1. Ortogrāfija
 
Ortogrāfija nodrošina vienotu rakstu valodas formu, tāpēc tai ir jābūt konsekventai un obligātai. Latviešu literārajā valodā problēmas sagādā svešvārdu pareizrakstība. Galvenais princips aizgūtu vārdu rakstībā ir oriģinālvalodas izrunas ievērošana, cenšoties novērst starpniekvalodu ietekmi, tomēr laika gaitā valodas lietotāji ir izveidojuši noteiktas tradīcijas atsevišķu vārdu atveidē, kas ir pretrunā ar šo principu. Diemžēl pagaidām literārajā normā nav izstrādāti konsekventi svešvārdu pareizrakstības nosacījumi, tāpēc valodas praksē parādās svārstības gan aizguvumu izrunā, gan rakstībā.

Dažkārt nepilnības valodas prakses materiālos ir saistītas ar citvalodu īpašvārdu atveidi. Lai šos vārdus varētu izmantot ikdienas saziņā, tie ir jāpielāgo latviešu valodas fonētiskajai un gramatiskajai sistēmai.
 

Tā kā tie ir sveši elementi, to atveidi regulē – citās valodās rakstīti personvārdi tiek atveidoti pēc iespējas tuvāk to izrunai oriģinālvalodā un tiek iekļauti latviešu valodas gramatiskajā sistēmā, respektīvi, tiem tiek pievienota sieviešu vai vīriešu dzimtes galotne.

Citvalodu īpašvārdu atveidi un lietošanu latviešu valodā regulē Valsts valodas likuma 19.panta trešā daļa un 23. panta trešā daļa un saskaņā ar to izdotie Ministru kabineta noteikumi Nr. 114 (02.03.2004.) “Noteikumi par personvārdu rakstību un lietošanu latviešu valodā, kā arī to identifikāciju”.

Latviešu valodas ortogrāfijā ir izstrādātas noteiktas prasības par kopā un šķirti rakstāmu vārdu atšķirībām, kā arī apzināti populārākie kļūdu piemēri. Tās ir normas, kas būtu jāievēro. Kopā un šķirti rakstāmu vārdu problēma ir saistīta arī ar salikteņu darināšanu, tāpēc daži šāda tipa piemēri analizēti vārddarināšanā gan kā lieki salikteņi, gan arī kā salikteņu trūkums.

Valodas praksē ir vērojamas nekonsekvences lielo sākumburtu lietošanā. Lielajiem sākumburtiem ir noteiktas funkcijas latviešu rakstu valodā, tāpēc tie būtu lietojami pēc noteiktiem principiem. Valodas praksē galvenās problēmas ar lielo sākumburtu lietošanu ir vērojamas dažādu organizatorisku veidojumu nosaukumos. Kaut gan normatīvajos materiālos ir aprakstīti vispārīgie lielo sākumburtu lietošanas principi, tomēr problēmgadījumu netrūkst, jo valodas lietotājiem bieži vien nav izpratnes par simboliskajiem un tiešajiem nosaukumiem, kā arī par to, vai vārds ir lietots īpašvārdiskā nozīmē. Variēšanās organizatorisko veidojumu nosaukumu rakstībā vērojama arī tāpēc, ka pašlaik Latvijā nav noteikumu, kas liktu, dibinot kādu organizāciju, ievērot vienotus lielo sākumburtu rakstības principus. Turpmāk piedāvātie ieteikumi pamatojas uz LR Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisijas izstrādātajiem lielo sākumburtu lietošanas principiem, kā arī vispārzināmām latviešu valodas normām.   

Neuzmanības kļūdas var gadīties katrā tekstā, tomēr dažkārt tās var radīt neloģisku vai pat komisku izteiksmi, jo neuzmanības dēļ tekstā parādās cits vārds ar savu leksiski gramatisko nozīmi. Analizētajā materiālā pievērsta uzmanība tām pārrakstīšanās kļūdām, kas varētu būt saistītas ar semantiskām nepilnībām teksta struktūrā.
 

2. Vārddarināšana
 

Latviešu valodā vārddarināšana ir aktīvs process, tāpēc arī neprecizitāšu valodas praksē ir samērā daudz. Jauni izteiksmes līdzekļi ir nepieciešami dažādās saziņas sfērās – gan zinātnē, lai varētu attīstīt un pilnīgot pētījumus un atklājumus, gan lietišķajā vidē, lai spētu nodrošināt sabiedrības organizatorisko pamatu, gan ikdienas komunikācijā, lai stilizētu mūsu izteiksmi. Veidojot jaunus valodas līdzekļus, svarīgākais, lai tie atbilstu valodas sistēmai.

