Inta Urbanoviča
Latviešu valodas īpatnības internetā
 

Inta Urbanoviča, Ingrīda Pauniņa
Izplatītākie neprecizitāšu tipi interneta portālu ziņās
 

Dite Liepa
Ziņu žanra raksturojums  interneta portālos
 

Aija Priedīte
Kādu valodu lietojam interneta ziņu portālos – ārvalstu prakse
 

Jānis Kušķis
Moderni vārdi bez nozīmes
 

Dace Sokolova
Korektora darba specifika, strādājot ar ziņu tekstiem
 

Andra Kalnača
Virsraksti interneta portālu ziņās

Internets ir jauna komunikatīvā vide, kas piedāvā līdz šim nebijušas sabiedrības saziņas iespējas. Interneta valoda piedāvā arī jaunu saziņas kodu, kuru valodas pētnieki pagaidām vērtē skeptiski. Interneta valoda kopumā ir fenomens valodas konceptuālajā izpratnē, jo tā apvieno dažādas pazīmes, kas tradicionālajā lingvistikā tiek uzskatītas par opozicionārām: runas forma/ rakstu forma; valodas lietotāju tiešs kontakts/ valodas lietotāju pastarpināts kontakts; dialogforma/ monologforma; situatīva ietekme/ situatīva neitralitāte; individuāla saziņa/ publiska saziņa; neoficiāla saziņa/ oficiāla saziņa; spontāna forma/ sagatavota forma u.c. (sk. 8, 47–48) Šķiet, valodas teorētiķi vēl nav paspējuši izvērtēt jauno pavērsienu saziņas telpā, bet valodas praktiķi jau ir nokritizējuši to. Internets, tāpat kā citi komunikācijas līdzekļi, ir valodas faktu avots, kas atspoguļo valodas attīstības tendences, tāpēc tas ir līdzvērtīgs publicistikai un daiļliteratūrai. 

Mūsdienās ir aktualizējusies interese par rakstu valodas standartizāciju – par to liecina gan sabiedrības iesaistīšanās dažādos pasākumos, kas saistīti ar valodas jautājumiem (piemēram, akcija “Gada vārds, nevārds un spārnotais teiciens”), gan dažādas diskusijas publicistikā, gan valodas standartizēšanas mēģinājumi lietišķajā un profesionālajā sfērā, gan izglītības sistēmas mācību programmas, gan izdoto grāmatu klāsts. Tāpēc radās ideja pievērsties pagaidām maz analizētajai interneta valodai, lai konstatētu tās raksturīgākās īpatnības.

Internetā, tāpat kā latviešu valodā kopumā, ir atrodami normētās latviešu valodas piemēri, kā arī valodas materiāli, kas netiek literāri slīpēti. Aplūkojot interneta materiālus normatīvā aspektā, var secināt, ka te parādās tās pašas problēmas, kas ir raksturīgas nacionālajā valodā un tās paveidos kopumā.

Tās valodas kultūras problēmas, kas ir aprakstītas teorētiskajos pētījumos par latviešu valodu, pilnā mērā atspoguļojas arī internetā, tāpēc projektā izveidotā valodas neprecizitāšu analīze noder visiem, kam ir kāda interese par latviešu valodas normēšanas jautājumiem.
Pagaidām piemēru datubāze ir diezgan niecīga (ierobežotā laika un nelielā projekta dalībnieku skaita dēļ, taču, cerams, to būs iespējams papildināt un pilnīgot.
Nepilnību klasificēšanā tika izmantota tā pieeja, kas ir izstrādāta Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes Baltu filoloģijas programmas studiju kursā “Valodas kultūras teorija” un “Latviešu valodas kultūra”. Šīs klasifikācijas pamatprincipi ir atrodami arī I. Freimanes grāmatā “Valodas kultūra teorētiskā skatījumā”.
Neprecizitāšu klasificēšanā izmantota tradicionālā izpratne par valodas sistēmas daudzpakāpju struktūru, kurā ir pieņemts runāt par valodas līmeņiem – apakšsistēmām, kas sastāv no viena veida elementiem, kuri savstarpēji nav hierarhiskās attieksmēs.

Līmeņu izpratne vienkāršotā, bet labi saprotamā veidā ir izklāstīta Sarmas Kļaviņas grāmatā “Valodas daba. Ievads vispārīgajā valodniecībā” (1997), savukārt zinātniskāks skaidrojums ir atrodams šīs pašas autores darbā “Valoda kā sistēma” (1983).

