1. Ortogrāfija
Vispārīgs raksturojums
 
Ortogrāfija nodrošina vienotu rakstu valodas formu, tāpēc tai ir jābūt konsekventai un obligātai. Latviešu literārajā valodā problēmas sagādā svešvārdu pareizrakstība. Galvenais princips aizgūtu vārdu rakstībā ir oriģinālvalodas izrunas ievērošana, cenšoties novērst starpniekvalodu ietekmi, tomēr laika gaitā valodas lietotāji ir izveidojuši noteiktas tradīcijas atsevišķu vārdu atveidē, kas ir pretrunā ar šo principu. Diemžēl pagaidām literārajā normā nav izstrādāti konsekventi svešvārdu pareizrakstības nosacījumi, tāpēc valodas praksē parādās svārstības gan aizguvumu izrunā, gan rakstībā.

Dažkārt nepilnības valodas prakses materiālos ir saistītas ar citvalodu īpašvārdu atveidi. Lai šos vārdus varētu izmantot ikdienas saziņā, tie ir jāpielāgo latviešu valodas fonētiskajai un gramatiskajai sistēmai.

Tā kā tie ir sveši elementi, to atveidi regulē – citās valodās rakstīti personvārdi tiek atveidoti pēc iespējas tuvāk to izrunai oriģinālvalodā un tiek iekļauti latviešu valodas gramatiskajā sistēmā, respektīvi, tiem tiek pievienota sieviešu vai vīriešu dzimtes galotne.

Citvalodu īpašvārdu atveidi un lietošanu latviešu valodā regulē Valsts valodas likuma 19.panta trešā daļa un 23. panta trešā daļa un saskaņā ar to izdotie Ministru kabineta noteikumi Nr. 114 (02.03.2004.) “Noteikumi par personvārdu rakstību un lietošanu latviešu valodā, kā arī to identifikāciju”.

Latviešu valodas ortogrāfijā ir izstrādātas noteiktas prasības par kopā un šķirti rakstāmu vārdu atšķirībām, kā arī apzināti populārākie kļūdu piemēri. Tās ir normas, kas būtu jāievēro. Kopā un šķirti rakstāmu vārdu problēma ir saistīta arī ar salikteņu darināšanu, tāpēc daži šāda tipa piemēri analizēti vārddarināšanā gan kā lieki salikteņi, gan arī kā salikteņu trūkums.

Valodas praksē ir vērojamas nekonsekvences lielo sākumburtu lietošanā. Lielajiem sākumburtiem ir noteiktas funkcijas latviešu rakstu valodā, tāpēc tie būtu lietojami pēc noteiktiem principiem. Valodas praksē galvenās problēmas ar lielo sākumburtu lietošanu ir vērojamas dažādu organizatorisku veidojumu nosaukumos. Kaut gan normatīvajos materiālos ir aprakstīti vispārīgie lielo sākumburtu lietošanas principi, tomēr problēmgadījumu netrūkst, jo valodas lietotājiem bieži vien nav izpratnes par simboliskajiem un tiešajiem nosaukumiem, kā arī par to, vai vārds ir lietots īpašvārdiskā nozīmē. Variēšanās organizatorisko veidojumu nosaukumu rakstībā vērojama arī tāpēc, ka pašlaik Latvijā nav noteikumu, kas liktu, dibinot kādu organizāciju, ievērot vienotus lielo sākumburtu rakstības principus. Turpmāk piedāvātie ieteikumi pamatojas uz LR Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisijas izstrādātajiem lielo sākumburtu lietošanas principiem, kā arī vispārzināmām latviešu valodas normām.   

Neuzmanības kļūdas var gadīties katrā tekstā, tomēr dažkārt tās var radīt neloģisku vai pat komisku izteiksmi, jo neuzmanības dēļ tekstā parādās cits vārds ar savu leksiski gramatisko nozīmi. Analizētajā materiālā pievērsta uzmanība tām pārrakstīšanās kļūdām, kas varētu būt saistītas ar semantiskām nepilnībām teksta struktūrā.