā pirmoreiz rapieru cīņas notika Tērbatā, Vidzemes guberņā, kur Kurzemes guberņas vācbaltiešu studentu korporācijā Curonia (dibināta 1808. gadā) izmantoja arī uzasinātos rapierus, kā arī savas studentu korporācijas trikolora apsēju ap paukotāja vidukli. Rapieru cīņas ar uzasinātajiem rapieriem bija aizliegtas, jo, piemēram, Getingenes universitātē, Vācijā par pieķeršanu varēja eksmatrikulēt no studijām. Arī pati Tērbatas Universitātes vadība pievērsa uzmanību, vai tiek organizētas uzasināto rapieru cīņas.[7]

Curonia piemēram sekoja arī latviešu studentu korporācija Lettonia, kas aktīvi iesaistījās uzasināto rapieru cīņās ar vācbaltiešu korporantiem, lai panāktu latviešu korporantu akadēmiskās līdztiesības izcīnīšanu akadēmiskajā vidē. Laikposmā no 1882. līdz 1890. gadam Lettonia piedalījās 291 rapieru cīņās ar visām vācbaltiešu studentu korporācijām - Curonia, Fraternitas Rigensis, Estonia un Livonia. Letoņi panāca, ka latviešu korporantu akadēmiskā līdztiesība tiek atzītas no vācbaltiešu korporantu puses. Fraternitas Cursica, būdama Lettonia tiesiskā aizbildne (komāna garants), pašsaprotami, pārņēma akadēmiskās paukošanās tradīciju, ievērojot tiesiskās saistības ar Lettonia, trimdas laikā, ko turpina kopt pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas. Mūsdienās rapieru cīņas Igaunijā un Latvijā turpinās ar neuzasinātajiem rapieriem, bet Polijā un Vācijā turpina paukot pēc 19. gs. tradīcijām – ar uzasinātajiem rapieriem.[8]

Akadēmiskās paukošanās kā sporta veids

Igaunijā un Latvijā akadēmiskā paukošana ne tikai ir goda lieta, bet arī sporta veids. Abās valstīs studentu korporācijas reizi gadā organizē akadēmiskās paukošanās turnīrus – Latvijas mēroga notiek latviešu studentu korporācijas Fraternitas Lataviensis organizētais akadēmiskās paukošanās turnīrs, bet Baltijas mērogā puskorporatīvās Igaunijas studentu apvienības (Eesti Üliõpilaste Selts) organizētais Tartu akadēmiskās paukošanās turnīrs. Abos turnīros dalību drīkst ņemt tikai korporanti, kuri ir sekmīgi nokārtojuši akadēmiskās paukošanās eksāmenu. Katra korporanta dalība turnīros tiek saskaņota ar paša studentu korporācijas akadēmiskās paukošanas instruktoru (magister paucandi), kurš uzņemas korporanta fizisko un psiholoģisko sagatavošanu turnīram. Turnīros liela priekšrocība ir korporantiem, kuriem ir talants un liela pieredze akadēmiskajā paukošanā.[9]

Akadēmiskās paukošanās turnīri ir sadalīti divās daļās – apakšgrupas turnīrā un izslēgšanas turnīrā. Turnīrs sākās ar apakšgrupas turnīru, kur dalību ņem, piemēram, 16 korporanti no dažādām studentu korporācijām. Turnīra tiesneši sadala 16 korporantus pa 4 apakšgrupām, kur katrā apakšgrupā ir 4 korporanti. Visiem korporantiem ir jāsacenšas savā starpā, lai pēc iespējas izcīnītu 1. vai 2. vietu. Ja kāds ierindojās 1. vai 2. vietā savā apakšgrupā, tiem tiek dotas tiesības kvalificētie izslēgšanas turnīram. Savukārt tie, kuri ierindojās 3. vai 4. vietā, tiem neļauj kvalificēties izslēgšanas turnīram, citiem vārdiem runājot, izstājās no turpmākas dalības turnīrā.[10]

Izslēgšanas turnīrā dalību ņem 8 labākie paukotāji no visiem 16 dalībniekiem, kuri savstarpēji cīnās par tikšanu līdz izslēgšanas turnīra noslēdzošajai kārtai – finālam. Izslēgšanas turnīrs ir sadalīts 4 posmos – 1. posms ir ceturtdaļfināls, 2. posms pusfināls, 3. posms cīņa par 3. vietu un 4. posms fināls.[11]

