Augstskolu loma informācijas sabiedrības veidošanās procesos Latvijā

Projekta vadītāja: E.Gulbe

Mūsdienas iezīmē strauja informācijas un komunikāciju tehnoloģiju attīstība, kā rezultātā veidojas jauns sociāls fenomens – informācijas sabiedrība. Izvērtējot dažādās pieejas definējumos, ar terminu informācijas sabiedrība mēs saprotam sabiedrību un procesus tajā, kas vērsti uz maksimāli iespējamā labuma gūšanu no informācijas, ar to saprotot informācijas un komunikāciju tehnoloģiju izmantošanu visdažādākajās cilvēka dzīves sfērās un veidos. Informācijas sabiedrība raksturojas ar trīs kritērijiem:

1) jebkurš cilvēks, grupa, iestāde vai organizācija jebkurā laikā no jebkuras vietas var saņemt jebkuras esošās zināšanas (informāciju), kas nepieciešama viņu ikdienas dzīves vai darba jautājumu risināšanai;

2) ir visa nepieciešamā informācijas tehnoloģija, kas ietver datorus, saziņas līdzekļus, datu bāzes, tīklus utt., kas nodrošina iepriekš minēto prasību izpildi;

3) ir efektīva sistēma visu indivīdiem un sabiedrībai nepieciešamo informācijas un zināšanu radīšanai un funkcionēšanai.

Informācijas sabiedrība uzskatāma vairāk par attīstības procesu, nevis konkrētu gala rezultātu. Šajā procesā veidojas un attīstās augsti izglītotu indivīdu kopiena, zināšanu ietilpīga ekonomika, kas sekmē visas sabiedrības un ikviena indivīda dzīves kvalitātes paaugstināšanos. Tas, protams, ir šī procesa gala mērķis.

Tajā pašā laikā valda arī citi uzskati. Kā jebkurai jaunai parādībai, arī informācijas sabiedrībai nav tikai pozitīvais, bet ir arī savas ēnas puses. Piemēram, tā pasaule tiek pārpludināta ar informāciju, šis informācijas daudzums izjauc cilvēku dzīves kvalitāti, rada sadrumstalotību, demokrātijas sabrukumu, izglītības standartu pazemināšanos un demagoģijas uzplaukumu. Tehnoloģiskās izplatības ātrumam ir selektīvs raksturs, kā sociāli, tā funkcionāli, pieejamības aspektā – cilvēkiem, zemēm, reģioniem; radot arī nevienlīdzību sabiedrībā. Šobrīd izvirzās svarīgs jautājums – kā mazināt atšķirības starp indivīdiem, kuriem jaunie pakalpojumi ir pieejami un kuri prot tos izmantot, un tiem, kam ikdienā praktiski nav pieejami šie resursi. Tātad, jautājums – kā mazināt tā saukto digitālo plaisu, kā rezultātā veidojas arī zināšanu plaisa, kas iezīmē sabiedrības dalīšanos tajos, kas izmanto, un tajos, kas informācijas un komunikāciju tehnoloģijas neizmanto. Dažādās iespējas piekļūt informācijai un atšķirīgās prasmes tās izmantot veido noteiktu robežšķirtni starp sabiedrības grupām, kas izkropļo informācijas pārraidi pašas sabiedrības iekšienē. Mūžsenais pretmets starp tiem kam ir un tiem, kam nav, neizzūd, vien transformējas jaunās analfabētisma formās, kas ir pretstats gan datorprasmēm (tehnoloģiskām prasmēm), gan prasmei strādāt ar informāciju.

Jaunie apstākļi izvirza arvien augstākas prasības pret indivīdu, lai tas spētu pilnvērtīgi iekļauties procesos, būt konkurētspējīgs darba tirgū un celt savu dzīves kvalitāti. Arvien lielākai sabiedrības daļai vairs nepietiek ar tādu informācijas ieguves, izpratnes un izmantošanas līmeni, ko nodrošina elementārā pratība lasīt, rakstīt un rēķināt. Jāatzīmē arī, ka aizvadīto gadsimtu gaitā ir sasniegts liels cilvēces uzkrāto zināšanu apjoms, taču līdztekus nav pietiekami attīstījusies šo zināšanu cilvēcīga izmantošana. Tāpēc ikvienam indivīdam rodas dzīves diktēta nepieciešamība saprast jaunas informācijas nepieciešamību, sameklēt to un izmantot. Tādējādi tik pierastais pratības jēdziens dabiski paplašinās un iegūst nesalīdzināmi augstākus kritērijus un arī specifisku jaunas prasmes nosaukumu – informācijpratība. Tas nozīmē, ka izglītības sistēmas galvenais uzdevums šobrīd ir šo informācijprasmju attīstīšana.