Valodas sistēmu veido noteikti elementi, kas ir sagrupēti noteiktos hierarhiski sakārtotos līmeņos (sk. 3, 26–30).

Fonētisko līmeni veido valodas skaņu kopums to savstarpējās attieksmēs.

Morfoloģiskajā līmenī ietilpst morfēmas un vārdu formas.

Sintaktiskā līmeņa pamatā ir vārdu savienojumi, teikumi un teksts to sistēmiskajos sakaros un attieksmēs.

Vārds ir svarīgākā strukturāli semantiskā valodas sistēmas vienība. Vārdu krājumam ir sava organizācija, kas būtiski atšķiras no fonēmu, morfēmu un sintaktisko vienību organizācijas (4, 31).

Tāpēc valodas līmeņu hierarhijā neparādās leksiskais līmenis, bet ir jārunā par īpašu valodas leksiski semantisko apakšsistēmu.

Līmeņi ir cieši saistīti, un dažkārt ir grūti nošķirt to vienības. Par līmeņu savstarpējo mijiedarbi liecina arī starplīmeņi – to vienības rodas vienā līmenī, bet funkcionē jau citā, piemēram,

morfonoloģijas starplīmenis – pastāv starp fonēmu līmeni un morfēmu līmeni (pētī fonēmas kā morfēmu un vārdformu uzbūves elementus, fonēmu mijas vārddarināšanā un formveidošanā);

vārddarināšanas starplīmenis – pastāv starp morfoloģisko un sintaktisko līmeni, kā arī leksikas apakšsistēmu (izmantojot morfoloģiskus un sintaktiskus līdzekļus, tiek darinātas jaunas leksēmas).

Valodas elementu hierarhija:

Šis izklāsts ir ļoti vienkāršots, tomēr praksē izmantot valodas līmeņu shēmu noteiktu valodas faktu klasificēšanā nav nemaz tik vienkārši – parādās daudz neskaidrību un problēmgadījumu. Tam ir vairāki iemesli:

1. lai varētu izmantot līmeņu teoriju valodas piemēru klasificēšanā, ļoti labi jāpārzina visu valodas līmeņu funkcionēšanas principi;

2. valoda tomēr ir difūzas struktūras sistēma, kas nepakļaujas precīzai, viennozīmīgai klasifikācijai (tātad ne visu var un ne visu arī vajag normēt);

3. literārās normas teorijā šķir t.s. imperatīvās (obligātās) un dispozitīvās (papildu) normas (ne vienmēr normētāju ieteikumi ir saistīti ar valodas sistēmiskajiem ierobežojumiem).

Projekta mērķis šoreiz vairāk ir saistīts ar ekscerpētā materiāla praktisko lietderību, tāpēc teorētiskām nostādnēm ir sekundāra pozīcija, kaut gan teorētiskā un praktiskā aspekta līdzsvars arī ir viena no šī pētījuma problēmām – darbam ir jābūt pārskatāmam, ērti lietojamam, saprotamam, kā arī zinātniski pamatotam. Tāpēc nepilnību klasifikācija ir veidota pēc teorētiskiem principiem un, lai izvairītos no subjektīvuma valodas elementu labošanā, katram rediģētajam piemēram piemeklēts attiecīgs teorētiskais pamatojums ar noteiktām bibliogrāfiskām atsaucēm.

Ekscerpētajā materiālā paradigmatiskās (ārpuskonteksta) un sintagmatiskās (kontekstuālās) neprecizitātes nav īpaši šķirtas, jo tādā veidā izklāsts kļūtu pārāk shematisks. Pagaidām piemēru trūkums neļauj veidot sistēmiski pilnīgu neprecizitāšu aprakstu.

Nepilnību aprakstā līmeņu teorija netiek izmantota tieši, tā tika sastatīta ar valodas prakses aktualitātēm – piemēram, fonētiskā līmeņa parādības valodas kultūrā ir saistītas ar ortoēpiju (pareizrunu), bet šāda veida piemēri pētījumā netika iekļauti, savukārt ortogrāfijas un interpunkcijas problēmas nav tieši saistāmas ar valodas elementiem valodas kultūras aspektā, tomēr tās ir aktuālas valodas praksē, tāpēc šādi piemēri tika ekscerpēti un analizēti.

