3. Gramatisko vienību
izveide un lietojums

Ar gramatiku mūsdienās saprot morfoloģiju un sintaksi – valodniecības nozares, kas pēta valodas gramatisko sistēmu. Morfoloģija ir gramatikas daļa, kurā aplūkota vārda morfēmiskā struktūra, vārda formu veidošana un paradigmas, savukārt sintaksē analizē vārdu savienojuma, teikuma un teksta uzbūves īpatnības.
Gramatisko vienību atkāpes no literārās valodas normām ir konstatējamas galvenokārt noteiktā kontekstā, tāpēc valodas kultūrā ir ļoti grūti šķirt morfoloģiskās un sintaktiskās atkāpes. Tā kā formu veidošanas un formu lietošanas šķīrums ir sarežģīts teorētisks jautājums, šajā apskatā tās netiek šķirtas. Morfoloģijas daļā tiek aplūkotas galvenās gramatiskās kategorijas un dažādas neprecizitātes, kas saistītas ar to realizāciju noteiktā kontekstā, savukārt sintakses daļā uzmanība pievērsta tām nepilnībām, kas nav tiešā veidā saistītas ar vārdšķiru galvenajām gramatiskajām kategorijām, bet attiecināmas uz citiem konstrukciju izveides jautājumiem.

3.1. Morfoloģisko formu

veidošana un lietojums

Latviešu valodā ir noteikts formu kopums, kas veido valodas gramatisko sistēmu. Gramatiskajām formām ir jābūt precīzām, jo tās palīdz nodrošināt izteiktās domas skaidrību, tāpēc formveidošanas normas bieži vien ir obligātas. Formveidošanas likumības un arī atkāpes no tām ir raksturīgas katrai vārdšķirai pēc vārdšķiru galvenajām kategorijām.

Nominālo vārdšķiru formveidošana ir saistīta ar trim galvenajām gramatiskajām kategorijām – dzimti, skaitli, locījumu. Dzimtes kategorija tekstos kļūdaini tiek lietota diezgan reti, un šīs nepilnības drīzāk vērtējamas kā neuzmanības kļūdas. Biežāk ir sastopamas gramatiskās nepilnības, kurās neprecīzi lietota skaitļa kategorija.

Tekstos dažkārt ir vērojama nevērīga attieksme pret locījuma kategoriju un attiecīgo formu veidošanu. Šāda veida neprecizitātes ir saistītas gan ar pārrakstīšanos, gan ar tipiskām vārdu saskaņošanas problēmām.

Tekstos bieži ir problēmas ar adjektīvu noteiktās un nenoteiktās galotnes lietošanu, turklāt šīs nepilnības bieži vien ir konstatējamas, analizējot plašāku kontekstu. Sastopamas arī atkāpes adjektīvu un adverbu salīdzinājuma formu veidošanā.

Verbālās kategorijas atšķiras no nominālajām. Formveidošana verbālo kategoriju izteikšanai ir saistīta tikai ar vienu vārdšķiru – darbības vārdiem –, tomēr   praksē ir vērojamas visdažādākās atkāpes no gramatiskajiem likumiem, jo verbs veido saziņas vienības (teikuma) kodolu, turklāt šai vārdšķirai ir raksturīgas dažādas gramatiskās kategorijas – kārta izteiksme, laiks, persona u.c.

Valodā svarīga ir arī palīgvārdu izvēle, jo palīgvārdu uzdevums ir nodrošināt pilnvērtīgas semantiskās un gramatiskās attieksmes starp patstāvīgiem vārdiem. Bieži valodas praksē vērojamas problēmas ar prievārdu lietošanu. Izplatītākās nepilnības saistītas vai nu ar neprecīza prievārda izvēli, vai arī ar tā lietošanu latviešu valodai neparastā nozīmē.

Problēmas ar partikulu izvēli ir vērojamas retāk, savukārt neprecīza saikļu un saikļa vārdu lietošana ir tipiska prakses problēma.

Šajā materiālu pārskatā fiksētas arī atsevišķas neprecīzas formas – neprecīzi veidotas vai lietotas nomenu, adverbu un palīgvārdu formas.