Izvērtējot pētījuma rezultātus, pētnieku grupa secina, ka augstskolu studenti nav pietiekami labi sagatavoti patstāvīgai informācijas meklēšanai, izpratnei, atlasei, sakārtošanai un izmantošanai. Studentiem vienlīdz svarīga ir tehnoloģiju izmantošana kā izklaidei, tā komunikācijai (saziņai). Tomēr statistiskie rādītāji par to izmantošanu izglītības nolūkos un informācijas iegūšanai vēl neliecina par pilnīgu šo tehnoloģiju piedāvāto iespēju pilnīgu apzināšanu vai izmantošanu. Pētnieku grupa secina, ka indivīdu informācijpratību plašākā nozīmē raksturo trīs pamatelementi: lietotāja kompetence, speciālista kompetence un informācijas kompetence kā domāšanas veids. Strauji pieaugot tehnoloģiju pieejamībai, pieaug arī to lietotāju īpatsvars, kas nozīmē, ka tiek sekmēta lietotāja informācijas kompetence. Taču reizēm tā draud kļūt par domāšanas veidu šaurā, reizēm banālā veidā (jaunietim augas dienas pavadot čata portālos). Speciālista profesionālā informācijas kompetence iekļauj mūžizglītības un pašizglītības spējas. Tāpēc informācijas kompetence kopumā ir vērtējama kā objektīvs studentu profesionālās kompetences attīstības faktors, kā pamatiespēja, kas nodrošina efektīvu mācīšanos un pašizglītību. Tas rada nepieciešamību attīstīt informācijprasmes profesionālas kompetences attīstības un pilnveides kontekstā.

Informācijas sabiedrības tehnoloģiju integrācija izglītībā, ietver vairākus aspektus, no kuriem var izdalīt trīs būtiskākos:

1. Pastāv arī dažāda rakstura grūtības, sekmējot informācijpratības, kā arī IKT prasmju kopumā attīstīšanu profesionālas kompetences attīstības un pilnveides kontekstā. Pirmkārt, augstskolu studenti bieži uzskata, ka viņi ir kompetenti informācijas resursu lietotāji, jo ikdienā taču saskaras ar internetu. Šāda attieksme var novest pie intereses trūkuma par iespējām uzlabot prasmes, kā lietot pārlūkprogrammas un elektroniskās meklēšanas datu bāzes. Otrkārt, pastāv gandrīz nemanāmā tehnoloģiju izmantošanas robeža starp sociālo un akadēmisko vidi. Piemēram, daži kuriozi gadījumi apliecina, ka studenti nodarbību laikā datorlklasēs, bieži vien novēršas no uzdoto uzdevumu veikšanai, lai nodarbotos ar blakus lietām – pārbaudītu e-pastus, čatotu ar draugiem, spēlētu datorspēles vai sērfotu internetā. Šī uzvedība liecina par to, ka pašreizējās programmas stratēģija un programmas pasniegšanas metodes nav īsti efektīvas un neatbilst studentu vajadzībām. Visbeidzot, bez galējās novērtējuma sniegšanas būs grūti spriest, vai šīs programmas atmaksājas, proti, vai studenti IKT pratības prasmes uzlabojas. Pasniedzējiem, kuri atbalsta izmaiņas IKT pratības programmā, ir jābūt gataviem:
• rast stratēģiju, kas palīdzēs strādāt ar studentu, kurš uzskata, ka viņš/viņa jau ir prasmīgs IKT lietotājs;
• radīt lietotāja vajadzībām svarīgu mācību procesu, kurā iekļautas lietotājam zināmas tehnoloģijas;
• radīt aktīvās mācīšanās iespējas, lai students vienmēr būtu nodarbināts ar uzdevumiem;
• izvērtēt, kādu iespaidu programmas atstāj uz studenta patstāvīgās mācīšanās rezultātu.

2. Jaunās tehnoloģijas atbalsta izzinošos projektus, nodrošinot ar zinātnisko procesu vizualizēšanu, ko grūti ieraudzīt dabā un attiecīgi diezgan grūti izprast. Vizualizēšana nozīmē interaktīvo modeļu, diagrammu un simulāciju iespējas.

3. Lai izglītības iestādēs ieviestu IKT, tām ir nepieciešama vīzija par IKT izmantošanu, nepieciešams formulēt skaidrus stratēģiskos mērķus, kā arī plānot un organizēt IKT lietošanu skolā.

Izvērtējot pētījuma rezultātus, autores secina, ka augstskolu studenti nav pietiekami labi sagatavoti patstāvīgai informācijas meklēšanai, izpratnei, atlasei, sakārtošanai un izmantošanai. Studentiem vienlīdz svarīga ir tehnoloģiju izmantošana kā izklaidei, tā komunikācijai (saziņai). Tomēr statistiskie rādītāji par to izmantošanu izglītības nolūkos un informācijas iegūšanai vēl neliecina par pilnīgu šo tehnoloģiju piedāvāto iespēju pilnīgu apzināšanu vai izmantošanu.

Pieredze darbā ar studentiem liecina, ka tie studenti, kam ir augstāka informācijas un tehnoloģiju kompetence ātrāk apgūst saturu, spēj labāk risināt problēmas, kļūst patstāvīgāki un uzņemas lielāku kontroli pār savām mācībām. IKT pratība ir svarīga, lai informācijas sabiedrībā kļūtu par produktīvu pilsoni, jo darba devējs vēlas, lai viņa padotie šīs prasmes būtu apguvuši.