Piemēru apraksts ir veidots pārskatāmas tabulas veidā, kurā iekļauta tikai pati nepieciešamākā informācija par ekscerptu.

AVOTS – norādīts attiecīgais raksta nosaukums, kā arī datums un ziņu portāls, no kurienes piemērs ekscerpēts.

PIEMĒRS – šajā ailē ir piedāvāts ekscerpētā piemēra semantiskais un formālais minimums, kas nepieciešams fiksētās valodas nepilnības izpratnei, un attiecīgā valodas nepilnība piemērā izcelta; ja ekscerpētajā materiālā vairākkārt parādās vieni un tie paši piemēri, tie atkārtoti iekļauti tikai tad, ja atšķiras labojums.

LABOJUMS – šajā tabulas daļā projekta īstenotāji piedāvā atrastās valodas nepilnības vēlamo laboto variantu, kas dažos gadījumos var būt subjektīvs un arī aizstājams ar citiem līdzvērtīgiem valodas līdzekļiem.

SKAIDROJUMS – te ļoti īsi tiek skaidrots valodas neprecizitātes iemesls.

LITERATŪRA – šajā ailē ir ievietota atsauce uz valodniecisko literatūru, kurā ir atrodams skaidrojums par attiecīgā tipa valodas nepilnībām, kā arī pievienots citētā materiāla attēls;

tā kā materiāls ir paredzēts praktiskiem nolūkiem, gandrīz visiem piemēriem ir norādīta atsauce uz vienu teorētiskās literatūras materiālu, kaut arī daudzos gadījumos ir atrodami vairāki teorētiskie pētījumi, kuros ir informācija par to vai citu valodas aktualitāti.

Ekscerpētie piemēri sadalīti šādās grupās:

1. Ortogrāfija
2. Vārddarināšana
3. Gramatisko vienību izveide un lietojums
    3.1. Morfoloģisko formu veidošana
    un lietojums
    3.2. Sintakses vienību izveide
4. Interpunkcija
5. Leksika
6. Stilistiskie izteiksmes līdzekļi

Ortogrāfija

Ortogrāfija nodrošina vienotu rakstu valodas formu, tāpēc tai valodas praksē tiek pievērsta īpaša uzmanība. Interneta ziņu materiālos ir vērojamas tās pašas

pareizrakstības problēmas, kas publicistikā kopumā, tomēr ir kāda īpatnība, kas ir aktuāla tieši interneta vidē – tās ir pārrakstīšanās kļūdas. Dažādas neuzmanības kļūdas ir iespējamas jebkurā tekstā, tomēr internetā tās parādās daudz biežāk.
Tā kā internets ir interaktīva vide, tajā informācijas fiksēšanas un nosūtīšanas laiks tiek samazināts līdz minimumam. Šajā informācijas telpā visu izšķir ātrums un operativitāte, kas diemžēl atspoguļojas fiksētajā valodas formā. Tradicionāli pārrakstīšanās kļūdas netraucē adresātam uztvert tekstu, tomēr dažkārt šīs neprecizitātes jau robežojas ar loģiska teksta izveides problēmām. Teksta autors domā ātrāk, nekā viņš spēj pierakstīt, tāpēc dažkārt tekstos parādās vārdi vai konstrukcijas, kas nedz semantiski, nedz formāli attiecīgajā izteikumā neiederas. Dažkārt autors tekstu uzraksta un tad maina kādu vārdu vai konstrukciju, bet nepievērš uzmanību tām vienībām kontekstā, kas arī būtu pārveidojamas. Teksti, kas ir uzrakstīti ortogrāfiski pavirši, liecina par autora nevērību gan pret valodu, gan pret adresātu, un šāda attieksme nevairo lasītāja cieņu nedz

