2. Vārddarināšana Latviešu valodā vārdus visbiežāk darina morfoloģiski – pievienojot vārda celmam afiksus (vārda sastāvdaļas); retāk jauni vārdi tiek veidoti, izmantojot salikteņu darināšanu; ir arī citi jaunu vārdu darināšanas paņēmieni, taču tie nav īpaši izplatīti. Valodas praksē ir vērojamas dažādas atkāpes vārddarināšanā. Darinot jaunus vārdus, diezgan bieži tiek lietoti lieki afiksi, kas kontekstā nepiešķir attiecīgajam atvasinājumam nozīmes niansi. Izplatītākā neatbilsme ir darbības vārdi ar liekiem priedēkļiem.
Retāk tekstos ir pamanāms nepieciešamo
afiksu trūkums.
Dažkārt valodas praksē
parādās piemēri, kuros tiek ir
neprecīzi izvēlēti
afiksi
– vārddarināšanas sistēmā katram afiksam piešķirta sava
nozīmes nianse, tomēr valodas lietotājs bieži vien nepievērš
uzmanību sistēmiskajiem un normatīvajiem ierobežojumiem.
Latviešu
valodā jaunus izteiksmes līdzekļus var iegūt, darinot salikteņus. Tā kā
saliktenim ir raksturīgs zināms sastāvdaļu nozīmes pārveidojums, tad
nav vajadzības darināt salikteņus, kuru nozīme ir identa ar vārdu
savienojumiem, – tie ir
lieki salikteņi.
Dažkārt tekstos vērojama gluži pretēja parādība –
salikteņu trūkums.
Šīs neprecizitātes ir
saistītas ar terminoloģiju, jo šajā nozarē vārdkopu un salikteņu
nozīmes šķīrums bieži tiek izmantots. Valodas praksē parādās arī
neprecīzi
veidoti salikteņi.
Atkāpes var būt
saistītas gan ar nepilnībām pareizrakstībā, gan ar nepieciešamību
precizēt kādu salikteņa daļu. |