3. Gramatisko vienību
izveide un lietojums

Ar gramatiku mūsdienās saprot morfoloģiju un sintaksi – valodniecības nozares, kas pēta valodas gramatisko sistēmu. Morfoloģija ir gramatikas daļa, kurā aplūkota vārda morfēmiskā struktūra, vārda formu veidošana un paradigmas, savukārt sintaksē analizē vārdu savienojuma, teikuma un teksta uzbūves īpatnības.
Gramatisko vienību atkāpes no literārās valodas normām ir konstatējamas galvenokārt noteiktā kontekstā, tāpēc valodas kultūrā ir ļoti grūti šķirt morfoloģiskās un sintaktiskās atkāpes. Tā kā formu veidošanas un formu lietošanas šķīrums ir sarežģīts teorētisks jautājums, šajā apskatā tās netiek šķirtas. Morfoloģijas daļā tiek aplūkotas galvenās gramatiskās kategorijas un dažādas neprecizitātes, kas saistītas ar to realizāciju noteiktā kontekstā, savukārt sintakses daļā uzmanība pievērsta tām nepilnībām, kas nav tiešā veidā saistītas ar vārdšķiru galvenajām gramatiskajām kategorijām, bet attiecināmas uz citiem konstrukciju izveides jautājumiem.

3.2. Sintakses vienību izveide
 
Sintaktiskās vienības tiek veidotas pēc noteiktām likumībām. Valodas praksē ir konstatētas dažādas atkāpes gan formālajā, gan semantiskajā aspektā. Kaut arī sintaktisko vienību izveides formālais aspekts ir daļēji aplūkots morfoloģijas daļā, tomēr arī šajā grupā pievērsta uzmanība dažādu konstrukciju precizēšanai, kas ir saistītas gan ar formālām, gan semantiskām, gan estētiskām nepilnībām. Ekscerpētie interneta materiāli liecina, ka īpaši ir jārunā par nolieguma precizēšanu teikumā. Nolieguma izteikšanā ir daudz atkāpju no normām, galvenie iemesli ir likumību nezināšana, paviršība un citu valodu ietekme.

Samērā bieži vērojamas tekstveides nepilnības, kas saistītas ar vārdu un teikuma daļu secību teikumā. Kaut gan latviešu valodā ir samērā brīva vārdu secība un to var variēt pēc autora vēlmēm, neitrālos tekstos ir izveidojušās zināmas likumības.

Sintaktisko konstrukciju izveide ir saistīta ar optimālu valodas līdzekļu izvēli gan kvalitatīvā, gan kvantitatīvā ziņā. Informācijas izteikšanai valodā ir nepieciešams noteikts elementu daudzums, tomēr bieži šī prasība netiek ievērota. Dažādi pārspīlējumi konstrukciju izveidē rada valodas līdzekļu pārdaudzumu, kas parādās sarežģītās konstrukcijās, kuras būtu vienkāršojamas. Šāda veida nepilnības robežojas ar stilistiskajiem pārspīlējumiem valodas līdzekļu izmantojumā. Valodā ir vērojama arī pretēja parādība – nepilnīgas konstrukcijas. Tās bieži vien ir saistītas ar nevēlamu semantisko elementu izlaidumu vai nepilnīgu gramatisko konstrukciju realizāciju.