pret teksta avotu, nedz pret piedāvāto informāciju, nedz pret rakstītāju. Analizējot ortogrāfijas nepilnības interneta materiālos, bija kārtējo reizi jāsaskaras ar tiem pašiem problēmgadījumiem, kas ir aktuāli valodas praksē kopumā.
Grūtības, kā ierasts, rada lielo sākumburtu rakstība. Lielo sākumburtu lietojums valodā ir konvencija, un ir izstrādāti principi, kas palīdzētu valodas lietotājiem šīs valodas tradīcijas izmantot, tomēr ne vienmēr tie tiek ievēroti praksē, turklāt arī izstrādātie ieteikumi bieži vien ir interpretējami dažādi. Tas rada nevēlamu variatīvumu. Visbiežāk lielo burtu lietošanas neprecizitātes ir saistītas ar dažādu organizatorisko nosaukumu atveidi rakstu formā. Pašlaik, reģistrējot kādu organizatorisko veidojumu, nosaukumu rakstībai netiek pievērsta īpaša uzmanība. Nosaukums var nebūt pareizā latviešu valodā – galvenais lai ir latīņu vai latviešu alfabēta burti. Šādā sakarā netiek ievērota arī lielo sākumburtu rakstība. Ko var pārmest ziņu sagatavotājam vai redaktoram, ja viņš ir uzrakstījis uzņēmuma nosaukumu atbilstoši tam, kā tas ir reģistrēts.

Valodas praksē tā arī nav izdevies ieviest skaidrību par tiešajiem un simboliskajiem nosaukumiem, jo lielo sākumburtu lietošanas prasības abos tipos atšķiras – tiešajam nosaukumam ir diferencētājdaļa, kurā parādās lielo sākumburtu lietojums pēc noteiktām prasībām, un nomenklatūras daļa, kurā lielie sākumburti parādās tikai īpašos izņēmuma gadījumos, savukārt simboliskie nosaukumi organizatorisko veidojumu nosauc nosacīti, un tiem nosaukumā nav nomenklatūras vārda. Spilgts piemērs šim variatīvumam ir partiju nosaukumi, piemēram, Tautas partija, Latvijas Pirmā partija, bet „Jaunais laiks”, „Latvijas ceļš” (turklāt Uzņēmumu reģistra datubāze liecina, ka partija „Latvijas ceļš” ir reģistrēta ar šādu rakstību „Latvijas Ceļš”). Visticamāk, problēmas lielo sākumburtu rakstībā, īpaši tā saucamajos simboliskajos nosaukumos, rada dažādās nosaukumu rakstības iespējas, piemēram, nosaukumu var likt pēdiņās, var rakstīt kursīvā, var rakstīt arī nekā īpaši neizceļot, taču par to, ka tas ir kāds nosaukums,

liecinās vārdu rakstība ar lielo sākumburtu. Te var minēt, piemēram, šādus rakstības piemērus: Latvijas Televīzija, „Latvijas televīzija”, Latvijas televīzija.

Problēmas sagādā arī ieteiktās normas interpretācija, ka ar lielo sākumburtu ir rakstāms vienīgais sugasvārds aiz vietvārda (vai tā savienojuma ar nomenklatūras vārdu), ja šim sugasvārdam ir īpašvārda nozīme un tā rakstība ar mazo burtu var radīt pārpratumus. Te laikam visspilgtākais piemērs būtu Rīgas Dome. Latviešu valodas ekspertu komisijas pieņemtajos noteikumos ir norāde, ka šajā vārdkopā abi vārdi rakstāmi ar lielo burtu (sk. 2, 15), bet pati iestāde savā dokumentācijā vārdu dome raksta ar mazo burtu. 

Aktuāls ir jautājums arī par personvārdu rakstību, proti, ziņu tekstos, īpaši tekstos par mūzikas un kultūras dzīvi, citās valodās rakstītie personvārdi netiek atveidoti latviešu valodā, tādā veidā pieļaujot iespēju, ka arī latviešu valodā rakstīti vārdi var tikt rakstīti nepareizi, piemēram, ar troksneņu dubultojumu, sieviešu uzvārdi vīriešu dzimtē.

Latviešu valodā ir izstrādāti noteikumi par citvalodu īpašvārdu atveidi latviešu valodā, tomēr valodas lietotāji tos pieņem diezgan skeptiski un izmanto nelabprāt.
 

Vārddarināšana

Vārddarināšana ir gramatikas apakšnozare, jo tajā tiek aplūkoti vārdu darināšanas paņēmieni un līdzekļi, resp., vārddarināšanas tipi (sk. 6, 11), tomēr šajā klasifikācijā vārddarināšana paliek ārpus gramatikas, jo morfoloģijas un sintakses daļā apvienots gan valodas neprecizitāšu paradigmatiskais, gan sintagmatiskais aspekts. 