Latviešu valodā vārdus visbiežāk darina morfoloģiski – pievienojot vārda celmam afiksus (vārda sastāvdaļas); retāk jauni vārdi tiek veidoti, izmantojot salikteņu darināšanu; ir arī citi jaunu vārdu darināšanas paņēmieni, taču tie nav īpaši izplatīti.

Valodas praksē ir vērojamas dažādas atkāpes vārddarināšanā. Darinot jaunus vārdus, diezgan bieži tiek lietoti lieki afiksi, kas kontekstā nepiešķir attiecīgajam atvasinājumam nozīmes niansi. Izplatītākā neatbilsme ir darbības vārdi ar liekiem priedēkļiem. Retāk tekstos ir pamanāms nepieciešamo afiksu trūkums. Dažkārt valodas praksē parādās piemēri, kuros tiek ir neprecīzi izvēlēti afiksi – vārddarināšanas sistēmā katram afiksam piešķirta sava nozīmes nianse, tomēr valodas lietotājs bieži vien nepievērš uzmanību sistēmiskajiem un normatīvajiem ierobežojumiem.

Latviešu valodā jaunus izteiksmes līdzekļus var iegūt, darinot salikteņus.

Tā kā saliktenim ir raksturīgs zināms sastāvdaļu nozīmes pārveidojums, tad nav vajadzības darināt salikteņus, kuru nozīme ir identa ar vārdu savienojumiem, – tie ir lieki salikteņi. Dažkārt tekstos vērojama gluži pretēja parādība – salikteņu trūkums. Šīs neprecizitātes ir saistītas ar terminoloģiju, jo šajā nozarē vārdkopu un salikteņu nozīmes šķīrums bieži tiek izmantots. Valodas praksē parādās arī neprecīzi veidoti salikteņi. Atkāpes var būt saistītas gan ar nepilnībām pareizrakstībā, gan ar nepieciešamību precizēt kādu salikteņa daļu.

Nepilnības vārddarināšanā bieži vien ir saistītas ar citu valodu ietekmi, tāpēc daudzi nevēlamie atvasinājumi ir vārddarināšanas kalki.

3. Gramatisko vienību
izveide un lietojums

Ar gramatiku mūsdienās saprot morfoloģiju un sintaksi – valodniecības nozares, kas pēta valodas gramatisko sistēmu. Morfoloģija ir gramatikas daļa, kurā aplūkota vārda morfēmiskā struktūra, vārda formu veidošana un paradigmas, savukārt sintaksē analizē vārdu savienojuma, teikuma un teksta uzbūves īpatnības.
Gramatisko vienību atkāpes no literārās valodas normām ir konstatējamas galvenokārt noteiktā kontekstā, tāpēc valodas kultūrā ir ļoti grūti šķirt morfoloģiskās un sintaktiskās atkāpes. Tā kā formu veidošanas un formu lietošanas šķīrums ir sarežģīts teorētisks jautājums, šajā apskatā tās netiek šķirtas. Morfoloģijas daļā tiek aplūkotas galvenās gramatiskās kategorijas un dažādas neprecizitātes, kas saistītas ar to realizāciju noteiktā kontekstā, savukārt sintakses daļā uzmanība pievērsta tām nepilnībām, kas nav tiešā veidā saistītas ar vārdšķiru galvenajām gramatiskajām kategorijām, bet attiecināmas uz citiem konstrukciju izveides jautājumiem.

3.1. Morfoloģisko formu

veidošana un lietojums

Latviešu valodā ir noteikts formu kopums, kas veido valodas gramatisko sistēmu. Gramatiskajām formām ir jābūt precīzām, jo tās palīdz nodrošināt izteiktās domas skaidrību, tāpēc formveidošanas normas bieži vien ir obligātas. Formveidošanas likumības un arī atkāpes no tām ir raksturīgas katrai vārdšķirai pēc vārdšķiru galvenajām kategorijām.

Nominālo vārdšķiru formveidošana ir saistīta ar trim galvenajām gramatiskajām kategorijām – dzimti, skaitli, locījumu. Dzimtes kategorija tekstos kļūdaini tiek lietota diezgan reti, un šīs nepilnības drīzāk vērtējamas kā neuzmanības kļūdas. Biežāk ir sastopamas gramatiskās nepilnības, kurās neprecīzi lietota skaitļa kategorija.

