4. Interpunkcija
Vispārīgs raksturojums
 
Latviešu valodā ar terminu interpunkcija saprot gan pieturzīmju kopumu, gan pieturzīmju lietošanas nosacījumus. Katrai valodai ir savas pieņemtās interpunkcijas zīmes un lietošanas likumības. Pieturzīmes parāda teksta uzbūvi un gramatisko saistījumu– teikuma daļas, iespraudumus, savrupinājumus, vienlīdzīgus teikuma locekļus utt. Teksta dalījums ar pieturzīmēm atvieglo teksta uztveri, ļauj saprast pareizos vārdu saistījumus un satura nianses, palīdz rakstītājam izteikt un lasītājam uztvert domas saturu.
Vienkāršā teikumā ir vairākas sintaktiskās konstrukcijas, kas būtu atdalāmas ar noteiktām interpunkcijas zīmēm. Noteiktas interpunkcijas zīmes parasti tiek lietotas starp vienlīdzīgiem teikuma locekļiem.

Teikumā ar noteiktām interpunkcijas zīmēm tiek izcelti savrupinājumi, īpaši aktuāla ir divdabja teiciena atdalīšana no pārējā teikuma.

Ar komatu atdalāmi iespraudumi un iestarpinājumi – valodas vienības, kas norāda runātāja attieksmi pret izteikto saturu vai izsaka kādu pazīmi vai paskaidrojumu par teikumā minēto parādību.

Saliktam teikumam, tāpat kā vienkāršam, piemīt visas teikumam raksturīgās pazīmes, tas atšķiras galvenokārt tikai ar teikuma daļu skaitu. Ar noteiktu interpunkcijas zīmi būtu atdalāmas gan salikta sakārtota teikuma daļas, gan arī salikta pakārtota teikuma daļas.

Pieturzīmes teikuma beigās pauž runātāja attieksmi pret izteikto domu, tāpēc neatbilstošs vai neprecīzs to lietojums var traucēt pareizi uztvert teikumu vai pat pārprast un sagrozīt tā nozīmi. 

Ir dažādas pieturzīmes, kas palīdz vieglāk uztvert tekstu un tā nozīmi, bet tās nerāda teksta gramatisko dalījumu, piemēram, punkts aiz arābu cipariem norāda uz kārtas skaitļa vārdu. Samērā dīvaini interneta materiālos tiek lietotas pēdiņas un vienpēdiņas.

Latviešu valodā pēdiņu lietošanu regulē literārās valodas interpunkcijas noteikumi, tomēr internetā tie netiek ievēroti, izmantojot šo interpunkcijas zīmi pēc saviem ieskatiem.

Domuzīme un defise ir divas atšķirīgas pieturzīmes, kas teikumā veic atšķirīgas funkcijas, tomēr valodas praksē tās bieži tiek jauktas līdzīgā izskata dēļ.

Valodās, kur noteicošais ir t.s. intonatīvais interpunkcijas princips, pieturzīmes lietojamas tiešā saskaņā ar runas intonāciju, parādot intonatīvi nodalīto runas posmu robežas, taču latviešu valodā intonācija nav primāra. Valodas plūsmas dalījums ne vienmēr sakrīt ar gramatisko dalījumu, pat ne ar jēdzienisko dalījumu, tā kā ne katra pauze, kas veidojas runā, jāparāda ar pieturzīmi. Bieži intonācija maldina lasītāju (rakstītāju), un, sekojot intonācijai, galvenokārt pauzēm, tiek likta pieturzīme arī tur, kur to saskaņā ar gramatiskajiem, jēdzieniskajiem vai pat stilistiskajiem nosacījumiem nevajadzētu likt.