Vārdu darināšanas iespējas latviešu valodā tiek vērtētas pēc sistēmiskās atbilsmes, tāpēc bieži vien normā dominē tradicionālums un nacionālais savdabīgums, kas dažkārt pārvēršas pat par pūrismu. Mūsu saziņā jauni darinājumi parādās katru dienu, tomēr savas situatīvās nosacītības dēļ tie liela daļa tikpat ātri arī pazūd.

Interneta materiālos jaunu valodas veidojumu mūžs dažkārt tiek paildzināts, jo kāda informācija noteiktā laikā un telpā ir aktuāla diezgan plašam ļaužu pulkam. Var pat gadīties, ka kāds situatīvs valodas līdzeklis ar laiku kļūst par klišejisku izteiksmes elementu. Šķiet, tā ir noticis ar vārdu prihvatizēt, kas skaniski veidots pēc atbilsmes ar krievu valodas vārdu прихватить. Laika gaitā sava biežā lietojuma dēļ tas ir kļuvis par valodas štampu, kas dažkārt kontekstā tiek lietots kā profesionālisms bez stilistiskās papildinformācijas. Jaunākais šāda veida darinājums, kas ir paspējis Saeimas vēlēšanu laikā iekarot noteiktu vietu ikdienas saziņā, ir vārds jaunlaicēni ‘partijas “Jaunais laiks” biedri’. Ja 2006. gada septembrī šo vārdu vēl lietoja kā ekspresīvu izteiksmes līdzekli, tad pēc pāris mēnešiem tas jau bija kļuvis par neitrālas nozīmes vārdu.

Vārddarināšana ir tā valodas daļa, kurā vērojama valodas inovatīvā dinamika. Valodas praksē var parādīties savdabīgi elementi no citām valodām, var aktualizēties noteikti atvasinājumu tipi u.c.

 Par 21. gs. sākuma lingvistiskajiem izaicinājumiem interesantas atziņas un vērojumus var atrast D. Nītiņas grāmatā “Moderna cilvēka valoda”. Autore min dažādas īpatnības, kas ir raksturīgas pašreizējai valodai, turklāt daudz no tām ir pretrunā ar tradicionālām literārās normas prasībām vai valodnieku vērtējumu. Kā analizēt šādas valodas attīstības tendences? Piemēram, pēdējā laikā aktualizējusies vārddarināšana ar nolieguma priedēkli ne-. I. Freimane par adjektīvu darināšanu raksta: “Taču tos [īpašības vārdus ar priedēkli ne-] nedarina no visiem adjektīviem, piemēram, nelieto darinājumus nedusmīgs, nešausmīgs – lieto antonīmus priecīgs, jauks u. tml. Īpašības pazīmes nepilnīguma nozīmē parasti lieto atvasinājumus ar pa-: lieto atvasinājumu neliels (ne liels, ne mazs), bet nelieto nemazs – tā vietā lieto paliels. Antonīmu pāri pārī resns un tievs nevienu no tiem neizmanto darinājumos ar ne-: pārejas pakāpju nosaukšanai lieto adjektīvus paresns, patievs.” (1, 154. – 155.) Tomēr pēdējā laikā valodas lietotāji atvasinājuma tipu ar priedēkli ne- izmanto ļoti plaši, piemēram,

neaizvainojoša informācija, nedraudzīga vide, nenarkotiska vide, nevardarbīga sabiedrība u.c., turklāt bieži vien šādi izteiksmes līdzekļi ir gan semantiski, gan formāli iederīgāki kontekstā. Valodniece Daina Nītiņa norāda: ” To, ka atvasinājumiem ar ne- piemīt modes vārdu pazīmes, apliecina to lipīgums, tendence radīt arvien jaunus okazionālus atvasinājumus..” (5, 13.lpp.).
Vērtējot darinājumu iederīgumu noteiktā kontekstā, jāievēro gan valodas sistēmiskās iespējas, gan arī runātāju vajadzības, jo valodas lietotājs savā saziņā mēģina nodrošināt pilnvērtīgu saziņas līdzekļu komplektu, un dažādas nepilnības šajā izteiksmē liecina par  nepilnībām valodas normās kopumā.
 

Gramatisko vienību

izveide un lietojums

Latviešu valodā ir noteikta formu sistēma. Valodas praksē gramatisko formu nepilnības ir saistītas ar to lietošanu konkrētā kontekstā un ne vienmēr ir viegli nošķirt formveidošanu un formu lietošanu.