Ceturtdaļfinālā ir 4 rapieru cīņas ar 2 paukotājiem katrā. 4 uzvarētāji kvalificējās uz pusfinālu, bet 4 zaudētāji izstājās no turnīrā pilnībā. Pusfinālā ir 2 rapieru cīņas ar 2 paukotājiem katrā, kur tiek izšķirta kvalificēšanās finālam vai cīņai par 3. vietu. Pusfinālā jābūt 2 uzvarētājiem un 2 zaudētājiem, un izstāšanās nav iespējama. Uzvarētāji kvalificējās finālam, bet zaudētāji cīņai par 3. vietu. Kad noslēdzās pusfināls, sākās cīņa par 3. vietu, kam seko fināls. Cīņā par 3. vietu tiek izšķirts, kurš iegūs 3. vietu un 4. vietu. Kad cīņa par 3. vietu noslēgusies, uzvarētājs iegūst 3. vietu, bet zaudētājs 4. vietu. Seko akadēmiskās paukošanās turnīra fināls. Finālā piedalās 2 labāki no visiem 16 turnīra paukotājiem, kuri iesaistās cīņā par akadēmiskās paukošanās turnīra čempiona titulu. Finālā uzvarētājs izcīna 1. vietu un visa akadēmiskā paukošanās turnīra čempiona titulu, bet zaudētājs 2. vietu un visa akadēmiskā paukošanās turnīra vicečempiona titulu. Tiek apbalvots arī labākais biedru kandidāts, kurš visā turnīrā, neatkarīgi no dalības apakšgrupas vai izslēgšanas turnīrā, ir spējis parādīt lielisku prasmi akadēmiskajā paukošanā, ko tiesneši ļoti novērtē kā nozīmīgas ugunskristības turpmākiem panākumiem nākamajos turnīros. Gan Fraternitas Lataviensis, gan Tartu akadēmiskās paukošanās turnīri noslēdzas ar apbalvošanu, kam seko svētku mielasts pašā turnīru organizētāju namā – Latvijā Fraternitas Lataviensis namā, bet Igaunijā Eesti Üliõpilaste Selts namā.[12]

Svarīgi atzīmēt, ka pēdējos akadēmiskās paukošanās turnīros 2019. gadā (Fraternitas Lataviensis un Eesti Üliõpilaste Selts) Fraternitas Cursica ierindojās 3. vietā no visiem 16 dalībniekiem visā turnīrā (1. un 2. vietu 2019. gadā apmainīja studentu korporācijas Latvia un Fraternitas Lettica), tādejādi kļūstot par trešo spēcīgāko akadēmisko paukotāju Latvijas un Baltijas mērogā.

LU Muzeja krājumā ir ievērojama studentu akadēmisko mūža organizāciju liecību kolekcija, ar kuru var iepazīties, sazinoties ar krājuma glabātāju Rūdolfu Rubeni. Kontakti: rudolfs.rubenis@lu.lv, 67034566 vai 25733456.

Papildus informācija:

Studentu korporācijas Fraternitas Cursica

Studentu korporācija "Fraternitas Cursica"

[1] Zemītis, Guntis. Korporācijas priekšvēsture un tās atspulgi mūsdienās. No: Grigorjeva, Sandra (galv. red.). Universitas (P!K! 100): Scientiae et Patriae (111/2019). Jelgava: Jelgavas tipogrāfija 33. lpp.

[2] Ščerbinskis, Valters (sast.). Uzticīgi draugam: Latvijas studējošo slēgtās mūža organizācijas. Rīga: Prezidiju Konvents. 2010, 69. lpp.

[3] Pozņaka, Annija., Rubenis, Rūdolfs. Neaizmirstamās biogrāfijas: Rūdolfs Jurciņš un Beveronija. Rīga: LU Muzejs. 2021.

[4] Jaks, Pauls. Paukošanās tradīcijas uzturēšana ir katra burša pienākums. No: Grigorjeva, Sandra (galv. red.). Universitas: Scientiae et Patriae (113/2020). Jelgava: Jelgavas tipogrāfija, 21. lpp.

[5] Tenbergs, Atis. Akadēmiskā paukošanās: referāts. Rīga: studentu korporācija Latvia. 2013, 5. lpp.

[6] Melbārdis, Alberts. Divkauju vesture. Studentu korporācija Latvia, 8.-9. lpp.

[7] Metso, Tiina. German influence on Estonian and Baltic German Corps traditions in Tartu/Saksa mojust eesti ja baltisaksa korporatsioonides Tartus. Tallinn: Acta Historica Tallinnesia. 2004, page 3

[8] Tenbergs, Atis, 7. lpp.

[9] Jaks, Pauls, 20.-21. lpp.

[10] Fraternitas Lataviensis Paukošanās turnīra nolikums 2014.12.01, 2. lpp.

[11] Turpat, 2. lpp.

[12] Turpat, 2. lpp.

Rūdolfs Rubenis, krājuma glabātājs