Tekstos dažkārt ir vērojama nevērīga attieksme pret locījuma kategoriju un attiecīgo formu veidošanu. Šāda veida neprecizitātes ir saistītas gan ar pārrakstīšanos, gan ar tipiskām vārdu saskaņošanas problēmām.

Tekstos bieži ir problēmas ar adjektīvu noteiktās un nenoteiktās galotnes lietošanu, turklāt šīs nepilnības bieži vien ir konstatējamas, analizējot plašāku kontekstu. Sastopamas arī atkāpes adjektīvu un adverbu salīdzinājuma formu veidošanā.

Verbālās kategorijas atšķiras no nominālajām. Formveidošana verbālo kategoriju izteikšanai ir saistīta tikai ar vienu vārdšķiru – darbības vārdiem –, tomēr   praksē ir vērojamas visdažādākās atkāpes no gramatiskajiem likumiem, jo verbs veido saziņas vienības (teikuma) kodolu, turklāt šai vārdšķirai ir raksturīgas dažādas gramatiskās kategorijas – kārta izteiksme, laiks, persona u.c.

Valodā svarīga ir arī palīgvārdu izvēle, jo palīgvārdu uzdevums ir nodrošināt pilnvērtīgas semantiskās un gramatiskās attieksmes starp patstāvīgiem vārdiem. Bieži valodas praksē vērojamas problēmas ar prievārdu lietošanu. Izplatītākās nepilnības saistītas vai nu ar neprecīza prievārda izvēli, vai arī ar tā lietošanu latviešu valodai neparastā nozīmē.

Problēmas ar partikulu izvēli ir vērojamas retāk, savukārt neprecīza saikļu un saikļa vārdu lietošana ir tipiska prakses problēma.

Šajā materiālu pārskatā fiksētas arī atsevišķas neprecīzas formas – neprecīzi veidotas vai lietotas nomenu, adverbu un palīgvārdu formas.
 
3.2. Sintakses vienību izveide
 
Sintaktiskās vienības tiek veidotas pēc noteiktām likumībām. Valodas praksē ir konstatētas dažādas atkāpes gan formālajā, gan semantiskajā aspektā. Kaut arī sintaktisko vienību izveides formālais aspekts ir daļēji aplūkots morfoloģijas daļā, tomēr arī šajā grupā pievērsta uzmanība dažādu konstrukciju precizēšanai, kas ir saistītas gan ar formālām, gan semantiskām, gan estētiskām nepilnībām. Ekscerpētie interneta materiāli liecina, ka īpaši ir jārunā par nolieguma precizēšanu teikumā. Nolieguma izteikšanā ir daudz atkāpju no normām, galvenie iemesli ir likumību nezināšana, paviršība un citu valodu ietekme.

Samērā bieži vērojamas tekstveides nepilnības, kas saistītas ar vārdu un teikuma daļu secību teikumā. Kaut gan latviešu valodā ir samērā brīva vārdu secība un to var variēt pēc autora vēlmēm, neitrālos tekstos ir izveidojušās zināmas likumības.

Sintaktisko konstrukciju izveide ir saistīta ar optimālu valodas līdzekļu izvēli gan kvalitatīvā, gan kvantitatīvā ziņā. Informācijas izteikšanai valodā ir nepieciešams noteikts elementu daudzums, tomēr bieži šī prasība netiek ievērota. Dažādi pārspīlējumi konstrukciju izveidē rada valodas līdzekļu pārdaudzumu, kas parādās sarežģītās konstrukcijās, kuras būtu vienkāršojamas. Šāda veida nepilnības robežojas ar stilistiskajiem pārspīlējumiem valodas līdzekļu izmantojumā. Valodā ir vērojama arī pretēja parādība – nepilnīgas konstrukcijas. Tās bieži vien ir saistītas ar nevēlamu semantisko elementu izlaidumu vai nepilnīgu gramatisko konstrukciju realizāciju.

4. Interpunkcija
 
Latviešu valodā ar terminu interpunkcija saprot gan pieturzīmju kopumu, gan pieturzīmju lietošanas nosacījumus. Katrai valodai ir savas pieņemtās interpunkcijas zīmes un lietošanas likumības. Pieturzīmes parāda teksta uzbūvi un gramatisko saistījumu– teikuma daļas, iespraudumus, savrupinājumus, vienlīdzīgus teikuma locekļus utt. Teksta dalījums ar pieturzīmēm atvieglo teksta uztveri, ļauj saprast pareizos vārdu saistījumus un satura nianses, palīdz rakstītājam izteikt un lasītājam uztvert domas saturu.