Kaut gan latviešu lingvistiskajā tradīcijā tiek šķirtas morfoloģiskās un sintaktiskās neprecizitātes, tomēr šajā pētījumā šis princips ir izmantots daļēji, jo morfoloģiskās un sintaktiskās nepilnības ir apvienotas vienā grupā – gramatisko vienību izveide un lietojums. Līdzīga pieeja ir atrodama lietuviešu pētījumos par valodas kultūru. 
Tā kā piemēru klāsts grupā ir diezgan plašs, ekscerpti tika dalīti divās grupās: tās nepilnības, kas ir saistītas ar gramatisko kategoriju izpausmi tekstā, iekļautas morfoloģiskā līmeņa vienību aprakstā, bet sintaktiskajā līmenī analizētas cita veida nepilnības, kas saistītas ar konstrukciju izveidi.

Formveidošanas likumības un arī atkāpes no tām ir raksturīgas katrai vārdšķirai pēc vārdšķiru galvenajām kategorijām, tāpēc klasificējot piemēri tika dalīti divās grupās – formveidošana nominālo kategoriju un formveidošana verbālo kategoriju izteikšanai. Šāda veida neprecizitātes ir saistītas ar formu korelāciju tekstā, tāpēc dažos sarežģītākajos piemēros, īpaši vienlīdzīgu teikuma locekļu virknēs,

ar pasvītrojumu tika izceltas tās formas, kas pieprasa formu precizēšanu.
Sintakses vienību izveides problēmas ir saistītas gan ar formu saskaņošanu kontekstā (sk. 3.1. Morfoloģisko formu veidošana un lietojums), gan ar vārdu nozīmes iederību kontekstā (sk. 5. Leksika), gan ar stilistiskiem nosacījumiem (sk. 6. Stilistiskie izteiksmes līdzekļi), tāpēc šajā grupā piemēru skaits nav liels, jo attiecīgie ekscerpti ir iekļauti citās grupās. Sintakses līmenī atstātas tās valodas neprecizitātes, kas ir saistītas ar plašāku konstrukciju strukturālo un semantisko korekciju, piemēram, vārdu secība, nolieguma precizēšana teikumā. Īpaša uzmanība pievērsta arī pārspīlējumiem un trūkumiem konstrukciju izveidē, kaut arī šāda veida piemēri pārklājas ar stilistisko izteiksmes līdzekļu neprecizitātēm. Valodas līdzekļu pārdaudzums tiek analizēts sintakses līmenī, ja piedāvātajā labojumā parādās dažādu līmeņu konstrukciju mijiedarbe, piemēram, kāda sintaktiskā struktūra tiek likvidēta, saglabājot satura adekvātumu.

Nepilnīgas konstrukcijas šoreiz ir iekļautas tikai un vienīgi sintakses daļā. J. Rozenbergs grāmatā “Latviešu valodas stilistiska” norāda, ka nemotivēts vārda izlaidums tekstā ir leksikostilistiskās kļūdas (7, 204), bet I. Freimane par elipsi tekstā raksta šādi: “Lai pētītu sintaktisko konstrukciju funkcionēšanu, ir nepieciešams orientēties pēc kāda strukturāla parauga – pēc pilnas konstrukcijas, kurā ir visi pēc satura un pēc formas nepieciešamie elementi. Tādā gadījumā eliptiskas konstrukcijas ir vairāk sintakses nekā stilistiskas objekts, kaut gan tām ir zināmas stilistiskas           potences – tās pa lielākai daļai tiek izmantotas sarunvalodā vai pat vienkāršrunā kā stila līdzekļi.”(1, 291) Neiedziļinoties šī jautājuma izpētē, šoreiz nepilnīgu konstrukciju klasificēšanā izmantots I. Freimanes uzskats. 

Interneta valoda gramatisko formu izveides un lietojuma neprecizitāšu ziņā neatšķiras no citiem publicistikas valodas avotiem, te ir vērojamas tās pašas nepilnības, kas raksturīgas valodas praksē kopumā.

Interpunkcija

Latviešu valodas interpunkcijā dominē gramatiskais princips – ar pieturzīmi rādīts teksta gramatiskais saistījums un dalījums, atsedzot teksta gramatisko struktūru. Valodas prakses materiāli liecina, ka latviešu rakstu valodā pieturzīmju lietošana sagādā problēmas. Nav noliedzams, ka latviešu interpunkcijā vienmēr ir bijuši gadījumi, ka rodas neskaidrības pieturzīmju lietojumā, piem., vienkārša un salikta teikuma robežgadījumos, salīdzinājuma konstrukcijās, dažādu pielikumu un pielikumu grupu savrupināšanā u.tml., tomēr valodas praksē vērojamas neprecizitātes arī tajos gadījumos, kas detalizēti aprakstīti gan teorētiskā, gan praktiskā līmenī. Latviešu valodā ir daudz pareizrakstības rokasgrāmatu, kurās ir iekļauti arī interpunkcijas nosacījumi. Piemēram, samērā nesaprotams šķita pēdiņu un vienpēdiņu lietojums. Portālu ziņās pēdiņu lietojums ir haotisks un neizskaidrojams – šķiet, nav atšķirības, vai tiek lietotas vienpēdiņas vai pēdiņas, lai gan l

atviešu valodas interpunkcijā pēdiņu un vienpēdiņu lietojums nav jāuzskata par problēmgadījumu, un ikvienā latviešu valodas rokasgrāmatā ir aprakstītas šo interpunkcijas zīmju lietošanas principi. Līdzīgas problēmas vērojamas, analizējot domuzīmes un defises lietojumu.

Analizētais materiāls apliecina, ka interpunkcijas normas valodas praksē tiek ievērotas pavirši.
 

Leksika

Vārdi ir valodas nozīmes galvenie nesēji, tāpēc to nozīmei un konsituatīvai iederībai ir jāpievērš uzmanība. I. Freimane min trīs nozīmes pārvirzes tipus: 1) vārda nozīmē konstatējams semantisko elementu pārdaudzums, 2) vārda semantiskajā struktūrā ir par maz elementu, 3) semantiskie elementi tiek jaukti (1, 193). Tā kā šīs pārvirzes ir raksturīgas vārda nozīmē, tās nav tik vienkārši pamanāmas, turklāt nespeciālistam tās ir grūti diferencēt, tāpēc šis detalizētais dalījums valodas nepilnību aprakstā nav izmantots.

Vārda nozīmes neprecizitātes realizējas kontekstā, tāpēc tās ir grūti šķiramas no sintaktiskajām neprecizitātēm, piemēram, teikumā Ekonomikas atveseļošanās tempi ir veselīgi ir nepamatota animācija, kas parādās vārdos atveseļošanās un veselīgs, tomēr abi šie vārdi ir semantiski saistīti un veido teikumā vienu semantisko “gleznu”.

Vārdu izvēle ir saistāma arī ar leksēmu cilmi, jo aizgūti valodas elementi visstraujāk ienāk tieši leksikā. Kaut gan aizguvumi ir raksturīgi katrā valodā, tomēr tām valodām, kam ir neliels runātāju skaits, nacionālā savdabīguma princips valodā ir attiecināms uz nacionālo identitāti kopumā. Latviešu literārās valodas kopēji bieži vien samērā neiecietīgi izturas pret svešu valodu aizguvumiem. Valodas kultūrā tiek kritizēti neliterāri aizguvumi, kas uzskatāmi par nevēlamiem literārās valodas elementiem – barbarismi un neliterāri kalki. Barbarismi ir aizguvumi, kurus valodā izjūt par svešķermeņiem un bez kuriem var arī iztikt, piemēram, šepte, štukot, vīkends, aukcions, tenders u.c.

Ne vienmēr tekstā vēlami ir arī literāri aizguvumi, ja to vietā iespējams lietot kādu līdzvērtīgu dzimtās valodas vārdu, piemēram, realizēt vietā var teikt īstenot, adaptēties – pielāgoties,  autonoms – neatkarīgs, efektīgs – iespaidīgs u.c.

Valodas praksē interesants ir jautājums par kalkiem. Tie ir pēc citu valodu līdzības darināti izteiksmes līdzekļi, kas izcelšanās ziņā atrodas it kā starp mantotajiem uz aizgūtajiem valodas elementiem. Kalki valodas praksē var būt: 1) nepieciešami vai vēlami, 2) nevēlami. Kalki šajā projektā ir iekļauti leksikas daļā, jo tie ir saistāmi ar aizgūšanas procesu un kalku formālā un semantiskā realizācija galvenokārt vērojama tieši leksikā, kaut arī kalkēšana ir saistīta ar visiem valodas līmeņiem, piemēram, konstrukcijā runa iet darbības vārds tiek uzskatīts par semantisku kalku, tomēr šāda pārvirze vārdam aktualizējas tikai noteikta tipa konstrukcijās, tāpēc, no vienas puses, to varētu uzskatīt par vārda kalku, bet, no otras puses, piemērs ir analizējams kā kalkēta konstrukcija.