Vienkāršā teikumā ir vairākas sintaktiskās konstrukcijas, kas būtu atdalāmas ar noteiktām interpunkcijas zīmēm. Noteiktas interpunkcijas zīmes parasti tiek lietotas starp vienlīdzīgiem teikuma locekļiem.

Teikumā ar noteiktām interpunkcijas zīmēm tiek izcelti savrupinājumi, īpaši aktuāla ir divdabja teiciena atdalīšana no pārējā teikuma.

Ar komatu atdalāmi iespraudumi un iestarpinājumi – valodas vienības, kas norāda runātāja attieksmi pret izteikto saturu vai izsaka kādu pazīmi vai paskaidrojumu par teikumā minēto parādību.

Saliktam teikumam, tāpat kā vienkāršam, piemīt visas teikumam raksturīgās pazīmes, tas atšķiras galvenokārt tikai ar teikuma daļu skaitu. Ar noteiktu interpunkcijas zīmi būtu atdalāmas gan salikta sakārtota teikuma daļas, gan arī salikta pakārtota teikuma daļas.

Pieturzīmes teikuma beigās pauž runātāja attieksmi pret izteikto domu, tāpēc neatbilstošs vai neprecīzs to lietojums var traucēt pareizi uztvert teikumu vai pat pārprast un sagrozīt tā nozīmi. 

Ir dažādas pieturzīmes, kas palīdz vieglāk uztvert tekstu un tā nozīmi, bet tās nerāda teksta gramatisko dalījumu, piemēram, punkts aiz arābu cipariem norāda uz kārtas skaitļa vārdu. Samērā dīvaini interneta materiālos tiek lietotas pēdiņas un vienpēdiņas.

Latviešu valodā pēdiņu lietošanu regulē literārās valodas interpunkcijas noteikumi, tomēr internetā tie netiek ievēroti, izmantojot šo interpunkcijas zīmi pēc saviem ieskatiem.

Domuzīme un defise ir divas atšķirīgas pieturzīmes, kas teikumā veic atšķirīgas funkcijas, tomēr valodas praksē tās bieži tiek jauktas līdzīgā izskata dēļ.

Valodās, kur noteicošais ir t.s. intonatīvais interpunkcijas princips, pieturzīmes lietojamas tiešā saskaņā ar runas intonāciju, parādot intonatīvi nodalīto runas posmu robežas, taču latviešu valodā intonācija nav primāra. Valodas plūsmas dalījums ne vienmēr sakrīt ar gramatisko dalījumu, pat ne ar jēdzienisko dalījumu, tā kā ne katra pauze, kas veidojas runā, jāparāda ar pieturzīmi. Bieži intonācija maldina lasītāju (rakstītāju), un, sekojot intonācijai, galvenokārt pauzēm, tiek likta pieturzīme arī tur, kur to saskaņā ar gramatiskajiem, jēdzieniskajiem vai pat stilistiskajiem nosacījumiem nevajadzētu likt.

5. Leksika
 
Galvenais leksikas lietojuma jautājums ir vārda konsituatīvā iederība, it īpaši semantiskā atbilsme konteksta prasībām. Leksikas lietojums ir konkrēts, tāpēc katrā semantisko pārviržu gadījumā tas jāvērtē atbilstoši saturam, stilistiskiem nosacījumiem u.c.

Katrā kultūras tautas valodā daļa izteiksmes līdzekļu ir aizgūti – tie liecina par dažādu valodu runātāju politiskajiem, ekonomiskajiem un kultūras sakariem. Aizguvumi var bagātināt valodas izteiksmes iespējas, tomēr tie var arī kaitēt valodas nacionālai savdabībai. Tāpēc latviešu literārās valodas normatīvajos materiālos ir atrodami noteikti nosacījumi, kas ierobežo aizguvumu lietošanu. Īpaši strauji aizguvumi parādās leksikā, tāpēc šajā valodas apakšsistēmā vislabāk var redzēt citu valodu ietekmi. Kaut gan liela daļa aizguvumu ir fiksēti literārās valodas vārdnīcās un iekļauti literārajā valodā, tomēr to lietojums noteiktā kontekstā būtu pārdomājams.

Bieži valodas praksē parādās lieki svešvārdi, kurus var aizstāt ar līdzvērtīgiem nacionāliem darinājumiem.