Interneta materiālos ir daudz savdabīgu īpatnību, kas būtu analizējamas leksiskajā apakšsistēmā, tomēr tās galvenokārt ir vērojamas necenzētajā interneta materiālu daļā, nevis ziņu portālu oficiālajos tekstos, tāpēc šajā rakstā tās netiek plašāk aprakstāmas.

Stilistiskie izteiksmes

līdzekļi

Izteiksmes līdzekļu stilistiskā papildinformācija ir saistāma ar valodas kultūras meistarības līmeni, tāpēc to ir grūtāk skaidrot un līdz ar to arī normēt. Stilistiski izmantojamie izteiksmes līdzekļi ir vērtējami pēc ekspresijas un pēc pārspīlējumiem.  Ekspresīvi izteiksmes līdzekļi tiek šķirti no neitrāliem izteiksmes līdzekļiem, jo tiem ir raksturīga stilistiskā papildinformācija, kas norāda uz kādiem ārpusvalodiskiem faktoriem, tomēr ne vienmēr šāda papildinformācija ir nepieciešama, īpaši, ja teksts ir rakstīts neitrālā, oficiālā stilā. Teksta autoram ir grūti atrast kontekstā precīzāko sinonīmu vai arī nav izpratnes pat kāda valodas izteiksmes līdzekļa semantiski

stilistisko papildinformāciju, tāpēc valodas praksē rodas šāda veida neprecizitātes.

“Valodas spēks slēpjas prasmē nedaudzos vārdos pateikt daudz. Izteikties īsi, lakoniski ir liela māka. Lakonisms galvenokārt nozīmē to, ka tekstā vai runā nav nekā lieka, nekā nejauša. Taču bieži gadās lasīt vai dzirdēt teikumus, kuros ir lieki, tukši vārdi.” (7, 205) Dažādi pārspīlējumi valodas līdzekļu izmantojumā ir izplatīta parādība rakstu valodā. Tai ir dažādi iemesli, un praktiskā analīzē ir grūti šķirt, vai piemēros pārspīlējumi izmantoti formālu, semantisku vai stilistisku iemeslu dēļ. Lai varētu precīzi klasificēt dažādus pārspīlējumu gadījumus, ir nepieciešami plašāki pētījumi; šajā materiālā tie ir atrodami gan sintakses, gan stilistisko izteiksmes līdzekļu daļā.

Valodas kultūras aspektā ziņu materiāliem internetā nav īpašu atšķirību no citiem drukātās publicistikas tekstiem, tomēr, lasot šos tekstus, nepamet doma, ka acu priekšā ir valodas ziņā nabadzīgs materiāls, kuru ir grūti baudīt.

Negribētos apgalvot, ka visi interneta ziņu materiāli ir nekvalitatīvi, tomēr laika gaitā ir radies priekšstats (iespējams, ļoti subjektīvs), ka interneta ziņu teksti ir informatīvi piesātināti, bet lingvistiski klišejiski un bieži vien ļoti pavirši.

Literatūra

1. Freimane, I. Valodas kultūra teorētiskā skatījumā. Rīga: Zvaigzne, 1993. 470 lpp.

2. Īpašvārdu rakstība. Rīga: LR Valsts valodas centrs, 1998. 53 lpp.

3. Kļaviņa, S. Valodas daba. Ievads vispārīgajā valodniecībā. Lielvārde: Lielvārds, 1997. 79 lpp.

4. Kļaviņa, S. Valoda kā sistēma. Rīga: LVU, 1983. 39 lpp.

5. Nītiņa, D. Moderna cilvēka valoda. Rīga: Valsts valodas aģentūra, 2004. 112 lpp.

6. Paegle, Dz. Latviešu literārās valodas morfoloģija. I. daļa. Rīga: Zinātne, 2003. 239 lpp.

7. Rozenbergs, J. Latviešu valodas stilistika. Rīga: Zvaigzne ABC, 1995. 231 lpp.

8. Едличка, А. Литературный язык в современной коммуникации. \\ Новое в зарубежной лингвистике. Москва: Прогресс, 1987, с. 38 – 134.