Vārdu neprecizitātes ir saistītas arī ar kalkēšanu. Kalki ir pēc citu valodu parauga darināti izteiksmes līdzekļi, kas bieži vien neatbilst latviešu literārās valodas normām. Kalkēšana ir aktuāla valodas kultūras problēma. Kalkiem ir raksturīga svešuma pazīme, tomēr dažkārt tos ir grūti identificēt, jo svešais darināšanas modelis ne vienmēr ir redzams. Ja kalki ir darināti formāli un semantiski precīzi, tie var iekļauties valodas normētajā standartā un bagātināt izteiksmes iespējas, bet, ja tie ir pretrunā ar valodas sistēmiskajiem principiem, kalki tiek uzskatīti par nevēlamiem latviešu valodā. Vārddarināšanas kalki ir pēc svešas valodas vārddarināšanas parauga darināti izteiksmes līdzekļi. Retāk tekstos parādās vārda formu kalki.

Samērā izplatīta parādība valodas praksē ir semantiskie kalki – valodas līdzekļi, kuriem piešķirta nozīme, kas nav raksturīga latviešu valodā.

Šādus kalkus ir grūtāk identificēt tekstā, jo ne vienmēr valodas lietotājam ir skaidrs, vai attiecīgā vārda nozīme ir iederīga vai precīzāks būtu cits vārds. Valodas praksē par nevēlamiem tiek uzskatīti desemantizētie kalki – valodas līdzekļi, kas ir daļēji vai pilnībā zaudējuši savu nozīmi. Konstrukciju kalki valodas praksē tiek lietoti gan vārdu savienojuma, gan teikuma līmenī. Konstrukciju kalki ir saistīti ar semantisko novirzi no literārās valodas normām, tāpēc tos bieži vien var analizēt kā semantiskos kalkus.
 
 

6. Stilistiskie izteiksmes

līdzekļi
 
Tekstā izteiksmes līdzekļi var būt divējādi – stilistiski neitrāli un stilistiski tonēti. Stilistiski neitrālie izteiksmes līdzekļi nosauc parādības un to attieksmes, bet stilistiski tonētie izteiksmes līdzekļi norāda uz dažādiem ārējiem faktoriem, kas ietekmē izteiksmes veidu. Stilistiskie izteiksmes līdzekļi ir grūtāk aprakstāmi, klasificējami un normējami, jo tie ir cieši saistīti ar dažādiem ārpusvalodiskiem faktoriem, tomēr valodas kultūras teorijā tiek pievērsta uzmanība arī literārās valodas stilistiskajai diferenciācijai un dažādiem ierobežojumiem, ko paredz noteiktu izteiksmes līdzekļu izvēle atbilstošos valodas paveidos.
Stilistiski izmantojamie valodas līdzekļi ir vērtējami galvenokārt pēc ekspresijas un pēc pārspīlējumiem. Valodas ekspresīvie un tēlainie izteiksmes līdzekļi piešķir tekstam emocionālu nokrāsu, tomēr ne vienmēr konteksts pieprasa šādu izteiksmi, īpaši, ja teksts atbilst zinātniskās valodas vai lietišķās valodas paveida prasībām.

Nevietā lietoti ekspresīvie valodas līdzekļi rada priekšstatu par nevērīgu attieksmi pret valodisko izteiksmi un dažkārt arī necieņu pret adresātu.

Bieži valodas praksē vērojami dažādi pārspīlējumi valodas līdzekļu izmantojumā. Valodas spēks slēpjas prasmē īsi un precīzi izteikt domu, bet sarežģīta un samudžināta izteiksme apgrūtina vai pat padara neiespējamu teksta uztveri. Publicistikā dažkārt vērojami lieki izteiksmes līdzekļi, kam tekstā dažādu iemeslu dēļ nav semantiskās slodzes. Biežāk tie ir parazītvārdi un nepamatoti paplašinātas konstrukcijas. Dažkārt tekstos parādās arī semantiski dubultoti izteiksmes līdzekļi, kas veido tautoloģiju – vārds, vārdforma vai konstrukcija ir lieka pēc satura, jo teikumā jau ir semantiski līdzvērtīgi izteiksmes līdzekļi. Viens no izplatītākajiem pārliecīga valodas līdzekļu lietojuma veidiem ir atkārtoti izteiksmes līdzekļi. Dažkārt nevar izvairīties no vienas saknes vārdu atkārtošanas, tomēr koptā valodā iespēju robežās būtu jāmeklē citas izteiksmes iespējas.